"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Ah, tas ir labi. Sariša atviegloti nopūtās, saņēmusi apliecinājumu par iznīcinātu arī otro amuletu. Vairs palicis tikai viens. Nolikusi ūdens glāzi atpakaļ uz galda, viņa devās apsēsties uz gultas malas, iekārtojoties, gatava turpinājumam, kā Arista, tā savējam. Es to saprotu, bet tagad domāju, arīdzan priecājos, ka nerīkojos savādāk. Vismaz Alekss ir drošībā. Pūliņi nebija pilnībā izniekoti. Viņa gan varēja minēt, cik liela loma tajā bija Sarišai, un cik Mejai. Bet atzīstu - idiotes. Vismaz neapdomīgas gan. Viņa juta kaunu, tomēr atvieglojums bija tik liels. Un svaigums.

Tad jau sāksies viņas stāsts. Mēs aizlidojām līdz pulsētas nomalei, paņēmām taksi līdz Svētnīcai, savākt papildus artilēriju un motociklu, Tad devāmies uz "Rozes vārdu". Viņa iesāka, salikusi rokas klēpī, lūkojoties Aristam pretī, cenšoties veiksmīgāk atsaukt atmiņā pieredzēto. Es pavilināju Maleriku Onē nostāk, bet tas tika darīts "Rozes vārda" kameru priekšā. Netiku par to aizdomājusies, tomēr Meja guva izdevību noskaidrot, kur Alekss atrodas. Drīz pēc tam ieradās Karotāji, mūs arestējot. Konfiscēja visu mums piederošo, tādēļ uz zvaniem un ziņām atbildēt nevarēju. Man šobrīd nav arī ID kartes. Patiesībā toreiz Arista ziņa bija pienākusi pirms arestēšanas, bet tas šobrīd būtu relatīvs sīkums. Kādu laiku sēdēju kamerā, mani ieradās nopratināt Toms Beils. Pratināšanā atzinu, ka kopā ar Meju uzbrukām Malerikam, ar mērķi noskaidrot Aleksa atrašanās vietu. Drīz pēc tam Toms man pateica, ka Meja ir izbēgusi, bet nepateica kā. Kopš tā mirkļa par Meju neko vairs nedzirdēju. Nemitīgi krūtīs mitinājās neatrisināts vainas mezgls, nezinot, kādu likteni Meja sagaidījusi, bet izklausās, ka viņai veicies daudz labāk, kā Sarišai. Pēc aptuveni dienas, varbūt mazāk, mani aizveda pie Attīrītājiem, iemeta kamerā kopā ar Aleksu, viņš tobrīd bija patiesi šausmīgā formā. Nākošajā rītā mums iedeva kopīgus, pieklājīgus apartamentus, lai mēs varētu sagatavoties, kad tiksim sūtīti uz Būri. Tas noteikti bija tik vienkārši - ja kāds netīk, vienkārši iemet viņu vai viņus arēnā, turklāt ienāk nauda un pūlis izklaidēts. Tik pretīgs bizness.

Es pati Flēru nesatiku, bet Alekss gan. Viņa acīmredzot bija ieradusies pie Maikla, atnesa mums tēju, lai būtu vairāk spēka pirms cīņas. Varbūt pateica vēl Maiklu pozitīvi noskaņojošas lietas, jo mēs pirms cīņas dabūjām arī nelielu ekipējumu un Alekss dažas spēku dodošās injekcijas. Protams, nekādi fakti par neierastāki lielāku tuvību starp Aleksu un Sarišu, bilsts netika. Pa vidu tam Alekss saņēma telefona zvanu, kurā, ja nemaldos, Beils centās nopirkt viņa brīvību, paņēmis Maiklu kā ķīlnieku. No tā mirkļa Maikla pozitīvais noskaņojums pret mums krietni kritās, bet Alekss palika par spīti Toma izdarītajam. Manis dēļ. Vēl viena kripata vainas, balsij viegli noraustoties. Ja viņš tad būtu piekritis, tad neredzētu mirstam savu tēvu, vēl jo mazāk - izdarījis to pats. Maikls nebūtu spējis šādi atriebties. Bet visticamāk Sariša no Būra nebūtu izkļuvusi. Varbūt šāda upurēšanās būtu tā vērta, par spīti tolaik zumējušajai pateicībai par Aleksa iecietību.

Šorīt jau devāmies uz Būri. Cīņas atbaidošanas, viens ģenētiski modificētais zvērs, divi noziedzinieki, bet to jau varēja noprast no arēnā esošajiem līķiem. Te jau atkal balss nodevīgi kļuva klusāka un tramīgāka. Tad tika iesūtīts Aleksa tēvs. Aleksam nebija daudz izredžu, savādāk mirtu mēs visi trīs. Bet... mirklī, kad Alekss nogalināja savu tēvu... Viņa iesāka, saraucot pieri, nolaižot skatienu pret grīdu. Aleksa tēva ķermeni pameta melni dūmi, ieplūstot pašā Aleksā. Maikls un visi pārējie tobrīd uz vietas esošie to redzēja. No turienes nāca nosodījums par Aleksa "buršanos". Serafe no jauna pacēla skatu pret Aristu. Alekss man tika ieminējies, ka viņa tēvs bija saistīts ar Pirmavotu, iespējams tā sagāšanu. Lai nu ko Pirmavota klātbūtne devusi Aleksa tēvam, tagad tas ir pie viņa. Tāda vismaz ir mana teorija. Pats Alekss melnos dūmus neievēroja, viņš tobrīd jau bija šokā. Tālāko, jādomā, Arists ar savu kolēģu svītu, kas ieradās savākt šmuci, jau zināja. Ja vien... Mirklī, kad jutu Aleksa tēva nāvi, mani uzrunāja balss, atgādinot man neraudāt. Saprotams, ka kāds no serafiem, bet es nezinu kurš. Sievietes balss. Gādīga. Varbūt tā bija tāla vēsts no mājām, Astindelas. Varbūt kādam rūp Sarišas pārdzīvotais, jo varbūt, bez mierinošiem vārdiem, viņa patiesi būtu paslīdējusi.

[Urdrunir]

Ja čīkstoņa, tad čīkstoņa. Tajs atstīvēja vaļā lūku un ar priecīgu smaidu sejā spērās iekšā pagrabā, pat negaidot, kad Ereijass kā godprātīgs karotājs dosies izlūkos un pasargās viņu no iespējamajām briesmām. Briesmām labāk būtu pašām uzmanīties, jo tām tuvojās pārlieku enerģisks orākuls.

[echo3]

Ereijass devās pakaļ Tajam pagrabā. Varbūt mazliet uzmanīgāk nekā orākuls, vismaz vispirms skatoties, un tad ejot - jo alā amulets bija pašā ārpusē, ātri gribēdami atrast, viņi bija tam paskrējuši garām. Karotājam šoreiz pat ienāca prātā, ka amulets varbūt ir Sīlijā... jo Sīlijai nav auras. Šo domu viņš "noraidīja" arī Joelam. Tomēr tagad - pakaļ Tajam.

[Sindra]

Pārtijs

- Nē... - Sīlija lēni, noraidoši pamāja ar galvu. - Metatrons tevi neuzklausa. Vai, pareizāk sakot, viņš nevēlas tev atbildēt, jo viņam ļoti nepatīk, ka runājas arī ar Valdnieci. - viņas skatiens kavējās pie Mejas acīm. Un kad nu karotāja stūrgalvīgi turpināja līst starp viņu un orākulu, kā nez kāda varenā aizstāve, Sīlija pacēla roku un viņas rādītāja pirksta gals pieskārās Mejas pierei. Savāda maģija padarīja karotāju nekustīgu. Viņa apjauta visu kas apkārt notiek, taču nespēja pakustēties.
Juta pat kā Flēras uzburtā maģija dziedēja savainoto roku. Mazinājās sāpes. Taču... viņa nespēja pakustēties.

Uz mirkli Sīlijas skatiens aizslīdēja līdz tam stūrim, kur slēpās Flēra. - Jā... dari to. - serafe uzrunāja dziednieci. - Ārstē viņu, lai es varu viņai vēl vairāk nodarīt sāpes. Tu taču zini, kā to dara. Tieši tā tu palīdzēji Maiklam vairāk mocīt viņa brāli. - viņa saldi dūdoja. Taču, ja pirms tam Sīlija likās pārsteigta par serafu esamību šeit un pat neizskatījās agresīvi noskaņota, tad tagad jau likās, ka jaunuļu spītēšanās un pretīrunāšana sāka Sīliju izvest no pacietības.

Viņa turpināja virzīties tuvāk Joelam.
- Nevis nevari, bet negribi. - Sīlija noteica, skatienam kavējoties pie Joela acīm. - Metatrons nav stāstījis, ka serafēniem nepieklājas melot? - cik tad tālu viņš atkāpsies? Kaut kur Joelam aiz muguras jautās siena.

Pagrabā bija tumšs. Tur nebija savādā apgaismojuma. Un kad Tajs bija atvēris pagraba durvis, no turienes pretī nesās pelējuma un drēgnuma smārds.
Tumsa. Bet serafiem jau bija dota tumsas redze. Tāpat, kā toreiz alā, ja tie skatījās ar savu maģisko redzi, tad tumsa nebija šķērslis ieraudzīt, ka Tajs un Ereijass bija nonākuši visai palielā telpā. Un no šīs telpas prom veda vēl divas durvis.
Nekā cita ievērības cienīga te nebija. Un arī nekādas maģiskas auras, kas varētu liecināt par amuletu, acīs vis necirtās.

[Rouzijs]

Nē? Meja jau vēlējās kaut ko atcirst pretī, bet Sīlijas vārdi par to, ka Metatrons neatbild tikai viņai, lika lūpām sakniebties cieši kopā. Bet Meja... viņa nerunājās ar Valdnieci, vismaz nekad īpaši nevēlējās runāties ar kaut ko tik tumšu un samaitātu. Tāpēc nu bija tik apjukusi, ka Sīlijas maģija bez problēmām serafi padarīja par sālsstabu. Tumšmate pat nevarēja pagriezties, pakustināt pirkstus, viņa tikai juta apkārtni, to kā savainotā roka sadzīst un sāpes pazūd. Pat paldies, Flērai Meja nespēja pateikt.

Tomēr... meitenē dusmas auga kā vētra, kas grasās nopostīt visu savā ceļā. - Es tevi ienīstu! Ienīstu! Tu neesi pelnījusi dzīvot un mīlēt! - Pat ja serafe apzinājās, ka Sīlija nedzird viņas domas, tas netraucēja lādēt visu, kas kaitināja. Turklāt izdzirdot tos jaunumus par Aleksu, to, ka brālis viņu mocīja vēl vairāk pēc Flēras dziedēšanas dusmas nekas nespēja mazināt. Ja varētu... Meja izkliegtu visu, kas nospieda dvēseli, izliktu visas tās dusmas, kurām vajadzēja darīt pāri ienaidniekiem, tajās būtu ielikts viss serafes spēks, lai tiki panāktu savu.

- Un tu! Tu tikai noskaties! Noskaties no saviem debesu augstumiem! Tu esi slikts valdnieks, tev ir vienalga par mums... par mani... tu neesi pelnījis būt par valdnieku... - Tumšmates domas bija nolemtas, bezspēks un nevēlēšanās cīnīties pašai ar sevi padarīja visu vēl sliktāku, bet ja vien viņa spētu pakustēties... tad triektu dunčus vienu pakaļ otram Sīlijas augumā, līdz viņas dzīvība izdzistu.

[Romija]

Vai Meja runājās ar Valdnieci? Vai viņa ir kaut ko tai izpaudusi? Par tādu iespēju iedomājoties, Flēras muguru pārņēma stīvums, un tikai pēc tam viņa saprata, ka tas staro no Mejas. Sīlija bija uzbūrusi kaut ko tādu, kas lika karotājas augumam sastingt, bet ne sāpēs.

Sīlijas teiktais gan lika sāpīgi nopūsties. Tad tomēr aizdomas, ka Aleksa ārstēšana tikai vairos viņa mocības, bija patiesas? Vai tiešām Maikls izpostīja to, ko Flēra bija izārstējusi? Viņš bija tik ļauns, savtīgs un naida pārņemts? Šī apziņa bija nepatīkamāka kā doma, ka no Sīlijas tik vienkārši nepaslēpties.

Kamēr Tajs uz Ereijass nozuda lūkā, Flēra tomēr palika augšpusē, jo sastingusi Meja nevarēja aizstāvēt un Joelam varēja draudēt briesmas. Jā, nekāda aizstāve pati Flēra nebija, bet aizmukt šķita vienkārši gļēvi. Turpat aiz stenderes palikusi, dziedniece izvairījās šobrīd vēl kaut ko burt, vismaz kamēr Sīlija nav neko nodarījusi. Runāšana bija labākais, kas var notikt, jo arī tā šo to varēja uzzināt vai vismaz novilcināt laiku, kā Tajs bija prasījis.

[echo3]

Kaut kā nostiprināt vai sabojāt lūkas vāku Ereijass gan iedomājās, bet šo domu atmeta - Sīlija vai kāds tik spēcīgs kā Kalioss lūku var aizvērt maģiski, un tad ir vienalga, vai tā ir vesela vai nav. Ko Sīlija izdarīja ar Meju, Ereijass vairs neredzēja, tāpat kā nedzirdēja, ko tumsas pārņemtā serafe saka. Skatiens bija pievērsts kāpnēm, un tad jau palielajai telpai tur, lejā. Neko meģisku ieraudzīt neizdevās, savukārt ceļš, ja tā var teikt, sadalījās. Divas durvis. Vispirms karotājs paskatījās uz grīdu - augšā bija pēdas, kur tās ved tagad? Un vienalga, ierauga vai nē - Ereijasa acis iemirdzējās, jo viņš uzbūra maģisko aizsardzību gan sev, gan Tajam.

Nu tad kur ved pēdas?

[Roviela]

Joels kāpās atpakaļ, vienu roku pastiepis uz aizmuguri, lai nejauši neuzskrietu kaut kam virsū un cenšoties mainīt virzienu uz izejas pusi. Varbūt tāpat atdursies pret sienu, vai ievelsies kādā caurumā, kurš zina?
Viņš neblenza Sīlijai acīs visu laiku, bet kopumā nenolaida acis no viņas.

- Un kāpēc vienmēr uzreiz visi zina, vai es meloju vai nē? - viņš izsaucās. - Kāpēc es to par citiem nezinu? Kāpēc es nezinu, vai tu runā taisnību vai nē?
Orākuls kāpās atpakaļ. Sīlija bija sastindzinājusi Meju, tai pieskaroties.
Tu baidies! Baidos. Kā ne! Tikai saprātīga baiļu deva saucās par piesardzību. Te gan bija vairāk nekā tikai saprātīga deva. Joels kāpās atpakaļ. Tajam un Ereijasam vajag laiku.

- Ko tu izdarīji ar Meju? - viņš nemitējās. - Kāpēc tev nav nekādas auras? Tev nav dvēseles? Kāpēc tev vajag Gabrielu? Ko tu vispār gribi panākt?
Vai tu zini pasaku par balto vērsīti?
Tas viss sāka tā izklausīties. Varbūt Sīlija runās vismaz kādu brīdi. Vismaz brīdi būs aizņemta ar Joelu un pastāstīs, varbūt, kaut ko, kas būtu svarīgs.

- Ē... un tev vajag tieši Gabrielu, cits neder?
Muļķīga doma, vai ne?

[Sindra]

Pārtijs

Mejas domu lamām tā īsti neviens nepievērsa uzmanību. Vai nu Sīlija tās nedzirdēja, vai vienkārši ignorēja. Tāpat, kā Metatrons serafei neko neatbildēja. Sanāk, ka nevēlējās atbildēt, ja tas ko Sīlija teica par valdnieku bija patiesība.

Sīlija nepievērsa Flērai nekādu uzmanību. Kas bija krasi atšķirīgi no tās iepriekšējās reizes, kad serafe lielāko daļu sava naida un nepatikas vērsa tieši pret dziednieci. Tagad likās, ka Flēra Sīliju galīgi nemaz vairs neinteresē un sarknmates paslēptuve aiz stenderes, pavisam labi pildīja savu pienākumu: sargāt Flēru.

Serafes skatiens kavējās pie Joela acīm... un saprotams, ka viņa laikam jau negrasījās atbildēt ne uz vienu pašu orākula jautājumu. Tikai tas pēdējais Sīlijas lūpās lika ievilkties vieglam smaidam, līdz viņa pamāja.
- Varbūt der... pārbaudīsim. - uz mirkli viņa satuvināja plaukstas, kā lūgšanā un jau nākamajā mirklī telpā uzdzirkstīja trīs spilgtas liesmas. Tās ieskāva Mejas, Joela un Sīlijas stāvus. Viņi izzuda no telpas. Un Flēra augšstāvā bija palikusi viena.

Melna tumsa ieskāva Joela un Mejas prātu laupot viņiem apziņu. Tik vien kā ļaunus sievietes smieklus Joels sadzirdēja savā prātā, pirms pasaule satumsa. Bet tie nebija Sīlijas smiekli. Tās otras sievietes. Kura teica, ka viņš baidoties.
Kad abi serafi attapās, viņi atradās tumšā, mitrā pagrābā. Kaut kur pilēja ūdens. Un tā bija vienīgā skaņa. Pavisam trūcīga gaismas lāpa, ar sārtu maģisku gaismu, mirgoja pie telpas durvīm un ļāva saskatīt, kur viņi abi atradās. Visas mantas bija pazudušas. Tāpat kā drēbes no viņu augumiem. Serafu rokas bija saslēgtas ķēdēs viņiem virs galvas un ap kaklu abiem bija savādas, masīvas sprādzes, kas laikam jau liedza izmantot maģiju. Jo nekādas maģijas spējas serafiem nebija. Viņi neko nejuta. Pat ne viens otru. Kaut arī atradās samērā netālu, viens otram pretī. Viens pie vienas sienas un otrs pie otras.
Grīda bija auksta un gluma. Tāpat, kā sienas. Nepatīkami.
Un nekādu trokšņu. Viņi te bija vieni.


Vairogi uzbūrās un ieskāva Taja un Ereijasa augumus.
Tad vēl pēdas. Taču pēc tām neko daudz nevarēja noteikt. Samīdīts bija gan pie vienām, gan pie otrām durvīm. Pat īsti nevarēja pateikt, kur vairāk. It kā nekā savāda te nebija. Pagrabs, kā jau pagrabs. Aiz durvīm tikpat labi varēja būt pieliekamie, kur glabāt ievārījumu burkas. Vai arī ko citu...

[Rouzijs]

Tumšmate mēģināja pakustināt pirkstus, centās atbrīvoties kaut kā no tās maģijas, kas neļāva neko darīt, lika justies tik bezspēcīgai. Serafe dzirdēja visus Joela jautājumus, juta visu, bet neko nespēja iesākt, un tā vien likās, ka Sīlijai bija taisnība par Metatronu, viņš neatbildēja un atgriezties mājās... šī cerība zuda tikpat ātri, kā smiltis, kuras izslīd caur pirkstiem. Laiks nepielūdzami ritēja uz priekšu.

Bet tālāk viss notika tik strauji, ka Meja pat ja spētu, tad neko nepagūtu izdarīt. Tumsa ieskāva apziņu, lika uz brīdi atslēgties no dzīves un domām.

Meja atvēra acis, nebija ne jausmas, cik ilgs laiks ir pagājis, vai kas īsti ir noticis, toties bija skaidrs tikai tas, ka viņa bija sagūstīta, tumšās acis uzmeklēja Joelu, serafs turpat blakus atradās, bet kur bija palikusi Flēra? Serafe cerēja, ka pie pārējiem, bet viņa īsti nezināja cik serafus Sīlija paķēra sev līdzi. Te bija auksti, Mejai sala, viņa mēģināja sarauties, lai vismaz kaut kā spētu sasildīties un neļaut sev nosalt, bet savažotās rokas visu apgrūtināja. Tāpat kā nepatīkama likās tā sprādze, kas ieskāva kaklu.

- Joel? - Serafe nočukstēja.
Šī bija pirmā reize, kad tumšmate patiešām nezināja, ko darīt. Viņa bija sagūstīta, maģiju neizdevās izmantot un likās, ka Gaisma un Metatrons viņu ir pametis novārtā. Bet kāpēc Joels bija te? Viņš taču pat nebija redzējis Valdnieci un toreiz tā bija tikai nejauka sagadīšanās, ka Meja nonāca tajā dīvainajā pasaulē, tikai tur viņa bija runājusi ar to briesmīgo būtni... tikai tur. Un par to vien Metatrons viņu sodīja? Tas bija negodīgi tāpat kā sodīt par to vienu nakti, kuru viņa pavadīja kopā ar Aleksu, par to nakti, kurā serafe tik ļoti iemīlējās...
Tumšmate nevēlējās šeit mirt, tāpēc mēģināja izrauties no tām važām, pat ja tā nodarīja pati sev pāri.

[Urdrunir]

Arī Tajs pablenza uz grīdu pie durvīm. Un viegli sarauca degunu. Šis izskatījās pēc pazemes cietuma, kurā dēmoni varētu turēt savas rotaļlietas. Diezin vai tie kopā ar ieslodzītajiem turētu arī amuletu. Vai viņam vajadzēja tagad atbrīvot dēmonu ieslodzītos, ja tādi bija aiz šīm durvīm? Tajs paraustīja plecus.

Pārbaudi durvis, bet neej tālu projām. Es izmantošu brīdi, kamēr Joels augšā koķetē. Orākuls piedāvāja Ereijasam, bet pats sakrustoja kājas zem sevis un apsēdās uz grīdas. Taja plaukstas viegli nospīdēja ar baltu gaismu un noglāstīja pagraba grīdu, bet acis dega violetās liesmās un urbās tumsā, neredzot neko, ka notika apkārt šajā realitātē.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 29.12.2013 18:23

[Romija]

Stāvot aiz stenderes, Flēra apsvēra, vai nevar pie reizes kaut ko lietderīgāku par slēpšanos izdarīt. Brīdī, kad viņa pameta skatienu apkārt, nozibsnīja spoža gaisma, pēc kuras vēl mirkli acīs palika pulsējoši pleķi. Paskatoties uz istabu, Flēra redzēja to, ko patiesībā bija jau zinājusi. Tāpat kā toreiz uz lauka, Sīlija liesmās un ugunīs bija aizteleportējusies, paņemot līdzi viņējos. Šoreiz divus.

Tomēr, lai nepārsteigtos ar secinājumiem, Flēra izlīda no paslēptuves, ienāca telpā un apskatīja, vai tur nav kādas zīmes par biedriem vai Sīliju. Tad viņa paskatījās ar serafu acīm. Viņi bija prom. Bet vai visi?

Dziedniece steidzās uz lūku, kur cik nu ātri varēja nokāpa lejā. Viņas acis joprojām bija violetas. Ar atvieglojumu ieraudzījusi, ka Ereijass un Tajs ir tepat, Flēra nekavējās paziņot jaunumus.

"Sīlija ir prom. Viņa savāca Meju un Joelu. Tā, kā toreiz uz lauka savāca mani. Pirms tam viņa sastindzināja Meju un teica, lai es viņu ārstējot, lai varot spīdzināt vairāk. Bet Joelam lika sazināties ar Astindelu, bet pēc tam uz jautājumu, vai viņai neder neviens cits bez Gabriela, atbildēja, ka pārbaudīšot! Un tad — čušs!" Flēra bija tik ātri bērusi vārdus un tik uztraukusies, ka gaisā pamestās rokas, lai parādītu pazušanu, šķita kā tvaika nolaišana. Tikai pēc tam viņa pamanīja, ka Tajs nodarbojas ar kaut ko, ko varbūt nevajag traucēt. "Tas notika tikko," viņa kā attaisnojumu savai steigai piebilda. Tas varēja būt svarīgi ne tikai tāpēc, ka nu jau trīs no sešiem nebija grupā. Tas noteikti varēja mainīt arī mājas izpēti, ja tiks lemts, ka tas ir šobrīd svarīgāk.

[Roviela]

- Jā? - orākuls atsaucās Mejas jautājumam.
Viņš neilgu brīdi jau bija attapies un mazliet, kā lai saka, apradis ar esošo nepatīkamo stāvokli. Tas viss izskatījās līdzīgi kā toreiz, sapnī, un smiekli piederēja tai pašai sievietei, nu, jā, Valdniecei, visticamāk.

Orākuls paskatījās uz augšu. Ap kaklu apliktā sprādze traucēja, bet te tāpat nebija nekā, ko redzēt, un acis pētīja apkārtni. Pakustināja rokas, bet vairāk tāpēc, lai saprastu, vai tās vēl ko jūt, vai arī vairs nē. Pamīņājās.
- Tu labi izskaties! - viņš paziņoja Mejai, kuru kailā izskatā nekad nebija redzējis. Karotāja izskatījās dusmīga un raustīja ķēdes.

Joels pamēģināja, vai nevar pagriezties ar seju pret sienu un nolaizīt to. Ūdens. Tas var būt svarīgi. Var arī nebūt, bet esošā vieta ir jāizpēta pēc iespējas labāk, vai ne?
Tu baidies! Baidos, mhm. Pat acis orākuls bija cieši aizmiedzis un tikai juta notiekam maģiju pirmīt, kad, izrādās, Sīlija viņus atbūra šurp. Tikai bailes neko nelīdz, un tāpēc var neņemt vērā. Uzrunāt Metatronu šādā stāvoklī viņš nevarēja, grib vai nē. Tātad atdabūt šurp Gabrielu arī nevarēja, un tas bija labi. Ne jau Joelam labi, visticamāk, bet Gabrielam.

Vai Ereijasu var sasaukt? Ereijas! Mēs ar Meju esam kaut kādā cietumā. Droši vien, nedzirdēs, bet to nezināsi, pirms neesi izmēģinājis.

[echo3]

Par atbildi Tajam Ereijass pamāja ar galvu un, rokā turot blāsteri, devās pie duvīm labajā pusē. Nebija, ko izlemt, jo pēdas bija mīņājušās krustu šķērsu un pie abām durvīm. Atvērt (vai kaut pārbaudīt, ciet vai vaļā) viņš tās nepaguva, jo caur atvērto lūku nozibsnīja gaisma. Karotājs pagriezās, lai redzētu, vai gadījumā vispirms nav jāsargā Tajs. Pa kāpnēm noskrēja Flēra. Ereijass piegāja pie dziednieces, klausīdamies viņas satrauktajā stāstījumā. Neko neatbildējis, viņš mierinot cieši apkampa Flēru un brīdi tā turēja. Tad noglāstīja meitenes plecu, reizē uzburot aizsardzību arī viņai. Varbūt tas ir lieki, varbūt nevajadzēs, bet Erejass labāk gribēja būt drošs, ka neviens no abiem atlikušajiem biedriem necietīs, ja aiz pētāmajām durvīm ir kas bīstams.

Nāksi man līdzi, vai paliksi pie Taja? - Viņš klusi pajautāja. - Ja jau esam šeit, domāju, jāizpēta viss. - Kur nonākuši Joels un Meja, nav taču zināms, un izlaist no rokām iespējamo pavedienu amuleta atrašanai nevar atļauties. Ereijass otrreiz devās pie iepriekš noskatītajām durvīm un mēģināja tās atvērt. Viņš bija noskaņots apstaigāt itin visas telpas šajā namā. Un tikai tad meklēt kaut kur citur.

[Romija]

Flēra gan vairāk uztraucās par Joelu un Meju nekā sevi, bet Ereijasa apskāviens mazliet nomierināja. Varbūt tiešām jāapskata šejiene vispirms. Un tomēr viņa spēja iedomāties, ka Meja un Joels ir nonākuši turpat, tajā nemājīgajā cellē, kur bija viņa, kā ienāk Maikls un nopriecājas, ka dabūjis Aleksa kuci. Bet varbūt nebija tik ļauni. Sapurinājusi galvu, lai padzītu domas, Flēra palūkojās uz durvīm.

Pēc pēdām spriežot, ja te kāds vēl bija, tad tas bija tur iekšā, nevis atpakaļ ārā, tāpēc droši vien jādodas līdzi. Ja vien tās nav slepenas ejas uz kaut kurieni, tad tepat netālu no Taja vien viņi būs. Paspērusi pāris soļus durvju virzienā, Flēra koncentrējās uz sajūtām, vai šoreiz tās neatklās kaut ko, no kā jāuzmanās. Ja kāds varēja just, vai te ir amulets, tad tas bija Tajs. Bet dzīvas būtnes arī Flēra varēja mēģināt sajust.

[Rouzijs]

Joels atsaucās, tas vismaz nozīmēja to, ka ar orākulu pagaidām viss ir kārtībā, bet nevarēja jau zināt kādas neģēlības Sīlija ir izdomājusi, bet jā, Meja bija ārkārtīgi nikna, mēģināja atbrīvoties no ķēdēm, kas, protams, bija bezcerīgi. Viņa nopūtās un ļāva mugurai atspiesties pret auksto sienu, skatiens palika nedaudz bezcerīgs, turklāt... serafe nesaprata, kāpēc Sīlija viņu ņēma līdzi, tumšmate bija tikai kārtējā karotāja, kurai nepiemita orākulu spējas, nekas...
Pat dziedniece viņa nebija.

Bet nopietni? Joels viņai teica komplimentus? Par to, ka viņa tagad kaila atradās serafa acu priekšā?
Tas lika paskatīties uz orākulu ar jautājošu skatienu, iespējams, ka to pat viņš neredzēja un būtībā nebija jau tā, ka meitene vēlētos diži piesegties, vienkārši te bija auksti un tas bija diezgan svarīgs iemesls, lai vismaz mēģinātu dabūt atpakaļ savas drēbes un ieročus, jo pašreiz... viņa izskatījās pēc neaizsargātas smalkas serafes.
Bet par drēbēm bija jāaizmirst. Par visu, jo būtībā tumšmate bija pārliecināta, ka ārā viņi no šejienes dzīvi netiks, jo kāpēc lai tiktu? Liana viņus neglābs, Gabriels ir Astindelā un ja godīgi Meja nezināja, kur atrodas, varbūt šī pat nebija Attīrītāju mājvieta, varbūt cits pagrabs, kur neviens vairs pie viņiem neieradīsies...
Tieši tāpēc, lai jau Joels priecē savas acis.

- Paldies, tad nu skaties kamēr vari. - jo drīz tādas iespējas var nebūt. To gan serafe skaļi neminēja, bet nu... vajadzēja taupīt spēkus, nevis raustīt ķēdes, no tā nebūs nekāda labuma, un roku locītavas teica to pašu.
Tumšie mati tikai nedaudz bija pieseguši serafes augumu, tie joprojām brīvi krita pār pleciem un muguru, bet šķita, ka no aukstās sienas, tie pat paliek slapji un nemīlīgi.

[Roviela]

Šķita, ka Joels burtiski lasa Mejas domas, bet tā īstenībā nebija. Ko karotāja domāja, to varēja uzminēt. Vismaz apmēram, jo cik, ja godīgi, viņu stāvoklī vispār to dažādo domu bija? Kā tikt ārā, vai vispār tikšu ārā, ko sagūstītājs nodomājis, kāpēc esmu te? Un vēl? Vai izdosies izglābties?

- Tāpēc, ka tev ir tumšāka aura, nekā serafiem piedienētos un tāpēc, ka tu viņai uzbruki, - orākuls paskaidroja. - Un vēl tāpēc, ka tu esot runājusi ar Valdnieci, un tas var būt bīstami Sīlijai. Lai gan, ko es zinu! Tikai to, ka te nekādi solījumi nav garantēti, lai vai ko nesolītu.

Ko no viņiem gribēs, pat nebija jēgas prātot. Iespējams, tikai sāpes un nāvi, un vairāk neko. Tā, pavisam vienkārši, bet iespējams, kaut ko citu.
- Mēs neesam Attīrītāju pagrabos, - tas bija otrs apgalvojums, - Tur nevajag siksnas, lai mēs nevarētu lietot maģiju. Tur tā apkārtne pati ir tāda, vismaz tā sapratu.

Viņš mēģināja novērtēt, vai varētu kaut kā sasniegt Meju, bet izskatījās, ka viņi ir pārāk tālu viens no otra.
- Tev nemaz nav iespējas izvairīties no tā, ka skatos, - ja vien orākuls tīši neaizvērs acis. Viņiem kā serafiem gan tas nebija nekas sevišķs. Arī Astindelā viņi mēdza staigāt pilnīgi kaili, un tas nevienu neuztrauca, ja nu vienīgi kāds nopriecājās par to, cik otram ir skaists augums. Tieši to Joels nupat bija pateicis Mejai - viņai ir skaists augums. Vai Joels Meju iekāroja? Nē.

[Sindra]

Ereijass, Tajs, Flēra

Pēc Sīlijas aizteleportēšanās, likās, ka mājā vairāk tā īsti neviena nav. Ne Flēras mēģinājumi kādu sajust, ne arī citas serafu maņas neliecināja, ka te vēl kāds būtu. Tik vien kā katrs mēģinājums ieklausīties savās maņās un maģijas izmantošana atgādināja par nolādēto zemi. Bija tāda sajūta, it kā viņi atrastos uz tumša, melna pleķa un tas ieskāva un ievilka savos tīklos. Nogurums palielinājās, grūtāk elpot. Arvien vairāk pārņēma bezcerība.

Durvis, kuras Ereijass mēģināja atvērt atvērās un serafi ieraudzīja pieliekamajam līdzīgu telpu. Gar sienām bija daudz plauktu un uz tiem atradās trauki, kuros bija dažādas, pēc izskata nepievilcīgas substances. Telpas vidū atradās liels koka galds, uz kura virsū bija uzzīmēts kaut kāds simbols. Tiesa, nevarēja pateikt vai simbols bija svaigi vilkts vai sen. Galda virsu bija piesūkusies asinīm. Un likās, ka šis galds varētu tikt izmantots, lai uz tā upurētu dzīvas būtnes.



Meja, Joels

Bija grūti saprast, cik daudz laiks pagājis, kopš viņi te bija atvesti. Toties, Joels pavisam noteikti zināja, ka Ereijass viņa ziņu nesaņēma. Arī saiknes nestrādāja. Viņiem vispār nebija maģisku spēju. It kā nekad nebūtu bijušas. Nekādas jušanas, nekādu gaiši zibsnījošu aču, nekā...

Laiks ritēja un pagrabā nekas nemainījās.
Līdz beigās tomēr, vienā brīdī, telpas durvis pavērās un pagrabā ienāca Aleksam līdzīga persona. Jauneklim gan bija īsi mati, kas laikam jau lika domāt par to, ka atnācējs bija Maikls, nevis Alekss.
Ienācis telpā, Mārvins ļāva durvīm aizkrist aiz viņa muguras un atspiedās pret tām. Pie kreisās auss pielicis telefona aparātu, puisis kaut ko klausījās. Nu, droši vien savā sarunbiedrā. Vien uz mirkli viņa skatiens aizslīdēja pie Joela un daudz ilgāk aizkavējās pie Mejas. Maikla lūpās parādījās smaids. Viņš smaidīja tikpat jauki, kā Alekss. Tomēr uz puiša plaukstu virspusēm bija tetovējumi, kas nodeva viņa identitāti.

Maikla sarunbiedram laikam jau bija daudz ko teikt, jo saruna tā arī neizbeidzās. Mārvins pats ik pa laikam tikai izmeta jā un nē tipa atbildes.

[Rouzijs]

Tumšāka aura? Tas Mejai bija kas jauns un tieši tāpēc serafe lūkojās uz Joelu un neko nespēja pateikt. Viņa jutās apjukusi un tas tikai tāpēc, ka toreiz viņa bija nejauši nokļuvusi tajā dīvainajā vietā? - Es nesaprotu... es runāju ar viņu tikai tad, kad nokļuvu tajā savādajā vietā. Gabriels mani izglāba, bet viņš neteica, ka tas kaut ko mainīs... - Ja aukstā siena spētu ieviest skaidrību serafe būtu ļoti pateicīga, bet tā sniedza tikai aukstumu un neko vairāk.

Laiks šķita velkamies, tas stiepās un Mejas rokas pamazām sāka kļūt nejūtīgas. Tā nebija viena no patīkamākajām sajūtām, šķita, ka roku vispār nav, un kustēties vispār nebija iespējams, kā arī likās, ka maģija viņus ir pametusi tāpat kā Metatrons. Viņš visticamāk priecāsies, ka Sīlija izrēķināsies ar viņa problēmām.
Jā, joprojām meitene nebija diži labās domās par valdnieku.

Durvis atvērās un pirmajā brīdī Mejai likās, ka pa tām nāk Alekss, bet tas bija Maikls, viņa bezcerīgi atslīga atpakaļ pret sienu un klusi nopūtās. Abi brāļi bija tik līdzīgi... bija pat sāpīgi skatīties uz Maiklu, jo tad nācās domāt par Aleksu.
Bet ļaunā brāļa skatienu tumšmate izturēja, lūkojās pretī it kā viņi satiktos uz ielas, nevis tumšā pagrabā. Tomēr puiša smaids, kurš parādījās lūpās Meju nedaudz biedēja. Viņa novērsās un palūkojās uz Joelu. Iespējams, ka meitene bija pat nedaudz nobijusies no savas nākotnes.

[Roviela]

Te neatlika nekas cits kā stāvēt un gaidīt. Gaidot laiks velkas bezgalīgi, to Joels zināja. Viņš bija pateicis Mejai, ka Ereijasu sasaukt neizdevās, bet gan jau serafe pati to zināja, ja vien bija mēģinājusi runāt ar Taju.

Orākuls necentās neko ne domāt, ne prātot, viņš iegrima tādos kā nomoda sapņos. Tā ātrāk pagāja laiks.
Viņš pat īpaši nereaģēja tad, kad telpā ienāca laikam jau Maikls. Jā, pavisam noteikti Maikls, raksti uz rokām runāja paši.

Interesanti! Joels nudien, nedomāja, ka Gabriels Sīlijai būtu bijis vajadzīgs kaut kam tādam, bet nevarētu teikt arī, ka orākuls būtu tobrīd noticējis viņas teiktajam.
Meja satraucās. Jā, laikam jau Aleksa dēļ, bet tur neko nevarēja darīt.
Joels tā diezgan vienaldzīgi pameta acis uz virspriestera pusi, un tad novērsās, atkal uz brīdi aizsapņojoties.
Jāgaida. Te abi serafi nebija situācijas noteicēji.