"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Kamēr Flēra dziedēja Vinniju, serafe sēdēja turpat pie telpas ieejas, aiz durvīm, vienu gan Meja nesaprata, kāpēc Joels palika iekšā, ja no viņa īsti nekāds labums nebija dziedēšanas procesā. Lieks traucēklis, tikai. Bet kad bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viss dziedēšanas process būtu pabeigts, telpas durvis pavērās un tumšmate ieslīdēja iekšā. Skatiens pakavējās pie Vinsa, viņš vairs neizskatījās atšķirīgs, viņš līdzinājās jebkuram Ardas iedzīvotājam.

- Es atnācu atvadīties. - Tumšmate skumji pasmaidīja. - Mēs drīz dodamies projām. - Informācija arī pārējiem telpā esošajiem serafiem.
- Un pateikt paldies. - Par to, ka šis nepazīstamais puisis bija atļāvis palikt šajā mājā pa nakti, nebija izdzinis viņu uz ielas... Vinss par Meju bija parūpējies, jo ja tā nebūtu, tad serafe nezināja, kur tagad atrastos, gan jau kādā karotāju iecirknī. Vai ceļā uz Stonu.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 08.12.2013 13:05

[washulis]

Cita paraduma komentārs lika Sarišai skaļi iesmieties. Jā, viņa lieliski saprata, kas ar to domāts. Baidos, ka uz to var nākties gaidīt ilgāk. Beigās pievienotais smaids vēl apliecinātu, ka jā, šādā gadījumā viņa ziņu pados, bet beigās tā arī pati sev nepavaicāja, cik ļoti to domā nopietni. Vienmēr palika jautājums par Meju un viņas vēlmēm. Esot šajā situācijā, serafe izjuta pienākumu Mejai kaut ko paskaidrot, kaut vai par neizmantoto nakts potenciālu, bet tā nudien nebija Sarišas darīšana. Arī Alekss pats parādīja, cik šajā tematā ir atturīgs. Turklāt - citas prioritātes. Ja būtu jāizvēlas starp mutantiskiem monstriem un cilvēkiem, Sariša nezinātu, kam dotu priekšroku. Pret cilvēkiem bija daudz savādāka attieksme, bet dzīvnieku acīs nevarētu redzēt atturību vai bailes. Kā pašam nebaidīties, stājoties pretī bezbailīgam pretiniekam? Jebkurā gadījumā būs jātaupa spēki. Viņa jau nopietnāk pamāja ar galvu. Trīs cīņas vai viena, sarežģīti būs tik un tā.

Maikla attieksmi pret Flēru Tu tomēr nevarēji paredzēt. Serafe centās kā mierināt, lai arī tie bija tikai vārdi. Tiesa, lielākā saausīšanās sākās tieši pie stāsta par Pirmavotu. Varētu padomāt, ka citu pasauļu iedzīvotāji no Ardas vēlējušies uztaisīt savu personisko smilškasti, atnesot te tik daudz kā maģiskas izcelsmes, bez maz vai lai apzināti kaitinātu Attīrītājus. Pirmavots. Viņa skaļi atkārtoja šo nosaukumu. Tas dziedē. Vai Tu par to zini ko vairāk? Tomēr nebija jāšaubās, ka par to zina Sīlija, ja jau Attīrītāji veica arestu šajā sakarā. Jautājums - vai par to zināja pārējie biedri. Tā bija Ardā neiederīga lieta, tātad tas varētu būt papildus pienākums, šādas lietas no šejienes aizvākt. Tomēr Sariša jutās tik ļoti atpalikusi no jaunumiem, varbūt tas nevienam sen nav nekāds jaunums.

Pie dziļdomīgā komentāru par Maiklu un kaķi, serafe nezināja, pasmaidīt, vai arī tomēr just krūtīs savelkamies kādu smagumu. Un tagad viņam ir krūzītes ar kaķiem. Pasaule progresē. Teikts ar sarkasmu, tomēr ja sejā ielīda smaids, tad tas bija vairāk skumjš, nekā uzjautrināts. Bet no tiesas, šīs sarunas ilgi turpināties nevarēja. Arī viņa pagrieza galvu pret durvīm, steidzīgi izstrebjot pēdējos tējas malkus, noliekot savu krūzi uz galda. Pusstunda. Vai nu tas ir sasodīti daudz vai maz. Attīrītājam atkal esot prom, Sariša palūkojās uz Mārvinu. Ar tikšanu galā... tas ir domāts ar arestu, jebšu sliktāk? Viņa vēlējās zināt, vai gadījumā nav jāizsaka Aleksam līdzjūtība par sava drauga zaudēšanu. Ne jau pirmo reizi pierādītos, ka šajā pasaulē pastāv nežēlīgāka attieksme pret nosodāmajiem. Tomēr serafe sekoja Aleksa piemēram, nopētot viņiem sniegto inventāru. Tas patiesi bija niecīgs. Būs vairāk jāuzticas dūru spēkam. Serafe skaļi nokomentēja, paņemot sev vienu sniegto dunci. Ar to mētāties nebūtu prātīgi, procesā iespējams pazaudēt, tādēļ jārēķinās ar tuvcīņām. Ja vien apstākļi nespiedīs, protams. Uz sava sabiedrotā komentāru viņa pamāja ar galvu. Un nu jāgaida.

[Sindra]

-Jā, es tā sapratu. - Vinss atbildēja Flērai. Viņam bija aizdomas, ka savādās spējas deva tieši puiša slimība. Bet tagad viņš bija vesels. Un pat, ja pasaule vairs nerādīja ko vairāk, ko cilvēku acīm slēptu, viņam vismaz bija nākotne.
- Paldies. - Vinss pateicās Flērai un nesavaldījis savas emocijas, apskāva dziednieci un puiša, nu jau siltās lūpas, uzspieda pateicības buču viņas vaidziņam.
- Te... - viņa roka iebrauca kabatā, lai no tās izvilktu ko līdzīgu Lilū atslēgai. - Tās ir manas mašīnas atslēgas. Jūs varat to ņemt. - puisis atļāva. - Mašīna atrodas garāžā. Un garāžu var atvērt nospiežot kreisajā pusē pogu uz paneļa. - neliels paskaidrojums, kur atvēlēto braucamrīku var atrast.

- Paldies. - viņš pateicās arī Joelam un pastiepa roku viņa virzienā. Siltu, dzīvības pilnu plaukstu.
Smaids nepazuda no jaunekļa lūpām arī tad, kad viņš aizgāja līdz Mejai. Arī viņu puisis apskāva. - Paldies, ka iegriezies pie manis. - viņš klusi noteica serafei pie auss. - Tā bija labākā dzimšanas dienas dāvana, kādu es jelkad varētu vēlēties. - siltas lūpas pieskārās arī Mejas vaigam.
- Jūs vienmēr esat gaidīti manās mājās un ja vien es varu kaut kā palīdzēt, te būs mans telefona numurs. - Vinss aizgāja līdz plauktam un paņēmis no tā lapiņu un rakstāmo, uzrakstīja savu telefona numuru un lapiņu iedeva Mejai.

[Romija]

Saņemot no Vinsa skūpstu uz vaiga, Flēra pasmaidīja un uz mirkli apķēra viņa plecus ciešāk. "Izmanto savas iespējas! Un atceries, ka tevi izdziedēja Gaisma un tava labā sirds," Flēra čukstus novēlēja, pirms vēl rokās tika iespiesta atslēga. Flēra nevēlējās nekādu citu pateicību, tomēr nevarēja noliegt, ka mašīna viņiem noderētu. "Ja vien būs iespējams, mēs pēc iespējas ātrāk to tev atdosim," viņa apsolīja.

Kad Vinss piecēlās no dīvāna, arī Flēra piecēlās, aizgāja un atdeva Mejai rokās mašīnas atslēgas. Karotāja bija atradusi šo puisi un noorganizējusi dziedēšanu, lai viņai tiek samaksa. Flērai bija apziņa, ka viņa ir izglābusi vienu dzīvību. Un ar to šobrīd bija gana.

Silti uzsmaidījusi Vinsam un nolēmusi netraucēt tālākās sarunas, dziedniece devās uz virtuvi paziņot pārējiem, ka viņiem ir mašīna. Liana bija jau prom un Tajs aktīvi ņēmās organizēt turpmākos plānus.

"Mums ir mašīna, varēsim doties, kur vajag," Flēra informēja Taju, lai viņš varētu to iekļaut savos plānos. Flēra savāca savu somu, nekā vairāk viņai nebija, un bija gatava doties tālāk.

[Rouzijs]

Vinss izskatījās tik... laimīgs. Serafe pasmaidīja, tas bija visjaukākais, ko meitene Ardā bija redzējusi, patiesas sajūtas, patiess prieks par to, ka puisim ir iespēja dzīvot, un baudīt dzīvi. Vinnijam tumšmate novēlēja visu to labāko.
Un tas apskāviens likās tik silts. Mejas rokas arī apskāva puiša augumu un viņa uz brīdi pieglaudās Vinsam cieši klāt. Viņš vismaz bija patiess atšķirībā no citiem.

- Tas laikam bija liktenis. - Serafe atbildēja tikpat klusi, kā Vinss čukstēja viņai pie auss. Tam bija jābūt liktenim. Tā nevarēja būt vienkārša sagadīšanās. Puiša pateicību varēja saprast, tāpat kā viņa prieku. Tas viss sildīja sirdi tāpat kā Vinsa lūpu pieskāriens viņas vaigam.

Pirksti satvēra lapiņu ar puiša telefona numuru. Meja to noglabāja savās drānās, tā, lai tas nepazustu. Skatiens pavadīja Flēru, arī mašīnas atslēga iegūla viņas rokās uz mirkli gan serafe nesaprata, kāpēc atslēgas tiek dotas viņai, bet paraustījusi plecus tumšais skatiens atgriezās pie Vinsa. Arī viņai vajadzēja doties projām, pie pārējiem, kuri visticamāk gaidīja, lai varētu ķerties klāt uzdevumam.
Tikai pirms aiziet, Meja apskāva vēlreiz Vinsu, cieši, cieši. - Sargi sevi, Vinnij. - Tumšmate atrāvās no puiša un pasmaidīja. Bet nu bija jādodas uz izeju, vien pie durvīm serafe palūkojās uz puisi un tad jau pazuda skatienam.

Bet nu serafi bija ārā. Meja bija atradusi savu jaku un sataisījusies ceļam, pirksti spēlējās ar mašīnas atslēgām un skatiens pavadīja Taju, kad viņš uzsāka plānu apspriešanu.
- Vai man vienīgajai liekas, ka Liana ir suņa nagla pakaļā? - Protams, tā neklājās runāt par augstākstāvošajiem, bet... vai izskatījās, ka tas Meju uztrauc? Noteikti nē. Bet par Sarišu Mejai bija ļoti žēl, jo kā serafei likās, tad otra karotāja bija vienīgā draudzene šeit, kurai varēja uzticēties. Skumja nopūta pārslīdēja pār lūpām iedomājoties, ka trakais glābšanas mēģinājums bija pēdējā reize, kad tumšmate redzēja draudzeni.
Apmainīties ar telefona numuriem? - Man nav telefona. - Jau visu šo laiku serafei tāds nebija. Bet par saiknes nodibināšanu Meja nebija diez ko iepriecināta, bet labi... ko vajag, to vajag, pat ja viņai riebās, ka kāds lien viņas galvā.

- Un jā... Vinss mums iedeva mašīnas atslēgas. - Serafe devās uz garāžas pusi un nonākot pie tās atrada pogu ar kuru var atvērt garāžu, un to nospieda.
Tumšās acis nopētīja braucamrīku, bija jāsaprot, vai tas darbojās, kā pārējās Ardas mašīnas, vai kā savādāk.

[Urdrunir]

Mums ir mašīna?! Tajs atplauka smaidā, jo viņš dievināja vietējās mašīnas. Tas ir patiesībā viņu interesēja visas braucamierīces Ardā un viņam nekas nebūtu pretī iepazīties ar pazemes vilcienu, taču šī mazās mašīnas, kas prata braukt pašas, bija burvīgas. Vai mēs visi tajā salienam? Viņš neuzdeva jautājumus par to, no kurienes mašīna un vai tās īpašnieks apzinās cik ļoti riskē ar savu īpašumu. Serafs gribēja zināt, vai visi ērti ar to var aizbraukt līdz Hatrai.

Lieliski! Tad mēs braucam ar mašīnu līdz Hatrai. Meja, tu vadīsi. Es sēdēšu blakus. Joels un Ereijass iekārtojas kontaktu dibināšanai. Flēra tu arī. Mēs ar Joelu izdomāsim, kuram ar tevi būs saite. Tajs bija pilnībā gatavs vizināties. Meja ved mūs uz Hatru. Bet pa ceļam piestāj pie pirmā tehnikas veikala. Mēs aši tev automātā nopirksim telefonu. Hop, hop, biedrīši! Pa ceļam es Mejai izstāstīšu, kāpēc nevajag mūsu augstākstāvošos lamāt vienā teikumā ar viņu vārda pieminēšanu. Tajs šķelmīgi nozibsnīja ar acīm Mejai, taču varēja nojaust, ka viņš ir līdzīgās domās.

[Romija]

Par Mejas komentāru Lianas sakarā Flērai nācās pasmaidīt. Ja ne gluži tādiem vārdiem, tad arī dziednieces domas bija virzījušās tajā virzienā. Ko Gabriels viņā ir atradis? viņa nemitējās sev jautāt, kad domas atkal aizklīda līdz baltmatei. Tomēr skaļi Flēra nebija neko teikusi. Lai jau paliek. Viņa noskatījās, kā Meja dodas pēc iegūtā transporta līdzekļa.

Taja entuziasms bija iedvesmojošs. Par kontaktu dibināšanu un saitēm Flēra nebija dzirdējusi, jo tajā brīdī nodarbojās ar Vinsa dziedēšanu, bet telefona numuru viņa bija iedevusi. Un varēja arī citu numurus ievadīt savā aparātā. Iespējams, ka bija kaut kas noticis, lai domātu par saiknēm, tomēr ne pie viena pagaidām viņa nepieteicās. Gan jau tam vēl būs laiks pa ceļam uz Hatru.

"Man ir Mejas planšete, tējas, zāles un pārtikas kapsulas," Flēra darīja zināmas lietas, kas viņai bija, bet varētu noderēt arī citiem. "Un es neesmu īpaši tērējusi naudu kartē, tā kā droši vien arī tā vēl ir," viņa piebilda. "Grāmata gan palika Svētnīcā, bet es izlasīju tās leģendas. Tieši nekas par šo situāciju tur teikts nav. Bet es īsti nepaspēju visu apdomāt," viņa paraustīja plecus. Protams, ka ņemt grāmatu līdzi uz šejieni Flēra nebija plānojusi. Tā joprojām bija Svētnīcā. Cerams.

[echo3]

Ereijass bija mazliet izbrīnījies par tādu pēkšņu promskriešanu. Viņam likās, ka tā nav gluži pareizi darīt. Nu, ne jau prom skriet, bet gan neatvadīties no namatēva.
Kad virtuvē atgriezās Flēra, karotājs pēc meitenes laimīgā izskata un sajūtām noprata, ka dziedināšana ir izdevusies. Vismaz kaut kas labs noticis! Un promejot Vinss - gluži citādā izskatā - bija iznācis gaitenī, tā ka Ereijass varēja paspiest puisim roku un atvadīties.

Ārā viņš uzzināja, ka Vinss ir ļāvis izmantot savu mašīnu. Tas bija krietni labāk par vilcienu, jo nupat Ereijass jau bija grasījies Tajam iebilst, ka nedrīkst taču tā apdraudēt cilvēkus. Mašīna ļāva būt neatkarīgiem. Lianas teleportēšanos Ereijass nekā nekomentēja, un arī neko nepiebilda Mejas emocionālajam izteicienam. Īstenībā Ereijasam bija gluži vienalga, kāda ir Liana.

Taja darbīgais garastāvoklis bija uzmundrinošs, vienīgi par to, ka Sariša un Alekss tiks galā, pārliecības nebija. Bet tam, ka atrast amuletu un to iznīcināt ir viņu svarīgākais uzdevums, Ereijass piekrita.

Mums arī ir kapsulas. - Ereijass informēja Flēru. - Un grāmata ir atradusies, un tu to izlasīji? Pastāstīsi pa ceļam?

[Romija]

"Liana vakar bija dabūjusi grāmatu, tā bija Svētnīcā, tāpēc es paņēmu palasīt, vismaz tās daļas, kas bija apr leģendām. Dažādos tumšo simbolu aprakstus gan es neizlasīju. Es to noglabāju, lai kurš katrs nepamana, ja arī tiek Svētnīcā," Flēra paskaidroja. Viņai gan bija salīdzinoši maz laika, nesanāca pat pārskatīt izlasīto, lai izvliktu kādus īpašus secinājumus, tāpēc viņa nebija droša, cik plaši varēs pastāstīt pārējiem. Katrā ziņā Safīrai noteikti bija vairāk laika vai krietni labāk atmiņa, ja viņa varēja pat iemācīties tekstus no galvas.

[Roviela]

Flēra satrūkās, sajutusi pieskārienu, tas nekas.
- Tev noderēs, - orākuls paskaidroja, silti smaidot. Dziedniecei bija izdevies, nu Vinss varēja plānot savu dzīvi, nevis katru dienu censties pabeigt vēl nepadarīto.

Viņš sirsnīgi paspieda jaunekļa roku.
- Laimi Tev! Saglabā tādu sirdi, kāda Tev ir, tas bija liktenis, kas mūs saveda kopā.

Atvadījies no Vinnija, orākuls drīz pievienojās pārējiem serafiem pie mašīnas.
- Labi, nodibināšu saikni ar Ereijasu, bet nezinu, vai spēju vēl ar kādu. Līdz šim nav gadījies uzturēt reizē divas saiknes. Labāk tu. - Joels domāja, ka Tajam ir lielāka pieredze.
Liana bija pazudusi, bet, jāsaka, Joels pēc viņas neilgojās, un, spriežot pēc citu teiktā, pārējie arī nē, tātad viss ir kārtībā! Flēra ir šeit, un Liana ir prom, un viņi dodas uz Hatru. Ja vien nebūtu to domu par Aleksu un Sarišu. Ek, laiku nevar pagriezt, un orākuls īpaši necerēja, ka viņiem veiksies paspēt ar amuleta atrašanu un iznīcināšanu.

Joels noskatīja mašīnu - vai tā ir pietiekami liela viņiem visiem?

[Sindra]

Sariša

- Es jau nekur nesteidzos. - Alekss atteica, paraustījis plecus. Puiša lūpās bija manāms smaids, kad viņš raudzījās uz savu bēdu māsu. Bet Sariša smējās un viņa neizskatījās pārāk uztraukta. Tā bija labāk, nekā, ja serafe skumtu un izskatītos padevusies, pirms viņi vispār bija tikuši līdz cīņas vietai.
- Vienkārši uzmanies un sargi sevi. Nelien cīnīties. Es tikšu ar parējo galā. - vismaz Mārvins tā domāja. Viņš, protams, grasījās arī pieskatīt, lai Sarišu neapdraud un viņai viss kārtībā, bet būs drošāk, ja serafe pati arī sevi pieskatīs.

- Domā? - viņš parjautāja, skatienam aizkavējoties pie gaišmates. - Maikls ir mans dvīņubrālis. Kurš gan vēl labāk spētu viņu izprast par mani? - Mārvins tomēr īsti negribēja piekrist. Jo, nu... viņš vismaz bija godīgs pret sevi. Alekss zināja, ka Flēras aizvešana Maiklu nokaitinās. Tiesa, viņš gan nedomāja, ka tik lielā mērā, lai Maikls censtos brāli iznīcināt. Bet arī tas bija strīdīgi. Acīmredzot, pēc Reja reakcijas ieraugot šeit enerģijas injekcijas, Maikls laikam jau tomēr vēlējās, lai Alekss izdzīvo. Arī atļauja Flērai viņu izdziedēt.

Mārvins apstiprinoši pamāja. - Jā. Pirmavotu atrada mans tēvs. Tieši šīs substances iespaidā viņš sarakstīja savu maģijas grāmatu. Cik nu var noprast, tad ta ir kaut kāda maģijas esence no citas pasaules. To kāds te atveda un paslēpa. Mans tēvs atrada... - nu, kaut kā tā. - Šobrīd Pirmavotu pieskata Karotāji. Tādēļ man ir pieeja tā atrašanās vietai. - vairāk gan neko Alekss nestāstīja. Tā īsti jau tas arī laikam nebija būtiski. Vismz viņa skatījumā. Bet interesanti, ka par to bija interesi izrādījis arī Arists.

- Jā... - Alekss domīgi novilka, skatienam kavējoties pie kaķkrūzes. Puisis nolika to uz galda un pabīdīja nedaudz nostāk no sevis.
- Beils? - no domām par kaķiem izrauts, Mārvins palūkojās uz Sarišu. - Nē, nē. Viņš nav iznīcināts. Karotāji tik ātri nāves sodus savējiem nepiespriež. Izmeklēšana, tiesa, vainas apmēru noteikšana... tas viss paņem laiku. Jebkurā gadījumā viņam kādu laiku nāksies nīkt izolātorā. - tā ka par drauga bojāeju vēl nebija jādomā. Tikai interesanti likās tas, ka Toms visticamāk pats būs padevies un atbrīvojis Maiklu. Droši vien pēc tam, kad Alekss atteicās no savas iespējas tikt brīvībā.

- Turi to pie sevis. Ja kāds pietuvojas pārāk tuvu, tad izmanto. Bet prom nemet. - Tādi bija Aleksa ieteikumi pirms cīņas.
Puisis piecēlās no galda un sameklēja Maikla sagādātās drēbes un apģērbās. Tātad nekā vairāk viņam nebūs. Tikai bikses un kekliņš. Par apaviem jau laikam nav ko sapņot.
Apjozis dunču jostu, Mārvins vēl steidza laiku izmantot lietderīgi. Viņš iesildījās. Nedaudz palēkāja, nedaudz atspiedās, iestiepa saites. Beigās noplēsis no krekliņa apakšējo malu, Alekss to apsēja ap galvu, lai mati nekristu acīs.

Vai bija pagājusi pusstunda, vai mazāk, īsti jau nevarēja saprast, taču pēc kāda laika telpas durvis vēlreiz atvērās un pa tām ienāca Rejs un vēl četri vīrieši. Laikam jau visi bija attīrītāji.
Ieraudzījis tik daudz cilvēku, Alekss pasmīkņāja. Tad redz... viņus uzskata par tik bīstamiem, ka eskortēt ieradušies veseli pieci veči. Ak, bet, protams, Alekss taču bija bruņots. Tātad bīstams.
Tiesa, pret viņu pavērstie blāsteri diez vai Mārvinu aizkavētu, ja viņš patiešam vēlētos šos te apkaut, lai izlaustos brīvībā. Un kāda viņam bija jēga to darīt, ja pats iepriekš no brīvības bija atteicies.

Alekss pakļāvās attīrītājiem un sekoja, lai kur viņus arī vestu. Vien iedrošinošs smaids Sarišai, kā mēmi solot, ka viss būs labi.
No telpas viņi tikai aizvesti uz kādu citu vietu pazemē. Izskatījās, ka attīrītājiem te bija sava personīgā metro stacija. Tur viņi visi iekāpa nelielā vagonā, kurā nebija vairāk vietas, kā kādiem desmit cilvēkiem. Un vagons uzsāka braukt. Lielā ātrumā.
Pret viņiem vēl joprojām bija pāvērsti blāsteru stobri. Taču kaut kādā brīdī Sariša sajuta, ka viņas maģiskās spējas atgriežas. Tas bija savdabīgi. No Aleksa staroja miers un pārliecība. Tie, kas viņus eskortēja, bija daudz vairāk uztraukušies, nekā Mārvins.


Pārtijs

Garāža atradās turpat blakus Vinsa mājai. No tās veda ceļš ārā uz ielu. Un pie garāžas durvīm atradās panelis, uz kura nospiežot pogu, bija iespējams atvērt durvis.
Tad viņi arī ieraudzīja Vinsa mašīnu. Tā gan nelīdzinājās ne Arista, ne Gabriela mašīnām. Tā jau drīzāk bija neliela māja uz riteņiem. Mašīnā atradās gan virtuve, gan guļamtelpa. Labierīcības. Krēsli vairāk līdzinājās atpūtas krēsliem un te pavisam droši bija vietas vismaz desmit personām.
Pie auto vadības paneļa bija divas vietas. Vadītājam un blakussēdētājam. Taču, mašīnai, kā jau Ardā tas bija pierasts, bija mākslīgais intelekts un to nebija jāvada, ja vien pašam vadītājam nebija tāda vēlme.

Mašīnas aizmugurē bija nodalījums, kurā atradās divi motocikli.
Virtuvē bija ūdens kanna, kafijas automāts un ledusskapis, pilns ar pārtiku. Guļamtelpā bija divas divstāvu gultas. Taču arī atpūtas krēsli bija tik ērti, ka tajos pavisam mierīgi varēja gulēt.

Garāžā atradās vēl divas automašīnas. Taču tās bija divvietīgi sporta tipa auto. Pēc tā jau laikam varēja spriest, ka tik ļoti Vinsam nemaz atpakaļ savu mašīnu nevajag. Viņš nepalika bez transporta.

Iedarbinot mašīnu, salonā atskanēja patīkama sievietes balss: - Sveiks, Vincent, nosaki gala mērķa koordinātas. - Automāja gaidīja tālākos norādījumus.

[echo3]

Automašīna Vinsa garāžā bija lielākā, kādu Ereijass te, Ardā, bija redzējis. Īsta māja uz riteņiem. Diez, vai Arda piedāvā arī kādas vietas, uz kurām ir vērts braukt ar šādu mašīnu? Tas, ko serafi te bija redzējuši, bija pilsēta--dubļu klajums--akmeņu kaudzes--pilsēta un tā uz riņķa. No otras puses, ar šādu mašīnu var nepārtraukti braukt vismaz nedēļu neapstājoties. Kas varbūt ir galvenais piedzīvojums.

Tā kā Tajs bija izteicis vēlēšanos sēdēt priekšā blakus Mejai, kurai uzticēja braukšanu, Ereijass pagaidām tikai vēroja mašīnu no ārpuses, gaidīdams, kad Meja to atslēgs, lai tad kāptu kaut kur aizmugurē (ja tā var teikt par māju). Iebildumu pret saiknes nodibināšanu ar Joelu viņam nebija. Tas var noderēt, ja nav iespējas sazvanīties.

[Romija]

Atveroties garāžai, arī Flēra devās apskatīt transporta līdzekli, ko Vinss bija viņiem atvēlējis. Tieši tā to arī Flēra uztvēra - kā aizdotu mašīnu, ko jāatdod atpakaļ, nevis kā dāvanu. Dziedniece ar prieku konstatēja, ka tā ir pietiekami liela un pat lielāka, kā cerēts, lai nebūtu jāspiežas aizmugurē tā, kā Arista mašīnā. Izskatījās, ka šāds transporta līdzeklis ir lieliski piemērots pat atpūtai, ja pa ceļam tas būs nepieciešams. Vai tajā izdosies koncentrēties un meditēt Spēka atgūšanai, to Flēra nezināja, bet nolēma pamēģināt, ja situācija atļaus.

"Tas ir labāk kā jebkurš gaisa vai pazemes vagons," viņa sajūsmināta konstatēja, kad bija aplūkojusi no ārpuses. Pārējām mašīnām tika uzmests īss skatiens, lai saprastu, ka tās nebūtu piemērotas viņu vajadzībai, tomēr neatstāja Vinsu bez pārvietošanās iespējām. "Lieliski," viņa nopriecājās un gatavojās iekārtoties kaut kur aizmugures "istabā".

[Roviela]

- Vareni... - Joels pat apgāja mājai-mašīnai apkārt, lai īsti novērtētu tās īpašības. Nē, nē, to nevarēja uztvert par dāvanu, vismaz ne gluži tā. Ja izdosies, tā ir jāatved atpakaļ.
To iedomājies, orākuls iedomājās vēl kaut ko, proti, Vinss bija uzrakstījis savu telefona numuru un to iedevis Mejai.
Jāatceras vēlāk to paprasīt, viņš nodomāja. Pašlaik jādodas prom uz Hatru.

Serafs ar nepacietību gaidīja iespēju iekāpt šajā brīnumā.

[Rouzijs]

- Oho... - Pār Mejas lūpām pārslīdēja šis viens vārds ieraugot mašīnu, kuru Vinss viņiem bija uzticējis. Līdz šim tādu mašīnu serafe īsti nebija nevienam manījusi, labi, nebija jau arī tā, ka tumšmate būtu pētījusi katru braucam līdzekli ar ko brauca Ardas iedzīvotāji.
Atslēgusi vaļā mašīnu, Meja sajutās tā it kā būtu tikusi pie jaunas spēļmantiņas un ne tikai... uz brīdi viņa atļāvās pakavēties un apskatīt šo mašīnu, un tur... tur bija divi motocikli. - Es dievinu tevi, Vinnij! - Iespējams, līdz šim neviens nebija redzējis serafi tik iepriecinātu. Viņa dievināja motociklus un ar tiem braukt šķita visfantastiskākā lieta uz pasaules. Just kā vējš spēlējas matos, ātrumu un gaismu ziboņu... Smaids gluži dabiski iegūla viņas lūpās. - Tas noteikti bija liktenis. -

Beidzot, kad viņa iedarbināja mašīnu un bija iekārtojusies vadītāja vietā atskanēja sievietes balss, serafe satrūkās. Viņai nepatika mākslīgie intelekti un par cik tā sievietes balss nosauca Vincenta vārdu, Meja mēģināja saprast, vai nevajag paskaidrot mašīnai, ka viņi to nezog.
- Mēs esam Vincenta draugi, viņš mums aizdeva šo mašīnu. Nogādā mūs tuvākajā elektropreču veikalā, lūdzu. - Serafe palūdza, kad visi bija sakāpuši mašīnā.

[washulis]

Nekur nesteidzoties. Spriežot pēc visa šobrīd zināmā, arī Sariša nebija steigā. Attīrītāju veiksmīgā darbība jau pati par sevi norādīja, ka Sīlijai nekas nekait, pat ja nodevīgā serafe varētu sūdzēties par pārējo sagādātajām galvassāpēm. Tikmēr dot solījumus, ka cīņā Sariša paliks nomaļus, viņa īsti nevēlējās. Pat ja viņa nedosies traucēt Aleksa darbībām, viņa sekos tuvu līdzi, piesedzot viņa muguru. Pat ja ar salīdzinoši mazu pieredzi, arī viņa bija karotāja un tas ir gods, kas liegtu neiesaistīties. Par atbildi viņa pasmaidīja.

Pat ja dvīņubrālis, Tu tomēr no viņa esi ilgu laiku pavadījis prom. Serafe iebilda, lai arī negrasījās strīdēties, tikai izteica viedokli. Turklāt, cilvēku iekšējās pasaules vienmēr ir dziļākas, kā tas nojaušams no ārpuses, pat lūkojoties uz sev tuvākajiem.[/b] To varētu teikt no pieredzes. Kaut vai pa saviem šurp atceļojušajiem biedriem. Sariša jau ir paspējusi redzēt vairākas situācijas, kur apstākļu spiesti, viņi uz draudiem reaģēja daudz savādāk, kā Sariša jelkad būtu iedrošinājusies paredzēt. Un paldies, ka pastāstīji par Pirmavotu. Tas šo to spēj salikt pa plauktiņiem, ko mēs šeit esot esam uzzinājuši. Serafe vēl paziņoja. Vismaz tagad bija skaidrs, kas tieši Attīrītājiem nav paticis Mārvina vecākā radošajās aktivitātēs. Kā arī, ja serafi nolemtu kaut ko iesākt ar Pirmavotu, tad kur to meklēt.

Secinājums, ka vismaz pagaidām Beilam nopietni draudi nav, ja neskaita formalitāšu bīdīšanu un atrofēšanos garlaicībā, radīja mieru. Vismaz kripatiņu vairāk miera, jo šis nozīmēja, ka ir nedaudz mazāk raižu un vainas apziņas. Tad jācer, ka viņam nekas nekaitēs arī vēlāk. Viņa piebilda, piekrītoši pamājot ar galvu arī pavārstot rokās vientuļo dunci. Nē, viņa noteikti negrasījās no tā tuvākajā laikā šķirties. Un pēc nekonkrēta laika viņiem dotais miers bija iztecējis.

Nopētījusi viņu pavadītājus, Sariša sekoja eskortam un Aleksam. Skatiens uzmanīgi pētīja apkārtni arī ceļā uz nelielo vagonu, jo nevar zināt, kad zināšanas par Attīrītāju mitekļa iekšieni varētu noderēt. Pakausī nemitīgi kņudināja vēlme izraut kādam blāsteri no rokām, ietriekt sejā un mesties bēgt, bet tas būtu tik stulbs gājiens, stulbākais, kādu līdz šim veikusi. Turklāt neveiksmīgs. Pieci pret diviem? Vagonā nosēžoties un vērojot garām slīdam tumšo ainavu, ja to par tādu maz var nosaukt, patiesi, maģijas atgriešanās bija kā iepriekš atņemtas ekstremitāte atgūšana. Iztrūkums, ko pieraduma un noilguma dēļ biji aizmirsis, bet nu tagad prātoji, kā gan tas bijis iespējams. Dziļi ievilkusi elpu, Sariša nespēja noslēpt nelielu smaidu, nopētot savus līdzās pasažierus. Skatiens ilgāk aizkavējās pie Aleksa. Mierīgs, nosvērts. Tas ir labākais salikums, ar kādu doties karsta cīņā. Kā gan viņi varētu zaudēt? Ka pat tie, kas no Būra turēsies pa gabalu, jutās neomulīgi? Pieļauju, ka nevēlēsieties pastāstīt, ko labu mums pretī Būrī noliksiet. Viņa uzrunāja Attīrītājus.

[Romija]

Iekāpusi mašīnā, Flēra iekārtojās vienā no atpūtas krēsliem. Kamēr viņi nebija ieņēmuši kursu uz Hatru, tikmēr nekāda gulēšana nebūs. Pēc tam — tad jau redzēs. Bija vēl citas lietas, kas jānoskaidro, jānorunā un jāizdara, bet maršrutā un lemšanā dziedniece pagaidām nejaucās.

Izvilkusi planšeti, Flēra pa starpām gribēja sameklēt to lidvagona avāriju, kas vēl nesen bija notikusi. Vai tiešām likusmakarības lika domāt, ka tuvoties Hatrai ir bīstami? Varbūt bija vēl kādas avārijas, kas varētu par to liecināt? Pašā pilsētā vai ap to. Meklētājā tika ierakstīts arī Kaliosa vārds, lai noskaidrotu, vai tas bija ardiešiem zināms. Atminoties leģendas, arī tur bija minēta Kaliosa, bet par dēmonu valdnieces dēlu grāmatā nekas teikts nebija, vismaz ne izlasītajā daļā. Tagad nācās nožēlot, ka grāmata nebija līdzi, jo atstāsts varēja arī neizdoties tik precīzs, kā izlasītas rindas.

Šo rakstu rediģēja Romija: 10.12.2013 22:59

[Roviela]

Ziņkāre bija liela, Joels nekad mūžā nebija redzējis tādu māju uz riteņiem. Ko gan visu ļaudis neizdomā!
Viņš iekāpa pasažieriem paredzētajā daļā un, kamēr vēl auto stāvēja uz vietas, sāka izpētīt, kas te atrodams. Virtuve, kurā bija viss, ieskaitot ēdamo. Tas taču te varēja arī nebūt, vai ne? Laikam jau Vinss bieži ceļoja, tā orākuls nosprieda.

Gultas veseliem četriem, un vēl motocikli. Meja būs sajūsmā, tā viņš nosprieda, un pēc brīža saprata, ka tā tas arī ir - no karotājas strāvoja tik pozitīvas sajūtas, ka to nevarēja nepamanīt.

Pēc brīža, kad pētnieciskais gars bija apmierināts, Joels apsēdās krēslā blakus Flērai. Viņam pašam planšetes nebija, no jauna nopirktā atradās pie Ereijasa, un gan jau! Līdz Hatrai nav tuvu, var paspēt atrast, un var pamēģināt arī meditēt. Jā, iespējams, šajā mašīnā tas varētu izdoties, un Joels nolēma pamēģināt, tikko viņi būs tikuši pie telefona Mejai, un uzsākuši garo braucienu uz Hatru.
Viņš gribēja zināt, kā tur Sarišai klājas, vai, nu jā! vai viņa vēl ir dzīva. Protams, ja viņa ir Attīrītāju cietumā, tad nez vai varēs atrast, bet ja nav, tad gan. Otrs. Amulets! Hatra gan ir tālu, un tomēr, varbūt var uzzināt ne tikai virzienu.
To iedomājies, Joels nopūtās. Viņu jau reiz piemānīja. Kas liedz to izdarīt vēlreiz?

[Sindra]

Sariša

Pēc Sarišas jautājuma viens no attīrītājiem palūkojās uz meiteni un pasmīkņāja. - No sākuma mēs ļausim, lai Mārvins apkauj visādus mēslus un pēc tam liksim jums cīnīties vienam pret otru. - vīpsnājošais smaids nepazuda no vīrieša lūpām un skatiens urbās Sarišas acīs, kā izbaudot viņas bailes, vērojot meitenes reakciju.
Līdz Rejs savu kolēģi apsauca: - Tev teica nerunāt ar viņiem. Kas tieši tev nav saprotams? - viņa balsī skanēja nepārprotama autoritātes pieskaņa.

Alekss visu laiku bija visai bezmērķīgi skatījies pa logu. Taču pēc attīrītāja paziņojuma, ka viņiem liks cīnīties vienam pret otru, karotājs savu skatienu pievērsa runātājam. Nē, viņš neko neteica, vien karotāja skatiens vērās uz runātāju, līdz tam acīmredzami palika neērti un viņš novērsās no Sarišas un Aleksa. Lai arī Mārvins bija gados jaunāks, nekā attīrītājs, kurš viņus uzrunāja, puisim bija spēcīga pašapziņa un personība. Viņš nebija no tiem, kas ļautu sev kāpt uz galvas un ņirgāties.Viņš bija Karotāju vienības līderis, pat ja šobrīd nokļuvis nedaudz neērtos apstākļos.


Pārtijs

Mašīnas vadības sistēma vairāk nekādus jautājumus neuzdeva. Vien pakalausot Mejas lūgumam, nogādāt viņus līdz tuvākajam tehnikas veikalam, mašīna ātri noskaidroja, kur tāds atrodas un izbraucot no garāžas, devās ceļā.
Brauciens nevilkās ilgi, jo tuvākais veikals bija pieejams tepat ielas galā, aiz stūra. Mašīna noparkojās ielas malā un braucēji varēja doties uz veikalu.

Informācija par notikušo katastrofu bija visai skopa. Izskatījās, ka šajā pasaulē ziņu rakstītāji īpaši neaizrāvās ar spekulācijām vai citādiem emocionāliem rakstiem par nelaimes gadījumiem Ardā. Tik vien kā sausi fakti, ka tāda avārija bijusi, ka iemesls ir elektronikas sabojāšanās, kas bija līdzīgi, kā lidvagonam, kurā ceļoja serafi. Un viņi zināja, ka šo īssavienojumu izraisīja Kalioss. Tad nu iespējams, ka demons bija "palīdzējis" nokrist arī otram lidvagonam. Tikai šeit neviens nebija spējis cilvēkiem palīdzēt un tie bija gājuši bojā.
Nebija arī informācijas, ka pēc šādiem gadījumiem samazinātos ļaužu vēlme izmantot konkrēto transporta līdzekli.

Avāriju un citu nelaimju statistika neko daudz neatšķīrās no citām Ardas pilsētām. Nebija tā, ka pēdējā laikā tur notiktu kaut kas īpaši vairāk, nekā citur. Lai gan, kā jau iepriekš Flēra bija skatījusies, tad Hatra bija nedaudz "karstāka" pilsēta visādā ziņā. Šiet biežāk cilvēki radīja nekārtības, dažādi konflikti. Hatrā uzturējās arī lielāks skaits Karotāju vienību, nekā citās Ardas pilsētās. Pat Attīrītāju mītni gan nekādas informācijas nebija.

Par Kaliosu meklētājs klusē. Nav nekādas informācijas.

[Roviela]

Joels palika mašīnā pagaidīt telefona pircējus. Kas tad nu tur! Aizej, nopērc, un darīts. Tāpēc jau nav jāiet visiem.