"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

- Jā, un ko tad es viņam teikšu? Ka nesaprotu, ko viņi ar Aleksu kasās? Un lai viņš paskaidro? - Joels nebija sajūsmā par šādu ideju, bet Maikla telefona numurs - tas bija interesanti.
- Bet, ja jau Tev ir, tad iedod, lūdzu, ja nu kas. Tad varētu piezvanīt.
Orākuls izvilka no kabatas savu telefonu.

- Nē, es negribu neko mainīt, es gribu saprast, kāpēc Maikls, kas noteikti nav ne dumjāks, ne mazāk spējīgs par Aleksu, tērē savu laiku šādām lietām. Un otrādi arī, ja pareizi sapratu. Un vēl es gribu izlasīt to Grāmatu, bet, kā sapratu, tās te nav.

[Romija]

"Nē, grāmatas vel nav," Flēra atbildēja, meklēdama telefonu. Izvilkusi aparātu un ieslēgusi ekrānu, lai sameklētu ziņu, Flēra pameta bažīgu skatienu uz Gabrielu. Viņam vajadzētu par to pateikt, bet ne jau te. Ja vien viņš nedosies uzreiz prom, tad kaut kad zem četrām acīm.

Flēra pati nezināja, kā saglabāt numuru, ja tam nezvana vai nesaņem ziņu, bet droši vien orākuls spēja labāk apgūt un darboties ar telefoniem. Kad Joels bija gatavs, Flēra nosauca attiecīgos numurus. "Es gan ieteikto ĻOTI padomāt, pirms to numuru izmantot," viņa pie sevis noteica, bet tā, ka to noteikti dzirdēja vismaz Joels. Tas, kas bija domāts gandrīz kā joks, orākulam laikam šķita nopietni. Skatiens atkal pavērās uz Gabrielu, tāds kā nepacietīgs, it kā gribot kaut ko teikt, bet tomēr nepasakot.

[Roviela]

Joels brīdi blenza savā sakaru ierīcē, mēģinot saprast, kā tur dabūt iekšā numuru, ja tam nezvana. Brīdi pabakstījies, serafs atrada - kā, un drīz Flēras rādītais numurs bija ierakstīts.
- Tagad, ja tie, kas varētu zināt, kam ir šis numurs, man telefonu atņemtu, varētu nodomāt, ka es esmu ar viņu kaut kā saistīts, - orākuls drūmi pajokoja. - Paldies!

Telefons aizceļoja atpakaļ uz kabatu.
- Ko mēs darīsim savās brīvdienās? Jums ir idejas? Priekšlikumu par saules kabīnēm es atceros, bet vēl? Man kaut kā nav miera saistībā ar Būri, ar amuletiem jāpagaida, tā saprotu.
- Tikai es nezinu, ko mēs varētu pasākt, - viņš atzinās, - Nekādus tiešos triecienus mēs nevaram organizēt, nudien, tas ir, varam, bet tas mums beigsies slikti, bet ko vēl?

[washulis]

Jā, viņa zināja. Maleriks jau reiz bija norādījis, ka viņas matu krāsa ir piedienīga palaistuvēm. Tev taisnība, es nezinu, kāda bijusi šejienes Saule. Viņa lēni pamāja ar galvu. Varbūt patiesi ne spoža, ja visi spēj izdzīvot bez tās. Nešaubos, ka mēs nespētu. Ja vien netiktu radīta kāda spēcīga maģija, cits enerģijas avots dzīvajai un zaļajai pasaulei. Bet... cerams nekad nenoskaidrot, kā tas būtu. Tikai minējums, protams. Gan pa to, gan par Sauli. Tomēr tās visas beigās bija zvaigznes. Spožākā lieta debesīs.

Tad sarunāts. Pirms mūs iesviedīs Būrī, tēju pagatavošu es. Un arī pēc tam. Jau apņēmīgāk serafe paziņoja, izspiežot smaidu, izsakot visai pārdrošo uzskatu, ka viņiem šāda tējošana patiesi varēs sanākt vairāk, kā tikai reizi. Ka pēc piedzīvojuma Būrī viņi ar citām bezformīgām ķeskām vienkārši netiks aizslaucīti prom. Pie nākošā jautājuma tas smaids atkal saruka, bet skatiens nofokusējās pie Aleksa. Mājas. Astindela. Svētnīca, lai cik mierīga pārējā Ardas haosa jūrā, tomēr bija tikai pagaidu mītne, noteikti ne mājas. Jā, ilgojos. Bet iedomājoties par Astindelu, pārņem arī vainas sajūta. Mēs pārkāpām noteikumus. Atsūtīšana šeit bija viens no veidiem, kā vainu izpirkt. Nezinu, vai Meja Tev to ir vai nav stāstījusi. Patiesībā Sariša tiešām nezināja, cik veiksmīgi Alekss spētu orientēties serafu stāstos. Vai vismaz Mejas stāstā. Tā noteikti nav mana darīšana, bet es vēlētos tomēr pavaicāt - kas ir starp Tevi un Meju? Jautājums, kas karājies uz mēles jau krietnu laiku. Sariša gan bija ticējusi, ka to vaicās Mejai pašai, ne Aleksam.

Par šīs pasaules specifikācijas nezināšanu varēja tikai piekrist. Pirmās dienas Ardā, kas tika pavadītas guļot jau bija pierādījums, ka viņi nav šai pasaulei piemēroti fiziski. Tikmēr, ja grūtības spēja sagādāt arī takša atrašana, tad tas pats skaitījās ar zināšanām. Cīņā tas jau pierādījās, kad tikai līdz ar nagiem izdevās izvilkt Meju no viņas gūsta tajā pamestajā pilsētiņā. Pieļauju, ka mums nebūs zināms, kam tiksim nostādīti pretī Būrī. Bet tiesa. Ierobežojumi lietot maģiju un savādāka tipa ieroči ir spējuši traucēt. Te novāks ar blāsteri, nevis ar loku un bultām. Manas prasmes ir ar metamajiem dunčiem, nedaudz arī ar loku. Vārdu sakot, parasti cīņa no tālienes, ne tuvcīņas, bet pamata prasmes ir arī tur. Viņai bija stabila roka, bet ne tik sīksti muskuļi. Ar blāsteriem pilnībā apradusi neesmu, bet protu lietot arī tos. Jautājums, vai viņiem maz būs pieejami ieroči. Kailām rokām Sariša arī nebūs izcilākā.

[echo3]

Ereijass apēda vēl vienu maizīti un klusībā apsvēra, ko īsti nozīmē atvaļinājums. Nomierināties karotājs nevarēs, to viņš zināja, bet varbūt varēs? Šonakt taču bija varējis izsvērt svarīgāko, tad vai tagad, kad apdomāsies, nevarēs?

Arī otra tējas krūze bija izdzerta, tā ka brokastlaiku varēja uzskatīt par beigušos. Gulēt uzreiz taču neiesi? To darīt vajadzētu Gabrielam un Mejai, bet pārējie bija atpūtušies un mundri. Iet trenēties vai mēģināt sameklēt informāciju planšetē? Bet tad Ereijasam tomēr iešāvās prātā ideja, - Flēra, Tu stāstīji par katedrāli. Es gribētu turp aizbraukt.

[Romija]

"Es nezinu, kur tas ir," Flēra atbildēja Ereijasam. "Diezgan tālu no "Kristāla Pils"."

Tonakt Flēra nebija centusies iegaumēt ceļu. Un tāpat tas diez vai palīdzētu, jo pati automašīnu vadīt nespēja. "Varbūt kartē var atrast, bet es nezinu ne adresi, ne to, kā tas šeit, Ardā, saucas," viņa paraustīja plecus. Uz galda joprojām mētājās viņas pašas planšete ar shēmu. Varbūt arī Lilū varēja palūgt aizvest uz katedrāli, ja vien tā vieta tā saucās. Un ja Lilū tagad atkal bija vadāma tā kā iepriekš bez Silvas. Ereijass varēja pats pameklēt, jo diez vai Flēra zināja ko īpaši vairāk. Un viņai joprojām rokās bija telefons un uz mēles — vēlēšanās parunāt ar Gabrielu.

[Sindra]

Arists

- Labi. Es aizsūtīšu kopā ar tevi pārīti savējo. - Kreigs noteica. - Domājams, ka rīt zināšu precīzāku dalībnieku skaitu. - tāpat vēl bija laiks apdomāt idejas. Izdomāt labākos risinājumus.
- Izmantosim rācijas. Personīgo, slēgto kanālu. Es tikšu ar to galā. - Roze painformēja un piecēlās.

Lai arī it kā viņiem te bija kaut kāds plāns un it kā viņi bija gatavi darboties, meitene tomēr izskatījās noraizējusies un skumja. Piegājusi pie loga, viņa atspiedās pret loga stenderi, ļaudama skatienam klejot tālēs.
- Būs labi. - Toms noteica, piegājis pie Rozes un apskāvis meitenes plecus.
Viņa vāri pasmaidīja, palūkojusies uz kolēģi. - Paldies. -

- Ja nu kas, man droši var zvanīt. - viņa vēl noteica Kreigam, kurš arī piecēlās un grasījās pamest telpu.
Triecienvienības komandieris, pamāja ar galvu. - Izgulies. - viņš noteica Rozei un devās prom.
- Es aizvedīšu tevi mājās. - Toms piedāvāja Rozei. Un meitene piekrītoši pamāja.



Sariša

Alekss pasmaidīja un pamāja.
Jā, viņš labprāt piekrita Sarišas ierosinājumam, ka viņa būs nākamā tējas vārītāja. - Es arī neatteiktos no masāžas. Ja tas ir iespējams. - puisis deklarēja savas vēlmes. Jo nu, pirms brīža, taču Sariša bija solījusi jebkādu iespējamo palīdzību.

- Jā, viņa man to stāstīja. - Karotājs apstiprināja. Un Alekss arī lieliski atcerējās viņa un Mejas sarunu. Tā ka, Sarišai nekas vairāk nebija jāpaskaidro. Vismaz ne par šo tēmu.
Tiesa, likās, ka serafe vēlējās, lai viņš paskaidro viņai. Lūk. Par Meju.
Izskatījās, ka gaišmates jautājums puisi nedaudz tā kā samulsināja. Un viņš pat nezināja, ko atbildēt. Beigās viņš paraustīja plecus. Atbildēt, ka tā nav Sarišas darīšana, droši, ka nebūtu jauki. Tomēr, pēc visa spriežot, Alekss ne visai mīlēja runāt par savām attiecībām ar sievietēm.
- Viņa izglāba man dzīvību. Viņa ir jauka. - puisis noteica, skatienam atraujoties no Sarišas acīm un aizkavējoties pie tējas krūzes satura. Līdz... - Kādu atbildi tu no manis sagaidi? - Aleksa skatiens atgriezās pie meitenes acīm. - Es īpaši nemīlu apspriest savu personīgo dzīvi. - sievietes... tās acīmredzot visās pasaulēs bija vienādas.

Puisis ar interesi noklausījās Sarišas stāstītajā par viņas cīņas prasmēm.
- Cīņas Būrī mēdz būt dažādas. Dažkārt cīnītājiem tiek izdalītas bruņas un ieroči. Dažkārt tikai ieroči. Dažkārt vispār neizmanto ne ieročus, ne bruņas. Domāju, ka mūsu gadījumā šos parametrus noteiks Maikls. Pat ja mums cīņas sākumā nav ieroču, mēs tos varam atņemt pretiniekam.
Vēl domāju, ka mūsu pretiniekos varētu būt tādi mākslīgi radīti, mežonīgi lopi. Tas ir tāds neizdevies Ardas projekts par dzīvniekiem, kuri noderētu teritoriju apsargāšanai. Tie lopi īsti nepakļaujas kontrolei un ir baisi asinskāri. Bez tam, tiem piemīt visādas ķīmiskas īpašības. Piemēram, tie spļauj skābi, tādēļ tiem nevajag līst pārāk klāt. Tie mēdz izdot apdullinošas skaņas un tad vēl dažiem eksemplāriem ir spalva, tāda asa, kā adatas. Ja pieskaras, tad saduras ķermenī.
Tā pati cīņas arēna ir kantaina. Taisnstūra veida un tai ir sienas un griesti no režģiem. Pa šiem režģiem var uzkāpt. Ja tu esi veikla un spēj veikli pārvietoties pa šādu sienu, droši to izmanto.
Blāsterus praktiski nekad neizmanto. Tad drīzāk zobenus un šķēpus. Cīņas jēga ir izklaide publikai. Jo vairāk asiņu, šausmu un ciešanu, jo labāk. Ar blāsteri nošauj ātri un tur pat nav ko redzēt. Tiesa, arī dunci var iemest nāvējoši ar pirmo metienu, bet tad tas vismaz ir briesmīgs skats un publika ir izklaidēta.
Bez dzīvniekiem, es domāju, ka Maikls man pretiniekos varētu iemest kaut kādus noziedzniekus, kurus esmu aizturējis. Es gan saprotu, ka nogalināšana tev tik un tā varētu šķist nepieņemama, bet nu... vai nu mēs viņus, vai nu viņi mūs. - Alekss noteica. Neapskaužama situācija. Un žēl, ka meitene šajā visā bija nepelnīti iekūlusies. Vēl piedevām Mārvina dēļ. Jo viņa taču nāca puisi glābt. Tagad viņam būs jāglābj savu glābēju. Kaut kā muļķīgi tas viss sanāk.



Svētnīca.

- Templis. - Gabriels noteica, iejaucies Flēras un Ereijasa sarunā. - To vietu sauc par Templi. - jā, viņi kaut vai varēja doties apskatīt Templi. Gabrielam pret to nebija iebildumu.
Tad tur vēl palika visa tā sarežģītākā daļa ar Joela jautājumiem.
- Viņi ir cilvēki. - skatiens pievērsās jaunajam orākulam. - Viņi tādi vienkārši ir. Kā Flēra saka. Nu, ne visi vienādi. Bet šādas sacensības, izrādīšanās un attiecības ir iespējamas un pat ir diezgan biežas, cilvēku vidū. - Gabriels paskaidroja. Ko gan viņš vēl varēja piebilst?

- Nepastāv jau tāds orākulu viedums. - noklausījies Joela sūdzības, viņš piebilda. - Ir tikai tas, kas tavā galvā.
Kādas zināšana tev ir nepieciešamas? Ko tu vēlies zināt? Kāds ir tavs mērķis? Varbūt es tev varu parādīt ceļu... - ja jau Joelam pietrūka sava vieduma, redz, Gabriels, iespējams, varēja nedaudz aizlienēt savējo.
- Kādam nolūkam mēs izmantojam meditēšanu? Ja tā ir meditēšana, izmantojot maģiju, mēs parasti kaut ko meklējam. Ja mēs meditējam, bez maģijas izmantošanas, tad mēs atpūšamies, vai cenšamies sakārtot savas domas. Jā, es zinu, ka sākumā meditēt, lai kaut ko atrastu, ir sarežģīti, jo citās pasaulēs nekas nav tā, kā mums to māca Astindelā. Šeit ir emocionālie foni, kas traucē. Daudz dvēseļu, tumsa vēl pa vidu. Dažādas enerģijas. Tajā visā ir jāiemācās orientēties un to var izdarīt tikai to darot citās pasaulēs, nevis sēžot Astindelā.
Meditēt, lai sakārtotu domas... Tas ir tikai no tevis paša atkarīgs. No savām sajūtām, no savas pieredzes un spriestspējas.
Kādu labumu tu sagaidi no meditācijas, Joel? Pastāsti man... - tās gaismas staru būdiņas varēja arī nedaudz pagaidīt.

Viņa skatiens arī jautājoši pavērās uz Flēru. Nevarēja nepamanīt, ka dziedniece vēlējās kaut ko jautāt vai teikt. Droši, lai tik sper ārā. Kamēr viņš te sēdēja un varēja padalīties ar informāciju.

[Romija]

Izskatījās, ka Gabriels ir nolēmis nodarboties ar orākulu apmācību. Laikam jau taisnība bija teicienam — kad viens māca, tad divi mācās. Arī šādās sarunās varēja dzimt patiesība vai rasties apskaidrība. Tomēr savu jautājamo Flēra īsti nevēlējās tā apspriest. Viņa klausījās par meditācijām, līdz tomēr sadūšojās, atgrūdās no stenderes, kur bija balstījusies, un aiznesa Gabrielam ieslēgtu telefonu, kur ekrānā varēja lasīt Maikla īsziņu. Nolikusi to uz galda Valdnieka dēlam priekšā, meitene pieklusinātā balsī noteica: "Es nezinu, vai tas ir svarīgi, bet man šķiet, ka to man atsūtīja Maikls." Jā, Arista domas par šādu faktu viņa jau bija dzirdējusi un jaunu telefonu dabūjusi, tomēr šķita prātīgi un godīgi to darīt zināmu arī Gabrielam, ja jau viņš esot uztraucies par viņu, kamēr dziedniece bija gūstā.

Pati Flēra atkāpās pussolīti, lai īpaši netraucētu abu orākulu sarunu, bet varētu savākt telefonu, ja tas vairs nebūs vajadzīgs.

[washulis]

Pie paziņojuma par masāžu, Sariša neapvaldīja smieklus, nedaudz atgāžot galvu atpakaļ, lai tad dotos nosēsties Aleksam pretī, iemalkojot tēju. Labi, lai būtu masāža. Muguras, pēdu, pilns komplekts. Vismaz tik daudz viņa tiešām spētu. Jādomā, ka Aleksa ķermenis būs to pelnījis, tik ilgi pavadot diskomfortā. Tomēr viņa mulsums par attiecību jautājumu bija saprotams. Arī viņa pati mulstu, ja viņai kas tāds tiktu prašņāts. Vismaz tad, ja tehniski būtu, ko teikt. Tā viņai pagaidām nebija ne kripatas no tās pieredzes, kas gūta Mejai. Karotāja pat nezināja, cik tieši plaša pieredze tā ir. Es no Tevis sagaidīju godīgu atbildi, un paldies, Tu man tādu arī sniedzi. Proti, ka nemīlēja par šo runāt, ar to arī būtu gana, lai arī serafe atļāvās noprast, ka iespējams no Aleksa puses nebija gluži tā pati degsme, kas bija redzama Mejā, kad viņa pa galvu, pa kaklu metās Mārvina glābšanas misijā. Tomēr, lai tas paliek viņu divu starpā.

Pie stāsta par Būra saturu, serafe turpināja pacietīgi malkot tēju. Nebija daudz iespēju iztēloties, kā tas varētu būt. Vai tiešām liela izmēra būris ar plakanu grīdu, jebšu arēna, stadions, kas iekļāva arī kādus šķēršļus pa vidu, vides apgrūtinājumus, varbūt par dabas spēku kataklizmas. Vai arī vienkārši glums pagrabs bez cerības gaismas. Tomēr interesantāk kļuva par mošķu stāstiem. Tie varētu būt gluži tādi, ar kādiem pārējie serafi saķērās, kad Sariša bija palikusi dienu gultas režīmā. Vai tik viņi neteica, ka mošķis spļāvis skābi? Visticamāk tas bija aizsargājis pamesto teritoriju. Bet tad uzradās arī Sīlija un tas beidzās ar Flēras nolaupīšanu. Un Sariša bija cerējusi, ka iespēju tikties ar šādiem monstriem būs laimīgi izlaidusi. Tev taisnība. Nogalināšana man šķiet nepieņemama, tomēr es esmu karotāja un tas ir kas tāds, ar ko nācies rēķināties, lai arī par manu mērķi nekad nebūtu kļuvuši cilvēki. Dēmoni un citas tumšās būtnēs, tas jā, bet ne cilvēki. Bet mans dvēseles stāvoklis par šo dilemmu lai paliek pie manis. Gan es tikšu galā. Negribīgi, bet viņa jau reiz nonāca šajā situācijā un lai cik cēla audzināšana un cēli eņģeļi mērķi, instinkts izdzīvot nav viegli laužams.

[Roviela]

- Par šo pasauli, - orākuls nekavējoties atbildēja Gabrielam. Viņu nemaz neuztrauca tas, ka visi citi klausās.

- Nepazīstu šo pasauli, vietas, kur kas atrodas, to var atrast, cilvēku attiecības, to, ko viņi visi no bērnības zina - nē. Neprotu atšķirt to, kas ir svarīgs, kas nav. Mocos un nezinu teikt, vai mums tagad ir laiks Gaismas kabīnēm, vai jau savlaicīgi jāgatavojas kaut kam citam. Negribu peldēt pa straumei, gribu darīt, tikai nākas peldēt. Baidos nokavēt.

Tā tas bija. Orākuli grib zināt visu.

- Mērķis joprojām ir tas pats - amuleti, un tur gribu atrast veidu, kā sameklēt to pašam, lai mums nav jāiet Sīlijas izprātotajā pavadiņā.
'Mums' bija tīši lietots. Ne jau tāpēc Joels gribēja atrast viens pats, ka tad viņam būtu vairāk slavas un beidzot kaut kas būtu padarīts, bet tāpēc, lai neapdraudētu citus serafus, jā, arī Metatrona vecāko dēlu. Līdz šim tas nebija izdevies, un orākulu urdīja vēlēšanās atrast veidu, kā tas izdotos. Labi, Sīlija bija vecāka un gudrāka, bet taču ne jau par viņiem visiem tā gudrākā, pie tam kas nekad nekļūdas. Ja vispār ir veids, Joels gribēja to atrast.

- Mērķis ir arī izvilkt no nepatikšanām tos, kurus tur, kaut nevilši, esam iegrūduši, pie tam ļoti vēlams ne nogalinot. Un atkal es nezinu - kā. Mani uztrauc viņu visu likteņi. Meditējot es gribēju mēģināt atrast sakarības, sakārtot to, ko jau zinu, jo, varbūt, tur ir kādas acīmredzamas sakarības, kuras neesmu pamanījis, kamēr mēs skrienam un darbojamies, un, iespējams, tad es sapratīšu kā vēl trūkst, kas jāmeklē, kas jādara. Varbūt arī nē. Pirms meditēšanas jau to nevar zināt. Tāpēc arī gribēju izlasīt Grāmatu, lai apdomātu to pats. Pārstāsts tomēr nav tas.

Nevarētu teikt, ka šai pasaulē būtu bijis maz informācijas. Drīzāk tās bija daudz, un visa nesaistījās kopā. Noteikti daudz kas bija 'no malas', un nebija jācenšas saprast kā tas attiecas uz viņiem, jo tas neattiecas, bet noteikti bija arī daudz tāda, kas attiecas. Kā no visām tik daudzajām ziņām izlobīt tās pāris būtiskās? Kā tās atšķirt?

- Jā, un pie reizes... - Joels pirmo reizi pa ilgiem laikiem šķelmīgi pasmaidīja un uzreiz izskatījās tik jauns, kā īstenībā arī bija. - Lūdzu, pastāsti man, kas ir aiz Vārtiem. Aivens teica, lai paprasot Tev.

[Romija]

Flēra bažīgi vērās uz orākulu, kamēr viņš aizrautīgi un gandrīz vai izmisīgi stāstīja, kas viņu uztrauc. Protams, nevarēja nepiekrist, ka zināšanas par pasauli noteikti palīdzētu šo to spriest pareizāk. Tomēr pat Ardas iedzīvotājs diez vai zināja visu, lai savos spriedumos nekļūdītos.

Bet Flēru uztrauca kāda cita lieta. Proti, grāmatas lielāko daļu aizņēma tumšie simboli. Ja Joels tik ļoti paļāvās uz grāmatu kā uz izzināšanas pamatakmeni, vai viņa zinātkāre nevarēja novest postā, liekot orākulam tik ļoti aizrauties, ka sākt izmēģināt tur aprakstītās tumšās maģijas?

"Templis, jā," viņa pamāja ar galvu, cenzdamās novirzīt plānus šajā gultnē. No grāmatas, kad Arists to atvedīs, tāpat izvairīties nevarēs. "Tur bija tāda viegla sajūta, gandrīz kā te. Tur noteikti ir vieglāk meditēt. Un nešķita, ka tur uzturētos cilvēki, kas varētu traucēt. Vismaz naktī ne," viņa piebilda, nedaudz paraustot plecus. Flēra Templī bija bijusi vienreiz, bet jau šis nosaukums lika domāt, ka tas tiešām ir kaut kas nopietnāks un serafiem interesantāks kā vienkārši pamesta katedrāle.

"Bet..." dziedniece pēkšņi paskatījās uz Gabrielu. "Sīlijas balss mani sasniedza tieši Templī. Vai tam ir kaut kāds sakars?" viņa vaicāja. Varbūt vieglā sajūta vienkārši mazināja serafu pašaizsardzību, un tāpēc viņu prāti bija vieglāk pieejami?

Šo rakstu rediģēja Romija: 18.10.2013 10:16

[Mattiass]

— Tātad no tevis vairs nepāradresē pie Deina? — Arists ieminējās, celdamies kājās. Viņam pietika ar vienu nepatīkamu pārsteigumu, lai viņš vēl atkārtoti gribētu klausīties savā priekšniekā.

[Urdrunir]

Gabriels visiem piesolīja brīvdienas. Nē, patiesībā uzspieda brīvdienas. Un pārējie serafi uzreiz sāka izklausīties kā nokrituši no trešā stāva un atsituši astes kaulu un skaidras domāšanas centru. Skaidri varēja manīt, ka daudziem bez rīkojuma "no augšas" bija grūti virzīties uz priekšu svešajā pasaulē, kura bija saaugusi pilna ar viņu pašu emocijām. Tajs strēba tēju un gaidīja. Viņš labprāt redzētu Gabrielu aizejam no telpas un atstājam viņus vienus. Taču pārējo apjukums liedza valdnieka dēlam atvadīties par spīti tam, ka viņš bija atkal auļojis pa nakti apkārt un glābis Meju no nepatikšanām.

Vienā brīdī serafs saprata, ka, lai izvairītos no Gabriela klātbūtnes, projām būs jāiet jaunajiem serafiem. Tajs piecēlās kājās un uzrunāja pārējos. Ja brīvdienas, ta' brīvdienas! Paldies, Gabriel! Dāmas un kungi, ļausim saimniekam atpūsties. Ejam, es parādīšu kā manā iepriekšējā pasaulē grupa nodibināja cieši koleģiālas attiecības. Ejam, ejam! Pa ceļam izdomāsim ko darīt ar savu laiku. Orākuls devās uz izeju no svētnīcas, bet pie telpas durvīm vēl uzstājīgi pamāja visiem ar galvu, lai tie seko.

Tajs tos, kas piekrita sekot viņa uzaicinājumam, sagaidīja ārpus Svētnīcas. Viņa baltie zobi zibēja viltīgā smaidā, liecinot, ka puisim padomā nerātnības, un viņš vilina pārējos tām pievienoties.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriels paņēma Flēras pasniegto telefonu un palūkojās uz to. Tad arī no kabatas izvilka savu telefonu un acīmredzot pierakstīja Maikla numuru savā telefonā.
Vairāk arī neko. Atdeva telefonu atpakaļ Flērai... vienīgi... skatiens uz mirkli aizkavējās pie dziednieces. - Es saprotu, ka jūs mainījāt telefonus dēļ šīs ziņas un lai tavu telefonu nevarētu izsekot? Tad no tā nav jēgas, ja tu visu laiku to tik un tā slēdz iekšā. Es arī nedomāju, ka bija jēga mainīt telefonus. Tas, nu šī ziņa, viņš vienkārši vēlējās tev parādīt, ka spēj tevi atrast, ja to vēlas. Jauns numurs vai tas pats numurs, tas neko daudz nemainīs. - viņš atrada vienu, tad atradīs arī citu un vēl citu un... īsāk sakot, diez vai bija jēga īpaši iespringt uz telefonu mainīšanu. Vien tas, ka Gabrielam laikam tagad nemaz nebija pieejami serafu jaunie numuri. Bet nu nekas. Viņiem toties bija Gabriela numurs, ja nu kas.

Viņš ļāva Joelam izteikt visas savas bažas. Klausījās un nepārtrauca. Skatiens vērās uz jauno orākulu, līdz viņa vārdu straume bija izsīkusi.
- Nav iespējams zināt visu. Tu nezināsi visu, pat ja visu mūžu sēdēsi bibliotēkā. - tā nu tas bija un jādomā, ka arī Joels to visai labi apzinājās. - Saproti... kad tu dodies uz svešām pasaulēm, tu allaž nonāc jaunā, sev nezināmā vietā. Jā, mums ir iespēja Astindelas bibliotēkā palūkoties kaut nedaudz informāciju par vietu, uz kuru vēlamies doties, taču šī informācija ir skopa, dažkārt pat novecojusi, jo pasaulēs viss mainās. Nekas nestāv uz vietas. Tu vari būt izzinājis kaut vai šo pašu Ardu līdz sīkumam un atnākt šeit pēc pāris gadiem, vai gadu desmitiem un tu neko šeit vairs neatpazīsi. Ir bezjēdzīgi dzīties pēc tādām zināšanām. Un tad jau man liekas, ka ardieši ar savu tehnoloģisko attīstību to drīzāk varētu nodrošināt, nekā mēs, sēžot pie grāmatām. Tie radītu kādu informācijas saturošu nieciņu, kuru iebāztu tavās smadzenēs un tu visu zinātu. Bet tik un tā... tā būtu tikai informācija un nekas vairāk un tev nāktos apzināties, ka tā īsti līdz galam tas tāpat nepalīdz.
Svarīga ir tieši spēja paļauties uz savu intuīciju noteikt, kas ir svarīgi priekš tevis un kas nav. Ieklausīties savās sajūtās. Apzināties, ka tu esi tas, kurš nosaka, vai nokavēsi kaut ko, vai nē. Tev ir jāspēj pielāgoties situācijām, kurās nonāc. Ja tu to nespēj un tas sagādā grūtības, tad klejošana pa citām pasaulēm vienkārši nav piemērota tev. - visprātīgāk droši vien būtu vienkārši ļaut Joelam atgriezties Astindelā. Tikai žēl, ka Gabriels šobrīd nebija tas, kurš to nosaka. Safīru uz Astindelu. Joelu un Meju uz Astindelu. Tas būtu vispareizāk. Viņu pašu dēļ.

- Es jau teicu, ka esmu apzinājies problēmu ar amuletiem. Tu droši no sava prāta vismaz uz laiku vari izmest amuletus. Par tiem tavā vietā padomāšu es.
Par tiem, kas nepatikšanās... Jā, izvilkt viņus no nepatikšanām. Tā ir jauka vēlme un pavisam noteikti piestāv serafiem, taču ar vēlmi vien ir par maz, lai kaut kas notiktu. Ir arī jārīkojas. Tātad, tev atliek divas iespējas. Vai nu tu rīkojies, kā serafs. Izmanto savas iespējas. Harizmu, maģiju, vienalga... un atbrīvo gūstekņus, vai arī tu mēģini viņiem palīdzēt izmantojot šīs pasaules iespējas. Vācot informāciju un izzinot iespējas, kā tu varētu viņus izdabūt ārā, neatklājot savu būtību. Jo, tu saproti. Atklājot to, kas esi, tu pakļauj sevi briesmām, kamēr darbojoties pēc šīs pasaules noteikumiem, tu paliksi neuzkrītošāks. Kā savākt informāciju? Izmanto savu harizmu, iekļaujies šīs pasaules kopējā ainā. Cilvēki ir atvērti pret tiem, kas ir skaidri, gudri un savējie, kamēr ar aizdomām skatās uz savādniekiem.

Ak jā. Un Grāmata... - Gabriels noraidoši pamāja. - Labāk nelasi. Tev tā neko nepalīdzēs. Tikai vēl vairāk sajauks galvu un tu nespēsi izvertēt vai tas ir svarīgi, vai nav. -
Bet kas attiecās uz Vārtiem... - Vārti neattiecas uz lietu. Tev nav nepieciešamības par to lauzīt galvu tagad. - nebūs pie reizes.

Skatiens atgriezās pie Flēras un viņš noraidoši pamāja. - Nē. Sīlijas maģija sasniedz arī šeit, Svētnīcā. Ja atminies, tad sākumā Meja to dzirdēja arī atrodoties šeit. Tam nav sakara ar vietu. -
Taja aicinājums doties ārpus Svētnīcas sienām, principā bija atbalstāms, jo Gabrielam no tiesas vajadzēja pasēdēt klusumā un padomāt. Vien skatiens aizkavējās pie Mejas stāva, tur uz palodzes. Vai viņa gulēja?



Arists

- Nē. Nepāradresē. - Roze atteica Aristam. Tiesa, viņa gan nepaskaidroja, kāpēc pirmīt šāda pāradresācija vispār bija. Tikai... - Iespējams, ka tev tomēr vajadzētu pieteikties pie Deina. Viņš domā, ka tu esi dezertējis. Es gan viņam teicu, ka tu pēti Endrjū lietu, taču viņš izskatījās īgns un īpaši apmierināts ar šādu skaidrojumu nebija. - kaut kā pa visu notikumu burzmu, šis bija piemirsies.

[Romija]

Lai arī cik pārdomāts un drošs šķita Arista piedāvājums mainīt telefonus, tomēr vēl lielāku putru ar visām tehnoloģijam Flēra nevēlējās radīt, tāpēc pēc Gabriela teiktā nolēma paturēt veco telefonu. Vispār jau viņai tā kā vajadzētu atbildēt Kailem, jo serafes sirdsapziņa neļāva tā vienkārši ignorēt puiša centienus ar viņu sazināties. Kaut kad, kādā brīdī... cerams...

Bet ja jau gan Maikls, gan Sīlija spēja viņus aizsniegt jebkur, tad viņi tik pat labi varēja doties arī ārpus Svētnīcas sienām. Taja uzmundrinošais tonis krasi kontrastēja ar drīmajām apcerēm par pasaules sarežģītību, tāpēc izpelnījās Flēras interesi. Un izskatījās, ka Gabrielu joprojām vairāk interesē Meja. Tas iedzēla, jā, bet Flēra bija dziedniece, serafe, viņa nedrīkstēja savas vēlmes nolikt augstākā prioritātē. Bija jāiet. Un patiesībā tas pat varēja izvērsties par jauku notikumu. Ardā, lai cik drūma šī vieta nebūtu, bija vietas, kas patiesi varēja iepriecināt.

Soma un apģērbs jau pirms tam bija došanās kārtībā, tāpēc atlika tikai ātri pārskatīt, vai virtuve paliek kārtībā, atvadīties no Gabriela un doties uz liftu. Lejā stāvvietā Flēra pievienojās Tajam, gatava uzklausīt vai viņam jau ir kāds virziens padomā. Tur pat netālu joprojām stāvēja Lilū, ko laikam taču viņi drīkstēja izmantot. "Iesim vai brauksim?" dziedniece ieinteresēta apvaicājās, uzsmaidot jauneklim tik pat žilbinošu smaidu. Viņas mati atkal bija koši sarkani, pār plecu mugursoma, kājās augstpapēžu zābaki un apņēmība vismaz uz laiku paklausīt un doties prom no Svētnīcas.

[Roviela]

Joels nopūtās. Jā, vismaz Arda nav viņam domāta. Ja nepārvērties par cilvēku, tad nekādi nav iespējams kaut ko panākt, bet pārvērsties par cilvēku Joels negribēja. Jau tā šī pasaule ņēma vairāk nekā deva. Ja tāda ir domāta pielāgošanās, tad serafs nebija ar mieru mainīt savu būtību tās dēļ.
- Es gribēju, lai mēs visi kopā darām kaut ko..., - orākuls bikli piebilda. Jā, arī visu to glābšanu. Vismaz aprunāties, uzzināt citu domas. Viņš bija pajautājis, bet atbildi saņēmis nebija, un vienam skriet prom, lai pēc Gabriela ieteikuma mēģinātu kādu savaldzināt vai izmantot vietējās tehnikas brīnumus, ar kuriem nemaz neprata rīkoties, viņam neļāva sirdsapziņa. Skaidrs, protams, ka bez rīcības rezultātu nebūs nekādu, bet šo rīcību vajadzēja saskaņot, vai tad nē?

Serafs ar diezgan bezcerīgu izteiksmi sejā paņēma savu mēteli, ko grasījās uzvilkt pa ceļam uz liftu, nolaidies uz ceļgala atsveicinājās no Gabriela, tā apliecinot, ka paklausīs, un gāja pakaļ Tajam, kurš grasījās viņus visus kaut kur vest.
Vai nav vienalga, kurp.

Varbūt tur, kurp viņi dosies, būs kāda iespēja uzzināt, kā varētu palīdzēt tiem tur, Būrī, jo Joels neticēja, ka spēs atslābināties, pirms nebūs sapratis kaut vai bēdīgu patiesību, ka nekādi nevar palīdzēt.
Vienu gan viņš apzinājās - mazliet bez veiksmes un tikai ar saviem spēkiem un prasmi vien viņš nokavēs.

Drīz Joels stāvēja lejā pie mašīnas un gaidīja, kurp tad viņi dosies.

[echo3]

Lai nu kas Ereijasam bija skaidrs - Gabriels ir ļoti noguris. Tā ka Taja lēmumu visiem doties ārā no Svētnīcas karotājs atbalstīja. Sevišķi tāpēc, ka pats nupat jau bija izteicis vēlmi doties uz Templi. Arī tas ir ārā, un, iespējams, "atvaļinājuma" laikā tomēr varēs jel ko iesākt Būra jautājumā. Varbūt kaut ko uzzināt, vai?

Katrā gadījumā sēžot te, nekas uz labo pusi nemainīsies. Ereijass piecēlās, atvadījās no Gabriela un brauca lejā uz stāvvietu kopā ar Joelu. Nekādas mantas līdzi viņš nebija paņēmis, viss, kas nepieciešams, atradās kabatās - gan abi blāsteri, gan četri dunči, gan abi telefoni. Pēdējā brīdī Ereijass bija no galda savācis arī savu veco telefonu, jo viņam iešāvās prātā, ka, manoties ar telefoniem, viņi vispār var pazaudēt sakarus.

Idejas? - Ticis līdz Tajam Ereijass ievaicājās. To, ka karotājs pats vēlējās redzēt Templi, viņš vairs skaļi neatkārtoja. To visi jau bija dzirdējuši.

[Rouzijs]

Meja visu dzirdēja pat ja bija patiešām samiegojusies. Kad serafi lēnām sāka doties prom arī tumšmate savas acis atvēra un negribīgi atkal palūkojās ārā pa logu. Vēl mazliet un viņa būtu aizmigusi, bet nu pār lūpām pārslīdēja klusa izelpa.
Viņa nespēja saprast, vai pamest Svētnīcu ir laba doma, turklāt likās, ka pārējiem varētu būt kādas pretenzijas pret viņas sabiedrību. Nojauta vai sajūtas teica, ka Flēra ir apvainojusies, vai kā savādāk aizvainota.

Un ko nu... eh.
- Es došos pārējiem līdzi. - Tumšmate noslīdēja no palodzes un pārbaudīja, vai nav pazaudējusi savus ieročus, par laimi tie visi turpat pie viņas bija, katram gadījumam. Skatiens uz brīdi aizkavējās pie Gabriela un meitene devās uz liftu, lai pievienotos izklaidēm, pat ja uz tām domas nenesās.

Kad Meja panāca serafus, viņa nedaudz vainīgi pasmaidīja.
- Cerams, ka jums nebūs iebildumi, ka es došos līdzi. - Viņa paraustīja plecus un uzlika galvā jakas kapuci, tā par laimi bija liela un neļāva lietum līt uz galvas. Turklāt ādas drēbes tāpēc vien Ardā bija pateicīgas un tumšmate bija jau pie šī ģērbšanās stila pieradusi. Augstpapēžu zābakos tērptās kājas veda uz pārējo pusi.

[Urdrunir]

Sagaidījis visus ārpus svētnīcas, Tajs atzinīgi tiem pamāja. Taču tiklīdz viņš sāka runāt, tā smaids izkusa no sejas kā ledus uz karstas pannas.

Paldies, draugi, par uzticību. Taču es esmu jūs piemānījis. Es atvainojos. Serafs nenokāra galvu vainas apziņā, bet gluži otrādi. Viņš lepni izslēja galvu gaisā un acīs iedegās nāvei nolemta varoņa cēlsirdīgais spīdums. Es neiešu piedzerties krogā. Es iešu darīt kaut ko daudz bīstamāku. Un es aicinu jūs man pievienoties. Joel, tu runā ar viņu savās domās. Flēra, tu... Tajs viegli samulsa uzlūkojot dziednieci. Tu... rūpējies par viņu brīdī, kad tas viņam visvairāk nepieciešams.

Ar valdnieka dēlu kaut kas nav kārtībā. Viņš šajā brīdī cīnās ar Sīliju un Sīlija uzvar. Vispirms viņš dara tieši to, ko viņa vēlas. Sūta mūs briesmās un ar mūsu rokām iesaistās cīņā. Viņam varbūt ir cēli nodomi, taču viņš arvien vairāk iestieg viņas purvā. Un tagad viņš ir iekritis izmisumā. Viņš apjūk un nespēj atrast pareizo ceļu. Viņš krīt. Strauji un ar norautiem spārniem. Un viņam nav izvēles. Jo tādi ir Sīlijas valgi un viņš tajos ir iepinies. Bet izvēle ir mums. Tu, tu, tu... Orākuls uzlūkoja katru no jaunajiem serafiem, kuri vienas neapdomīgas jaunības trakulības dēļ bija zaudējuši iespēju atgriezties Astindelā. Vai jūs negribat beidzot nopelnīt piedošanu? Vai negribat atgriezties mājās?

Es došos uz Vatru un iznīcināšu trešo amuletu. Es to darīšu bez viņa ziņas un es atbrīvošu viņu no nepareizu lēmumu pieņemšanas. Es nebūšu bandinieks Sīlijas šaha spēlē un neļaušu viņam krist kā zaudējošās puses karalim. Es mainīšu spēli. Un es aicinu jūs pievienoties man un nopelnīt savu grēku piedošanu, atpestījot viņu no krišanas. Tajs visu laiku uzmanījās nesaukt Gabrielu tieši vārdā. Daudziem maģijas lietotājiem bija pastiprināta saikne ar savu vārdu, un viņš nevēlējās, lai Gabriels pirms laika nojaustu, ka jaunuļiem padomā ir kas pārsteidzīgs. Kurš nāks ar mani?

[Roviela]

- Mums būtu tur jātiek ātri, - Joels domīgi novilka, ar šo 'mums' apstiprinot, ka paša reiz skaļi izteiktais lēmums ziedoties, ja vajag, joprojām ir spēkā.
- Tas nozīmē - jālido. Kādam ir planšete, kur noskaidrot, kā to dara? Es nedomāju, ka viens nejēgu bariņš lidostā vai stacijā izraisīs aizdomas, neticu, ka vietējie to vien dara kā izmanto šo pārvietošanās līdzekli, es vairāk domāju par to, lai viņš nepamana, ka dodamies, un neatgriež mūs atpakaļ. Un vēl par to, kā atrast to pareizo vietu.

Joels nebija paņēmis savu somu, viņam mantu bija tikai tik, cik kabatās. Nu, tas gan vairāk nozīmēja, ka līdzi nav pāris paciņas ēdamā un planšete.