"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Atradusi iepriekš notikušo katastrofu, Flēra parādīja ziņu arī citiem, kam tas interesēja.

"Re, te ir vēl viens ļoti līdzīgs gadījums. Bet tas arī viss. Iespējams, ka tas Valdnieces dēls šeit ir ieradies nesen un nav vēl paspējis vairāk nelaimes sataisīt. Vai arī tajā vagonā bija kāds serafs vai cits īpašs pasažieris," Flēra izteica minējumus. "Amuletu gan diez vai tā pārvietoja. Un diez vai dēmonu tie interesē. Vispār gudri no Sīlijas puses izmantot šādu gadījumu un noslēpt amuletu tur, kur mums visbīstamāk ir doties," viņa prātoja.

Tūlīt jau mašīna apstājās pie veikala. Flērai telefons bija. "Ja jums vajag naudu, tad man šķiet, ka manā kartē jābūt vēl pietiekami," viņa piedāvāja, bet gluži uzreiz līdzi nedevās. Mazāk ļaužu iepirkšanos noteikti padarīs ātrāku.

[washulis]

Viņa bija cerējusi, ka spēs palikt ar taisnu muguru un seju, bet nē, pēdējie vārdi patiesi noķēra serafi uz pārsteigumu, noteikti ne to patīkamāko. Pēc tam Attīrītāja mazais triumfs, lai arī ne ilgs, Rejam liekot viņam apklust, spēja Sarišā iedegt vairāk dusmas. Viņi par to jūtas uzjautrināti? Tad iespējams vilsies, kad apkaujot tos mēslus, viņi viens otru negrasīsies nogalināt. Kā gan Būra organizatori censtos to panākt? No brīva prāta viņa nekad nepiekristu.

Saskatījusies ar Aleksu, kas gan vairāk enerģijas veltīja runātāja noskatīšanai līdz konkrētai neērtuma pakāpei, viņa niknāk sakoda kopā zobus. Attīrītāju mērķis bija aizsargāt cilvēkus. Viņa nikni nosprauslāja. Bet jūs organizējat Būri. Šīs organizācijas un pasaules ironiju nevarēja nepamanīt.

[echo3]

Ereijass iekāpa mašīnā-mājā un apsēdās vienā no pasažierim domātajiem krēsliem. Arī no turienes lieliski varēja redzēt, kurp mašīna brauc, ja vien bija tāda vēlēšanās. Pagaidām tāda bija, jo karotājs bija atpūties un ārā bija rīts. To, ka būtu patiešām gaišs, gan nevarētu teikt - mākoņi! - bet tomēr ir diena, nevis nakts.

Auto paklausīgi visus aizvizināja līdz tuvākajam veikalam. Ereijass pastiepa saini ar vakar nopirkto planšeti uz Joela pusi, - Ņem, pēti. - Tad piecēlās un uzrunāja Meju, - Es aiziešu nopirkt Tev telefonu. Nāksi līdzi vai pagaidīsi tepat? Nebūs ilgi. - Viņš domāja, ka vienam to izdarīt būs ātrāk, tomēr varbūt Meja vēlas pati iepirkties.

[Urdrunir]

Nē, mums pašiem naudas pietiks. Rekur Ereijass mierīgi var vienu telefonu nopirkt. Tajs atbalstīja Ereijasa priekšlikumu pavadīt Meju līdz automātam. Vismaz karotājam jau bija pieredze ar šīm ierīcēm un viņš ātri tiks galā.

Mums galvenais nekavēties un ātri nokļūt otrā galā. Gabriela steidzīgā došanās projām mani padara viegli nervozu. Mums jāmēģina iznīcināt trešais amulets, un tad paskatīsimies kā mainīsies līdzsvars.

[Roviela]

Joels, mazliet izbrīnījies, paņēma saini no Ereijasa un tikai tad, kad bija to attaisījis, saprata, ka tur ir planšete. Tā pati, kuru viņš atcerējās, ka tāda ir, bet redzējis nebija. Oh... laikam jau viņi vakar bija pamatīgi noguruši, ja neviens to nenopētīja.

- Ereijas, nopērc, lūdzu, pie reizes kādu somu, kurā varētu salikt mantas. Planšete man kabatā neies, bet citur nav kur likt, - viņš palūdza, ieslēdzot jauniegūto ierīci un palūrot uz Flēras pusi.
Pēti... pēti... njā... - Flēra, ko tu jau esi izpētījusi, lūdzu?
Nav vērts meklēt to pašu.

Tam, ka viņiem jāsteidzas, tam Joels noteikti piekrita.

[Romija]

Flēra parādīja Joelam, ko viņa tikko bija meklējusi, tāpat arī to informāciju, ko iepriekš bija atradusi par Hatru. No veikala viņai neko šobrīd nevajadzēja, jo bija gan soma, gan tās saturs.

"Gabriels devās prom dēļ Arista un Safīras, kas bija Astindelā. Tā esot viņa vaina, jo atļāvis Sīlijas māsai te palikt," Flēra piebilda Tajam par steidzināšanu. Viņa piekrita, ka kavēties nedrīkst, bet šķita, ka orākulam ir zināms vai izdomāts pavisam cits iemesls šādai Valdnieka dēla rīcībai. Bet varbūt tikai Flēra nebija kaut ko pamanījusi? Viņa atcerējās zīmīti, ko bija atradusi Gabriela bikšu kabatā. Nedaudz parakņājoties pa somas kabatiņām, tā tika uzmeklēta.

"Re, ko es atradu Gabriela kabatā," viņa pasniedza Tajam pergamentu, uz kā skaistā rokrakstā bija rakstīti vārdi, zem kuriem vēl bija tukšums, kā vieta atbildei vai turpinājumam.
Es tevi ienīstu tikpat stipri, kā mīlu.
Tu esi mana iznīcība un mana augšāmcelšanās.
Manā pasaulē nekam citam nav nozīmes. Un tu to zini.

Tavu silto lūpu pieskāriens nospiedīs mani uz ceļiem.
Tu būsi uzvarējis.

Es tevi mīlu...

Kamēr Ereijass ar Meju iepirkās, tikmēr Tajs varēja izlasīt zīmīti un varbūt kaut ko secināt. Viņš tomēr bija orākuls un līderis.

[Rouzijs]

Vismaz mašīna paklausīja un saprata, ka Meja un pārējie to nemēģina nozagt, un aizvizināja viņus uz tuvāko veikalu. Bet vairāk gan serafes uzmanību piesaistīja motocikli. Tumšmate vēlējās tos izmēģināt un just ātrumu, ar mašīnu braukt nebija nekas tāds, turklāt... ja Mejai nāksies pavadīt nezin cik stundas ar pārējiem vienā mašīnā serafe nezināja, kā to pārdzīvos, bet ja jau ir motocikls, tad jau viņa varēs nedaudz izklaidēties, turpat blakus mašīnai, vai arī nedaudz tālāk...

Serafe palūkojās uz Ereijasu.
- Labi, es iešu līdzi. - Lai gan... kas gan varēja atgadīties veikalā, nekas. Būtībā jau arī karotājs varēja viens pats telefonu iegādāties, bet ja nu tur ir kas interesants un kaut kas, kas iekrīt Mejai acīs? Visādi var būt...

[echo3]

Nopirkšu arī somu, ja veikalā tāda būs. - Ārā kāpdams, Ereijass apsolīja Joelam. Meja pieteicās nākt līdzi, un tad vairāk nekas jāgaida nebija. Ereijass gāja iekšā veikalā. Nez, arī šis ir pilnībā automatizēts, vai arī te ir cilvēki?

Telefoni veikalā bija, uz tiem karotājs īpaši pat neskatījās, ļaujot Mejai pētīt spīdīgos aparātiņus un izvēlēties tīkamāko (ja vien tas nav pats dārgākais). Pats viņš lūkojās pēc somas, kurā ietilptu planšete un varbūt vēl kaut kas ne pārāk liels.

Ilgi kavēties veikalā Ereijass nedomāja - tikai izvēlēties vajadzīgo un nopirkt. Un atpakaļ uz mašīnu, un doties ceļā. Drīz soma Ereijasam jau bija rokā. - Izvēlējies? - Viņš piegāja pie Mejas. - Mēs vakar nopirkām tādus. Labi. - Serafs parādīja telefonu vitrīnā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 12.12.2013 20:24

[Urdrunir]

Tajs izlasīja Flēras doto zīmīti. Nosarka. Un ar redzamu mulsumu steidzīgi pastiepa vēstulīti atpakaļ. Un tad tomēr parāva roku atpakaļ. Viņš taču patiešām bija orākuls!

Ē... Paga! Ļauj man nedaudz padomāt. Puisis atslīga krēslā, nolaida pergamenta loksni klēpī un pārklāja to ar plaukstu. Zīmīte pavisam viegli trīsēja, it kā tai pieskārtos nepatīkama persona un tā izmisīgi gribētu no glāsta izvairīties. Pēkšņi atskanēja kluss sprakšķis un vientuļa dzirkstele izlauzās no Taja plaukstas un nobira pāri viņa ceļiem. Ha! Pavisam īsi izdvesa serafs. Un pagriezās pret dziednieci. Vai tev nekas nebūs pretī, ja es to paturēšu?

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 12.12.2013 20:25

[Rouzijs]

Meja sekoja Ereijasam veikalā, serafes skatiens drīz vien slīdēja pār telefoniem, kuri izskatījās cits par citu labāki un smukāki. Otram karotājam viņa īsti nepievērsa uzmanību, vien mēģināja izvēlēties telefonu. Tomēr, kad serafs pietuvojās telefonu stendam viņš tika pagodināts ar skatienu.
Nopētījusi pārējo telefonus tumšmate nopūtās.
- Es gribu to zaļo... - Zaļa krāsa Mejai saistījās ar mājām, ar Astindelas zaļumu, un šis telefons līdzinājās koku lapu krāsai. Jā, varbūt, ka tas bija nedaudz dārgāks kā tie telefoni uz kuriem norādīja Ereijass, bet tas arī nebija visdārgākais modelis šajā veikalā.

[Romija]

"Tā bija Gabriela bikšu kabatā, kas bija jāmazgā. Ja tā būtu ļoti svarīga, diez vai mētātos, bet es biju domājusi to atdot," Flēra paskaidroja, skatīdamās, kā Tajs buras.

"Tu vari paturēt," viņa atļāva. "Vai noskaidroji, kas to ir rakstījis?" nedaudz kautrīgi Flēra vaicāja un sagrozījās savā sēdeklī. Šādai vēstulei varēja nebūt nekāda sakara ar uzdevumu, bet Flērai bija personīga interese uzzināt, kam un no kā tā ir adresēta. "Vai kam? Kas ar to domāts?" viņa klusiņām piebilda. Jebko, jebko... Flēra nebija centusies to meģiski izpētīt. Un šādas lietas tāpat orākuliem padevās labāk, jo pergaments jau nebija slimnieks. Kaut ko tā dzirkstele atklāja, tikai - ko?

[Urdrunir]

Flēras sirds runāja ar viņas muti tik atklāti, kas Tajam vēlreiz sārtums iezagās vaigos. Taču pavisam drīz dziedniece varēja atskārst, ka tas nav mulsums. Orākula zods neuzticīgi paslējās gaisā un skatiens centās noķert Flēras acis nelaipnos, pat dusmīgos valgos. Puisis noteikti nojauta, ka jaunā sieviete nav vienaldzīga pret Gabrielu, un tas viņu nezin kādēļ saniknoja. Vienkārši Flēra nebija piemērots pāris valdnieka dēlam.

Serafs sarauca pieri un ievilka elpu atbildei, taču vārdi kavējās. Dažus mirkļus neveikls klusums draudēja savaņģot visu automāju. Tad Tajs novērsās un neskaidri nomurkšķēja. Nu kur tad tā Meja ar Ereijasu atkal ir nozudusi?! Tu aizsūti meiču vienkārši nopirkt telefonu, un viņa aiziet pārņemt varu telefonu centrālē. Orākuls izlikās, ka ir sirdīgs un nepacietīgi gaida iespēju braukt projām. Sarunu ar Flēru šobrīd viņš acīmredzot negrasījās turpināt un sāka pārspīlēti enerģiski darboties ap transporta vadības paneli.

[Romija]

Tajam bija, ko teikt! Bija! Bija... Bet tā vietā viņš uzlūkoja Flēru tā, it kā viņa atkal būtu izdarījusi kaut ko sliktu. Nelaizies ap manu līgavaini, prātā atgriezās Lianas teiktais. Vai Tajs kaut kādā ziņā nostājās Anila māsas pusē?

Flēras acis iepletās, bet galva lēnām meklēja patvērumu plecos. Lūpas sakniebās un pierē ievilkās rieva. No Taja atplūda niknuma dvesma, liekot Flērai pieņemt klusēšanu.

Orākula ierunāšanās par Meju un telefoniem nāca kā atvieglojums. Savā ziņā arī dziedniece gribēja izbēgt no tādas sarunas, ko, acīmredzot, viņa nemaz nedrīkstēja iesākt. Aizgriezusies no sava sarunas biedra, Flēra uz mirkli aizvēra acis un atsauca atmiņā Gabrielu iepriekšējā dienā Svētnīcā. Un viņa Piedod... Vai tas bija vairāk kā īslaicīgas atvadas vai atvainošanās par Lianu?

Gabriels bija Astindelā. Flēra bija Gabriela dziedniece. Viņa nebija izraidīta. Viņa varēja atgriezties. Tagad! Roka pasniedzās pie serafa simbola un zem plakstiem iemirdzējās baltais.

[Roviela]

Joels ar skatienu pavadīja pēc telefona ejošos, un tad pievērsās planšetei. Pašlaik - ziņas par turieni, kurp viņi grib nokļūt. Neko vairāk, kā Flēra tikko bija atradusi, jau noteikti uzzināt nevarēja, bet orākuls vismaz gribēja atrast, kā savējā planšetē ātri sadabūt tās pašas ziņas un pilsētas karti piedevām.
Kamēr mēs gaidām.

Kamēr gaidām... atmosfēra vagoniņā kļuva pavisam savāda, bet Joels, ar planšeti aizrāvies, nebija pamanījis, kāpēc tā tāda kļuva.
Viņš atrāva acis no ekrāniņa, un ieraudzīja, ka Flēra iedzīvinājusi savu simbolu.
- Jūs jau dibināt saikni, ja? - serafs ievaicājās. Apmēram tā tas izskatījās, kad to darīja, tikai rokas tobrīd bija saliktas kopā, un to simbola baltumu neredzēja. Acis gan uz brīdi kļuva gaismas pilnas.
Viņam pilnīgi neienāca prātā, ka Flēra varētu būt sadomājusi doties uz Astindelu tagad. Tagad, kad pašas Astindelas nākotne bija viņas rokās, un šajā brīdī to nodot? Tas viņam prātā ienākt nevarēja.

[Romija]

Saikni? Flēras acis atvērās un nodzisa. "Nē," viņa strupi atbildēja un novērsās arī no Joela. Atrāvusi rokas vienu no otras, dziedniece sagrozījās, bet ērtu pozu neatrada. Viņa palūkojās ārā pa logu virzienā, kur Meja ar Ereijasu bija devušies cita veida saikni iegādāties. Telefoni, un saiknes. Njā, saistīti viņi būs, bet tas vien darbu uz priekšu nerisināja. Rokas automātiski uzmeklēja pustukšo saulsirdīšu maisiņu, lai atrastu mazu ziediņu, ko palikt zem mēles. Nelaizies gar manu līgavaini!

"Nē, mēs nedibinam," viņa laipnāk atkārtoja teikto. Drīz vajadzēja atgriezties abiem karotājiem. Un tad, kad ainavas aiz loga mainīsies, būs, kur piesaistīt skatienu, lai padomātu.

[echo3]

Ereijasam prātā nenāca strīdēties par telefona modeli vai tā cenu. Viņš ielika maksas karti automātā un nospieda nepieciešamo izvēlni. Zaļajam telefonam.

Nekādas aizķeršanās - automātiskā vitrīna nomidžinājās un atvēra pirkuma lodziņu. Ereijass pastiepa roku un izņēma pirkumu, tūlīt pēc tam savākdams arī maksas karti. - Ņem, bet, līdzko tiksim mašīnā, tā samainīsimies ar numuriem. - Viņš pastiepa telefonu Mejai.

Nekas vairāk te, veikalā, nebija darāms. Ereijass devās atpakaļ uz mašīnu, lai varētu turpināt braucienu uz Hatru. Apsēdies savā vietā, viņš atdeva somu Joelam, pie reizes pabrīnījies par stīvo noskaņu salonā. - Vai kaut kas noticis? - Klusēt var vienmēr, bet uzzināt parasti var, vien pajautājot.

[Rouzijs]

Patiesībā Meja uzskatīja, ka telefons diez vai viņai īsti noderēs, līdz šim serafe bez šī saziņas līdzekļa bija iztikusi un kāpēc, lai nevarētu arī tagad iztikt? Gan jau nekas tāds neatgadīsies, lai tagad pa kaklu, pa galvu vajadzētu mesties sastādīt numurus, kam viņi zvanīs? Viens otram, kamēr brauc mašīnā, turklāt tā saikne, kuru it kā nāksies nodibināt... Tas nepavisam nebija jauki un lai Tajs tikai pamēģina neaicināts ielīst viņas prātā, goda vārds paliks bez zobiem, lai gan... tumšmatei drīzāk likās, ka orākuls vairāk pārdzīvotu, ja viņa izjauktu serafa matus un atņemtu viņam ķemmi. Šī doma lika pasmaidīt.

- Paldies. - Tomēr Meja pieklājīgi pateicās par telefonu Ereijasam. - Bet pagaidām telefons var palikt pie tevis, vari saglabāt numurus un visu pārējo, ko vajag, man ar to diži negribas noņemties. - Serafe pasmaidīja tādu piemīlīgu smaidu. Bet nudien, karotājs drīkstēja apieties ar telefonu pašreiz pats, kad būs sastādījis visus numurus, kurus tumšmate noteikti nemācīsies no galvas, varēs atdot viņai zaļo telefonu.

Iekāpjot mašīnā, protams, varēja manīt gaisotnes izmaiņas, bet...
- Kur ir mana planšete? - Jā, serafe vēlējās to atpakaļ un viņa nepievērsa uzmanību tam, kas iespējams notika īsās prombūtnes laikā, bet nebija jau tā, ka Meju tas diži interesēja, pašreiz viņas vēlējās tikai savu planšeti.

Bet... vajadzēja turpināt ceļu, tāpēc meitene vērsās pie mašīnas dvēseles.
- Aizved mūs uz Hatru. - Tas bija viss, ko Meja noteica, un nopūtās iedomājoties par garo ceļu, kas vēl bija priekšā.

[Roviela]

- Nezinu..., - Joels ne visai pārliecināti atbildēja Ereijasam, - Es neko nepamanīju.
Kaut kas nebija kārtībā, tas bija skaidrs. Flēra pirmajā brīdī atbildēja neierasti strupi, un tagad neērts stīvums karājās gaisā, tomēr orākulam šķita, ka tā nav viņa deguna darīšana. Vai vaina. Laikam.

Bija skaidrs, ka telefonus karotāji ir dabūjuši, par to nebija vērts jautāt. Vēlāk, kaut kad ceļā Joels pavaicās, kās numurs ir Mejas telefonam, pārējos jau viņš zināja.

Auto sāka braukt un tad, kad apkārt īpaši vairs nemanīja daudz gaismu, viņš nolika malā jaunnopirkto planšeti un pastiepa savu roku ar simbolu uz Ereijasa pusi.
- Liec plaukstu virsū uz mana simbola, - Joels pamācīja. Varbūt karotājs nezināja, kā tiek veidotas saiknes, tāpēc padoms, viņaprāt, nebija gluži lieks.

Ja Ereijass to izdara, Joela acis uz brīdi iedegās baltas, un viņš gaidīja, kad karotājs izdara to pašu. Ar to pietika, lai divpusēja saite būtu izveidota.
Joels nebija pārliecināts, ka spētu uzturēt vēl otru saikni, kā jau pirmīt bija teicis Tajam, tāpēc nolēma pagaidīt, ko darīs Tajs.

[echo3]

Labi, es ierakstīšu visus numurus. - Ereijass bija pielaidīgs. Šobrīd viņš varēja atļauties tāds būt, jo Meja (cik neparasti!) bija kopā ar visiem un tuvāko dažu stundu laikā (varbūt) nepazudīs, pilnīgi nepiemērotā brīdī novedusi sevi stāvā sašutumā par iedomātām pārestībām. Vai metusies kādu glābt, ne sekundi nepadomājot par tiem, kurus viņa tādējādi nodod. Vai pat nolemj iespējamai bojāejai kā Sarišu.

Ar telefonu Ereijass tika galā desmit minūtēs un atdeva to Mejai. Tad pārbaudīja, vai viņa paša telefonā ir visi numuri, un tā pagāja laiks, līdz ierunājās Joels. Ereijass uzlika savu plaukstu uz orākula simbola, un arī karotāja acis iemirdzējās baltā gaismā. Kā īsti izpaudīsies šī saite, viņš gan nezināja, jo nekad nebija tādu izmantojis. Cerams, ka viņi nesapņos viens otra sapņus. Ereijass pat pasmaidīja.

[Romija]

Pasniegusi planšeti Mejai, Flēra palika bez nekā — ne planšetes, ne zīmītes. Skatiens aizklīda ārpus loga. Varbūt vēl kādam kaut ko atdot? Nelaizies ap manu līgavaini!