"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra nekavējās un devās uz istabu, kur atradās ieroči. Viņa bija dziedniece, ne karotāja, bet arī viņa varēja būt noderīga! Tā nospriedusi, Flēra ielika somā vairākus spridzekļus. Ja pat aizejot uz aptieku šādi aizdomīgi tipi uzrodas, tad nevarēja zināt, kad un vai viņi šeit vēl atgriezīsies. Pat ja šoreiz izdosies pameditēt un mierīgi atgriezties, Flēra negribēja riskēt un paņēma līdzi visu, kas viņai bija vajadzīgs.

"Ieteiktu būt gataviem uz jebko," viņa piebilda, pārlaižot skatu telpām un konstatējot, ka pagaidām viss te ir pa vecam. "Ko var zināt, ko vēl pa ceļam varam satikt! Kāds nemanīja, vai Meja paņēma telefonu?" viņa jautāja. Tas būtu ļoti noderīgi, ja varētu sazināties ar visiem, jo varbūt gaidīt nav laika. Vismaz Flērai šobrīd tā šķita.

[Roviela]

- Es jau teicu, ka man ir vienlga kur. Karotāji, jūs noteiksiet, kur jums mani sargāt ir ērtāk, - Joels atteica.

Tā viņš arī domāja. Ne jau apsargājamais nosaka, kur būt, to nosaka tie, kam vajadzēs sargāt.
Tātad. Ja viņi zina, kā izskatās serafi, tad jānomaina izskats, un to Joels arī darīja, vispirms nomainot savu paša izskatu. Mati palika īsi, tumšāki, sejas forma pamainījās, acis kļuva pelēkas. Tad nāca pārģērbšanās, un beigās viņš izskatījās tā. Līdzīgi, bet ne gluži.

Orākuls dzirdēja Flēras jautājumu, atgriežoties istabā un pārbāžot savas mantas jaunā apģērba kabatās. Izņemot balinošās pastilas - tās palika te.
- Nē, es nemanīju. Tiešām nezinu, vai viņai ir telefons. Jā, un kādi ir mūsu pašu numuri? Lai varam sazvanīt viens otru.
- Vai mums kādam nevajag sazvanīt Gabrielu un pateikt, ko novērojām?
Vispār jau, to vajadzētu darīt Ereijasam. Varbūt gan Joels atkal bija pārāk piesardzīgs...

[washulis]

Ereijasa teorijas bija iespējamas, turklāt viņam par svešinieka uzvedību ir skaidrāks, jo redzēja to savām acīm. Ko Sariša par to varēja piebilst? Esot ārtelpās, Ardā knapi stundu, viņa neuzskatīja, ka spēs atšķitināt vietējo paradumus. Ja vien šis aizdomīgais svešinieks arī nav bijis nācējs no ādas citas pasaules. Tāds tādu pazīst? Ja jā, tad tikai vienpusēji. Bet parcik tas svešais visticamāk neredzēja mūs, kamēr bijām aptiekā, tad vai tik traki jāiespringst uz pārģērbšanos? Un seju pārmainīšana, tā jau parādītos kā lietota maģija. Tad tas drīzāk noderētu Ereijasam pašam, bet ja dosimies uz klusu nomali... Viņa nošūpoja galvu, teikto nepabeidzot, turpinājums tāpat bija gana skaidrs.

Nē, ja viņiem te draud nepatikšanas, tad citu zābaku apvilkšana tiešām var būt sīkums. Galvenais, lai Flēra spēj aizvadīt mašīnu līdz tai drošākai lokācijai, Sariša bija gatava pagaidīt pie transporta, kad Joels ar Flēru savāks, kas nu viņiem vajadzīgs. Būtu patiesi labi, ka arī Meja būtu te. Varbūt vajadzēja viņu atrunāt no došanās kaut kur vienai? Ja nu viņa patiesi nonākusi ķezā? Saiša apjauta, ka par šo sajustos visai vainīga, jo bija viena no pēdējām, kas pārmija ar biedreni kādus vārdus. Ja neskaita Gabrielu, protams.

[Romija]

Flēra piekrita Sarišai, ka šobrīd vienīgais, kura izskatu varētu būt nepieciešamība mainīt, ir Ereijass. Pie tam viņai nemaz tik ļoti nekārojās vairs nebūt sarkanmatei. Nospriedusi, ka šobrīd tas nav tik svarīgi, viņa iestūķēja somā lieku bikšu un krekla pāri, ko atrada daudz maz derīga izmēra Gabriela garderobē. Novērtējusi Joela izmaiņas ar šķelmīgu smaidu, Flēra uzbīdīja uz acīm saulesbrilles.

"Man ir padomā viena vieta, kur nevajadzētu būt citiem cilvēkiem," viņa teica. "Vismaz es tā ceru! Tur arī varētu atrast piemērotāko vietu sargāšanai!"

"Braucam, paskatīsimies! Ja kas, varam tur nepalikt, atgriezties un tad dot ziņu Gabrielam! Viņš taču teica, ka mums jābrīdina, ja kāds no mums krīt gūstā, nevis par katru sīkumu! Par Meju mēs pagaidām nezinam, bet nav jau pagājis necik daudz laiks. Ja līdz vakaram viņa neparādīsies, tad gan vajadzētu meklēt!" viņa piebilda, sakārtoja mugursomas plecu siksmu un bija gatava doties uz mašīnu.

[echo3]

Ja jau Flēra zina, kā vadīt auto, tad Ereijass nolēma kopā ar biedriem uzbraukt augšā dzīvoklī un vēlreiz ielūkoties ieroču krātuvē, nevis tagad kāpt mašīnā un sākt pētīt. Pētīs, kad Flēra brauks.

Tikt atpakaļ Gabriela mājoklī bija liels atvieglojums. Viņi taču bija bijuši prom tikai uz brītiņu, un jau tas bija jūtams. Ereijass nopūtās un gāja pakaļ Flērai, kura, izrādās, arī bija nodomājusi parevidēt ieroču noliktavu. Noskatījies, kā meitene paņem spridzekļus, pats viņš paņēma tikai vēl vienu pistoli, kuru noslēpa apģērbā.

Lielajā istabā, kad visi sanāca kopā, Ereijass ieraudzīja, kā mainījies Joela izskats. - Liekas, man arī būtu kaut kas jāpamaina? - Nekādas pārģērbšanās gan viņš nerīkoja. Mirklis, un Ereijasa baltie mati - pats uzkrītošākais viņa izskatā - kļuva melni. - Esmu gatavs doties. - Puisis pasniedza mašīnas atslēgu Flērai.

[Romija]

Flēra pateicās nu jau melnmatainajam Ereijasam un paņēma atslēgas. Kad visi bija gatavi, viņa aicināja doties lejā. Nobraucot līdz autostāvvietai, Flēra devās pie mašīnas, atslēdza to ar tālvadību un iekāpa vietā, kur parasti sēdēja vadītājs. Savu somu viņa palūdza paturēt blakussēdētājam, tikai piebilda apieties uzmanīgi saprotamu iemeslu dēļ.

"Es zinu vienu vietu mazliet ārpus pilsētas robežām, kur ir kaut kādas pamestas būves," viņa paskaidroja un iedrošinoši pasmaidīja. "Tur nevajadzētu nevienam blandīties! Pat ja attīrītāji zina, ka esam ieradušies, cerams, ka viņi nerēķinās, ka mēs tik ātri varētu pārvietoties uz pavisam citu vietu!" viņa runāja tik vieglā tonī, it kā spēles ar ienaidnieku sagādātu gandrīz vai prieku. Tomēr aiz saulesbrillēm paslēptās acis uzmanīgi sekoja līdzi, vai ar pārējiem biedriem viss ir kārtībā, ir vieta mašīnā un nav noticis kaut kas nelāgs nepatīkamās apkārtnes dēļ.

Flēra, protams, nebija vietējā, bet viņa bija jau paguvusi iepazīt šo to no šīs pasaules. Kāpēc lai neatvieglotu citiem pielāgošanos? Ar automašīnu Gabriels Flēru jau bija vizinājis. Pie tam šķita, ka parastam cilvēkam paredzētās iekārtas ir visai vienkārši darbināmas, tāpēc viņa jutās droši un pārliecināti. Iedarbinājusi automašīnu, Flēra nosauca vajadzīgo adresi.

[Roviela]

Joels apsēdās priekšējā sēdeklī blakus Flērai un bija ar mieru pieskatīt viņas somu. Nez, ko viņa tur tādu iebāzusi? Orākuls nebija pamanījis dziednieces darbošanos ieroču istabā.

Nu gan te palika pārlieku tumšs, tāpēc lielās saulesbrilles uzceļoja uz pakauša.
- Labi, izmēģināsim tur, kur tu saki.
Viņam pārāk nepatika, ka tā ir tāda pamesta vieta. Tur gan, ja viņus pamanīs, būs aizdomīgs jebkurš, nemaz nevajag Attīrītājus.
- Ja tur nesanāks, tad ejam uz tām gaismas kabīnēm. Starp citu, kam tās vajag, kas ir tas GTO vai kā viņu? Es gan vairāk domāju, ka tur būs gaišs, man varētu būt vieglāk komcentrēties.

Kā tādā gaismas kabīnē izskatās, par to Joelam nebija ne jausmas. Viņš pats tur būs citiem redzams? Nebūs?

[Romija]

"GTO nozīmē gaismas trūkumu organismā," Flēra bija pavisam aizmirsusi, ka citi vēl nezina, kas tas ir. "Viņi te ir visu tā piedraņķojuši un aizdūmojuši, ka saules vairs praktiski nav. Viss ir tik drūms, arī cilvēki paliek drūmi un pelēki," to sakot smaids uz Flēras lūpām nozuda un viņa noskurinājās. "Tad nu viņi ir uztaisījuši kaut kādas speciālas kabīnes, kur dabūt saules gaismu, savādāk pagalam ir," šeit viņa izteiksmīgi pārvilka ar īkšķi pār kaklu. "Pieņemu, ka ar maģiju to var izārstēt arī savādāk, bet šeit, Ardā, tas, protams, tā nenotiek!"

"Gaišs tur ir," to viņa bija redzējusi bildēs, "bet man liekas, ka maģijai tā vieta nav piemērota, jo tomēr apkārt ir citi cilvēki. Kaut gan es nezinu! Tāpat mums uz turieni sanāks aiziet kādā brīdī, ja drīz netiksim atpakaļ Astindelā. Nedomāju, ka tur ir tāpat kā Gabriela mājā, tur varētu būt tik pat neomulīgi, kā visur šeit."

Par spīti tam, ka arī Flērai nepatika šejienes drūmā vide, viņa runāja vieglā un iedrošinošā tonī. Lai arī apkārtne bija pārsteidzoša, tā nebija iedvesmojoša. Skatoties ārā pa logu, šur tur varēja manīt GTO veltītās reklāmas.

Tas, ka mašīna brauc pati, Flēru vairs nepārsteidza. Viņa vispār nevarēja iedomāties, kā var būt savādāk, nekad taču nebija braukts ar vadāmu mašīnu. Šeit varēja mierīgi sēdēt ērtajā sēdeklī un vērot apkārtni, sekot mašīnas ceļam un iejaukties tikai tad, ja bija tāda nepieciešamība.

[washulis]

Nu jau visi savācās gatavi braukt, Sariša iekārtojās aizmugurē, pētot, kā Flēra transportu iedarbina un nosauc viņu galapunktu. Jā, izskatās, ka pārējais jau notika automatizēti. Vienīgais priekšnoteikums mūsu galapunktam būtu tas, lai ir ērti pārlūkot apkārtni, kad Joels sāks savu procesu. Serafe piemetināja, kad Flēra paskaidroja, kas tad ir tā vieta, kur viņiem nevajadzētu saskarties ar netīšiem garāmgājējiem. Vēlams mazāk pieeju un apkārtceļu, ar pārējo jau tiksim galā. Domīgs skatiens Ereijasa virzienā, jo, kā nekā, viņš arī ir karotājs. Papildspēk Mejas izskatā būtu noderējuši, bet nekas, gan jau viņi iztiks.

Tā arī noskaidrojās, kas ir GTO. Godīgi, Sariša nejutās pārsteigta. Viņa vēl nekad nebija tik ļoti novērtējusi Saules nozīmi, kā tagad. Jā, kāda gaismas kabīne ar laiku varētu noderēt. Lai arī viņa daudz labprātāk dotu priekšroku īstajai gaismai.

Šo rakstu rediģēja washulis: 19.04.2013 14:17

[echo3]

Ereijass apsēdās blakus Sarišai. Aiz viņiem palika vēl viena brīva sēdekļu rinda.
Aha, tātad mašīnas vadīšana nozīmē to ieslēgt un nosaukt galapunktu. Pat īsti nebija, ko mācīties, ja nu vienīgi sakopot domas un pareizi izrunāt vārdus.

Mums jāvar sargāt, tātad - apkārtnes pārredzamība, un nedrīkstam visi atrasties uz vienas līnijas. - Ereijass papildināja Sarišas teikto. - Mūsu nav daudz, tātad būs jāturas diezgan tuvu kopā, jo nosargāt varēsim tikai nelielu teritoriju. Vispār - redzēsim uz vietas.

Iepriekš raizēties Ereijass nebija radis. Tiksim galapunktā, tur arī izdomāsim.

[Sindra]

Gudrais auto paklausīja Flērai un devās uz nosaukto adresi, izvēloties visizdevīgāko maršrutu.
Tā kā viņu ceļa mērķis bija vieta ārpus pilsētas robežām, tad auto nedevās vis uz centru, bet meklēja vieglāko ceļu, kā no pilsētas centra aizkļūt prom. Tā serafi arī varēja pārliecināties, ka gluži pašā Stonas centrā, Gabriela mājvieta vis neatradās.
Nonākot uz ceļiem, kas veda prom no pilsētas, auto attīstīja visai nopietnu ātrumu, pasažariem brīžiem sagādājot karuseļvilcienīša cienigas sajūtas. Tomēr, eņģeļus tas pārāk neietekmēja. Galu galā, viņi bija raduši lidot un straujas augstumu maiņas bija pierasta lieta.

Varēja vērot aiz loga redzamās ainavas. Kuras gan kļuva drūmākas un drūmākas. Jo tālāk viņi devās no pilsētas centra, jo mazāk reklāmu bija uz ceļiem, jo mazāk gaismekļu, kas izgaismotu ceļu. Arvien retāk ceļa malā bija būves. Un tās arī izskatījās pēc visai drūmām ēnām. Kurš gan tādās vēlētos uzturēties...
Serafi nemanīja, ka viņiem kāds sekotu. Vismaz nekas aizdomīgs nebija manāms.
Laiks ritēja traucoties uz priekšu, līdz ceļa zīme vēstīja, ka viņi ir nokļuvuši aiz Stonas robežām.

Vēl tādu mirkli vajadzēja pavadīt braucot un tad acīmredzot auto bija sasniedzis gala mērķi. Vismaz tā, skanīgā sievietes balsī, paziņoja mašīnas kompjūters. Motors izslēdzās un tad nu atlika vien vērt vaļā durvis un lūkoties, kur viņi bija atkļuvuši.
Vieta bija ļoti nemīlīga. Pamales tumsa lietus mākoņu tumsā un kaut kur starp mākoņiem vēl ik pa brīdim uzplaiksnīja pa zibens strēlei.
Serafu priekšā slējās, kā jau Flēra bija teikusi, pamestas būves. Tā arī īsti nebija saprotams, kas šeit kādreiz bijis un kāpēc šis, kaut kas, ticis pamests aizmirstībā. Vieta jau nemaz nebija slikta. Netālu no Ardas galvaspilsētas. Vien kādu desmit minūšu brauciens. Tomēr, neviens šeit nebija centies kaut ko uzcelt, vai sakopt un apdzīvot jau esošās ēkas, kuras šobrīd jau bija tādas... pussabrukušas.

Teritorija nebija pārāk milzīga. Iespējams, ka serafiem to izdotos veiksmīgi apsargāt, taču tās ēkas nedaudz traucēja un nekad jau nevarēja zināt, kas tajās varēja slēpties un kurā brīdī izdomās serafus patraucēt.
Flēra atminējās vietu, kur Gabriels bija viņai mācījis apieties ar spridzekļiem. Te it kā nekas nebija mainījies. It kā...
Izņemot to vienu lietu, kas tūlīņ pat krita acīs sarkanmatei. Proti, te bija vieta, kur Gabriels bija meditējis, kamēr Flēra mācījās. Vietā, kur eņģelis bija sēdējis zemē, tagad atradās uzvilkts savāds, tumšs simbols. Serafiem pavisam noteikti tam negribējās tuvoties, jo tas likās kaut kas ļauns un nepatīkams.
Tomēr, simbols nebija svaigs tas ticis vilkts un dedzināts, nu jau kādu laiku atpakaļ. Lietus bija paspējis papostīt tumšās līnijas, kas vēl joprojām melnēja, iedegušas zemē.

[Romija]

Kad automašīna paziņoja, ka viņi ir nonākuši galā, Flēra atpazina pussabrukušās mājas.

"Šī ir tā vieta," viņa paziņoja un atvēra automašīnas durvis. Paņēmusi no Joela somu, viņa izkāpa ārā, bet palika turpat blakus. Nopētījusi apkārtni, Flēra konstatēja, ka te izskatās tieši tik pamesti, kā iepriekš.

"Kad mēs spridzinājām, tad neviens neuzradās un nekas nenotika," uzlikusi somu uz pleca, aizvērusi automašīnas durvis un apgājusi tai apkārt, Flēra skatījās uz tukšajiem caurumiem ēku kādreizējo logu un durvju vietās. Bez reklāmām un ielu apgaismojuma šī pasaule izskatījās pavisam nožēlojama.

Paejot nedaudz uz priekšu un apskatot vietu, kur viņa pati pirms kāda laiciņa bija darbojusies, Flēra pamanīja kaut ko, ko neatcerējās te esam - savādu simbolu. Un tas šķita ne tikai savāds, bet pat ļauns, tāpēc tuvoties tam nemaz negribējās. Un tomēr tas varēja nozīmēt kaut ko vai pat ļoti daudz ko.

"Kaut ko tādu es neatceros," visai apjukušā balsī Flēra norūca. Viņa stāvēja drošā attālumā no simbola, pieri savilktu grumbās, viena roka cieši ieķērusies mugursomas lencē, otra - sažmiegta dūrē. Bija nepatīkami atrasties pat tuvumā. Bet kāpēc tas simbols ir tieši tur? Un kāpēc tieši tāds - tik nepatīkams un ļauns?

Viņa pastāstīja citiem, ka tā ir vieta, kur bija meditējis Gabriels. "Varbūt šī nemaz nav tik pamesta vieta," viņa sprieda. Ja tas simbols nav uzradies pats un Gabriels to nav izveidojis, ko Flēra nemanīja toreiz, tad te kāds ir bijis. "Varbūt kāds no jums zina, ko tas nozīmē?" viņa vaicāja biedriem, jo pati zināja tikai to, ka tas nav nekas labs. Pakāpusies pāris soļus atpakaļ, serafe uzmanīgi nopētīja apkārtni, vai kaut kur nemanīs kādu kustību vai vēl kaut ko savādu.

[Roviela]

Brauciens bija pat patīkams. Ātrums un spēks, un savādajā auto viņi bija aizsargāti no drūmajiem āra apstākļiem.

Drupas. Tumsa. Jā, diezin vai šeit kāds traucētu, bet reizē ar to radās nepatīkams jautājums - kāpēc šī vieta nav atjaunota?

Orākuls izkāpa uz sekoja Flērai. Soļi palēninājās, tad apstājās pavisam, kad serafs pamanīja tumšo simbolu.
- Tā ir dēmonu maģija, un man šķiet, tas ir vilkts, lai izsekotu Gabrielu.

Neko vairāk šobrīd nevarēja pateikt, un Joels nolēma riskēt. Viņš pagāja uz priekšu un pieskārās simbolam. Biedri varēja redzēt, kā puiša seja pārvēršas, kā kad viņš redzētu ko nelabu. Tas gan nevilkās ilgi. Joels atrāva roku un, smagi elsojot, nokrita uz ceļiem turpat blakus.
- Neskarieties man klāt! Un es nedrīkstu atgriezties mājās, - viņš izdvesa. Atved man viņu! - Nu, te, mājās. Es redzēju vīziju, kur četri vīrieši un sieviete gariem, blondiem matiem izsauc dēmona garu vai ko tādu, un pavēl - Atved man viņu! Tagad tā balss skan man galvā, kā dota man...

Viņš saņēmās un, lai gan bija redzami noguris, turpat blakus apsēdās meditācijas pozā, lai tomēr mēģinātu ko atrast.

[echo3]

No drūmas pilsētas viņi izbrauca drūmā priekšpilsētā, un tad jau ārpus Stonas. Meklētā vieta nemaz tik tuvu neatradās. Braucot Ereijass mēģināja prātā novērtēt, cik ilgs laiks paietu, ja nāktos ceļu notiek kājām. Tā nekas!

Mašīna apstājās, laipni paziņodama, ka galamērķis sasniegts. Ereijass izkāpa un nopētīja apkārtni. Iespējams, kādam no vietējiem varētu rasties nojausma, kas te ir bijis un kāpēc viss tagad ir sagruvis, bet serafa galvā tāda neradās. Un, patiesībā, - vai tas ir svarīgi? Šīs noteikti ir vientuļa un pamesta vieta, arī Flēras teiktais to apliecināja. No sargāšanas viedokļa pat diezgan laba.

Nepatīkamu pārsteigumu un nepatīkamas sajūtas sagādāja melnais simbols vietā, kur esot meditējis Gabriels. Visi tā kā saprātīgi turējās no tā patālāk, bet tad Joels devās uz priekšu un pieskārās melnajai zīmei. Nu, kur prāts? Ereijass paguva vien pastiept uz priekšu roku, kuru nācās nevarīgi nolaist un smagi nopūsties. Nu kā gan var nosargāt tādu, kas nesargājas pats?

Serafs nopūtās vēlreiz, kad Joels turpat blakus dēmonu zīmei apsēdās meditēt. Ko viņš tur sameditēs, vēl kādu balsi galvā, vai varbūt pat atsauks šurp Sīliju? Bet vairāk Ereijass savu attieksmi pret notiekošo neizrādīja, jo bija laiks darīt to, ko vajag - sargāt meditējošo Joelu. Ātri novērtējis situāciju, Ereijass pagājās nostāk un ieņēma pozīciju tā, lai labi varētu pārredzēt pēc iespējas lielāku apkārtnes daļu. Lai pirmais redzētu, ja kāds te nāk nelūgts, bet pašu uzreiz nevarētu pamanīt.

[Romija]

Vaimandieniņ! Flēra piesteidzās, nokrita uz ceļiem un knapi paguva atraut rokas. Viņa steidzās palīdzēt, kā to vienmēr bija darījusi, kad redzēja, ka kādam paliek slikti. Bet nedrīkst pieskarties? Tai jābūt spēcīgai maģijai! Ieplestām acīm Flēra vēroja Joelu. Ja viņam paliktu sliktāk, tad sarkanmatei būtu nospļauties par brīdinājumu. Tad viņa pat nedomātu, vai ir prātīgi izmantot maģiju šajā pasaulē. Bet izskatījās, ka tik slikti, lai uzreiz iejauktos, Joelam nebija.

"Tu domā, ka viņi tev pavēlēja atvest Gabrielu? Vai tad Sīlija pati nezina, kur viņš ir?" Flēra strīdējās pretī, bet ne Joelam - drīzāk simbolam un tā pavēlei. "Kāpēc lai viņi pavēlētu tev, viņi nemaz nezināja, ka tu te būsi. Vienīgā, kas šo vietu zināja un jūs te atveda, biju es! Kā es šitik dumji izdarījos?" meitene sev pārmeta. "Bet kā viņiem varēja ienākt prātā, ka es te atgriezīšos? Vai viņi mūs vēroja toreiz?" viņa atkal rūpīgi nopētīja apkārtni. "Vai arī es esmu tik paredzama?"

Joels pa to laiku bija sācis meditēt. Flēra zināja, ka tagad labāk nejaukties. Karotāja viņa nebija, bet sargāšanai lieks acu pāris noteikti noderēja. Pagājusi pāris soļus nost no Joela un pēc iespējas tālāk no simbola, Flēra ieklausījās apkārtnē. Viņa nekādu balsi nedzirdēja pie simbola, tātad tas laikam iedarbojas tikai tad, ja tam pieskatās. Vai arī, ja ir paredzēts vienai konkrētai būtnei. Pārbaudīt pieskaroties, protams, būtu dumjākais, ko tagad varētu izdarīt, jo nu jau diviem no grupas galvā skanēja balsis. Kas notiks, ja katru kāds vadātājs sāks vilkt uz savu pusi? Grupiņa izjuktu? Uzdevums izgāztos? Sīlija uzvarētu? Gabriels būtu vīlies? Gabriels... Tās nebija priecīgas domas. Arī apkārtne ar savu vēsumu un drūmumu līda aiz mēteļa apkakles. Flēra saņēmās, un pavisam klusiņām sāka dungot kādu Astindelas melodiju par cerībām un nepadošanos.

[Roviela]

Joels vēl nebija paspējis ieslīgt dziļā meditācijā, tā, lai neko sev apkārt nemanītu. Viņš sadzirdēja Flēras vārdus.

- Nē, - serafs noliedzoši pakratīja galvu, paveroties Flērai acīs, - nē, es domāju, tas bija domāts jebkuram no mums, jebkuram, kas pieskartos simbolam. Tas nostrādāja, un... tikai nevajag pārbaudīt! - domāju, nākošajam, kas pieskartos, nekas vairāk neatgadīsies. Izsauktā būtne bija viena. Varbūt man var pieskarties... bet atgriezties mājās es nedrīkstu. Saproti, mēs katrs, kam ir atļauja tur iet, varam atvest sev kādu līdzi. Es baidos, ka, kā lai saka, es vairs neesmu viens, un tas ko atvedīšu līdzi noteikti tur nedrīkst nonākt. Tu noteikti ne pie kā neesi vainīga, nevaino sevi.
Viņš nopūtās, tad pasmaidīja.
- Es mēģināšu atrast vismaz kādu no amuletiem.

Orākuls apņēmīgi iztaisnoja muguru, salika rokas un iegrima meditācijā.

[washulis]

Ne... Viss, ko Sariša paspēja, kamēr Ereijass pat neiespēja aizsniegties līdz Joelam, situācijai topot jau nokavētai. Un tad jau Joels novēlās zemē, tad jau paziņoja, lai viņu neaiztiekot. Jā, patiešām! Kāpēc ne?! Aiztikt pirmo tumšo simbolu, kas pagadās! Serafe sāka nikni un aizkaitināti šņākt, paspērusi dažus soļus nostāk un saķerot plaukstās savus matus. Jo ellē ratā Joels domāja? Ja nu simbols tiešām nosūtījis zīmi kādam citam? Kāpēc vienkārši nedoties uz pirmo Attīrītāju bāzi uzreiz? Lekt Sīlijai sejā. Nu jau sūdzēšanās bija teju nesaklausāma, tik pašas Sarišas ausij, bet viņas attieksme bija visnotaļ skaidra.

Šis bija lieks risks. Vai kaut kādas, neko nepaskaidrojošas vīzijas vērts? Nē, lai ko Joels centās paskaidrot, kamēr Flēra bēra kaudzi ar retoriskiem un viņiem neatbildamiem jautājumiem, Ereijass vismaz bija gana gudrs, lai sāktu pētīt apkārtni. Šajos apstākļos gan būtu labāk nepalikt šeit... Viņa vēl iesāka, bet vai gan Joels grasītos klausīt. Nē, protams, ka nē, jau ķeroties klāt meditācijai. Vienkārši spīdoši. Dēmonu maģijas, no tām Sariša neko nesaprata un kas nav saprotams, tas, skaidra lieta, ir biedējošs. Nākošreiz būs tas orākuls jāvelk aiz matiem, lai neiet laizīt svešas sēnes mežā, jo tās izskatījušās interesantas viņa acij, pat ja uz tām ir uzvilkti draudīgi simboli!

Neko vairs mainīt, ja būs iespēja, viņa Joelu nobārs vēlāk, bet tagad viņa ieņēma pretējo pozīciju Ereijasam, pārlūkojot pretējo pusi, sataustot Gabriela iedoto blāsteri. Tagad bez liekiem trokšņiem, lai dzirdam kāda tuvošanos. Viņa vēl nobilda Flēras virzienā. Ar jautājumiem par vīzijām viņi varēs nodarboties vēlāk.

[Romija]

Saņēmusi Sarišas piezīmi, Flēra apklusa. Nebija gluži pirmā reize, kad kāds pārprata, ka viņa gribēja tikai kā labāk. Laikam jau tāda Sariša bija - asa un neiecietīga. Šī gan nebija ne īstā vieta, ne laiks, lai pret to iebilstu. Notikumi nebija nekādi pozitīvie, panākumi vēl jo mazāk, un apkārtne tā vien spieda pie zemes gan fiziski, gan emocionāli.

Flēra nezināja, cik ilgi Joels meditēs. Nostājusies vietā, no kurienes varēja pārredzēt mazliet vairāk pamestās teritorijas, un kādu laiku vienkārši pētījusi apkārtni no savas vietas, viņa nolēma apvienot lietderīgo ar... lietderīgo. Klusiņām noņēmusi mugursomu no pleca, Flēra atreiferēja kabatu, kurā bija ielikusi planšeti, pie reizes pašķielējot, vai Sariša nesāks šņākt par rāvējslēdzēja radīto troksni. Vēlreiz pārlaidusi skatu apkārtnei, Flēra uz mirkli pievērsa skatienu planšetei un ierakstīja meklētājā "maģiskie simboli". Tad atkal pievērsās apkārtnes vērošanai. Viņa sprieda, ka tā vērojot apkārtni un uz brīdi palasot spēs nošaut divus zaķus uzreiz.

[Sindra]

Tumšais simbols turpat melnēja zemē, blakus Joelam, sagādādams ne tās patīkamākās emocijas eņģeļiem. Bet tas arī bija viss, ka viņiem šeit traucēja sēdēt, vai stāvēt un nodarboties ar to, ar ko nu viņi tur nodarbojās.

Joels varēja netraucēti meditēt. Apkārtnē nekas nemainījās. Serafi nemanīja kāda tuvošanos. Šī vieta bija un palika tieši tik pamesta, kāda tā izskatījās. Tumši, nemīlīgi auksti un neomulīgi. Droši, ka tumšais simbols visas šī emocijas tikai vēl pastiprināja.

Lietus lāses pakšķēja pret zemi un citām virsmām. Zibens uzliesmojumi, līdz ar pērkona dārdu pavadījumu liecināja, ka negaiss nemaz nedomā atkāpties un diez vai tuvākajā laikā sagaidāms patīkamāks laiks.

Flēras meklējumiem informācijas dzīlēs, nebija nekādu īpašo panākumu. Lai gan... nevarēja teikt, ka panākumu nebija vispār. Proti, viņa uzzināja, ka "Maģiskie simboli" ir kāda grāmata, kura Ardā pirms pāris gadiem bijusi ļoti populāra, taču tās autors, kā "Attīrītāji" to atklājuši, bijis ķecerīgs un noziedzīgs elements, vārdā Maikls Mārvins no vajātās un maģiju praktizējošās sektas "Oreols". Autors, protams, ticis arestēts un par viņa tālāko likteni nekas vairs nav zināms. Grāmata no tirgošanas izņemta.
Nekādu citu informāciju, sarkanmatei atrast neizdodas. Tā vien liekas, ka jebkura, legāli pieejamā, informācija, šajā pasaulē, tā vien kliedza sejā: Ardā maģija neeksistē! Pat neskatoties uz to, ka šeit atradās viņi paši un te, zemē melnēja, tas pavisam nelāgais demonu simbols.

[Roviela]

Joels sēdēja, kļūstot aizvien bālāks un bālāks, bet to varētu pamanīt tikai tad, ja te būtu pietiekoši gaismas.
Beidzot, pēc krietnas pusstundas, kad viņš vairs nespēja izturēt, orākuls atvēra acis. Samirkšķināja. Lai cik šeit tumšs, pēc meditēšanas pat šī vieta šķita pārāk apgaismota.
Lai pateicība Gabrielam!

Viņš piecēlās un viegli sagrīļojās, nespēks bija liels, tomēr ne gluži tā, ka jākrīt zemē.
- Es centos, Gabriels palīdzēja, bet netiku ārā no šīs vietas. Varbūt te ir noticis kas ļoti ļauns, varbūt tieši kaut kur te ir viena no slēptuvēm, varbūt kas cits, nezinu.
Eņģelis jutās vainīgs pārējo priekšā.

Viņš arī nebija apdomājis, vai pareizi sapratis redzēto vīziju. Tur taču būrās! Ne tikai sieviete gaišajiem matiem, bet vēl četri vīrieši. Un kas īsti ir viņš vai viņa, ko lika atrast?
Vajag apdomāt, bet tā īsti vairāk nav spēka.