"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra paklausīgi sekoja un centās nekā īpaši neizcelties, lai nevienam, arī ne Maiklam, nerastos nekādas aizdomas un kavējumi. Šķērsot Attīrītāju midzeņa gaiteņus bija bailīgi. Kaut kur tur zemāk vienā telpā bija Alekss un Sariša, bet Flēra nekā viņiem palīdzēt nespēja, vismaz ne tagad.

Nonākot uz jumta, atkal kļuva vieglāk. Lai arī visapkārt joprojām bija Ardas sajūtas, tomēr jumta neesamība serafei bija kā atspirdzinājums. Te viņa jutās drošāk, nekā telpās, no kurām izeju būtu ilgāk jāmeklē. Tomēr doma par lidošanu vietējā aparātā pēc ziņas, ka tikko ir nokritis lidvagons, lika soļiem kļūt nedaudz stīvākiem. Arī sejas izteiksme Flērai nebija diez ko iepriecināta, kas gan labi sasaucās ar uzrunātā vīrieša jautājumu.

Flēra jau grasījās paspiest viņa roku, kad pamanīja simbolus. Priesteris! Doma kā trieciens izstrāvoja cauri visam viņas ķermenim. Simboli ļauj sajust maģiskas būtnes, bet atklāties šim Rejam serafe nebija gatava. Un vai Maikls bija? Flērai iekņudējās rīkle un viņa atkal izmantoja jau vienreiz lietoto uzmanības novēršanas paņēmienu. Sarkanmate ieklepojās, piešaujot roku priekšā mutei. "Piedodiet," viņa atmeta ar roku un noslēpa to aiz muguras. "Flēra," viņa uzsmaidīja vīrietim un cerēja, ka viņš neuzskatīs to par nepieklājību, ka dziedniece ar pieklepotu roku sveicināties nevēlas. Toties viņa sveicienā pielieca galvu. Ilgāku pļāpāšanu gan Flēra nevēlējās un centās pieklājības mirkli saīsināt, cik nu to varēja, lai sekotu Maiklam. Ātrāk prom!

[Rouzijs]

- Viņam sāp galva. - Meja vēsi noteica un skatiens pat nepalūkojās uz Joelu. Tāpat viņa sajūtas varēja labi sajust.
Tumšais skatiens ieurbās Vendelā, gluži kā vēlētos ielauzties viņa prātā un likt braukt projām. - Ja vien es to varētu... - Nē, Mejai nebija tādu spēju kā Sīlijai. Bet šis Karotājs bija nepatīkams. Tā vien likās, ka viņš arī ienīst visu šo pasauli, kurā pats ir piedzimis.

[Sindra]

Flēra

Acīmredzot arī Maikls nebija gaidījis, ka kolēģis varētu vēlēties iepazīties ar Flēru, ciešākā kontaktā un uz Reja pastiepto roku, noskatījas ar visai šaubīgu skatienu. Tomēr viņš nelika to pamanīt ne Flērai, ne otram priesterim. Mārvins ierausās lidaparātā, kurā, kā izskatījās bija četras vietas. Viena bija pilota vieta. To Maikls atstāja Rejam, pats apsēžoties blakus esošajā vietā. Un tad vēl divas vietas bija aizmugurē. Tur vietu varēja ieņemt Flēra.

Rejam ne visai patika Flēras izvairīšanās no sveiciena. Tiesa, nevarēja gan saprast kāpēc. Vai nu vispār tādēļ, ka meitene nepaspieda viņa roku un viņš tur palika tā kā muļķis stāvam ar izstieptu roku. Vai arī viņam nepatika tas, ka Flēra nepieskārās viņam.
Smits gan neko neteica. Vien mulsi pasmaidīja un pagaidīja, kad Flēra iekāps lidaparātā un ieņems vietu, un tad arī pats iekāpa un apsēdās pilota krēslā.

Durvis aizvērās un Flēra atkal bija nonākusi telpā. Ja tā varēja nosaukt šo vietu. Nu, jumts virs galvas bija. Tātad lidojoša telpa.
Ilgi negaidīdams, Rejs iedarbināja lidaparāta dzinējus un drīz vien viņi atrāvās no Attīrītāju mājas jumta un devās ceļā.
- Tu zināji, ka karotāji ir dabūjuši kaut kādas jaunas lidmašīnas? - Rejs jautāja. Acīmredzot Maiklam. Viņa skatiens gan nevērsās uz sarunbiedra pusi. Viņš raudzījās uz priekšā esošajām sistēmām un ārā pa logiem.
- Jā. Bet viņas nav notestētas. Tas bija Aleksa darbs. - Maikls atbildēja iekārtojies krēslā ērtāk.
- Tad jau paliks netestētas... - Rejs secināja.
- Nedomāju. - Mārvins atrauca. Vispār jau varēja manīt, ka viņam nepatika, ka tika risinātas šādas sarunas.
- Nolēmi apžēloties par savu brālīti? - Reja balsī bija saklausāms smaids un neliels uzjautrinājums.
Taču Maikls palika tikai īgnāks. - Viņš ir labākais, kas viņiem ir. - Jaunekļa rokās jau atkal parādījās cigarešu paciņa. Taču Rejs to pamanījis, izrāva Maiklam no rokām un iemeta kādā mantu glabātuvē, savā pusē. - Taču ne jau šeit. - bet ar to arī beidzās Reja socializēšanās ar Maiklu. Tad viņš atcerējās, ka šeit taču ir vēl kāda persona.
- Flēra, pastāsti kaut ko interesantu. Izskatās, ka Maiklam ir slikts garstāvoklis un viņš vēlas tikai piesmirdināt pēdējās gaisa paliekas. Ar viņu var nomirt aiz garlaicības. - Rejs iesmējās un pārliecinājies, ka beidzot viņi ir sasnieguši vajadzīgo augstumu un kurss ir iestatīts, attīrītājs ieslēdza lidaparāta auto pilotu. Izrādījās, ka priekšējie krēsli ir grozāmi un vīrieša skatiens nu jau bija pievērsies sarkanmatei.

[Romija]

Tādu notikumu pavērsienu Flēra nebija gaidījusi. Viņai bija šķitis, ka viņa brauks tikai ar Maiklu, nevis vēl kādu personu. Parādījās ievērojamas šaubas, ka arī šī bija kļūda. Kārtējā.

Tomēr Flēra lidaparātā iekāpa, lai arī ne ar īpašu entuziasmu. Lidojošā kaste nebija nekas iepriecinošs. Bet aizmugurē viņai vismaz nebija jāuztraucas par Reju, jo viņš droši vien tāpat kā Maikls pats maģiju nejuta. Vienīgi vajadzēja uzmanīties viņam nepieskarties. Atkal viens noteikums, ar ko serafe nebija rēķinājusies.

Sākoties lidojumam, domas no iespējamās avārijas novērsa abu Attīrītāju sarunas, ko Flēra klausījās uzmanīgi. Arī šāda pļāpāšana varēja daudz ko pastāstīt vismaz par sarunbiedru attieksmi pret apspriežamajām tēmām. Un tad sākās nākamā problēma! Flēra neērti sagrozījās savā krēslā, manot, ka viņu no Reja vairs nešķir krēsla atzveltne. Kā tagad gribējās būt Maikla aizsardzībā! Bet viss, ko Flēra sākumā no sevis izdabūja, bija mulss smaids. Pastāsti kaut ko interesantu! Ha! Vissarežģītākais jautājums, jo vajadzēja ne tikai izskatīties un izklausīties dabiskai, bet arī atrast tēmu. Un Ardas tēmās Flēra neorientējās, tāpēc viņa nolēma labāk kaut ko pajautāt.

"Cik ārti mēs aizlidosim līdz notikuma vietai?" viņa it kā starp citu vaicāja, iespiezdamās krēslā mazliet dziļāk, lai palielinātu distanci starp sevi un Reju. Maikl, palīdzi! "Es nekad ar Attīrītājiem neesmu devusies uz notikuma vietu!" viņa centās izklausīties sajūsmināti, it kā tikko vinnējusi šo lielisko iespēju. "Es ceru, ka tas nav nekurienes vidū, jo neesmu gluži ģērbta brišanai. Vai ne, mīļum?" lai pastiprinātu ticamību, kāpēc tādai Flērai vispār būtu jāvelkas līdzi Attīrītāju priekšniecībai, dziedniece nolēma mazliet uzspēlēt. Varbūt tas noliks kādu morālo robežu, un Rejs pievaldīs rokas. "Un es ceru, ka nekādi briesmīgi skati nebūs, jo tomēr labprāt paēstu vakariņas," izspiedusi no sevis koķetu smaidu, Flēra raidīja Maikla virzienā skaidrus skatienus. Atšujies, Rej! Un drošības pēc dziedniece vēlreiz ieklepojās.

[echo3]

Ereijass stāvēja tāpat puspagriezienā pret Vendelu, viegli grīļodamies, bet, šķiet, klausījās virsnieka rīkojumos. Protams, daļa noguruma bija pietēlota. Taja mēģinājums apvārdot Karotāju bija lielisks! Diemžēl neveiksmīgs, jo laikam jau Karotāju ikdiena sastāv no noteikumu sarakstiem, kuri jāpilda pašiem un jāpiespiež pildīt citiem. Un ar laiku tas kļūst par nepārkāpjamu likumu. Kad Vendels sāka kaut ko darīt ar ierīci, kas bija kaut kas vidējs starp telefonu un planšeti, bet drīzāk jau tuvāks planšetei (jo viņš nezvanīja, vien vilka ar pirkstiem pa ekrānu), Ereijass izlēma rīkoties. Kad Joels apsēdās zemē un virsnieks pacēla acis no savas nodarbes, lai izspļautu kārtējo rīkojumu, viņš (varbūt) redzēja, ka Ereijass stāv, grīļojas, un ir piedevām arī aizvēris acis.

Nekā ļoti aizdomīga. Ja vien serafu karotāja acis zem plakstiņiem nebūtu mainījušas krāsu no zilām uz violetām. Nekāda maģijas spīduma gan nebija, Ereijass koncentrējās uz precizitāti. Jo bija jātrāpa ar vienu šāvienu. Karotājs nevēlējās sagaidīt, kad virsnieks būs atradis ziņas par Meju, jo ko citu gan viņš tur šobrīd darīja? Atvēris acis, Ereijass neuzkrītoši konstatēja, ka Vendels ir ļoti aizņemts ar planšeti. Un Tajs ir rokas stiepiena attālumā no ardieša.

Ereijass izšāva pa Vendela plaukstām, precizitāti panākot ar maģiju. Paralizējošais šāviens. No priekšas, tā ka pat īsti garām nebūs. Vienīgi Karotājam varētu būt kādas bruņas.

[Sindra]

Flēra

Pēc meitenes jautājuma par nokļūšanu galamērķī, Reja sejas izteiksme vēlreiz pieņēma tādu kā vilšanās izteiksmi. - Tas nav nekas interesants. - vīrietis noteica un pagriezās atpakaļ pret lidaparāta vadības pulti.
Mīļum? Smita skatiens uz mirkli palūkojās uz Maiklu un viņš viegli pasmīnēja.

- Es baidos, ka tas ir nekurienes vidū. - Mārvins atbildēja uz Flēras jautājumu un viņa ausu gali likās nedaudz piesarkuši. It kā viņš būtu sakautrējies par kaut ko. Bet droši vien, ka pie vainas bija Flēras uzvedība. Maikls gan saprata, kāpēc Flēra uzvedās šādi, taču... tas tik un tā bija mulsinoši. Un kaut kā viņam pašam nebija ienācis prātā, ka Rejam varētu būt vēlme komunicēt ar Flēru. Un vēl jo vairāk, ka viņš varētu vēlēties viņai pieskarties. Tomēr priesteris saglabāja mieru.

- Kas ir ziņojumā? - Maikls nolēma izbeigt Flēras iztaujāšanu un viņa skatiens pievērsās kolēģim.
- Tur ir kaut kāds trakais, kas esot mainījis lidvagona maršrutu no Vatras uz Hatru. Un cilvēkiem kaut kas licies dīvaini. Tad kaut kādi aktīvisti līduši ar skaidroties ar trako. Katrā ziņā, nekas neparasts. Tomēr, kaut kas dīvains tur esot bijis. Es domāju, ka mēs veltīgi kavējam laiku, jo pat ja kaut kas tur ir, tad karotāji mums visus upurus nolasīs. - Rejs mēģināja īsumā apstāstīt notikušo.
- Mhm. - Maikls novilka, pamādams.

Jau atkal klusums. Līdz sarunu atkal uzsāka Rejs. - Kas ar rītdienu? - viņš apjautājās.
- Kas ar rītdienu? - Maikls pārjautāja.
- Vai tu sadabūji pretiniekus? - varēja nojaust, ka Smits runā par arēnas cīņu.
- Jā. - Mārvins atteica, bet nekādos paskaidrojumos neielaidās.
Acīmredzot, varēja nojaust, ka Maikls tik nerunīgs Flēras dēļ. Tādēļ Rejs vēlreiz uzmeta skatienu meitene, bet vairāk necentās iztaujāt ne meiteni, ne Maiklu. Tik vien kā atbildēja uz Flēras pašu pirmo jautājumu: - Aptuveni stunda. - viņš noteica.


Pārtijs

Mejas skaidrojumam par Joela veselības stāvokli, Vendels nepievērsa uzmanību.
Viņa sejā jau bija parādījusies uzvaroša izteiksme, kas tika vērsta pret Meju. - Meja Grīna! - viņš iesaucās un grasījās jau paskaidrot, ka melnmate tiek aizturēta, jo jau sen atrodas meklēšanā, un viņai nekas nebūt nav vēl jāizdara tieši šodien, lai Vendelam būtu pamats viņu aizturēt.

Taču apsūdzību viņš nepaguva izteikt, jo šajā mirklī karotāju ķēra Ereijasa raidītais parlizējošais šāviņš, kas lika Vendelam bezsamaņā sabrukt zemē.
Ekrāniņš no viņa rokām nokrita zemē, dubļos. Lidojošais mocis gan palika strādājot. Tā dzinējs turpināja klusi dūkt, pat neskatoties uz to, ka karotājs sabruka zemē, novēlies no lidmoča un gulēja dubļos, blakus ekrāniņam, kuru pirms tam bija pētījis. Starp citu, ekrāniņā bija redzama Mejas fotogrāfija. Informācija par meiteni, viņas pārkāpumu hronoloģija, kā arī videogfaili, kuros varēja redzēt, kā Meja un Sariša uzbrūk Malerikam pie "Rozes Vārda". Pēc tam Meja, kas iziet no karotāju iecirkņa un aizskrien pa ielām. Kā viņa no Pilāra savāc kādu savādu maisiņu (te klāt pierakstīts komentārs, ka nav saprotams, kā maisiņš uz Pilāra nonāca, jo video kameras nav fiksējušas personu, kas maisiņu šeit nolika) un vēl viens video fails, kurā Meju grasās apcietināt karotāji, taču viņa mistiski pazūd no viņu priekšas.

Vēl pie Mejas faila var atrast norādi uz Sarišas failu, kur viņa, protams tiek saukta par Silviju Smitu. Tajā parādās informācija, ka Silvija Smita ir meitene, kas pārstāv izklaižu industriju. Viņai sanākusi saķeršanās ar Maleriku Onē. Jo Attīrītājs atteicies norēķināties par viņas pakalpojumiem. Karotājiem nav pret šo personu pretenziju, tādēļ tā tika nodota Attīrītāju ziņā, lai Smitas jaunkundze var noskaidrot radušos pārpratumu ar Onē kungu personīgi. Silvijas Smitas nopratināšanu veicis Toms Beils.
Lēmumu par Silvijas Smitas izdošanu Attīrītājiem pieņēmis Stonas reģionālās pārvaldes biroja vadītājs Als Alvera.

[Romija]

Reja pārmetums, ka Flēra nav interesanta, tomēr radīja arī atvieglojumu, jo viņš novērsās no sarunas ar dziednieci. Serafes augums nedaudz atslāba, un viņa uzelpoja. Pagaidām veiksmīgi! Tagad varēja atkal pievērsties sarunas noklausīšanai, ķerot detaļas par biedru likteni.

Upuri noteikti neizklausījās labi, tāpat aizdomīga šķita maršruta maiņa no Vatras un Hatru, it kā kāds būtu gribējis norādīt va pateikt priekšā, ka amulets ir mainījis savu atrašanās vietu. Vai arī biedri to bija uzzinājuši, un kāds no viņiem bija tas trakais, kas mēģināja mainīt maršrutu? Meja? Tajs? Nē, nē, minēt varēja visādi, bet tas vienalga nepateica, kas tieši ir noticis, atlika vien gaidīt vismaz to stundu, ko Rejs norādīja.

Un rītdiena... Vai līdz šim Maikls nebija atradis pretiniekus? Viņa piekrišana ļaut izdziedēt brāli un nodot tēju Sarišai kopā ar šo varēja neko nenozīmēt, bet varēja nozīmēt ļoti daudz. Cerīgajām domā pa vidu jaucās nelāga nojauta, bet tā nu tas bija. Arī sēdēt dzelzs kastē ar diviem ienaidnieka priesteriem un lidot uz vietu, kur tāda kaste ir nokritusi... tā nebija gluži pastaiga rožu dārzā. Vai varbūt bija. Arda... rozes... ērkšķi...

[Rouzijs]

Karotājs viņu atpazina, Meja jau vēlējās izkliegt, ka viņu nesauc Meja Grīna, vēl pie tam iemest viņam sejā jauno ID karti. Bet serafe apzinājās, ka tāpat pierādījumi bija pārāk daudz un viņa nebija pacentusies nomainīt pat matu krāsu.
Tomēr pārdomām pat laiks nepalika, Vedels sabruka zemē un no viņa rokām izslīdēja tā ierīce.

Tumšmate paspēra pāris soļus uz priekšu un paņēma ekrāniņu, kas nu bija aplipis ar dubļiem. Meitene ieskatījās tajā, lai redzētu savu fotogrāfiju, un nu... serafe steidzīgi lasīja to informāciju, kas bija Karotājiem, viennozīmīgi to izlasot bija skaidrs, ka aizturēšanas gadījumā tumšmati pa taisno nogādās pie Attīrītājiem.
Ziņas par pīlāru un tie videofaili... tumšmate meklēja iespēju tos izdzēst, nevienam nebija jāzina par Valdnieces tējas maisiņu. Nevienam.

Bet informācija par Sarišu arī ieinteresēja. - Izklaides industrija? Vai viņi to domā nopietni? - Tomēr pie šīs informācijas serafe nekavējās, atgriezās pie sava faila un domāšanas kā to var izdzēst. Pat bezsamaņā esošajam Vendelam viņa nepievērsa uzmanību.

[Urdrunir]

Hmm... Varbūt nedaudz pārspīlēti, bet... Tajs konstatēja, kad nabaga karotājs paralizēts nojaucās dubļos. Tas mums dod iespēju doties projām. Visi! Tinamies virzienā uz Hatru. Tur viņi mūs sākumā nemeklēs. Tikmēr pats orākuls novērtēja tuvumā esošos lielākos akmeņus un koku stumbrus. Derēs. Viņš nomurmināja sev zem deguna un sāka grābstīties gar karotāja braucamā vadības paneli, spiežot pogas un raustot kloķus, kamēr motocikls iedarbojās. Kad tas izdevās, serafs nomērķēja motociklu un palaida vaļā, gaidot kad tas ietrieksies kaut kur tā, ka tas atgādinātu avāriju.

Pats Tajs tikmēr aši pietupās pie Vendela un uzlika viņam plaukstu uz pieres. Bet burtiski pēc pāris sekundēm pieslējās atkal kājās. Puisis noteikti nebija dziednieks, jo nekas neliecināja par to, ka viņš būtu centies karotājam kaut kā palīdzēt. Ko gaidāt? Rikšojam. Serafs pats sāk ātri soļot projām no notikuma vietas.

[Roviela]

Ui! Tas gan bija negaidīti. Vismaz Joels tieši tādu rīcību negaidīja no Ereijasa. No Mejas, protams, arī nē, drīzāk no Taja, kam bija īsta vīra dūša.
Iekunkstējies, jo viņam tiešām nebija laba jušana, orākuls piecēlās no dubļiem un sāka iet Taja norādītajā virzienā.
- Vai mēs nevaram kaut kā noslēpt pēdas? - viņš cerīgi ievaicājās.
- Palidojam maaaazliet?
Nekas cits prātā nenāca. Maģijas gandrīz nav, toties kurš serafs gan nevar mazliet palidot?

[Sindra]

Flēra

Maikls klusēja. Viņš arī izvairījās skatīties uz Flēru un sajūtas nodeva jaunekļa saspringumu. No vienas puses, jau savādi, ka viņš pats bija piedāvājis dziedniecei pievienoties un tā radījis sev visai neērtus apstākļus. Bet, no otras puses... Mārvina motīvi šai rīcībai nebija saprotami un nekas viņa grimasēs, vai citās darbībās, arī nesniedza atbildes vai jelkādus paskaidrojumus.

Rejs jutās daudz brīvāk. Vīrietis bija ērti izlaidies pilota krēslā, kaut ko pie sevis dungoja un vērodams apkārt esošo ainavu. Tiesa... neko daudz jau nevarēja saskatīt. Tumsa un lietus. Kaut kādas reklāmas, kuras viņi no augšas varēja saskatīt, jo lidtransports nelidoja nemaz tik augstu.

Kad viņi jau tādu brīdi bija pavadījuši ceļā, Rejam sāka zvanīt telefons. Vīrietis uz zvanu atbildēja. Taču tas bija visai nebūtisks un viņš kaut ko runāja par ikdienišķām lietām. Iespējams, ka zvanītāja bija viņa sieva, vai vismaz persona, ar kuru Smits dzīvoja kopā, jo apspriestas tika, redz jau atkal, vakariņas.

Maikls turpināja izturēties, it kā nekas uz viņu šeit neattiektos. Tikai ik pa brīdim puiša skatiens pievērsās vadības panelim, lai noskaidrotu, cik ilgs laiks vēl jāpavada ceļā.


Pārtijs

Pēc Taja pieskaršanās Vendelam, karotāja stāvoklī nekādas izmaiņas nebija novērojamas. Viņš tik un tā palika bezsamaņā.
Lidparāts bija izšķīdis un jā, nezinātājam varēja likties, ka šis vienkārši bija nelaimes gadījums. Karotājs nebija savaldījis savu braucamrīku un tas ietriecies akmenī.
Tikai pie avārijas vietas, dubļos bija palikušas serafu pēdas. Un ja viņi dosies prom, tad virzienā, kur tie aizies arī paliks pēdas. Un pēdas noteikti bija viens no veidiem, kā Vendels atrada noklīdušos lidvagona pasažrierus.

Mejas meklējumiem nebija panākumu. Izdzēst informāciju šajā ierīcē nebija iespējams, vai arī serafe to vienkārši neprata izdarīt.

[Rouzijs]

Meja saprata, ka nespēj nekādi izdzēst video ierakstus ar sevi un Sarišu, serafe nopūtās un ieslidināja drēbēs ierīci. Ja nu gadījumā tā viņiem noder? Bet kā izskatījās, tajā varēja būt pārsvarā informācija par cilvēkiem, kurus Karotāji meklēja.
- Es nezinu gan. Tas arī būs aizdomīgi, ka pēdas pēkšņi nebūs redzamas. - Vai arī citiem nāktos pieņemt, ka viņus ir savācis kāds lidaparāts.

[Romija]

Tuvojoties galapunktam klusumā, Flēra arvien skaidrāk sāka apzināties sava lēmuma kļūdainumu. Jā, izlemšanas brīdī viņa nezināja šo būtisko faktu, ka kopā ar Maiklu lidos arī Rejs, pat neiedomājās pajautāt, par ko varēja vainot tikai sevi. Bet tagad, kad viņi trijatā devās uz notikuma vietu, bailes pieskarties otram priesterim nomainīja doma, kas notiks, kad viņi nokļūs galā. Ja tur būs pārējie serafi, kas varētu izrādīt savu pazīšanos ar Flēru, tas savilks ievērojami draudīgus mākoņus virs visu galvām. Maikls par citiem serafiem zināja un satikšanās nebūtu tik bīstama, kā tad, kad klāt būtu Rejs. Un vienīgais risinājums, kas pagaidām iešāvās Flērai prātā, bija palikt lidaparātā, nerādīties citu acīs un cerēt, ka nekas ļauns nav noticis, bet tad jēga no šāda brauciena nebija nekāda, vien papildu draudi pašai un citiem. Tomēr dziednieces būtība jau tagad raizējās par to, vai kāds no viņiem nav ievainots, jo tieši palīdzība, ko viņa kā dziedniece varētu sniegt, bija galvenā jēga doties uz turieni.

Bažīgi veroties tumsā, ko ik pa brīdim pāršķēla reklāmu mirdzums, Flēra jutās vainīga. Vainīga Gabriela, Metatrona, Lianas, pārējo serafu, Aleksa, savā ziņā par Maikla priekšā. Serafes kļūdainie lēmumi un neklausīšana pavēlēm bija radījuši šo situāciju, no kuras veiksmīgi izkļūt varēja arī neizdoties.

Ieklausoties katrā sarunā, bet neko īpaši vērtīgu vairs nesadzirdot, Flēra nopūtās. Viņas ķermenis bija neparasti sasprindzis visu ceļu, arī tās sajūtas, kas strāvoja no Maikla, nekā nepalīdzēja izprast to, kas varētu viņus gaidīt. Flēra pat nezināja, vai var rēķināties ar virspriestera aizsardzību, vai arī viņš bez bažām Reja rokās nodotu Flēru kopā ar citiem vai viņu vietā.

[echo3]

Ereijass nolika blāsteri un nolūkojās, kā Tajs vispirms sasit lidojošo motociklu un tad pieiet pie Vendela. Kā Meja paceļ nokritušo planšeti un pēta to. Tajs - droši vien - centās izmanīt virsnieka atmiņu, un Meja - noteikti - pētīja informāciju par sevi. Ereijass vienkārši stāvēja uz vietas. Viņš jutās izdarījis to, ko vajadzēja izdarīt, bet nekādu gandarījumu nemanīja. Ne tuvu tās sajūtas, kas bija, cīnoties ar dēmoniem.

Paejam līdz tai akmeņu kaudzei un tad palidojam. - Lai izskatītos, ka virsnieks, sekojot pēdām, ieskrējis akmeņos. Ja tur nebūs pēdu, tad var rasties citādi secinājumi. - Un, Meja, nomet to planšeti virsniekam blakus. Viņi taču zina, ka tādai jābūt. Vari to sasist, ja gribi. - Karotājs paklausīja Taja aicinājumam un gāja orākulam līdzi. Ja Tajs piekritīs, pie akmeņu kaudzes sāksies lidojums.

Šo rakstu rediģēja echo3: 16.11.2013 17:15

[Urdrunir]

Jā, pēdas, bet līst taču lietus. Šīs pazudīs. Bet drošs paliek nedrošs klausīsim Ereijasu. Vai visi var lidot? Tajs paskatījās debesīs un tad uz zemi. Viņa roka gluži automātiski pasniedzās pēc uzticamās ķemmes, lai pieglaustu matus. Neskatoties uz to, ka apģērbs bija viegli apbružāts un dažviet noklāts ar dubļiem, viņa frizūra izskatījās nepiedienīgi kārtīga.

Orākuls skaļi ievilka elpu pirms aiz viņa muguras izpletās spārni. Liekas, ka viņam sagādāja prieku iespēja palidināties. Tikai turieties netālu no zemes! Viņš vēl brīdināja biedrus un sāka lēnām planēt projām.

[Rouzijs]

- Jā, protams. - Meja nobolīja acis un piegāja tuvāk Karotājam, izvilkusi no drēbēm ierīci viņa to jau grasījās nomest Vedelam blakus, bet tomēr tumšais skatiens aizkavējās pie tās. Ja nu tajā ir informācija arī par citiem, viss ko Karotāji ir uzzinājuši? Tā bija pārāk vērtīga informācija, lai to tā vienkārši aizmestu vējā.
Tieši tāpēc mirklī, kad neviens neko nemanīja, un Ereijass un pārējie bija sākuši lidot prom meitene ierīci iebāza atpakaļ kabatā.

Melnie spārni izpletās un viņa pat pasmaidīja. Izlocīt spārnus bija vairāk kā patīkami.
Serafe sekoja pārējiem, turoties biedriem aiz muguras.

[Roviela]

Joelam nebija nekas iebilstams pret ieteikumu lidot no tās tur akmeņu kaudzes.
Ticis tiktāl kopā ar pārējiem, viņš ļāva izplesties spārniem un pavisam zemu, cik vien varēja, lidoja pakaļ Tajam.
Tālu jau tā nevarēs, nē, pēc laiciņa būs jālaižas zemē un jāiet kājām.

[echo3]

Pirms izplest spārnus, Ereijass pāris soļus spēra uz akmeņiem. Pilsētai domātie zābaki uz tiem neslīdēja, atšķirībā no dubļainās zemes. Lai taču izskatās, ka gājēji rāpušies pāri akmeņu kaudzei.

Lidot bija patīkami. Tāpat kā pārējie, Ereijass drīzāk planēja tuvu zemei, nekā kārtīgi lidoja. Meju un viņas darbības ar planšeti karotājs nepieskatīja.

[Sindra]

Flēra

Kaut kā jau tas laiks pagāja. Dažam brīvāk, citam saspringtāk, taču pēc kāda laika pa lidaparāta priekšējo logu varēja redzēt, laikam jau notikuma vietu. Tā bija izgaismota un tur mirgoja daudz un dažādu lampiņu, kas piederēja gan avārijas dienestiem, gan arī lai norobežotu notikuma vietu no ziņkārīgiem cilvēkiem, kas vēlētos līst kaut kur tuvāk klāt.

Rejs izslēdza autopilotu un nosēdināja helikopteri netālu no notikuma vietas.
Daudz neprātodams, Maikls pasteidzās izkāpt no lidaparāta un padeva arī Flērai roku, lai palīdzētu izkāpt. Tā īsti pat neatstājot dziedniecei iespējas, apsvērt domu par palikšanu lidaparātā.
Arī Rejs izkāpa, taču vīrietis negaidīja Maiklu, viņš pats kaut kur aizgāja notikuma vietas virzienā, atstājot abus balodīšus aiz muguras.
- Ejam. - Maikls noteica, kad bija sagaidījis, lai simbols uz viņa rokas pieņemtu parasto izskatu, jo pēc pieskaršanās Flērai, tas bija kļuvis spilgtāks.

Maikls necentās līst kaut kur pa vidu. Viņa skatiens īsi pārskrēja cilvēkiem, kuri laikam jau bija lidvagona pasažieri un viņiem tika sniegta medicīniskā palīdzība.
Jaunekļa skatiens aizkavējās pie kādas jaunas sievietes tumšiem matiem. No viņas izteikti staroja skumjas. Un viņa raudāja.
Pie tumšmates piegāja tikko no ārstu autobusa izkāpis karotājs, viņš apskāva viņas plecus un mierināja noskumušo meiteni.
Maikls apstājās. - Beil! - viņš uzsauca un laikam jau tas bija karotāja vārds vai uzvārds, jo uzrunātais pagriezās, lai uzmeklētu to, kurš viņu sauca.

Toms kaut ko vēl pateica Klaudijai un devās Maikla virzienā. Vai nu apzināti vai neapzināti, bet priesteris atkāpās pāris soļus.
- Kas ir? - karotāja balss neskanēja visai laipni, kad viņš bija pienācis tuvāk attīrītājam.
- Man vajag zināt, kas te notika. - Maikls informēja Beilu. Viņa balsī gan nebija nekāda autoritatīva toņa. Maikls nekā necentās izrādīt savu varu vai ko tādu.
Beils pamāja Mārvinam, lai viņi paietu nostāk no notikuma vietas. Nu, vēlme arī bija saprotama. Tur bija dažādi trokšņi. Gan rācijas, gan sirēnas. Cilvēki kaut ko sabļaustījās.
Neko sliktu nenojauzdams Maikls sekoja Beilam. Un kad viņi bija pagājušies nostāk no notikuma vietas, tā ka apkārtējo skatienam viņus arī aizsedza kāds Karotāju auto, Toms pēkšņi atvēzējās un ietrieca savu dūri tieši Maiklam sejā. Spēcīgi. Maikla deguns bija ne tik vien lauzts, bet teju vispār saplacināts. Sāpju pārņemts, priesteris pakrita uz ceļiem un uzreiz arī piešāva plaukstas pie sejas. Tās visai strauji kļuva sarkanas no Mārvina asinīm.
- Tas par Aleksu. - viņš noteica un karotājam acīmredzami bija pilnīgi vienalga, ka ar Maiklu kopā bija Flēra. Viņš zibenīgi izvilka blāsteri un pavērsa to pret Maikla galvu. - Pasaki tiem pārējiem priesteriem ..., - Beila skatiens pievērsās Flērai. - ... ka es viņu mainu pret Aleksu. Ja jūs iemetīsiet Aleksu Būrī, Maikls mirs. - tādi bija Beila noteikumi.


Pārtijs

Serafiem neviens vairāk nesekoja. Pa tumsu varēja palidināties, līdz priekšā, tumsā atrmirdzēja kaut kādas gaismiņas, kas liecināja, ka serafi ir atkūlušies līdz kaut kam, kas varētu būt ciems, vai pilsēta. Mejai Alekss bija stāstījis, ka Ardā ir četras lielās pilsētas, bet daudz vairāk mazāku ciematu. Kā viņš bija teicis, tad vienā tādā dzīvoja arī viņa māte. Šim droši vien vajadzēja būt ciemam, jo tas nekādi neizskatījās pēc lielas pilsētas un tā loģiski apdomājoties, te arī nevarēja būt neviena no lielajām pilsētām. Viņi nevarēja būt tikuši atpakaļ līdz Stonai un tur, priekšā, nevarēja būt arī Vatra.

Netālu bija arī iela. Tā bija izgaismota un pa to brauca mašīnas. Visticamāk, šeit varēja noķert arī taksometrus, ja serafi vēlējās izmantot to pakalpojumus.

Palūkojoties vērīgāk, varēja pamanīt kādu vientuļu, pēc izskata likās, ka vecāka cilvēka, jo tas kustēja visai lēnu, stāvu. Ne gluži pa ielu, bet gar ielas malu, tas klīda gaismiņu virzienā.

[Romija]

Pietuvojoties notikuma vietai, Flēra juta, ka šeit cilvēki ir uztraukti, kādam kaut kas sāpēja, tomēr tā īsti serafus viņa nejuta. Tad, kad Rejs bija nosēdinājis lidaparātu, viņa nesteidzās, lai nebūtu Maikla rokai jāpieskarās otra Attīrītāja klātbūtnē. Bet nešķita, ka Rejs būtu ieinteresēts šadās lietās, tāpēc pēc viņa aiziešanas Flēra vairs nevairījās pieskairties un izmantot Maikla pasniegto roku kā atbalstu izkāpšanai.

Pie avarējušā lidaparāta Flēra juta sāpes, kas īpaši staroja no vienas sievietes, bet tās nebija fiziskas. Tiem, kam sāpēja kaut kas fiziski, jau tika sniegta palīdzība, tāpēc Flēra apvaldīja savu tieksmi palīdzēt. Viņa skatījās, vai kaut kur nemanīs kādu liecību, kas ir noticis ar biedriem, tomēr palika Maikla tuvumā. Arī tad, kad uzrunātais Beils viņu aicināja paiet sāņus.

Un tad pēkšņi Flēra sajuta tik asas sāpes, ka tas lika viņai sarauties. Maikla deguns spēcīgi asiņoja, bet Flēra spēja vien sāpēs saliekties. Viņa atradās Beilam aiz muguras, tā kā diez vai viņš redzēja serafes pirmo reakciju, bet viņas plauksta, kas aizsedza pašas degunu un sāpēs savilkto seju, varēja tikt skaidrota arī kā gluži sievišķīga un saprotama reakcija uz to, kas tiek nodarīts otram. Tūlīt sekoja arī paskaidrojums. Par Aleksu! Karotāji cīnījās par Aleksa izglābšanu! Pa vidu asajām sāpēm un knapi valdāmajai vajadzībai palīdzēt, Flēra sajuta mazlietiņ prieka. Un tomēr tik grūti bija saņemt sevi rokās, lai neizdarītu kaut ko, kas viņu nodotu.

Flēra mehāniski pamāja ar galvu, nespēdama novērst skatienu no Maikla asinīm noplūdušajām rokām. Cauri visai Ardas atmosfērai un avārijas upuriem šīs sāpes bija daudz spēcīgākas. Lūgt nenogalināt vai apžēloties bija pilnīgi veltīgi pēc tādiem noteikumiem un Beila attieksmes, tāpēc Flēra pagriezās un devās meklēt Reju. Viņas augstpapēžu zābaki bija absolūti nepiemēroti šejienes dubļu brišanai, tāpēc pārvietošanās sanāca neveikla un lēna. Dodoties lidvagona virzienā, Flēra ar skatienu meklēja Reju, jo nevēlējās nejauši viņam pietuvoties pārāk tuvu. Ziņa bija jānodod, vislabāk viņam, jo ne jau Flēra bija atbildīga par Attīrītāju lietām. Viņa bija tikai ziņnesis.