"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Tikai uz priekšu un priekšu. Meja uz brīdi atskatījās un vai viņas redze patiešām nevīla? Kāds sekoja.
- Nē, es nedrīkstu ievilkt citus nepatikšanās. - Klusi noteikusi, serafe lidoja uz priekšu un mēģināja neatskatīties, lai vai kurš viņai sekotu, tam nebija nozīmes. Mejai vajadzēja nokļūt pie Aleksa.
Arī viņas telefons bija palicis pie Flēras, tumšmate to nebija paņēmusi atpakaļ, bet tagad to viņai nevajadzēja.

[Urdrunir]

Tajs pavisam viegli pasmaidīja. Viņš bija ne tikai atradis ieeju alā, bet arī piespiedis pārējos sekot. Viss, kas bija jāizdara, bija jānolec no kalna. Viņa spārni pazuda tiklīdz puisis bija ielīdis alā. Ereijass ar lukturi pa priekšu! Ja jau karotājs bija devies pirmais, tad nebija vērts viņu atturēt. Galu galā viņa darbs bija pirmajam iekrist lamatās, lai brīdinātu pārējos. Orākuli un dziednieki gan beigās nepaliek. Arists mūs piesegs no aizmugures. Domātāji un jutēji turās pa vidu. Viņi bija steigušies, bet tas nenozīmēja, ka vēl kāds nebūtu nospriedis, ka ir vērts pārbaudīt alas. Ja viņiem sekoja ienaidnieki, tad labāk, ja karotāja acs palika aiz pārējiem.

Taču daži no jaunajiem serafiem vēl nevarēja rimties. Neapmierinātas balsis skanēja no alas ieejas. Vēl joprojām par ļaudīm, kurus Tajs nezināja. Ei, jūs tur! Pieklusiniet balsis un sekojiet mums. Šī ir kaujas situācija. Nekādu saviesīgu sarunu. Un tad viens no serafiem vienkārši pacēlās spārnos un izzuda naktī. Un pēc tam otrs. Tajs sadusmojās. Sīks augumā un lidojumā izspūrušiem matiem, viņš drīzāk pat izskatījās pārāk jauns, lai būtu pārējo līderis, taču jaunekļa acis nikni nozibsnīja un cauri frizūrai izskrēja dzirkstele. Puscaurspīdīgi spārni uz vienu mirkli nomirgoja gaisā, bet vienā rokā uz sekundi parādījās tāds pats puscaurspīdīgs liesmojošs zobens. Mēs. Visi. Dodamies. Alās. Pēc amuleta. Vārdu pa vārdam puisis sirdīgi skaldīja rīkojumu. Un nākošo, kurš izdomās palidināties apkārt es aizvilkšu pie Rāla ar savām rokām. Pēc tam, kad mēs būsim te iznīcinājuši amuletu. Sarunāts? Pēdējais vārds izskanēja gandrīz jautri, jo serafs atkal bija tas pats vietējai pasaulei nedaudz nepiemēroti saģērbies jauneklis, kurš pagriezās un devās pakaļ Ereijasam.

[washulis]

Meja! Tika pilnā balsī saukts Mejai nopakaļ. Jāmierina sevi ar domu, ka šis bija nomaļš rajons, turklāt, ja tev vienmēr met draņķību no debesīm, vai tu pūlies palūkoties augšup? Meja, apstājies! Viena Tu nevienam nepalīdzēsi! Vai otra karotāja cauri lietus un vēja gaudām maz spētu saklausīt? Ja jā, tad galvenā jau paliek tā problēma, ka viņa noteikti to nevēlējās. Vismaz cerēt, tik daudz Sariša varētu.

[Sindra]

Sarišas un Mejas spēki laikam jau bija stipri līdzīgi. Abas jaunas karotājas, viena vecuma.
Lidojot pakaļ Mejai, Sarišai nācās secināt, ka viņai diez vai izdosies panākt Meju, ja vien tā negrasās apstāties vai samazināt savu lidošanas ātrumu. Abas serafes lidoja vienlīdz ātri un Sarišai nekādi neizdevās iedzīt attālumu, kuru Meja bija ieguvusi paceļoties spārnos pirmā.


Lukturīši izgaismoja tumšās sienas, lai secinātu, ka nekā interesanta te nebija. Pat nekādu brīdinājumu nelīst vai senu zīmējumu uz alas sienām. Lai arī kas bijusi "Senā cilts" dēļ kuras alas bija ieguvušas savu nosaukumu, neko interesantu viņi te nebija atstājuši.
Turpinot ceļu uz priekšu, ala palika arvien zemāka, līdz serafiem jau bija jāpārvietojas rāpojot.
Un tad vienā brīdī, ceļš priekšā izbeidzās. Te laikam bija tas nobrukums, par kuru bija ziņots planšetēs. Priekšā esošā eja izskatījās aizbrukusi. Tā nebija tik blīva, kā sienas, taču nelikās, ka tikt tālāk būs vienkārši.

[Rouzijs]

Meja neapstājās, devās tikai uz priekšu, lai kurš tas būtu, kas viņai sekoja. Tam serafam vajadzēja atgriezties atpakaļ, drošībā pie pārējiem. Tumšmate nevēlējās ievilkt nepatikšanās vēl kādu, pārējiem vajadzēja būt kopā vienā vietā.
Skatiens vērās tikai uz priekšu, serafe neapstājās, ļāva spārniem nest sevi tālāk.

[Roviela]

Joels saķēra galvu, saprazdams, ka stulbā! ak, Metatron, ak, Gabriel! piedodiet šādu domu! Meja ir aizlaidusies miljonu pilsētā meklēt Aleksu. Viņa to neatradīs. Viņa ies bojā un piedevām iegāzīs visus pārējos, tas bija pilnīgi droši. Tas bija pašlaik drošāk nekā viss cits, ko viņi varētu darīt.
Atliek steigties, cerot, ka tā... ka tā... pietrūka vārdu, nudien! ... nepaspēs iekrist, pirms viņi būs tikuši galā vismaz ar otro amuletu.
Stulbene! Spītīgā ēzeliene, un muļķe piedevām, Joels nevarēja rimties, tik dusmīgs viņš bija par tādu izrīcību, ka Taja draudi šķita tikai tāds nieks, salīdzinot ar Mejas nodarīto reālo ļaunumu. Un viņai pat neienāks prātā palūgt Metatrona palīdzību savam izmisumam! Spītīgā kaza!

Jāiet, bet Joels tomēr patērēja laiciņu, lai telepātiski paziņotu Gabrielam, ka Meja neklausīja un aizlidoja uz pilsētu, pat nezinot, kur meklēt Aleksu. Jā, vēl vienas nepatikšanas klāt pie tā, ka jau tā ir slikti.
Tas neizdevās.
- Hei! Es nevaru sazināties ar Gabrielu, viņš nezina par Mejas pašdarbību, mums, nudien ir maz laika.

Tad viņš līda alās pakaļ Tajam, mēģinot nomierināties un atgūt līdzsvaru.
Nogruvums. Nu jā, kaut kas tāds bija rakstīts. Nez, šī ir vienīgā izeja vai ieeja?

- Es pameklēšu, kur tas ir, jo nogruvums jau nebija vakar, tas bija senāk, vismaz tā sapratu no planšetes. Jūs nevarat pameklēt, cik sen tas bijis? Nez vai Sīlija rakās tam cauri un tad vēlreiz aizbēra, ja tas jau te bija.

Orākuls nosēdās un sāka meditēt, meklējot līdzīgi kā bija darījis rūpnīcas drupās.

[echo3]

Eja palika arvien zemāka, līdz pa to varēja tikai rāpot. Un tad tā vienkārši izbeidzās. Aizgruvusi. - Tālāk te netiek. - Karotājs pateica to balsī, lai tie, kas atrodas aiz viņa un neko vēl neredz, saprastu situāciju.

Domu par to, ka alās jābūt vēl citai ieejai, pateica Joels. Ereijass šai domai piekrita. Šajā vietā nekas nebija rakts, kā reiz biris, tā aizbiris. - Palaidiet mani garām. Došos meklēt citu ieeju.

[washulis]

Muļķa Meja. Ko gan viņa grasījās darīt, kad nonāks savā galamērķī un vai viņa maz zina, kur tas ir? Iespēja panākt lidojumā tomēr neradās, tādēļ šajā brīdī Sariša bija nolikta dilemmas priekšā - griezties apkārt un palīdzēt pārējiem biedriem, jebšu neatstāt Meju vienu un panākt, kad viņa beidzot sāk stāties, iespējams jau pilsētā vai kur citur esot. Amuleti bija prioritāte, bet Mena bija viena un devās nepatikšanās.

Nolāpīts, kāda muļķe Tu esi! Zem elpas Sariša nikni izgrūda, nemaz lāga nezinot, vai tas bija veltīts sev par neizlēmību, vai arī Mejai par neapdomību. Visticamāk abi. Tomēr nē, Sariša sekošanu turpināja. Pārējiem biedriem vēl ir Ereijass un Arists, turklāt tagad jau divi orākuli un Flēra. Viņi tiks galā. Vienreiz Sariša jau devās glābt Mejas ādu, viņa to izdarīs vēlreiz.

[Sindra]

Ala, kurā serafi bija ielīduši, bija šaura un paspraukties vienam gar otru nebija iespējams.
Līdz ar to, Ereijasa aicinājums palaist viņu garām nozīmēja, ka pārējiem, kas bija rindā aiz karotāja, nāktos bīdīties atpakaļ ārā.

Joelam ar meditāciju neveicās.
Serafa prāts bija pārāk satraukts un dusmu pārņemts, lai viņš spētu koncentrēties uz mieru un amuletu meklēšanu.
Tā vienkārši nekas nesanāks.
Arī šī vieta nebija nekāda dieva dāvana. Te jautās tumšas sajūtas. Bet tā jau tam bija jābūt. Galu galā, jau sākumā tika teikts, ka amuleti tiek slēpti vietās, kur notikušas sliktas lietas.
Tumsa, kas šeit mita, paša emocijas un uztraukums, kā arī vieta, kas viesa neomulību, serafi īsti nebija raduši līst šādās tumšās, šaurās vietās. Viņiem piederēja debesis, nevis pazemes ejas. Tas viss Joelam traucēja koncentrēties. Nebija arī Gabriela atbalsta un palīdzības.



Sarišai iedzīt Meju neizdevās. Attālums starp abām lidotājām saglabājās. Sarišai nācās vien gaidīt, kad Meja nolems nolaisties, vai apstāties, vai kā savādāk sevi panākt.

[Rouzijs]

Meja uz brīdi apstājās, lai palūkotos aiz muguras. Atskatīties nebija labi, bet meitene vēlējās pārliecināties, ka neviens viņai neseko. Un ja seko... karotāja bija gatava dzīt prom uzmācīgo serafu.
Viņa nevēlējās vēl kādu nolemt briesmām, pārējiem vajadzēja turēties kopā.

[washulis]

Mirklis izdevības? Varbūt gana, lai viņu sasauktu. Meja! Ja iepriekš balsī vēl bija kāds lūgums, tad tagad otra karotāja šādu labestību vairs nesaņēma. Vai Tev maz ir kāds plāns? Ko Tu grasies iesākt? Sariša nemuļķoja sevi ar domu, ka plāns ir. Tikai... mīlestība, ne tā? Gabriels bija uz to norādījis - uz jūtām viņu starpā. Vai vismaz no Mejas puses. Mums Tevi vajag! Nemeties atkal ar galvu pa priekšu prom, nezinot kur! Sariša centās Mejai pielidot pēc iespējas tuvāk. Vilkt serafi atpakaļ nevarēs. Atrunāšanu jāveic mutiski.

[Rouzijs]

Sariša... tad tā bija viņa, ka Mejai sekoja. - Dodies atpakaļ. Es neatgriezīšos, jo nespēju tāpat pievērsties uzdevumam, ja zinu, ka ar Aleksu notiek kaut kas slikts. - Serafei to vajadzēja saprast, un tumšmate savu spītību nebija pazaudējusi, pat tagad, kad lietū bija izmirkusi līdz pēdējam. - Atgriezies pie pārējiem, es nevēlos, lai ar tevi notiek kas slikts. - Meja klusi, bet sadzirdami noteica.
- Došos no sākuma uz Svētnīcu, apbruņošos un tad uz Rozes Vārdu, tur uzmeklēšu kādu no Attīrītājiem un piespiedīšu viņu pie sienas, lai izstāsta visu, ko viņi zina. - Tāds bija tumšmates plāns. Ja Alekss ir pie Attīrītājiem, Meja no uzzinās, ja nav... tad tāpat atradīs, pat ja būs jāmeklē adata siena kaudzē.

[washulis]

Gribējās sist galvu pret sienu, tieši tāda izvērstos saruna ar Meju, ne tā? To es Tev nevaru ļaut. Viņas virzienā tika noraidoši nopurināta galvu. Viens ir tiesa, viņām abām ir gana daudz spīta. Par nelaimi vienai vairāk, kā otrai. Mūsu galvenais uzdevums šeit ir iznīcināt amuletus. Tu dzirdēji, ko Arists teica - bez amuletiem Sīlijai vairs nebūs varas. Tad Aleksu nekas neapdraudēs.

Iespējams problēma slēpās tajā, ka Sarišai trūka simpātijas. Viņa nezināja, kā sirsniņa ietrīcas domās par kādu citu, kas saucams vairāk, kā tikai draugs. Varbūt, zinot par šo ko vairāk, viņa spētu izvēlēties veiksmīgākus vārdus. Atpakaļ bez Tevis nelidošu. Un ko gan viena pati Tu grasīsies iesākt pret visiem "Rozes Vārdā" esošajiem? Piespiedīsi vienu pie sienas, un pārējie pie sienas piespiedīs Tevi vai pat sliktāk!

[Rouzijs]

- Es tev nemaz neprasu atļauju. - Meja noteica, viņai neinteresēja, ko Sariša ļāva vai nē. Viņa darīja un viss, jo nevarēja atstāt nevainīgu cilvēku briesmās. - Lai pārējie iznīcina amuletus, es došos uz priekšu un vairs nekas mani neapstādinās. - Otra serafe varēja darīt to, ko vēlas.

- Tu nedrīksti man sekot. - Meja pagrieza muguru karotājai.
- Kā tu nesaproti, man tas ir jādara, jo es... es mīlu viņu. - Tās bija tik savādas sajūtas, tik spēcīga pieķeršanās un vēlme nezaudēt, tai noteikti bija jābūt mīlestībai.
- Tev ir jādodas prom. - Tāpat kā viņai jāizdara viss, kas vien ir iespējams, Aleksa labā.

[washulis]

Un es nemaz neceru uz Tavu piekrišanu. Caur sakostiem zobiem Sariša izgrūda. Bet Meja bija tik droša, ka viņu nekas neapstādinās? Tikai pašas neapdomība un nevēlēšanās mācīties, protams. Un arī Tavu atļauju es nevēlos. Tu man nepavēlēsi, ko darīt. Nedrīkstot sekot? Ko tik viņa neteiks!

Bet te jau izskanēja tie galvenie atslēgas vārdi. Mīlestība bija tāda liela, abstrakta parādība, kurai jāspējot gāzt kalnus, bet vai tā obligāti iekļāva arī tādu karstgalvību? Dažu rokās mīlestība bija pārāk bīstama. Es Tevi neatstāšu. Vismaz divatā mums ir lielākas izredzes, kā Tev vienai. Vest Meju pie prāta neizdosies, tas skaidrs. Sariša varēja cerēt noķert apstākļus vēlāk, kuros tas izdotos, bet ne šeit, planējot virs Ardas nomaļajiem un slapjajiem nostūriem. Vismaz viņai joprojām līdzi bija komunikators, varēs sazināties ar pārējiem, paskaidrot notiekošo no viņu abu puses un uzzināt pārējo progresu. Tu mani neatrunāsi. Tāpat, kā es nespēju atrunāt Tevi.

[Rouzijs]

Skaidrs, viņas abas bija spītības iemiesojumu, Meja apzinājās, ka Sarišu nekādi nespēs atrunāt no došās viņai līdzi. Viņas bija kopā jau no sākuma, no paša pirmā dotā uzdevuma. Tumšmate varēja teikt, ka karotāja ir viņas draudzene, kura arī viņai rūp. Bet pagaidām serafe domāja tikai par Aleksu un to, kas ar viņu var notikt.

Meitene domīgi nopūtās.
- Reizēm tava stūrgalvība ir kaitinoša. - Tas tika noteikts klusi, bet lūpās parādījās vārgs smaids.
Un serafe uzsāka lidot uz priekšu, tagad viņa pavisam noteikti neapstāsies, to nedrīkstēja, laiks bija pavisam maz.

[washulis]

Lai arī šis mirklis šķita tik ārkārtīgi saspringuma pildīts, tramīgs un nomācošs, pēdējā piezīme no Mejas puses tomēr nespēja neizsaukt Sarišā smieklus. Tiešām, nevietā, bet tā ir tik dabiski slēpt to satraukumu, turklāt otra karotāja pierādīja, cik... ai, vienalga. Mana stūrgalvība? Kurš nu būtu runājis.

Tomēr nevarēja vilkt garumā, ne tā? Savādāk Meja atkal meklēs veidu, kā aizlaisties, turklāt ja jau Aleksa glābšana ir tik neatliekama. Plašāk savēzējot spārnus, Sariša steidzās sekot.

[Romija]

Flēra centās savu vilšanos un dusmas slāpēt katrā solī, katrā pieskārienā alas raupjajām sienām. Kad griesti kļuva zemāki un nācās pieliekties, viņa turpināja sekot tumsā aiz Joela. Zem pirkstiem un ik pa brīžam priekšējo lukturu gaismā redzamās sienas nešķita ne pievilcīgas, ne patīkamas, bet uzdevums bija uzdevums. Puse Gabriela prasītā jau bija neizpildīta, un tas atbalsojās katrā solī, katrā elpas vilcienā. Pie tam tik šauras vietas lidot radušajai būtnei radīja neomulības sajūtu, ko tikai pastiprināja tumsa, dusmas un mitrums.

Brīdī, kad Flēra iebumsīja pēkšņi apstājušajā Joelā, viņa rokas bija izplestas pret alas zemajām sienām, tāpēc maģijas dzirkstis, ko dziedniece šobrīd necentās valdīt, kā izbiedētu kukainīšu bars pārskrēja akmens sienai, nevis ietirpinājās orākula pēcpusē. Pirmajā brīdī Flēra nesaprata, vai tas bija pārsteigums, dusmas vai panika, kas pārņēma šaurajā tunelī zem tik liela zemes un akmeņu krāvuma, iesprostotai starp apstājušos orākulu un tumšo atpakaļceļu, kur droši vien pēc brīža seko citi. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apstāšanās situāciju noteikti pasliktināja. Vienīgais veids, kā saņemt sevi rokās, bija Spēks, bet meditēt Gabriels bija Flērai aizliedzis. Varbūt Arista atbalsts palīdzētu, bet Flēra nebija pārliecināta, ka pa šīm dienām solījums sargāt un atbalstīt nav jau izplēnējis. Bija nedaudz kauns par sevi, kas lieliski izgarnēja iepriekš izcepto dusmu torti ar vilšanās un pašpārmetumu pildījumu.

Kamēr viņi vēl bija šeit, tumšajā pazemes alā, Flēra sataustīja mugursomu, atvēra to, pēc smaržas sameklēja maisiņu ar saulsirdīšu tēju, kurā esošo ziediņu daudzums nodevīgi tuvojās tukšumam. Viņa paņēma vienu mazītiņu ziediņu un palika to zem mēles, lai vismaz domas par sauli, Gaismu un mājām palīdz saņemties un atgūt prieku darboties. Liekot maisiņu atpakaļ somā, roka piedūrās pie planšetes. Par alām Flēra neko meklējusi nebija, vai viņa maz zinātu, kā to atrast? Bet ne te, labāk ārā. Domu līst no alas ārā vai vismaz pavirzīties atpakaļ tuvāk izejai un mazliet brīvākos apstākļos dziedniece uzņēma ar krietni lielāku entuziasmu, kā tas pieklātos, ja nešaubīgi sekotu uzdevumam. Uzmanīgi, skatīdamās, vai neieskries vēl kādā, kas varbūt bez luktura sekotu, Flēra virzījās pa solītim viena atpakaļ līdz vietai, kur vēl bija gaiss, ko elpot, un spārnus vai vismaz rokas izplest.

[Urdrunir]

Hmm. Labi. Palaižam Ereijasu izlūkot citas ejas. Tu! Tajs pamāja ar galvu Flērai. Ej, lūdzu, līdzi viņam. Neviens vairs nekur no šī brīža nedodas viens.

Arist, kamēr Joels domā par dzīvi, tikmēr mums vajag tavu konsultāciju. Vai ir iespējams kaut kā nobrukumu likvidēt bez maģijas palīdzības un neapdraudot mūs visus?

[Roviela]

Joels "pamodās", piecēlās kājās un izstaipījās. Izstaipījās vēlreiz, pataustīja griestus un sienas, tad saņēmās, apsēdās vēlreiz un mēģināja vēlreiz.
Tam ir jāizdodas, šā vai tā. Dusmām pamazām ir jānorimst, sliktās emocijas ir jāaizbīda nostāk, citādi nekas nesanāks.