"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Tik vēsu ģīmi, it kā viņu nesatrauktu neviena aizdomīgā lieta pasaulē, Tajs sen nebija rādījis. Laikam nakts atpūta bija nākusi par labu. Viņš nelika manīt, ka jūtas nedaudz aizdomīgi, ka viņus uzreiz ved pie Mejas. Tāpat arī tikai acis nedaudz priecīgi nozibsnīja, kad viņš izdzirdēja, ka Hatra esot īstā vieta, kur meklēt amuletu. Un pat mulsums par to, kā uzvesties Lianas klātbūtnē, kad apkārt ir ardieši, nespīdēja viņa sejā. Tajs tikai sēdēja un blenza uz Lianu.

[Sindra]

Liana netraucēja serafiem padzert rīta tēju vai kafiju. Vienalga. Viņa pati nedzēra neko. Viņas skatiens vēl joprojām pētoši slīdēja pār šeit sasēdušajiem serafiem un pacietīgi gaidīja, kad tie būs apmainījušies ar jauniem un izrunājušies.
Tikai pēc tam viņa ierunājās, apstiprinoši pamādama ar galvu. - Jā, jūs dosieties uz Hatru. Meklēsiet amuletu. Un vēl! Gabriels devās uz Astindelu, jo viņam ir šis tas pārrunājams ar tēvu. Kamēr viņš ir prom saikne ar viņu ir aprauta. Tādēļ, būtu ļoti prātīgi, ja jūs noslēgtu saiknes savā starpā, lai nebūtu šādas muļķīgas meklēšanas, kad jūs paši nezinat, kur jūsu biedri atrodas. Orākuli, lūdzu parūpējieties, lai šādas situācijas vairāk neatkārtotos. - Lianas balss bija stingra un acīmredzot karotāja nebija radusi, ka viņas lēmumi tiek apstrīdēti.
- Es došos atpakaļ uz Stonu. Man ir jātiek galā ar pāris lietām tur. Kaliosu nemeklējiet. Nelieniet viņam virsū. Viņš jūs nogalinās. - lūk! Iedvesmojoši vārdi ceļa vārdi.

Vairāk arī, kā izskatījās Liana neko nevēlējās teikt. Taču viņa neskrēja prom viena. Viņa pagaidīs, līdz serafi izvāksies no šīs mājas un dosies ceļā.

Šādas tādas ziņas planšetē bija atrodamas. Taču visai skopas. Par lidvagona avāriju bija tikai minēts fakts, ka jā, tāda patiešām notikusi. Taču bojāgājušo nav un cietušiem sniegta palīdzība un tie vai nu turpinājuši ceļu uz Vatru vai arī atlaisti mājās.
Par Būri nekādu ziņu. Vismaz ne par to Būri, kas bija cīņas laukums un Aleksa cīņu.
Arī Beila uzvārds ziņās nefigurēja, tāpat, kā Maikla Mārvina vārds.
Flēras bildes publiski nebija pieejamas. Vismaz pagaidām.

[Romija]

Izskatījās, la no Lianas ir vēl mazāka jēga, kā Gabriela. Jā, viņa bija palīdzējui atrasties visiem vienkopus, bet tālāk tāpat viņiem būs jātiek galā pašiem. Pie tam — viņu rindas saruka.

Arī planšete nepalīdzēja kliedēt neziņu par notikumiem starp brāļiem Mārviniem, Būri un iespējām izglābt Sarišu. Tāpēc nākamais, ko Flēra meklēja, vai no šejienes, Havejas, ir iespējams pa tiešo nokļūt Hatrā. Lidojošie vagoni gan vairs nešķita tā labākā izvēle, tāpēc Flēra meklēja citu pārvietošanās līdzekli. Gribējās, kaut Lilū tomēr būtu šeit, tad vismaz varētu braukt ar to, bet varbūt laika bija par maz. Jā, cik tad vispār bija laika? Būris bija šodien, tikai nez, cikos. Par Sīliju arī nekādu ziņu nebija.

"Vai Tu parūpēsies par Sarišu? Viņai Būris bija paredzēts šodien," Flēra vērsās ar lūgumu pie Lianas. Ja pārējiem bija jādodas uz Hatru, bet viņa atgriezīsies Stonā, tad varbūt tā bija viena no lietām, par ko karotāja plānoja parūpēties. Flēras sirds būtu mierīgāka, ja viņa zinātu, ka serafe nav pamesta nelaimē viena, jo par Aleksu neko nevarēja zināt. Šobrīd dziedniece negrasījās iebilst Lianas pavēlei doties uz Hatru.

[Roviela]

Joels nekautrējoties bija piegājis Flērai aizmugurē, lai palasītu planšetē, vai ir atrodams kas par lietām, kuras dziedniece teicās meklēt. Nācās konstatēt, ka nekas jauns nav atrodams.

Žēl, ka saiknes ar Gabrielu nav, bet kā Liana iedomājas, lai serafi nodibina savstarpējās saiknes? Tajs, iespējams, var vairāk nekā vienu, viņš, Jolels gan pagaidām tikai vienu. Nu, labi, tad jāizdomā, ar kuru.
- Vai no šejienes vispār ir iespēja kaut kur lidot ar lidvagonu? - orākulam šķita, ka šī pilsētiņa ir pārāk maza, lai būtu.
- Flēra, iesim, pajautāsim Vinsam? Viņš noteikti zinās, - serafs izmazgāja savu tagad tukšo krūzi, nolika to un sāka iet uz durvju pusi. Tur esot viesistaba, kur solījās būt mājas saimnieks.

Joels pagaidām neprātoja par to, ka, īstenībā, viņš nezina, vai varēs atrast amuletu. Vai vispār varēs to izdarīt, jo ar pirmajiem diviem tas izdevās tikai pateicoties Gabriela palīdzībai.
Ē... Vinss. Ardietis, kas redz. Vai arī ir cits iemesls, kāpēc viņš nebrīnījās? Varbūt ir... Nē, vai viņiem ir tiesības apdraudēt cilvēkus? Un tomēr?
Jāparunā. Joelam šķita, ka šoreiz tā ir jādara.

[Romija]

"Kādam Vinsam?" Flēra neizpratnē pacēla skatienu uz orākulu, kas bija gandrīz nemanāmi pienācis ielūkoties planšetē. Tas mazliet iztrūcināja, jo dziedniece bija iegrimusi informācijas meklēšanā. Un tad tikai viņa atcerējās, ka šādā vārdā Meja bija nosaukusi puisi, kas viņus bija ielaidis. Nu, labi, bet tas arī bija viss, ko Flēra par viņu zināja, tāpēc savilka uzacis, skatoties uz Joelu.

Flēra varēja iet parunāt, bet viņa bija pilnīga svešiniece. Tad jau jebkurš cits vai tieši Meja šim nolūkam bija daudz piemērotāka. Karotāja bija pierādījusi, ka vismaz informāciju no ardiešiem izdabūt prot. Flēra palika stāvam virtuvē. Pēdējo stundu laikā viņa bija paspējusi kontaktēties un mēģināt izlocīties no tik daudz ardiešiem, ka galvā skanēja Gabriela teiktais — nepinies ar viņiem. Tas arī savalgoja dziednieces soli traukties pie Vinsa un jautāt, pirms vēl nav izrunātas visas savas lietas. "Vai tad mēs jau braucam?" viņa vaicāja, pārlaizdama skatienu pārējiem klātesošajiem. Viss jau bija izrunāts?

[Roviela]

- Uzreiz jau neskrienam, tomēr plānošanai derētu zināt, kā no šejienes var tikt uz Hatru, - Joels aizstāvēja savu domu.
Vai tad nē?
Flēra, laikam, uzreiz nākt negrasījās, orākuls paskatījās uz Meju. Karotāja nāktu? Viņa Vinsu pazina labāk, vismaz par pusi dienas ilgāk. Tikai vai viņa nāks runāt kopā ar Joelu? Serafam bija aizdomas, ka nē. Viņš taču nupat jau Mejai skaitījās bezmaz personīgais ienaidnieks (spriežot pēc vārdiem, kurus viņa teica vakar), lai arī neko viņai nebija nodarījis. Vismaz tāda bija sajūta. Slikta sajūta.
- Meja, nāksi?

[Rouzijs]

- Vinss teica, ka no šīs pilsētas var aizbraukt prom ar pazemes vilcienu, bet es nezinu vai uz Hatru. Un otrs variants ir ar mašīnu, bet es nedomāju, ka jūsu kartēs ir tik daudz naudas, lai tagad iegādātos tādu transporta līdzekli. - Tā jau radās jautājums no kurienes Gabrielam bija tādi līdzekļi. Bet jebkurā gadījumā meitene bija pabeigusi brokastot un pētīt Lianu.

Joela jautājums, vai viņa dosies līdzi viņam pie Vinsa lika samiegt acis un palūkoties uz orākulu. Tomēr paraustījusi plecus meitene piecēlās no savas vietas un bija gatava uzmeklēt Vinniju. Tikai pie virtuves durvīm tumšmate apstājās un palūkojās uz Flēru.
- Vinss ir slims, viņam iespējams, vajadzīga mūsu palīdzība. Varbūt tu varētu viņu izdziedēt? Viņš pret mani izturējās ļoti labi, ja nebūtu viņš, es nezinu, kur šobrīd atrastos. - Jautāt kaut ko dziedniecei bija nedaudz neērti.
Viņas nebija īpaši labas draudzenes un Meja nezināja ko domāt par Flēru, viņa pārāk bieži kaitināja. Un serafe apzinājās, ka tas visticamāk ir abpusēji.

[Romija]

Mejas teiktais bija vēl viens pārsteigums, jo nekādas slimības sajūtas no Vinsa puses Flēra manījusi nebija, lai arī pusisi izskatījās dīvains. Tomēr te Ardā katrs izskatījās pa savam dīvains, tāpēc Flēra nebija uzreiz domājusi tieši par slimību.

"Ja viņš ir slims un to var izārstēt, tad protams!" Flēra pamāja. Bet labāk lai to sarunā Meja. Tāpat kā ar Aleksu un Deinu. Flērai nebija iebildumu palīdzēt, ja vien viņa to spēj. "Vimaz pamēģināt," viņa piebilda, bet nesteidzās Mejai un Joelam līdzi. Un tam nebija nekāda sakara ar attiecībām starp abām serafēm.

[Roviela]

Joels pamāja. Vinss ir slims. Aha! Varbūt tāpēc viņš tā izturās, un nav nekādu redzēšanu. Tomēr jāpavaicā. Katram gadījumam.

Viņš sekoja Mejai, kur tā grasījās iet, jo mājas telpu izvietojumu orākuls nekādi nezināja.

[Rouzijs]

- Labi, es ar viņu parunāšos par to un ja viņš izvēlēsies pamēģināt, es tevi pasaukšu. - Tumšmate pamāja ar galvu un pameta virtuvi, lai uzmeklētu Vinsu. Viņai īsti puisim jautājumi nebija, tik vien kā par izdziedēšanu, ko tieši Joelam no Vinnija vajag, Meja nezināja.

Serafe devās uz to viesistabu, kur it kā puisim vajadzēja būt. Viņš teica, ka tā ir tepat līdzās.

[washulis]

No tiesas, Sariša varētu pievienoties Aleksam un cerēt, ka Toms, par spīti saviem labajiem nodomiem, neiekuļas dziļās ziepēs, kas zina, varbūt pat dziļākās, kādās jau bija viņi. Mums atliks tikai gaidīt un redzēt pašiem. Viņa izdvesa smago nopūtu. Vismaz serafei šeit nebija tik daudz paziņu, kuras izdotos redzēt Būrī, tomēr nešaubīgi - dilemmas sekos tāpat.

Guļot, Sariša centās nedomāt un cerēja, ka to nedarīs arī viņas zemapziņa, bet tas vai šī cerība izrādījās veiksmīga, no rīta vairs nebija skaidra, viņai paverot acis un mirkli apdomājot, kur tieši atrodas, kādēļ tur atrodas un ko iesākt tālāk. Sagrozījusies savā vietā, viņa palūkojās uz savu gultā esošo biedru, nojaušot, ka viņš jau ir nomodā. Jebšu jau visu laiku nomodā? Gulēji labi? Viņa vaicāja, arī nealkstot uzreiz pamest siltumu. Šī gan bija tāda luksusa lieta, kas noteikti nevilksies ilgi. Vai man uzlikt vārīties Flēras atstāto tēju? Ja cīņas būs... šodien, pieņemot, ka šodien ir vakardienas rītdiena, tad spēki bija jāsāk krāt laicīgi.

[Urdrunir]

Patiesībā jau Joels Meju atrada piecās minūtēs. Tādēļ mums nav īsti problēmu ar biedru atrašanu. Vienkārši Gabriels mums iedeva brīvdienu, tāpēc mēs nesteidzāmies visi darīt neko īpaši nozīmīgu. Katrs drīkstēja iet, kurp vēlas. Tajam nebija nekas pretī nodibināt saites. Patiesībā viņš jau kādu brīdi pārdomāja, vai Joels būtu gatavs personalizētai ziņu nodošanai. Tomēr Liana nedrīkstēja viņus šādi izrīkot. Astindelā vai ne Astindelā, bet Gabriels bija augstāks rangā serafu vidū un Lianai bez skaidrojuma nebija tiesību mainīt viņa rīkojumus.

Savukārt mūsu jaunais draugs Kallijs iespējams neļaus mums izvairīties no tikšanās ar viņu. Viņš arī devās uz Hatru un mums var gadīties ar viņu saskrieties. Rīts bija tik jauks un enerģijas pārpilns, ka puisis atļāvās pasmaidīt platu, dzirksteļojošu acīs un mirgojošu zobos smaidu, kurš burtiski sauca Mīliet mani! Es esmu tik nebēdnīgi jauks!

[echo3]

Paga, tad jūs te neieradāties ar mašīnu? - Ereijass katram gadījumam pārjautāja Lianai un Flērai. Tas, saprotams, bija vēl viens apliecinājums, ka Liana ir spēcīga maģijā, tomēr tas noteikti sarežģīja dzīvi. Lilū ir Stonā, un jāmeklē citādas iespējas tikt uz Hatru. Meja pieminēja pazemes vilcienu. Pazeme nav tas, pēc kā ilgojas serafi, pie tam Ereijasam jau iztēlē vīdēja nejaukas ainas ar degošiem vagoniem - nokrist tāds pazemes vilciens nekur nevar, toties tunelī aizdegties var. Un spārni tur nelīdzēs. Tas ir, - ja nu dēmoni tiešām vēlēsies serafus nepielaist tuvu Hatrai, tad tādēļ iznīcināt veselu vilcienu tiem problēmu nebūs... Ereijass klusībā piekrita arī Taja teiktajam, ka Kalioss iejauksies, ja serafi ieradīsies Hatrā.

Tāpat Flēras pieminētais Būris. Jā, tas ir jau šodien. Ja vien cīņu neizjauc Beils (un Maikls), tad citādu risinājumu Ereijass nezināja. Vai Liana iesaistīsies? Bet kāpēc lai viņa to darītu?

Karotājs palika virtuvē pagaidīt, ko ar Vinsu sarunās Meja un Joels.

[Romija]

"Nē, mēs neatbraucām ar mašīnu, mēs teleportējāmies," Flēra atbildēja. Tas noteikti bija ātri, ja bija kāds, kas to spēj. Starp jaunajiem serafiem, šķiet, tādu nebija.

"Patiesībā šī nebija vienīgā lidvagona avārija. Nesen bija notikusi vēl viena, ceļā uz Hatru, bija izcēlies uzgunsgrēks un bija upuri, tāpēc es nezinu, vai vajag izmantot tos, lai dotos uz Hatru," Flēra atcerējās lasīto, pat ja detaļas bija piemirsušās. Pacemes vagoni izklausījās ne pārāk omulīgi. Vai tie bija drošāki? "Un vēl Gabriels teica, ka amulets ir pārcelts, lai mūs samulsinātu un aizsūtītu pie tā Valdnieka dēla, Kaliosa, tā kā gluži neapdomīgi uz turieni sperties nevajag." Tās noteikti nebija tās labākās un iepriecinošākās ziņas, bet, šādi apdomājot un atceroties svarīgas detaļas, varbūt varēja izvairīties no kādas nelaimes. Varbūt...

Gandrīz vai šķita, ka visdrošāk ir atgriezties Stonā, bet no turienes viņi nekā amuletu atrast nevarēja. Un neviens jau neteica, ka šis uzdevums būs drošs.

[echo3]

Mums ir jāatrod iespēja doties uz Hatru tā, lai neapdraudētu cilvēkus, tāpēc sava mašīna būtu noderīgāka par jebkādiem vagoniem. - Ereijass piebilda ne pārāk priecīgā balsī, noklausījies, kas Flērai stāstāms. - Šo lidvagonu Kaliosam neizdevās aizvest uz uguns pilsētu, lai tur nogāztu zemē. Man liekas, ka dēmoni krāj spēkus, upurējot ļaudis. Kamēr ardieši attapsies, ka avārijas nav nejaušas, viss jau būs noticis, lai ko dēmoni vai varbūt Sīlija ieplānojuši.

Un kā mēs to varētu izdarīt apdomīgi? - Jautājums nebija domāts kā zobgalība, un tā tas arī neskanēja. Ereijass bija pārliecināts, ka īsti apdomīgai rīcībai viņiem trūkst informācijas, tā ka ir jānokļūst tuvāk Hatrai un jāmeklē amulets, un neko apdomīgāku izplānot tagad nevar.

[Romija]

"Kalioss šeit ir tāpēc, ka Safīra bija. Pasauļu līdzsvars. Vai te ir vēl citi dēmoni, es to nezinu, varbūt mums katram pa vienam" uz Ereijasa ideju par dēmoniem Hatrā Fēra atbildēja. "Bet viņš ir spēcīgs, varbūt ar vienu arī pietiek," dziednieces balsī iezagās nedrošība. Flēra palūkojās uz Lianu. Gabriels bija teicis viņiem visiem kopā izdomāt plānu, bet karotāja pagaidām bija tikai teikusi, ka jādodas uz Hatru. "Vai mūs visus kopā nevar aizteleportēt uz turieni? Tad nav iespējas neko izdarīt pa ceļam, tas ietaupa laiku..." Flēra vaicāja, lai gan saprata, ka tas var būt par grūtu karotājai. Vai maz viņa tā varēja visu grupu aizsviest uz citu vietu?

Šo rakstu rediģēja Romija: 03.12.2013 11:57

[Sindra]

Sariša

Alekss nevarēja sūdzēties, ka viņš būtu slikti gulējis. - Vietas maz. - viņš pavisam godīgi atbildēja. Nebija jau pārāk viegli diviem sagulēt vienguļamajā gultā. Pat ja viņi abi bija visai slaidi.
- Tēja būtu jauki. - viņš atbildēja un piecēlās gultā sēdus. Kailās pēdas pieskārās vēsajai grīdai. Un tur viņš arī palika sēžot. Uz gultas malas. Alekss neizskatījās pārlieku priecīgs un jaunekli jau arī varēja saprast. Uz mirkli viņa skatiens aizkavējās pie šļircēm uz galda un nolēmis, ka būtu laiks vēl vienai injekcijai, karotājs piecēlās un aizgāja līdz galdam.

Paņēmis vienu no pilnajām šļircēm, Alekss devās atpakaļ pie Sarišas un padeva to meitenei. - Te. - Viņš norādīja uz punktu skaustā, kur serafei vajadzēja iedurt šprici. - Es pats nevaru. - puisis paskaidroja. Nu, varbūt jā ļoti vajadzētu viņš pats varētu, bet tā kā šeit bija Sariša, tad varēja jau palūgt meitenei.
Alekss notupās viņas priekšā un noliecis uz priekšu galvu, gaidīja, kad Sariša tiks galā ar šo, iespējams serafei nepierasto lūgumu. Jo cik nu Mārvinam bija gadījies redzēt Flēras dziedēšanas metodes, tad šādus dziedināšanas palīglīdzekļus serafi neizmantoja. Bet tas jau nebija nekas sarežģīts un Alekss cerēja, ka Sariša tiks galā.


Pārtijs

Kā jau Vinss bija teicis, viņš atradās blakus istabā un laiski sēdēdams dīvānā, pārslēdza lielās sienas planšetes kanālus. Viņa skatiens gan pievērsās Joelam un Mejai, kad serafi bija ienākuši viesistabā. Puisis neko neteica. Vien jautājoši lūkojās uz atnācējiem, gaidot, kad viņi pastāstīs savus ierašanās iemeslus.

Pēc Taja paziņojuma, ka lūk, Joels spējis atrast Meju piecās minūtēs, Lianas lūpas cieši sakniebās. Līdz viņa izspļāva: - Lieliski! Tad kādēļ viņš nesameklēja Flēru? Jo Flēra man paziņoja, ka telefoni nestrādā un viņai neesot ne mazākās nojausmas, kā atrast pārējos biedrus. - protams, karotāja bija informēta par orākulu spējām atrast personas un tā, taču nelikās, ka viņa grasītos piekrist, ka grupai ir tik viegli sazināties, kā Tajs viņai mēģināja iestāstīt.

Arī serafu prātuļojumu par transporta līdzekļiem Lianu īpaši neapmierināja. Un tad vēl nedrīkstēja piemirst, ka Stonā bija vēl viena, tā neapdomīgā karotāja.
- Labi. Tad mainam plānu. Mēs dodamies atpakaļ uz Stonu. Jūs savācat Sarišu un ar Gabriela mašīnu dodaties uz Hatru. - tāds bija karotājas jaunais piedāvātais rīcības plāns.
Acīmredzami strādāt par teleportētāju, Liana nebija gatava, jo šo jautājumu neapsprieda sīkāk.

[Roviela]

- Es gribēju pavaicāt, kā no šejienes var tikt uz Hatru, - orākuls atbildēja Vinsa jautājošajam skatienam. - Tāpat kā uz Stonu? Ar pazemes vilcienu vai ar auto?
Viņš brīdi paminstinājās, pirms turpināja.
- Piedod, tur, pie durvīm mūs pārtrauca, es gribēju noskaidrot, kā tas tā, ka tu uzreiz zināji, ka mēs meklējam Meju.
Bija jau šis un tas pateikts, šo un to varēja salikt kopā, bet tā līdz galam skaidrs Joelam nebija. Varbūt viņš bija izcili neattapīgs serafs, vai arī pārāk pedantisks, kam noteikti vajag visu zināt. Tiešām visu.

[Romija]

"Man Gabriels aizliedza meditēt ārpus Svētnīcas, tāpēc es nemēģināju tādā veidā sazināties," Flēra paskaidroja, lai nedaudz mīkstinātu Taja un Lianas viedokļu sadursmi. Nebija jau tā, ka viņa neko nevarēja izdarīt, jo ar Maiklu bija nokļuvusi tuvu. Tomēr tuvu vēl nebija atrast. Tāpat kā zināt, ka pēc amuleta jādodas uz Hatru, vēl nav to iznīcināt un uzdevumu paveikt.

Lianas izteiktais vairāk šķita kā atļauja, nevis plāna ieteikums, tomēr varbūt arī tā bija labi, jo tad viņi varēja reizē mēģināt parūpēties par Sarišu, dabūt grāmatu, mašīnu un varbūt izvairīties no Kaliosa. Kaut gan uz Hatru būtu jādodas vienalga. Bet nešķita, ka Liana ļoti uztrauktos par laiku. Ja viņa piekrita, ka var atgriezties Stonā, tad Flēra pret to negrasījās iebilst. "Es atbalstu domu atgriezties Stonā," viņa piebilda, izdzerot pēdējos malkus tējas. Varbūt arī viņu plāns būtu nolemts, vien vajadzēja zināt Vinsa un Mejas norunu par mēģināšanu izdziedēt. Tikmēr Flēra grasījās parūpēties arī par pārējiem traukiem, ko serafi bija lietojuši, lai namatēvam par viņa viesmīlību netiktu samaksāts ar nekārtību.

[washulis]

Maz vietas. Tas lika Sarišai iesmieties. Nu, tur es Tev diži nebūtu varējusi palīdzēt, ja vien nenoliktos uz grīdas. Kas, protams, bija iespējams variants, bet viņiem noteikti par to vairs nevajadzētu raizēties. Maza iespēja, ka viņi atgriezīsies šajā gultā. Ja vien, protams, ir kas tāds, ko viņa par Būri nezināja gan. Proti, kas notiek ar tiem, kas tajā izdzīvo. Ja viņi mirs, tālākais scenārijs ir visai pašsaprotams.

Izsekojusi Aleksam līdzi ar skatienu, arī viņa pieslējās sēdus, saraucot pieri, kad Mārvins atgriezās, norādot uz savu skaustu. Šī noteikti nav praktika, ko Sariša vēlējās iemēģināt, tomēr paņēma šļirci pie sevis. Ja tici, ka Tev tas ir nepieciešams.Viņa smagi nopūtās, lēni pārlaižot pirkstus Aleksa skaustam. Āda, muskuļi, audi, kauli. Viņa varēja cerēt, ka Alekss neko neteiks... nekliegs, sagādājot serafei jau pirmos rīta pārdzīvojumus. Tomēr šis nebūs nekas, salīdzinājumā ar tālāk gaidāmo. Pacēlusi šļirci virs Aleksa skausta, ar adatu uz leju, viņa vēl dziļi ieelpoja, lai atkal gana lielā ātrumā, bet ar rūpību laistu adatu lejā, iedurot skaustā un ļaujot sudrabainajam šķidrumam nonākt viņa sistēmā. Kad šļirces cilindrs bija tukšs, viņa adatu izvilka. Šķiet, ka es nespēšu saprast Jūsu metodes. Serafe ieminējās, pieceļoties kājās, lai noliktu šļirci savā iepriekšējā vietā, lai tad vēl uzlūkotu Aleksu, pārliecinoties, ka viņam nekas nekait. Tad pagriezās uz virtuves pusi, sagatavot tēju.

Flēras atnestās dāvanas smarža ļāva uzvirmot patīkamām, pazīstamām atmiņām. Drošības sajūta, tas taču nebija nekas slikts. Uzlikusi vārīties ūdeni, viņa sameklēja divas krūzītes, lai pagrieztu galvu Aleksa virzienā. Man Tev ir jautājums. Viņa iesāka, saberot zālītes krūzēs, drīz tās aplejot ar verdošo ūdeni. Kas notiek ar tiem, kas Būri pārdzīvo? Seko kāds nākošais raunds, jebšu mēs esam brīvi? Vai arī tādu izdzīvotāju nemaz nav, būtu noklusētais, trešais variants. Tēju sagatavojusi, viņa drīz atgriezās pie Aleksa, nododot silto krūzi viņa rokās. Ļauj nedaudz ievilkties, tad būs tieši laikā. Tika nodota instrukcija.

Šo rakstu rediģēja washulis: 04.12.2013 16:23