"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Būs jau labi! Tajs pelēcīgā balsī noīdēja un pastiepa roku pretī Joela dunkāšanai. Plecu nospieda kaut kas smags. Izrādās Ereijass bija nolēmis pačučēt līdzās. Orākuls pieslējās sēdus un nopētīja apkārtni. Netālu rosījās karotāji un avarējušā lidaparāta pasažieri. Serafs uzmeta bažīgu skatienu saviem biedriem. Mums visiem viss kārtībā? Viņš noprasīja grupai, kura brīnumainā kārtā bija tikusi brīvībā no krītošā slazda.

Joel, vai tu zini kurš no šiem ir galvenais? Un kas varētu pierunāt viņus palaist mūs vaļā? Tas bija orākulu darbs nodarboties ar lietu noskaidrošanu. Un Joels izskatījās gana veselīgs, lai spētu novērtēt situāciju.

[Rouzijs]

Vai viņa ir mediķe? Šis jautājums bija savāds, iespējams, katrs no serafiem varēja būt pavisam nedaudz mediķis, jo piemēram Meja varēja palīdzēt toreiz Aleksam. Gan jau kādu citu izdziedēt arī spētu, bet kā lai atbild tā, ka netiek pataisīta par muļķi?
- Gandrīz, jā. - Lai Karotājs viņas atbildi saprot, kā grib.

Meja turpināja sēdēt turpat, netālu no saviem kritušajiem biedriem. Ereijasa uzvedība šķita dīvaina, vai patiešām bezsamaņā esošais Tajs būtu jāizmanto spilvena vietā? Reizēm viņa vēlējās ielīst zemē un nerādīties laukā. Vienkārši pazust melnajā caurumā.

Rokas joprojām bija apķērušas ceļus, bet skatiens bija pievērsies Beilam, kurš pēc kaut kādas kolēģu palīdzības atvēra acis. Serafe neko neteica, vien klusēja, arī tad, kad izdzirdēja, ka tomēr lidvagonā ir viens bojā gājušais. Tas bija skumji, bet ne jau visus viņi, eņģeļi, varēja izglābt.
Arī Tajs bija nācis pie samaņas pēc Joela draudzīgās modināšanas. - Nedomāju, ka viņi mūs laidīs prom. - Meitene noteica un turpināja lūkoties prom no biedriem.

[Sindra]

Flēra

Likās, ka Liana bija prom un atpakaļ nedomāja nākt. Bija pagājušas jau kādas minūtes divdesmit un no karotājas nebija ne miņas.
Veļas mašīnas programma arī bija beigusi darboties. Tad nu dziedniecei bija visas iespējas ieviest kārtību arī te līdz galam. Visu sakārtojot.

Telefons klusēja. Vēl joprojām neviens necentās ar Flēru sazināties, izmantojot Ardas sakaru ierīces.



Pārtijs

Vendels vairāk neuzdeva Mejai nekādus jautājumus. Ja jau mediķe, tad lai būtu mediķe. No tā laikam jau varēja secināt, ka par mediķi šajā pasaulē, atšķirībā no karotājiem, varēja kļūt jebkurš, kurš to vēlējās.

- Ir labi, paldies. - Beils atteica uz Joela jautājumu. Tiesa, karotāja sejā gan bija manāms nepārprotams pārsteigums gan par to, ka viņš izkļuvis ārā no lidaparāta, gan ka pašu lidvagonu bija paveicies daudz maz veiksmīgi dabūt zemē.
Viens bojāgājušais? Tā bija prognoze, kas Beilam nekādi nebija pat prātā nākusi. Pārāk jaunu optimistiki.

Karotājs piecēlās. Taču, pirms doties pie saviem kolēģiem, viņš palūkojās uz serafiem. - Ejiet prom. - viņš noteica. - Es tikšu galā ar visu. Lai jums liek mieru. - jauneklis noteica un devās pie avarējušā vagona un saviem kolēģiem.

[Roviela]

- Lūk, arī atbilde, - Joels, pamājis ar galvu Beilam - lai veicas! -, paskatījās uz Taju.
- Ir visiem viss kārtībā. Zūdam, kamēr var!

Un sāka bukņīt Ereijasu.
- Ejam, celies, ejam!

To, kur viņi ir, noskaidros vēlāk, vispār, tas nav būtiski. Kaut kā noskaidros. Ja jau Toms teica, ka var iet, tad nez vai domāja, ka te ir nekurienes vidus.

[Romija]

Vēlreiz pārbaudījusi mazgājamo veļu un konstatējusi, ka tā ir izmazgājusies un izžāvēta, Flēra to izņēma, salocīja un nogādāja atpakaļ noliktavā, pabeigdama pēdējos Svētnīcas kārtošanas darbus.

Apkārt bija kluss, pat no Ardas sajūtām. Arī telefons klusēja, Liana neatgriezās izteikt vēl kādas piezīmes, un no Gabriela vai citiem joprojām nebija nekādas ziņas.

Flēra devās atpakaļ uz virtuvi, kur iekārtojās dīvānā. No šejienes viņa varētu labāk manīt, ja kāds atgriežas. Dziedniece ieslēdza Mejas planšeti, kurā joprojām atradās karte ar punktiem. Šoreiz Flērai interesēja Harta, ja jau amulets ir pārvietots uz turieni. Ja biedri kādā brīdī kļūtu sazvanāmi, viņi droši vien gribētu zināt, ka Vatrā nav vērts laiku kavēt, jādodas uz citu pilsētu. Protams, žēl, ka viņi to nezināja pirms došanās uz lidojamām mašīnām, jo šādi, iespējams, tika veikts lieks līkums caur Vatru. Bet varbūt tiešām pārvietošana notikusi pēdējā brīdī. Vai vismaz Gabriels par to uzzināja tikai tagad.

Vispirms vajadzēja apskatīt Hartas apkārtni, cik daudz tur bija slēgto zonu un nevēlamo punktu. Pēc tam meklētājā censties atrast kādu vispārīgu informāciju par pilsētu, lai saprastu, ko ir vērts meklēt sīkāk. Laiks bija jāpavada lietderīgi.

[echo3]

Nu lūk, arī pagulēt neļāva. Vispirms Ereijass sajuta, kā sakustas Tajs, un tad viņu sāka purināt Joels. Vismaz balss bija Joela. Ejam prom? Labi, ejam prom.

Ereijass atvēra acis un piecēlās kājās. Viņš maķenīt sagrīļojās, bet tas nekas. Sajūtas nebija tās sliktākās, jā, protams, kādam sāpēja, un kāds bija bēdīgs, un kāds joprojām bija nobijies, bet visumā - ciešami. Palūkojies apkārt, Ereijass tuvumā ieraudzīja vien savus biedrus. Karotāji bija pie lidvagona, un pusceļā uz turieni bija redzama Beila mugura. - Nu tad ejam. - Kas un kāpēc, to var noskaidrot vēlāk. Ereijass pagrieza muguru nokritušajam lidaparātam un sāka iet projām no avārijas vietas.

[Sindra]

Flēra

Meklējot informāciju par Hatru, Flēra pirmkārt jau pamanīja, ka šī pilsēta izskatās savādāka, nekā Stona. Tās nosaukums saistījās ar uguni, un tam, protams, bija savi iemesli. Šajā pilsētā temperatūra bija krietni augstāka, nekā Stonā. Taču, cilvēki te joprojām staigāja tādos pašos tērpos, kā Stonā. Lietus lija. Taču pasaule nelikās tāda pelēka, kā Stona. Hatrā debesis visu laiku bija oranžīgi pelēkā tonī. It kā tumšajiem mākoņiem, kāds būtu piejaucis kādu kripatiņu rietošas saules staru. Lietus lija. Bieži un nepatīkami aukstāks, nekā kopējā temperatūra, kas savā ziņā bija dīvaini. Bet tas laikam bija izskaidrojums, kādēļ Hatras iedzīvotāji neizmetās plānākos apģērbos. Tie rēķinājās ar auksto lietu.

Te tāpat, kā Stonā bija augstceltnes un tehnoloģiskā attīstība uzrunāja no katra stūra. Taču, Hatra bija uguns pilsēta, un daudzās vietās bija sastopami dažādi mākslas pieminekļi, kuros bija iekļautas degošas liesmas. Īstas liesmas. Protams, šādi degoši kultūras apliecinājumi tikai vēl vairāk pastiprināja smogu, kurš valdīja pilsētā. Planšete stāstīja, ka tieši Hatrā pulcējas lielākais smēķētāju procents visā Ardā. Un tāpat arī bija lasāmas intervijas ar Vatras iedzīvotājiem, kas visi kā viens ņēmās apgalvot, ka Hatrā viņi nespējot elpot un nav saprotams, kā šeit vispār kāds spējot dzīvot. Taču daļa ardiešu tieši šo lielpilsētu bija atzinuši par savām mājām un nevarēja noliegt, ka bildēs redzamajiem skatiem pat piemita zināms skaistums. Jo vairāk Flēra pētīja bildes, jo vairāk pārņēma pārliecība, ka Hatra noteikti būtu tā pilsēta Ardā, kur demoni justos vislabāk.

Flēras telefons vēl joprojām klusēja. Arī Svētnīcā neviens neatgriezās.



Pārtijs

Nu ja. Nekurienes vidus. Patiesībā, jau tā arī bija. Vieta, kur lidvagons bija avarējis nebija nekāda pilsēta un te apkārt arī nebija manāmas nekādas šosejas. Un droši vien, savā ziņā, Beils to bija darījis tīšām, nosēdinājis lidvagonu vietā, kas atradās nostāk no civilizācijas, lai būtu pēc iespējas mazāk upuru.

Pār dubļainiem un kalnainiem laukiem vienkārši varēja doties kādā virzienā, cerot, ka priekšā būs šoseja un viņiem izdosies noķert kādu starppilsētu transporta līdzekli.
Serafu spēki gan bija krietni izsīkuši un jāatzīst, ka apjausma par domu, ka vienkārši nāksies bezmērķīgi klīst kādā virzienā, nebija īpaši iepriecinoša.

Lietus pieņēmās spēkā.

[Rouzijs]

Tumšmate bija pārliecināta, ka Beilam būs lielas problēmas, ja viņš viņus patiešām palaidīs. Turklāt Meja jau būs otrreiz aizbēgusi no Karotājiem, kas viennozīmīgi varēja izraisīt nepatikšanas.
Pamājusi ar galvu, serafe piecēlās un arī devās projām no lidaparāta. Tumšās acis pārslīdēja apkārtnei, pamestība un vientulība. Nekāda sajūsma par to, ka viņiem ir jāiet pa nekurienes vidu.
Bet nu labi. Soļi veda uz priekšu, atstājot avārijas vietu aiz muguras.

[Roviela]

Kad viņi tādu brīdi bija briduši pa bezceļu lietū un avārijas vieta bija sen kaut kur aiz muguras, Joels apstājās.
Viņš nejutās spēcīgs, bet Tajam un Ereijasam noteikti bija vēl grūtāk, tāpēc vajag padalīties, ko viņš arī darīja, atdodams daļu sava spēka abiem biedriem.

- Klau, pārbaudām visi, vai mūsu telefoni ir beigti un pagalam. Tās ierīces, kas tobrīd strādājā, tās sabojājās visas, bet kā ir ar tām, kas nestrādāja?
Viņi taču nebija visi reizē zvanījuši, vai ne?

Orākuls izvilka savu tālruni un mēģināja to piedabūt sākt darboties. Tur, lidvagonā, viņš bija ņēmies ar planšeti.

[echo3]

Tāds bezceļa gājiens bija sasodīti grūts. Kājas jau tā nevēlējās labi cilāties un centās aizķerties aiz mazākās grambiņas, apavu zoles grima dubļos un neganti slīdēja. Labi bija vienīgi tas, ka visa gājēju grupiņa uz priekšu virzījās lēni, nemocīja apziņa par vārgumu. Protams, uz priekšu tikt palīdzēja arī tā vienkāršā doma, ka jātiek pēc iespējas tālāk prom no lidvagona. Uz kurieni viņi šobrīd iet, Ereijasam pagaidām bija vienalga.

Pirmo apstāšanās brīdi izvēlējās Joels, un arī laipni iedalīja mazliet sava spēka, - Paldies. - Ereijass sajutās ciešamāk, un nolēma izmantot izdevību pajautāt, - Kā mūs tā palaida prom?

Telefoni? Ereijass izvilka no vienas kabatas vienu telefonu, no otras otru. Kas ir ar tiem? Jaunais, nupat Svētnīcā paņemtais, nereaģēja ne uz ko. Vai tāpat būs arī ar veco, kuru, kā Ereijass atcerējās, viņš bija iepriekš saspaidījis tāpat kā pie alas? Diemžēl arī tam atbilstošo "atdzīvinošo" pogu spaidīšana neko nedeva. Karotājs iebāza abus atpakaļ kabatās. - Nekā. Neslēdzas iekšā.

[Urdrunir]

Jā, ejam gan. Tajs pietrausās kājās un sāka kātot projām no avarējušā lidaparāta. Neprasi, kāpēc mēs drīkstam iet! Vienkārši dodamies, kamēr kāds nav pārdomājis. Vispirms orākuls gribēja iegūt cienīgu attālumu no karotājiem un pēc tam padomāt kur viņi īsti atrodas un kā varētu nokļūt tur, kur vēlējās. Kad serafi bija jau pametuši avārijas vietu, viņš pievēsās Joelam. Klau, Joel! Tu skatījies karti planšetē. Kādā debespusē bija Vatra?

Patiesībā nokļūšana viņu iepriekšējā gala mērķī vairs nebija tik nozīmīga kā brīdī, kad viņi iekāpa lidaparātā. Pa Ardu klīda dēmons, kurš pats bija gribējis nokļūt citā pilsētā,- Hatrā. Un puisim vēl likās, ka viņš atcerās kaut kādus sarunu fragmentus no karotājiem, kuros arī bija pieminēta Hatra. Tikai galvā šobrīd bija migla un par savu atmiņu galvot nevarēja. Atmiņa. Acu priekšā uzpeldēja Flēras seja. Vai tā nebija viņa, ka viņam bija rokās iegrūdusi to vietējo ierīci, telefonu, vai? Tajs izvilka mazo aparātu, kuru nebija pat papūlējies kārtīgāk nopētīt, un mēģināja ar pirkstu to pabakstīt. Kā es zinu, vai tas strādā? Viņš vērsās pie pārējiem.

[Romija]

Liesmu pārpilnība Hatrā Flēru nedaudz pārsteidza, lai arī tā it kā bija uguns pilsēta. Ne tikai tāpēc, ka tas šķita ļoti piederīgi demoniem un dažādām ciešanām, bet arī tāpēc, ka jau vairākas reizes šī uzdevuma pildīšanā bija parādījušās liesmas. Hatra noteikti izskatījās piederīgāka trešajam amuletam kā Vatra. Serafiem, protams, tur būs vēl daudz grūtāk smoga un sajūtu dēļ. Tomēr mierināja doma, ka biedri ir devušies uz Vatru, kur vajadzētu būt vieglāk kā Stonā, bet uz Hatru varbūt viņiem varēs pievienoties arī Flēra vismaz ar tēju un spēju daļēji palīdzēt.

Aplūkojusi vispārējo informāciju, Flēra sāka meklēt, vai kaut kur nav ziņas par kādām uguns nelaimēm. Toreiz Sīlija bija parādījusi ugunsgrēku. Arī tagad šķita pareizāk vispirms apskatīties, vai nav kāda informāija par nesen vai senāk notikušiem ugunsgrēkiem ar daudz cilvēku upuriem. Ja vien bija pieejama informācija par vietām, tad Flēra centās salīdzināt atrasto ar atzīmētajām vietām Mejas iegūtajā kartē. Īpaši, ja tās būtu ugunsnelaimju plosītas un pēc tam slēgtas zonas.

[washulis]

Ne noindēt. Ak, nu tas gan bija mierinājums. Es gan nesaprotu, ko viņš iegūtu no izpatikšanas Flērai. Viņiem, protams, bija daži sirdīgi momenti, kamēr viņa bija šeit, bet... Viņi joprojām skaitījās pretējās pusēs, pat ja dažkārt sadarbojušies. Protams, Sariša nebija Flērai visu sīki un smalki iztaujājusi, varbūt ir kas tāds, ko dziedniece noklusējusi vai arī atzinusi tad, kad Sariša nav bijusi tuvumā. Nebūs jau pirmā reize, kad es neizprotu Tava brāļa gājienus. Un jādomā, ka viņi šo problēmu bieži vien dalīja. Bet tas, ka dziedēšana atņem izturību. Iespējams, ka tā. Sariša noteikti nebija dziednieks, lai spētu skaidri pateikt. Iespējams tā ardieši reaģēja uz viņiem nedabīgu iejaukšanos, nevis ļaut ķermenim ar izaicinājumu tikt galā pašam. Un tā pa kripatai vien ķermenis varētu arvien vairāk cerēt, ka problēmas tiks atrisinātas ar maģiju. Tātad tā paliek dilemma mums - riskēt ar to, vai tomēr nē. Pati serafe vairāk sliecās uz noraidošo izvēli. Ievadīt ko tik neierastu un svešu savā ķermenī, cerībā, ka tas palīdzēs. Tikpat labi izsalkušais var doties mežā un ēst sev nepazīstamas sēnes, cerībā, ka remdēs izsalkumu.

Līdz tam... Arī viņa palūkojās Aleksam pretī. Acīmredzot nebija vērts savus jautājumus kādi šifrēt, Alekss nekautrējās būt tiešs arī pats. Pārgulēt. Tas ir kas tāds, ko viņa būtu gatava strauji noraidīt, arīdzan iedomājoties par Meju. Par personu, kas teicās Aleksu mīlam, pat ja tas, nu jau visai droši, bija vienpusēji. Tik tā pēdējā piebilde, ka viņi rīt varētu jau mirt, lika sajusties savādi. Pastāvēja piecdesmit procentu iespēja, ka viņai vairs nebūs nekā, ko zaudēt. Nekā, ko nožēlot. Bet vismaz mirkli pirms tam viņa būs izdarījusi ko tādu, kas vismaz mirkli mudinās lūpās uzkavēties smaidam. Tev taisnība, tas izklausās "ne tā". Viņa piekrita, lai arī acīs ieperinājušās šaubas tik viegli padzenamas vairs nebija. Piecdesmit procentu iespēja, ka nebūs nekā, ko nožēlot. Un ja viņi paliks dzīvi, tad viņai būs daudz iespēju savu dzīvi padarīt vērtīgu. Tikt galā ar amuletiem, ja nu kāds vēl ir palicis. Tiks galā ar Sīliju, tikt galā ar jebko citu, ko Metatrons un citi viņa padotie liks viņai priekšā. Viņai nebija pilnīgi nekā, ko zaudēt. Es nekad neesmu... Sariša iesāka teikt, bet pusceļā samulsa. Knapi Pirmajam solim pāri.

[Sindra]

Sariša

- Man liekas, ka viņam Flēra patīk. Es nezinu. - Alekss noteica. - Katrā ziņā, viņš ļoti sadusmojās, kad es viņu izvilku no šīs pašas telpas. It kā Maikls to uztvēra par personīgu kara pieteikumu. Tad laikam jau viņam viņa patīk. -
Alekss gluži nevarēja teikt, ka neizprot Maikla gājienus. Tad jau drīzāk, ka daļa no tiem viņam likās muķīga, bet... ko tā bija Maikla dzīve un Alekss izvēlējās tajā nejaukties.

- Es domāju, ka es riskēšu. - viņš paziņoja savu lēmumu. Protams, Mārvins necentās pierunāt Sarišu lietot injekcijas. Tāpat viņš domāja, ka arēnā pats tiks galā ar viņu pretiniekiem un Sarišai tikai vajadzēs parūpēties par savu drošību.

- Nu jā... - puisis novilka pēc Sarišas atzīšanās. Godīgi sakot, tā jau viņš arī bija domājis. Ka visticamāk Sariša, tāpat kā Meja, nebūs iepriekš gulējusi ar vīrieti. Jau toreiz ar Meju, Aleksam nelikās, ka tas bija prātīgi un tagad... Jā, nu pastāvēja iespēja, ka viņi rīt abi mirs un tad kāda nozīme. Tomēr, Aleksam ienāca prātā doma, ka iespējams, ka mirs tikai viņš, nevis viņi abi. Galu galā, Sariša bija eņģelis un viņš nebūt nezināja, kas ar tiem notiek, kad cilvēki tos nomaitā. Tādu informāciju viņš nebija no Mejas ieguvis. Un ja nu viņu valdnieks izraida Sarišas dvēseli tikai tāpēc, ka Alekss ar viņu apmierinājis savas alkas?
Puisis nopūtās un palīda zem segas. - Tad jau laikam nāksies iztikt tikai ar izgulēšanos. - viņš nolēma un aizvēra acis.


Flēra

Atšķirībā no Vatras, kur patiešām bija grūti atrast kādu vietu, kur notikusi kāda nelaime, vai kas tāds, tad Hatrā šādas vietas bija daudz. Spēj tikai skatīt un lasīt. Te sadedzis šis, te sadedzis tas. Kaut kā uguns pilsēta tā īsti līdz galam nebija iemanījusies savu uguni savaldīt.
Visai liela nelaime te bija notikusi arī nesen. Aizdedzies un nogāzies lidvagons ar aptuveni trīssimts psažariem. Neviens nebija izdzīvojis. Pēc pāri palikušā ieraksta varēja spriest, ka elektronikā kaut kas sagājis uz īso. Bet tas arī viss. Neko vairāk neviens nebija izdibinājis.
Aleksa dotajā kartē neko īsti nevarēja atrast, jo karotājs informāciju bija savācis tikai par Stonu un Stonas apkārtnē esošajiem punktiem. Viņš nebija centies ietvert informāciju par visu Ardu.
Pāris slēgtās zonas uzrādīja datu tīkls, kurā jebkurš varēja meklēt informāciju, bet, protams, tā nebija slepenā informācija, kāda būtu pieejama karotājiem.

Flēras meklējumus pārtrauca īsziņa. Tā pienāca no Maikla numura. Un saturēja tekstu: Tiku galā ar darbiem. Varam doties vakariņās. Kur man tevi savākt? M.



Pārtijs

Arī Taja telefonam bija kaut kas atgadījies un tas nestrādāja, tāpat kā pārejā komandai piederošā elektronika. Vismaz tā, kuru viņi jau bija pārbaudījuši.

Pēc kāda brīža, no virziena, kur bija avarējušais lidvagons, serafu virzienā brauca tāds kā motocikls, taču tas neskāra zemi. Tam nemaz nebija riteņi, likās, ka tas lido pa gaisu. Nebija divu domu, ka tur dzinās pakaļ paklīdušajiem serafiem. Uz lidojošā motocikla bija manāms Vendels. Jau no visai paliela attāluma viņš uzrunāja bariņu: - Apstājieties! Jūs tiekam aizturēti! - lidmocis turpināja virzīties serafu virzienā.

[Roviela]

Joels velti izbakstījās savā sakaru ierīcē. Tā neatdzīvojās. Orākuls mēģināja palīdzēt Tajam atdzīvināt viņējo telefonu, tikai tas arī neizdevās, un izskatījās, ka nestrādā itin neviens telefons.

Atskanēja motora troksnis, un re! viņus atkal gribēja aizturēt. Un kā tas tips, kā viņu, Vendels, viņus vispār atrada? Un par ko tad šoreiz atkal?
Kāpēc nevar palikt neredzams? Nē, nudien, piedzīvojumu vienai dienai pilnīgi pietika un pāri palika, vairāk neprasījās itin nemaz.
Joels nopūtās.

- Kas tur viņiem - nevar novienoties vai mūs šiem vajag, vai nevajag? Uzbrūkam viņam vai kā? Mēs esam četri, - serafs prātoja klusītēm, lai dzirdētu vienigi viņu bariņš.
Par uzbrukumu - tā bija slikta iespēja, jo vispirms derētu noskaidrot, ko šiem vajag. Tikai vai teiks? Tie Karotāji ir slaveni ar nekā nepaskaidrošanu. Tomēr nupat jau orākuls bija pietiekami apnicis, gribējās atkratīties no visiem pilnīgi liekajiem šķēršļiem, lai beidzot varētu darīt to, kas viņiem bija jādara.
Nē, ja Vendels neko nepaskaidros, Joels riskēs vēlreiz saņemt kādu paralizējošo šāviņu, un tad tiešām kādam būs bijis pamatots iemesls viņu aizturēt.

[Romija]

Lasot par avarējušo lidvagonu, pār Flēras muguru pārskrēja saltas tirpas. Viņas biedri taču arī lidoja ar ko līdzīgu, pat ja Vatras virzienā. Bet šī ziņa pierādīja, ka nemaz tik droša ardiešu pārvietošanās iekārta nav, kas lika dziedniecei kļūt nemierīgai. Neatrasties tādām ne tuvumā, protams, bija nomierinoši, bet citi droši vien bija tajā iekšā. Un tagad nevienu nevarēja sazvanīt.

Jau grasoties vēlreiz pārbaudīt, vai tiešām nav iespējams nodibināt sakarus ar pārējo grupu pirms Lianas, lai noskaidrotu, vai viss ir kārtībā un brīdinātu par Gabriela lēmumu, Flēras telefons iedūcās. Bija pienākusi ziņa. Tātad tomēr Maikls bija vienkārši aizņemts, tāpēc vakariņas bija palikušas kā gaisā karājamies. Bet nu bija Flēras kārta izpildīt savu norunas pusi.

Pārtraukusi informācijas meklēšanu un ielikusi planšeti somā, viņa ātri aizgāja pārģērbties, lai nebūtu vakariņās jāiet gandrīz vai darba drēbēs. Kas nu šīs bija par vakariņām, šķita, ka diena vēl nav beigusies, tomēr nebija svarīgi, kā ēdienreizi nosauc, ja doma bija skaidra.

Pirms atbildēt Maiklam, Flēra uzvilka mēteli, paņēma somu un Lilū atslēgas un devās uz stāvvietu. Nez kāpēc viņai vispirms gribējās pārliecināties, ka nav kādā veidā iesprostota Svētnīcā, pirms solīt kaut kur ierasties.

Lejā stāvvietā viņa uzrakstīja Maiklam atbildi. Es aizbraukšu uz Rozes vārdu. F. Serafe negribēja atklāt Svētnīcas vietu, ja nu gadījumā Attīrītāji vēl nezināja. Un braukt ar savu mašīnu tomēr šķita mazliet drošāk, jo ļāva viņai būt neatkarīgākai no situācijas.

Iekāpusi Lilū, Flēra vēlreiz pasveicināja mašīnas dvēseli un nosauca "Rozes vārdu" kā nākamo pieturas punktu. Parādījās zināms satraukums, kāds piemeklēja dziednieci arī pirms iepriekšējās tikšanās ar Maiklu, jo joprojām nebija garantijas, ka šī nav kļūda. Pie tam tagad klāt nāca apziņa, ka viņa pārkāpj Lianas pavēli, kaut gan vajadzība pabeigt iesākto un nepavērst izdarīto par vēl lielāku kļūdu bija spēcīgāka.

[Rouzijs]

- Jā, mēs esam četri. Četri serafi, kuriem ir beigušies visi spēki, un kuri knapi velkas pa nekurienes vidu. Kā tu iedomājies viņam uzbrukt? - Mejas tumšās acīs burtiski ieurbās Joela skatienā.
- Mēs varam lidot. Vienīgā iespēja, bet ja godīgi man liekas, ka tā mēs atsitīsimies pret zemi un viņi tāpat mūs savāks. - Iespējams, viņiem vienkārši bija jāpadodas, jo tur pie lidaparāta tieši to serafi gandrīz izdarīja. Un pat šķita, ka bija samierinājušies ar savu likteni.

Tumšmate jutās nelaimīga, viņu nomāca Arda, lietus lāses bija izmērcējušas matus, tie slapjās šķipsnās krita ap seju un Mejai bija auksti. Ļoti auksti, gan no lietus, gan no miega trūkuma.
Un tik ļoti gribējās, kādam pieglausties klāt, paslēpties patvērumā. Bet viņai neviena nebija. Vientulība jau atkal iedzēla, izraisot sāpes sirdī un dvēselē, gluži kā inde, kas lēnām rit pa dzīslām, saindējot visu savā ceļā.

[Roviela]

- Kas, viņi? - orākuls nesaprata Meju. Nudien.
- Kas, viņi? Viņš ir viens pats, - tas taču bija redzams, ne? - Es nekustēšos ne no vietas, lai nes, ja grib, lai paralizē un nes tad, bet nekur neiešu. Vismaz ne bez paskaidrojuma kas, ko un kāpēc. Beils mūs palaida, un tagad atkal viens kaut ko grib.

Viņš tieši tikpat cieši atbildēja Mejas, Karotāja saucas!, skatienam.
- Ja jūs, divi karotāji, nevarat pie vajadzības tikt galā ar vienu vietējo Karotāju, tad ko jūs mācībās darījāt? Nu labi, Ereijass izlikās pamatīgi, bet tu pati?

Viņš mazliet atmaiga. Meja spēja iedzīt viņu dusmās, un tas nebija labi! Vai, kur nebija labi...
- Mēs darīsim tā, kā Tajs teiks.

[Rouzijs]

- Vai tev patiešām liekas, ka ja mēs vienam karotājam kaut ko izdarīsim, viņu pārējie nemeklēs? Tie viņi! - Ar kuru galu Joels domāja? Protams, serafi iespējams varēja tikt galā ar šo karotāju, bet pēc tam būs lielākas nepatikšanas. - Turklāt mēs esam nekurienes vidū! Nezinām uz kuru pusi iet. Un Karotājiem ir aprīkojums, kas mūs atradīs pat pasaules galā, un ja nu viņi ir noskatījušies to ierakstu, tāpat ar mums ir cauri! - Ak, tad orākuls vēlējās kaut ko viņai pārmest?

- Es neesmu vainīga, ka Ereijass dāļāja savu spēku visiem cilvēkiem, mēs tāpat nevaram visus izglābt, pat ja gribam. Un ko es? Es esmu nogurusi, neesmu gulējusi jau divas dienas, esmu izsalkusi, neatceros, kad pēdējo reizi esmu ēdusi. Un neuzdrošinies man kaut ko pārmest! - Par ko viņa tik vainota? Par savu domu izteikšanu?
Jauki. Serafe pagrieza Joelam muguru.

[Roviela]

Tā kā Meja, acīmredzot, negrasījās klausīties atbildi, tad Joels arī par šo vairāk neko neteica.

- Ja jau ar mums ir tiešām cauri, tad kāpēc mums labāk nepasēdēt Astindelas cietumā?
Tikai tāds jautājums tā, starp citu. Kāpēc tad, ja viss TIK ĻOTI ir cauri, beigts un pagalam, viņi nedodas prom?
Jautājumā skaidri varēja dziedēt sarkasmu.

Nē, orākuls vēl grasījās pacīnīties tepat, nevis kā tāds skuķis krist no vienas galējības otrā. Tiesa, kaut kur iet īpaši spēka nebija, tā kā par to, ka viņš sēdēs tepat zemē un gaidīs, kas būs tālāk, jokots nebija.