"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Alekss būtu gājis prom. Droši vien, ka Mejas pavadīšana būtu bijis mazākais no ļaunumiem. Taču, tas nebūt nebija tik vienkārši un teiksim tā, ar kaut kādu apziņas daļu jau viņš tik un tā nojauta, ka viņam neļaus tik viegli aiziet. Pamest šo vietu.
Flēras balss puisi apturēja. Viņš apstājās durvis tā arī nesasniedzis. Skatiens uz mirkli aizklīda līdz Mejai, kas atradās viņam jau līdzās, lai atgriežoties pie durvīm, konstatētu, ka viena no personām jau stāv durvju priekšā.
Tad redz kā.. te viss bija laipni un brīvprātīgi, bet nekur doties viņš nedrīkstēja.

Skatiens tādu mirkli aizkavējās pie Sarišas. Puiša acis nedaudz samiedzās, nemaz necenšoties slēpt, ka situācija, kurā viņš bija nokļuvis, Aleksu nemaz neapmierināja. Nemaz nerunājot par meitenes izrunāšanos. Aleksu aizsūtīt... Ha! Taču nekā savādāk savu neapmierinātību viņš arī neizpauda. Strauji apgriezies, viņš aizsoļoja atpakaļ pie galda un savācis sev domāto tējas krūzi, apsēdās blakus Flērai.
- Tā godīgi sakot... man jau jums nekas nav jāpaskaidro, vai ne? - viņš, protams, varēja padzert tēju. Kāpēc nē.
- Cik ilgi jūs šeit esat? Dienu? Vai divas?
Jūs man neļaujat iet prom. Tas ir visai neapdomīgi, jo jums tā kā vajadzētu apzināties, ka mani aizkavēt noteikti ir pretlikumīgi. Un ja vien jūs negrasāties mani nogalināt, vai paturēt ieslodzījumā, līdz izdomāsiet atgriezties tur, no kurienes esat ieradušies, es jums varu sagādāt milzīgas neērtības. - Nē, Aleksa balss neizklausījās, kā draudi. Tas drīzāk skanēja, kā informatīvs materiāls. Un jādomā, ka tās personas, kuras viņš uzrunāja, visai labi saprata, ka ardietim ir taisnība.

- Mani sauc Alekss. Kā jau jūs to esat apjautuši. Es priecājos ar jums visiem iepazīties, lai arī kas jūs nebūtu. - koķets smaids tika veltīts Flērai. - Tēja ir lieliska! Paldies! - viņš lēnām to iemalkoja. Nē, patiešām, tēja bija lieliska! Un tā pat nebija izlikšanās. Puisis sen nebija neko tik gardu dzēris. Likās, ka tā burtiski atdod spēkus.
Tiesa, viņa skatiens tādu mirkli aizkavējās pie krūzes, kura bija predzēta vēl kādam. Kurš šeit nebija.
- Matu krāsas mainīšana neko daudz nedos. - skatiens pavērsās pret Ereijasu. - Es tik un tā nezinu, kas jums atgadījās pie aptiekas, taču es tur šodien neesmu bijis. Iespējams, ka es pat vēlētos, lai tas būtu bijis es, jo tad varbūt es nebūtu uzskrējis virsū, jūsu... erm... - Alekss palūkojās uz Meju. - ... draudzenes motociklam, kurš bija noparkots ielas malā, pārkāpjot ielas ārējās joslas noteikumus. Es sadauzīju savu moci un smagi cietu avārijā. Viņa mani atveda šeit un izdziedēja. Paldies. Bez viņas augstsirdīgās rīcības, es visticamāk būtu nomiris. - Alekss pasmaidīja. Iztukšojis savu tējas krūzi, viņš atspiedās pret galda virsmu, kur gan no vēl nesažuvušajām asinīm apģērbā, palika sarkandubļaini nospiedumi.

Nē, celties un iet viņš nemēģināja. Skatiens gaidoši raudzījās uz telpā esošajām personām. No viena pie otra. No viena pie otra, it kā viņš bez maz mācītos no galvas viņu vaibstus un visas izskata pazīmes.

[echo3]

Mēs neaizturam. Mēs cienājam ar tēju. - Ereijass arī bija paņēmis Flēras gatavoto dzērienu. Cik tas bija uzmundrinošs! - Tātad, kas notika pie aptiekas? Tu, Aleks, noliedz, ka būtu tur bijis. Man nav iemesla tev neticēt, bet man nav arī iemesla neticēt savām acīm. Kāds precīzi tavā izskatā brauca pa ielu uz motocikla, pilnīgi bez iemesla apstājās man pretī - es stāvēju pie aptiekas - labu brīdi mani pētīja, tad strauji apgrieza motociklu, gandrīz izraisīdams avāriju un aizbrauca atpakaļ tajā virzienā, no kura atbrauca. Pētīja tieši tāpat, kā to tu šobrīd dari.

Ereijass nekā nekomentēja pieņēmumu par ierašanās laiku. Šobrīd viņš nevis izsniedza informāciju, bet gan ievāca. Alekss izsaka pieņēmumus par to, ka viņi ir no kaut kurienes ieradušies. Izsaka domu par to, ka matu krāsas mainīšana neko nedod. - Kas tu esi, Aleks? Es domāju, ka mēs neesam satikušies nejauši. - Varbūt neatbildēs, varbūt samelos vai tēlos, ka nesaprot jautājumu. Ereijass pats netēloja, ka nesaprastu, ko saka Alekss. Iespējams, viesis no tā arī kaut ko secinās. Katrā ziņā Alekss noteikti zināja daudz vairāk nekā jaunie serafi.

[Roviela]

Joels ar mazliet neizteiksmīgu skatienu nopētīja Sarišas agresīvo uzvedību. Tas nebija labi. Varbūt viņai ir taisnība, tik un tā tas nebija labi.

Orākuls, paejot garām Ereijasam, aizgāja līdz galdam, no kura paņēma savu tējas krūzi. Mmmm! No smaržas vien palika labāk. Un apsēdās netālu uz ķebļa.
- Atvainojos Mejas vietā par nepareizi noparkotu motociklu.
Viņš nepiebilda - viņa vienkārši nemāk braukt. Savējos nav labi nosūdzēt.

Serafs iedzēra tēju. Palika vēl knipucīti labāk.
Bija jāapdomā Aleksa jautājums - 'Cik ilgi jūs šeit esat? Dienu? Vai divas?' Viņš nebrīnījās arī par to, kā viņu izdziedēja, tātad nav no tiem, kas tic, ka šeit maģija neeksistē.

Pelēkās acis ziņkārīgi uzlūkoja Aleksu. Visu jau bija pateicis Ereijass. Vismaz visu galveno.

[Romija]

Flēra tikko bija aplējusi visiem tēju. Lai arī ne visi pret Aleksu izturējās tik laipni, un droši vien viņš negāja prom tāpēc, ka viņu aizkavēja ar krietni tiešākiem paņēmieniem, bet mazliet sildīja sirdi doma, ka varbūt viesis tiešām gribēja padzert tēju un uzkavēties.

Laipni uzaicinājusi arī citus ņemt pa krūzītei tējas, Flēra pievilka vienu sev tuvāk un apsēdās blakus Aleksam. Viņš nešķita naidīgi noskaņots un vairāk izklausījās, ka grib pat palīdzēt. Un šķita, ka viņam tas liekas gluži parasti, ka te ieradušies bariņš kaut kādu dīvaiņu no citurienes, lai arī pārējā informācija liecināja, ka Ardā tādus kā viņi uzņemtu nelabprāt. Mazliet jocīgi šķita tas, ka Alekss diezgan precīzi nojauš laiku. Varbūt viņam bija darīšana ar tādiem ieceļotājiem? Varbūt viņš zināja kaut ko vairāk. Kas to lai zina!

"Flēra," sarkanmate atbildēja ar savu vārdu jaukā pusčukstus balsī. Viņa taču sēdēja blakus un noteikti bija dzirdama. Uzsmaidījusi un pacēlusi savu krūzīti tosta žestā, viņa iedzēra nedaudz arī pati.

Klausoties Aleksa stāstīto, gribējās tam ticēt. Ja tie būtu klaji meli, tad jau Meja noteikti izlabotu. Neveiksmīgs, bet tomēr salīdzinoši ikdienišķs negadījums. Vismaz spriežot pēc tā, kas jau bija novērots Ardā, jo Astindelā, protams, nenotika avārijas nepareizi noparkotu motociklu dēļ. Un vismaz nekādi slepenie nodomi un māņi. Protams, ka neviens no viņiem nezināja šejienes noteikumus. Mašīna vismaz brauca pati, un par to nebija jārūpējas. Un varbūt arī Ereijass bija redzējis ļoti līdzīgu cilvēku. Abi ar motociklu? Līdzīgi? Hmm...

Kad skatiens aizklīda līdz Gabrielam paredzētajai krūzītei, Flēra bažīgi palūkojās uz durvīm. Kopš zvana viņi bija braukuši kādu laiku, tad nedaudz sarunu tepat, Flēra skaitīja. Nez, cik ilgs laiks bija tas "drīz", ko Gabriels bija solījis.

[Sindra]

- Protams. - Alekss pasmaidīja. - Aizstāšanās priekšā durvīm, nav aizturēšana. - Bet redz... šie te, priekšā esošie, bija tāda interesanta kompānija. Puisis pat sāka uzjautrināties. - Tas ir tā amizanti, kā jūs cenšaties labot viens otra kļūdas. Esat pārāk nesen samesti kopā vienā komandā? Un, kurš ir jūsu līderis? - tas pat nebija jautājums. Alekss izklaidēja pats sevi. Viņa skatiens jau atkal slīdēja no viena personāža pie nākamā, tomēr, nevienu viņš neapveltīja ar atzīšanu par līderi. Līdz ardieša skatiens apstājās pie krūzes, kuras īpašnieks vēl nebija ieradies. - Ak tā... - viņš noteica, pasmaidījis.

- Priecājos, Flēra... - Alekss par atbildi, pacēla arī savu tējas krūzīti. Taču, ieskatoties tajā, nācās secināt, ka tā jau ir tukša, tad nu viņš to nolika sarkanmates priekšā. - Var lūdzu dabūt vēl? Tavi draugi uzdod vēl tik daudz sarežģītus jautājumus, ka man šķiet, ka man rīkle izkaltīs, kamēr būšu uz tiem visiem atbildējis. -
- Atvainošanās pieņemta. - viņš atteica Joelam. - Un ko tu vēl dari Mejas vietā? Nu, atvainojies... varbūt vēl kaut ko? - Alekss zobgalīgi pasmaidīja.

Taču tūdaļ atguva nopietnību, kad skatiens aizklejoja līdz Ereijasam.
- Tātad... tātad... - viņš atkārtoja skatienam kavējoties pie svešinieka, ar daudzo jautājumu gūzmu. - Es neredzu iemeslus, kāpēc man būtu jācenšas šī situācija paskaidrot. Nevienu pašu iemeslu... - jauneklis noraidoši pakratīja galvu. - Man vienalga, ko tu domā. Pat ja pieņem, ka es meloju. Nu, un? Kas tad tur tāds, ja arī es būtu tevi nopētījis un aizbraucis atpakaļ? Kas no tā? Tas nav likumpārkāpums.
Kas es esmu, ir pārāk tiešs jautājums. Es taču jums neprasu, kas esat jūs, lai gan no manas puses šis jautājums liktos daudz loģiskāks, jo galu galā, ne jau es izmantoju maģiju pasaulē, kurā maģija nepastāv. Ne jau es trīs reizes dienā mainu matu krāsu vai pametu moci, kur pagadās un naivā cerībā lūkojos uz vietējiem, ka tie varētu izsaukt medicīnisko palīdzību. - viņa pirksti pabungāja pa galda virsmu un skatienam vēlreiz ciešāk palūkojoties uz Joelu un Ereijasu, viņš viegli ar plaukstām atspiedās pret galdu, kā grasoties celties.
- Es varu doties? -

[Romija]

Flēra uzsmaidīja platu smaidu. Protams, ka varēja dabūt vēl! Viņa aši piecēlās, izņēma no maisiņa vēl dažus nelielus ziediņus, iemeta tos Aleksa krūzītē un pasniedzās pēc tējkannas, kur vēl nedaudz karstais ūdens bija palicis. Aplējusi tēju, viņa pasniedz krūzīti viesim. To darot, meitenes vēders nodevīgi ieburkšķējās. Tikai tad Flēra atskārta, ka ir jau krietni pāri pusdienas laikam, bet viņi neko nebija ēduši. Protams, ka daroties un domājot par svarīgākām lietām, tas var aizmirsties, bet to noteikti varēja un vajadzēja labot.

"Atvainojiet, bet pieņemu, ka ne es vienīgā esmu izsalkusi," Flēra teica. "Es uztaisīšu kaut ko ēdamu!" viņa laipni piedāvājās. Lai citi nodarbojas ar runāšanu, viņa tikmēr varēja klausīties un pagatavot vēlās pusdienas. Piestūmusi savu krēslu pie galda un savākusi tās krūzītes, ko jau bija paspējuši izdzert, Flēra pievērsās virtuves saimnieciskajai daļai. Apsējusi baltu priekšautu, serafe sāka virināt skapīšu durvis, pacilājot un apskatot dažādas krāsainas paciņas. Viņa ieskatījās arī ledusskapī, no kurienes izņēma vēl dažas paciņas. To visu darot, meitene kustējās tik līgani un eleganti uz saviem augstajiem papēžiem, ka izskatījās gandrīz kā deja. Uz pirkstiem saskaitījusi ēdājus, viņa iebēra visu kādas paciņas saturu katliņā un uzlika to vārīties uz viena elektriskā plīts riņķa. Pēc tam viņa izbēra citas paciņas saturu uz dēlīša un sāka to smalcināt ar lielu nazi. Klausoties pārējo runās, Flēra pagaidām centās izvairīties no secinājumiem. Tik daudz pieņēmumu! Bet Gabriels vēl nebija atgriezies, un meitenes skatiens ik pa brīdim pievērsās durvīm.

[Roviela]

- Lūdzu! - orākuls nopietni pamāja, bet acīs dzirkstīja smiekli. Aleksa zobošanos nevarēja nepamanīt.
- Hmmm... es teiktu, ko reizēm daru, bet tas nepatiks Mejai, tāpēc neteikšu.

- Taisnība. Tiešām var teikt, ka nesen, - Joels domīgi piekrita.
- Kopš pāris mēnešiem patīkamākā pasaulē kā šī, kur arī nesanāca tā labi sastrādāties.
Runājam mazliet mīklās? Lai notiek.

- Tomēr ar šo neseno laiku pietiek, lai redzētu, ka maģija šeit ir, - orākuls turpināja, pastiepdams savu krūzi uz Flēras pusi. Viņš arī gribēja vēl.
- Dēmonu simboli sazīmēti šur un tur, piemēram. Vienu šodien redzēju. Mums ir uzdevums, un būtu vajadzīga palīdzība, bet, ja nevēlies, tad neko jau nevaram padarīt.
Viņš negrasījās Aleksu aizturēt. Gribētu - tas bija no acīm nolasāms, bet tikai brīvprātīgi.

- Ja nu tomēr gribi zināt, kas esam... kaut arī nejautā. Tev kaut ko izsaka vārds Astindela? Varbūt tomēr pārdomāsi ar to promiešanu?
Joels skatījās tā cerīgi.
- Jā, jā, es zinu, ka esam jauni un naivi muļķi, kas no šīs pasaules neko nesaprot, - viņš aušīgi pasmaidīja. Tas viss bija ļoti riskanti, un tomēr.

[washulis]

Paņēmusi tējas krūzi, Sariša pievienojās dzērājiem, lai arī joprojām uzkavējās pie durvīm, drošības labad, vērojot apkārtējās sarunas. Meja? Skatiens apstājās pie viņas, acīmredzot gaidot apstiprinājumu Aleksa stāstam arī no viņas puses. Jo Mejas teiktajam Sariša noteikti ticēs daudz vairāk, kā šī svešinieka. Kas nemaz nešķita šokēts par maģiju, atļāvās izteikt minējumus par to, cik ilgi viņi šeit mitinās. No kurienes tie minējumi tik droši?

Jā, maltītes pieminēšana bija ārkārtīgi kārdinoša, bet serafe bija gatava arī pagaidīt. Bet tad atkal... pilnīgs vāks. Joels sāk ne tikai bakstīt nezināmus simbolus, bet arī sāk izpļurkstēt informāciju par viņiem, kas šim nezināmajam Aleksam varētu lieti noderēt, lai viņu visu misiju iegāztu. Veltījusi niknu skatienu orākulam, cerībā, ka viņš tomēr sāks filtrēt savu atklātību, Sariša beidzot ierunājās pati. Aleks. Pastāstīsi, kādas ir tavas attiecības ar maģiju? Tā vien šķiet, ka neesi it nemaz par to pārsteigts, pat ja Ardā tās oficiāli nav. Protams, viņam joprojām nebija pamata stāstīt, tieši tādēļ šoreiz serafe izvēlējās daudz piezemētāku un pieklājīgāku toni. Tas, ka Meja tevi jau ir dziedējusi, iespējams paglābusi no nāves, taču būtu iemesls nedaudz mūs apgaismot. Naivos muļķus, kas no šīs pasaules neko nesaprot. Pēdējie vārdi tika citēti no Joela, lai arī nevarēja noliegt, ka tonis ieskanējās viegli piktāks. Atpakaļ pateikto jau vairs nepaņemsi. Ja jau ir sākts spēlēt ar šādu taktiku, lai arī Sariša nebija naiva, lai ticētu, ka izdotos no Aleksa kaut ko iegūt, cenšoties ar viņu iedraudzēties. Šī nešķita kā tāda pasaule, kur tas darbotos.

[Rouzijs]

Joels atvainojās viņas vietā?
Meja veltīja viņam visai neglaimojošu skatienu, kurš varēja vēstīt tikai vienu, mani nav jāaizstāv un ka viņa pati var tikt galā ar visām problēmām, kas radušās viņas vainas dēļ, šoreiz nepareizi novietotā motocikla dēļ. Protams, ceļu satiksmes noteikumus serafe nezināja un patiesībā nemaz nevēlējās zināt, pietika ar to, ka varēja sajust vēju matos, un traukties ātri uz priekšu. Tas atgādināja lidošanu. Tas nekas, ka šī bija viņas pirmā diena uz motocikla, bet tumšmate nejutās ne pie kā vainīga.

Paņēmusi savu tēju viņa aizgāja apsēsties uz virtuves palodzes, no šejienes visus varēja ļoti labi redzēt, bet nu tomēr, Meja jau zināja, ka šī saruna būs tik pat neauglīga kā Ardas drūmā zeme.

Tomēr, kad Alekss sāka ņirgāties arī Meja iesaistījās sarunā.
- Joels manā vietā neko nedara un man pašai jātiek galā ar problēmām, kuras es pati izraisu. Tāpēc, piedod, lūdzu, ka atstāju motociklu, kur pagadās. - Gan Joelam, gan vēl joprojām svešajam puisim tika veltīts visai indīgs skatiens.
Un vispār, ja viņi abi būtu palikuši divatā, tad visticamāk būtu normāli parunājušies, nevis uzklupuši viens otram.

- Nav svarīgi, kas viņš ir, ko viņš darīja ir svarīgi kā pusē Alekss ir. Mūsu vai viņas. Tas arī viss. - Kā tad īsti bija? Tumšais skatiens pievērsās puisim, tas bija palicis jautājošs un bez nekādām īgnuma pazīmēm, lai gan Meja vienkārši vēlējās ieiet dušā un iet izgulēties.

[Sindra]

Tā vien likās, ka Alekss tik tiešām bija nolēmis doties prom. Tik vien, kā Joela pēkšņie atklātības uzplūdi, lika jauneklim visai smagnēji nopūsties un atkrist atpakaļ vietā, kur viņš bija sēdējis. Galva atslīga pret rokām, pirkstiem pazūdot saķepušo matu šķipsnās. Viņš vērās tējas krūzītes rāmajā virsmā un acīmredzami izcīnīja ar sevi kaut kādu iekšēju cīņu. Vai viņam atbildēt, vai... nodot šos naivos muļķus Attīrītāju rokās, kas būtu tieši loģiska ķēdītes reakcija, pēc šādas iznešanās šajā pasaulē.
- Alekss nav ne viņas pusē, ne jūsu pusē. Viņš ir savā pusē. - jauneklis noteica pacēlis skatienu un pavēries uz Meju.

Bet tai sievietei bija taisnība. Viņš bija melnmates parādnieks. Pat ja viņš bija ieskrējis viņas transporta līdzeklī, tas nebija svarīgi. Alekss bija bijis neuzmanīgs un ja Meja nebūtu viņam palīdzējusi, visticamāk viņa dzīvība šobrīd būtu jau izdzisusi. Un tas būtu labākajā gadījumā.
- Es palikšu uz pusdienām. - skatienam kavējoties pie Flēras rosīšanās, puisis izlēma. Tam jau laikam tā kā vajadzēja paskaidrot, ka Alekss bija ar mieru nedaudz padalīties ar informāciju.

- Jūs laikam esat ļoti izmisuši. Bet šī atklātības runa, bija kaut kas... es pat nezinu, kā apzīmēt. - viņš noplātīja rokas. - Vienkārši Vov! Nekad tā vairāk nedariet! - protams, risks, risks... un iespēja, ka tas atmaksājas, taču Aleksa prāt, tas bija nepiesardzīgi un pārāk pārgalvīgi. Bet, tad atkal... vai viņam vajadzēja mācīt šos... Astindelas iemītniekus.
- Persona, kuru jūs redzējāt pie aptiekas, visticamāk bija mans brālis Maikls. Mēs esam dvīņi. Tomēr, mēs esam izvēlējušies dažādus dzīves ceļus un mūsu tikšanās parasti nav draudzīgas. Viņš ir "Attīrītājs" un kā es nojaušu, ar viņu jūs domājat "Attīrītāju" priekšnieci.
Man pašam nav attiecību ar maģiju, es to necenšos praktizēt, bet es, protams, zinu, ka mūsu pasaule nav vienīgā un ka eksistē citas pasaules, kurās maģija pastāv. Jūsu minētā Astindela ir pasaule no kuras nāk Svētā Anete. "Attīrītāju" priekšniece. Viņa apgalvo, ka maģijas spējas viņai ir dotas no Dieva, lai palīdzētu cīņā pret tumšajiem spēkiem, respektīvi maģiju, kā tādu. Es viņai neticu. Viņa ir ļauna persona un manu brāli visticamāk nobūrusi. Viņa reiz mani sajauca ar Maiklu un atklāja informāciju par kādu viņas ienaidnieku, kuru viņai esot jānokauj, pirms tas paspēj izjaukt viņas darījumu ar Valdnieci. Kad viņa aptvēra savu kļūdu, viņa uz mani paskatījās ar tādu skatienu, ka es saļimu zemē nežēlīgās sāpēs. Viņa paziņoja Maiklam, ka es esmu būries un mani ir jātiesā. Brālis atbalstīja viņas lēmumu. Viņš bija, kā... apmāts. - varēja redzēt, ka šīs atmiņas Aleksam nenāca viegli un acīmredzami vēl joprojām sāpināja. Kā slīcējs pie salmiņa, viņš pieķērās pie tējas krūzes. Daži malki veldzējošā šķidruma. Tikai... ko viņš vēl varēja tādu pastāstīt? Vai vispār vajadzēja? Varbūt šiem te jau informācijas pietika. Galu galā, Alekss nevarēja viņiem iemācīt dzīvot Ardā, piecu minūšu laikā, it īpaši, ja "Attīrītāji' pēc visa spriežot, jau viņus jau bija pamanījuši.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 24.04.2013 00:22

[washulis]

Meja neko vairāk nepiebilda. Tad Sarišai atlika pieņemt, ka Alekss ir izteicis visu to, kas nu uz motociklu problēmu varētu attiekties, bet savādi ir tas, ka vienu brīdi serafe joprojām lūkojās uz "viesi" neticībā, bet nākošajā centās novaldīt pavisam īsu smīnu. Vismaz puisim bija pareizs domu gājiens, jo Joela pārlieki lielā atklātība bija tiešām netaktisks gājiens. Ja tas tā turpināsies, būs ar orākulu personiski jāparunājas. Lai viņš meklē amuletus un tumšus simbolus, tā arī konfidencialitāti atstāj citiem. Kā arī palēnām atklājās, lai arī caur sarkasma segu, Alekss spēja būt atklāts.

Stāsts turpinājās. Par Maiklu. Sariša domīgi palūkojās Ereijassa virzienā. Tātad Aleksa dvīņubrālis ir "Attīrītājs." Kas nozīmēja, ka viņi, vismaz Ereijass jau ir zem Sīlijas radara, ka viņi šai trakajai anti-maģijas kopienai ir samērā viegli pamanāmi. Tātad došanās ārpus Gabriela patvēruma būs jāierobežo, tā arī nedrīkstētu priekšlaicīgi Sīlijai nodot viņu skaitu. Aleksa brālis pieļāva kļūdu, neuzkavējoties un nenovērojot, ja vien arī aptiekas siena nebija ierobežojums, tad gan serafu nodevējai bija zināms, cik papildspēkus Gabriels sev atvilcis. Un par Gabrielu runājot, kur šobrīd atradās viņš? Tātad tu, ja nonāksi "Attīrītāju" acīs, būsi dziļās ziepēs, visticamāk miris. Sariša iesāka, noliekot uz galda savu iztukšoto tējas tasi. Tikmēr mēs esam ieinteresēti par "Attīrītājiem" uzzināt ko vairāk. Tu tiešām vēlies pēc pusdienām kaut kur doties un riskēt tikt nodedzināts uz sārta vai arī ko nu te ir paradums iesākt? Ja jau Alekss ir savā pusē, ir bīstami, kad savā pusē esi vienīgais. Varbūt sākumā dziļās aizdomas var izveidoties par kādu līgumu.

Kas zina, varbūt tavs brālis un citi "Attīrītāji" zem... Svētās Anetes tupeles vēl ir glābjami. Un kādēļ gan neatrast šos Sīlijas uzticamos un nepavērst pret viņu pašu? Ja Joelam neizdosies amuletus atrast ar meditāciju, iespējams citas opcijas viņiem nebūs, kā uzzināt informāciju no iekšienes.

[Sindra]

- Nē, tā nu gluži nav. - Alekss atteica, skatienam pievēršoties Sarišai. - Es neizvairos no "Attīrītājiem". Man tas nav jādara. - Jā, jā. Viņš apzinājās, ka nav visu līdz galam izstāstījis un tādēļ arī svešiniekiem saliekas, ka jauneklis ir vajāts un teju visu dzīvi pavada slēpjoties no sava brāļa un viņa trakās priekšnieces. Tomēr, Alekss īsti nebija arī no tiem cilvēkiem, kas gatavi izklāstīt visu savu dzīvi un to uz sudraba paplātes pasniegt svešiniekiem, pat pateicībā par dzīvības glābšanu.

- Es nezinu, vai mans brālis, un citi šīs organizācijas biedri, ir glābjami. Nav jau tā, ka šī sieviete šo biedrību izveidoja. Tā te pastāvēja jau pirms viņas ierašanās. Un, visticamāk, pastāvēs arī pēc viņas. Vienkārši... - puisis paraustīja plecus. - Man ir pamats domāt, ka šī sieviete ir kaut kā sajaukusi prātu manam brālim. -
Pastāstīt vairāk par "Attīrītājiem"? Alekss viegli novaikstījās.
- Informācija, kura ir manā rīcībā, ir privāta. Es neesmu pārliecināts, ka vēlos jums to atklāt. - viņš noteica, ērtāk atslīdzis krēslā. Pirms tam gan atrāvis no galda virsmas pielipušās džempera piedurknes. - Ko jums īsti no viņiem vajag un kāpēc jūs vispār šeit esat? Kāpēc nesēžat savā pasaulītē un nesildaties saulītē? - Katrā ziņā, viņš pats šo ieceļotāju vietā tā būtu darījis.

[Romija]

Flēra turpināja darboties pie pusdienu gatavošanas, pie reizes klausoties sarunu. Visi, kas vēlējās, varēja dabūt vēl tēju. Izrādījās, ka Alekss nav "Attīrītājs" ja vien viņš nemeloja, bet nešķita, ka tā būtu. Tāpēc arī nebija īpaša iemesla no viņa baidīties, lai arī puiša brīžam pārāk zobgalīgā attieksme prasījās pēc uzsitiena pa pakausi. Flēra tā, protams, nedarīja. Viņa pēc brīža nokāsa katliņam ūdeni, pārvietoja visu saturu uz pannas un sāka pievienot vēl citas sastāvdaļas.

Kamēr viss savā nodabā cepās, varēja uzmest aci pārējiem. Pamanījusi Aleksa piedurknes, ko viņš burtiski noplēsa no galda, Flēra ierunājās: "Klau, tev varbūt vismaz kādu kreklu sameklēt? Tu savādāk te visu piesušķosi," viņa pa jokam sabāra Aleksu un noslaucīja galdu, kur bija palikušas asinis. Netīrs galds pret izglābšanos no nāves gan bija sīkums, bet ja Alekss nav bīstams, gan jau Gabrielam nebūtu iebildumu, ja garderobē sameklētu vismaz vienu drēbju kārtu. "Vismaz pie pusdienu galda tā sēdēt nav diez ko jauki," sarkanmate laipni piebilda, cerot, ka puisis neatteiksies.

[Roviela]

Risks, jā. Joels kaut kādā ziņā jutās pelnījis gan Sarišas pārmetošo skatienu, gan sarkasmu runā. Tomēr... kaut kas iekšā teica, ka bez vietējā palīga šeit viņiem neiztikt.

- Paldies par padomu. Es vairāk tā nedarīšu, - teiktais izklausījās banāli, bet orākuls to domāja pavisam nopietni. Aleksam bija taisnība, te tā nevarēja darīt.
- Man nav skaidrs, kā tavs brālis spēja atpazīt Ereijasu. Mēs šeit maģiju nelietojām, nu līdz tam. Nekādu un nemaz. Lūk, tas satrauc.

Joels piecēlās, lai pats ielietu sev vēl tēju, jo Flēra bija aizņemta ar pusdienām, un viegli sagrīļojās. Nopūtās.
- Mēs esam no tās pašas pasaules un visi esam dzimuši ar maģijas dotībām. Tā tas vienkārši ir. Tu zini, kas ir tava nosauktā Valdniece? Nē, tas nav Astindelas gaismas pilnais svētais Valdnieks, kurš mums visiem, arī Svētajai Anetei deva maģijas spējas tad, kad viņa kļuva pilngadīga, tā ir dēmonu valdniece, tumsas valdniece. Ja darījums izdosies, šī pasaule nokļūs dēmonu varā, vismaz tā pašlaik izskatās. Tāda ir problēma, un tas rada zināmu izmisumu, vai ne?

- Prātu sajaukt viņa spēj noteikti. Arī tā ir maģija, un viņa ir ļoti spēcīga burve. Mēs nezinām, kāpēc viņa dara to, ko viņa dara, piedevām šeit, bet mums tas ir jāpārtrauc, ja vien spēsim.
Puisis atbalstījās pret galda malu. Tāds nogurums! Viņš pavirzījās nostāk, lai Flēra varētu galdu kārtīgi noslaucīt.
- Jā, nudien. Kāds apģērba gabals noteikti atradīsies.
Varbūt dēmonu Valdniecei Arda iepatikusies tieši tāpēc, ka te jau tā ir daudz tumsas? Dēmoniem būtu viegli šeit uzturēties.

[echo3]

Vai Alekss ar durvīm priekšā stāvēšanu domāja Sarišas piesardzīgo attieksmi? Ereijass klusēdams noklausījās vietējā puiša diezgan zobgalīgos prātojumus. Pie apgalvojuma, ka blenzt uz kādu nav likumpārkāpums, serafs pat pasmaidīja. Protams, tas nav likumpārkāpums, tomēr šādus izlēcienus jebkurā sabiedrībā jaunieši noskaidro vienkāršāk, bez likumu piesaukšanas. - Protams, vari doties. Starp citu, vai tad šeit matu krāsu iespējams mainīt tikai ar maģijas palīdzību? - Ereijass arī atļāvās mazlietiņ pazoboties. Kā puisis jau bija nopratis, Alekss zināja stipri daudz, bet teiks tikai to, ko gribēs. Bet vispār pateicis viņš bija daudz.

Pēc Joela runas, pārējo biedru piezīmēm un Aleksa beidzot atklātajām atbildēm Ereijass labu brīdi sarunās nejaucās. Viņš bija mazliet saviebies brīdī, kad Alekss stāstīja, pareizāk sakot, domās sajuta, savus sāpīgos pārdzīvojumus. Jautājumu par to, kāpēc Maikls pievērsa uzmanību vienkāršam čalim, kas garlaikoti balsta sienu - starp visiem tūkstošiem cilvēku, kas tajā brīdī bija uz ielas! - jau uzdeva Joels. Bet bija vēl daži, uz kuriem Ereijass vēlētos dzirdēt atbildes. - Aleks, kā tevi var atšķirt no tava brāļa? Vai tev nekaitēs tas, ka esi ticies ar mums, nu, ka Meja ir izmantojusi maģiju, tevi dziedēdama? - Tad piebilda pie Joela stāstītā, - Mums neko nevajag no šejienes cilvēkiem, pat ne no Attīrītājiem. Mūs interesē tikai tā, kas sevi sauc par Svēto Agnesi. Viņa nedrīkst palikt Ardā. - Ereijass, tāpat kā Joels un Sariša, nenosauca Sīlijas vārdu.

Mēs neguļam saulītē, jo esam uzņēmušies uzdevumu. Bet - varbūt es pārāk pieķeros vārdiem - vai tu, Aleks, zini, ko nozīmē gulēt saulītē? Vai tu vispār esi redzējis Ardas sauli?

[Rouzijs]

Tādu Aleksa atbildi Meja jau bija gaidījusi, protams, ka viņš ir savā pusē, bet tas bija daudz reizes labāk, nekā ja viņš būtu Attīrītāju roklaiža, vai kāds no Sīlijas pakalpiņiem. Tik un tā, šajā pasaulē mita tik daudz cilvēku un viņam vajadzēja nogāzties viņas priekšā un lauzt neskaitāmus kaulus, ka šī nevarēja būt vienkārša sagadīšanās. Šis bija liktenis.
- Liktenis... - Melnmate nodomāja un palūkojās uz puisi. Bet neko skaļi viņa vēl neteica, tomēr šī situācija joprojām bija visai neskaidra, bet vismaz ja svešinieks vēlējās, viņš varēja doties. Visticamāk, Meja viņa vietā jau sen būtu aizbēgusi skaļi kliedzot.

- Svētā Anete? - Mejas balss tonī varēja sadzirdēt patiešām lielu pārsteigumu. Tad nu gan! Viņa pat varētu nokrist no palodzes, aiz šī pārsteiguma, bet tomēr Sīlija sevi sauc par Aneti? Par Svēto Aneti? Ak, dievs. Laikam viņa patiešām bija nojūgusies no varas.
Un tomēr, puiša stāsts bija visai nepatīkams, brālis viņu nodeva, tāpat kā Silija nodeva visus serafus.

Vienkāršos vārdos sakot: - Mums Svētā Anete ir jānogalina. - Mejas skatiens palūkojās uz puisi. Tikai tad tas aizslīdēja projām, lūkojoties ārā pa logu un domājot par to balsi, kas joprojām skanēja viņas galvā. Nē, nē... kāpēc, lai viņa nodotu savējos? Kas Sīlijai bija tāds, ko viņa varētu vēlēties?
Nekas, tieši tā.
- Es aiziešu pārģērbties. - Piecēlusies serafe devās uz to telpu, kur atradās visas drēbes, tikai apstājusies netālu no pārējiem viņa klusi ierunājās. - Ja vēlies nāc līdzi, pameklēsim tev kaut kādas drēbes. - Tumšais skatiens vērās uz Aleksu.

[Sindra]

Mainīt matu krāsu?
Aleksa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Ereijasa matiem. Viņš apstiprinoši pamāja. - Var gan. Alternatīvo rajonā, var nopirkt krāsas. Pārkrāsoties kaut katru dienu. Vai arī iegādāties tādu krāsu, kas pati mainās. Pa dienām, vai stundām. Nemācēšu gan vairāk neko paskaidrot. Pārāk neaizraujos ar matu krāsošanu. - tā jau laikam bija, kā viņš teica. Puiša paša mati izskatījās dabīgā krāsā. Nekrāsoti.

Bet matu krāsošana jau nebija iemesls, kādēļ svešinieki te bija atceļojuši. Alekss jau nojauta, ka sekos vēl jautājumi. Tad nu viņš arī tos visus uzklausīja, tādu brīdi nodevies pārdomām, kādas atbildes viņš vēlas sniegt.
Jauneklis pamāja. Jā, jā. Viņš saprata, ka maģiju nebija lietojuši un tagad pārsteigti, ka Maikls tomēr bija viņus pamanījis. - Nu, pirmām kārtām, attīrītāji sargā pasaules robežas. Un viņi zin, cik bieži jūs staigājat šurpu turpu. Ja jūs visi ieradāties reizē, tas acīmredzami viņiem iezīmēja skaidrāku lokāciju, kur jūs esat piestājuši, ja tā var izteikties. Tad viņi novēro šo rajonu centīgāk. Tad, viņiem ir amuleti. Tiem, kas ir Anetes pirmā roka. Maģiski amuleti, kas vibrē, kad tuvumā kāds burās, vai ir maģiskas izcelsmes. Jūs, cik es saprotu esat maģiskas izcelsmes. Kā jau paši apgalvojat, ka maģijas spējas jums ir no dzimšanas. - Vai arī viņiem tās deva valdnieks? Uz mirkli, Aleksa piere saraucās. - Kāpēc tad tas Valdnieks nepaņem tās spējas no viņas atpakaļ, ja jau viņš viņai tās devis? - jautājums gan vairāk bija retorisks, jo ja jau tas Astindelas valdnieks varētu, viņš noteikti Anetei spējas būtu atņēmis.

Par demoniem, viņš neko daudz nezināja. Tāpat arī par viņu pasauli un kaut kādu tumšo valdnieci, kas iekārojusi viņu tumšo pasauli. Puisis tikai paraustīja plecus. Jādomā, ka šie ļaudis labāk zināja, kas draudēja, ja "Attīrītāju" priekšniecei izdosies realizēt savu plānu.
- Agnesi? Es teicu Aneti. - Aleksa skatiens pievērsās Ereijasam un godīgi sakot, arī tas kā citi izrunāja šo vārdu... - Tas nav viņas īstais vārds, vai ne? - un arī šis īsti nebija jautājums, jo puisis bija visai pārliecināts, ka šiem ļaudīm viņu svētā bija pazīstama zem cita vārda.
Alekss bija vērīgs un viņam acīmredzami nepaslīdēja garām sīkumi.
- Svētā Anete ir Ardas leģendas personāžs. Viņa bija princese Senas zemē. Un kad tumšie šeredi iekaroja Senas zemi, viņa upurējās, lai pārvērstu sevi par uguns liesmu un aizkavētu iebrucējus, kamēr viņas tauta patvērās gaisa dārzos aiz augstiem mūriem, no kuriem varēja aizstāvēties pret uzbrucējiem.
Manuprāt, tas bija tā visai pārdroši izmantot šo vārdu, taču tas laikam jums visiem asinīs. - Alekss pasmīnēja. - Jūs riskējat ar visu, ticot veiksmei, vai kam nu tur... nē, nu labi. Anetes gadījumā, tas nostrādāja. Cilvēki viņai tic un daļa pat uzskata par atdzimušu Svēto Aneti.
Laikam jau tavējā, arī. - viņš viegli pielieca galvu Joela virzienā.

Kā viņu var atšķirt no Maikla? - Manam brālim uz plaukstu virsām ir tetovējumi. Simboli. Tādi ir Anetes priesteriem. - viņš parādīja savas plaukstas. Tās bija bez simboliem.
Kādas vēl atšķirības? Puisis klusēja. Iegrimis pārdomās, vai viņam vajadzētu minēt vēl kādas atšķirības. Beigās viņš tomēr pamāja uz savas muguras pusi. - Uz manas muguras ir rētas. Maiklam tādu nav. - nē, nu ne jau viņi katru reizi centīsies izģērbt viņu vai Maiklu, lai pārbaudītu... vienkārši, atšķirību patiešām nebija daudz. Un tās pašas bija cilvēku radītas. Daba bija viņus radījusi pavisam līdzīgus. Vizuāli. Bet ar ļoti atšķirīgām dvēselēm.
- Nē, man nekaitēs mūsu tikšanās. - jauneklis visai pārliecināti atbildēja un piecēlās.

- Es atvainojos. - viņš mulsi pasmaidīja Flērai, kad tā ņemās berzt galdu, kur bija palikuši viņa asiņdubļu nospiedumi. Nu jā, tagad tie bija arī uz krēsla. Bet ko viņš varēja padarīt.
Ierosinājumi par apģērba maiņu nu jau sāka viņu pārpludināt. - Jā, paldies. Tikai es domāju, ka man no sākuma vajadzētu nomazgāties. - nevilks taču tīras drēbes uz netīras miesas.
Ak, vēl tikai par sauli... Alekss noraidoši pamāja ar galvu. - Nē. Es esmu pārāk jauns. Ardā sauli neviens nav redzējis teju jau piecas paaudzes. - vai viņš zināja, ko nozīmēja gulēt saulītē? Puisis pasmaidīja. - Man mājās ir gaismas kabīne. Stāsta, ka sajūtas esot līdzīgas. Es gan līdz galam tam neticu. - bet salīdzināt jau nebija ar ko.

Alekss jau grasījās sekot Mejai, kad puiša apģērbā kaut kur par sevi atgādināja viņa telefons. Izrādījās, ka tas bija paslēpts zābaka stulmā. No turienes sadabūjis neatlaidīgi skanošo ierīci, viņš savienoja zvanu.
- Mārvins klausās. - viņa skatiens kavējās pie Mejas acīm, kamēr puisis klausījās, ko zvanītājs no viņa vēlējās.
- Jā, tas ir mans mocis. Es cietu avārijā. Nē, man nekas nekaiš. - taču likās, ka zvanītājs tik viegli neatstājās un tumšmatis neiecietīgi pacēla skatienu pret griestiem, līdz beigās noteica: - Tu uzdod par daudz jautājumu. -
Skatiens ātri pārslīdēja telpai. - Mājās. - viņš nopūtās, kad sarunbiedrs neapstājies kaut ko turpināja viņam klāstīt.
- Nē, es šodien nebraukšu atpakaļ uz biroju. Es tikšu ar to galā rīt.
Nē. Nē. Nē. - ar katru noliegumu viņa balsī ieskanējās neiecietīgāka pieskaņa.
- Kā jau es teicu. Nē. - beigās viņš atvienoja sarunu un vienkārši telefonu izslēdza.

Skatiens atgriezās pie Mejas. - Rādi ceļu. -

[Romija]

Šis puisis zina vairāk, kā Ardā pieņemts. Vismaz atsaucoties uz to, ko ar planšeti varēja sameklēt. Ja viņa brālis ir tajā visā iekšā, tad nav brīnums, ka zina vairāk. Flēra līdz šim nejaucās sarunā, bet klausījās vērīgi.

"Ak, tad tomēr mums nekas nav jādara, nekā nav jāizskatās, bet mūs tāpat var atpazīt," viņa noteica, kaisot kaut ko no saviem krājumiem uz gatavotā ēdiena. "Tad klāt mēs viņiem tikt nevaram. Un, ja viņi paši sargā savu mantību," Flēra tīšuprāt izvairījās nosaukt, ko tieši viņi meklē, "tad arī tur mēs neko nevaram darīt." Šobrīd tas viss izskatījās pēc strupceļa. Toties ēdiens sāka smaržot arvien labāk. Izmēģinājusi vairākas vietējās garšvielas, Flēra tomēr nevēlējās atteikties kaut no drusciņas savu zālīšu. Sarkalūpes lapu pulverītis nelielam asumiņam noderēs vienkārši lieliski, bet zilastītes ne tikai apetītelīgi smaržoja, bet arī nomierināja.

"Joel, tu varbūt labāk pēc ēšanas ej atpūsties," viņa uzrunāja orākulu. Jau tik ilgi klanīties un teju nenovelties no beņķa bija daudz prasīts, bet noteikti viņš gribēja dzirdēt, kas Aleksam stāstāms. "Es varu uzvārīt nomierinošu tēju, kas ļaus labāk atpūsties," Flēra piedāvāja "Tev arī varbūt," viņa laipni piedāvāja Mejai, kas arī noteikti ir nogurusi pēc tik ievērojamu ievainojumu dziedēšanas.

Pusdienas bija gandrīz gatavas. Nogriezusi plīti, Flēra ļāva vēl mirklīti visam pastāvēt uz pannas zem vāka - lai ievelkas.

[Rouzijs]

- Jā, mūsu pasaulē viņai bija cits vārds. - Meja noteica, bet nepateica, kāds šis vārds bija, bet jebkurā gadījumā... iespējams, ja Alekss mazāk zinās, jo labāk, jo tumšmate nevēlējās, lai ar viņu kaut kas atgadītos, turklāt, ja nu Sīlija izdomā notvert viņu, iztaujāt? Spīdzināt? No šīs domas bez maz vai slikti varēja palikt. Un tā būs tikai Mejas vaina, jo viņa šo puisi atveda šurp, bet ja neatvestu, tad viņš tagad būtu miris.
Tomēr par pasauļu robežu uzmanīšanu Meja nopūtās. Tas nepavisam nebija labi, tātad Sīlija zināja, ka viņi visi ir te, ka te ir Gabriels un ka viņiem ir kaut kas padomā, viņa būs uzmanīgāka un kļūdas nepieļaus, tas bija vairāk kā skaidrs.

Bet tomēr... vajadzēja dušu un pārģērbties. Tas būtu ļoti jauks šī vakara nobeigums, jo izskatījās, ka visiem šī diena bijusi ļoti sarežģīta, tikai, kad iezvanījās Aleksa telefons, Meja atcerējās, ka nākošreiz, kad viņa kaut kur dosies paņems līdzi savējo. Jo nebija diži prātīgi kaut kur braukt, kad nebija iespējas sazināties ar ārpasauli.
- Nepatikšanas? - Tumšmate ziņkārīgi pajautāja un jau gatavojās doties līdz telpai, kur atradās drēbes, tik vien skatiens apstājās pie Flēras.

- Tas būtu ļoti jauki. - Serafe piemīlīgi pasmaidīja, bet no nomierinošas tējas viņa nudien negrasījās atteikties, nervi brīžiem šķita nospriegoti, kā elektriskais žogs, kurš visu laiku sit pa nagiem.

Pamājusi puisim Meja devās augšā uz to telpu.
- Te ir daudz kas, kaut ko priekš tevis atradīsim - Viņa noteica ieejot iekšā telpā. - Pēc tam parādīšu, kur ir duša. - Tumšais skatiens diez gan izvairīgi slīdēja apkārt, līdz beidzot apstājās pie Aleksa acīm.

[Roviela]

Tikko Flēra bija pagājusi nostāk, Joels uzreiz atspiedās pret galdu.
- Jā, tā darīšu, un tēja būs tieši laikā. Paldies, Flēra!

Alekss uzdeva loģisku jautājumu - kāpēc nepaņem atpakaļ?
- Mēs piedzimstam maģiski, bet bez īpaša spēka. To mums rituālā piešķir valdnieks brīdī, kad kļūstam pieauguši un izvēlamies savu tālāko ceļu. Nevar atņemt tāpēc, ka tad viņiem ir jātiekas. To var tikai klātienē, nevis pa gabalu.
Nācās nopūsties arī par tālāk teikto.
- Un... jā, tev taisnība. Es reizēm esmu pārāk pārgalvīgs un pārāk ziņkārīgs arī. Šodien būs jau otrā reize.
Tātad viņus var atrast tāpat. Nu neko! Vismaz izskata dēļ citi uz viņiem neatskatīsies. Tā tikai vēl trūka - parādīties te uz ielas īstajā izskatā. Joels pat pasmaidīja, iedomājoties, kā tas izskatītos.