"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass nemeklēja neko citu kā amuletu, tāpēc pieliekamajam līdzīgo telpu tikai noskatīja, meklējot tajā maģiju. Galds ar simbolu, lai arī cik nepatīkams, viņu neinteresēja. Pētīt simbolu karotājs negāja, bet viņam ienāca prātā Mārvina vecākā grāmata, par kuru Flēra bija teikusi - tur esot daudz simbolu. Tiesa, viņa bija arī teikusi, ka neesot tos rūpīgi apskatījusi. Ereijass grāmatu redzējis nebija, tāpēc necik ilgi pie atvērtajām durvīm nekavējās.

Karotājs devās palūkoties, kas ir aiz otrām durvīm.

[Romija]

Tā kā sajūtas ne par viena sveša klātbūtni neliecināja, Flēra uz mirkli pārtrauca meklēt, palika tikai serafu redze, lai vispār saprastu, kas šeit pagrabā ir. Kad uztraukums par Joelu un Meju bija mazliet noplacis, atkal pa kājām augšup sāka līst nelāgā sajūta, cenšoties aizsniegt domas un sirdi. Patiesībā Flēra labprātāk dotos meklēt abus pazaudētos un Sarišu, nekā pētītu šejieni, ja te nebija amuleta. Bet to, vai amulets te ir, bija jāsagaida no Taja.

Dziedniece iegāja telpā tūlīt aiz Ereijasa. Burkas pie sienām uz mirkli piesaistīja viņas uzmanību. Leģendā par Pirmavotu bija minēta noslēgta karafe. Lai arī šīs ne tuvu neizskatījās tik cēlas un skaistas, drīzāk kā kaut kas sabojājies, Flēra pārlaida skatienu plauktiem un tikai pēc tam pamanīja asiņaino galdu.

"Ou," viņa sagrīļojās, sperot soli atpakaļ, prom no galda, aizšāva roku mutei priekšā un novērsās. "Lai kas tur ir darīts, tas nav labi," viņa piebilda un steidzās ārā no telpas. Simbols uz galda tikai apliecināja, ka tas ir kas nelāgs, bet sīlāk pievērsties centieniem atcerēties, vai tieši šāds ir redzēts, Flēra nevēlējās. Patiesībā viņa labprātāk vispār pazustu no šīs ēkas.

Palikusi pirmajā telā gandrīz pie trepēm, Flēra sāka nepacietīgi dīdīties. Vajadzēja sagaidīt Taja atbildi un ātri izdarīt, ja kas vēl darāms, bet traucēt orākula buršanos ar jautājumiem nedrīkstēja. Otrajā telpā viņa ļāva Ereijasam iet vienam. Nebija ne spēka, ne vēlmes ieraudzīt vēl kādas nejaucības, ko Arda varēja piedāvāt uz nolādētas zemes paplātes.

[Sindra]

Tajs, Flēra, Ereijass

Otras durvis nepadevās Ereijasa centieniem tās atvērt. Kad serafs mēģināja tās pagrūst, uz tām oranžā krāsā iegailējās kāds simbols un serafs sajuta savādu, nepatīkamu sajūtu. Tā it kā rokā, kura mēģināja atvērt durvis, vienlaicīgi būtu iedūrūšās simtiem mazu adatiņu, izraisot dedzinošu sajūtu. Nevarētu teikt, ka tas bija pārāk sāpīgi, taču nepatīkami gan.

Durvis acīmredzami bija aizslēgtas. Nevarēja gan saprast vai ar atslēgu, vai ar maģisko simbolu.



Meja, Joels

Likās, ka virspriestera telefonsaruna laikam nekad nebeigsies. Un laikam jau tas sāka kaitināt arī Maiklu pašu. Viņš kļuva nepacietīgāks un kad vismaz trīs mēģinājumi, sarunu nobeigt, bija izgāzušies, beigās jauneklis paziņoja, ka viņam vairāk neesot laika un sarunu vienkārši atvienoja. Būtu jau atviegloti nopūties, taču viņa skatiens atgriezās pie abiem serafiem.
Meju viņš, protams, atpazina. Tikai, nu...
Maikls paspēra pāris soļus serafes virzienā, skatienam nopētot viņas augumu.
- Kā ir jūsu pasaulītē? Vai jums uzticība kaut ko nozīmē? - Maikls apjautājās un viņa pirksti pastiepās pēc Mejas matu šķipsnas. Viņš ļāva tai slīdēt caur saviem pirkstiem un tetovējums uz puiša plaukstas iekrāsojās tumšākā krāsā.
- Es gribētu uzzināt par jums vairāk. Piemēram, vai jūs izjūtat greizsirdību? Vai nodevību viens pret otru? Vai, ja es tev pateiktu, ka esot cietumā, Alekss jājās ar tavu biedreni, tas tevi apbēdinātu? - viņš ļāva matu šķipsnai izslīdēt caur pirkstiem un nokrist atpakaļ pie Mejas pleca.

- Un tu... - Mārvins pagriezās pret Joelu. - Kā tevi sauc? Liekas, ka neesmu tevi agrāk sastapis. - ar kaut ko taču bija jāsāk. Kāpēc ne ar iepazīšanos?

[Rouzijs]

Kamēr Maikls runāja pa telefonu Mejas uztraukums bija pieaudzis līdz kritiskam līmenim, viņa izvairījās no skatieniem, nelūkojās uz Joelu, vēroja šī pagraba auksto grīdu un mēģināja pārliecināt sevi par to, ka viņai ir nākotne, pat ja veselais saprāts kliedza, ka nākotnes nav, ka viņa izbeigs savu dzīvi šajā nožēlojamajā pagrabā, vientuļa, bez mīlestības un pamesta.
Serafe vēlētos atkāpties no Maikla, bet tas nebija iespējams, viņš tuvojās un tumšmatei nebija iespējas aizmukt. Viss, kas bija dzirdēts par Maiklu, lika domāt, ka viņš ir slikts cilvēks, tāpēc arī serafei bija pat bail no viņa. Toties... puiša vārdi lika pilnīgi atslīgt pret sienu, vēl bezcerīgāk nekā pirms tam.

- Tas nevar būt... - Maikls varēja redzēt Mejas acīs viņas sāpes un to... ka serafe vēlētos nenoticēt viņa vārdiem.
Tomēr dusmas nomainīja tās sāpes, kas plosīja serafes dvēseli. Viņa nevēlējās pieņemt, ka vienīgā draudzene ir tā izrīkojusies, ka ietriekusi dunci Mejai mugurā, jo Sariša taču zināja, ko tumšmate jūt pret Aleksu, cik spēcīgas ir viņas jūtas. - Es viņus ienīstu... - Pat ja varbūt šie vārdi līdz galam nebija patiesi, Sarišai Meja bija gatava izskrāpēt acis.
- Es viņam atdevu sevi... - Un nu lēnām palika vienalga, vai viņa mirst vai dzīvo.

Bet Sarišai serafe to nespēja piedod, un viņa vēl skaitījās Mejas draudzene. - Es pareizi darīju nevienam neuzticoties... - Jo tie, kas it kā bija draugi... nodeva. - Viņa nebija mana biedrene, bet gan draudzene. - Bija... vairs nav.
Protams, tumšmatei pēc visiem redzētajiem murgiem neienāca prātā tas, ka Maikls varētu arī melot, bet spriežot pēc visa, kas ir noticis Mejai likās, ka tā ir taisnība, toreiz Alekss nemaz nemēģināja ar viņu sazināties, izmeta kā vecu lupatu no savas dzīves.
- Kāda jēga dzīvot, ja apkārt ir vienas vienīgas sāpes? - Un tuvāko nodevība.

[Roviela]

Kādi dīvaini jautājumi! Joels beidzot pievērsa acis Maiklam.
Jā, tas cilvēks zināja, ka psiholoģiski var ievainot daudz stiprāk nekā fiziski un pat izskatījās, ka Mejas gadījumā viņam tas ir izdevies!

- Cik tu esi lētticīga... - Joels nopūtās knapi dzirdami, bet gan jau visi šeit esošie to sadzirdēja. - Viņš cenšas tevi pakļaut, un tu ļaujies! Ek...
Te pat nebija svarīgi, vai Maikls melo vai nē. Meja pati ļāvās ievilkties un, diemžēl, neviens cits viņai palīdzēt nespēja, tikai viņa pati.

- Esi redzējis, - orākuls atbildēja. - Vismaz es redzēju tevi, kad pie "Elles" uzbrauci virsū meitenei. Nē, es meloju. Viņa paskrēja zem tavas mašīnas, tā ir pareizāk. Tu viņu pacēli un ieliki auto, tavs līdzbraucējs atļāvās izteikties par tavu braukšanas prasmi. Tas bija pilnīgi nepelnīti.
Vārdu? Viena Joela uzacs nesaprašanā pabrauca augstāk uz pieres. Viņam taču bija līdzi karte ar vārdu. Kas, Maikls nav iepazinies ar atņemtajām lietām, pirms nāca šurp?
Vārdu. Aha. Tu baidies! Bet protams!
- Joels. Un es zinu, ka tu Flērai teici, ka mani nogalināsi.

[echo3]

Oho! - Ereijass atrāva roku no durvīm. Sajūta nebija ļoti sāpīga, tomēr stipri nepatīkama. Simbols. Te arī ir simbols, pie tam aktīvs. Zināmā mērā tas bija nesaprotami - atklāta maģija - bet zeme visapkārt mājai jau arī bija noburta vai varbūt nolādēta. Un neviens vietējais par to neuztraucās.

Pagaidīt, līdz Tajs beidz meditāciju un palūgt orākulam, lai noskaidro, kas tas par simbolu? Nu, ja nevarēs atvērt ar gaišo maģiju, tad tā būs jādara. Ereijass noskaitīja rituālo formulu, piesaucot Metatrona vārdu, un pret oranžo simbolu triecās balts maģijas stars. Nu, kā?

[Romija]

Lai arī simbolu uz otrām durvīm Flēra pamanīja, viņa to nepazina. Grāmata nebija līdzi, bet rakņāties atmiņas dzīlēs nebija jēgas — pārāk pavirši tām lappusēm viņa bija šķirstījusies cauri.

Flēra joprojām turējās pie trepēm, lai pie pirmās izdevības dotos prom. Pat ja sajūtas lika domāt, ka šeit neviena nav, slēgtas durvis, pie tam maģiski, ko kāds cenšas uzlauzt, arī maģiski, bija iemels vēlreiz saspicēt maņas. Pazaudēt pēdējo karotāju kaut kāda aizbultēta būceņa dēļ būtu aplam muļķīgi. Durstīšana, ko Ereijass saņēma, pieskaroties durvīm, gan nešķita tik bīstama, lai šobrīd tērētu Spēku, kurš šķita šeit aizplūstam divkāršos tempos. Ar neizpildītu uzdevumu, nolaupītiem biedriem, pilsētu, kura neguļ... tā šķiesties nevarēja.

[Mattiass]

— Iespējams, Sīlija, — Arists pieņēma. — Viņai ir tieksmes jaukties serafu prātos. Un viņa spēlē kaut kādu savu spēli, tādēļ tu labāk saglabā modrību un vairs nekur nemeties pa galvu, pa kaklu. Viens no maniem skolotājiem mēdza atkārtot: Pagaidi. Paskaties. Ievēro. Pēdējā laikā esmu redzējis gana nevērīgas pārsteigšanās. Un piesardzība nebūt nenozīmē bezdarbību, kā to varbūt uztver daži labi grāmattārpi orākuli.

— Tātad Alekss nebūrās? — karotājs vēlējās noprecizēt. — Tu to varētu atkārtot melu detektoram? Ka neviens no jums abiem nebūrās?

[washulis]

Sīlija? Jā, Meja tika atzinusi, ka ir dzirdējusi viņas balsi pie sevis, varbūt kādam no serafiem gadījies tāpat, nenoliedzami un ne par velti pie šī minējuma Sariša nemierīgi sagrozījās. Grūti noticēt. Tā balss man palīdzēja. Kāds Sīlijai no tā būtu labums? Viņai kā reiz atkratīties no viņiem visiem būtu tik ērtāk. Cer, ka var šeit esošos serafus izmantot savā labā? Sariša nekad tam nepiekristu... Ja vien samaksa nav kārdinoši augsta. Ne zelts vai sudrabs, protams. Vienmēr var maksāt arī dzīvībās. Solījumos.

Uz Arista teiktajiem skolotāja vārdiem serafe lēni, piekrītoši pamāja ar galvu, lai arī zināja, ka pašas raksturam ir grūti šo padomu pilnībā izpildīt. Kamēr tiek vērots, vienmēr var gadīties nokavēt izdevību, turklāt stresa apstākļos ne jau vienmēr pacietības opcija ir iekļauta. Tiesa, kad tika pieminēts grāmattārpi orākuli, Sariša klusi nosmēja. Vai tas bija komentārs par Joelu? Viņa atļāvās vaicāt.

Tikmēr arī uz precizēšanu par buršanos viņa varēja droši apgalvot. Nebūrās. Nedz viņš, nedz es. Ja tas melu detektors darbojas uz "jā" un "nē" tipa atbildēm, tad šo puspatiesību var droši lietot. Ja prasīs, vai Alekss bija iesaistīts kādās maģiskās darbībās, tad jā, tad jau kļūs sarežģīti.

[Sindra]

Joels, Meja

Maikla skatiens kavējās pie Mejas un te jau viņš laikam guva atbildes uz saviem jautājumiem. Jā, jā... lētticīga.
Pēc Joela komentāra virspriesteris pasmaidīja. - Kāpēc, lai es melotu? - paraustījis plecus, viņš uzlūkoja otru serafu. - Viņa pati zin, kāds ir Alekss. Saprot, kas notika. Apjauš, ka tikusi izmantota. Alekss guļ ar savu kolēģi. To, rudmataino, kura veda tevi uz mājām. - viņš atgādināja Mejai. - Un iekāro sava kolēģa māsu.
Tu vienkārši gadījies pa ceļam. Un tādas pa ceļam izdevības, Alekss nelaiž garām. - viņš laipni lūdza Meju reālajā dzīve.
- Bet gan jau arī tava draudzenīte būs vien tāda pa ceļam variants. Tā ka neķer kreņķi... - Maikls draudzīgi uzsita Mejai pa plecu. Cik nu tas bija reāli iespējams situācijā, kad meitene atradās pieķēdēta pie sienas.

Lūk! Joela atklāsme uz mirkli pievērsa Mārvina uzmanību. - Ahā... - viņš domīgi novilka. - Tu esi tas izpalīdzīgais jaunietis, kas Atkritēju meičām sniedz ticību jaunai dzīvei. - jā, jā... Maikls ļoti atminējās situāciju ar Liliju pie Elles.
- Jauki. Man ir lieciniece, kas gatava apzvērēt, ka tu viņas klātbūtnē esi būries. Šausmīgi, vai ne! - ironiju virspriestera balsī nevarēja nepamanīt. - Man vajadzētu tevi sodīt par ķecerībām, kuras esi sadarījis. Bet, no otras puses... - viņš visai vienaldzīgi paraustīja plecus. - Kuru tas interesē.
Ardiešiem nav maģisku spēju. Visa maģija, kas šeit atrodama, ir ievazāta no citām pasaulēm. Nav nekādas jēgas apkarot maģiju. Tad jau drīzāk censties to iegūt.
Redzi... manas rokas... - viņš pacēla plaukstas un pavērsa tās Joela virzienā. - Tā ir visa maģija, kuru Sīlija spēja man dot. Un, tas nekas nav... Taču ja es tevi, vai jūs abus, atdošu kādai citai personai, viņa man dos īstu maģiju. - Maikls nedaudz padalījās arī ar saviem nākotnes plāniem. Kuros šiem diviem serafiem bija atvēlēta vieta.



Ereijass, Flēra, Tajs

Ereijasa uzburtā, gaišā maģija, laikam jau strādāja.
Simbols uz mirkli iegailējās spilgtāk un tad apdzisa. Durvis ar čīkstoņu pavērās. Telpā, centrā uz grīdas, kur arī bija uzvilkts simbols, sēdēja kāda persona. Tas bija lidvagonā sastaptais Kalioss. Tikai šoreiz serafi viņu redzēja viņa īstajā formā. Ar visiem spārniem. Vai nu viņš nemaz neslēpāsm, vai arī serafu redze to ļāva saskatīt.
Demona acis bija aizvērtas. Un nevarēja saprast vai viņš ir pamanījis, ka viņa istabai kāds ir atvēris durvis, vai arī nē.

Pazūdiet no turienes! sievietes balss atskanēja visu mājā esošo serafu galvās.

Kalioss



Sariša, Arists

Bija pagājusi aptuveni stunda, kopš Sariša bija nogādāta slimnīcā. Tad nu laikam tik daudz laika arī vadība bija atvēlējusi Sarišas un Arista sarunai.
Palātā ienāca Diksona kungs.
Karotājs noskatīja telpas iekārtojumu, bet ne jau tādēļ, ka nekad te nebūtu bijis, tas drīzāk karotājam bija tāds ieradums. Pārliecināties, kur viņš iegājis un kā vajadzības gadījumā varētu ātri evakuēties.
- Jūties labāk? - skatiens atgriezās pie Sarišas. - Paliksi šeit atpūsties kādu laiku. Mediķi par tevi parūpēsies. - tas īsti nebija piedāvājums vai Sariša vēlas palikt. Acīmredzot, Diksonam vajadzēja, lai viņa šeit paliek.

[Romija]

Noskatoties Ereijasa maģiskajā centienā atvērt durvis, Flēras poza gluži nejauši bija pieņēmusi izbiedēta zaķēna pozu, kas liecināja — pārlauz zariņu, un es mukšu! Atklāt vēl vienu tādu telpu ar varbūt vēl siltu līķi uz asiņaina galda nebija kārdinoši. Nolādētās zemes sajūta lika sēdēt kā uz adatām, ķerot mirkli, kad no šejienes pazust, un pagrabs neviļus sāka atgādināt alu ar visām klaustrofobiskajām izjūtām.

Zariņš pārlūza. Izdzirdot balsi sev galvā, dziedniece instinktīvi paklausīja, pieveicot lielāko daļu kāpņu dažos soļos. Tikai pēc tam viņai ienāca prātā, ka tā balss var nebūt draudzīga, var likt ieskriet lācim tieši nagos. Apstājusies trepju augšpusē, Flēra saprata, ka šoreiz gan labāk paklausīt, jo šķita, ka no pagraba uzvirmo vēl daudz spēcīgāks melnums, it kā atvērtajā telpā būtu kaut kas ļoti, ļoti ļauns. Daudz lielāks un ļaunāks kā Flēra jebkad bija sajutusi. Un daudz, daudz spēcīgāks, kā viņa vai visi trīs spētu pieveikt. "Pazūdam!" viņa vēl iesaucās, soļiem nodipot uz pēdējiem pakāpieniem.

Nospriedusi, ka kaut kam tādam pretī nestāsies ne Ereijass, ne Tajs, par pēdējo gan nebūdama pilnīgi pārliecināta, Flēra steidzās ārā no mājas un uz mašīnu. Jebkur prom no nolādētās zemes bija labāk.

Šo rakstu rediģēja Romija: 02.01.2014 17:27

[Rouzijs]

Katrs izteiktais Maikla vārds sāpināja arvien vairāk. Gabrielam bija taisnība, viņai nevajadzēja pieķerties cilvēkiem, jo šī pieķeršanās bija radījusi mīlestību, jo tagad nevarēja būt savādāk, tās sāpes, kas plosīja sirdi... tai bija jābūt mīlestībai.
- Nē, Joel... - Viņa nebija lētticīga. - Tā ir taisnība. - Alekss nebija nekāds princis baltā zirgā, viņam uzticība neko nenozīmēja. - Kaut es nebūtu viņu satikusi... - Bet tas nozīmētu, ka viņš varbūt būtu nomiris, bet vēlēt puisim nāvi Meja nespēja, nevēlējās. Tomēr Meja viņam bija izglābusi dzīvību par ko pateicībā saņēma salauztu sirdi. Viņa nevēlējās būt pa ceļam variants. Vai patiešām patiesa mīlestība bija par daudz prasīts?

Mejai nepatika, ka Maikls viņai pieskārās, viņš līdzinājās brālim un ne viena, ne otra pieskārienus viņa pašreiz nevēlējās. Toties serafe mēģināja izdarīt ko citu. Sakopot visus savus spēkus un iespert Maiklam tieši pa kājstarpi. - Neaiztiec mani! - Viņa teju uzkliedza virsū.
Spērienā bija ieliktas visas serafes dusmas, viņa kā nikna ķēve, kas vēlas aizstāvēt savu baru mēģināja saspert līdz nāvei pretinieku. - Es esmu serafu karotāja un nedomā, ka būs tik vienkārši tikt ar mani galā! Atbrīvo mani! Tūlīt pat! Vai arī baidies, ka izskrāpēšu acis? - Dusmas, tās plosīja serafi, viņa vēlējās aizbēgt no šī pagraba tikpat ļoti kā aizmirst savas jūtas.

Un izrādījās, ka Maikls viņus vēlējās upurēt Valdniecei.
- Sasodīts! Kāpēc es nepieņēmu viņas piedāvājumu un nenogalināju Sīliju, kad bija tāda iespēja? - Tumšmate domās lādējās, jo tad iespējams, viss būtu daudz reizes savādāk izvērsies.

[echo3]

Skaidrs. Kalioss visā savā dēmona krāšņumā. Ereijass apzinājās, ka nav pretinieks Valdnieces dēlam, tāpēc nekavējās izpildīt prātā atskanējušo pavēli. Tā būtu Liana, kas ar viņiem runā? Nevarēja saprast.

Ereijass strauji apgriezās un skrēja cauri pagrabam pie Taja. Vairs nav laika meditācijām, un viņš bez ceremonijām uzrāva orākulu kājās. Karotājs bija pārliecināts, ka nekas nav jāsaka, ka arī Tajs pavēli ir dzirdējis. Nu, vismaz no pagraba jātiek prom. Bet Taju vienu Ereijass neatstāja, gaidīja, ko darīs orākuls. Stumjot to uz trepju pusi.

[washulis]

Sarunām turpinoties, iespējams vajadzības gadījumā noslīpējot kādas detaļas, lai arī procesā jau sanāktu atkārtoties, Sariša ļāva saviem nerviem norimt pavisam. Tikai ar Diksona ierašanos atkal strauji iztaisnoja muguru, pievēršoties viņam. Apvaicāšanās par pašsajūtu un norādījums, ka vēl būs jāpaliek. Kaut vai pieminētā melu detektora sakarā. Jā, paldies, ir labāk. Plecs, protams, joprojām nedaudz, smeldz, bet salīdzinoši... sīkums. Serafe godīgi apliecināja, pārlaižot plaukstu vietai, kur atradās ievainojumu maskējošais plāksteris. Jā, protams. Viņa vēl pamāja ar galvu. Nekur jau nespruks. Nebija arī vairs tās pašas steigas. Atguvusi spēkus un varbūt nedaudz inventāra, viņa jau salīdzinoši drīz varēs atgriezties pie saviem biedriem.

[Mattiass]

Arists neticēja, ka viss bija tik vienkārši. Sīlija viņus varēja nospiest kā sīkus knišļus. Viņa to bija jau serafiem apliecinājusi. Tātad, vai nu serafu esamību Ardā noteica balansa nepieciešamība, jo Sīlija (vai Valdniece!) ieviesusi no savas puses kādas sīkas nešķīstības, vai arī Sīlijai attiecībā uz serafiem bija noteikti plāni, kuri pagaidām šo nospiešanu neparedzēja, vai arī paredzēja tālākā nākotnē. Šaha spēlētājiem, kā zināms, nav paraduma informēt bandiniekus uz galdiņa par savām iecerēm.

Kad karotāja pajautāja par Joelu, jautātais tikai pasmīnēja. Viss nepieciešamais jau bija pateikts. Pieminētā cērme ģībonī par kaušanos zināja apmēram tikpat, cik par lidvagonu pilotēšanu — tātad, gandrīz necik, atskaitot, iespējams, sausus datus no Astindelas grāmatām un uzrakto planšetē. Un, kā zināms, orākula spēks nebija meklējams grāmatās. Tā bija īpatnēja izpratne un dzīvesveids. Mazliet šizīgs dzīvesveids, kuru Arists īsti nesaprata, bet viņš arī nebija orākuls. Taču viņam bija aizdomas, ka ar to arī dažiem orākuliem ir problēmas. Viņš, jautāts, to attiecīgajam indivīdam arī pateiktu sejā, bet vēl vairāk bakstīt ar pirkstu mugurā nudien nebija vajadzības.

Uzzinājis par iespējamām atbildēm svarīgāko, ko gribējis zināt, viņš tikai pamāja. Dažas mazāk būtiskas frāzes, un tad jau viņu divvientulību pārtrauca viens no augstākajiem vadītājiem. Paklausījies, kas Sarišai Diksonam sakāms par viņas labsajūtu, viņš tā kā bija gatavs doties, ja nu vadībai būtu nepieciešams kur citur. Labākais, protams, būtu Sarišu no šejienes izdabūt ārā — jānoskaidro vadības plāni attiecībā uz viņu.

[Roviela]

- Jā, es zinu, - Joels gluži mierīgi atsaucās Maikla stāstam par Liliju, - tikai viņa gan nav no Atkritējiem pati. Spēlēja, lai būtu kopā ar savu puisi, tas viss. Tikai, kā teici kuru tas interesē? Es domāju, no šejieniešiem.
Joelu tas interesēja. Skat, Maikls labi zināja, ka ardiešiem nepiemīt maģiskas spējas. Nu jā, viņš nebija dumjāks par savu brāli.
- Vai viņi ir brīvībā? Ja nē, tad es nesaprotu, kāpēc. Lai taču staigā, un nav jāuztur par jūsējiem līdzekļiem.

Viņš tiešām rūpīgi un ar interesi apskatīja puiša plaukstas, kuras tas pastiepa uz orākula pusi, pirms ar pārliecību ierunāties.
- Hmmm... tā nav maģija, ko varēja tev dot Sīlija, - Joels beigās noteica. - Viņa varēja dot kaut ko daudz labāku, šīs nav mūsu pasaules zīmes, tās ir mūsu ienaidnieku zīmes. Kamēr tev tādas ir, mūsu maģiju tu dabūt nekādi nevari, bet dēmonu valdniece... nu, viņa tevi piekrāps un nodos tā vai tā. Es sapratu, ka tu par viņu runā.
Joels mazliet padomāja, mierīgi skatoties, kā Meja trako. Nē, nudien!
Viņš neko neteica par to, kas ir un kas nav taisnība. Ja neko par to nezini, tad nezini, bet cilvēki melo ļoti pārliecinoši, ne kā viņš pats, tā kā nevarēja zināt, vai Sariša ir gulējusi ar Aleksu vai nē.

- Iegūt maģiju? Var vienkāršāk. Iedzer Pirmavotu. Tavam tēvam bija maģiskas spējas, vienīgajam no visiem Oreola biedriem. Es zinu. Redzēju.

[Urdrunir]

Tajs meditēja ilgi un enerģiski. Un laikam neveiksmīgi. Ik pa brīdim viņa mutes kaktiņš noraustījās un uzacis nikni saraucās. Tikai, ka Ereijass puisis sagrāba un centās izstumt no pagraba, orākuls samirkšķinājās un pietrausās kājās. Man liekas, ka es atradu Kaliosu. Un viņš traucē! Serafs dusmīgi izgrūda, un tad pilnīgi nesaistīti ar iepriekš teikto noņurdēja. Nekur es nezudīšu! Tā sievietes balss galvā. Viņš klīstot pa orākulu izzināšanas koridoriem neatpazina balss īpašnieci un galīgi nebija noskaņots tai klausīt. Man jāsaprot.

Tajs nopurināja Ereijasa tvērienu un uz mirkli pielēja pagrabu pilnu ar baltu gaismu, uzburot sev vairogu. Mūciet, ja jums tas jādara! Viņš piedāvāja karotājam un dziedniecei. Es pamēģināšu viņu aizmānīt līdz nolādētās zemes malai.

[echo3]

Protams, atradi. Viņš ir aiz tām durvīm. - Ereijass palaida vaļā orākulu, kurš beidzot bija izniris no meditācijas dzīlēm. Arī karotājs nerunāja skaļi. Taja domu viņš īsti neizprata - ko dos tas, ja Kalioss tiks aizvilināts līdz nolādētās zemes malai? Lidvagonā nebija nekādas nolādētās zemes, bet dēmonu valdnieces dēls tur rīkojās, kā vēlējās.

Bet Ereijass nestrīdējās. Tagad skriet prom no nama viņš uzskatīja par zināmu nodevību, ja jau Tajs te paliek, tomēr traucēt orākula nodomam arī nevēlējās. - Mēs nozūdam no ceļa, bet prom bez tevis nedosimies. Ziņo Flērai, ja kas. - Ātri tika pateikts, un Ereijass jau skrēja augšā uz pirmo stāvu pakaļ Flērai.

Ja nekas viņu neaizkavē, karotājs tiešām cenšas "nozust no ceļa", dodoties ārpus nama. Uz mašīnas pusi, tur, kur ir Flēra. Uz nolādētās zemes malu.

[Sindra]

Meja, Joels

Pat ja veiklais un sportiskais brālis bija Alekss, arī Maikls tā gluži nesēdēja un negaidīja, kad viņu nospārdīs. Mārvins pakāpās malā un Mejas kailā pēda noslīdēja gar virspriestera kāju.
Lai vai kā... likās, ka Mejas psihošana Maiklu tikai uzjautrināja.
- Jā, jā... - viņš pamāja ar galvu. - Tā tava draudzenīte arī bija serafu karotāja, ja? Alekss kaut kā viņas cīņas spējām neuzticējās. "Būrī" uzsūtīja augšā sēdēt drošībā, kamēr viens pats izrēķinājās ar visiem pretiniekiem. - tā ka diez vai viņam īpaši vajadzēja uztraukties par acu izskrāpēšanu. Nemaz jau nerunājot par to, ka acu izskrāpēšana Maiklam asociējās ar skuķu plēšanos, nevis karotāju cīņu. Bet šī spārdeklīgā ķēve jau arī bija skuķis. Nekas vairāk.

- Mūsu līdzekļiem? - Maikla skatiens pievērsās Joelam. - Ko tu vispār zini par kaut kādiem līdzekļiem un uzturēšanu.
- Ja es izvēlētos viņus atbrīvot, man nāktos viņiem izgriezt mēles un nocirst pirkstus. Lai nodrošinātos, ka viņi neizmuldas, ka man taču patiesībā vienalga par viņu maģijas esamību vai precīzāk, neesamību. -
Maģija?
Patiesībā, Maiklam bija diezgan vienalga ko Joels domāja ar viņējo maģiju, vai ienaidnieku maģiju. Viņa uzskatos vai nu pastāvēja maģisku spēju esamība vai neesamība.

- Vai, nu paldies par padomu! - Maikls sarkastiski novilka. - Tas, ko tu dēvē par Pirmavotu, mūsu pasaulē nav gluži tā pieejam, katram, kurš to vēlas iedzert. - kā tieši un kur Joels to bija redzējis, Maiklu acīmredzot neinteresēja.



Tajs, Flēra, Ereijass

Sievietes balss otreiz neatgādināja.
Vismaz pagaidām izskatījās, ka nekas serafus netraucēja doties prom no dīvainās vietas un mājas. Durvis neaizkrita, viņi netika iesprostoti. Ceļš bija brīvs un droši varēja nokļūt līdz pat mašīnai, kuru tā arī neviens no serafiem nebija aizslēdzis. Atslēgas vēl joprojām atradās aizdedzē.

- Nu? - Kaliosa skatiens uz mirkli pavērās pret Taju, kurš vienīgais no serafiem bija palicis viņa tuvumā. - Ko tu gribi no manis? - neizskatījās, ka viņš grasītos serafu kaut kā apdraudēt. Vismaz šobrīd Valdnieces dēls neizskatījās agresīvi noskaņots.



Sariša, Arists

- Jā, ārste drīz ieradīsies. - Diksona kungam, protams, nebija piemirsies, ka meitene bija ievainota.
- Ļausim meitenei atpūsties. - viņš aicināja Aristu sekot un atstāt Sarišu vienu pašu.

Ārste patiešām arī ieradās drīz. Tā bija tā pati sieviete, kas bija palīdzējusi Sarišai "Būrī".
- Apgulies. - viņa pamāja uz gultas pusi, lai Sariša iekārtojas. Pati sev viņa sadabūja soliņu un nolika to blakus gultai un apsēdās uz tā.

Aristu Diksons aizveda līdz slimnīcas adminstratīvajam korpusam, kur karotāju vadītājam bija atvēlēts kabinets.
Aizvēris durvis aiz Arista muguras, viņš laipni piedāvāja karotājam apsēsties.
- Kas viņa tāda ir un ko tev izdevās uzzināt? - viņš lieki nekavēja laiku, bet ķērās uzreiz pie tiešiem jautājumiem.

[Romija]

Flēra aizskrēja līdz mašīnai. Tas bija nost no nolādētās zemes, tāpēc uzreiz palika vismaz par kārtu labāk. Par Hatras putekļi nešķita tik briesmīgi kā sākumā. Tomēr nekāda atpūta un baudīšana Flērai nebija prātā.

Pārbaudījusi, ka mašīna ir vaļā un atslēga arī ir, viņa tomēr iekšā nekāpa, bet pavērsa skatienu atpakaļ uz pamesto ēku. Ereijass viņai bija sekojis, bet Tajs, šķiet, bija nolēmis palikt, vai arī kaut kas viņu bija aizkavējis, varbūt pat sagūstījis. Flēra koncentrējās uz sajūtām. Vai saikne atvieglos Taja sajušanu, viņa nezināja, bet te, kur zem kājām nebija nolādēta zeme, arī tāpat cenšoties viņu sajust, Spēks netērējās tik ātri kā mājā iekšā. Dziedniecei vajadzēja zināt, vai ar orākulu viss ir kārtībā. Varbūt tomēr nāksies atgriezties un palīdzēt, bet pagaidām sauciens pēc palīdzības Flēras galvā atskanējis vēl nebija.