"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Patiesībā tā nebija nemaz tik slikta ideja, mēģināt iefiltrēties Sīlijas kompānijā, bet nevarēja noliegt to, ka Meja pati par šādu variantu nebija īsti droša, jo zinot Sīlijas slikto slavu un saistību ar Dēmonu valdnieci, mazums, kas ienāk viņas prātā attiecībā uz Meju.
Serafe nopūtās un viņas skatiens aizslīdēja līdz Flērai, kurai acīmredzot prātā bija miljons jautājumu un iespēju, veltījusi viņai smaidu, skatiens pievērsās Sarišai un apstājās pie Joela, kuram acīmredzot šī ideja diez ko nepatika.
Bet tomēr, ja tā bija iespēja palīdzēt citiem, pasargāt viņus un iegūt atbildes uz trūkstošiem jautājumiem, tad vajadzēja šo iespēju izmantot, ne?

Saņēmusi visu savu drosmi, Meja palūkojās uz Gabrielu.
- Manuprāt, vajag izmantot šo iespēju, ja nu es no turienes varu jums palīdzēt, pieskatīt Sīliju, lai viņa nenonāk jums uz pēdām? Es zinu, ka to spēšu. Tikai kā ar sazināšanos? - Veselais saprāts gan kliedza, lai Meja ņem savus vārdus atpakaļ, bet tomēr maza daļiņa ļoti, ļoti vēlējās sekot tai balsij un noskaidrot, kas notiks.
Bet nodot savējos?
Nemūžam.

[Sindra]

Gabriels klusēja. Ļaudams jaunajiem brīvi parunāties un apspriest savus plānus. Tikai, kad visi skatienu bija pievērsti viņam un jaunie gaidīja laikam jau viņa padomu, spriedumu, vai kā nu vēl to, lai nosauc, Gabriels ļāva savam skatienam sastapties ar Mejas acīm. Tas bija pavisam īss mirklis, eņģeļa acis iemirdzējās baltā gaismā, meiteni visai spēcīgi apžilbinot. Un tas vēl nebija viss. Viņa juta, kā ap viņas prātu savelkas gluži, kā tāda cilpa, Gabriela apziņa, kas pakļāva. Viņš nekautrējās vandīties pa Mejas atmiņām, gluži vai tīšām uzmeklējot tās, kuras jaunā serafe bija paslēpusi dziļākajos atmiņu kambaros. Jo pašai no tām bija kauns. Kā viņa neklausījusi vecākus bija aizklīdusi uz ciemu, tā vietā, lai sakārtotu māju, kā viņa viņa meloja skolotājam, ka pazaudējusi mājas darbu, kad to nemaz nebija izpildījusi. Kā viņa viena klīda naktīs uz meža ezeru peldēties.
Kad eņģelis pārtrauca burties, Meja jutās nogurusi un iztukšota. Likās, ka nekas no viņas pašas vairs nepiederētu viņai. Ko Gabriels bija vēlējies redzēt, viņš redzēja.

Piecēlies, viņš aizgāja līdz ūdens krānam un ielēja glāzē ūdeni. Atnesis nolika to Mejas priekšā. - Dzer. - eņģelis noteica un viņa balss nepieņēma iebildumus. Uzlicis plaukstu uz jaunās serafes pieres, Gabriels izdziedēja meiteni un nepatīkamā pašsajūta atkāpās. Tik vien kā palika atmiņas par notikušo. Tādas atmiņas, kuras droši vien atkal būs vēlme noglabāt savās dziļākajās atmiņu krātuvēs. Tomēr arī tā aicinošā un dziedošā balss bija pieklususi. Tā vairs neskanēja melnmates prātā.
- Viņa šobrīd ir spēcīgāka par mani. - viņš vēl tikai ļāva Mejai domās sadzirdēt savu balsi.
Vai vēl bija vajadzīgi kādi paskaidrojumi, ko Gabriels domāja par Mejas spēju pretoties Sīlijas maģijai? Par jauno serafu ilūzijām spēt slēpt savas domas un patieso rīcību no Sīlijas.

- Ko viņa no tevis vēlās? - Gabriels apsēdās, kur iepriekš bija sēdējis. Viņa acis vēl joprojām bija violetā krāsā un izstaroja viegli baltu gaismu, piešķirot eņģelim pārdabisku izskatu. - Es slēpjos no viņas. Tāpat, kā viņa no manis. Viņa nespēj atrast manu mājvietu un šajā ēkā, šeit, es esmu drošībā un pasargāts gan no viņas, gan no viņas sektas. Es jūs esmu ieaicinājis savās mājās. Un jūs šeit spējat atvest citas personas, ja vien tās notic, ka šeit patiešām ir kas vairāk par vēl nepabeigtu, neapdzīvotu augstceltni. Tā ir viena no lietām. Pārējās viņa tev pateiks pati, ja tu izlemsi viņai palīdzēt. - Metatrona dēls nedaudz skumji pasmaidīja uzlūkodams Meju.

- Jūs varat šeit izmantot maģiju. Taču maģiju, kas paliek šajās sienās. Tā nebūs meditēšana, lai kaut ko meklētu. Jo tas izies ārpus ēkas sienām un to sajutīs. - Gabriels piecēlās vēlreiz un šoreiz aizgāja līdz Joelam. Satvēris viņa kreiso roku, uz kuras atradās serafu simbols, eņģelis uz tā novietoja savu plaukstu, ļaudams orākula plaukstai nogult uz viņa simbola. Gaisma Gabriela acīs uz mirkli iezaigojās spilgtāk, līdz apdzisa un eņģeļa acis atkal bija atguvušas tumši brūno nokrāsu. Simbolā ieplūda tāda, kā silta sajūta. Un Joels sajutās spēcīgāks. Tā bija daļa no Gabriela enerģijas, kura jaunajam serafam tagad tapa pieejama, kad nu viņš bija saistīts ar Metatrona dēlu.

- Otrajā stāvā ir telpa, kurā atrodas gulta un trīs Astindelas dziedējošie kristāli. Taču, šie šajā pasaulē ilgi nekalpo. Izmantojiet tos tikai tad, ja kādam ir patiešām ļoti slikti. Un vēl... ja nu gadās tā, ka mūsu plāni nojūk un es nokļūstu Attīrītāju vai Sīlijas gūstā, jūsu uzdevums ir doties atpakaļ uz Astindelu un paziņot to valdniekam, nevis organizēt glābšanas misijas. Ja gadījumā kāds no jums krīt gūstā, jūsu uzdevums ir to ziņot man. Nekavējoties. - vai bija vēl kaut kas svarīgs, ko viņš aizmirsis pateikt? Laikam jau nē...
- Ja esmu runājis pārāk aplinkiem un jums nav skaidrs... - Gabriels tomēr vēl drošs paliek nedrošs piebilda. - Nelieniet klāt Sīlijai un viņas sektai, pirms neesat gatavi ar viņiem cīnīties. - tagad visam bija jābūt gana skaidram. Jācer.

[Roviela]

Nu redzi. Tā tas notiek. Joelam bija bijusi taisnība par to, ka Mejas došanās pie Sīlijas neko labu nedotu, bet viņš par to nepriecājās. Tas bija bēdīgi.
Puisis pašūpoja galvu, skatoties, kā Gabriels pavisam vienkārši izvanda Mejas atmiņas.

Viņš redzēja, ka jaunajai karotājai paliek slikti, tomēr uzticīgi un paļāvīgi pastiepa savu roku, lai Metatrona vecākais dēls varētu izveidot saiti. Joels jutās neērti, to varēja just. Viņš nebija pieradis ņemt no citiem, un tur nebija pie vainas doma par savu visspēcību un varēšanu. Orākuls vēl nejutās izdarījis ko tādu, lai būtu pelnījis, ka kāds viņam kaut ko šādu dod. Joels nestrīdējās, nē, nekādā gadījumā. Ja Gabriels uzskata, ka tā vajag, tad vajag. Punkts.
Joels izmantos visu savu vēl tik nelielo māku, lai atrastu amuletus. Vispirms gan tur, ārā jāatrod kāda vieta, kur varētu mierīgi pasēdēt, meditējot.

- Kā mēs varam tikt atpakaļ Astindelā? - varbūt jautājums muļķīgs, bet viņiem vēl nebija nekādas pasauļu ceļošanas pieredzes.

[Romija]

Pēc brītiņa Flēra nolika planšeti malā, atspieda zodu plaukstās un pavēroja Gabriela darbošanos. To, ko Joels teica par podiņiem un kaķēniem, Flēra nesaprata. Protams, lamatas ir bīstamas, bet gudri darbojoties tās var izmantot arī savā labā. Mejas balsis šobrīd šķita vienīgais kaut cik taustāmais pavediens apkārtējā gūzmā.

"Tātad... burties mēs nevaram. Viņi vai vismaz Sīlija var iekļūt mūsu galvās, iet pie viņiem mēs nevaram, vismaz kamēr nezinam, ko gaidīt, bet mēs arī neko diži nevaram uzzināt, ko gaidīt, jo par viņiem informācija ir visai skopa. Es atradu adresi un māju, kur atrodas kaut kāda Attīrītāju centrs, bet laikam vienkārši tāpat uz turieni sperties nebūtu gudri. Pat ja mēs mēģinātu aiziet, viņi var izdomāt kaut kā ielīst arī mūsu citu galvās..." Flēra apkopoja šobrīd zināmo. "Ja būtu kāds veids, kā aizsargāties pret iespēju ielīst mūsu galvās..." viņa prātoja un cerīgi paskatījās uz Gabrielu. Varbūt viņš kaut ko šādā sakarā var līdzēt?

"Oficiāli informācijas nav, varbūt kaut ko nebūt var pastāstīt cilvēki, lai gan viņi tādi visai drūmi un nelaipni šķita. Kaut gan to pilnībā var saprast - dzīvot bez saules gaismas," Flēra nogrozīja galvu. "Jebkurā gadījumā man droši vien vajadzēs aiziet vēl pēc kādām zālēm, smērēm un līdzekļiem ārstēšanai, ja nu kas notiek, bet burties nevaram. Pie reizes varētu vairāk apskatīt apkārtni, varbūt kaut ko uzzināt," viņa prātoja. Tagad, kad bija vairāk kas zināms par uzdevumu un Attīrītājiem, uz apkārni jau varētu paskatīties mazliet savādāk.

[echo3]

Ereijasam Mejas izteiktā doma par došanos pie Sīlijas un "iefiltrēšanos" Attīrītāju rindās likās absurda. No Sīlijas taču gaidāms būtu tikai viens - izmantot un iznīcināt. Mirkli vēlāk šo pašu domu skaļi izteica Gabriels un, šķiet, būrās, cenzdamies atbrīvot Meju no prātā skanošā Sīlijas aicinājuma.

Visi centās izteikt savus apsvērumus un ieteikumus. Ereijass klausījās un domāja. Viņa praktiskais prāts centās atrast kādas taustāmas lietas, ar kurām varētu sākt. - Flēra, vai tu neiebildīsi, ja došos tev līdzi uz vietu, kur var nopirkt - te taču pērk, nevis vienkārši dabū? - zāles? Pie reizes mēs varētu pameklēt vietu, kur Joelam būtu droši meditēt, lai atrastu amuletus. Kaut kur tālāk no šejienes, bet tā, lai ātri varam tikt no konkrētās vietas prom. Jo Sīlija noteikti gandrīz uzreiz sajutīs Gabriela auru un ieradīsies pati vai atsūtīs kādu no attīrītājiem. Vairākus, pat daudzus varbūt.

Viņš pacēla galvu un pārlaida visiem skatienu. - Mums jāiemācās šeit ātri pārvietoties. Kā to te dara?

[Rouzijs]

Kaut ko tādu Meja nebija gaidījusi no Gabriela. Pēkšņi viss, kas viņa bija, viss ko viņa bija darījusi atradās kā uz delnas, nekādu noslēpumu. Tikai kāpēc? Ko Gabriels viņas atmiņās vēlējās ieraudzīt, vai varbūt tumšmatainais serafs viņai tomēr neuzticējās un pārbaudīja, vai viņa jau nav bijusi pie Sīlijas, jebkurā gadījumā sajūtas šķita biedējošas, tik spēku paņemošas, ka vienkārši gribējās aizvērt acis un uz kādu brīdi atslēgties no visas šīs briesmīgās pasaules. Kā cilvēki šeit varēja dzīvot? Meja to nesaprata. Un tomēr, Gabriela rīcība nedaudz kaitināja, vai tad tik vienkārši drīkst ielauzties citu prātā atņemt viņu noslēpumus? Bet... ja jau Gabriels to izdarīja, tad Sīlija to arī var, un tad visi viņu iefiltrēšanās plāni būtu pa galam. Turklāt Sīlija uzzinātu visu par viņiem.
Tas nekam nederēja.

Tumšais skatiens vērās kaut kur vienā punktā, viņa nevēlējās lūkoties uz citiem, bet tiklīdz kā viņas priekšā parādījās ūdens glāze tas pievērsās tai. Tomēr kaut kā iebilst Gabrielam pašreiz nešķita īsti laba doma, tāpēc viņas pirksti apvijās ap glāzi un lēnām to iztukšoja. Arī no viņa pieskāriena Meja nebēga, un atvieglota nopūta pārvēlās pār viņas lūpām, kad tās nejaukās sajūtas pazuda, vismaz viņa jutās kā iepriekš, lai gan tāpat šo straujo notikumu viņa gribēja aizmirst.
Bet tā balss... tā vairs neskanēja. Ko gan tas nozīmēja? Vai tagad viņai nebūs jāuztraucās par to, ka Silija mēģināja ievilināt viņu savos tīklos?
Varbūt par šo domu Meja pat būtu pasmaidījusi, tomēr Gabriela balss, kas atskanēja viņas prātā lika drīzāk saskumt, vien skatiens atgriezās pie viņa acīm un serafe viegli ar galvu pamāja, ka viņa visu saprata.

- Es viņai nepalīdzēšu... darīšu visu, ko spēšu, lai viņu apturētu. - Nodot savus vecākus, Astindelu... nē, tikai pār Mejas līķi.

- Manuprāt, mums vienkārši ir jādodas ārā, šeit sēžot un gudri spriežot par to, kas varētu būt, vai ir... nepalīdzēs. - Kā apstiprinot savus vārdus Meja piecēlās un devās tuvāk durvīm, cerot, ka viņai pārējie sekos, bet cik tad ilgi var runāt par iespējām? Vajadzēja doties, pat ja bez plāna. Turklāt tur ārā, tāpat bija savādāk, nekā šeit.

[Sindra]

Ak jā... Kā viņi varēja tikt atpakaļ.
Gabriels pacēla kreiso roku un savilcis augšup apģērba piedurkni pamāja uz savu simbolu. - Koncentrējiet savu maģisko spēku uz simbolu. Kad jutīsiet, kad tas aktivizējas, jums gaisā jāuzzīmē krusts. Tas atvērs portālu. Taču nonākot Astindelā, jūs uzreiz savāks pasauļu robežu sardze. Neļaujiet, ka viņi jūs ieliek cietumā gaidīt rindu vai ko tādu, sakiet uzreiz, ka jums vajag pie valdnieka. Ka es sūtīju. Tad viņi jūs nogādās pie Metatrona. - pie neapmierināta un īgna valdnieka. Bet tas nav tik būtiski.

Gabrielam nācās noraidoši pamāt ar galvu. - Es nevaru aizsargāt jūsu prātus. Taču nav tik traki. No attāluma neviens jūsu prātos neielīdīs. Un ja tu domā to balsi, ko dzird Meja, tad tā ir vienkārši demoniska maģija. Saucas aicinājums. Ar tādu parasti demoni pievilina savus upurus. Tā ir tikai skaņa - dziesma, kurai gribas sekot. Tas arī viss. Jūs spējat tai pretoties. - bez tam, diez vai Sīlija mēģinās šo aicinājumu burt uz vēl kādu citu jauno serafu.
- Es nedomāju, ka Sīlija slēpa amuletus pie Attīrītājiem. Tā ka jums īsti nav vajadzības skriet pašiem viņu ķetnās. Es domāju, ka mēģināt atrast tumsas koncentrāciju un doties šajā virzienā, būtu prātīgākais. - Gabriels pasmaidīja Joelam, viegli pieliekdams galvu. Kā norādot, ka jā, orākulam vajadzētu mēģināt atrast šīs tumsas vietas šajā pasaulē.
- Viņa sajutīs, ka es buros, bet viņa nezinās, kurā vietā jūs esat. Man viņa nemaz tā virsū neskries. Tādēļ, jums nevajag uztraukties. - Gabriels vispār domāja, ka ar Sīliju viņš satiksies tikai tajā pēdējā posmā, kad kritusī serafe būs jāiznīcina ieslodzīta Astindelas valdnieka simbolā. Tiesa, par šo mirkli, viņš nemaz nevēlējās domāt.
- Pie šīs mājas atrodas mašīna. Jūs tajā varat iekāpt, nosaukt mērķa punktu, un tā jūs aizvedīs. Ir arī pāris motocikli. Tie pārvietojas ātrāk, nekā mašīnas. Bet vienu no motocikliem vajag man pašam, un uz atlikušā viena jūs visi nesasēdīsieties. Tad vēl jūs varat izmantot sabiedrisko transportu. Ātrvilcienus un metro. Vilcieni brauc pa gaisa sliedēm. Metro zem zemes. - Gabriels pa galda virsmu paslidināja Ereijasa virzienā divas atslēgas. Viena bija automašīnai domātā, otra motociklam.

- Veiksmīgi! - viņš novēlēja serafiem, tad tie grasījās doties.

[Romija]

"Es iešu uz aptieku! Tas nav tālu, bet, ja nav nekādu konkrētu plānu, tad varbūt uzkavēšos vēl šur tur," Flēra piecēlās un paņēma tukšo krūzīti. Viņa paskatījās arī citu krūzēs un savāca tās, kas bija tukšas. "Novākšu visu te un tad varam iet," viņa atbildēja Ereijasam, pagriezās un elegantā solī aiznesa visus tukšos traukus nomazgāt. Kad tas bija izdarīts, Flēra atgriezās, lai pārliecinātos, vai kas jauns nav nolemts.

"Aptieka nav tālu, tur var aiziet kājām," Flēra vēl piebilda un pameta ar galvu ejam! Viņa paņēma planšeti un gāja uz otro stāvu vēl pēc nedaudz mantām - iepriekš sameklēta mēteļa un nelielas, melnas mugursomas, kuru bija izmantojusi jau iepriekš. Ielikusi planšeti speciālā nodalījumā un pārbaudījusi, vai pietiks naudas, Flēra bija gatava iet, kad Ereijass būs gatavs. "Ārā ir nemīlīgi," viņa piebilda un iebāza somas sānu kabatiņā tumšas saulesbrilles.

[washulis]

Joels tika pie savas aizsardzības, Meja pie ūdens glāzes, bet visi pie skaidrojuma par vēl citām Attīrītāju un Sīlijas iezīmēm. Palēnām jau tās visas lomas sadalījās, ne tā? Joel, kad grasīsies ķerties pie meditācijas? Sariša vaicāja orākulam, palūkojoties viņa virzienā. Iespējams jo ātrāk, jo labāk, bet nāktos sev atgādināt, ka šādas meditācijas, vēl pietam svešā pasaulē, jau nu nenāks uzreiz, lai kā Sariša nevelētos jau tagad zināt amuleta lokāciju un doties to iznīcināt, jo tas ka reiz būtu viņas lauciņš, ne zālīšu iepirkšana un savainojumu apsiešana. Nē, nē, Sariša ir tā, kas gūst savainojumus, nevis ārstē tos, procesā, cerams, paglābjot citu pakaļas. Lai nu kā, viņa vēlējās būt viena no pirmajiem, kas uzzina, kur amuletu meklēt, līdz tam Sariša jutīsies kā sēdoša pīle, kas izliekas par skursteni. Proti, skurstenis smēķēšanas dēļ.

Bet jā, Sariša labprāt pievienosies pārējiem, lai pati savām acīm redzētu, kāda tad šī urbānā pasaule ir. Ātrāk jāiejūtas tajā, lai pēc tam varētu ķerties klāt tiem pašiem meklējumiem. Varbūt patiesi izdosies noskaidrot kaut ko jaunu un svarīgu. Paldies. Serafe vēl izdvesa Gabriela virzienā, lēni palocot galvu, pieceļoties kājās un sekojot Mejai. Piegajusi viņai tuvāk, Sariša pusbalsī vaicāja: Kā Tev pašsajūta. Viss kārtībā? Serafes acīs vizēja neviltotas rūpes, jo pat ja Gabriels teica, ka Sīlijas balss ir tikai kā sirenas dziesma, vilinoša, bet ignorējama, tomēr Sariša bija pārliecināta, ka tas stāsts apakšā var būt krietni sarežģītāks un rūgtāks.

[Roviela]

Nolēmis, ka mašīnas vadīšana un kaut kur uzreiz braukšana nav gluži viņam piemērota, Joels ierunājās:
- Es arī aiziešu uz aptieku jums līdzi. Mazliet gribu iepazīties ar apkārtni, lai saprastu, kurā vietā būtu visdrošāk meditēt. Šeit tas noteikti nebūs. Labāk tālāk.

Viņš uzvilka savu žaketi un ūdensnecaurlaidīgo mēteli, ieslidināja cigarešu paciņu un šķiltavas jostas somiņā un uz pieres uzsprauda melnās saulesbrilles. Paspēs nolaist pār acīm. Pašlaik viņam lieka tumsa nekādi nebija nepieciešama.

Aizstaigājis līdz istabai, kur paņēma naudu un paciņu salvešu, orākuls pievērsās Flērai.
- Tev nebūs iebildumu patēlot, ka mēs esam pārītis? - viņš izskatījās visai drošs par sevi, itin kā būtu miljonārs, kam ir atļauts viss. Joels tēloja, vismaz mēģināja tēlot kaut ko atbilstošu savam apģērbam, un tam, viņaprāt, gluži labi piederējās skaista meitene pie sāniem.

[Romija]

Flēra skanīgi iesmējās. Astindelā viņai visi būtu garām pagājuši, pat aci neuzmetot, bet te uzreiz - pārītis! Tumši brūnās acis iedzirkstījās. Tik viegli viņa nepadosies!

"Pārītis?" viņa ķircinoši vaicāja. Flēra pievilka Joelu aiz žaketes atloka pavisam tuvu. Augstpapēžu zābaki ļāva meitenei būt garākai, nekā viņa patiesībā bija. Seja bija nopietna, acis cieši vērās zilganajās serafa acīs, lūpu kaktiņu rotāja pavisam viegls smaids. "Bet varbūt man ar vienu nepietiek?" viņa pacēla uzaci un piebilda brīdī, kad viņas seja bija visai tuvu serafa sejai. Tad Flēra iesmējās un palaida Joela žaketi vaļā. "To mēs vēl redzēsim!" viņa smējās un izgāja no telpas, nesagaidījusi atbildi.

Atgriezusies ēdamtelpā jau pilnā āra apģērbā - aizpogātā, pieguļošā, garā mētelī, augstpapēžu zābakos un ar melno mugursomu uz pleca -, Flēra pārliecinājās, vai visas krūzītes ir novāktas. Tad viņa pagriezās pret Gabrielu.

"Vai ir kāds veids, kā sazināties ar jums, ja nevaram atgriezties, bet ir kas svarīgs?" viņa vaicāja. Protams, atgriezties drošā vietā ir vērtīgi, bet var gadīties visādi. Iepriekš nebija tas ienācis prātā. Un pavisam noteikti negribējās aiziet, neatsveicienoties no izskatīgā namatēva.

[Sindra]

Gabriels jau devās uz durvju pusi, kad Joela uzaicinājums Flērai un viņam izlikties par pārīti, novērsa eņģeļa uzmanību. Viņš teju neieskrēja stenderē, ejot uz priekšu un atskatoties uz Flēru un Joelu. Gabriela piere nedaudz savilkās, taču viņš neko neteica.

Ah... sazināties. - Mantu glabātavā ir telefoni. Izmantojiet tos. - Ja nu gadījumā viņi nezināja, kas ir telefoni, tad Gabriels izvilka savējo no bikšu kabatas un parādīja pārējiem.
- Kontaktu sarakstā, tas, kas slēpjas zem pirmā cipara ir mans numurs. -

[Rouzijs]

Motocikli? Tie ar kuriem tie cilvēki braukāja? Tas pirmīt izskatījās tik iespaidīgi, tāpēc nepagāja pat pāris sekundes, kad Meja jau bez maz vai lēkāja no prieka.
- Es gribu pabraukāties ar motociklu! - Tas nekas, ka viņa to nekad nebija darījusi, bet tas izskatījās tik vienkārši, ka serafe bija pārliecināta, ka to spēs un nenositīsies. Turklāt, viss jaunais var noderēt un ja viņai bija iespēja kaut ko tādu izmēģināt, tad kāpēc ne? Galu galā tas būs interesantāk nekā iet uz aptieku ar Joelu, kurš mēģināja būt... hmm... pašpārliecināts tipiņš, bet drīzāk Mejai gribējās smieties un dungot pie sevis - Flēra un Joels kokā sēž, abi divi bučojās...

Piegājusi pie galda serafe paņēma motocikla atslēgu, vismaz tā izskatījās pēc īstās atslēgas un tumšās acis pievērsās Sarišai, kura tikko bija tik draudzīgi apjautājusies par viņas pašsajūtu.
- Viss ir kārtībā. - Meja pasmaidīja un devās durvju virzienā, skatiens gan bija aizkavējies pie otras serafu karotājas, tāpēc viņa nepamanīja Gabrielu, kurš turpat durvīs atradās.

Un saprotams notika tas, kam bija jānotiek, Meja uzskrēja Gabrielam virsū.
Pati izskatīdamās apjukusi melnmate neveikli pasmaidīja.
- Es atvainojos. - Tas nudien bija neveikli.

[Sindra]

- Nekas. - Gabriels noteica, satvēris Meju, lai meitene vēl nepakrīt no negaidītā trieciena. Pats jau viņš bija vainīgs, ka nosprostojis izeju. Pasmaidījis melnmatei, Gabriels pamāja uz motocikla atslēgas pusi.
- Nāc, es Tev parādīšu, kā ar to rīkojas. - serafa roka uzgūla uz Mejas pleca, vadot viņu laukā pa durvīm, īstajā virzienā, kur atradās viņu transportlīdzekļu stāvvieta.

Aizvedis Meju līdz vienam no motocikliem, Gabriels parādīja, kā ievietot atslēgu aizdedzē un kas meitenei jādara, lai braucamrīks klausītu. It kā jau nelikās sarežģīti, taču tik un tā... - Esi piesardzīga. Nonākt slimnīcā nebūtu prātīgi. - viņš piemiedza meitenei ar aci un pats aizdevās pie otra motocikla. To iedarbinājis, Gabriels aizbrauca un pazuda Mejas skatienam.

Tagad jaunie serafi bija palikuši darīt to, ko nu katrs vai visi kopā vēlējās.

[Rouzijs]

O! Viņai pat parādīs kā ar motociklu rīkoties. Lūpās parādījās pateicīgs smaids, kurš izteica vairāk nekā vārdi, tas bija tik jauki, un kopš ierašanās šeit vizināšanās ar motociklu uzlaboja tik ļoti garastāvokli, ka brīžiem visas apkārtējās drūmās emocijas pazuda. Kaut gan tām bija nelāgs niķis atgriezties atpakaļ.
Bet nudien! Tas neizskatījās diez ko sarežģīti, jānospiež tas, jāpatur tas un uz priekšu. - Es uzmanīšos. - Savādāk taču nevarēja būt, Meja domāja tikai izmest kādu mazu loku apkārt mājām un tad atgriezties atpakaļ.
Vien noskatījusies kā Gabriels aizbrauc melnmate nosprieda, ka viņam tas sanāk pavisam vienkārši, kāpēc gan viņa pati nevarētu tik elementāri uzsēsties uz motocikla un kaut kur aizbraukt?

Viss, nebija laiks pārdomām. Meja ķērās pie darīšanas. Kaut gan balss atkal bija atgriezusies un sauca viņu prom, bet viņa taču spēja to ignorēt vai ne? Cerams.
Kā jau varēja gaidīt, viss neritēja kā plānots, pāris reizes motocikls noslāpa, un viņa domāja, ka to ir nobeigusi, bet tad izmēģinot atkal viss bija kārtībā, motors murrāja kā mazs, jauks kaķēns, kurš tikko paēdis siltu pienu un tagad ir izgūlies pavarda priekšā. Hmm, tik koncentrēties bija nedaudz pagrūti, ārā joprojām valdīja emociju un sajūtu katastrofa, tomēr kaut kā Meja šīs sajūtas mēģināja ignorēt.

Un nelielais ceļojums varēja sākties.
Pa priekšu lēnām, lēnām uz priekšu...
Tad nedaudz ātrāk, līdz serafe sajutās daudz reizes drošāk un jau ļāva ātrumam sevi nest uz priekšu. Nebija ne jausmas cik ilgs laiks pagāja, bet viņai patika traukties uz priekšu pa ceļiem, kamēr garām zibēja mājas un pārsteidzošā kārtā Meja bija paspējusi iegaumēt ceļu, pa kuru brauca prom no Gabriela mājas.
Tikai vienā brīdī viņa apstājās, lai izlocītu kājas un palūkotos no kāda tilta uz daudzstāvu mājām, kuru logos miglaini dega vārga gaisma. Šī viennozīmīgi bija dīvaina pasaule.

[Roviela]

Joels mazliet mulsi paraustīja plecus, atskatoties uz Gabrielu. Nu jā!
- Domā, manam kopējam tēlam tas nepiestāv? Un Flēras arī nē? - viņš pavisam nopietni pavaicāja. Nē, serafs nemaz negrasījās te pēkšņi kādai uzmākties vai kā tā. Ne viņš zināja, kāda īstenībā izskatās Flēra, ne dziedniece zināja, kāds ir Joels. Kur nu vien par izskatu! Par dvēseli arī nezināja. Tā nekas nevar sanākt.

- Nu, labi, esmu ar mieru visādi, - viņš uzsmaidīja sarkanmatei, kad viņa bija atlaidusi žaketes atlokus. -Ejam pēc telefoniem.
Protams, tādu lietiņu paķert orākuls nebija iedomājies.

Pēc laiciņa, cerot, ka nav aizmirsies vēl kaut kas svarīgs, Joels pievienojās uz aptieku gājējiem.

[Romija]

"Neņem ļaunā," pēc brīža Flēra ierunājās, kad domās bija atkārtojusi Joela reakciju uz viņas ķircināšanos. "Ja mēs kā pārītis ieietu aptiekā un es nopirktu to, ko man vajag, tad izskatītos pēc visai savdabīgām izklaidēm divatā," viņa paskaidroja un iespurdzās. Var jau būt, ka Ardā tas nebūtu nekas neparasts, bet tomēr.

Meklējot telefonus, Flēra nepamanīja, kad Gabriels un Meja jau bija aizgājuši. Nu, neko, viņa vismaz nebija nepieklājīga neatvadoties! Pāris reizes paspaidījusi telefonu, serafe saprata, ka ar to darboties nav sarežģītāk, kā ar planšeti. Tas labi. Vienu viņa iebāza somā.

"Vai tik mums Meju nevajadzēja uzmanīt visvairāk?" Flēra ieminējās, kad konstatēja, ka viņa jau ir aizgājusi. Flēra bija pieradusi rūpēties par tiem, kas viņai bija svarīgi vai nodoti aprūpē. "Ceru, ka viņa ir prātīga meitene!" sarkanmate noteica, cerot sagaidīt kaut kādu nebūt apstiprinājumu no citiem.

[Roviela]

Joels iesmējās.
- Tev taisnība. Lai arī es nezinu, ko grasījies pirkt. Iesim vienkārši draudzīgā kopbariņā. Man nav nekādas sajēgas par šejienes paradumiem.

Serafs pie priekšnama spoguļa piekārtoja matus - lai no gludās frizūras nav izspūris ne matiņš, lai nav ne puteklīša uz spīdīgās lakādas un tamlīdzīgi.
Nolicis tikko iepazīto telefonu tam paredzētajā jostas maciņā un žilbinoši baltu kabatslakatu kabatā, viņš bija gatavs gājējs.
Kurš vēl nāca? Ereijass?

- Iesim? Kur tā aptieka ir?

[washulis]

Joels paskaidroja par saviem plāniem, Sariša tos uzklausot piekrītoši pamāja ar galvu. Tad es turēšos tuvumā, kad nu atradīsi īsto vietiņu. Viņa nosolīja, jo tāds tiešām bija viņas plāns tikt ar šo uzdevumu pēc iespējas ātrāk galā, jo nu jau viņa sāka aizmirst, kāda ir sajūta, kad svešas pasaules svars nespiež pie zemes. Tā kā jā, viņa arī turēsies Flēras un Joela tuvumā, dodoties tajā nelielajā pilsētas izpēte līdz aptiekai. Tikmēr abu sarunas par pārīšiem serafei lika nosmīnēt. Varbūt Joels to pārīšu lietu domāja daudz nopietnāk, kā Flēra atļāvās uztvert. No malas tas izskatījās mīlīgi.

Mejas atbilde nebija gluži tāda, kādu Sariša cereja dzirdēt. Noteikti garāku, ne tik viena paplašināta teikuma ietvaros, tomēr viņa zināja, ka labāk nespiest un neuzmākties. Galvenais ir tas, lai Meja zina, ka ja nu gribās ko bilst, tad viņa to noteikti var darīt un būs kāds, kas klausās. Drīz jau tumšmate aizgāja, Gabriela kompānijā, pēc tam, kad atļāvās netīši uzskriet viņam virsū. Sariša biedri gan vēl pavadīja ar raižpilnu skatienu, bet centās to drīz noskurināt, atkal pievēršoties Flērai un Joelam. Viņa ir pašpietiekama meitene. Sariša atbildēja Flērai, kad viņa bija izteikusi savu komentāru par Meju. Tam vajadzētu paskaidrot. Kaut vai nedaudz. Un varbūt iedrošināt ticēt.

Sekojusi pārītim, arī viņa sev uzmeklēja telefonu, cenšoties ātri saprast, kā tad tas brīnums darbojās. Kaut kā gribējās cerēt, ka to nenāksies pielietot kādām krīzes situācijām, bet tā visticamāk bija un paliks naiva cerība.

[Romija]

Tā kā Meja bija prom, tad Flēra pārliecinājās, vai visi līdzi pārējie nācēji ir paņēmuši vajadzīgās lietas. Tad viņa kopā ar citiem nobrauca lejā līdz zemes līmenim un izgāja uz ielas.

Izejot ārā, uzreiz gribējās pacelt mēteļa apkakli un nedaudz sarauties. Laiks nebija īpaši mīlīgs, kā jau viņa bija teikusi. Pie tā nāksies pierast.

"Aptieka nav tālu," viņa piebilda, jo gan jau arī citiem nekādu baudu nesagādāja šādi laikapstākļi. "Nav tik tālu, lai brauktu, kaut gan pēc tam varam pabraukāties," sarkanmate izaicinoši piedāvāja. Lai gan šobrīd tā vairāk bija izklaide, nekā nepieciešamība, tāpēc Flēra pagriezās virzienā, kur viņa zināja esam aptieku.

Tagad esot uz ielas, lai arī nebija saulains, Flēra uzlika saulesbrilles. Tas ļautu neuzkrītoši bolīties apkārt un daudz nekaunīgāk vērot cilvēkus. "Mēģiniet neonklīst! Vismaz ne līdz aptiekai!" viņa teica Ereijasam un Sarišai, bet pati ieķērās Joelam elkonī. Vai tas bija praktisku apsvērumu dēļ vai tikai ķircināšanās, to nevarēja pateikt, jo serafes acis sedza tumšās saulesbrilles, bet lūpas rotāja pavisam viegls smaids kā iepriekš. Elegantā solī, it kā pa šādām ielām augstpapēžos būtu staigāts jau daudzus gadus, Flēra veda grupiņu uz aptieku.