"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Meja nolaidās zemē, negribējās tuvoties ciemam ar redzamiem spārniem. Lietus lāses ritēja pār melnajām spalvām, gluži kā asaras. Serafi nevarēja raudāt aiz skumjām, bet iespējams to darīja lietus viņu vietā. Tumšās acis palūkojās debesīs. Tik ļoti pietrūka gaisma, saules siltums un tās glāsti ādai. Kas to būtu domājis, ka tāds nieks varētu tik ļoti pietrūkt.

Meitene lika spārniem pazust, atkal tos paslēpa, lai visticamāk kādu laiku nevarētu lietot. Skatiens pievērsās kādam stāvam, kas lēnām kustējās pa ielu.
- Es aiziešu pie tā cilvēka noskaidrot, kur mēs esam. - Tumšmate neapstrīdami noteica pārējiem biedriem un mērķtiecīgi soļoja uz priekšu.

Kad viņa pietuvojās tam cilvēkam, Meja klusi ieklepojās. - Es atvainojos... - Viņa mēģināja iesākt sarunu.
- Mēs ar biedriem cietām lidvagona avārijā un būtu ļoti jauki, ja jūs pateiktu, kur mēs atrodamies. - Serafe pamāja uz pārējo pusi, kā apstiprinot to, ka viņa šeit nav viena pati.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 16.11.2013 21:42

[Roviela]

Joels sekoja Tajam. Kad tas nolaidās zemē, orākuls darīja tāpat. Tālāk varēja iet kājām.

Viņš gribēja iebilst, ka Mejai nevajagdzētu iet runāties - līdz šim no tā nekas labs nebija sanācis, vismaz, cik Joels bija klāt, bet karotāja aši apgriezās un aizsoļoja.
Joels nopūtās un gāja pakaļ.

Izdzirdis pusi teikuma, kurā nepārotami bija dzirdams vārds "lidvagons", serafs saņēma spēkus un pietuvojies skaidri noteica.
- Tu nedrīksti dzert tik daudz! Ko tu tur stāsti! Atvainojiet, viņu, - Joels mēģināja saskatīt, kas ir tā būtne, kuru viņi te uzrunā.

[echo3]

Pielidot klāt priekšā saredzamajām ugunīm Ereijass ar saviem baltajiem spārniem neriskēja. Izturēs vēl kādu brīdi brišanas. Viņš nolaidās atkal uz zemes, spārni pazuda, bet acis gan palika violetas. Tā var labāk redzēt. Meja aizlidoja labu gabalu uz priekšu, un Joels arī. Ereijass brida pa lietū slideno zemi, un bija vēl labu gabalu no ciemata, kad saskatīja Meju un Joelu pieejam klāt kādam trešajam siluetam.

Karotājs turpināja iet uz ciemata pusi. Labi, ka nekādu grāvju šķērsām priekšā nebija.

[Urdrunir]

Dvēseles, kas pulcējās ciematā Tajs sajuta gandrīz vienlaicīgi ar gaismām, kas naktī aicināja atrast siltu gultu. Soļodams kopā ar abiem puišiem viņš aizdomājās par to, ka patiesībā viņam iespējams derētu atgriezties Astindelā, apsveicināties ar tēvu un tēvoci. Ardieti, kas virzījās pa ceļa malu viņš pamanīja tikai tad, kad Meja jau pilnīgam svešiniekam bija paspējusi izkliegt, kas viņi ir un no kurienes. Nu, vai tas skuķis vienu reizi nevarēja beigt pļāpāt?!

Sveiki, ceļiniek! Orākuls bija pateicīgs Joelam par mēģinājumu novērst uzmanību no Mejas, taču ar klusu smaidu pie sevis piezīmēja, ka biedrs pirmo reizi kopš tikšanās laikam bija saņēmies runāt nepatiesību. Sakiet, vai mēs tur priekšā varētu atrast remonta darbnīcu un naktsmājas?

[Sindra]

Flēra

Maikls nemaz nemēģināja pretoties. Likās, ka sāpes viņu padara gluži vai rīkoties nespējīgu. Priesteris tupēja zemē dubļos un viņa šņukstēšana un saraustītā elpa liecināja par cīņu ar sāpēm. Aukstiem sviedriem norasojusi piere, pār vaigiem ritēja asaras. Viņš nezināja ne kā apturēt asinis, ne tikt galā ar pulsējošām sāpēm.
Bet Beils... Beilam Maikla sāpes likās gluži vienaldzīgas. Viņa roka aukstasinīgi turēja ieroci pret Mārvina galvu un bija vairāk kā skaidrs, ka karotājs neminstināsies, ja situācijas kontrole draudēs izslīdēt viņam no rokām. Toma skatiens pavadīja aizejošo Flēru.

Notikuma vietā bija visai daudz cilvēku, taču te viss bija stingrā kārtībā. Cietušie izvietoti vienā vietā, karotāji uzraudzīja situāciju. Mediķi strādāja.
Flēras virzienā jau tika raidīti pāris skatieni uz viņu raugoties kā kaut kādu noklīdušu personu, kas neatrodas tur, kur tai būtu jāatrodas.
Taču Flēra paspēja ieraudzīt Reju, pirms pie viņas pienāca painteresēties, ko viņa te meklē un kāpēc neatrodas savā postenī.
Maikla kolēģis stāvēja netālu no lidvagona pakaļgala un pļāpāja ar kaut kādu sievieti, kas laikam varēja būt kāda no pasažieriem. Pieejot tuvāk gan varēja dzirdēt, ka viņu saruna bija visai saviesīga un pat ne par lidvagona avārijas tēmu.

Reja sarunbiedrene pamanīju pietuvojušies Flēru un pamāja viņas virzienā. Arī Smits palūkojās uz sarkanmati.
- Kas ir? - viņš noprasīja, skatienam kavējoties pie Maikla draudzenes. Atceroties Flēras sūkstīšanos par nekurieni, priestera skatiens noslīdēja līdz meitenes kājām, kā vēloties apskatīties, kā viņai veicas ar brišanu pa dubļiem.


Pārtijs

Mejas uzrunātā persona apstājās. Tā bija veca sieviete, savīstījusies vecās drānās, no kurām vēdīja puvuma smaka, jo laikam jau neizdodas tā īsti kārtīgi izžāvēt drēbes. Viņa lēnām bija bridusi ciemata virzienā. Večiņa palūkojās uz Meju un grasījās tā kā kaut ko atbildēt. Taču otras personas pietuvošanās, lika viņai pārdomāt savu vēlmi runāt. Beigās viņa ar roku parādīja ciemata virzienā un noteica: - Krogs ir tur. - un turpināja lēnām bīdīties uz priekšu. Vien serafi sajuta, ka sieviete bija tā kā nobijusies un vēlējās, lai šie svešinieki no viņas atstājas un neizdomā apzagt vai ko citu nodarīt. Viņa labprāt ietu prom ātrāk, taču nespēja.

[Rouzijs]

Vai patiešām Joels viņu apkaunoja cilvēku priekšā? Viņa un piedzērusies? Šoreiz Meja sajutās, kā dabūjusi ar kaut ko smagu pa galvu. Tumšais skatiens pievērsās orākulam un tajā bija lasāms tikai viens - kā tu, ņuņņa, iedomājies mani tā pazemot?! Dusmas ieplūda dzīslās, īgnums lauzās uz āru, šīs sajūtas viņa visu laiku bija centusies apspiest, bet tagad tās bija pārvērtušās par mežonīgu, asinskāru zvēru. Serafe ignorēja večiņas sakāmo par krogu, tāpat kā viņas sajūtas, kurās bija jūtamas bailes. Tumšmates dusmas bija spēcīgākas, tās vēlās pāri trauka malai kā postošs okeāns.

- Kā tu uzdrošinies kaut ko tādu pateikt? - Meitene savas sajūtas negrasījās noslēpt, lai tās jūt serafi, to niknumu, kuru nu Meja bija gatava izgāzt pār Joela galvu. - Tava vieta noteikti nav šeit, bet tikai pie grāmatām, tur mājās, nekam citam tu neesi derīgs. - Vārdi plūda no viņas kā inde. - Ja mana palīdzība nav nepieciešama, paši tiekat galā! - Viņa pagriezās un devās ātrā gaitā projām. Serafe nepieļaus, ka kāds paspēj apturēt viņu un lai tik pamēģina. Mejai bija gana daudz spēka, lai vēl kādu pārmācītu.
Kas tā pa komandu, ja viens visu laiku čīkst, otrs nezin ko dara un viss ir jādara Tajam. Dusmas nekur nebija pazudušas. - Lai viņi visi iet uz Elli! - Un nē, tas nebija domāts kluba nosaukums.

Tumšmate gāja uz priekšu, pa ieliņām, lai atrastu kādu klusāku vietu un uz brīdi aizmuktu no pārējiem. Pašreiz viņi visi derdzās, turklāt viņa vēlējās paskatīties, kas vēl interesants atrodas Vendela ierīcē. Bet jebkurā gadījumā, tik nikna Meja sen nebija bijusi. Viņa pat būtu gatava kādam izskrāpēt acis.
- Jo tālāk no pārējiem, jo labāk. -

[Romija]

Pamanījusi Reju tālāk pie lidvagona aizmugures, Flēra apņēmīgi brida viņa virzienā. Dubļi uz kājām nešķita lielākā nelaime, vien parasti zābaki noteikti palīdzētu kustēties ātrāk.

"Maikls... viņu piekāva un draud ar ieroci," trīcošu balsi, saviebtu seju un plaukstas mutei priekšā pacēlusi Flēra uzrunāja Reju, īpaši neuztraucoties par pieklājības frāzēm abu sarunas pārtraukšanā. Viņa cerēja, ka no malas uztraukums izskatīsies tik pat reāls, kā tas bija, tikai ar citu iemeslu. Tas taču bija tik normāli uztraukties par savu mīļumu, kam kāds sašķaidījis degunu. Vien asaras uz Flēras vaigiem neparādījās. Viņa pamāja automašīnu virzienā.

"Tur. Viņi pieprasa mainīt Aleksu pret Maiklu! Es tur neko nevaru izdarīt, tas esot jāpasaka jums. Lūdzu, samainiet, nepieļaujiet, ka viņš mirst," Flēras balsī bija jaušams izmisums. Jā, šo maiņu viņa tiešām vēlējās. Tas būtu labākais, par ko Attīrītāji ar Karotājiem varētu vienoties, ja vien... Vai Sariša tad nepaliktu Būrī viena? Un tomēr Flēras skatiens joprojām izmisis un žēls vērās Rejā, cenšoties uzmanīt viņa reakciju, lai tad, ja viņš izdomātu tuvoties viņai ko nodarīt vai mierināt, paspētu pakāpties sāņus un izvairīties. Tomēr viņa cerēja, ka attīrītājs nolems iet noskaidrot situāciju pats, jo diez vai tas būtu normāli pamest nelaimē savu biedru... priekšnieku? Flēra nošņaukājās, lai radītu vairāk ticamības situācijas nopietnībai. Arī viņas poza liecināja, ka tūlīt, tūlīt meitene ir gatava skriet atpakaļ pie Maikla.

[Urdrunir]

Paldies, kundze! Lai jums drošs ceļš! Tajs žilbinoši uzsmaidīja un taisījās projām no sievietes, kurai noteikti bija neomulīgi no četriem lielceļa laupītājiem. Tikai Meja gandrīz vai norāva galvu Joelam. Vismaz ar vārdiem.

Meja, pagaidi! Serafs bezcerīgi nosauca pakaļ tumsai, kas bija jau paspējusi aprīt meitenes stāvu. Nu, un kā mēs viņu pēc tam dabūsim rokā, ja telefoni nestrādā? Daudz klusāk viņš pažēlojās pārējiem diviem puišiem. Eh! Ejam, biedrīši! Tur esot krogs. Varbūt dabūsim kaut ko siltu vēderam un kaut ko mīkstu nogurušajiem kauliem. Orākuls atmeta ar roku Mejas medībām un aicināja atlikušos serafus ienirt ciematā. Starp citu, ja kāds jautā. Mums uz ceļa salūza auto, tāpēc mēs meklējam iespēju nokļūt Hatrā. Tajs izklāstīja savu atrunas versiju Ardas ziņkārīgajiem. Ereijas, kā mums ar naudu? Pietiks vakariņām un gultasvietai?

[washulis]

Flēra patīkot. Tas iespējams šo to izskaidrotu. Jo jūtas nav racionālas, tāpat, kā dažkārt nešķita Maikla rīcība. Es spētu saprast, ja tā. Serafe nokomentēja, jo pat ja samērā īsu laiku pazīstot, viņai bija gana daudz iespēju novērtēt Flēras personību un viņa noteikti būtu saucama par tādu, kurai ir prieks un gods atrasties līdzās. Drosmīga, paštaisna un gādīga. Tomēr beigās vairāk atbalstu Flēras brīvību, nekā viņu... tuvību. Ja nu jāmeklē prioritātes, bet šeit jāatceras, ka jūtās joprojām neiederas tīra, skaidra racionālā ziņa. Tikmēr Alekss bija gatavs riskēt ar Maikla atnestajām šļircēm. Sariša nogrozīja galvu, tā apliecinot, ka viņa gājienam nepievienosies un tad pat nebija tikai tādēļ, ka izjūt neuzticību Aleksa brālim. Vairāk tieši šīs zemes ķīmijai.

Bet jādomā, ka dilemmai par to pārgulēšanu nevajadzētu būt. Viņa nebija cilvēks, viņai nemaz nevajadzētu par šo domāt, kad tepat ap stūru ir tik daudz kā cita krietni nozīmīgāka. Bet tikpat labi ap stūri varētu būt arī nāve. Bet man nav nekā daudz, ko zaudēt. Tam nozīmes. Jā, labāk uzkrāt spēkus. Un kad tiksim no Būra laukā, tad jau būs iespēja darīt, ko nu sirds kāro. Viņa klusi atzina, arī paceļot segas stūri, Viņa nemaz nevēlētos pieņemt iespēju, ka viņi mirst. Pārāk nomācoši nakts miegam. Ja nu kas, vari mani droši uzmodināt, ja nu Tev rodas... kādas vajadzības, jautājumi vai arī kas nu šobrīd varētu būt aktuāls. Viņa pat nezināja, kādēļ to piedāvā un ko tieši cerēja sagaidīt. Alekss jau tik un tā zinātu, ka ja viņam kaut ko vajag, ir tikai jālūdz, lieki uz to norādīt papildus. Palīdusi zem segas, viņa gan vēl nesteidzās vērt ciet acis, skatienam aizklejojot pie Aleksa. Tāpat, izklaidīgi, pētot deguna izliekumu vai ausu formu.

[Sindra]

Flēra

- Ko? - Rejs izskatījās visai sašutis pēc Flēras paziņojuma. Lai gan iespējams, ka vairāk apjucis, nekā sašutis. Viņš tūlīņ pat pameta savu sarunbiedreni un devās līdzi Flērai.
- Kas viņi? - vīrietis uzdeva jautājumu. Jo Maikla draudzenes teiktajā bija šādas tādas nepilnības. Teiksim tā, Smits nesaprata, kas īsti noticis.

Nonākot vietā, kur Flēra bija atstājusi Tomu un Maiklu, neviena vairs nebija. Zemē tikai bija sapilējušas asinis un arī tās pamanīt varēja tikai nopietni pētot.
No vietas, kur bija tupējis Maikls, projām veda tādas kā zemē iespiestas pēdas. Acīmredzot Beils bija Mārvinu aizvilcis sev līdzi un abi bija kaut kur nozuduši.

Rejs izņēma no kabatas telefonu un zvanīja. Laikam jau Maiklam. Taču Mārvina telefons bija izslēgts. Tā arī nespējot saprast, ko iesākt, priesteris palūkojās uz Flēru. - Vēlreiz. Izstāsti visu, kas notika. - balsī jau bija jaušama zināma pavēles pieskaņa. Flēras uztraukums un iespējamās raizes par Maiklu, viņu īpaši neuztrauca.


Pārtijs

Večiņa drošības labad pārgāja ielas otrā pusē. Lai būtu tālāk no tiem, kas tā pēkšņi bija sākuši viņu apgrūtināt ar jautājumiem. Taja žilbinošais smaids iespējams, ka būtu mierinošs un nemaz ne tik draudīgs, taču... drošs paliek nedrošs. Kundze, kā jauneklis bija viņu nosaucis, nevēlējās nepatikšanas.

Mejas priekšā pavērās... laikam jau ciemats. Tā to Alekss bija dēvējis. Te bija zīme: "Laipni lūdzam Havejā". Uzraksts midžinājās krāsainās gaismiņās un tā vien lika domāt, ka Havejā viņi patiešām ir gaidīti.
Tas galīgi neatgādināja Astindelas ciematiņus. Te patiesībā, bija tāda pati Stona, tikai mazāka izmēra. Ielās dega krāsainas izkārtnes. Veikali strādāja visu diennakti. Tikai mašīnas ielās bija daudz mazāk un gaiss pat likās tāds kā vieglāks un mazāk piesmirdināts.

Krogi, viesnīcas, izklaižu centri. Haveja piedāvāja aktīvu nakts dzīvi. Bija vakars un izklaides tikai sākās. Ielās bija manāmi jaunieši. Veči bija nolīduši pa mājām, lai skatītos informatīvus vai izklaidējošus raidījumus, bet jaunieši izgāja ielās, lai izklaidētos.


Sariša

Alekss nezināja, ko viņš atbalsta. Flēras brīvība vai tuvība ar Maiklu... tā īsti nebija viņa darīšana, ar ko Maikls tiekas un ja jau pašai Flērai nebija iebildumu. Galu galā, arī Meja ar viņu tikās un gulēja un viņai nebija bijuši iebildumi.

- Spēkus? - Alekss pārjautāja, apgūlies uz sāna, lai arī Sarišai būtu vieta. Gulta nebija nekāda platā. Tā bija paredzēta vienai personai un gulēt viņiem te sanāks cieši, kas nerunāja īpaši par labu Aleksa apņēmībai atstāt Sarišu mierā. - Tuvība dod spēku. Tā ir enerģijas apmaiņa. - ja jau viņi runāja par spēku uzkrāšanu.
Bet jā, iespējams, ka viņam vienkārši vajadzēja tikt galā ar visu to Būra situāciju un skatīties, kas notiks tālāk. Gan darbā, gan viņa privātajā dzīvē. Vien Sarišas piedāvāšanās... Aleksam bija vajadzības un viņa to zināja. Puiša skatiens notvēra Sarišas acis un roka uzgūla uz viņas vidukļa, lai pievilktu meiteni sev tuvāk klāt. Viņš neko vairāk neteica. Vien Aleksa lūpas uzmeklēja Sarišas lūpas. Lai meiteni noskūpstītu.

[Rouzijs]

Meja neapstājās, turpināja doties uz priekšu. Arī Taja sauciens diez ko nepalīdzēja iedarbināt bremzes, serafei vajadzēja uz brīdi palikt vienai, un labāk tālāk no pārējiem, kamēr viņa kādam nav izskrāpējusi acis.
Meitene nezināja cik daudz jau bija nogājusi, iespējams, kādas desmit minūtes, varbūt nedaudz vairāk, kad beidzot serafe piebremzēja. Tumšais skatiens nopētīja vietu, kur viņa atradās. Te izskatījās gluži kā Stounā, tikai cilvēki nedaudz mazāk, kā arī satiksme šķita ne tik intensīva.

Rokas ieslīdēja jakas kabatā, lūpās atausa viegls smaids. Te nebija neviens, kurš viņu nosodītu par smēķēšanu, un tieši to tumšmate arī darīja. Aizkūpināja savu cigareti un gāja tālāk, līdz atrada kādu vietu, kur apstāties un papētīt to Karotāju ierīci.
Viņa mēģināja to spaidīt un piekļūt citu cilvēku informācijai, jo tur taču nevarēja būt ziņas tikai par viņu vien. Tad Vendels uzreiz būtu atradis, ka meitenes vārds ir Meja Grīna.

[Romija]

"Tas bija karotājs. Veils? Beils? Kaut kā tā," Flēra atbildēja uz Reja jautājumu, bet pārējo ceļu viņa vairāk pievērsās brišanai pa dubļiem, kas jau sāka kļūt apgrūtinoša. Galu galā, labāk lai Rejs apskatās un pajautā pats.

Bet nebija vairs, kam pajautāt. "Viņi bija te," Flēra norādīja uz vietu, kur vēl pirms brīža Maikls bija tupējis un Beils uz viņu tēmējis.

"Ak, kas tagad notiks?" dziedniece turpināja neslēpt uztraukumu, vien vārdi centās runāt vairāk Maiklam par labu. Tad viņa paiespieda pirkstus pie deniņiem, it kā cenzdamās atsaukt atmiņā notikušo.

"Kad mēs pienācām pie notikuma vietas, Maikls uzrunāja to karotāju. Veils? Beils? Vai kaut kā tā, nepievērsu uzmanību! Prasīja, lai izstāsta, kas ir noticis. Tas Veils aicināja paiet malā, atnāca te, un tad tas karotājs iekrāmēja Maiklam pa degunu no visa spēka, sašķaidot to. Un it kā ar to nebūtu gana, vēl iebāza viņam ģīmī blasteri un pateica, ka tas esot par Aleksu un lai es pasakot citiem priesteriem, ka viņš maina Aleksu pret Maiklu. Ja Aleksu iemetīšot Būrī, tad Maikls mirs!" vārdiem brīžam ieķeroties, kad Flēra meklēja pareizākos, viņa izstāstīja notikušo. "Es gāju meklēt tevi... jūs! Palīdziet! Jūs taču zināsiet, ko darīt? Bet tas nevar ilgi tā vilkties, tas tiešām izskatījās briesmīgi, visur bija asinis! Šausmas!" viņa novērsās un atkal aizspieda muti ar plaukstām. Flēra cerēja, ka Rejs šādu atgadījumu uztvers nopietni un dosies rīkoties. Vislabāk, atstājot viņu te. Vai vismaz neķeroties klāt, jo ar acs kaktiņu viņa centās uzmanīt pat aizgriezusi galvu.

[Roviela]

Meja aizskrēja. Nu, protams! Kā gan Joels bija iedomājies, ka šī patvaļīgā, izlutinātā spītniece reiz darīs kaut ko prātīgu? Tas viss bija velti, pat uz Taja saucienu viņa nereaģēja, bet Tajs bija viņu līderis pašlaik. Ja neklausa priekšniekam, tad?
Lai skrien.
Tajam ir taisnība, viņiem nav telefonu, viņi neatradīs viens otru, un, visticamāk, drīz nebūs neviena, kas Meju izglābtu no viņas pašas. Vismaz viens labums - viņa pārējos vairs nepatikšanās nevilks. Cita lieta, ka Meja drīz vairs nebūs dzīva... vismaz Astindelā viņa uz palikšanu neatgriezīsies, pati sevi nolēmusi citādam liktenim.

Tās nebija jaukas domas, nepavisam. Joels nopūtās.
- Atvainojiet, kundze! - viņš veltīja nepazīstamajai sievietei, un gāja pakaļ Tajam uz pilsētu.


Lūk, arī nosaukums tepat vien bija uzrakstīts, un pati pilsētiņa izskatījās kā maziņa Stona.
- Labi. Salūza auto, un mums vajag uz Hatru. Vēl labāk būtu iztikt tikai ar - vajag uz Hatru. Mēs izskatamies, - viņš nopētīja pārējos, - ne gluži kā pēc avārijas, tikai kā briduši kādu laiku pa ceļiem. Ja neprasa, tad neko neskaidrojam, ja?

Vispirms uz kādu krogu vai viesnīcu. Noteikti ir jāizskatās labi, te tas ir svarīgi.

[echo3]

Ereijass pie ceļa pienāca pēdējais. Kas tur iepriekš tika runāts, viņš nezināja. Dzirdēja (un sajuta) tikai Mejas neganto vārdu izvirdumu, kuru serafe veltīja Joelam. Un pēc tam Meja atkal aizskrēja prom. Dusmīga! Ereijass nopūtās. Viņam visu laiku bija jābrīnās, kā gan Metatrons ļāvis šim bērnam spert Pirmo soli. Viņā taču nav ne miņas no karotājiem nepieciešamajām īpašībām! Sajūtām, ko raisīja Mejas rīcība, pievienojās žēlums pret meiteni.

Tātad tagad viņi bija kopā palikuši trīs. Promejošajai vecajai sievietei viņš neteica neko, jo nebija pat īsti paguvis ieraudzīt viņas seju, kur nu vēl runāties. Ereijass devās līdzi Tajam un Joelam. Šobrīd, kad neviena sveša tuvumā nebija, viņš atbildēja Tajam, - Vajadzētu pietikt, ja vien tas trieciens, kas sabojāja lidvagonā esošo elektroniku, nav ietekmējis arī kartes. Derētu pārbaudīt, pirms par kaut ko maksājam. - To, kā un kur pārbaudīt, viņš šobrīd nezināja. Iespējams, var to izdarīt krogā, pirms reāli kaut ko pērk. Tikai jāizdomā aizbildinājums, kāpēc jāpārbauda. Doma par "salūza mašīna" nebija slikta, kas varētu būt noticis ar karti?

Tagad, kad zem kājām bija gluds ceļa segums, iet bija krietni vieglāk. Drīz sākās īstas ielas, stipri vien atgādinot Stonu, tikai uzraksti vārda "Stona" vietā vēstīja "Haveja". - Ja kartes strādās, mums vajadzētu nopirkt jaunus telefonus.

[Sindra]

Flēra

- Sūdu būšana. - bija viss, ko Rejs no sevis izspieda, kad aptuveni bija nojautis notikušo, cik nu to varēja saprast pēc Flēras stāstītā.
Visur bija asinis... priestera skatiens pievērsās zemei, kur vēl joprojām bija manāmi asiņu pleķi, kas apliecināja, ka Flēras stāstītais, laikam jau būs patiesība. Smits izvilka cigareti un to aizsmēķēja.
Viens nu bija vairāk kā skaidrs. Rejs negrasījās vāķīties ar Maikla skuķi. Attīrītājs izsmēķēja cigareti, nometa to zemē un izmina pa Maikla atstāto asins peļķi un neko neteikdams pagriezās, lai dotos lidaparāta virzienā. Viņš neaicināja Flēru pievienoties un vīrietim acīmredzot arī bija vienalga, kas ar Maikla drostalu notiek un vienalga, kā viņa nokļūst atpakaļ uz Stonu. Viņš aizgāja līdz transportam, iesēdās tajā un pēc mirkļa jau lidaparāts atrāvās no zemes un devās atpakaļ Stonas virzienā.

Flēra šeit bija palikusi viena. Taču pēc kāda brīža pie viņas pienāca sieviete mediķes tērpā. - Jums viss kārtībā? - viņa uzlūkoja Flēru, cenšoties saprast, kāpēc meitene te ir un vai viņai nevajag palīdzību.


Meja

Pa ielām iet bija vieglāk, nekā brist pa dubļiem. Serafes soļi visai ātri aizveda viņu prom no pārējās grupas. Laikapstākļi gan bija nemīlīgi un lietus pat tā kā pieņēmās spēkā. Auksti un drēgni. Tiesa, vietējai jaunatnei gan tas netraucēja. Ielās bija vērojami šādi tādi bariņi, kas devās uz izklaides vietām.

Ar planšetes pētīšanu Mejai nekas daudz nesanāca. Tiklīdz kā viņa to ieslēdza, uz ekrāna parādījās ziņojums, ka iepriekšējās sesijas termiņš ir beidzies. Ekrānā parādījās Karotāju simbols un tam pa vidu virsū bija divi lauciņi, kur vajadzēja ievadītr lietotājvārdu un paroli. Vai arī ekrāna stūrī bija laukumiņš, uz kura varēja uzspiest ar rādītājpirkstu un tad tika nolasīta pirksta nospieduma informācija un varēja ielogoties datu bāzē bez paroles ievadīšanas.


Joels, Ereijass, Tajs

Haveja laipni aicināja arī Joelu, Ereijasu un Taju. Pilsēta izskatījās visai draudzīga viesiem, jo te bija izvietotas diezgan lielas zīmes, uz kurām bija norādes gan par viesnīcu atrašanos, gan atpūtas vietu atrašanos, norādīts bija arī teātris un pilsētas dome. Protams, arī Karotāju iecirknis un slimnīca.
Serafi varēja izvēlēties, kur doties.
Turpat netālu arī atradās automāts, ar kuru vrēja norēķināties par stāvvietu. Ja nebija žēl pāris naudiņas, tad tā bija iespēja pārbaudīt vai viņu naudas kartes darbojas, vai arī nē.

[Rouzijs]

Veiksme noteikti uzsmaidīja. Noteikti! Karotāju ierīces bija pārāk sarežģītas un kāpēc visur bija nepieciešamas paroles? Protams, ka serafe neko no tā nezināja, vien skatiens aizkavējās pie tā lauciņa, kur vajadzēja pirkstu nospiedumus, varbūt viņa varētu... varbūt paveiktos...
Skatiens pacēlās no planšetes, un Meja palūkojās apkārt. Iespējams, vajadzētu atrast kādu sausāku vietu, jo tumšmate jutās nosalusi un īgna, aukstums šķita ieēdies jau līdz kaulam. Un serafe jutās kā rensteles žurka. Mati izmirkuši krita salipušās pīckās ap seju un viņa nedaudz drebēja.

Meitene palūkojās uz kādu no jauniešu bariņiem, kas laikam jau devās izklaidēties, kā ardiešiem netraucēja lietus un tumsa? Tas bija nesaprotami. Tomēr tumšais skatiens noslīdēja līdz planšetei, ko viņas rokas turēja. Meja riskēja ar pirkstu nospiedumu lauciņu un uzlika uz tā savu īkšķi. Ja nesanāks ar to, viņai vēl bija deviņi citi pirksti, lai mēģinātu iekļūt Karotāju datubāzē.

[Romija]

Flēra noskatījās Reja izdarībās. Varēja redzēt, ka šāds notikums nav ne parasta, ne ikdienišķa lieta. Dziedniece nejaucās, neko nejautāja, vien uzmanīgi vēroja, kas notiks tālāk. Kad Rejs devās prom no asiņu peļķēm, Flēra arī pagriezās un tā kā devās uz to pusi, bet viņas soļi dubļos bija daudz lēnāki par karotāja gaitu, tāpēc Rejs lidaparātu sasniedza krietnu brīdi, pirms Flēra varētu būt kaut tuvumā. Viņš to iedarbināja, pacēlās un aizlidoja. Neskatoties uz to, ka Rejs bija viņu pametis te, nekurienes vidū, no Flēras sirds novēlās milzīgs akmens. Jādomā, ka visi Attīrītāji vai vismaz priesteri nu bija prom, ziņa bija nodota, jābaidās pieskatries nevienam nebija, vien jāatcerās neburties. Tagad, kad vairs nebija tik tiešas briesmas pašai, svarīgākā lieta bija citi serafi un pārējie cietušie.

Pirmais, ko Flēra vēlējās noskaidrot, bija, vai starp pasažieriem vispār bija serafi, bet tieši prasīt viņa nevienam neuzdrīkstētos. Tomēr tas neliedza vismaz pieiet paskatīties. Viņa jau uzsāka brist lidvagona virzienā, kad viņu uzrunāja kāda sieviete.

"Man? Jā, jā..." Flēras balss, atbildot mediķei, joprojām bija uztraukta. "Man šķiet, ka mani draugi brauca ar šo lidvagonu. Es gribu zināt, kas ar viņiem noticis," viņa paskaidroja. Tagad, kad Attīrītāji bija prom, nebija vairs jāslēpj sava interese. Viņa taču neteica, ka tur ir maģiskas būtnes. Viņa teica — draugi. "Es drīkstu?" Flēra žēlām acīm palūkojās uz sievieti, tad uz lidvagonu. Viņa joprojām apņēmīgi brida tā virzienā, bet tas negāja ātri, tāpēc arī tad, ja tomēr nebūtu ļauts tuvoties, Flēra būtu pieklājīgā attālumā.

[Urdrunir]

Jaunus telefonus? Tagad pa nakti? Tajs šaubījās, vai šajā diennakts laikā būs vaļā veikali. Viesnīcas un krogi mirdzēja visur, bet viņi gribēja pirkt kaut ko nopietnāku. Orākuls gāja pa lielāko ielu un ielūkojās vienā otrā šķērsielā, lai redzētu, vai arī tur ir izklaides un atpūtas vietas. Gribās atrast tādu ne pārāk dārgu moteli, kurā samērā daudz apgrozās jaunieši. Tā mēs mazāk pievērsīsim sev uzmanību un ietaupīsim naudu. Runājot par naudu. Rekur autostāvvietas automāts. Pamēģināsim samaksāt par minimālo stāvēšanas laiku. Puisis ierosināja pārējiem un devās pie ierīces, kurā lika ardiešu naudas kartes. Tāks... kur man te kas jāspiež? Serafs novilka pie sevis un mēģināja samaksāt par stāvvietu, kuru nemaz neizmantoja.

[Sindra]

Meja

Pieeja noraidīta. Parādījās ekrāniņā pēc tam, kad Meja bija pamēģinājusi ielogoties datu bāzē, izmantojot savu īkšķi.
Diemžēl tāds pats uzraksts pārādījās arī izmēģinot kādu citu no serafes pašas pirkstiem. Kaut kas tam aparātam nepatika, bez tam, tas uzstājīgi atgādināja, ka vēlas, lai skenēts tikti tieši labās rokas rādītājpirksts, nevis kāds cits no roku vai kāju pirkstiem.



Flēra

- Pasažieri ir šeit... - viņa norādīja uz uzslieto nojumi, kur pulcējās lidvagona pasažieri. - Nav smagi ievainoto. Tikai viena kundze, diemžēl, ir gājusi bojā. - mediķi painformēja par kopējo situāciju. - Vai jūs varat minēt savu draugu vārdus? Es pārbaudīšu sarakstā. - viņa piedāvāja un izņēma no somas planšeti.

Tikmēr notikuma vietā laikam jau bija ieradušies vēl papildspēki. Mašīnas ar Karotāju simboliku. Vēl arī kaut kādi tehniskie darbinieki un automašīnas, uz kurām bija simbols, kas redzams uz visiem sabiedriskajiem transportiem. Tad tie acīmredzot bija transporta kompānijas parstāvji.

Starp visiem šiem, kas tikko ieradās, vienu stāvu Flēra atpazina. Tas bija Deins. Vīrieša skatiens nopētīja notikuma vietu. Arī cilvēkus, kas te atradās.
- Kur Beils? - viņš uzsauca vienam no karotājiem, kas atradās netālu no Flēras un mediķes.
- Viņš aizbrauca uz Stonu. - uzrunātais atbildēja. - Un Vendels ir kaut kur pazudis. - iespējams, ka to gan bija lieki teikt, jo abas šīs ziņas Deinam acīmredzami nepatika. Viņš kaut ko noņurdēja par bardaku un devās pie lidvagona pasažieriem. Uzmeklēja savu māsu un apskāva tumšmataino meiteni.



Joels, Ereijass, Tajs

Veikali, arī tie, kuros pārdeva jaunus telefonus, strādāja visu diennakti. Tajos, protams, bija pašapkalpošanās. Sameklē ko vēlies nopirkt, tad pie speciāla automāta preci noskenē un samaksā ar maksājumu karti. Neviens cilvēks šajos veikalos nestrādāja. Vismaz pa nakti nē.
Līdzīgi strādāja arī automāts, kurā Tajs velējās maksāt par stāvvietu.
Uz ekrāniņa vajadzēja iebakstīt, ka vēlas apmaksāt minimālo stāvēšanas laiku un tad tikai ar naudas karti norēķinās un lieta darīta.
Lai arī kādu maģiju bija būris demons, izskatījās, ka naudas kartes tā ietekmējusi nebija un Tajs veiksmīgi varēja norēķināties par stāvvietas izmantošanu.

Informatīvajā karte, kuras bija izvietotas ielu krustojumos varēja atrast informāciju par tuvumā esošajām viesnīcām. Vienai klāt bija piekabinātas piecas zvaigznes un tā saucās "Zelta lakstīgala." bija viena viesnīca ar trim zvaigznēm, kura saucās "Naktsmājas". Vēl bija viesu nams "Pagrabs". Pagrabam acīmredzot nebija zvaigžņu.

[Rouzijs]

- Pie velna, šo ierīci! - Tumšmate dusmīgi noteica un iebāza planšeti atpakaļ kabatā. Kāda gan jēga bija ņemt to ierīci, ja tāpat no tās nebija labums. Dusmas un īgnums neļāva pagaidām uzmeklēt pārējos un atgriezties pie viņiem. Joelu, meitene nevēlējās redzēt.
Meja apsēdās turpat ielas malā uz apmales un pirksti ieslīdēja matos, viņa saka just augam izmisumu. Tumšmate izlēma, ka kādu brīdi paliks te, pēc tam, meklēs pārējos, kad sajūtas būs norimušas.