"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Tajs teica, ka viņš te atrodoties serafu dēļ. Joels nedaudz šaubījās, lai gan arī tā varēja būt. Bet tad gan nodrošinājušies! Visās lidostās gaidīja un sekoja brīdim, kad viņi lidos uz Vatru? Un jau sagatavojušies, skat, karte un ko-viņš-tur uz tās kastītes sabakstīja.
Tomēr arī tā varēja būt.

Ieraudzījis zvanāmos telefona numurus, Joels vienam no tiem nosūtīja ziņu:
Te reiss W7 4GH uz Vatru. Nezināma persona, vietas numurs, - Joels paliecās uz priekšu, lai saprastu, kāds numurs tai vietai bija, un tad ierakstīja to, - ieņēma pilota kabīni, mainot maršrutu uz Hatru. Salonā nepieciešama medicīniskā palīdzība. Nolaupītāja prasības nav zināmas.

Tad serafs nolika telefonu un sagatavojās iespējai, ka būs sevi jāatklāj cilvēkiem. Ja savādāk nevarēs, protams.

[Pūķēns Sāra]

Arists un atvēris portālu? Serafe pārsteigta palūkojās uz vaininieku. Kādas muļķības! No karotāja skatiena pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Tas tiešām bija, kā viņš iepriekš stāstīja. Viņai bija žēl karotāja.

Tāpat izbrīnīja Aivena interese par Sīliju, nevis savu brāli. Kāda atšķirība? Vai varbūt viņš baiļojās, ka Sīlija kaut kādi izskalojusi viņas smadzenes?
Par atbildi Valdnieka dēlam Safīra noliedzoši pamāja. "Gabriels vēlējās, lai turos no māsas pa gabalu. Viņš uzskatīja, ka viņa mani varētu izmantot kā ķīlu, lai ievilinātu viņu lamatās. Es tam pakļāvos, jo… ar tukšu runāšanu pat no manas puses nepietiktu, lai viņa pārdomātu dzīves uzstādījumus. Kā arī Arists darīja labi sev iedoto uzdevumu. Viņš man nedeva ne mazāko iespēju aizlavīties, lai tiktu pie viņas. Safīrai gribējās satikt māsu, bet viņa nevēlējās dēļ savas iegribas pakļaut briesmām citus serafus. Viņa uzzināja daudz par Sīliju un notiekošo, sastopot Ardā Gabrielu un pārējos serafus, bet šī informācija bija kļuvusi drīzāk par viņas kavēkli. Vai viņai to vajadzēja stāstīt Aivenam? Censties attaisnoties viņa priekšā par nepadarīto? Nē, vienīgais, kura priekšā viņai par to vajadzēs taisnoties būs pašai sev, jo tā ir nepiepildīta pašas vēlme. Pārlieku liela paļaušanās, ka ir laiks; ka atradīsies veids kā satikt māsu drošos apstākļos; pārlieku liela pievēršanās citu problēmām…

[Sindra]

Flēra

Maikls pasmaidīja.
- Man, protams, glaimo, ka tu tā pie manis steidzies, ka pat nesagādāji solītās brokastis savai draudzenei un Aleksītim. - Tēja. Jā, nu varēja redzēt, ka Maiklam īsti neliekas, ka no tējas var justies paēdis. Bet, tad atkal... nebija jau tā, ka viņam bija svarīgi, lai tie abi būtu pabaroti.

Maikla skatiens vēroja Flēru. Nu, jā, viņš smaidīja. Tomēr nebija tā, ka jaunekļa smaids būtu pats sirsnības iemiesojums, taču to nevarēja definēt arī kā smīnu vai uzjautrināšanos.
- Jā, vispār tev taisnība. - viņš noteica, atļāvies atspiesties pret Lilū sānu, ja jau izskatījās, ka Flēra nebūt tik steidzīga savos lēmumos nebija. - Toreiz tu no manis nebaidījies. Tu tagad baidies. - bet viņš... viņš jutās pavisam brīvi un malkoja kafiju. Vai baidīties bija pamats? To Maikls nepaskaidroja. Galu galā, tas tāpat neko nemainītu, ja viņš pateiktu: Nu, nebaidies.

- Tur! - viņš pamāja uz veikalu, ielas pretējā pusē. - Tur pārdod garšīgas maizītes. Un kafiju. - puisis pacēla savu krūzi nedaudz augstāk, tā ka uz tās sāna varēja redzēt veikala logo.
Jā, viņš acīmredzami bija gatavs pavadīt Flēru līdz veikalam, ja jau meitene tik ļoti vēlējās iegādāties brokastis tiem abiem.



Arists un Safīra

- Viņi jau neko nezin par Gabriela darīto un paveikto Ardā. - Aivena skatiens pievērsās Aristam, saklausot ironiju karotāja balsī. - Bez tam, Gabriels Metatronam noklusēja Safīras atrašanās vietu. Tēvs par to ir dusmīgs. - bet tā jau nekādi nebija pirmā reize, kad Gabriels nepiekrita Metatronam un kad viņu domu gājieni gluži negāja vienu ceļu. Tas īsti nevienam nebija noslēpums.

Aivens noklausījās Safīras stāstīto un pamāja. - Nav jau nekādas dzīres. - viņš noteica un eņģeļa balsī bija saklausāma tāda kā grūtsirdība. Nedaudz minstinādamies, beigās viņš piegāja pie Safīras un apskāva meiteni. - Man ļoti žēl. - Aivens klusi noteica. Un tas pat nebija liekuļoti vai tikai pieklājības frāze. No Metatrona jaunākā dēla puses nudien plūda skumjas, kuras jaunajai dziedniecei nebija iespējams nesajust. It kā... viņš lieliski saprastu, kā viņa jūtās. It kā... viņš pats tā justos.

- Es pagādāšu jums ēdamo un ... - Aivens palūkojās gan uz Safīru, gn Aristu un viņu tērpiem. - drēbes, ja jūs vēlaties. - laikam jau neviens nebija aizturētajiem serafiem neko tādu piedāvājis.



Pārtija pārtijs

Meitene nedaudz salecās, kad Ereijasa roka viņai pieskārās. Taču tumšo acu skatiens aizkavējās pie svešinieka acīm un tā bija tāda savāda sajūta. Viņa nudien vēlējās, lai svešinieka roka paliktu uz viņas rokas. Tas bija savādi nomierinoši, lai arī kopumā visai nepareizi.
- Es esmu Klaudija. - viņa nezin kādēļ nosauca savu vārdu, pat ja svešinieks to nebija jautājis. - Mana māmiņa ir slima. Un mums jānokļūst Vatrā uz dziednīcu. - tumšmates skatiens palika gluži kā piekalts blakussēdētāja acīm. - Viņa nomirs... viņa neizturēs ceļu līdz Hatrai un pēc tam līdz Vatrai. - meitenes balsī gan nebija panikas. Skumjas gan.

Glābšanas līdzekļi? Viņa domīgi pavērās apkārt. - Kā Jūs to domājāt? Glābšanas līdzekļi? Vai mums kaut kas draud? - Tā paveroties apkārt, nekādu īpāšo glābšanas līdzekļu nemanīja. Nebija tā, ka kaut kur stāvētu salikti izpletņu kalni, vai kādi citi palīglīdzekļi, kas palīdzētu evakuēties no lidaparāta. Tiesa, bija norādītas izejas. Arī avārijas. Bet tā...
- Es varu piezvanīt brālim. - viņa noteica un meklēja savu telefonu. - Viņš ir karotājs. - Klaudija paskaidroja.

Planšetē Joelam izdevās uzzināt, ka Hatra ir pilsēta, kas no Stonas atrodas vistālāk. Ja svešinieks patiešām domāja šo lidvagonu pilotēt uz Hatru, tad viņi šeit bija iesprūduši uz kādām desmit stundām vismaz. Tas arī raisīja sašutumu ardiešos. Apzinājušies, ka pazaudēs tik daudz laika, cilvēki kurnēja un daži sāka savus protestus paust arvien skaļāk.
Taču, kad likās, ka cilvēku pūlis bez maz vai kļūs nekontrolējams, svešinieks kaut ko izdarīja. Pirmkārt, pārstāja darboties visas elektroniskās ierīces. Iespējams, ka kaut kur savā plānā viņš pārrēķinājās, jo salonā arī sāka mirgot avārijas signāla lampiņas, kas ziņoja par bojājumiem lidvagona elektronikas sistēmās.
Vai varbūt svešinieks to bija perfekti izplānojis, zinot, ka nojaucot vienu no gaisa kuģa sistēmām, ieslēdzas avārijas sistēma un tā gluži triekties pret zemi viņi negrasījās.
Otrā maģija, kurai viņš lika izplatīties pa salonu, sagādāja pēkšņas, asas galvassāpes cilvēkiem. It kā viņi sadzitrdētu kādu spalgu un griezīgu skaņu.
Arī Ereijasa kaimiņiene saķēra rokās galvu un aizspieda ausis. Nomirušais telefons izkrita no meitenes rokām un atsitās pret grīdu.
Serafi gan šo maģiju sajuta, taču viņus tā nekādi neietekmēja. Tad jau drīzāk ietekmēja cilvēku pēkšņās sāpes.

- Ej un sazinies! - svešinieks atrauca uz Taja uzstāšanos, tā lāga nemaz uz jaunekli nepaskatījies. Viņš turpināja darboties ap lidvagona vadības paneli un slēdza iekšā avārijas sistēmu.
Tikai atskanot Mejas piebildei, vīrietis pagriezās un uz serafiem uz mirkli nolūkojās pavisam melnas acis. Tas gan bija tikai uz mirkli. Gluži tāpat, kā serafi mainīja savu acu krāsu, izskatījās, ka arī šis to māk. Savām brūni sarkanajām acīm likt pārtapt melnām.
- Ak... Metatrona spalviņas ieradušās. - viņš pasmaidīja. - Man jau likās, ka šis stulbais vagons pēc kaut kā smird. - melnmatis nepatikā sarauca degunu. - Jūs ļausieties, lai es jūs izsviežu no šī kuģa par biedinājumu citiem. Un ja nē, es nosviedīšu zemē šo kuģi ar visiem šiem nožēlojamiem ļautiņiem. - tādi lūk bija viņa noteikumi.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 24.10.2013 01:16

[echo3]

Mans vārds ir Ereijass. - Ja meitene bija nosaukusi savējo, tad puisis atbildēja gandrīz automātiski, joprojām domādams, ko iesākt. Tātad nekādu glābšanas līdzekļu nav, vai arī pasažieri par to neko nezina, kas nozīmē - lidvagonam ir autonoma rezerves sistēma, ko nevar izjaukt no pilota kabīnes. Tā būtu jābūt, jo citādi lidvagoni kristu zemē viens pēc otra.

Ereijass pietiekoši uzmanīgi vēroja Taja "uzstāšanos", reizē sagaidīdams, ka dēmons durvis neatvērs. Kāpēc lai atvērtu? Iedegās avārijas gaismas, atskanēja dēmona balss un cauri smadzenēm izdūrās cilvēku sāpes. Svešinieks sevi bija atklājis. Kur nu vēl tiešāk! Diemžēl karotāja aizdomas bija izrādījušās pareizas - cilvēki te bija ķīlnieki. Ereijass satvēra Klaudijas plaukstu, - Tā arī ir atbilde, Klaudij, kādēļ es jautāju par drošību. Diemžēl es zinu, ka viņš nejoko. - Vārdi nebija mierinoši, mierinošs bija rokas satvēriens. Tad, pirms cilvēki atjēgušies no dēmona maģijas, karotājs piecēlās no sēdekļa, pieliecās pie Klaudijas mātes un no viņa krūtīm uz sievietes sirdi aizlidoja balta dzirkstele. Reizē Ereijass pieskārās Klaudijas mātei ar roku, dziedējot atdodot daļiņu sava maģiskā spēka. Izārstēt viņš nevarēja, jo spēja to tikai nedaudz, nebija arī laika, bet varbūt Klaudijas māte nenomirs.

Kad viņš atliecās atpakaļ, Ereijasa acis bija violetas, un tādas tās varbūt varēja ieraudzīt Klaudija avārijas pustumsā, ja paskatījās. Karotājs iedrošinoši uzsmaidīja meitenei, - Viss būs labi. Un - novēli man veiksmi, Klaudij. Lai tiekam uz Vatru. - Ko vēl teikt? "Es domāšu par Tevi cīņā"? Ereijass piecēlas no vietas, drīzāk gan - veikli izvēlās gaitenī, jo izdarīja to saliecies. Tas logs starp salonu un pilotu kabīni! Tajs un Meja gan tam bija aizstājušies priekšā, tomēr Ereijass nevēlējās, ka dēmons redz, ka viņš tuvojas. Neviens serafs ar dēmoniem līgumus neslēdz!

[Romija]

Maikla teikto Flēra nekā īpaši nekomentēja, vien viņas skatiens pievērsās kafijas krūzei Maikla rokās. Jā, viņš jau varēja neko nezināt par tēju īpašībām, kad tās lietoja pareizi. Šeit, Ardā, gandrīz visi dzēra kafiju. Arī par bailēm... protams, Flēra baidījās, lai arī centās gluži ceļus nedrebināt un nekrist panikā. Un ne jau ar vīzdegunīgām replikām vai drudžainu darbību viņa te kaut ko panāks.

"Jā, es nopirkšu," viņa pamāja ar galvu, nedaudz atkāpās no Lilū durvīm, lai tās aizslēgtu. Sajūtas bija koncentrētas Maikla virzienā, bet burties, lai sajustu priestera noskaņojumu dziedniece izvairījās. Nedaudz piesardzīgi uzsmaidījusi — kā pateicību, ka ļauj parūpēties, vai kā pierādījumu, ka nebaidās — Flēra grasījās doties uz norādīto veikalu, lai iegādātos maizītes. Soma, telefons, karte, viss bija līdzi. Izskatījās gan, ka Maikls īsti netaisās viņu izlaist no acīm, kas bija paredzami un iebildumi varētu tikt uztverti visai negatīvi. Ja arī Maiklam bija kādi nelāgi plāni, tad šis veikala apmeklējums, šķiet, bija ārpus tiem, tāpēc diez vai gluži lamatas tur būs sarīkotas. Un No malas taču varēja domāt, ka Flēra pērk ēdamo viņiem abiem. Sarkanmate devās veikala virzienā, pametot skatienu, vai Maikls viņu pavadīs vai gaidīs turpat.

[washulis]

Pēc Mārvina atbildes Sariša tik domīgi pamāja ar galvu. Protams. Viņa saprata, jā, bet šāda muskuļu pārbaudīšana var pārpūlēt, bet arī tiesa, ka viņi nezināja, cik šobrīd rāda laiks un kad tiks saukti uz arēnu. Tas varētu būt tūlīt. Līdz tam... Sariša pat nezināja, kā gatavoties. Arī veikt līdzīgu treniņu, kā iesācis Alekss. Tas izredzes diži neuzlabos, tika izkustinās ķermeni. Atpūta šķita neatsveramāka. Miers prātā. Bet reizē tik grūti nosēdēt uz vietas. Kaut kas jādara un jāpasāk. Varbūt vēlies savu masāžu tagad?

[Pūķēns Sāra]

Meitene atbildēja Aivena apskāvienam. Šķita, ka viņam to vajag tik pat ļoti kā viņai. Vismaz tāds iespaids radās no serafa emocijām. Viņš satraucās par savu brāli? Vai pazina Sīliju pietiekoši labi, lai skumtu par viņas likteni? Jautājumu bija pietiekami, bet viss, ko Safīra izspieda, kamēr Aivens bija tuvumā, bija: "Kas noticis?" Viņa apzinājās, ka Valdnieka dēls varētu jautājumu noingorēt vai atbildēt, ka viss ir kārtībā, bet ignorēt puiša emocijas viņa nespēja. Varbūt bija iespēja palīdzēt nomierināt Aivena skumjas, ja jau pati sev viņa nespēja nekādi palīdzēt.

Par drēbēm Safīra piekrītoši pamāja, kad minstinoties piebilda: "Ja tevi tas pārlieku neapgrūtinās… vai tu varētu pateikt maniem vecākiem, ka nekas slikts ar mani nav atgadījies? Viņi neko nezināja par maniem plāniem un noteikti satraucas." Tāpat viņa cerēja, ka Metatrona dusmas nav skārušas mīļos vecākus, jo viņi bija bez vainas.

[Roviela]

Joels joprojām bakstija telefonu, kad tas pēkšņi pavisam atslēdzās, to pašu izdarīja planšete, un orākuls tā arī palika nesapratis, vai viņš paspēja nosūtīt ziņu, vai nepaspēja.
Itin kā jā, bet varbūt arī nē.
Labāk pieņemt, ka nē, un tas nozīmē, ka jātiek galā pašiem vien.

Au... cilvēku sāpes griezās kā ar nazi, tas dēmons ko? sev vāc spēku vai vēl kā tā? Vai arī tas skaitās nomierināšanas pasākums, lai ļaudis ir aizņemti un nepaniko?

Visādā ziņā, tagad, visticamāk, būs kaut kāda kaušanās, un Joelu ar gaismas maģiju vajadzēs tur, priekšgalā.
Viņš aizbāza savu 'mirušo' telefonu aiz garā zābaka stulma, planšeti paņēma tāpat vienā rokā, cēlās un centās nemanāmāk aizkļūt līdz priekšgalam.

Ļauties izmesties laukā? Un cilvēki kā? Joels neticēja, ka viņiem tāpat nav paredzēta bojā eja. Ja dēmons vienkārši gribēja nokļūt Hatrā, viņš noteikti varēja nopirkt biļeti uz pareizo reisu.
Tātad drīzāk jau būs jākaujas.

[Rouzijs]

Skaidrs, šis bija viens no Valdnieces pakalpiņiem, kā tad savādāk. Meja palika īgna, bet cilvēku sāpes ietriecās dvēselē, kā viņas raidīta bulta mērķa sirdī. Viņš to speciāli izdarīja, lai viņiem būtu grūtāk koncentrēties? Savādāk nevarēja būt. Mejas tumšās acis nolūkojās uz dēmona acīm, pat tad, kad tās bija palikušas melnas.
Viņa bija karotāja un nebūt netaisījās klausīt šī cilvēka pavēlēm, pat ja tā iespējams varēja apdraudēt nevainīgas dvēseles.

- Kā būtu, ja tu atvērtu vaļā šīs durvis un mēs pamatīgi sadotu tavai melnajai, netīrajai būtībai un nosūtītu atpakaļ pie Valdnieces? - Serafes acis ieurbās svešinieka acīs. Jā, tie bija draudi un viņas pirksti redzami pārslīdēja pār dunčiem, kas atradās pie tumšmates jostas.
- Vai arī tu tūlīt pat vari mainīt maršrutu atpakaļ uz Vatru... - Viņa noplātīja rokas. Tas bija bīstami, piedzīvot avāriju serafe noteikti nevēlējās, te bija pārāk daudz cilvēku. Turklāt svešinieks varēja likt šim lidaparātam nogāzties.

- Ko tev īsti vajag? - Saprotams, ka šis jautājums paliks karājoties gaisā, jo kurš dēmons atbild uz jautājumiem?
Taisni smieklīgi.

[Sindra]

Flēra

- Labi. - Maikls noteica un pamāja ar galvu, kā apstiprinādams Flēras vēlmi.
Viņš, protams, meitenei sekoja. Negrasījās viens pats palikt stāvvietā. Pāris plašākiem soļiem viņš panāca dziednieci un tālāko ceļu, līdz veikalam, gāja viņai līdzās.
Nebija tā, ka viņš acis nenovērsis visu laiku lūrētu Flērai virsū. Nebūt nē. Jauneklis izturējās visai dabiski un ja kāds vērotu viņus no malas, tad tā vien varētu likties, ka viņš ir meitenes draugs, un viņi kopā vienkārši dodas uz veikalu.

Nonākot pie veikala, Maikls atvēra Flērai durvis un tās pieturēja, kamēr dziedniece iegāja veikalā. Pats pēc tam sekoja. Mārvins pamāja sveicienu pārdevējam un viņi pat sarokojās pāri letei. Tā kā Flērai šī veikala piedāvājums droši vien likās nepazīstams un svešs, lai aiztaupītu laiku, Maikls jau sāka groziņā kraut viņaprāt garšīgākās maizītes un nopirka vēl četras kafijas krūzes, kuras bija ieliktas statīvā, tā lai ērtāk aiznest un dzēriens neapgāžas un neizlīst.
Te bija pieejamas gan smalkmaizītes, gan brokastu maizes ar gaļu un sieru. Kaut kādu īpaši veselīgie Vatrā ražotie salāti, kas izskatījās pēc nopļautas zāles, kura sastūķēta kastītē.
Tos salātus gan Maikls neņēma. Toties iepirkumu groziņā iekrita vēl pāris gaļas pīrādziņi.

- Vai tev ir vēl kādas vēlmes? - viņš palūkojās uz Flēru, dodoties uz maksājumu automāta pusi, kur sāka skenēt preces un likt tās maisiņos.

[Mattiass]

Par drēbju piedāvājumu Arists tikai pamāja. Šīs bija ērtas gana, taču viņš tajās jau bija gulējis… Ardas kārtu pataupīs brīdim, kad vajadzēs atgriezties. Viņš vēl būtu Aivenam apjautājies, kā iet viņa vecākiem, taču kaut kā māca šaubas, ka Valdnieka dēls viņus pazīst. Un nodot viņiem viņam nebija ko. Labāk, lai nemaz nezina…

[Romija]

Kopā ar Maiklu ejot uz veiklau, varēja justies gandrīz vai labi. Katrā ziņā viņš neizrādīja neko tādu, kas bailes vēl vairāk vairotu, tāpēc, noskatījusies un apstiprinājusi Maikla izvēli, Flēra viņam pat uzsmaidīja, tomēr modrību nezaudēja.

"Izskatās labi, paldies!" Flēra laipni atbildēja, sekojot pie maksājumu automāta. Izvilkusi savu ID karti, dziedniece bija gatava pati samaksāt par visu. Naudai vajadzētu pietikt, viņa sprieda, jo nekas tik nopietns groziņā nebija. Un lai arī tās bija maizītes, nevis gatavots ēdiens, noteikti izskatījās garšīgāk kā mazās kapsulas.

"Man vajadzēs vēl karstu ūdeni!" Flēra atbildēja uz jautājumu par citām vēlmēm. Lai arī tika nopirktas arī kafijas krūzes, domu par tējas pagatavošanu dziedniece atmetusi nebija. Varbūt pat piedāvāt kaut ko Maiklam, ja viņu "vakariņas" notiks civilizēti, nevis ieslodzījumā?

[Urdrunir]

Mēs jau nemaz necerējām, ka tas būs tik viegli, vai ne? Tajs noņurdēja izdzirdējis svešā nolaupītāja noraidījumu iekrist uz viņa apmānu. Nu, tad nekas cits neatliek. Serafs pielika vienu plaukstu pie pilota kabīnes caurspīdīgajām durvīm un uz sekundi aizvēra acis. Bet otru plaukstu jau savīstīja dūrē. Tūlīt es tam sprukstiņam izstāstīšu, kāpēc nav labi mainīt virzienu.

[Sindra]

Flēra

Puisis pakāpās malā no automāta. Ja jau Flēra vēlējās maksāt pati, viņš neuzstāja uz rēķina apmaksāšanu. Varēja taču saprast dziednieci šajā situācijā. Viņa vēlējās saglabāt neatkarību. Brīvību. Un noteikti neko nepieņemt no Maikla, kā vien iespēju palīdzēt savai biedrenei un Aleksam.
Ja Flērai līdz galam neveicās ar automāta izprašanu, Maikls, protams palīdzēja un beigās arī brīvajā rokā paņēma iepirkumu pakas. Otrā vēl joprojām atradās kafija, kuru gan viņš iztukšoja līdz veikala durvīm un tukšo krūzi izsvieta atkritumu tvertnē, kura atradās pie durvīm.

- Ūdeni mēs dabūsim uz vietas. - Mārvins paskaidroja.
Viņš vēlreiz atvēra Flērai durvis un palaida dziednieci pa priekšu.
Tagad gan viņa soļi veda uz "Rozes Vārda" pusi, vairs neko sarkanmatei nejautājot. Galu galā, ko gan viņa varēja iebilst. Ja vēlējās sastapt abus Attīrītāju cietumniekus, tad nāksies vien pakļauties Maikla noteikumiem.

Maikls atvēra durvis un pamāja Flērai, ka viņa varēja doties iekšā. Atgriezties "Rozes Vārdā" no kurienes Alekss viņu tik gādīgi bija izvilcis.



Arists un Safīra

Aivens pavisam viegli, noraidoši pamāja. Tam tā kā vajadzēja kalpot par atbildi, ka nekas nav noticis. Tomēr, tā nebija gluži taisnība un jādomā, ka arī Safīra to juta. Viņa šaubas, nomāktību un apjukumu. Bet, tad atkal... no Aivena jau tā īsti nekas nebija atkarīgs. Viņš vienkārši varēja gaidīt un raudzīties, kā viss izvērtīsies. Gluži tāpat kā Safīra. Tieši tādēļ viņš jauno meiteni tik labi saprata.

- Es, aiziešu pie viņiem. - eņģelis apsolīja. Viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Safīras acīm. Aivens pasmaidīja. Atkāpies soli, viņš ļāva savai rokai noslīdēt pār Safīras roku, līdz viņa pirksti satvēra meitenes pirkstus. Tos viegli aptvēris savā plaukstā, viņš uzmundrinoši, viegli paspieda.
Atvadījies gan no Arista, gan Safīras, Aivens devās prom. Valdnieka pils virzienā.

Pagāja kāda pusstunda, kad pie abiem aizturētājiem ieradās divas serafes. Viņas bija sūtījis Aivens. Viena atnesa paplāti ar siltām vakariņām. Otra bija atgādājusi apģērbu. Aristam bija ticis kaut kas no serafiem pierastā apģērba, kādu viņi nēsāja Astindelā, zem vieglajām ādas bruņām. Nezin kādēļ Aivenam bija licies, ka gluži gurnautā Arists nevēlēsies runāt ar Rālu. Savukārt Safīrai bija atgādātas vairākas kleitas, kuras bija nākušas no meitenes pašas skapja. Starp tām arī atradās neliela aploksnīte, kurā bija neliela lapiņa, ar mātes rokrastu. Mēs tevi mīlam, meitiņ! Vecāki



Sariša

- Bez tam... - Alekss turpināja, kad likās, ka viņa skaidrojums tomēr nebija Sarišu līdz galam pārliecinājis. - es neciešu bezdarbību. Tā mani nogurdina, liek slīgt pašpārmetumos un vēl visādas lietas. - puisis paskaidroja savus iemeslus labāk sevi nogurdināt treniņā, nekā vienkārši sēdēt pie galda un skatīties acīs savai "komandas biedrenei".

Tiesa, kad viņa piedāvāja masāžu tagad, Alekss ļāva ceļiem pieskarties grīdai un apsēdies uz pēdām, nolūkojās uz meiteni. - Iespējams. - viņš atteica.
Viņa skatiens aizkavējās pie Sarišas ilgāk. - Klau... tev bija drēbes, kad tevi iesvieda tur pagrabā. Tev gadījumā cigaretes nav palikušas? - varbūt ko tādu meitenei bija atstājuši?

- Un vēl mums vajadzēs sarunāt kaut kādas taktikas, kuras mēs varētu izmantot. Nu tā... lai drošāk. - tas bija labi, ka Sariša bija karotāja arī savā pasaulē. Tas nozīmē, ka varbūt viņi arī varēs cīņas laikā sastrādāties un saprasties.



Pārtijs gaisā

Klaudija vāri pasmaidīja, kad Ereijass nosauca savu vārdu. Droši vien, ka iepazīšanās citā laikā un vietā, būtu noritējusi daudz jaukākos apstākļos. Bet šeit... kādi nu tie apstākļi bija..
Svešinieka rokas pieskāriens bija mierinošs, taču notika pārāk daudz kas.
Pēkšņās galvassāpes lika meitenei ievaidēties. Viņa pat necentās sameklēt zemē nokritušo telefonu. Tāpat arī viss tālāk notiekošais Klaudijai paslīdēja garām gluži kā miglā tīts un meitene tā arī nespēja saprast, kas notiek. Vai pat vēl ļaunāk. Vai tas vispār notiek, ko viņa redz. Apjukusī meitene nesaprata, ko Ereijass dara ar viņas māti. Kaut kādi gaismu uzzibsnījumi? Vai lidaparāts jau sāka dzirksteļot? Neviļus viņa apskāva savu māti, tumšajām acīm stingi aizkavējoties pie Ereijasa violetajām, taču nelikās, ka viņa šo savādo parādību redzētu. Vai arī ja redzēja, vai atzina par īstu.
Meitene likās pārāk apjukusi un nobijusies, lai novēlētu svešiniekam veiksmi. Vēl mazāk viņa saprata, ko Ereijass grasījās darīt un kas vispār notika. Viņa nolaida skatienu, seju piespiezdama pie mātes pleca. Gluži kā mazs bērns, kas meklēja patvērumu pie mātes.

Ar vienu dzirksteli pavisam noteikti bija par maz, lai izdziedētu vecu un slimu cilvēku. Klaudijas mātes stāvoklis uzlabojies nebija. Taču iespējams, ka bez Ereijasa palīdzības, pēkšņo uzbrukumu cilvēkiem, viņa nebūtu izturējusi.

Pēc pēkšņajām sāpēm, kas bija pārņēmušas cilvēkus, vagonā sāka celties panika. Sievietes kliedza un vaimanāja. Vīrieši rausās kājās, meklējot savus ieročus un vismaz pieci gabali, drosmīgākie, jau pa ceļam pievienojās Joelam, kurš devās uz kabīnes pusi.
Tie, kuri nebija tik drosmīgi, lai dotos izrēķināties ar nekārtību cēlāju, sāka pa bagāžas nodalījumiem un zem soliem meklēt izpletņus, vai citas ierīces, kas viņiem palīdzētu izkļūt ārā no vagona. Netālu no vadītāja kabīnes, kāds vīrietis jau rāva vaļā avārijas izeju. Viņam padusē bija pasist liddēlis. Tāda ierīce, uz kuras nostājas ar kājām un var planēt pa gaisu. Tiesa, liddēlis bija viņa personīgais un salonā tādus atrast nevarēja.

Vīrieša skatiens aizkavējās pie Mejas acīm. Tās iemirdzējās tumšas miglas tītas. Un serafi pārņēma neomulība. Bailes, lai arī karotājam taču tas bija tik netipiski.
- Tu neuzdrīksties izrunāt Viņas vārdu! - tas pavisam noteikti nebija domāts, kā izaicinājums. Tā bija pavēle, kuru svešinieks izteica Mejai.
Kā jau karotāja bija paredzējusi, svešinieks nebūt negrasījās paskaidrot, kur un kāpēc viņš grasās doties un kādēļ viņam nepieciešams šis konkrētais lidaparāts. Viņš nepagodināja serafi ne ar vienu pašu atbildi.

Tomēr neko vairāk viņš arī nedarīja. Negrasījās kādam uzbrukt vai arī tiranizēt cilvēkus. Nē, nebūt nē. Melno acu skatiens vien kavējās pie durvīm, kur bija pulcējušies serafi.
Pamanot Taja pielikto plaukstu pie stikla, svešinieks pasmaidīja. Pastiepis roku serafa virzienā, viņš ar rādītājpirkstu pamāja, lai orākuls nāk šurp.
Jau nākamajā mirklī Tajs attapās otrpus durvīm. Blakus tumšajam stāvam. Lidvagona vadītāja kabīnē. Durvis vēl joprojām bija ciet un nu viņi te bija divatā.

- Lieciet mierā teroristu! - serafiem aiz muguras atskanēja cilvēka balss un gluži vai ar muguras smadzenēm viņi juta, ka pret viņu mugurā, ir notēmēti blāsteri.
- Mēs izpildīsim viņa prasības. Apsēdieties savās vietās! Saglabājiet mieru! - vīrietis pavēlēja. Viņš un divi domu biedri turēja blāsterus pavērstus pret serafiem.
Viens no trijiem uz mirkli novērsās, lai rādītu paralizējošo lādiņu mugurā tam cilvēkam, kurš centās atmūķēt avārijas izejas durvis. Vīrietis saļima zemē. Šāvēja ierocis atkal pievērsās serafiem.

[Urdrunir]

Tajs, sajūsmināts par to, ka šajā pasaulē pietiek tikai kaut kam pieskārties ar roku un tas ļauj viņam netraucēti doties tālāk, nemaz daudz neprātuļoja, vai tas bija bijis viņš pats vai svešais terorists, kurš izportēja serafu cauri durvīm. Atvēzējies, viņš bez vārda runas ar dūri no visa spēka krāmēja svešajam pa fizionomiju.

Lai gan viņš nevarēja zināt Ereijasa viedokli par to, ka ar ļauniem teroristiem diskusijās iesaistīties nav pieņemts, Tajs noteikti bija nonācis pie tāda paša secinājuma. Svešais dabūs pa ķobi un, ja daudz spirināsies, varēs lidot individuāli. Šī ir mana lidmašīna. Es te biju pirmais. Un tā lidos uz Vatru. Nošņāca orākuls.

[Roviela]

Tajs kaut kur priekšā pēkšņi attapās kabīnē aiz stikla. Maģija, protams! Un aiz muguras Joels dzirdēja balsis, kas piederēja cilvēkiem, bet kurus, iespējams, bija apmājis dēmons. Un kāpēc gan nē? Ja viņš bija viens, viņš varēja būt spēcīgs.

Viņam aiz muguras bija ne tikai draudētāji, bija vēl viens, divi... pieci cilvēki, kurus orākuls paspēja saskaitīt, kad pagriezās, lai redzētu draudētājus. Tur, aiz stikla tagad aiz muguras atskanēja kaut kādi būkšķi, bet Joels neskatījās, kas tur notiek.
Šie pieci, kas sekoja uz kabīni, noteikti bija apņēmīgi un drosmīgi, un tiem vajadzēja dot iespēju rīkoties, nemaz nerunājot par pašu diviem karotājiem, kas sapratīs, kas notiek.

Zinot, ka būs redzams, ka viņš burās, orākuls centās izmantot to, ka cilvēki bija priekšā un vēl to, ka vismaz lielākā daļa ļaužu skatās uz tiem trim. Veltas cerības, droši vien! Joela acīs iemidzējās gaisma, varbūt pat spārnus mazliet varēja saskatīt, lai gan šī maģija nebija nekāda spēcīgā.
Apmulsināt pretinieku, apžilbināt tos trīs, lai tie, kas prot kauties, vismaz paspētu izvilkt ieročus, vai pat mesties virsū.
Reizē ar to Joels skaļi iesaucās, liekot lietā visu savu labskanīgo balsi:
- Šis terorists iznīcinās jūs visus, klausīsiet viņa prasībām vai nē!

[Romija]

Flēra ļāva Maiklam palīdzēt ar samaksāšanu, lai lieki nekavētos. Viņa klātbūtnē tāpat labāk bija nepasākt kaut ko aizdomīgu. Tāpat viņa sekoja uz "Rozes vārdu", pa ceļam pārliecinādamās, ka Lilū joprojām atrodas stāvvietā. Bet pie durvīm dziedniece saminstinājās. Lai arī pašā "Rozes vārdā" maģiju varēja just, vismaz toreiz, tomēr tur bija durvis, kas aizvestu viņu vietā, kur no Spēka un spējām jēgas nebija. Viņa tagad labprātīgi līda atpakaļ būrī, un vienīgā garantija, ka pati tur nepaliks, bija klusa cerība, ka kādu drumslu godīguma Maikls vēl ir spējis saglabāt. Domājot Ardas mēros, droši vien tas bija naivi, bet dziednieka būtība prasīja ticēt un cerēt uz labāko. Būs labi! viņa sevi domās uzrunāja, pameta skatienu uz Maiklu, vai vēl nemanīs kādu brīdinājumu, un iegāja pirms dienas redzētajā telpā. Flēra juta, kā pār muguru pārskrien skudriņas, pirksti sažņaudzās un elpa aizcirtās.

[Rouzijs]

Panika, bailes, uztraukums... tas viss tagad jaucās gaisā, bet Meja palika stāvam turpat, nemaz negrasījās dotos apsēsties savā vietā, viņa bija karotāja un gan jau viņi ar vienu dēmonu tiks galā, vai arī vismaz pacentīsies, nevis iežmiegs asti starp kājām un bēgs ko kājas nes projām.
Serafes tumšais skatiens nebija novērsies no svešinieka, tikai tad, kad viņa acis ietinās tumšā miglā, meitene pēkšņi vēlējās atkāpties. Bailes ieplūda dzīslās, kā inde, kas pamazām iznīcina visu, liek sirdij apstāties. Bet viegli sapurinājusi galvu, Meja palika turpat, kur bija.
- Un kas tad būs? - Ja viņa izrunās Valdnieces vārdu.

Bet kā Tajs varēja izkļūt cauri durvīm? Tumšā maģija, pavisam noteikti.
- Taj! - Meja iesaucās un satvērusi dunci trieca to lidvagona durvīs, pieliekot visus savus spēkus, lai stikls sašķīstu sīkās drumslās. Orākuls tur bija viens pats un visticamāk cietīs, pat ja tik varonīgi devās cīņā ar dēmonu.

Tikai aiz muguras notika kaut kāda aktivitāte, no cilvēku vidus, uz viņiem tēmēja? Vai tad viņi šeit bija bīstami?
Un dēmona prasības? Diez vai kāds no uz kuģa esošajiem spētu tās apmierināt.

[echo3]

Pa avārijas gaismu mirgojošo pustumsu Ereijass bija labi ticis līdz lidvagona priekšgalam, pat dēmona maģijas izraisītā rosība salonā viņam nebija traucējusi. Diemžēl kopējās sajūtas liecināja, ka pasažieri ir apjukuši, un daudzi ir pat panikā. Stikla durvīs uz pilotu kabīni Ereijass centās nerādīties. Rokā turēdams pa ceļam izvilkto blāsteri, viņš apstājās pie sienas un tik vien paguva ievērot kā Taja piepešo izgaišanu un Mejas tūlītējo sitienu pa durvju stiklu.

Klāt pienāca arī Joels, un aiz viņa vēl daži, no kuriem, par spīti visam, strāvoja apņēmība kaut ko darīt. Tikai - aiz viņiem uzradās trīs, arī ar apņēmību, bet citādiem nodomiem. Ereijass mierīgi pagriezās, lai paskatītos uz pavēlošajā balsī runājošo cilvēku. Serafa acis atkal bija zilā krāsā. Blāsteru stobri. Nu jā, komandas tiek izpildītas labprātāk, ja tās šādi pastiprina. Bet stobri bija tikai trīs. Pret astoņiem, kas jau rīkojas.

Salonā nav tik daudz spilvenu, lai mēs spētu izpildīt terorista prasības. - Ereijass laipni izteica nekaunīgu apgalvojumu. Vai tie trīs paši ir savu rīcību izdomājuši, vai arī ir dēmona apmāti, to nebija laika noskaidrot. Karotājs tikai gaidīja izdevīgu brīdi, kādam noteikti jābūt, jo šobrīd te notika ļoti daudzas lietas reizē. Un brīdis radās - Joels izmantoja maģiju, cenšoties apžilbināt "komandētājus". Ereijass nometās uz viena ceļa un izšāva trīs reizes. Blāsteris darbojās paralizējošajā režīmā, tātad - katram draudētājam pa vienam lādiņam.

[Sindra]

Flēra

Sagaidījis, kad Flēra iegāja ēkā, Maikls, protams, viņai sekoja. Puisis pamāja virzienā, kur vēlējās, lai Flēra dodas un arī pats devās. Pat nedaudz tā kā pa priekšu, jo meitene taču nezināja, kur jāiet.
Ja toreiz Alekss bija viņu izvedis no pagarabiem, tad tagad Maikls Flēru veda uz augšējiem stāviem.
Pat ja šur tur grozījās kaut kādi cilvēki, tā īsti neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Un Maikls netraucēti aizveda Flēru līdz kādai telpai, kuras durvis pavēra un pamāja, lai Flēra iet iekšā.
Flēra vēl joprojām juta maģiju un viņas stāvoklī nekas nebija mainījies.
Telpā neviena nebija un ielūkojoties tajā, likās, ka tas laikam ir kaut kāds Maikla darba kabinets vai, kas tāds. Tur bija galds, ar ērtu krēslu. Uz tā atradās vairākas planšetes. Iekārtojums bija grezns. Masīvas mēbeles. Ērts, liels dīvāns. Arī galds, pie kura atradās vairāki krēsli. Uz tā pusi arī Maikls Flērai pamāja. - Tur tu vari salikt ēdienu. Tomēr to, kas domāts tavai biedreinei, es aiznesīšu. Es nevaru viņu šeit vest. Tikai Aleksu. - Mārvins atvēlēja Flērai laiku, lai viņa tiek galā ar pārtikas dalīšanu. Pats viņš paņēma vēl vienu kafijas krūzi un apsēdās pie rakstāmgalda.
- Ak jā, ūdens. - puisis pameta ar galvu skapja virzienā, kur aiz vienām durvīm atradās tējkanna un viss, kas nepieciešams, lai pagatavotu karstos dzērienus. Tur bija arī kaut kādi alkohola krājumi.



Pārtijs gaisā

Protams, cilvēkus, kas ikdienā nesaskārās ar mirdzošiem cilvēkiem, un pat īsti neticēja Attīrītāju nepieciešamībai šajā pasaulē, tāds mirdzošs indivīds, viņu priekšā, pārsteidza.
Divi no patvaļīgajiem kārtības uzturētājiem sabruka zemē pēc Ereijasa šāviņiem. Trešais paspēja izšaut pa Joelu, pirms sabruka zemē, Ereijasa raidītā lādiņa ķerts.
Cilvēki likās, ka nedzird ne Joela iedvesmojošo uzrunu, ne Ereijasa apgalvojumu. Viss, ko viņi saprata, ka sākusies apšaude un vajag slēpties. Tie līda zem krēsliem, centās slēpties. Izlikās, ka viņu tur nav. Kamēr lidvagons vēl tieši tā kā nebija sācis slīdēt uz leju, bet savā nodabā turpināja kustēt uz priekšu, šāvēji un cīņas likās, kā lielāki draudi.

Tie pāris cilvēki, kas līdz ar Joelu bija devušies uz vagona priekšgalu, stāvēja un visai apmulsuši blenza uz mirdzošo cilvēku. Līdz troksnis, Mejai izsitot kabīnes stiklu, atgrieza viņus realitātē. - Tur ir... ! - viens no vīriešiem pagriezās pret salonu un iesāka savu ziņojumu, taču aprāvās. Tā īsti nezinādams, kā apzīmēt to, ko viņš redzējis. Burvji? Maģija? Bet viņu uztvers kā kaut kādu slimo. Viņš izlēma savu teikumu nepabeigt un aizvirzījies pie avārijas izejas, centās mūķēt vaļā durvis, lai paķertu liddēli no pakritušā un pats pamestu šo apsēsto vagonu.

Vīrietim kabīnē nebija laiks atbildēt uz Mejas jautājumu. Pie viņa bija ciemiņš Taja izskatā.
Un jau nākamajā mirklī, svešinieks saņēma pa degunu no Taja. No vīrieša deguna izplūda melnas asinis. Kas palika arī uz Taja rokas un nepatīkami svilināja jaunā orākula plaukstu. Bet melnmatis tikai smējās. It kā viņu šī situācija uzjautrinātu. - Man viņš patīk! - tas bija acīmredzami domāts par Taju. Tomēr manījis, ka kabīnē cenšas ielauzties arī citas Metatrona spalviņas, svešinieks pacēla rokas virs galvas un no viņa plaukstām uz leju "nolija" tumšas enerģijas mākonis uzsūcoties viņa paša organismā.