"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Maizītes bija sasmērētas, viena no tējas krūzītēm pavilkta uz savu pusi, bet kabatā gandrīz vai caurumu dedzināja telefons ar mulsinošo ziņu, kas neļāva mierīgi nosēdēt uz krēsla. "Vai pa šīm dienām kāds lietoja manu telefonu?" viņa pavērās vispirms uz Ereijasu. Cenšoties skatienā neizpaust mulsinošo satraukumu, Flēra izvilka telefonu un it kā viegli pašūpoja to rokā. Kāds taču bija aparātu atgādājis no lauka uz šejieni. Bet vai pa ceļam bija noticis vēl kaut kas?

Nē, nu, pēc Maikla iepriekš teiktā un visai skaidrā M burta gandrīz vienīgais variants Flēras domās saslēdzās kā priestera atgādinājums, ka viņš gribētu Flēru paturēt sev. Vai tie bija draudi? Vai vientuļa puiša ilgas? Šobrīd pat nebija Gabriela skavu, kurās nomierināties. Drīzāk kā kāds elpotu pakausī, skatītos pār plecu un pasniegtu rokas, lai satvertu un turētu, turētu... Flēra bija visai pārliecināta, ka tās nebija īstās rokas, ko viņa gribētu just sevi satveram, apskaujam un turam.

"Vēstules atsūtīt un lasīt var katrs?" viņa jautāja, galvenokārt jau Arista virzienā. Protams, divas Kailes ziņas pilnīgi mierīgi varēja izskaidrot, ka meitene nevēlējās, lai viņas flirtu ar bārmeni lasa visi. Un arī sārtums, kas parādījās vaigos, varēja par to liecināt.

[Sindra]

Meja

Neizskatījās, ka karotājus īpaši interesēja Mejas taisnošanās. Tāpat arī neizskatījās, ka Sīlija būtu gatava pieņemt jaunās serafes piedāvājumu. Uz mirkli sajustās sāpes bija mitējušās un Meja atkal savā galvā bija viena.

Meitenei tuvojās viens no karotājiem. Acīmredzot, lai uzliktu rokudzelžus un veiktu visu to aizturēšanas procesiju, tāpat, kā iepriekš, kad viņas bija aizturētas pie "Rozes Vārda."
Tomēr, vīrietis nepaspēja pienākt pie Mejas.
Serafei likās, it kā kāds viņai būtu aplicis roku ap pleciem un jau nākamajā mirklī, pasaule uz mirkli satumsa Mejas acīm. Tā bija dīvaina sajūta. It kā viņa pārvietotos milzīgā ātrumā. Taču apkārt nekas nebija redzams. Tik vien kā tumsa. Un tad tā izplēnēja, Mejai atklājot vietu, kur viņa atradās. Tā bija Svētnīcas stāvvieta. Un viņai aiz muguras atradās Gabriels.
- Taisnība. - viņš noteica, acīm pazaudējot violeto mirdzumu un atgūstot savu tumšo nokrāsu. - Tu tiešām neko lietderīgu neesi izdarījusi. - Metatrona dēla skatiens kavējās pie jaunās karotājas. - Man laikam nav vērts prasīt, kur ir mans motocikls... - viņš nopūtās.


Sariša

Gluži instinktīvi Beils atkāpās, kad Sariša viņa virzienā spēra tik noteiktu soli un vēl piedevām vīstīja dūres. Karotāja skatiens visai cieši vēroja meiteni, paturot uzmanības lokā viņas rokas, un vispār viņas ķermeni, gluži, kā sagaidot uzbrukumu.
Tomēr, nevarēja noliegt, ka Silvija izskatījās pārsteigta, un laikam jau neko daudz par savas kolēģes vai draudzenes mīklaino izzušanu pastāstīt nevarēja.
- Mēs viņu atradīsim. Neuztraucies! - Toms noteica un devās uz durvju pusi, paturēdams meiteni savā redzeslokā. Protams, nekādus paskaidrojumus, jauneklis nesniedza. Un kameras durvis jau atkal bija noklaudzējušas viņam aiz muguras un Sariša savā cietumā atkal palika viena.

[echo3]

Cik zinu, - nē. Vispār es pats savējā nemaz neesmu paskatījies. - Ereijass neko nenojauta par Flēras problēmām ar ziņām telefonā. Toties nupat atcerējās, ka kaut ko savējam saspaidīja cerībā, ka tas neiezvanīsies nelaikā. Un tas arī nebija zvanījis. Tagad tikai būtu jāpārbauda, vai tas nav vienkārši tāpēc, ka neviens arī nav centies Ereijasam piezvanīt. Serafs izvilka no kabatas telefonu un sāka to pētīt. Kamēr ļaudis nav visi sapulcējušies, tikmēr var lēnām dzert tēju, nočiept kādu Flēras gatavotu maizīti no lielā šķīvja, un blenzt telefonā.

[Roviela]

- Nē, mēs tikai atnesām telefonu te, un atstājām, - arī Joels noliedza iespēju, ka viņš būtu bakstījies ap Flēras telefonu.
- Es aiztiku tikai tavu planšeti, jo tur kartēs bija atzīmēts labāk tas, kur mums jānokļūst.

Viņš sēdēja, acis aizvēris, tā kaut kā bija vieglāk, un neredzēja sārtumu dziednieces sejā, ko gan, varbūt nemaz nevarēja pamanīt arī ar vaļā acīm, jo Flērai atkal bija ugunssarkanais matu cekuls, kas noteikti atspīdēja uz vaigiem.

[Rouzijs]

Meja juta sevī izmisumu augam, tas kāptin kāpa augšup ar katru soli, ko Karotāji spēra uz viņas pusi. Aleksa sajūtas pārāk spēcīgi atstāja iespaidu uz serafi. Un nu... viņa vēlējās bēgt, ko arī būtu darījusi, ja vien ķermeni nepārņemtu savādas sajūtas, it kā kāds aizvilktu Meju prom.

Samirkšķinājusi acis serafe palūkojās apkārt. Atglaudusi tumšos matus Meja palūkojās uz Gabrielu. Tomēr meitene novērsās un paskatījās uz drūmo Ardu.
- Es noskaidroju, kur ir Alekss. - Un lai Gabriels pat nedomā viņai kaut ko pārmest! Meja viņam nebija iebarojusi to Sīlijas tēju, pat ja maisiņš joprojām bija pie viņas. - Sariša ir pie Karotājiem, man liekas, nē, es esmu pārliecināta, ka Karotājus tagad vada Sīlija. - Viņiem vairs nebija neviens uz ko paļauties šajā pasaulē. - Es tikai vēlos atgūt Aleksu. - Meja nespēja palūkoties uz Metatrona dēlu. - Un tu uztraucies par savu motociklu! Kā tu vari būt tik neiejūtīgs?! - Šoreiz gan skatiens pievērsās Gabrielam un tajā bija manāmas dusmas, kas pārņēma augumu. Tās bija dusmas uz sevi, uz visiem.

[Sindra]

Meja

- Jā, bet tas nebija tavs darbs, Meja. Tavs darbs ir amuletu iznīcināšana, nevis skriešana pakaļ ardietim. - Gabriels atteica. - Bez tam, lai noskaidrotu, kur atrodas kāda persona, mums nav jāskrien pa pasauli šo personu meklējot. Mēs esam eņģeļi. Mēs spējam atrast jebkuru personu, jebkurā vietā. Jo īpaši tās, kuras moka ciešanas. - Viņa skatiens gan pie Mejas kavējās visu laiku.
- Bez tam, tu nevari atgūt to, kas tev nekad nav piederējis. - Gabriels gan apzinājās, ka runājot šādā manierē, diez vai viņam izdosies ar Meju par kaut ko vienoties. Bet nebija jau tā, ka jaunā serafe nebija šo lekciju pelnījusi. Viņas dēļ Sariša bija nonākusi gūstā. Pat ja, protams, tas nebija tik viennozīmīgi un gan jau otra karotāja arī pati bija vainojama pie sava pašreizējā stāvokļa.

Lai vai kā, izskatījās, ka ziņas par Aleksa atrašanās vietu, Gabrielu nekā nepārsteidza.

[washulis]

Atkal viena. Sariša vēl nolūkojās Beila mugurā. Nē, viņa nevarēja palīdzēt noskaidrot, kur Meja likusies, īpaši, ja ieslodzīta četrās sienās. Nolāpīts. Karotāja zem elpas nošņācās, iekodusies dūres kauliņos un mirkli tramīgi sperot soli turp un atpakaļ. Varbūt ne tās labākās domas, kurām ļauties, bet neticējās, ka Meja kaut kur devusies, nesavārīs ziepes. Proti, lielākas par jau esošajām.

Pat ja prāts nebija mierīgs, viņa nosēdās atpakaļ uz gultas. Viņai meditēšana nepadevās, nedz viņa bija orākuls, lai spētu atrast kādu spirituālus padomus... turklāt, Ardas pasaules fons spieda pie zemes ik mirkli, līdz iedrošinājās par to atcerēties no jauna. Bet, ja ne to, tad uzkrāt spēkus. Neradīt sev vēlmi tos drīz izlikt pāri kāda galvai. Ah, Meja... Kur gan Tu esi likusies.

[Rouzijs]

- Un kur tu esi, ja jau amuleti ir jāiznīcina? Ā, pareizi, kā izskatījās pēc tavas istabas, tad tu baudi visu, ko dzīve tev sniedz! - Dusmas pieņēmās spēkā, niknuma dzirksteles atspīdēja tumšmates acīs.
- Pat nedomā man kaut ko pārmest! Es tevi nenodevu, pat ja tā varētu izglābt Aleksu, un viņš cieš lielas sāpes. Sīlija viņu moka. - Jo tā draņķe taču bija teikusi, ka Aleksa liktenis ir Mejas rokās. - Es tevi ienīstu! - Tas bija domāts Ardas svētajai Anetei. Meja šoreiz no sirds un dvēseles vēlējās, lai Sīlija to dzird.

Nekad nav piederējis? Tumšmate staigāja šurpu turpu, un tad apstājās, lai kaut ko pateiktu, pat ja Meja zināja, ka labāk paklusēt. - Tev jau ir viegli teikt, tu visu vari dabūt, jo esi Valdnieka dēls, bet kāpēc viņš tup Astindelā un nepalīdz labot šīs pasaules kļūdas? Tāpat kā tu, tu nekad neesi ar mums un esi ietinies savos noslēpumos. Laikam pareizi daru tev neuzticoties. - Bet tā tas bija, Gabrielam bija Flēra ko mīlēt, visa pasaule pie kājām, viss atļauts. Kamēr Mejai sāpēja sirds. Ļoti sāpēja.

[Sindra]

Sariša

Sarišas cellē bija iestājies miers un klusums. Viņai, protams, nebija ne mazākās nojausmas, par rosību, kas notika aiz kameras durvīm, jo tā nu karotāju cietums bija iekārtots, ka kamerās neko no ārpasaulē esošās jezgas nevarēja manīt.
Sariša varēja pavadīt mierīgu vakaru un cerēt, ka varbūt nākamajā dienā, kāds pie viņas ieradīsies. Nekādu izklaides iespēju šeit nebija. Ja nu vienīgi doties gulēt un kārtīgi, netraucēti izgulēties.


Meja

Neskatoties uz Mejas agresiju, Gabriels saglabāja mieru. Viņš, protams, negrasījās taisnoties, kaut arī apvainojumi gluži kā krusa lija pār viņa galvu, smagiem un asiem gabaliem.
- Kad mēs nonācām Ardā, es izstāstīju mūsu uzdevumu. Un es arī paskaidroju, kāpēc es pats nevaru šo uzdevumu izpildīt. Man vajag jūsu palīdzību. Jūs piekritāt valdnieka dotajai iespējai, izpildīt šo uzdevumu un atgriezties Astindelā un saņemt piedošanu par savu pārgalvību un likumu pārkāpumu. Meja, es nedomāju, ka tu esi to aizmirsusi un ka man vēlreiz viss ir jāatkārto.
Tavs pienākums ir palīdzēt biedriem tikt galā ar kristāliem, nevis lāpīt Ardas iedzīvotāju problēmas. Tā ir viņu pasaule, viņu pašu radīti likumi.

Un nevajag man pārmest, izmantojot bērnišķīgus argumentus. Es neuzskatu, ka man būtu jāklausās tavos emocionālajos pārmetumos, Meja. - tas laikam jau bija par to pašu. Absolūtu cieņas un takta izjūtas trūkumu. Bet tad atkal... ja jau viņam sejā atklāti iemeta, ka neuzticās. Par kādu cieņu vispār varēja būt runa? Par ko vispār bija šī saruna? Un kāda velna pēc Gabrielam tā bija nepieciešama. Varbūt vienkārši iemest Meju portālā uz Astindelu un lai viņa savus pārmetus nogādā pa taisno Metatronam?

[Rouzijs]

Meja zināja, ka šai sarunai īsti nav jēgas, tāpēc apklusa un neko neteica.
Vien skatiens aizslīdēja līdz kādai peļķei, viņa mēģināja tajā ielūkoties, kā meklējot atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Uz mirkli tumšmate sarāvās.

- Es jūtu viņa sāpes. Viņa ciešanas, tās bija tik īstas, it kā piederētu man. - Pirksti sažņaudzās to atceroties. Pēkšņi Meja sajutās vāja, un neaizsargāta. Tagad viņu vajās visi Karotāji un Attīrītāji un viss pēc kā viņa alka - būt mīlēta. Just Aleksa glāstus un skūpstus, viņu sev cieši klāt.

- Vai tu Sarišu nevari nogādāt šeit kā mani? - Varbūt tā varēja izglābt serafi no cietuma būra.
Uzdevums tagad bija pilnībā aizmirsts.

[Sindra]

- Kapēc tu jūti? - Gabriels jautājoši uzlūkoja Meju. - Tu viņu meklē? Viņa sajūtas? Tādēļ? - vai arī bija kāds cits iemesls, kādēļ serafe tik spilgti bija izjutusi zēna ciešanas.

Tāpat arī viņam nācās noliedzoši pamāt par atbildi Mejas jautājumam.
- Nē. Nevaru gan. Viņa atrodas cietumā un tur es nevaru tā vienkārši iekļūt. - kāpēc un kas traucē, to gan Gabriels nepaskaidroja.

[Rouzijs]

Meja īsti nezināja, ko Gabrielam atbildēt, gribējās vienkārši nolaist rokas gar sāniem un klusēt. Teikt, ka Sīlijai ir pārāk liela piekļuve viņas prātam šķita nepareizi. Un patiesībā Meja nedaudz baidījās no tā.
- Sīlija... viņa man parādīja, kā jūtas Alekss. - Bet par uzdevumu un serafes doto tējiņu tumšmate neko neteica, vien maisiņu bija noglabājusi drēbēs.

- Kāpēc? Ar ko atšķiras tas cietums no ielas? - Ja vien Sīlija nebija cietumam uzlikusi kādu maģiju pret Gabriela dīvainajiem pārvietošanās veidiem.
- Viņa cietumā ir manas vainas dēļ. - Meja nopūtās. Tik ļoti gribējās uzsmēķēt, bet pat cigaretes meitenei bija atņemtas.

[Urdrunir]

Ienācis Svētnīcā Tajs dziļi ieelpoja. Viņa krūšu kurvis kāri vilka plaušās gaisu, kas likās savādāks. Serafs bija klīdis pa pasaulēm un pat nebija pamanījis, ka steigā viņam kaut kas ir zudis. Taču šeit uzvilnīja mājas drošības sajūta. Divas iespējas. Skaidrs. Tikai vispirms mums vajag aprunāties. Tad es sapratīšu, vai mēs lidosim vai brauksim. Arists izklausījās tik steidzīgs, it kā taisītos drīz pazust, bet Tajs nevarēja viņam dot atbildi uzreiz, jo šī grupa uzvedās diezgan histēriski un viņš gribēja atrast tam cēloni, nē, risinājumu.

Aptuveni iegaumējis kur ir pieejamas drēbes un ekipējums, Tajs nopriecājās, kad kopā ar ēdienu atrada visus serafus. Tāds pats, kāds vinš bija ieradies šajā pasaulē,- baltā t-kreklā, zilās džinsu biksēs un melnā ādas jakā, puisis apsēdās un neviļus izlaida savu ķemmi caur paspūrušajiem matiem. Viena jakas puses nokārās gar sānu krietni smagāka par otru. Acīmredzot tur kabatā bija noglabāts kaut kas ar jūtamu svaru. Tā! Ierunājās orākuls, kurš Gabriela kaprīzes dēļ bija iecelts par līderi grupai, kuras dalībnieki jau bija paspējuši sastrādāties bez viņa. Ar vārdu sakot, mums ir kopīgs uzdevums. Mēs iznīcinām 3 amuletus. Divi ir nost un palicis viens. Pirmos mēs paņēmām uz pārsteigumu. Labi padarīts darbiņš. Mana pieredze rāda, ka uz pēdējo dārgumu tā saimnieks vienmēr pamostas un sāk aizsargāties. Varbūt tā šoreiz nebūs, bet varbūt būs. Ja saimnieks... šajā gadījumā saimniece būs nolēmusi pasargāt amuletu no iznīcināšanas, mes nedrīkstam uz pēdējo slēptuvi mesties pa galvu pa kaklu. Mums ir jādarbojas uzmanīgāk un jāplāno sava rīcība. Un uz šādu cīņu jāiet ar mierīgu sirdi.

Taču jūsu sirdis galīgi nav mierīgas. Jūs esat ļāvuši šai pasaulei pārāk sevi ietekmēt. Izklausās, ka jums ir bīstamas attiecības ar mirstīgajiem un veci parādi. Tāpēc noskaidrosim pāris lietas. Pirmā. Vai visi paliek ar grupu vai kāds mūs ir nolēmis pamest? Otrā. Kuram no jums ir steidzamas darīšanas un cik ilgu laiku jums vajag, lai tās nokārotu tik tālu, ka tās neaizēno jūsu mērķi? Tajs pacēla acis pret pārējiem un ļāva tiem runāt.

[Sindra]

Meja

- Kāpēc tu ielaidies kaut kādās attiecībās ar Sīliju? - lūk, šobrīd Gabriela balsī jau varēja saklausīt neiecietību. - Kāpēc tu nepasaki man, ka viņa tevi vajā? Tieši kā tu iedomājies kaut ko pret viņu pasākt? Tā ir muļķība un naivums. Tāpat, kā ticēt kaut kādiem viņas solījumiem, ir vismuļķīgākais, ko var mēģināt iesākt. - Protams. Meja viņam neuzticās. Tādēļ nekādas atklātības nebūs. Labi.

- Atšķiras ar to, ka uz ielas es tev piegāju klāt un mēs aizteleportējāmies. Es nevaru viņai pieiet klāt cietumā. Ne tā, lai uzburtu teleportu. Un nedomāju, ka viņa vēlas šobrīd paklausīties manā nomierinošajā balsī. Jo nekā savādāk es viņai palīdzēt nevaru. Es negrasos ietekmēt cilvēku prātus, lai liktu viņiem darīt sev vajadzīgas lietas. - tā arī bija atbilde par to, kā Meja visticamāk bija tikusi ārā. Nē, Karotāji nebija Sīlijas pakļautībā, toties Sīlija spēja likt kādam Meju no cietuma izlaist. Un tas arī viss. Ja jau viņām te tāda draudzīga saruna veidojusies.

- Jā. - atbilde bija nelokāma un bez žēlastības. To nevarēja noliegt. Sariša bija cietumā Mejas dēļ.

[Roviela]

Joels joprojām svētlaimīgi bija ieritinājies lielajā krēslā, kur tāpat, ar aizvērtām acīm, mierīgi baudīja tēju, maizītes un atpūtu.
Saistības? Nē, tiešu saistību nebija, tikai netiešas.
- Mēs vēl nezinām, kur pēdējā slēptuve ir, es zinu vienīgi to, ka uz Vatras pusi. Tā vēl būs jāmeklē, un nav zināms, kā tas veiksies. Vatrā ir tāds muzejs vai kas, kur mums, serafiem doties nav ieteicams, jo tur atklāti varot redzēt, kas mēs esam. Īstenībā es domāju, ka labāku vietu amuleta paslēpšanai nevar izdomāt, it īpaši tāpēc, ka tie jāsargā tā kā būtu tieši no mums. - Orākuls nopūtās, - Bet es to nezinu, tikai prātoju. Lūk, ja nu tā tomēr ir, tad būtu savlaicīgi japadomā, kā tomēr tikt iekšā, uzreiz netopot pamanītiem. Auru nevarot noslēpt.
Tā pašlaik bija galvenā problēma saistībā ar amuletu.
- Otra lieta. Sīlija bija uzstādījusi Gabrielam ultimātu, un deva četras dienas. Kā tur tagad ar izpildi, ir mums par to jāsatraucās vai nē, es nezinu, bet vismaz pusotra diena jau ir pagājusi. Trešais, kas nav saistībā ar amuletiem tā tieši, ir vietējais Karotāju virsnieks Alekss Mārvins, kurš mums ļoti palīdzēja, bet tagad, zināmā mērā mūsu dēļ, ir Attīrītāju - tie ir vietējie, kurus vada Sīlija, un viņi nodarbojas ar maģijas un maģisko būtņu, es teiktu, iznīcināšanu - rokās, un pēc divām dienām tikšot iemests Būrī. Tā esot kaut kāda vieta, kur ļaudis izklaidējas skatoties, kā kādu pamazām nogalina.
Kas vēl tāds uzreiz būtisks, kam vajag laiku? To, kur ir Sariša, gan jau Tajs zina. Laikam.

- Amuletu atrašana un iznīcināšana vēl nav viss. Pēc tam no kristāliem ir jāsaliek simbols, kurā jāievilina Sīlija, un tikai tad var cerēt tikt ar viņu galā. Es tikai ceru, ka mēs paspēsim izdarīt kaut ko no šī visa.

[washulis]

Jā, traucēkļu un aktivitāšu trūkums tiešām neatstāja daudz izvēles iespējas un, kamēr šāda opcija netiek liegta, nomierināt satracinātos un paplūkātos nervus šķita tikai racionāli un dabiski. Sariša iekārtojās gulēt, pat ja apstākļi nebija ērtākie. Varētu izlikties, ka lāva ir zemes klājums, pat ja bez zaļojošās zāles un ziedu smaržas, bet griesti - gaiši pienaini mākoņi, kas pa retai reizei tomēr aizlīduši priekšā saulei. Klusumā un bezdarbībā bija tik daudz iespēju atcerēties, cik ļoti jāilgojās pēc dabiskas dienas gaismas.

[Rouzijs]

Negribējās par to visu runāt, ne jau ar Gabrielu, lai gan viņš šo pasauli un Sīliju pazina labāk, kā jebkurš no Ardā esošajiem serafiem. - Viņa mani uzrunāja... - Ne jau Meja pati tagad bija devusies pie Sīlijas un meklējusi viņu, Sīlija bija izteikusi piedāvājumu brīdī, kad tumšmate jutās pārāk izmisusi. Labi, pašreiz nebija nekas mainījies, Meja joprojām jutās izmisusi un nevarēja sev piedot to, ka Alekss tagad tiks mocīts vēl vairāk, jo viņa nav izpildījusi uzdevumu. Bet meitene nevēlējās pazaudēt sevi, kļūt ļauna, nodot Gabrielu, viņa to nespēja, jo daļa būtības tomēr nedaudz uzticējās Metatrona dēlam, ja tā nebūtu, tad viņa te nestāvētu un nerunātos ar viņu. - Viņa teica, ka Aleksa liktenis un ciešanas ir manās rokās. - Serafe nočukstēja, bija tik sāpīgi par to runāt, gribējās aizmirst, neko vairs nejust, it kā nekas nebūtu bijis. - Kas gan cits man atlika kā ticēt Sīlijas solījumiem, pat ja tas ir muļķīgi un naivi? Vai tu kādreiz esi bijis šādā situācijā? - Meja pagriezās, lai ielūkotos Gabriela acīs, viņa izskatījās tik ļoti izmisusi, ka varētu pastrādāt ļoti daudz muļķību.
- Izdzēs manu atmiņu... - Viņas jūtas, visu... pat ja tas būtu nepareizi un viņa apzinājās, ka Gabriels to nedarītu. Tomēr čuksts izskanēja it kā viņa ļoti nobītos pati no tā, it kā baidītos pazaudēt kaut ko no sevis. To mīlestību, kas bija radusies pret Aleksu.

Meja nezināja, kā var palīdzēt Sarišai, bet viņu vajadzēja izpestīt no cietuma, bet acīmredzot, Gabriels zināja, kā Meja bija tikusi projām no Karotāju nagiem. Tas lika nedaudz sarauties, jo Metatrona dēls zināja parāk daudz. Meitene gan cerēja, ka tagad Sīlija liksies mierā un viņas balss vairs neatskanēs tumšmates prātā.
Tumšais skatiens palūkojās uz Svētnīcu. Patiesībā viņai bija bail doties pie pārējiem, ko gan viņi tagad padomās par serafi? Viņas dēļ Sariša bija sagūstīta, viņu pašu meklēs visi, kam nav slinkums un meitene bija uzdevumam uzgriezusi muguru. Savā ziņā, viņa pat nevēlējās doties atpakaļ. Bet pieķert sevi pie tādas domas bija baisi.
Un Gabriela nežēlestība lika justies vēl sliktāk.

[Mattiass]

Pēc Taja painformēšnas Arists atgriezās virtuvē.

— Atsūtīt var katrs, kas zina tavu numuru. Lasīt — tikai tu. Vai kāds, kam ir tavs telefons. Nu, vai arī Karotāji ar attiecīgo aprīkojumu, ja piepeši būsi radījusi iemeslu tevi izsekot un noklausīties. Tevi uzmeklējuši kādi nezināmi labvēļi? — karotājs painteresējās. — Es varu mēģināt noskaidrot, kas viņi ir.


Tajs uzdeva visai interesantus jautājumus.

— Es jūs pametīšu, kad dosieties ārā no Stonas. Un ņemšu sev līdzi Safīru, kuru pieskatīt Gabriels lūdza man personīgi. Līdz tam varu palīdzēt ar brauciena noorganizēšanu, ja, saprotams, šī palīdzība jums noder. Pēc tam mēģināšu atrisināt Karotāju problēmas un izvilkt abas dezertieres. Darīšanas bija Mejai. Bet viņa nu ir prom.

[Romija]

"Hmm..." pēc Arista paskaidrojuma Flēra savilka uzacis. Viņa pati nezināja savu numuru, kur nu vēl pateikt kādam citam. Un šobrīd Flēra bija gandrīz pārliecināta, ka zina, kas ir šis cits. "Man šķiet, ka es zinu, kas tas ir," viņa pacēla skatienu pret Aristu. "Sīlija runā ar balsīm galvā, bet man šķiet, ka tas ir Maikls, kas sūta vēstules uz telefonu," viņa paskaidroja sava jautājuma iemeslus. Arists jau zināja par iepriekš dzirdēto it kā Gabriela balsi, kas vedināja Flēru uz drupām. Bet vai par šo ziņu bija jāuztraucas vairāk kā par tās saturu, to Flēra nenojauta. Parastas vēstules gadījumā viņa uztrauktos, ka sūtītājs droši vien zina, kur viņa dzīvo, bet tagad?

Tajs bija prasījis par nokārtojamām lietām. Nē, ar Kaili satikties Flēra tagad neplānoja, ar nevienu citu arī ne. Visvairāk traucēt ar mierīgu, skaidru prātu risināt uzdevumu varētu doma par Aleksu, bet arī tur neko tagad nevarēja izdarīt. Viņiem bija jāiznīcina amulets, lai varētu ķerties pie nākamās plāna daļas un vismaz cerēt, ka arī tad, ja nāktos satikties ar Sīliju vēlreiz, viņa nebūtu pilnīgi neievainojama. Ja Arists varēja izglābt Aleksu pirms tam, tad tas bija ļoti labi. Ja nē, tad bija ātri jādodas uz Vatru.

"Es došos līdzi pēc trešā amuleta. Domāju, ka man nekas te darāms nav," viņa papurināja galvu. Vismaz šobrīd Flēra bija pārliecināta, ka spēs izpildīt vajadzīgo. Ja vien... jā, ja ar Gabrielu kaut kas būtu noticis, tad varbūt viņa nebūtu tik droša. Bet tās bija sliktas domas, pie tam bez īsta pamatojuma.

"Sīlijas cietoksnis ir te, Stonā. Un priesteri, kas jūt maģiju, arī ir te, vismaz Maikls. Attīrītāji gan laikam ir visā Ardā," Flēra paskatījās uz Aristu kā apstiprinājumam. "Sīlija, iespējams, var ātri nokļūt Vatrā? Diez vai mēs viņu varam vienkārši apsteigt," viņa paraustīja plecus. Par iespējām pārvietoties Flēra zināja pārāk maz, lai īpaši kaut ko spriestu, bet iepriekš piedzīvotās liesmas, kad Sīlija viņu nogādāja cellē, liecināja, ka viņa spēj pārvietoties līdzīgi kā Gabriels. "Kamēr nav skaidrs, kur tieši amulets atrodas, tikmēr arī nezinam, ko varētu vajadzēt ņemt līdzi. Katram ir kādi ieroči, bet vai vajag kaut ko citu vēl paņemt?" viņa prātoja. Kā vispār bija ar ieroču brīvu nesāšanu publiskās vietās? Gluži tā, ka katram ardietim pie sāna karātos blasteris, nebija ievērots. "Man bija somā dažādi spridzekļi, ja vien no tiem ir kāda jēga," dziedniece darīja zināmu, lai Tajs vismaz apmēram noprastu, kas katram ir pieejams.

[Mattiass]

— Ak tā, — Arista uzacs parāvās augstāk. — Un ko tad Maikls no tevis grib?

— Pēc telefona, ja zina numuru, ir iespējams izsekot tā atrašanās vietu. Tā kā labāk vien būs, ja to izslēgsi, izņemsi bateriju, un paņemsi sev citu telefonu. Pārējiem salikšu, lai tevi sazvana uz jauno, tā kā atšķirību nejutīs.

Par Flēras teikto attiecībā uz Attīrītājiem Arists pamāja, piebilzdams:
— Tomēr neaizmirsti, ka gan jūs, gan es līdz šim esam darījušies pa Stonu. Citur var būt kas tāds, ko mēs nezinam. Sīlija var aizlidot ar lidaparātu. Iespējams, var aizburties. Manuprāt, no Ardā esošajiem tikai Gabriels spētu kaut aptuveni novērtēt viņas maģiskās iespējas. Attiecībā uz tehniskajām — vienkārši pieņemiet, ka viņa var visu, ko vien te var sagādāt par naudu. Attīrītājos ir daži visai bagāti biedri. Viņi nodos svētās Anetes rīcībā kādus vien resursus vajadzēs. Jūs arī pārlieku neapkraujieties ar aprīkojumu. Bez liekām paunām jūs saglabājat mobilitāti. Cik noprotu, tad Gabriels jums nodrošinājis kādu kabatas naudu? Galā varat noīrēt mašīnu un iegādāt vajadzīgo.