"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Jā, es būtu Tajs. Tajs izklausījās nedaudz atvieglots, kad izdzirdēja, ka Safīra ir topošā dziedniece. Tas izskaidroja, kāpēc Arists ar viņu tā auklējās. Un tas nomierināra domājot par kaujas stratēģijām. Dziedniece nestāvēs pirmajās rindās un viņai būs vairāk laika apdomāties un tikt galā ar saviem pienākumiem. Dziedniece! Tas ir nopietns pienākums jaunam serafam. Tu noteikti tiksi līdz Pirmajam solim labi sagatavojusies, klīstot kopā ar mums. Un Flēru.

Pēkšņi puisis saausījās. Jā, es dzirdu tādu kā mašīnas dūkoņu. Un man liekas, ka kāds iekārtojas mūs sagaidīt. Viņš piekrita Ereijasam. Ej! Bet nekādu varoņdarbu! Paskaties un uzreiz atpakaļ. Es tikmēr paiešos pretī mūsējiem. Tajs nolēma aizlīst līdz paša izgaisinātajai sienai, kur Joels bija piestiprinājis virvi. Viņš cerēja, ka izlūku grupai taustoties gar virvi tā nedaudz kustēsies un viņš spēs novērtēt, vai tiem nekas nedraud.

[Sindra]

Spriežot pēc serafu pašu atstātās virves, viņu priekšā, nudien bija tā pati siena, vai nogruvums, ar kuru iepriekš Tajam brīnumainā kārtā bija izdevies tikt galā.
Tiesa, Flēras saucienu gan trijotne nesadzirdēja. Atradās pārāk tālu no vietas, kura atkal bija aizšķērsojusies. Nemaz nerunājot, ka sadzirdēt traucēja, arī no alas ārpuses nākošās lidojošās mašīnas skaņas.

Tiesa gan, palūkojoties uz šo nogruvumu, ar skatienu, kas atklāja lietu īsto būtību, varēja manīt, ka šī siena atšķiras no pārējām alas sienām. Tai bija kaut kāda maģiska aura. Un, protams, kā jau Joels bija nojautis, siena neatsaucās vēlmei, tā vienkārši tikt otrā pusē. Vai nu tas strādāja tikai vienā virzienā, vai arī... šīs patiešām bija sarežģītas lamatas.

Tajam, atgriežoties, pie izgaisinātā nogruvuma, nācās konstatēt, ka tas atkal ir vietā un aizšķērsoja serafam ceļu.
Ieklausoties pat varēja sadzirdēt kaut kādu murmināšanu. Tikai īsti nevarēja saprast, vai tā nāk no aizmugurē atstātjiem biedrīšiem, vai tiem, kas atrodas otrpus sienas.


Ereijasam, palienot ārā no alas, izdevās saskatīt... nē, patiesībā, serafam neko neizdevās saskatīt. Jā, kaut kur vēl joprojām bija dzirdama lidojošās mašīnas dūkoņa, bet tas bija kādu gabalu nostāk no vietas, kur viņi atradās. Bet nebija arī tā, ka liktos, ka lidojošās mašīnas troksnis attālinātos. Tā, visticamāk, stāvēja kaut kur uz vietas.

[echo3]

Tieši alas ieejā pie dzegas nekādu cilvēku vai mašīnu nebija, toties troksnis - nekustīgs - pastiprinājās. Slikti bija tas, ka alas ejā troksnis atbalsojās, nedodams iespēju saprast, kur īsti atrodas lidojošā mašīna. Nekādu citādu čaboņu vai skaņas, kas liecinātu, ka kāds kāpj pa taku vai vēl kā tuvojas alai, Ereijass nesaklausīja, tāpēc nolēma, ka var paspēt nemanīts noskaidrot mašīnas atrašanās vietu - virs galvas, alas priekšā, pie takas, virs kraujas? Karotājs pārvilka galvai kapuci, lai paslēptu savus baltos matus, kas tumsā būtu spilgti saskatāmi, un ļoti uzmanīgi virzījās uz dzegas pusi. Šobrīd viņš vairāk ausījās, nekā centās ieraudzīt. No otras puses - Ereijass pats slēpās, jo tie, citi, lai kas viņi būtu, drīzāk viņu ieraudzīs kā sadzirdēs. Lai pastiprinātu savas maņas, Ereijasa acis vērtās violetas.

[Urdrunir]

Ha! Tajs bija ļoti lakonisks. Nonācis pie vietas, kur pavisam nesen bija eja, viņš to vairs neatrada. Ieej iekšā, neatstāj draudziņu ārā un paliec iekšā uz mūžu? Tas būtu gudri. Viņš nomurmināja sev zem deguna. Nu, paskatīsimies vēlreiz! Un serafs atkal piespieda plaukstu pie viltus sienas un koncentrējoties ieklausījās sevī. Izlūku grupai taču vajadzēs izeju.

[Roviela]

- Siena ir maģiska, - Joels nomurmināja, pēc brīža atraudams no tās roku, sapratis, ka nekas neiznāks.
- Paskatieties paši, tas ir redzams. Un tā neklausa.

Palikt iekšā viņam negribējās, bet... darbs taču nav padarīts! Tiesa, varbūt amulets nemaz nav alā? Ja jau tur nekas nesanāca, vismaz tā kā viņi mēģināja. Māneklis, vienvārdsakot.

Nopūties, orākuls nosēdās turpat pie sienas un mēģināja iegrimt meditācijā, lai saprastu, ir tur amulets vai nav. Vai kā.

[Romija]

"Lamatas. Kāpēc mani tas nepārsteidz?" Flēra gandrīz ciniskā balsī noteica, spīdinot sienai virsū ar lukturi. Ja iepriekš Sīlija bija izstrādājusi joku ar viņiem uz lauka, kāpēc lai šī ala būtu savādāka. "Varbūt mēs nemaz neesam klintīs alā, bet rušināmies pa Attīrītāju kambariem?" viņai pat ienāca prātā. Celle, kurā viņa pati bija sākotnēji nonākusi, bija gandrīz tik pat nemīlīga kā šī ala.

"Pēc kartes citu izeju nav, tā meklēt būtu velti," Flēra sāka apdomāt variantus. "Varbūt viņi dzirdēja saucienu? Ja Tajs no ārpuses var izgaisināt nogruvumu, tad tiksim ārā. Ja vienīgi viņi nav aizgājuši prom vai tas neizdodas. Varbūt pat no tās puses izskatās, ka ir jau viss vaļā," varianti bija dažādi. "Varam varbūt piezvanīt pajautāt?" viņa ieminējās. Flērai sava telefona nebija, pie viņas bija palicis Mejas tālrunis. Citiem noteikti bija savējie. Un tur otrā pusē Ereijasam un Safīrai arī vajadzētu būt, vismaz vienam no viņiem.

Cik nu šaurajā ejā tas bija iespējams, Flēra tika pie mugursomas, kur sameklēja telefonu. Tā spožais ekrāns nedaudz apžilbināja. Ereijass — 7 — Zvanīt. Jādomā, ka karotājs nav pametis Taju un Safīru vienus.

[echo3]

Telefons Ereijasam kabatā bija, jā. Bet tas bija apklusināts. Serafu karotājs nepaļāvās uz Ardas tehnoloģijām, sevišķi zinot, kā Mejai ar nelaikā saņemtu zvanu gāja iepriekš.

[Sindra]

Neko daudz Joelam sameditēt neizdevās, jo turpat līdzās viņam, alas eja atkal pavērās. Otrā pusē atradās Tajs, kurš acīmredzami eju bija atvēris. Tik vien kā serafa apziņā jau atkal ielauzās tā vēsma, kuru viņš bija sajutis arī iepriekš. Vēsma, kas deva tādu kā apziņu, ka amulets atrodas dziļāk alā.

Eja, Taja priekšā, atkal bija pavērusies un viņš saskatīja savus biedrus. Joelu, kurš sēdēja meditācijas pozā, Flēru, kas bakstījās ap mobilo telefonu un Aristu, kurš pieskatīja aizmuguri.

Flēras mēģinājumi sazvanīt Ereijasu, gan nevainagojās ar panākumiem. Serafs uz viņas zvanu neatbildēja, jo viņa telefons bija klusajā režīmā un viņš to vienkārši nedzirdēja.


Taču Ereijasam izdevās palūkoties uz apkārtni.
Pirmkārt jau serafs pamanīja, ka lūkojoties uz apkārtni ar serafu redzi, viņš redzēja daudz vairāk. Te bija gluži vai gaišs kā dienā un viss skaidri saskatāms.
Tiesa, lidojošo mašīnu serafam tāpat neizdevās saskatīt. Taču pēc skaņas spriežot, tā atradās kaut kur augšā. Virs kraujas. Nu jā... iespējams, ka tur, kur viņi bija atstājuši savas mašīnas.

[Mattiass]

Paraudzījies pār plecu un ievērojis Taju, Arists uzreiz brīdināja:
— Nenāc šurp! No šīs puses mums aizgruvumu neizdevās atvērt. Varētu būt lamatas.

Kamēr abi pārējie biedri nebija izgājuši ārā, viņš pats, saprotams, palika uz vietas, joprojām pieskatīdams aizmuguri.

[Romija]

Signāls kalusulē gan skanēja, taču saruna neizdevās. Šķita, ka Ereijass vienkārši nepaņem telefonu un nesāk sarunu, kaut gan varēja būt visādi — ko gan ar tām tehnoloģijām varēja zināt. Brīdī, kad Flēra bija nolaidusi telefonu, lai apskatītos, kas rādās ekrānā, kā ar rokas mājienu notika tieši tas, ko viņi gribēja panākt.

"O, kas notika? Tas nogruvums vienkārši atgriezās, kad mēs ielīdām?" viņa vaicāja Tajam, kas laikam bija to atkal izgaisinājis. "Tā kā mums no iekšpuses nekā neizdevās tikt garām, gribēju jau zvanīt jums," viņa pacēla roku ar telefonu, kam joprojām bija izgaismots ekrāns.

"Mēs atradām to vietu, kur vajadzētu būt amuletam, bet pašu amuletu ne. Tur ir krustceles un tāda kā iedobe," Flēra pastāstīja, ko viņi bija noskaidrojuši. "Bet nekā savādāk to atrast vai dabūt ārā neizdevās. Un tad līdām atpakaļ, lai konstatētu, ka priekšā ir siena! Varbūt tiešām lamatas?" viņa vaicāja, ja nu Tajs no otras puses zina ko vairāk. Bet pati dziedniece drošības pēc parāpās uz priekšu. Šķita labāk būt otrā pusē nogruvuma vietai, ja nu tas atkal uzrodas un notiek vēl kas ļaunāks — aprok dziednieci zemes un akmeņu kārtās. Tas galīgi nebūtu labs variants. Un arī domas par to ne.

[echo3]

Sajūta bija dīvaina, tāda, it kā būtu uzaususi saule - tik labi piepeši kļuva redzama visa apkārtne. Šķiet, arī dzirde uzlabojās, bet tam nebija īstas nozīmes. Lielāku efektu deva tas, ka Ereijass tagad stāvēja pie pašas izejas. Lidojošās mašīnas troksnis nāca no augšas, no tās puses, kur sākās taka. Redzama mašīna nebija, tā arī netuvojās. Kāpēc gan tā tur stāvēja, ja tā var teikt par kaut ko, kas atrodas gaisā?

Ereijass noriskēja uz īsu mirkli palūkoties takas virzienā - vai pa to kāds netuvojas. Bet, pat ja tur neviena nav, biedri ir jābrīdina, ka pie automašīnām ir kādi svešinieki. Karotāji vai Attīrītāji. Nekādas citas organizācijas Ereijass Ardā nezināja, kam varētu būt lidojošās mašīnas.

Puisis devās atpakaļ iekšā alā, bet šoreiz skatoties kā serafs. Nav jēgas taustīties pa tumsu, un tā būs arī ātrāk, un - ja nu - redzēt varēs vairāk.

[Roviela]

Joels attapās no meditācijas, kad biedri apkārt sāka runāt.

- Klau. Neko te nevar saprast, - viņš teica. - Mani sajūtas joprojām velk iekšā alā, solot, ka tur būs amulets. Nekādi nespēju izšķirti, vai tie nav māņi, jo tur, galā, vietā, kur amuletam vajadzēja būt, iedobē, neko neizdevās atrast.

Serafs piecēlās.
- Nekā neko neredzēju, ne ar gaismekli, ne skatoties kā mums no dabas pieklājas. Starp citu, tie, kas vēl nav izmēģinājuši - skatoties ar violetām acīm ala ir gaiša kā dienā, un šis te nogruvums ir maģisks.
Viņam nebija ne jausmas, ko tagad darīt tālāk.

[Sindra]

Pa taku neviens alas virzienā nenāca. Kā jau Ereijasam bija izdevies pārliecināties. Tomēr lidojošo mašīnu izraisītais troksnis vēl joprojām kaut kur netālu bija dzirdams.

Doties alā ar serafa redzi, bija ērtāk. Tagad visu skaidrāk varēja saskatīt. Tiesa, dodoties uz mazo alu, kurp būtu jālien, lai nokļūtu tālāk pie biedriem, turpat pie ieejas, Ereijass pamanīja, ka redze viņam atklāj kādu maģisku vietu sienā. Tā vienkārši... it kā te kaut kas būtu iemūrēts, vai ierakts. Un to pasargāja maģija. Lai vieta neizceltos uz pārējā alas sienas fona un iespējams, ka tur bija vēl kādas maģiskas enerģijas. Tā uzreiz, nevarēja saprast.

[echo3]

Pagriezies, lai ietu atpakaļ alā, Ereijass ar izbrīnu saprata, ka arī alu serafa redze "izgaismo". Un ne tikai - turpat pie ieejas sienā bija maģiska vieta! Viņš to neaiztika, jo nevarēja saprast, kas varētu notikt - ja nu tieši tur ir amulets, un tas sprāgst tāpat kā iepriekšējais, tad ala aizbirs.

Ereijass, cik ātri varēdams, gāja un līda pie biedriem. Pirmā pa ceļam bija Safīra, - Tur, ārā, pie ieejas ir maģiska vieta. - Jauniņajai dziedniecei viņš nestāstīja par lidojošo mašīnu un problēmu, kas viņus visus sagaida, ja mašīna ir pie atstātajām automašīnām. Ereijass ātri rāpoja dziļāk. Un tur jau visi bija. Par nogruvuma maģisko dabu karotājs neko nezināja, tāpēc domāja, ka trīs izlūki vienkārši atgriezušies. - Klausieties, tur, gandrīz ārpusē pie ieejas ir maģiska vieta sienā. Nevaru pateikt, kas īsti tur ir, bet var redzēt, ja skatās kā serafs.

Tad piebilda, - Kaut kur tur, kur atstājām Lilū un Silvu, dzirdams lidojošās mašīnas troksnis. Šurp nevienu nākam neredzēju.

[Romija]

Redz kā? Izrādījās, ka tieši sadalīšanās un visu olu nesalikšana vienā groziņā šoreiz viņus izglāba! Vai arī tas bija Tajs, bez kā ne vienā, ne otrā variantā viņi neko nebūtu izdarījuši. Vismaz kaut kādu daļu pateicības un apbrīnas Rāla brāļadēls bija pelnījis.

"Tad jau mums veicās, ka Tajs palika ārpusē un varēja mūs izlaist," Flēra šo atzinību izteica arī skaļi, jauki uzsmaidot orākulam. "Nav sliktas lamatas, tieši priekš tādiem kā mēs — radīt sajūtu, ka jāiet iekšā, un tad aizspundēt nobrukumu, noķerot mūs kā muļķa mušu. Vai tas būtu tas slēgtais trauks?" Flēra aizdomājās, pametot skatienu Arista virzienā, kas tieši bija minējis kaut kādus traukus alā. Lai gan šobrīd tā vēl bija tīra pašas izdoma. "Vietējie tāpat neko neatrastu. Varbūt šo vietu jau sen izmanto tādam mērķim, un arī citi aizgruvumi ir tikai tapas priekšā kādiem nelaimīgiem serafiem, kam nebija līdzi tāda Taja, kas izlaiž ārā. Varbūt viņi tur kaut kur arī ir palikuši," dziednieces balss bija skumja, iedomājoties, ka kaut kur alā varbūt ir iesprostotas nelaimīgas dvēseles. Bet tad noteikti ala ir apburta tā, lai vismaz viņa tos nesajustu. Vai tā bija vai nē, diez vai bija viņu problēma prātot. Tā bija vēl viena lieta, par ko būtu interesanti papētīt vairāk, kur gribējās izglābt vēl kādu un palīdzēt pasaulei vairāk, kā tas ietilpa viņu uzdevumā.

"Tuvāk izejai ir labi," Flēra pamāja Ereijasam, kas bija atnesis šādas ziņas. "Ja vien tur nebūtu tie, kas taisa troksni. Varbūt viņi ieradās, jo pārejot nogruvuma vietu Sīlija kaut ko sajuta? Vai arī sajuta, kad gājām garām amuletam. Un atsūtīja kādus savējos," viņa minēja, lai gan līdz šim nekas neliecināja, ka Attīrītāju rīcībā būtu tāda tehnika, kas tā rūc un lido pa gaisu. Dzelzs serafi? Tādā pasaulē kā Arda tas pat nebūtu brīnums, ja idejas autore būtu Sīlija.

[Roviela]

Sadzirdējis Ereijasa teikto, Joels vairs nekavējās un līda laukā pie pārējiem, kas jau atradās maģiskā nogruvuma izejas pusē. Viņam negribējās palikt iesprostotam.
Virve, klusi iešņākusies, ieritinājās kārbā.

- Jā... īsts māneklis! Man ļoti vajadzētu mazliet laika, lai pameditētu un mēģinātu saprast atšķirību. Ir jābūt atšķirībai, - viņš bija enerģijas pilns mēģināt. Tad vismaz šādās lamatās viņi otrreiz neiekļūtu, tiesa, orākuls domāja, ka Sīlija arī divreiz vienādas lamatas netaisītu.

- Ereijas, tu saki, ka par mūsu auto kāds jau interesējas? Tas gan nav labi, viņi, ja tie ir Karotāji, var dot pavēli auto apstāties, un tas apstājas, neprasot īpašnieka atļauju. Kā tur bija.. pavēle 707? Kaut kā tā. Es to piedzīvoju tur, laukā, - viņš paskaidroja Flērai, kas uz to brīdi jau bija nolaupīta.
- Ko mēs darīsim bez auto? Lidosim, vai?

[echo3]

Ejam vispirms paskatāmies, kas ir ar to maģisko vietu sienā. Tāpat mums vajadzēs iespēju ātri tikt prom, ja tur tiešām ir amulets, un tas sprāgst tāpat, kā pirmais. Domāju, ka tas nozīmē - mums nāksies lidot. - Ereijass izteica savus apsvērumus un paskaidroja, - Neredzēju, bet dzirdēju lidojošās mašīnas troksni virzienā, kur atstājām auto. Augšā, virs kraujas.

Šo rakstu rediģēja echo3: 18.09.2013 17:35

[Romija]

Stāvēt pie nogruvuma īsti vairs nebija jēgas, ja bija cita vieta, kas vedināja uz iespēju atrast amuletu."Tā arī var būt māņi," Flēra gan noteica. "Mums gan ir Tajs, kas var pazudināt, ja uzrodas jauns nogruvums," viņa pati sev atbildēja. "Vismaz apskatīt vajadzētu," dziedniece sarosījās. Kustēties jebkādā virzienā bija labāk kā sēdēt.

"Lidojošas mašīnas," Flēra novilka un pakasīja pakausi. Joels, acīmredzot, bija jau saskāries ar tādām. "Varbūt bez vajadzības nevajag līst ārā, pagaidīt, varbūt viņi tikai pārbauda, kāpēc pie slēgtas vietas atrodas mašīnas. Ja viņi nāk iekšā, tad gan — vai nu jāmūk, un tad vienīgais variants ir lidot, vai jāielien dziļāk, ja vien to nogruvumu var atvērt no iekšpuses," dziedniece pašķielēja uz Taju. Doma tīši iebāzties lamatās nebūt neiepriecināja. Un joprojām viņus ietvēra nemīlīgās, pat baisās alas sienas. Flēra cerēja, ka tomēr tās lidojošās mašīnas aizvāksies, un viņi varēs mierīgi pamest šo alu — ar vai bez amuleta, jo mukšanas gadījumā viņiem tāpat būtu jāatgriežas. Bet kamēr tās mašīnas viņus tieši neapdraudēja, gribējās labāk apskatīt jauno vietu, nekā sēdēt kā tādiem sprostā iedzītiem zvēriņiem un bailēs drebēt.

[Mattiass]

Arī Arists ilgi nekavējās un pievienojās pārējiem otrpus nogruvumam.

— Tās lidojošās mašīnas sauc par helikopteriem. Tādu var iegādāties katrs, kam pietiek naudas. Arī Attīrītājiem pārītis ir, un viņu bagātākajiem biedriem privātie — arī. Tāpēc plāns ar lidošanu prom ir stulbs. Jūs pacelsieties spārnos, un jūs no helikoptera pamanīs, — skaidrot serafiem, cik labi no augšas pārskatāma apkārtne un debesis, būtu lieki. — Viņi sāks šaut, izdedzinās jums spārnos smukus caurumiņus, un pat nenāksies raizēties par pārējo — nositīsieties pret zemi paši.
Gluži neviļus atgriezās agrākais tonis.

— Pie izejas var būt amulets. Tīri Sīlijas garā, — karotājs neizmantoja izdevību pieminēt, ka ko tamlīdzīgu bija gaidījis, kad līda alā. — Vispirms jāpārbauda tā vieta. Pēc tam domāsim par pārējām problēmām. Jā, Taj? — viņš pieklājības pēc līderim pārjautāja.

[echo3]

Pēc Arista tirādes Ereijass pat pasmaidīja. Nē, viņš nestrīdējās, un nesāka arī skaidrot, ka, ja helikopters no alas ieejas nav redzams, tad arī no helikoptera nevar redzēt alas ieeju. Un taču ne jau lidot pie automašīnām kāds te ierosināja. Starp citu, iet pie automašīnām arī nebūtu prāta darbs. Tad ko, lēkt upē un peldēt? Līst alā un cerēt, ka tomēr ir vēl kāda izeja? Tad jau Ereijass tomēr dotu priekšroku stulbajai idejai par lidošanu, pat, ja tas draudētu ar caurumiem spārnos. Lidošanu zemu, gar kraujas malu, pavisam tuvu upei un prom. Tikai tad augšā un noskaidrot, kas ir pie automašīnām.

Doma, kas serafam iešāvās prātā, nemaz nebija no patīkamākajām - auto, iespējams, nāksies pamest šeit. Un tad būs jāmeklē citas iespējas nokļūt Vatrā.