"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Karotājs tikai pamāja un atgūlās. Un sajutās visai pārsteigts par tūlītēju kūri… pēc kuras sajutās lieliski. Sen nebijusi sajūta. Laiski smaidīdams, viņš izstaipījās kā tāds kaķis saulītē.
— Paldies!

Kad dziedniece nozuda skatienam, Arists sapņainu izteiksmi sejā pagriezās uz sāniem un lūkoja aizmigt.

[Sindra]

Pārtijs

Nonākot lielajā paviljonā, arī pārējiem serafiem pavērās tas, ko pirms brīža bija redzējusi Meja. Viņi varēja iepazīties ar lidojumu maršrutu shēmām, stacijām un cenrāžiem.
Biļetes varēja nopirkt pie automāta, kurš bija diezgan vienkārši lietojams. Un jā, Ereijasa kartē pietika naudas, lai samaksātu par biļetēm visiem serafiem.

Tāpat, arī pavērojot citus ardiešus, tapa skaidrs, ka ar ieročiem var iet cauri metālu detektora vārtiņiem un tam neviens īpaši lielu uzmanību nepievērš. Kā jau Arists bija teicis, tad problēmas varētu sākties, ja mēģinātu cauri izdabūt kaut kādus spridzekļus, vai somā pārnēsājamu tanku vai citus masīvus ieročus.

Uz lieliem tablo rādīja virzienus, kuros jādodas, lai atrastu īsto lidvagonu.
Tā īsti nomaldīties bija pagrūti. Tomēr, ja kaut kas bija neskaidrs, tad stacijā arī grozījās pāris darbinieki, kuri bija cilvēki. Viņiem varēja jautāt pēc padoma.

Tā īpaši serafiem neviens uzmanību nepievērsa. Ja nu vienīgi uz Taju cilvēki mēdza lūkoties ar zināmu neizpratni. Jauneklis nebija gluži ģērbies pēc jaunākajiem modes kliedzieniem.

Serafu lidvagons bija samērā liels un no ārpuses ieturēts zilā krāsā ar dzeltenu svītrojumu. Lidvagonam bija logi. Un iekšā salonā bija krēslu rindas. Pa trim soliem uz katru pusi no celiņa pa vidu. Krēsli bija ērti un par šaurību pārāk sūdzēties nevarēja. Uz biļetēm bija norādītas vietas, kuras serafi arī droši varēja ieņemt. Viena no vietām pat atradās pie loga.



Flēra

Lilū likās pat tā kā nedaudz apmulsusi, kad pēc durvju aizvēršanas, salonā tomēr atradās pasažieris un vēl piedevām nosauca viņai citu lokāciju, nevis to, kura tika minēta iepriekš.
Taču, tā kā Flērai tomēr bija mašīnas atslēga, tad problēmas neradās, un Lilū nemēģināja nogādāt dziednieci tuvākajā karotāju iecirknī par mēģinājumu nozagt automašīnu.

Ceļā nedaudz vairāk par pusstundu, kad Lilū piestāja stāvvietā, kas atradās netālu no "Rozes Vārda" ieejas. Flēra atpazina durvis, pa kurām Alekss bija izvedis viņu brīvībā.
Šajā stundā, pie durvīm nekāda rosība nebija manāma. Un arī cilvēki nestaigāja ne iekšā, ne ārā. Pie kluba ieejas bija izlikti pāris plakāti, ar tuvākajām Attīrītāju aktivitātēm. Visai trekns uzraksts krita acīs: "Sezonsvētku balle".



Arists un Safīra

Pagāja visai garas stundas, kuras abi serafi varēja izmantot gulēšanai, jo tā īsti jau nekā cita nebija ko darīt un viņus arī neviens netraucēja.
Vien vakara pusē salai tuvojās kāds stāvs. Taču tas nebija solītais Rāls. Uz salu bija atlidojis Aivens. Gabriela jaunākais brālis.
Aivens noskatīja gan Aristu, gan Safīru. Iespējams viņu dīvainā ietērpa dēļ. Vai arī tādēļ, ka sen nebija redzējis. Ja vispār bija redzējis. Vai arī... nu, katrā ziņā, iemesli palika paša Aivena ziņā.
- Es nezinu, kad pie jums varēs ierasties, kas nu tur grasījās pie jums ierasties... - Gabriela brālis uzsāka sarunu. Taču likās, ka kaut kādu iemeslu dēļ Aivens nejutās gluži ērti runājot ar abiem no Ardas atvestajiem serafiem.
- Es atnācu pārliecināties, ka jums nekas netrūkst. Varbūt jūs vēlaties kārtīgu ēdienu? Vēl dzeramo? - viņa skatiens aizkavējās pie augļu trauka un ūdens karafes.

[Roviela]

Aha, viņi bija parasti ceļotāji, un Joels tā arī centās uzvesties. Nekādu īpašo jautājumu stacijas darbiniekiem viņam nebija, detektors neko ļoti neparastu neuzrādīja, nebija Joelam ne spridzekļu, ne kā tāda cita liela un neparasta.

Viņš necentās apsēsties pie loga, jo ceļā grasījās meklēt informāciju planšetē. Lai kādam citam tiek tas prieks.
Ja nekas nekavē, un vagona salonā nav aizliegts lietot planšetes, orākuls to ieslēdz un sāk meklēt informāciju par notikumiem un pasākumiem, uz kuriem pārdod biļetes, tādiem aizraujošākiem, kur tās biļetes grūtāk dabūt, un kur ir tās vietas, kur tas notiek. Serafs ievada arī vārdu 'Būris', lai arī necer, ka tieši uz to kas atradīsies, ja jau pasākums ir nelegāls. Toties biļetes uz to varētu pārdot arī ne klātienē. Teiksim, automātos, un šī planšete vai tad arī nebija tāds automāts? Vismaz kaut kas līdzīgs?

Viņš mēģina atrast un palasīt arī jaunākās ziņas. Ja nu kaut kas aizķeras? Nākošais meklējums ir Vatra un tās apkārtne. Kas tur atrodas? Ko iesaka tūristiem apskatīt un par kurām vietām saka, ka tur labāk neiet. Vai nav kas iezīmīgs? Un kādas pilsētiņas ir pa ceļam uz turieni? Varbūt nemaz tik tālu nav jālido? Varbūt kādai vietai pa ceļam ir kas savāds, kas tāds, kas liktu domai tur aizķerties? Galu galā pat reklāmas pasaka daudz.

[echo3]

Re, te ir arī biļetes. Mums ir desmit minūtes laika atrast, kur jāiet. - Ereijass bija apmierināts ar saviem sasniegumiem. Viņš pagriezās pret biedriem un iedeva katram pa biļetei.

Virzoties uz ejām, kas laikam jau veda uz lidojošo mašīnu pieturvietām (spriežot pēc bultām un uzrakstiem), visi beidzot bija nonākuši arī līdz aizdomīgajiem vārtiem, par kuriem Meja bija šaubījusies. Jau tuvojoties tiem, karotājs novēroja, ka visi iet cauri ar ieročiem. Cilvēki tādus mēdza nēsāt arī atklāti, un nevienam šeit nekādu iebildumu pret to nebija. - Man liekas, ka viss ir kārtībā, varam iet tur cauri. - Tas tika teikts pietiekoši klusi, tikai savējiem.

Lidojošo mašīnu visu pat nevarēja redzēt, jo jāiet uz to bija pa koridoru. Vien pāris vietās bija logi, pa kuriem Ereijass ieraudzīja kaut ko mājas izmērā, zili dzeltenu. Lai tā būtu. Ticis salonā, kur bija numurētas krēslu rindas, Ereijass aptvēra, ka jāsēžas vietās, kas atbilst biļetēs iespiestajiem numuriem. - Kurš grib pie loga? Meja? Taj? - Nebija tā, ka Ereijass nevēlētos redzēt lidojumu. Viņš tikai domāja, ka viņa pienākums ir sargāt citus, tātad - sēdēt pie celiņa. Joels nosēdās vidējā sēdeklī, acīmredzami vēlēdamies kaut ko pētīt planšetē (Flēra atdevusi savu planšeti?). Galu galā Ereijass ieņēma atsevišķo vietu otrā pusē celiņam. Lai Tajs sēž blakus Joelam, un kopā abi orākuli varbūt kaut ko atradīs un izdomās.

Lidot šādā slēgtā telpā gan bija kaut kas pavisam jauns tādam, kas parasti lido brīvi ar spārniem. Ereijass sagatavojās jaunam piedzīvojumam.

Šo rakstu rediģēja echo3: 22.10.2013 08:06

[Romija]

Braucot uz "Rozes vārdu" Flēra cīnījās ar sevi. Daļa apziņas skaidri apgalvoja, cik tas bija stulbi un neapdomīgi noticēt Maiklam, piekrist ierasties. Otra daļa mierināja, ka ar maģiju Flēra ir pārāka par Maiklu un spēj aizlidot vai izmantot teleportu, ja tāda nepieciešamība radīsies. Un tomēr, jo tuvāk nāca norunātā satikšanās vieta, jo vairāk trīcēja ceļgali, skatiens nervozi klejoja pa apkārtni un sirds sitās kā negudra. Nepameta sajūta, ka labs iznākums šim plānam nav iespējams. Bet nu bija par vēlu atgriezties, varēja tikai mēģināt un cerēt, ka vismaz kaut kas izdosies. Vai vismaz viņa nenonāks cietumā.

Kad Lilū apstājās stāvvietā, Flēra nopētīja apkārtni, neko aizdomīgu pagaidām nemanīdama. Balles un citi Attīrītāju pasākumi viņu īpaši neinteresēja. Ziņas par Būri šeit, protams, nebija. Vairākas reizes dziļi ievilkusi elpu, likusi iemirdzēties pirkstu galiem, lai pārliecinātos, ka maģija strādā, Flēra izvilka telefonu. Trīcošiem pirkstiem bakstīties pa iepriekš neredzētām vietām nebija ne ātri, ne ļoti sekmīgi, bet beigu beigās pie "Zvani - Saņemtie zvani" dziedniece atrada numuru un nospieda zaļo taustiņu, lai pateiktu Maiklam: "Esmu stāvvietā pie Rozes vārda!" Skatiens ceļoja gar ieeju minētajā vietā, tuvāko apkārtni un stāvvietu.

[Rouzijs]

Re kā, caur vārtiem viņi ar visiem ieročiem varēja iziet, bet tomēr Meja to darīja nedaudz uzmanīgi, jo nu ko varēja zināt... bet jebkurā gadījumā tas bija nedaudz savādi, jo gaisā viņi taču varētu sākt viens ar otru strīdēties un cilvēki vienmēr iesaista visur ieročus. Bet jebkurā gadījumā bija labi, ka viņi nepalika tikai ar to, kas uzvilkts mugurā.

Iekāpjot lidvagonā Meja noraidoši pamāja ar galvu. - Taj, sēdi tu pie loga, tev varētu vairāk patikt skats uz leju. - Toties Meja jau bija atskatījusies uz tumšo Ardu un viņa vēlējās nedaudz pagulēt. Tikai pirms apsēsties tumšais skatiens pārslīdēja pār cilvēkiem, kas bija kopā ar viņiem. Meitene apsēdās blakus Joelam, celiņa pusē, otrā pusē sēdēja Ereijass. Divi karotāji pie izejām.
Brīnišķīgi.

[washulis]

Baidos, ka mums atliks tikai skatīties un gaidīt. Sariša domīgi nokāra galvu, piebalsojot pie tā, ka atbilžu patiesi trūkst, bet tā nebūtu pirmā reize, kad atrodoties šeit, viņa būtu šāda situācijā. Pat ja tā, pie nezināšanas nevar pierast. Tāpat, kā dažkārt pie zināšanām.

Vēl malkojot tēju, serafe turpināja Aleksam sekot ar skatienu, nespējot apslāpēt to nelielo satraukuma dzirksti, ka viņš tūliņ varētu aiz saguruma sabrukt un nekustēties, tomēr pa telpu Mārvins virzījās veselīgā gaita, pat ja bez konkrēta mērķa un pārliecības. Šo Sariša jau tika darījusi, izstaigājusi telpas, bet sev par nelaimi neatrada neko lietderīgu, kas jau nebūtu nolikt acu priekšā kā lietojams. Maikla dāsnības izpausme. Visbeidzot Alekss ķērās pie treniņiem. Esi drošs, ja tam jāķeras klāt tagad? Es ieteiktu mirkli ilgāk atpūsties. Bet reizē... mirklis, varbūt necik daudz vairāk viņiem nemaz nav dots.

[Pūķēns Sāra]

Safīra uztrausās kājās pie pirmās apjausmas, ka uz salas ir vēl kāds bez viņas un Arista. Rāls bija pirmais, ko izdeva viņas prāts, un kā pienākas meitene veica reveransu. Viņa nebija zaudējusi cieņu par spīti tam, ka pārkāpusi likumu. Tikai pēc tam viņa pilnvērtīgi uzlūkoja ieradušos serafu, lai atklātu, ka tas ir Aivens. Saltu nolemtību nomainīja pārsteigums.

"Tas būtu ļoti jauki. Paldies," serafe atbildēja uz Aivena jautājumiem par ēdienu, kaut šie divi fakti grūti gāja kopā. Kādēļ, lai Valdnieka dēls nāktu interesēties par aizturēto labsajūtu? Tas, ka viņš tiktu sūtīts, bija izslēdzams. Noteikti bija citi serafi, kas šādam nolūkam labāk derētu.

"Varbūt ir kaut kas, kā es varētu palīdzēt?" Varbūt Aivenu interesēja brāļa gaitas? Viņš neizskatījās pārlieku ērti viņu sabiedrībā un Safīra nevēlējās, lai viņam nāktos sevi ilgāk apgrūtināt.

[Mattiass]

Arists pamodās, kad Aivens jau bija klāt un iesāka sarunu. Ko darīt, instinkti…

— Labrīt! — karotājs noteica un palūkojās apkārt. Vēlējums kontrastēja ar īsto diennakts laiku, kā karotājs mirkli vēlāk pārliecinājās. Viņš pasveicināja atlidojušo.

— Rāls grasījās. Vismaz mums tā teica, — Arists paskaidroja. — Bet man nav skaidrs, kāpēc mēs te sēžam. Jo, ja gadījumā beigās sanāktu nonākt atpakaļ tai miskastē, ko dēvē par Ardu, sēdēšana nelāgi atmaksātos. Tur notiek nelāgas lietas. Turklāt man vēl dažs labs jāpieskata, — galvas mājiens uz Safīru, — pēc Gabriela lūguma.

Neizskatījās gan, ka viņam gribētos kur steigties. Tepat bija jauki. Arists vienkārši uzskatīja par prātīgāku jau laicīgi uz šo apstākli norādīt kādam no augstākstāvošiem, lai pēcāk no viņu puses nebūtu pārsteigumu. Ja karotājam tagad paziņotu, ka Arda vairs nav un nebūs viņa galvassāpe un viņš var doties no sirds atpūsties, viņam paliktu nepadarīta darba apziņa, tomēr žēl galīgi nebūtu.

[Sindra]

Pārtijs

Lidvagonos, protams, bija atļauts lietot planšetes, rotaļāties ar saviem telefoniem un citām elektroiekārtām, kas palīdzēja īsināt laiku, kurš jāpavada lidojumā.
Gaisa kuģis uzsāka lidojumu precīzi, kā bija paredzēts laikā. Tas līgani "aizpeldēja" no ostas un devās ceļā.

Blakus serafiem, divas brīvās vietas ieņēma kāda jauna meitene kopā ar sievieti gados. Meitenei bija tumši brūni mati, brūnas acis un patīkami maigi vaibsti. Ģērbusies viņa bija Ardas modei atbilstoši. Tumšā apģērbā, kura pieguļošie materiāli, izcēla meitenes nevainojamo augumu.
Kopā ar viņu esošā sieviete gan izskatījās ievīstīta nezin cik lakatos un satuntuļota. Serafi juta, ka sieviete ir slima. Viņu mocīja drudzis un sāpes.
Meitene apsēdināja sievieti pie loga un pati apsēdās blakus Ereijasam. Spraucoties garām karotājam, viņa veltīja tam vieglu smaidu. Tomēr, skatiens visai drīz atgriezās pie slimās sievietes un meitene raudzīja iekārtot viņu tā, lai viņai būtu ērtāk.

Ceļojuma laikā pa vidējo celiņu braukāja roboti, uz kuriem atradās gan ēdieni, gan dzērieni, kurus varēja pavisam viegli iegādāties. Robotam, kad tas brauca garām, vajadzēja pieskarties, tad tas apstājās. No robota virsmas varēja paņemt, ko sirds kāro, noskenēt preces kodu un ar savu identifikācijas karti pirkumu apmaksāt.
Ereijasa blakus sēdētāja arī serafiem, bez prasīšanas, nodemonstrēja, kā strādā sistēma un nopirka divas ūdens pudelītes. Tiesa, pudeles bija visai mazas un cenas augstas. Nu, ja vien serafi vispār zināja, cik normāli tādai ūdens pudelei būtu jāmaksā.

Nodarbojoties ar informācijas vākšanu, Joelam nācās secināt, ka tas ir visai laikietilpīgs un nebūt ne viegls process. Meklējot uz tādiem nekonkrētiem atslēgas vārdiem, informācija viņa priekšā plūda burtiski gūzmām.
Koncerti? Kādi koncerti... te bija viss ko vien varēja vēlēties. Sākot no mākslīgajiem lakstīgalas treļļiem līdz kaulu bungu performancei, lai ko tas arī nenozīmētu. Uz lakstīgalu treļļiem biļetes jau bija izpārdotas. Un pameklējot vairāk, izskatījās, ka tā ir konkrēti kaut kāda bagātnieku izklaide un šie koncerti arī notika bagātnieku izklaides vietā "Kristāla Pilī".
Ļoti daudzos pavedienos parādījās informācija par "Sezonsvētkiem". Ardā bija trīs sezons. Siltais laiks. Aukstais laiks un Pārejas laiks. Tiesa, Pārejas sezona bija divreiz gadā, bet tā tika uztverta kā viena sezona. Pēc visiem datiem, varēja spriest, ka tuvojas Aukstais laiks un tādēļ arī Sezonsvētki. Daudz un dažādi pasākumi. Dažādiem sabiedrības slāņiem paredzēti.

Par "Būri" Joelam īsti nebija taisnība. Uz šo atslēgvārdu izmeta ļoti daudz informācijas. Tikai tā gluži nebija par nelegālajām cīņām. Dažās vietās bija atrodami raksti par cilvēkiem ar uzvārdu Būris. Tad vēl kaut kur cietums tika saukāts par Būri. Nezin kāpēc bija atrodama pamācība kā uzmeistarot putnu būri. Un tamlīdzīgas lietas. Pirmajās lapās par nelegālo cīņas klubu nekas nebija atrodams.

Pārskatot pasažierus, Meja pamanīja kādu jaunu vīrieti, kas sēdēja no viņiem tādu gabalu priekšā. Melnmatainais vīrietis bija harizmātisks un skatiens gluži vai pie viņa pievilkās, taču viņā bija arī kaut kas savāds un biedējošs. Nebija pat jāizmanto maģija, lai pateiktu, ka viņš nebija parasts cilvēks.
Patiesībā, to juta visi serafi, ka šis viens bija kaut kāds savādnieks.

Lidvagons līganā gaitā turpināja savu ceļu. Aiz loga varēja vērot, kā Stonas gaismas izzūd skatienam un kad viņi bija nokļuvuši ārpus pilsētas robežām, aiz loga tā īsti vairs nebija ko redzēt. Tur bija tikai tumsa un lietus. Un zemē dubļi. Nekā aizraujoša.
Pasažieri gulšņāja, vai bija iegrimuši savu planšetu pētīšanā, runāja pa telefonu, vai arī ēda no robota nopirktās lietas. Vēl daļa kaut ko runājās.
Līdz vienā brīdī, melnmatainais vīrietis piecēlās un aizgāja uz vagona priekšgalu. Izvilcis no garā mēteļa kabatas karti, kas izskatījās pēc identifikācijas kartes, viņš to izvilka caur karšu lasītāju, kurš atradās pie vagona vadības paneļa durvīm. Turpat blakus skenerim, viņš arī saspieda kodu, kas atvēra durvis uz vadītāja kabīni.
Ardas lidvagoni, protams, lidoja automātiski, bez pilota. Taču, izskatījās, ka šim lidvagonam ir uzradies pilots. Vagonā informatora balss, kas iepriekš bija ziņojusi, ka ceļa mērķis ir Vatra, paziņoja, ka lidvagona mērķis ir mainīts un nu tas ir ceļā uz Hatru.

- Ak, nē! - iesaucās Ereijasam blakus sēdošā meitene. - Mana māmiņa nomirs, ja mēs nepaspēsim uz slimnīcu. - visā vagonā sākās skaļāka un klusāka murmināšana. Cilvēki sāka sašust.
Taču, vagona informatīvajā mikrofonā atskanēja jaunā vīrieša balss, patīkamā tonī: - Viņa tāpat nomirs. Agrāk vai vēlāk. Kāda starpība. -
Meitene nobālēja un viņas acīs sariesās asaras.
Taču pēc notikušā varēja izsecināt, ka svešinieks vadītāja kabīnē dzird ko pasažieri runā lidvagona salonā.



Flēra

- Jauki. - Maikls atbildēja zvanam uzreiz pēc pirmā signāla. - Tūlīt būšu. - un atvienoja sarunu.
Tūlīt arī gandrīz bija tūlīt. Vismaz likās, ka ierašanās stāvvietā Maiklam neprasīja pārāk daudz laika. Lai arī ārā jau bija visai vēss un bez virsdrēbēm nebija gluži prātīgi staigāt, Maikls izgāja Flērai pretī vienā džemperī un biksēs. No tā jau laikam arī varēja izsecināt, ka puisis grasās atgriezties "Rozes Vārdā" un arī Flērai būs tur jādodas, ja viņa vēlēsies satikt Aleksu un ... kā viņu sauca? Nu, nav būtiski.

Maikls apstājās pie mašīnas, kurā sēdēja Flēra un acīmredzami gaidīja, kad dziedniece rausīsies ārā no sava auto.
- Tikai nepiemirsti tās brokastis. - Sīlijas priesteris noteica, smēķēdams cigareti.
Otrā rokā viņam atradās termokrūze, kurā acīmredzot bija kafija. Vismaz tas dzēriens smaržoja pēc kafijas. Maikls uzvedās dabiski un neizskatījās ne iesprindzis, ne kā savādāk satraukts. Viņš smaidīja un ja vien nebūtu tā visa viņu attiecību fona, varētu pat padomāt, ka viņi ir vienkārši pārītis, kurš saticies, lai kopīgi aizdotos paēst pusdienas.



Sariša

Sarišas uzrunāts, Alekss uz mirkli pārtrauca atspiesties, taču tik un tā palika balstā uz dūrēm. Tik vien pacēla skatienu pret meiteni. Viņa muskuļi bija saspringuši, taču nelikās, ka atrašanās šādā pozā prasītu pārāk lielu piepūli no karotāja. - Te ir grūti saprast, kā laiks iet. - viņš paskaidroja. - Un man liekas, ka mūs neviens nebrīdinās, ka cīņa ir pēc tāda un tāda laika. Bet man ir jāzin, kā man ir, un kas man sāp. Lai es ar to varu rēķināties. - Sariša bija teikusi, ka viņa arī ir karotāja, tad jādomā, ka meitenei vajadzēja aptuveni saprast par ko Mārvins runāja.

Visā visumā, lūkojoties uz Aleksu, nevarēja pateikt, ka puisis pirms pāris stundām bija vilcies pa zemi, nespēdams piecelties kājās. Viņš atkopās pārsteidzoši ātri. Vai arī piespieda sevi "atkopties" ātri.
- Tu taču man apsolīji masāžu. Tad jādomā, ka man viss būs kārtībā. - Alekss pasmaidīja Sarišai un turpināja iesākto atspiešanos.



Astindela

Aivena skatiens pavadīja Safīras reveransu un jauneklis izskatījās pat apmulsis. Viņš nebija no tiem, kas vēlējās, lai viņa priekšā liektu galvas, ceļus vai kā savādāk izrādītu viņam pienākošos cieņu. Aivens pat nebija pārliecināts, ka viņam kaut kāda cieņa pienākas. Nu labi, viņš bija Metatrona dēls. Bet tas arī viss. Viņš nebija ne padomes sastāvdaļa, ne ieņēma kādu svarīgu amatu. Viņam pašam nelikās, ka viņš kaut kā īpaši atšķirtos no citiem serafiem.

- Ir jau vakars. - Aivens atteica Aristam. Taču, tas bija saprotams. Abi nosodītie serafi bija izrauti no citas pasaules un nebija nekāds brīnums, ka viņi nedaudz apjuka diennakts laikos.
Aivens pamāja, ka sapratis Safīras vēlmes attiecībā uz ēdienu. Un, protams, parūpēsies, lai viņu vēlme tiktu izpildīta.

Metatrona dēls noklausījās Arista skaidrojumu, taču neizskatījās, ka viņš kaut ko varētu piebilst. - Es nezinu jūsu gaidāmo likteni. Bet viņi domā, ka tu atvēri Safīrai portālu uz Ardu. Tādēļ tu te sēdi. - viņš noteica vien noplātīdams rokas. Tā ka Aristam droši vien būs jāpagaida līdz Rāla atnākšanai, ar saviem jautājumiem.

Aivena skatiens pievērsās Safīrai, kad viņa apjautājās, vai varot, kā palīdzēt. Eņģelis pamāja. - Tu viņu satiki? - Aivena skatiens pievērsās meitenes acīm. - Nu, es domāju, Sīliju. - jo pēkšņi likās, ka dziedniece varētu nesaprast par ko viņš jautā.



Ereijasa kaimiņiene
Jaunizceptais vagona šoferis

P.S. Joel, tur bija pieprasītas pārāk daudz lietas. Es tik daudz nespēju drukāt.

[Romija]

Flēra pamanīja nākošo Maiklu un nodrebēja. Izskatījās, ka viņš ir iznācis viņai pretī, lai vestu iekšā. Nu, jā, tas bija sagaidāms.

Pareizi, brokastis. Flēra nebija iedomājusies, ka arī tā daļa ir spēkā, tāpēc pa ceļam nebija braukusi uz veikalu vai kur citur sagādāt īstu ēdamo. Cik neapdomīgi, viņa sevi norāja. Toties viņai joprojām bija Astindelas zālītes, vismaz brokastu tēju dziedniece varētu piedāvāt.

Flēra lēnām atvēra Lilū durvis, skatienam uzmanīgi vērojot, vai Maikls nepasāks kaut ko negaidītu. Tāpat lēnām viņa izkāpa no mašīnas, līdzi paņemdama savu mugursomu. Lilū joprojām palika vaļā un Flēra tur pat blakus. "Labrīt," nedaudz nedrošā balsī viņa sveicināja. "Man ir brokastis," sarkanmate apliecināja, ar roku iekrampējusies somas siksnā. Otras rokas pirksti it kā neviļus tika pielikti pie nedaudz sarauktā deguna. Maikls zināja, ka Flērai nepatīk cigaretes. Viņš bija aizmirsis vai speciāli izrādīja savu pārākumu?

"Viņi abi ir tur?" Flēra vaicāja, ar galvu pametusi uz "Rozes vārda" pusi, bet skatienu neatraujot no priestera. Lai arī uztraukums teju kāpa pa muti ārā, tomēr dziedniece ļoti centās, lai balss būtu mierīga un maiga, nenodotu to, ka viņa ir gandrīz stīva aiz bailēm. "Un kad ir tā cīņa?" viņa vēl pajautāja. Flēra gan gribētu tikt pie dziedēšanas tieši pirms cīņas, nevis pārāk agri, lai nedotu Maiklam vai citiem iespēju vēlreiz spīdzināt Aleksu. Bet diez vai viņai bija kāda teikšana. Ja vispār vairs bija.

[Sindra]

- Tas labi. - Maikls noteica un nometis zemē izsmēķi, uzmina tam ar kāju. Varbūt Flēras viebšanās dēļ, varbūt tādēļ, ka vienkārši nevēlējās vairāk smēķēt. Kas to lai zin. Maikla miers nekā neizskaidroja jaunekļa rīcību un viņš pavisam noteikti nebija lasāms, kā atvērta grāmata. - Nav jau gan tā, ka es viņus mērdēju badā. Bet normāls ēdiens taču ir jaukāk, nekā kapsulu rīšana, vai ne, Flēra? - jaunekļa lūpās atausa vīzdegunīgs smaids.

- Jā. Dzīvo tavā istabiņā. - Maikls paskaidroja, atšķirībā no Flēras palūkojies uz "Rozes vārda" pusi. Taču pēc viņa skatiena nevarēja izsekot, kur tad tā "Flēras istabiņa" atradās, ja lūkojās no ārpuses. Un ko gan te vispār varēja saskatīt, ja tai telpai nemaz nebija logu un tā atradās kaut kur pazemē, visticamāk.
- Cīņa ir rītdien. - Maikls atbildēja un pakāpās nost no mašīnas, gaidīdams, kad Flēra to aizslēgs un dosies viņam līdzi. Šobrīd sarkanmate izskatījās, ka tā īsti nevarēja saprast, vai viņa nāks, vai nē.

- Iesim? - jautājošs skatiens pavērās uz Flēra un Maikls bija gatavs atgriezties savā, nu, sauksim to par darba vietu.

[Rouzijs]

Meja nopūtās, protams, šeit vajadzēja būt kādam cilvēkam, kurš kliedza pēc serafu palīdzības. Tumšmatei nācās nopūsties un apspiest vēlmi palīdzēt nezin cik svešu acu priekšā. Vien pirms viņa apsēdās skatiens pievērsās, kādam vīrietim. Viņš bija simpātisks un tumšmate pat pieķēra sevi pie domas, ka ļoti izskatīgs, bet kaut kas atbaidīja, it kā intuīcija teiktu priekšā, ka labāk mukt tālāk. Bet cik nu tālu aizmuksi, ja esi vienā lidvagonā ar nezin cik cilvēkiem, kur nav iespējamas nekādas izejas. Tā nu tumšmate apsēdās savā vietā un ignorēdama visus robotus sēdēja nedaudz saspringusi. Vairāk slimās sievietes dēļ, nekā tā vīrieša līdz brīdim, kas viņš piecēlās un darīja kaut ko, kur vajadzēja atrasties lidvagona ierīcēm, kas vadīja šo mašīnu.

Protams, visas sajūtas nebija ļāvušas aizmigt un līdz ar to, serafe kā ziņkārīgs kaķis sēdēja pie celiņa un lūkojās apkārt, uz neko citu jau nebija ko skatīties.
Tikai, kad atskanēja maršruta maiņas paziņojums meitene palika aizdomu pilna. - Man tas viss nepatīk. - Un tās meitenes sauciens, kura sēdēja blakus Ereijasam šķita kā sitiens ar bomi pa galvu. Tumšās acis pievērsās slimajai kundzei, it īpaši tad, kad ierunājās tas jaunais vīrietis. Viņš dzirdēja, kas notika vagonā un viņa vārdi bija skarbi, tie nevarēja piederēt labsirdīgam cilvēkam.

- Varbūt man vajadzētu... - Tumšmate iesāka un aprāvās, viņa nevarēja izdomāt kā noformulēt savu sakāmo. Gan jau šeit bija kāda tualete, kur serafe varēja palikt divatā ar to kundzi un viņai palīdzēt, jo Meja nevēlējās uz savas sirdsapziņas mirušu cilvēku, ja viņa varētu palīdzēt. - ... izdarīt to, ko es izdarīju ar to jauko motociklistu? - Ereijasam un Joelam vajadzēja saprast par ko serafe runāja, Tajs noteikti nebija informēts, bet viņš bija orākuls un gan jau varēja saprast, ka tumšmate nespēja noskatīties uz cilvēku, kurš viņu acu priekšā mirst. Pat ja tas melnmatainais vīrietis bija vissavādākais šajā situācijā. Iespējams, ka viņš bija Sīlijas priesteris, pat ja nojautas teica priekšā ko citu, bet Meja varēja maldīties. Tagad prioritāte šķita slimā sieviete.
Un serafe vēlējās palīdzēt. Smalkie pirksti izslīdēja cauri izlaistajiem matiem tos sabužinot, kamēr smalkais augums šķita sasprindzis kā vijoles stīga, kas gatava pārplīst.

[Roviela]

Joels bakstījās ap planšeti, izmēģinot dažādas vārdu kombinācijas, kam, viņaprāt, bija jāatlasa liela daļa nevajadzīgās informācijas. Skaidrs, ka ievadot vārdu "Vatra" varēja atrast tūkstošiem lapu, bet to noteikti palika mazāk, ja paprasīja "Vatra" UN "muzejs" UN "lekcijas". Tā ar arī citām lietām. Orākuls pavisam drīz iemanījās savadīt veselu kaudzi meklējamo vārdu, lai atrastu tikai tās lapas, kur ir reizē pieminēti visi šie vārdi.
Tas daudz nelīdzēja. Vai nu šis meklēšanas tīkls bija savādāks, nekā Joels iedomājās, vai arī Joels neprata planšeti piespiest saprast divus un vairāk atslēgvārdus reizē.

Pamazām viņa sajūtās ielavījās kaut kas neomulīgs. Viņš pacēla acis, un ieraudzīja pēc izskata patīkamu cilvēku. Cilvēku? Nē, tas nebija cilvēks, bet kas tas bija? Kaut kas nepatīkams, kaut kas...
Tad savādais cilvēks iegāja kabīnē, kāpēc? viņš bija labi sagatavojies, noteikti, atskanēja paziņojums par maršruta maiņu, un, lūk, tas gan vairs nekādi nebija pēc programmas, ne šādas, ne tādas.

Hatra? Uguns. Ui! Kur kartē ir Hatra? orākuls, apspiežot sevī tik labi jūtamās citu emocijas un svešās sievietes sāpes, mēģināja sameklēt planšetē, kur tas ir.

TAS dzird, ko viņi runā. Nu, labi.
Tikko atradis, kur tad kartē ir Uguns pilsēta, viņš to parādīja Tejam un Mejai, tad nodzēsa meklēto un uzrakstīja - ziņot Karotājiem? Man šķiet, vadītājs nav cilvēks. Uguns un Grāmata.
Mazliet pagaidīja un pierakstīja vēl Meja, uzreiz viņai briesmas nedraud, vispirms tas svešinieks. Viņa nav dziedniece, bet karotāja, un te tieši vienam baram labu karotāju būtu, ko pasākt.

Caur planšeti bija jābūt iespējai ziņot Karotājiem par pēkšņo maršruta maiņu. Ja nē, tad kaut vai Maiklam, jo citu adrešu telefonā Joelam nebija. Tiesa, tās noteikti var atrast planšetē, un, tikko biedri ir izlasījuši sarakstīto, nekavējoties cenšas atrast kādus Karotāju kontaktus. Kamēr vēl var. Kurš zina, uz ko tas svešinieks vēl ir spējīgs.

[Rouzijs]

Meja pamāja noraidoši ar galvu, nekādus Karotājus serafe nevēlējās iesaistīt, bet to, ka tas cilvēks nav cilvēks tumšmate piekrita. Vairāk kā piekrita, bet ko viņiem tagad iesākt? Turklāt bija grūti, tās sievietes dēļ.

Meja paņēma no Joela planšeti un veikli tajā sāka rakstīt. - Tiklīdz kā mēs nolaidīsimies, mums ir jāmūk. Lai gan esmu pārliecināta, ka bez cīņas neiztikt, jāparūpējas, lai cilvēki un mēs paši neciestu. - To uzrakstījusi serafe atdeva Joelam planšeti, lai viņš parāda arī Tajam.
Skatiens aizkavējās pie Ereijasa, tumšmate paraustīja plecus.

[Romija]

"Man nav ēdiens, man ir tēja," Flēra atbildēja, joprojām būdama ļoti piesardzīga un no mašīnas neatkāpdamās. Flēras tējas varēja sniegt krietni lielāku labumu, nekā ēdiens, ja viņai ļautu brīvi izpausties. Kaut gan nevarēja noliegt, ka arī īsta maltīte ir patīkamāka un uzmundrinošāka par kapsulām. Sarišai noteikti. Ja Maikls piedāvāja atvest brokastis viņiem, tad jādomā, ka abiem. "Es braucu uzreiz uz šejieni, man tad ir jāaizbrauc nopirkt..." viņa ieminējās, it kā pagriezās, pamāja uz mašīnas pusi. Varbūt aizbraukt? Lai arī uztraukums teju kāpa pa muti ārā, dziedniece centās, lai viņas balss izklausās mierīga un laipna. Varbūt izmantot iespēju un mukt prom, kamēr vēl bija tāda iespēja? Bet kā tad ar Aleksu un Sarišu? Šī varēja būt pēdējā iespēja viņus satikt un palīdzēt, otrreiz Maikls vairs nebūs tik dāsns. Noteikti.

No Arista un Safīras kopš viņu aizbraukšanas ziņu nebija, un Flēra nožēloja, ka pa ceļam nav iedomājusies piezvanīt un painteresēties, vai nav kaut kas jauns zināms šajā sakarā. Ar Aleksa jautājumu tomēr viņi bija plānojuši nodarboties. Un kāpēc visas šīs atziņas Flēru uzmeklēja tagad, kad viņai bija jāsper solis uz priekšu vai atpakaļ, nevis tad, kad viņa brauca uz lidostu vai šurp?

Būris būs rīt, rīt... Flēra gan labāk gribētu dziedēt Aleksu tieši pirms cīņas, lai nedotu Maiklam vai vēl kādam iespēju viņu atkal spīdzināt. Ja jau Maikls pats bija piedāvājis palīdzēt, tad droši vien Alekss atkal bija spīdzināts kā iepriekš. Tomēr viņš atradās istabā, nevis tajā cellē. Tas viss sāka izklausīties ļoti aizdomīgi un pat pārāk labi. Nepareizi, ja ņem vērā tēlu, kādu Maikls par sevi bija radījis citu apziņā. Un tas smaids... Vai tas bija labdabīgs?

"Vai arī tepat netālu var kaut ko nopirkt?" beidzot dziedniece novērsa skatienu no Maikla, lai palūkotos apkārt. Varbūt pašā "Rozes vārdā" varēja iegādāties arī parastu ēdienu, tomēr skatiens meklēja, vai kādā citā ēkā nebūs kāds veikals vai varbūt restorāns, kur varētu painteresēties par nopērkamu un līdzi paņemamu pārtiku.

[echo3]

Šāds lidojums bija... neizteiksmīgs. Kā vēl lai apraksta ērtu sēdēšanu siltā gaišā telpā? Vienīgais brīdis, kas Ereijasu bija satraucis, bija atgadījies brīdi pirms lidojuma sākuma, kad rindā, kuras galā viņš bija apsēdies, savas vietas ieņēma divas sievietes. Māte un meita, šķiet. Ar meiteni viss bija kārtībā, ja nu vienīgi viņa mazliet raizējās, bet māte bija slima, un to serafs nevarēja nejust. Meitene, māti apsēdinājusi vietā pie loga, pati apsēdās blakus Ereijasam, jauki uzsmaidot. Ereijass pasmaidīja pretī, cenšoties neizrādīt, ka jūt slimās sievietes sāpes. Lidojošā mašīna uzsāka ceļu, bet nejaukā sajūta nepārgāja, aicinot iejaukties, ko viņš nedrīkstēja darīt.

Lai novērstu uzmanību, Ereijass pārlaida skatienu salonam, un uzreiz sajuta vēl kaut ko - tur, priekšā, bija apsēdies vēl "kāds". Kāds, kas nebija cilvēks, un nebija arī serafs, vismaz karotājs tā domāja. Pēc brīža Ereijass jau bija pārliecināts, ka tumšmatainais jauneklis tieši tāpat sajūt serafus. Bet labu laiku nekas nenotika - un īstenībā taču nekam arī nebija jānotiek - kad tomēr! Tumšmatis piecēlās un bez traucēkļiem iegāja lidvagona priekšas nodalījumā. Viņš acīmredzami zināja, ko dara, un bija sagatavojies.

Ereijass noklausījās paziņojumu par maršruta maiņu. Kāpēc? Ko viņš grib panākt? Nolaupīt cilvēkus, nolaupīt mašīnu, sajaukt pats savas pēdas? Protams, melnmatis nepaskaidros savas rīcības motīvus, tur nav ko cerēt, tagad ir jāizlemj, ko darīt. Karotājs aši apsvēra "par" un "pret" visādiem scenārijiem. Dēmona - jā, dēmona - lielais dūzis ir lidvagonā esošie cilvēki. Tātad - vispirms jārūpējas par cilvēkiem. Viņi nebūs drošībā pat tad, ja tiks līdz Hatrai, jo arī dēmoniem ir spārni. Kas viņam liedz notēmēt lidvagonu uz zemi un pašam aizlidot? Cilvēku upuris...

Ereijass pieskārās satrauktās blakussēdētājas rokai, pievērsdams sev uzmanību, - Tā ir gadījies, ka es lidoju pirmo reizi dzīvē. Vai te ir kādi pasažieru glābšanas līdzekļi? - Runāja viņš ļoti klusi, un bija zināma cerība, ka sašutušo pasažieru balsu murdoņā "tas" šos vārdus nesaklausīs, kaut gan - šādi vārdi piederas panikai, tie varētu "tam" pat patikt. Ereijasa balss tonis tomēr liecināja, ka viņš to neprasa tāpēc, ka baidītos, un reizē viņš ar otru roku norādīja uz meiteni, viņas māti un tuvāk redzamajiem cilvēkiem. - Neraizējieties, domāsim, ko darīt.

[Mattiass]

— Ak tā… un līdzdalībniekam Gabriels noteikti būtu lūdzis Safīru sargāt, — Arists ironizēja, un, pametis skatienu Safīrai, sak, ko es tev iepriekš teicu? atkrita atpakaļ sēdus. Astindela visā savā godībā.

— Nu tad dzīrosim mēra laikā, — viņš secināja un tālākā sarunā, ko Aivens sāka risināt ar Safīru, vairs neiejaucās. Šāda apsūdzība viņu patiešām uzjautrināja. Serafs neatminējās, ka viņi ar Safīru pirms Ardas būtu tikušies. Un, ja bija, tad viņa vēl bija augstdzimusi, desmitsmitgadīga sīka knīpa, jo kopš sava Pirmā soļa karotājs necik bieži Astindelā nerādījās, un, ja gadījās, tad ļoti īslaicīgi un uz rokas pirkstiem saskaitāmā reižu skaitā pa visiem šiem gadiem. Viņš nebija pārliecināts, vai vispār spētu no Ardas kādam ārpus tās esošam atvērt portālu. Nekas tāds nekad netika darīts. Tā kā viņš nevarēja vien sagaidīt, kad Rāls, vai arī kas nu tur skaitījās apsūdzības uzturētājs, mēģinās pierādīt viņa, Arista, vainu.

Ja Astindelai draudēja krišana, tad tas, visticamāk, nebija Sīlijas dēļ. Tas bija pašas Astindelas iekārtas nespējas pielāgoties dēļ, par notiekošā ātrumiem nemaz nerunājot. Ar to pašu grēkoja arī citās pasaules, bet, ja šeit notiekošais no tā daudz neatšķīrās, tad ar ko serafi bija labāki par citiem? Rau, Rāls kavējas. Tiesnesim gluži nebija lēnīga sliņķa slava, drīzāk — skarba izpildītāja. Tik daudzi pārkāpumi jāiztiesā? Noziedzība šeit, kā redzams, sit augstu vilni… Vai arī augstajam tiesnesim ir kādi apsvērumi vilkt laiku. Aivena parādīšanās arī nelikās gluži parasta, un viņš noteikti zināja vairāk, nekā stāstīja.

[Urdrunir]

Tajs labāk būtu iegrūdis savu snuķi lidaparāta dzinēja nodalījumā, taču viņam nekas nebija arī pret Ardas apskatīšanu no mākoņu puses, tādēļ viņš labprāt iekārtojās pie loga. Tiesa, daudz pa to lūkoties nesanāca. Slimā sieviete netālu no Ereijasa lika nožēlot, ka bija palaidis vaļā Flēru. Dziedniece viņiem izrādījās nepieciešama ātrāk nekā varēja domāt. Interesanti. Uz kurieni viņa dodas. Varbūt mums jāpaseko viņai. Ja nu te ir kāda svētvieta vai kas tamlīdzīgs. Viņš pieliecās pie Joela un klusi čukstot neuzkrītoši pamāja uz pasažieres pusi ar galvu.

Tomēr visu izjauca vīrietis, no kura mājoja neomulības aura. Pastiepis kaklu, Tajs īsu brīdi spēja uzmest acis daļai no vadītāja kabīnes, līdz svešinieks pazuda aiz durvīm. Pie paziņojuma par kursa maiņu orākuls saviebās. Man liekas, ka viņš šeit ir mūsu dēļ. Viņš nomurmināja un paspraucās garām saviem blakussēdētājiem. Soļojot uz priekšu pa gaiteni starp pasažieriem, Tajs izvilka savu ķemmi un centīgi sakārtoja frizūru, nogludināja bikses un jaku un neviļus pārlaida pirkstus pāri nelielam izcilnim, kas gandrīz nemanāmi izspīlēja jakas iekškabatu.

Savilcis bargu seju, serafs dusmīgi piebungāja ar dūri pie pilota durvīm un skaļā balsī izrīkoja. Ser! Šeit W7 4GH līnijas gaisa maršals. Saskaņā ar noteikumiem par automātiski pilotēto gaisa transporta līdzekļu vadības pārņemšanu, jums jāuzrāda dokuments, kas apliecina jūsu tiesības vadīt šīs kategorijas transporta līdzekli. Lūdzu, atveriet durvis un uzrādiet dokumentu, vai arī man nāksies sazināties ar stacijas vadību un ziņot par transporta līdzekļa nolaupīšanu! Tajs, aci nemirkšķinot, bezkaunīgi meloja.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 23.10.2013 18:59

[Rouzijs]

Kad Tajs paspraucās Mejai garām un devās durvju virzienā, serafe veikli piecēlās un sekoja orākulam. Palaist projām kādu no savējiem nevarēja atļauties, tāpēc nu tumšmatainā meitene stāvēja blakus serafam, ko tik tikko pazina. Viņa arī varēja spēlēt šo teātri, pat ja toreiz Alekss bija teicis, ka viņas meli izklausās pagalam neveikli.
- Es patiešām steidzos, vai ir kāds iemesls, kāpēc tiek mainīts maršruts? - Jautājums tika adresēts arī Tajam, it kā meitene viņu redzētu pirmo reizi mūžā, bet tam vajadzēja nostrādāt, jo serafs izklausījās tik ticami, it kā Ardā būtu dzimis un audzis. Vien viņa ģērbšanās stils nodeva to, ka viņš nav vietējais, kamēr Meja domāja, ka izskatās pēc Ardas iemītnieces. Bet ja viņu jaunais pilots nebija cilvēks tad tas viss varēja palikt pagalam bīstami.
Pirksti bija gatavi tvert pēc ieročiem, ja būtu vajadzība, tikai nedrīkstēja nodot sevi un savainot tos, kas nebija iejaukti Astindelas eņģeļu darīšanās.