"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Gaidot atbildi, joprojām ar skaidrām raizēm, jo vairāk samulsusi Sariša jutās, kad ieraudzīja Aleksa rokās esošo sainīti. No tā nāca pazīstama un patīkama smarža. Pazīstama un justa Astindelā, bet meklējot mazāk tālas atmiņas, Gabriela svētnīcā. Jā, viņa spēja to atpazīt un neviļus sejā ielavījās smaids, lai no jauna saruktu, apjaušot, ka... Flēra ir šeit? Viņa... Viņa atkal ir Maikla gūstā? Un pat ja nē, arī tad tas šķistu tik savādi, kādēļ lai Maikls ļautu šādi dāļāties ar tējām, turklāt ļaut savu brāli izdziedēt? Vismaz tagad cīņa Būrī būs godīgāka. Tagad serafe vismaz saprata, kādēļ Mārvins turpināja atkārtot "ļoti savādi". Sariša jutās tāpat, turklāt saprata un bija redzējusi vēl mazāk, kā Alekss pats.

Jā, es zināšu, ko ar to darīt. Viņa iekrītoši pamāja ar galvu, paņemot saini pie sevis, lai noliktu to virtuvē, kur viņi neizbēgami atgriezīsies. Cerams, ka tējai laiks vēl būs. Kā Flēra norādījusi - pirms došanās uz Būri. Joprojām spēkā. Ar smīnu sejā Sariša pamāja ar galvu, atgriežoties Aleksu, nopētot, kā viņš jau ir iekārtojies gultā. Ar šādu negaidītu labestību Maikla brālis vēl tiks izlutināts. Nogulies uz vēdera.

Šo rakstu rediģēja washulis: 31.10.2013 14:56

[Urdrunir]

Karotāju vadītājs pazina Meju un Ereijass pazina karotāju vadītāju. Tajs iekšēji sapīka.

Acīmredzot "melnā kaste" lidaparātā bija un tas Beils ir redzējis ierakstu. Bija tomēr iemesls, kāpēc serafs mēdza līst iekšā dažādu pasauļu ierīcēs. Uz citu zināšanām ne vienmēr varēja paļauties. Arī šoreiz būtu ļoti noderējis, ja viņam būtu vismaz apjausma par to, kura ierīce noskatās kabīnē notiekošo. Taču šobrīd vairs neko nevarēja padarīt. Tajs vienaldzīgi paraustīja plecus, nedaudz sērīgi pasmaidīja un tad pamāja ar galvu. Viņš tik pat labi varēja arī doties līdz vietējiem kārtības sargiem. Ja viņš pareizi izprata vietējo likumu sistēmu, tad neskatoties uz to, ka bija lietojis maģiju, kura šeit neeksistēja, viņš kopā ar biedriem bija izglābis pasažierus no terorista. Par to pienācās rokas spiediens no Stonas mēra, ja tai pilsētai bija mērs.

Saudzīgi Tajs pieslēja kājās Joelu un, balstīdams viņu ar plecu, mierīgi pavaicāja. Kur mums jāiet? Orākulam vajadzēja nedaudz vairāk laika, lai izkaltu nākošo pārdrošo plānu.

[Pūķēns Sāra]

Safīra piekrītoši māja, par to, ka Metatrons visu uzzinās un to, ka attiecīgais serafs zināja, ko dara, bet viņa netaisījās uzvelt uz saviem pleciem vēl lielāku vainas nastu. Tajā brīdī, kad Rāls pieminēja augstāko sodu, meitene notrīsēja, acīs iezagās bailes. Vai tiešām? Jā, viņa pārkāpa pasauļu robežas vēl nesasniegusi pirmo soli, bet tas nebija nesis jebkādu ļaunumu un postu, cik nu viņa zināja.

"Es…" balss nelāgi ieķēras un viņa pacentās, kaut cik savākt sevi rokās. "Es cerēju atrast veidu, kā palīdzēt Sīlijai, pirms viņa tiek iznīcināta. Nē, ne lai palīdzētu viņai sadarīt vēl kādas sliktas lietas, bet atgriestu viņu uz pareizā, gaismas ceļa." Safīra saminstinājās, bet tomēr piemetināja: "Viņa ir mana māsa un es viņu mīlu no sirds. Es nespēju sēdēt rokas klēpī salikusi un izlikties nedzirdam to, ka viņu medī kā neizārstējamu dzīvnieku. Ikvienu var izārstēt." Sīlijai gan nepatiktu, ka viņu salīdzina ar sasirgušu zvēru, bet to, par laimi, karotāja visticamāk neuzzinās.

[Sindra]

Flēra

Flēras telefons klusēja. Tāpat, kā likās, ka neviens nepievērsa uzmanību dziedniecei, kura uzkavējās pie mašīnas. Apkārt viss bija mierīgi. Ļaudis, kas bija redzami uz ielas, devās savās darīšanās un arī no "Rozes Vārda" neviens nenesās pakaļ sarkanmatei.

Lilū sveica ar atgriešanos un noklausījusies Flēras vēlmi nokļūt Svētnīcā, paziņoja par pasažieres vēlmes izpildīšanu un informēja, ka ceļā būs jāpavada aptuveni stunda.
Pa ceļam gadījās daži sastrēgumi, bet kopumā tas netraucēja Flērai nokļūt līdz Svētnīcai.

Izskatījās, ka arī te nekas nebija mainījies. Pie Svētnīcas atradās motocikls, kuru serafi paši bija atstājuši. Tas vēl joprojām bija šeit.
Pēc tā gan nevarēja uzreiz secināt, ka arī Gabriels atrodas Svētnīcā. Galu galā, viņš mēdza doties prom, izmantojot gan Stonas taksometrus, gan pats savas pārvietošanās spējas.

Taču uzejot augšā, varēja pārliecināties, ka Gabriels atradās Svētnīcā. Telpā, kura skaitījās viņa istaba.
Metatrona dēls bija pieņēmis savu īsto izskatu. Tērpies vien Astindelas gurnautā, viņš sēdēja istabas vidū un meditēja. Garie, baltie mati ieskāva kailo augumu. Arī viņa spārni bija redzami. Zeltaini balti, gluži vai mirdzoši, tie bija skatāmi visā krāšņumā.

Gabriels gan nebija viens. Virtuvē atradās vēl kāda persona. Serafe. Lai arī kas viņa nebūtu, sieviete bija paspējusi ģērbties Ardas drānās. Melnais apģērbs cieši ieskāva smalko ķermeni. Baltie mati kuplā vilnī sniedzās līdz pat sievietes viduklim. Viņa visai garlaikoti sēdēja pie galda un malkoja Flēras vārīto tēju.


Sariša

Alekss noraidoši pamāja. - Nē, nē... Maikls viņai ļāva aiziet. - puisis domīgi noteica. - Nu, ja vien tas nebija tikai teātris priekš manis. Un viņš viņu neaizturēja pēc tam. - tāda iespēja arī pastāvēja. - Vai arī viņiem ir kaut kāda vienošanās. Es tiešām nezinu. - Aleksam neviens neskaidroja un diez vai viņš būtu ieguvis atbildi, ja jautātu. Un vispār, viņš taču jautāja, un Maikls atbildēja, ka tā neesot viņa darīšanas. Tātad, nācās palikt pie tās ļoti savādi apjausmas.

- Tad labi. - karotājs noteica. Tēja vairs nebija viņa problēma. Un Sariša taču bija solījusi vārīt tēju viņam. Nu ja, tāpat kā masāžu, kas vēl joprojām esot spēkā.
Alekss novilka kreklu un nometa to gultas galā. Apgūlās uz vēdera, kā meitene bija viņam lūgusi. Nolicis galvu uz rokām, viņš ļāva Sarišai darboties. Vajadzēja atslābināties, taču tas puisim ne visai izdevās. Viss notikušais, kā arī vēl tas, kas viņus abus sagaidīja, Aleksu nervozēja un te pat nelīdzēja darba un treniņu pieredze. Lai gan ārēji nelikās, ka Mārvins būtu īpaši uztraucies. Tik vien kā tas saspringums.


Arists un Safīra

- Nevar. - Rāls visai strupi atteica uz meitenes ideju par ikviena izārstēšanu. Nelikās, ka viņš arī būtu gatavs iesaistīties diskusijās par šo tēmu. Vienkārši vēlējās norādīt, ka Safīras domu gājiens nav pareizs. Bet droši, ka tas nebija viņa pienākumos, šo meitenei skaidrot. Tas bija viņas dziedniecības skolotājas pienākums, nevis tiesneša.

- Labi. - beigās viņš noteica. - Rīt jūs tiksieties ar padomi. Padome arī izsvērs jūsu vainu un attiecīgi arī sodu. Apdomājiet labi savu sakāmo un pārskatiet savu motivāciju par izpaužamajām un noklusējamajām lietām. - vairāk arī neko Rāls negrasījās ne jautāt, ne censties izzināt. Viņš devās prom, lai aizturētos serafus atstātu divvientulībā līdz viņu tiesai.



Pārtijs gaisā

Ereijasa jautājums kā likās nedaudz Beilu apgrūtināja, jo viņš nespēja tā īsti uz to atbildēt. Beigās, pagriezies pret vienu no karotājiem, kurš arī atradās uz lidvagona borta, pajautāja, pēc cik ilga laika līdz šejienei atkļūs nākamais lidvagons. Taču arī uzrunātais karotājs tikai neziņā raustīja plecus, līdz saņēma no Beila pavēli piezvanīt pārvaldei un uzzināt.
Veltījis nervozu smaidu Klaudijai, karotājs pamāja Tajam, ka viņš droši var apsēsties atpakaļ savā vietā. - Mēs nevaram pamest lidvagonu, pirms nav ieradies aizvietotājs un mediķu lidaparāts, kas savāc cietušos. Jūs droši varat pasēdēt un pagaidīt. Pēc tam jums nāksies kopā ar mums, mūsu lidaparātā, doties atpakaļ uz Stonu. -

Mejas apgalvojumu, ka viņai esot jānokļūst Vatrā, karotājs noignorēja.
Saņēmis ziņu no kolēģa, Toms painformēja Ereijasu: - Lidvagons būs klāt pēc pusstundas. - Diemžēl, neko ātrāku viņš nevarēja noorganizēt. Ja nu vienīgi... viņa skatiens kavējās pie Klaudijas mātes. - Iespējams Deins var aizgādāt jūs uz Vatru ar Spāri. - karotājs domīgi noteica, kamēr viņa roka kabatā taustījās pēc telefona. Tomēr, Klaudija noraidoši pamāja. - "Spārei" nav autopilota un Alekss ir vienīgais, kas to prot vadīt. - un kā jau Beils zināja, Alekss šobrīd neko nespēja vadīt. - Būs labi. - viņa mierinoši noteica.
- Varbūt tu vari iztikt bez šo cilvēku aizturēšanas? - Klaudija pamāja uz Ereijasa un viņa biedru pusi. Beila skatiens izsekoja meitenes skatienam un apstājās pie Mejas. Pareizi. Tā melnmate.
- Mums vajag aprunāties. - viņš noteica Mejai, taču pirms paaicināt meiteni maliņā. Nostāk no citiem pasažieriem, Toms palūkojās uz Klaudiju. - Alvera man noraus galvu, ja es viņus atlaidīšu. - viņš klusām noteica.
- Vai tad tu viņu izmanto? - Klaudija klusi iesmējās, puisim promejot.
- Es tevi arestēšu. - Beils vēl noteica, kas, protams, bija uztverams, kā joks. Viņš pamāja Mejai, lai seko un aizveda melnmati līdz tai pašai nelaimīgajai kabīnei, kur jau bija risinājušies tik daudz notikumi.

Ievedis Meju kabīnē, Beils pievēra durvis. Pat ja tām nebija stikla. Viņš pats nostājās durvīm priekšā, ar muguru piesegdams izsisto stiklu. Tā, lai dzirdētu ko saka viņa kolēģi, ja gadījumā tiem būtu kas sakāms. Un lai arī citi neredzētu un nedzirdētu viņa sarunu ar meiteni.
Toms izņēma no jakas kabatas aptuveni sprīdi garu, cilindrisku priekšmetu un padeva Mejai. - Es vēlos redzēt tavu identifikācijas karti un tad izmantojot melu detektoru nosauc man savu vārdu. - kaut kā iedomājies, ka Meja varētu nezināt kā izmanto melu detektoru, Toms pasniedzās un to ieslēdza. Viņa roka uz pavisam īsu mirkli pieskārās Mejas rokai. Melu detektora vienā galā iemirgojās zaļa lampiņa. - Šo galu jāpieliek pie pieres, kad atbildi. - viņš pamāja uz to galu, kurā nebija lampiņas, bet gan kaut kāds dzelzītis, kas laikam jau uztvēra melu un patiesību viļņus personas smadzenēs.

[Rouzijs]

Tad tomēr viņiem vajadzēja aprunāties, tumšais skatiens pievērsās Beilam, bet paraustījusi plecus meitene sekoja viņam uz kabīni, kur jau iepriekš serafi bija nedaudz paplosījušies.
Domas gan nedaudz kavējās pie Klaudijas, kas viņa bija Karotājiem? Kāpēc pret viņu visi izturējās draudzīgi, nevarēja būt, ka iemesls ir tikai tas, ka viņa kādam ir māsa.

- Vai tas tiešām ir nepieciešams? - Tumšmate uzlūkoja melu detektoru ar zināmu neticību, it kā viņai nepatiktu doma par to, ka šī ierīce varētu pateikt vairāk kā nepieciešams.
Toreiz Alekss bija teicis, ka viņa ir slikta mele, tad varbūt nevajadzētu melot, ne jau Karotājiem.
- Mana identifikācijas karte palika pie jums iecirknī. - Pirmā ar īsto Mejas vārdu.

Serafe nedroši pielika dzelzīti pie pieres pirms atbildēt uz jautājumu.
- Mans vārds ir Meja. - Tumšmate nosauca savu vārdu, jo Beils taču neprasīja uzvārdu. - Mēs varam iztikt bez detektora, es visu pastāstīšu tāpat. - Tāpat neko noslēpt viņai neizdosies.

[Romija]

Lai arī ceļš līdz Svētnīcai nebija nekāds īsais un gandrīz visu laiku Flēra centās saprast, kāpēc viss bija iegrozījies tā, kā bija, tomēr pie pilnīgi skaidra secinājuma viņa nenonāca. Maikls bija izturējies savādi, un nekā nevarēja paredzēt, kāds būs nākamais solis. Vai viņš atkal atgādinās par sevi telefonā? Ieradīsies kaut kur? Savāks Flēru un pieprasīs to, kas pēc norunas viņam pienākas? Šāda neskaidrība mazliet uztrauca un pat braucot lika skatienam atskatīties, kad kaut kur pilsētas ielās pamanījās kāds stāvs, kas mazlietiņ līdzinājās Maiklam.

Tomēr līdz Svētnīcai Lilū bija godīgi nokļuvusi. Pateikusies par braucienu un aizslēgusi mašīnu, Flēra devās uz liftu, lai brauktu augšā.

"S...Sveiki!" pārsteiguma pilns, nedaudz aprauts sveiciens izlauzās no Flēras lūpām, kad virtuvē viņa sastapa svešinieci. Sieviete, laikam jau serafe, nebija pazīstama, tomēr izskatījās, ka viņa šeit jūtas ērti, tātad — kāds viņu bija ielaidis. Un šo kādu vajadzēja atrast, tāpēc iepazīšanos un atpūtu Flēra nedaudz atlika, lai aizietu uzmeklēt Gabrielu.

Pamanot viņu istabā, pie tam Ardai netipiskā izskatā ieslīgušu meditācija, Flēra bijīgi pievēra durvis un atgriezās virtuvē. Gabriels noteikti zināja, kas ir šī viešņa un ko viņa šeit dara, tāpēc Flēra šoreiz drošāk iegāja virtuvē, nolika somu uz letes un pieklājīgi uzsmaidīja svešiniecei.

"Sveicināti! Es esmu Flēra," viņa iepazīstinājās, bet neuzbāzās ar prasību arī otrai pusei atbildēt ar tādu pašu laipnību. Devusies pie tējkannas, dziedniece vēl uzmeta īsu skatienu baltmatei, kas jau bija uzcienājusies ar viņas tēju. Un joprojām viņu nepazina. Tomēr Flēra šeit jutās kā mājās, tāpēc arī pati sāka rosīties un sagatavot sev tēju un vēl kādu maizīti, jo viss rīta piedzīvojums bija uzdzinis nedaudz apetīti.

[echo3]

Ereijass noklausījās, ko Beils runā ar Klaudiju. Par pusstundu kā gaidīšanas laiku viņam nekas nebija iebilstams - tas bija pat ātri. Cerams, ka pietiekoši ātri.

Toties dažus no sarunā pieminētajiem vārdiem Ereijass atpazina. Protams, Aleksa vārdu, un par Deinu arī bija šis tas dzirdēts. Cik daudz var skaļi teikt? Ereijass saprata, ka par maģiju skaļi runāt nedrīkst, toties tas, ka Klaudija zina krietni daudz par Karotāju šībrīža problēmām, ļāva serafam izlemt - tie, kas ir te apkārt, sapratīs. Pārējiem tas neko neizteiks. - Diez, vai tas, ka Deinam netiek viss ziņots, ir sekas vai cēlonis viņa necienīgajai rīcībai? Attiecībā uz Aleksu, piemēram? - Ereijass nerunāja skaļi, tikai tā, lai dzird Beils un Klaudija. Lai Beils padomā, kamēr runājas ar Meju.

[Pūķēns Sāra]

Safīra kā pienākas atvadījās no tiesneša. Noskaņojums bija nekāds. Vai šīs bija viņas pēdējās stundas Astindelā? Vai sekošana gaismas ceļam novedīs pie spārnu atņemšanas, izraidīšanas vai pat nāves? Viņa nezināja atbildes. Bija tikai vēlme saritināties kāda azotē un rast mierinājumu. Vai tiešām bija tik slikti censties palīdzēt saviem mīļajiem?
Doma, par mierinātāju padarīt Aristu, tika izslēgta pirms tā spēja pieņemt pilnu apveidu. Viņas dēļ karotājs tiek apsūdzēts, vēl uzkraut viņam savas šaubas bija nepieļaujami. Jaunā serafe iekārtojās zālītē un, izvilkusi vecāku sūtīto zīmīti, to vairākas reizes pārlasīja. Viņa apzinājās, ko dara un kādas sekas var būt brīdī, kad devās uz Ardu, tadēļ tagad tēlot diegabiksi bija muļķīgi. Bija jaatpūšas un jāapdomā sava nostāja, kā to ieteica Rāls.

[Mattiass]

— Viņam var būt taisnība, — karotājs domīgi palūkojās uz Safīru, kad Rāls bija prom. — Ir gadījumi, kad upuris jāiemidzina, lai ilgāk nemokas.

Saprotams, faktu, ka pats tā ir darījis, viņš šobrīd labāk nepieminēja.

— Mēs nupat izgāzāmies, — viņš mierīgi piemetināja. — Ja mana laika izjūta neviļ, rīt ir Būris. Un pārējie pat nezina, ka mēs vairs neesam Ardā.

Un tas, savukārt, nozīmēja, ka satraukties par Ardā notiekošo īsti arī nav jēgas. Arī Safīrai. Jo viņa nevar cerēt, ka kāds laidīs atpakaļ uz Ardu. Eh, Gabriel… Tā nu es noticēju, ka tas nav bērnudārzs, vai arī ka tu tiec galā ar situāciju.

— Vēl viena zaudēta diena… — karotājs pagriezās gultas virzienā, un, līdz tai nonācis, nolikās garšļaukus.

[Urdrunir]

Ereijasa jaunā draudzene Klaudija bija radiniece kādam karotājam. Un viņi bija aizturēti. Tajs vēl joprojām neprata salīmēt visu bildi kopā, taču pamazām viņam prātā sāka aizķerties pa informācijas druskai. Visa viņa grupa bija cauri un cauri saaugusi ar šejieniešiem. Nez', cik ilgi viņi šajā pasaulē jau atradās?! Un ko pa nakti bija sastrādājusi Meja?

Tajs nolaida Joelu sēdeklī, taču pats neapsēdās. Viņam negribējās atstāt Meju kopā ar to virsnieku. Meitene izskatījās pēc tādas, kuras emociju uzplūdā izstāstīs vairāk nekā vajag. Atzīsies pārkāpumos aiz pārprastām goda jūtām un nokļūs nepatikšanās. Serafs devās pie virsnieka. Ser? Vai es pareizi sadzirdēju? Mēs esam aizturēti? Vai es drīkstu zināt kāpēc? Orākula balss plūda rāmi kā silta liepziedu tēja ar medu. No viņa staroja vainas apziņas trūkums un izpratne par to, ka karotāji tikai dara savu darbu. Tajs nebija ienaidnieks. Tajs bija pateicīgs civiliedzīvotājs, kas ir nedaudz norūpējies, ka viņam neļauj doties savās gluži ikdienišķajās darīšanās.

[Sindra]

Flēra

Virtuvē sēdošā serafe noskatīja Flēru un viegli pamāja viņai ar galvu. Īpaši nepiepūloties, kas laikam jau nozīmēja, ka viņa sevi uzskata par svarīgāku personu un nenopūlas ar cieņas izrādīšanu dziedniecei.
- Liana. - viņa nosauca arī savu vārdu.
- Tēja ir ļoti garšīga. - serafe atzinīgi noteica. - Gabriels teica, ka tā esot Flēras tēja. Un ja jau tu esi Flēra... - baltmate pasmaidīja.

- Vēl viņš teica, ka diez vai kāds no jums tik ātri būs atpakaļ. - viņas pirksti rotaļīgi virpināja krūzīti. - Laikam jau kļūdījās. Atkal. Bet, mēs drīz dosimies un netraucēsim jūs. - Liana pasmaidīja. Lai arī viņa izturējās laipni un daudz smaidīja, tomēr no serafes vējoja tādas savādas emocijas. Kā lepnums un pat iedomība.

Liana? Diez vai Flēra agrāk bija šo vārdu dzirdējusi. Un kas tā bija par personu, kas atradās viņas priekšā.



Arists un Safīra

Pēc Rāla aiziešanas neviens abus serafus vairāk netraucēja. Te gan arī iepriekš bija mierīgi un klusi, taču tagad miers un klusums izpaudās vēl uzsvērtāk, ļaujot abiem serafiem atpūsties. Tikai gulēšanai vietas tiešām bija pamaz. Dīvānā gulēšanai vietas pietika tikai vienai personai. Lai sagulētu divi serafi, tur jau nāktos saspiesties un diez vai tas būtu pārāk ērti.

Kad diena tuvojās noslēgumam, vēlreiz ieradās serafes, kuras bija atnesušas abiem aizturētajiem ēdienu un tagad viņas savāca tukšos traukus, kā arī atnesa vēl dzeramo un vieglas vakariņas.
Citādi neviens par Aristu un Safīru interesi neizrādīja.



Pārtijs gaisā

Beils nekā nekomentēja Ereijasa izteikumu. Karotāja skatiens uz mirkli aizkavējās pie serafa acīm, bet viņš jau virzījās uz kabīnes pusi, ar visu Meju.
- Deins ir mans brālis. - Klaudija noteica. Viņa gan neko vairāk nepaskaidroja. Katrā ziņā neapsūdzēja vai neattaisnoja savu brāli saistībā ar Aleksa nonākšanu gūstā pie Attīrītājiem, ja tā bija tā necienīgā rīcība.

Toma skatiens kavējās pie melu detektora, kad Meja nosauca savu vārdu, un viņš pamāja. - Nu jā, tā jau man arī likās. - karotājs noteica.
- Un ko visu tad tu man pastāstīsi? - viņš ieinteresēti pavērās uz Meju. Taču, te arī viņu privātā aprunāšanās pārtrūka, jo kabīnē parādījās Tajs.

Beils apstiprinoši pamāja. Ar rokas mājienu viņš paaicināja jaunekli tuvāk un ieslēdzis kabīnē notiekošā ieraksta atrādīšanu, ļāva Tajam noskatīties visā krāšņumā. Gan demona rīcību, gan serafu iesaistīšanos. Daudz dīvainu gaismiņu un plīstošu stiklu.
- Vaininiekiem gan izskatās, ka ir izdevies aizbēgt. Un man vispār nav ne jausmas, ko ar šo ierakstu darīt. Bet kaut kas man ir jādara. - vainīgi paraustījis plecus, karotājs noteica.
- Es zinu, ka jūs esat biedri tai meitenei, kas ir pie Attīrītājiem. Un Mejai - viņš pamāja melnmates virzienā - šis arī nav vienīgais pārkāpums. Tiesa, man nav ideju ne kā šo paskaidrot, ne kā padarīt par nebijušu. Ja jums ir kāds priekšlikums, es to labprāt uzklausīšu. Ja nē, man diemžēl nāksies jūs nogādāt Stonas iecirknī. -
Neizskatījās, ka jaunais karotājs tā ļoti rautos izpildīt savu pienākumu.

Lai arī pārējie cilvēki, kurus bija ķēruši paralizējošie šāviņi, vēl joprojām atradās bezsamaņā, Joels sāka atgūties. Sajūtas gan bija visai briesmīgas. Galvassāpes, nogurums un tāda sajūta it kā kaut kas smags būtu pārbraucis pāri.

[Rouzijs]

- Viss kas tev interesēs. - Nu iespējams, ka ne viss, bet Meja bija gatava runāt, ja vien viņa var neizmantot to melu detektoru. - Alekss teica, ka esmu slikta mele, tev pat nebūtu nepieciešams melu detektors. - Bet iedomājoties par Aleksu Mejas acīs parādījās zināmas skumjas, tāpat kā balsī ieskanējās vairākas skumjas notis. Viņa novērsās no Beila, nebija prātīgi domāt par Aleksu, starp viņiem nekas tāpat nevarētu sanākt, turklāt viņš bija Attīrītāju gūstā un viņam draudēja briesmas, tāpat kā Sarišai.

Tumšās acis palūkojās uz Taju, bet kad Karotājs ieslēdza ierakstu, ar kabīnē notikušo serafe nopūtās.
- Ja tu mūs aizvedīsi atpakaļ uz Stounu, tad Attīrītājiem būs vēl pāris cilvēki uz kuriem noskatīties Būrī. Vai varbūt pat vēl ļaunāk. - Tumšmate paraustīja plecus. Ja godīgi Meja nezināja ko teikt, tāpēc palūkojās uz Taju un viegli paraustīja plecus. - Mums pēc iespējas ātrāk ir jānokļūst Vatrā. - Tumšais skatiens aizslīdēja līdz Beilam. - Un būtu jauki, ja tu mums palīdzētu. - Šajā pasaulē cilvēkiem vairāk rūpēja viņu pašu labums, bet vai šis Karotājs nesavtīgi varētu palīdzēt?
Meja cerēja, ka jā. Cerēja, ka Arda tomēr nav tik tumša vieta, kā sāka likties.

[Romija]

Aplejot arī sev tēju, Flēra piekrītoši pasmaidīja. "Jā, to es paņēmu no mājām. Nemaz nezināju, ka tā tik ļoti noderēs atmosfēras uzlabošanai," viņa laipni atbildēja uz Lianas komplimentu. "Paldies! Man prieks, ka jums garšo," sarkanmate vēlreiz palūkojās uz gaišmati un aplēja arī sev krūzītē tēju. Lai kas arī bija šī viešņa, Gabriels bija viņu ievedis, tāpēc arī dziednieces izteiksme bija laipna. Viņa nebija drauds vai ienaidnieks, vai ne?

Ar maizīti vienā rokā un tējas krūzi otrā Flēra jau grasījās pievienoties viešņai pie galda un uzzināt ko vairāk, kad Liana pati paskaidroja... vairāk. Dziedniece palika pussolī un smaids viņas sejā sastinga. Tagad skatiens vērīgāk nopētīja pie galda sēdošo sievieti, viņas brīvo pozu, pašpārliecināto attieksmi, krāšņos, baltos matus. Pat sajūtas no viņas šķita nākam savādākas, kas tomēr tik labi saskanēja ar vārdiem. Ai, kā iedzēla apziņa, kas to visu salika kopā! Krāšņa baltmate un Gabriels savā patiesajā izskatā. Un parasta, necila dziedniece, kas atgriezusies par agru, gandrīz vai kā pieķērusi abus... un iedomājusies, ka ir kaut kas vairāk par kārtējo serafēnu. Protams, ka valdnieka dēlam vairāk piestāvēja darīšanas ar šādu sievieti, lai kas arī Liana nebūtu un lai kādas saiknes viņus nesaistītu. Un, lai arī Flēra neko vairāk par viņu nezināja, tomēr situācija un pārliecinātība uzvēdīja savas dvesmas, liekot sāpīgi iztēloties, ko Flēra šeit ir pārtraukusi.

Mirklis aptvert to visu un uzslaucīt sašķīdušās pašapziņas drumslas ievilkās. "Es iešu uz istabu," viņa pēc kokaina mulsuma brīža noteica, iesākto soli neveikli pagrieza uz sāniem un nolaistu skatienu devās prom no virtuves. Viņa negribēja redzēt Gabriela vilšanos, ka Flēra ir atgriezusies par agru, viņu sarunu... vai kas nu sekos Lianas tējai virtuvē. Tomēr arī prom viņa aizmukt nevarēja, jo nebija jau plāna. Jā, plāna neesamība bija tas, kas turēja Flēru tepat, nevis vēlme satikt Gabrielu. Vismaz tā viņa sev centās ieskaidrot, aizverot istabiņas durvis.

Gabriels un Liana tāpat drīz dosies, vajadzēja tikai pārciest šos brīžus. Nolikusi tēju un maizīti, ko vairs nepavisam negribējās apēst, uz naktsskapīša, Flēra sameklēja telefonu. Pirksti īsti neklausīja domas, bakstījās uz priekšu un atpakaļ pa telefona ekrānu, līdz atvēra Kailes īsziņu un tā arī palika. Rokas ar telefonu bezspēcīgi noslīga uz Flēras krūtīm, viņai guļot uz muguras, veroties griestos un cenšoties atrast līdzsvaru un saturu šim mirklim.

[Urdrunir]

Un šim te virsniekam bija pašam kaut kādi slepenie mērķi. Tajs sajuta šķelšanos un cīņu par varu karotāju rindās. Ardieši tomēr bija cilvēki.

Ē... Ser! Tad jūs zināt vairāk nekā zinu es. Serafam tiešām nebija ne jausmas ko pārējie grupas biedri bija paspējuši sastrādāt un cik stipri viņi bija pārkāpuši vietējos likumus, bet sarunu biedrs bija izdarījis mājienu, ka gaida palīdzību izskaidrot notikušo, un te Tajs varēja palīdzēt. Skaidrojums visam notikušajam ir pavisam vienkāršs. Redziet, salonā pēkšņi uzradās tas vīrs. Viņš bija kaut kāds neomulīgs. Nu, apsēsts, traks. Viņam noteikti bija kaut kāda garīgā slimība. Un viņš zināja pilota kabīnes durvju kodu. Ziniet, mēs no Stonas, mēs esam stūrgalvīgi ļaudis un mums nepatīk, ka mums draud. Un viņš draudēja, ka brauks uz Hatru. Pie tam man liekas, ka viņš bija apgādāts ar militāro tehniku. Kad viņš runāja ar pasažieriem salonā, es varēju zvērēt, ka viņš atskaņoja kaut kādus zemas frekvences signālus. Uzreiz radās tāda sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas ļauns. Nu, tāda neomulīga. Es noteikti nebiju vienīgais, kas sajuta šos signālus. Vairāki vīri sadusmojās, kur citkārt būtu palikuši mierīgi. Jūs esat karotājs. Jūs noteikti labāk pārzināt tāda tipa ierīces. Orākuls varēja stāstīts puspatiesības un pasakas tik ilgi, kamēr virsnieks uzskatīs, ka tās var pārvērst patiesā atskaitē.

Pēkšņi Tajs izslējās, žilbinoši uzsmaidīja un lepni izslēja galvu pusprofilā. M? M? Vai jums neliekas, ka šī seja ir kaut kur redzēta? Nē? Es protams vēl neesmu slavens, bet es esmu aktieris. Tāpēc arī man dīvainais apģērbs. Es iejūtos lomā. Par fantastisku pasauli, kuri eksistē burvji un raganas. Vai varbūt jūs esat redzējis mani spēlējam policistu no pagātnes. Nu, ar vārdu sakot, es reizēm mēdzu ātrumā izmantot frāzes no iepriekšējiem tēlojumiem. Tā es principā blefoju, kad mēģināju pierunāt teroristu, lai viņš mūs ielaiž pilota kabīnē. Un ziniet, viņš, ja tā padomā, bija vienkārši apkrāvies ar dažādām ierīcēm. Viņam noteikti bija skaņas viļņu ģenerators. Kā citādi, lai izskaidro, ka viņš saplēsa pilota kabīnes stiklu un izrāva mani tam cauri? Pie tam tik ātri, ka es vēl kādu brīdi ticēju, ka stikls ir palicis vietā. Patiesi! Un jonizētā aura, ka piepildīja visu kabīni? Varbūt tā bija kāda reakcija, kad viņš izsita stiklu un apkārtējais gaiss lielā augstumā reaģēja ar kādu no viņa rotaļlietām. Es burtiski savām acīm redzēju tādu kā elektrisku izlādi ap savām plaukstām. Nu, ziniet, tādas gaismiņas. Un tie viņa triki ar hologrāfiskajiem projekcijas attēliem. Vienu brīdi likās, ka viņš ir neviens viens, bet veseli trīs. Es aiz pārsteiguma pat atkal sāku citēt tekstu no vienas savas lomas. No fantastikas pasaules. Par laimi viņš sadzirdēja jūsu tuvošanos. Un nobijās. Bet neprasiet kā viņš tik ātri tik projām. Es nespēju noticēt, ka viņš varēja izlēkt pa logu tādā tempā. Principā jūs mūs izglābāt. Ja nebūtu jūs, tas terorists noteikti ķertos pie citām savām ierīcēm un kādu no pasažieriem nopietni savainotu. Es principā domāju, ka jums par šādu operatīvu rīcību pienākas uzslava no jūsu komandiera. Nudien! Ser! Tajs bēra skaidrojumus vienu pēc otra, un nevienā mirklī pat nepieminēja vārdu "maģija".

[Roviela]

Tikko vēl viņš stāvēja kājās, tad viss sagriezās, un tagad orākuls apjauta, ka kaut kā ne pārlieku ērti, bet sēž sēdeklī. Apkārt nav pilnīgs klusums, nē, bet nav arī pamatīgs troksnis.
Kāda nelāga sajūta, tā vien gribējās palūgt, lai Flēra uzliek plaukstiņu uz pieres. Flēra... nē, Flēra taču nebija viņiem līdzi, viņa nemaz nav te.

Joels klusītiņām ievaidējās, tā darot pasaulei zināmu, ka ir pamodies, un mēģināja pacelt plaukstu līdz galvai, lai pats to atstutētu, ja jau Flēras ar dziedinošajām rociņām nav.
Acis varēs atvērt pēc tam. Kaut kad vēlāk.

[echo3]

Ereijass pavadīja ar acīm promejošo Beilu un Meju. - Man jau tā likās. - Tas tika teikts par to, ka Deins ir Klaudijas brālis. Ja arī sākumā to nevarēja noprast, tad pēc Klaudijas sarunas ar Beilu Ereijasam bija radusies tāda nojauta. Tas gan nebija iemesls, kāpēc viņš Deina rīcību bija nosaucis tik maigi. Ereijass neuzskatīja, ka zina un saprot visu, lai spriestu tiesu. Toties par to, ko bija pateicis, viņš bija pārliecināts. Deina rīcība bija necienīga. Ereijass negrasījās izplūst muļķīgos apvainojumos un aizrādījumos Klaudijai par viņas brāli. Klaudijai jau tāpat pietiek rūpju.

Karotājs no tālienes noskatījās, kā Beils ielaiž pilotu kabīnē arī Taju. Nez, ko viņi tur sarunās, un vai vispār sarunās? Karotājiem gan tā kā nebūtu pārlieku jāinteresējas par maģiju - tam ir domāti Attīrītāji - tomēr, tā kā Sariša no Karotāju cietuma bija pa tiešo nokļuvusi Attīrītāju cietumā, tad secinājumi nemaz tik priecīgi neradās. Visādi cietumi un sodi te laikam bija atbilde uz jebkuru problēmu. No prātošanas viņu izrāva Joela vaids. Ereijass pagrieza galvu uz orākula pusi un ieraudzīja, kā Joels sakustas. Karotājs piecēlās un pārsēdās Taja vietā, palīdzot Joelam sēdeklī iekārtoties taisnāk. - Kā jūties?

[Roviela]

- Uuuu... - Joels nopūtās, joprojām taustot galvu.
- Tā, itin kā nevis es lidotu vagonā, mēs taču lidojam, ja? Bet vagons būtu uzvēlies man virsū.

Viņš atvēra acis un mēģināja paskatīties apkārt. Cilvēki bezsamaņā, slikti jūtas, un tagad, kad serafs bija puslīdz atjēdzies, un pašam bija slikti, citu sāpes varēja just tā labi pamatīgi.
- Kas te notika? Mani sašāva?
Citādi būtu grūti izskaidrot slikto pašsajūtu.

[Sindra]

Flēra

Liana neaizkavēja Flēras došanos uz istabu. Arī vairāk nekādās sarunās ar dziednieci neiesaistījās. Sēdēja savā nodabā un gaidīja kaut ko. Laikam jau Gabrielu.
Uz Gabrielu arī ilgi nebija jāgaida.
Pēc kāda brīža viņš pieklauvēja pie Flēras istabas durvīm. - Drīkst? - viņš apjautājās, taču tas vairāk laikam jau bija skata pēc, jo Gabriels ienāca telpā pat nesagaidījis Flēras atbildi.

Metatrona dēls vēl joprojām izskatījās, kā serafs. Bez maz vai starodams ar visu savu harizmu. Tikai baltie spārni bija skatienam pazuduši.
Ienācis telpā, viņš klusi aizvēra durvis un ar muguru atspiedās pret tām.
Likās, ka viņš vēlas kaut ko teikt, taču nespēja rast īstos vārdus un tā arī palika stāvot pie durvīm, rokas sakrustojis uz kailajām krūtīm.
- Vai tu esi aizņemta? - bija vienīgais jautājums, kuru Gabriels no sevis izdabūja.



Pārtijs gaisā

- Alekss... Alekss... - Beils klusi novilka. Viss, ko viņš spēja uz šo komentēt, bija tikai nopūta. - Es nevaru jums tā vienkārši palīdzēt. - karotāja skatiens aizkavējās pie melnmates acīm. Jādomā, ka viņa saprata. Ja jau tik labi pazina Aleksu.

Ar Taja stāstu bija vēl trakāk. Nē, Toms neko neteica. Viņš noklausījās jaunekļa aizrautīgo stāstījumu, taču par atbildi, viņš tikai pamāja uz to garenisko priekšmetu Mejas rokās. - Vai tu vari visu to pašu atkārtot tā, lai melu detektors neuzrādītu, ka tu nestāsti patiesību? - tas bija vienīgais jautājums. Jo nu... tam ko un kā Beils pasniegtu vai klāstītu, nekam no tā nav nozīmes. Svarīgi bija, lai melu detektors uzrādītu, ka vainīgais ir sniedzis patiesu informāciju.

Klaudija klusēdama pamāja. Ja jau Ereijass bija pazīstams ar Aleksu un Deinu, tad spriežot pēc viņas sarunas ar Tomu, nebija grūti uzminēt, kāda radniecība viņus saista.
Viņa neaizkavēja savu blakussēdētāju pārsēsties. Tikai palikusi divatā ar savu māti, meitene gādīgi apskāva sievietes plecus.

[Romija]

Joprojām neatrazdama pareizo nostāju pret visu notiekošo, Flēra gulēja gultā, līdz viņu iztraucēja Gabriela balss, kas lika gandrīz kā vainīgai sarauties un pieslieties sēdus. No ātrās celšanās vai no Gabriela izskata un būšanas te pie viņas noreiba galva, bet rokas centās izlīdzināt neesošas apģērba krokas. "Nē," Flēra papurināja galvu, nenolaizdama skatienu no Gabriela. Jā, viņai principā bija vienalga, vai viņš izskatījās kā cilvēks vai serafs, jo ne jau izskatā slēpās būtība, tomēr bija patīkami un nedaudz satraucoši viņu vērot šādu. Pie tam ar tādu gandrīz biklu uzrunu. Vai arī nosodošu? Uz krūtīm sakrustotās rokas varēja nenozīmēt neko labu. Flēra joprojām bija visai saspringta.

[Rouzijs]

Protams, Beils nevarēja palīdzēt, serafe nopūtās. - Es zinu... - Viņa klusi noteica un skatiens noslīdēja līdz pilota kabīnes grīdai. Tumšmate vēroja, kā sadauzītie stikli atspoguļoja gaismu. Viņa bija izdauzījusi logu un tagad atradās nepatikšanās. Lielās nepatikšanās, šeit ne tikai bija iejaukts pārkāpums sakarā ar šo lidvagonu, bet arī ar to, ka viņa toreiz aizbēga no Karotājiem.

Pēc Taja stāsta serafes roka ieslīdēja tumšajos matos, tas viss bija tik... briesmīgi, lai gan nevarēja noliegt, ka serafam ar izdomu viss bija kārtībā. Tumšmate pat nezināja, smieties vai raudāt. Labi, raudāt viņa tāpat nevarētu par ko tādu, tomēr izteiciens bija vietā.
- Taj, nav jēga melot, tici man. - Turklāt ierakstā taču bija redzams, ko kurš ir nodarījis. Un diez vai orākulam sanāktu samelot tā, ka tā ierīce neuzrādītu patiesību. Mejas skatiens noslīdēja līdz melu detektoram viņas rokās. Meitene to pasniedza Beilam. - Ne jau par mums tev būtu jāuztraucas, bet par to, kurš aizbēga. - Mejas skatiens pievērsās Karotāja acīm, tomēr drīz vien novērsās, it kā viņa baidītos lūkoties uz viņu un pateikt pārāk daudz.