"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Skatiens pievērsās Aristam. Tumšmate labi saprata, ka Alekss viņam arī ir draugs, kurš rūp, kuru serafs nevēlas pamest nelaimē, iespējams, viņš un Flēra šeit bija vienīgie, kuros Meja kaut cik varēja ieklausīties. Pagaidām amulets serafei pilnīgi neinteresēja, tas bija tikai amulets, kamēr cilvēku dzīvību īsti nevarēja atgriezt atpakaļ, ja tā ir izdzēsta.

- Labi, tikai apsoli, ka mēs pēc tam aizbrauksim uz Aleksa mājām. - Tumšais skatiens ieurbās Arista acīs. Viņam bija jāapsola, savādāk serafe tūlīt pat paņems motociklu un pārkāpjot visus ceļu satiksmes noteikumus dosies atpakaļ uz Stounu.
Bet kā gan var neklausīt savai sirdij?
- Vai tu mani mīlēsi vairāk par visu šo? - Gabriela vārdi atausa prātā, Mejas skatiens nolaidās, lai palūkotos uz dubļiem pie kājām. - Piedod, Gabriel. - Viņa nevarēja mīlēt Gabrielu vairāk par Aleksu, diemžēl, pat ja tā būtu savādāka mīlestība.

[Roviela]

Ā!
- Sapratu, mēģināšu paprasīt. Varbūt viņš atbildēs, - to teicis, orākuls devās pie kraujas malas un metās lidojumā. Taja zeltainajiem spārniem pievienojās Joela sudrabotie. Ko nu vairs. Ja viens jau lido, tad divi - tas ir tas pats.
Negribējās pazaudēt Taju no acīm.

Pa ceļam Joels apdomā, kādiem vārdiem uzrunāt Gabrielu. Laikam jau precīzi kā Flēra teica: Gabriel! Tev nav ziņu par Aleksu Mārvinu? Viņš ir atstādināts, telefons neatbild un Flērai un Mejai ir sliktas priekšnojautas.
To darīdams, viņš neaizmirsa uzmanīties, lai neieskrietu kādos šķēršļos. Tikko viņi kaut kur nolaižas, Joels nosēžas, lai meditējot pateiktu Gabrielam sakāmo.

[echo3]

Ereijass piegāja pie kraujas un metās lejā, izplešot baltos spārnus. Taju un Joelu vēl varēja saskatīt. Ereijass lidoja tajā pašā virzienā, pa ceļam lūkojoties klintīs. Bet turējās vairāk gar taciņu, nevis tā, uz dullo bakstoties. Pie alām varēja nokļūt cilvēki, tātad lidošana ir tikai ātrāks veids, kā to izdarīt.

[Mattiass]

Sasodīts! Lielie pārlidojumi sākušies. Kā tādi gājputni. Vēl mazliet, un sāks kārtoties kāsī.

— Ja neko jaunu neuzzināsim un situācija nemainīsies… — Arists domīgi norūca. Viņam iešāvās prātā doma, ka labāk tā, nekā ļaut karotājai doties vienai.

Izskatījās, ka par uzdevumu Mejai ir pajāt.
— Saproti taču! Ja tiks izpildīts šis uzdevums, tad Sīlija beigs uzdarboties. Nav Sīlijas — nav Attīrītāju, vai, pareizāk, viņi kļūst par ņergām. Nav Attīrītāju — nav problēmu. Kuras arvien rodas un rodas, kamēr mēs velkam laiku. Sākumā jālikvidē cēlonis, un pēc tam — sekas.

[Rouzijs]

Cik varēja saprast, tad Arists piekrita doties ar viņu uz Aleksa mājām, serafe nopūtās un joprojām domās kavējās pavisam citur. Pēc idejas viņai bija jāklausa Tajs, bet... viņš bija jauniņais viņu vidū un serafe nebija pārliecināta, par viņa vadoņa spējām.

- Es saprotu, es esmu ar mieru tagad doties iznīcināt amuletu pēc iespējas ātrāk, bet tas nemaina faktu, ka es par Aleksu uztraucos. - Viņa noteica un ļāva saviem spārniem parādīties skatam. Vismaz viņas melnos spārnus Ardas tumsā tik labi nevarēja pamanīt, kā citu serafu spārnus.
Meitene sekoja pārējiem lidotājiem, kas gan pašreiz viņai cits atlika, pat ja... domas nespēja rimties.

[Romija]

Mejas samierināšanās neskriet tūlīt prom bija kā atvieglojums. Lai cik ļoti Flērai rūpētu Aleksa labklājība, viņiem bija uzdevums. Neizpildot to, varētu nākties nožēlot daudz vairāk ko. Pie tam tas viss joprojām varēja būt māņi. Kaut nu tie būtu māņi! Arista teiktajam bija jāpiekrīt. Neviļus prātā ienāca doma, ka grūtākais uzdevums ir nevis atrast amuletus, bet gan noturēties un neiepīties visur citur, kur serafa dvēseles tiecās palīdzēt.

Redzot, kā arī citi serafi viens pēc otra lido lejup gar krauju, Flēra piegāja tuvāk malai un izpleta arī savus spārnus. Tie bija neglīti pelēki, gandrīz kā jau pabijuši dubļainajā upē vai apvārtījušies iepriekš mītajās peļķēs. Tomēr bija patīkami sajust atkal spēju lidot. Tas bija kā kā iznirt virs ūdens, lai ievilktu sen kārotu un vajadzīgu elpu.

Pirms laisties lejā, dziedniece atskatījās uz palikušajiem Aristu, Safīru un Sarišu. Lai kas arī tur lejā gaidīja, viņiem varēja vajadzēt dziednieci, un tas bija Flēra uzdevums. Līdz šim spārnotie serafi nekādu reakciju no apkārtnes izsaukuši nebija, un tas joprojām bija ātrākais veids, kā sasniegt Taju un pārējos. Flēra sekoja Mejai.

[Sindra]

Palidojot zemāk, patiešām, varēja ieraudzīt tumšu pleķi, kas bija ieeja alā. Tāda kā liela tumša mute, tā raudzījās pretī serafiem, gatava tos aprīt.
Alas priekšā bija neliels pleķītis, kur varēja nosēsties. Tiesa, tas bija mālains un slidens.
Un nekādu pēdu. Izskatījās, ka te neviens pirms viņiem nebija bijis. Kaut kur, lidojot garām, pa ceļam bija manāmas uz taciņas izvietotas aizlieguma zīmes, lai apturētu pārgalvjus, kas te varētu censties ielīst.

Alas priekšpusē droši varēja ieiet pilnā augumā un līdz griestiem palika daudz vietas. Tiesa, augstums strauji samazinājās, vietā, kur serafu skatienam pavērsās ieeja īstajā alā. Tur īsākajiem galvas teju skrāpējās gar griestiem, bet garākajiem vispār bija jāpieliecas. Par izplestiem spārniem varēja aizmirst. Līšana pa šīm alām izskatījās, ka būs neērta un visai nepatīkama. Zeme bija slapja. No dzīlēm dvesa savāds saltums.
Vienīgais labums: vismaz sākumā, aiz alas piekājes, dziļumā veda tikai viens ceļš. Izvēles iespējas nebija. Ja gribēja līst iekšā, tad jādodas pa to.


Joelam apsēžoties meditēt, Gabriela apziņa bija sasniedzama.
Lai arī orākuls juta, ka viņa jautātais līdz adresātam ir nonācis, Metatrona dēls nesteidza atbildēt. Un pirmais, ko Joels uztvēra bija drīzāk nopūta, nekā atbilde uz jautājumiem.
- Zēns ir pie Sīlijas. Pieskatiet Meju. - tas bija viss ko viņš uzzināja no Gabriela. Telepātiskā saikne aprāvās, valdnieka dēlam noslēdzot savu prātu.

[Roviela]

Joels piecēlās no neilgās meditēšanas un ar acīm pameklēja, kuri tad vēl te ieradušies, kuri nē.
Ja pamana Flēru, tad klusi, tā, lai neviens pats cits nedzirdētu, viņai pasaka, ko atbildēja Gabriels.

Uzmaniet Meju! Jā, tas nu būtu gan jādara, citādi viņa ieskries lamatās un ne Aleksu izglābs, ne arī pati izglābsies, un kam no tā būs labums? Sīlijai! Kura kļūs spēcīgāka.

- Klau, mēs tagad lienam alās, vai arī es vispirms meditēšu, lai saprastu, kur mums vispār jāiet?
Viņš negribēja palikt te gluži viens pats, ja pārējie sadomās iet tālāk.

[Romija]

Lidojums bija diezgan īss. Vismaz priekš serafes, kas bija sev neierasti ilgi pārvietojusies bez spārniem. Saskatījusi laukumiņu zemāk, pie kā melnēja kaut kas, kas varēja būt ieeja alā, Flēra nolaidās un lika izgaist saviem spārniem.

Vismaz līdz šim sajūtas neliecināja, ka kādam no šī lidojuma būtu kas nelāgs noticis. Alā noteikti pirmajiem vajadzēja iet karotājiem, vienīgi no Joela varēja saprast, ka precīza amuleta atrašanās vieta alās joprojām nav zināma. Vai viņi tāpat to atrastu? Meditācija noteikti prasītu laiku. Flēra bija gatava sekot pirmajiem iekšā gājējiem, kad orākuls viņu uzrunāja.

"Gabriels teica, ka par Aleksu mums šobrīd nav jāuztraucas, un par viņu arī ne," Flēra uzlika roku Mejai uz pleca, tā norādot, ka viņas abas šeit ir līdzīgā situācijā. Dziedniece pasmaidīja un iedrošinoši papliķēja karotājai pa plecu. Vārdi, izksanējuši balsī, iedrošināja arī pašu. "Tiksim galā ar amuletu, tad arī domāsim tālāk," meitenes roka noslīga gar sāniem un skatiens pievērsās alai. Vajadzēja. Izdarīt. Šo te. Vēl mazliet jāiztur, bezkaislīgi pievēršoties uzdevumam. Un jānotur Meja. Flēra palika blakus karotājai.

[washulis]

Atlika sekot pārējo piemēram un atvērt spārnus. Pasakaina sajūta, kad tie bija lietoti tik sasodīti ilgu laiku. No jauna just vēju matu cirtās, pat ja to pavadīja nemīlīgs aukstums un lietus. Lidojums gan neieilga, viņiem sasniedzot alu ieeju. Tiesa, bez brīdinājuma zīmēm, diez vai izdotos saskatīt kādas citas civilizācijas pēdas. Lietus ātri jebkādas zīmes aizskalotu prom.

Pagaidām nešķiet, ka no meditācijas būtu liela jēga. Mums priekšā ir tikai viens ceļš. Sariša izteica sava aizdomas, nosēžoties līdzās saviem biedriem un spārnus atkal aizvācot. Kad un ja ejas zarosies, tad gan būs vajadzīgs. Šaubos, ka amulets būs noglabāts tik tuvu izejai. Noteikti jāiet dziļāk. Sīlija taču nebūs tik iecietīga pret viņu brīvo laiku, par to šaubu nav. Noteikti savu amuletu iegrūdusi vistumšākajā un grūtāk aizsniedzamajā caurumā.

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.09.2013 16:59

[echo3]

Lidot - tas bija tik pacilājoši, ka Ereijass ar pūlēm noturējās nolaišanās vietā nesācis celties augšup. Viņam tik ļoti gribējās tikt virs nomācošajiem, biezajiem mākoņiem un ieraudzīt sauli! Tomēr pienākums ir pienākums, un karotājs, sasniedzis alas diezgan plašo ieeju, nostājās uz dubļainās pamatnes un sakļāva spārnus. - Lienam pagaidām, kamēr te ir tikai viena eja. Joel un Flēra, varbūt turieties vairāk aizmugurē? - Pavēlēt Ereijass negribēja, tāpēc izteica savas domas kā priekšlikumu.

Šķiet, pagaidām virves nevajadzēja, bet lukturi gan tūlīt būs nepieciešami pa īstam. Ereijass izspīdināja dziļumā ejošo alu, cik tālu varēja. Tā kā no Taja, visdrīzāk, varēja sagaidīt nevis komandēšanu, bet gan līšanu pa priekšu bez apdomas, karotājs piesprādzēja lukturi un devās dziļāk iekšā alā.

[Rouzijs]

Meja nopūtās un atkal paslēpa spārnus skatam. Viņas tumšās acis lūkojās uz alām, pat ja tās joprojām īsti līdz galam meitenes uzmanību nesaistīja. Domas vēja ātrumā traucās Stounas virzienā, bet nebija jēga par to domāt, tagad neviens nekur nebrauks. Vajadzēja izpildīt uzdevumu.
Tāpat arī īsais lidojums tumšmati nespēja iepriecināt, nojauta joprojām bija tik skaidra, it kā Meja būtu aplieta ar aukstu ūdeni.

Skatiens aizslīdēja līdz Flērai un Joelam. Kāpēc viņi sačukstējās?
Un pēc tam Flēras vārdi, ka viss ir kārtībā. - Patiešām? - Meja nedaudz neticīgi palūkojās uz dziednieci. - Kāpēc Joels to nepateica visiem? Skaļi un skaidri? - Tumšmate atkāpās no Flēras pāris soļus un vērās viņas acīs, kā mēģinot tajās ieraudzīt patiesību.
- Kāpēc? - Vai viņi kaut ko slēpa? Ne par velti cilvēkiem bija pantiņš - Kas čukst, tas melo, kas melo, tas zog.

[Roviela]

- Labi, - orākuls piekrita plānam līst alās līdz pirmajai vietai, kur varētu sākties krustceles.

Ufff... viņam gribējās nopūsties, izdzirdot Mejas aizdomu pilno jautājumu.
- Tāpēc, ka Flēra gribēja, lai es pajautāju, bet nekāda garā saruna mums nebija, Meja. Es sapratu, ka Alekss ir dzīvs un ka tev noteikti nekur nav jāskrien. Gabriels tā arī teica - uzmaniet Meju. Proties reiz paklausīt!

Orākuls pagriezās un sekoja alās lienošajiem, saliecies, jo līdz griestiem te nebija nez kāds attālums.

[Rouzijs]

- Ja viss ir kārtībā, kāpēc mani ir jāuzmana? - Joelam pašam nesalikās, ka viņš ir pateicis par daudz.
- Kur ir Alekss? - Gabriels gan jau to zināja un bija pateicis orākulam. Tumšmate vēlējās uzzināt atbildes, tūlīt!

[Roviela]

- Tāpēc, ka Tava mūžīgā skriešana kaut kur bez apdomas jau ir slavena visā Astindelā! Un būs arī Ardā, ja Tu nerimsies, - Joels atbildēja.
- Es nekādi Tev nevaru sniegt pārskatu par Aleksa veselības stāvokli, jo es to nezinu.

To viņš patiešām nezināja, tāpat kā to, kur puisis precīzi atrodas. Pie Sīlijas - tas nav ļoti konkrēti. Nekas labs arī tas nevar būt, tomēr tas nav konkrēti.
Bija skaidri redzams, ka orākuls pašlaik ir ieņēmis Gabriela iemīļoto pozu. Punkts. Neteikšu, tev to nevajag zināt, ja vispār ir kaut kas cits, ko zināt.

[Rouzijs]

- Es tev nejautāju, par Aleksa veselības stāvokli, es tev prasīju, kur viņš ir? - Meja nerimās, vai Joels nebija pamanījis, ka viņa ir spītības iemiesojums. - Turklāt, mana skriešana... pēdējā laikā es nekur neesmu skrējusi, un nevienam nevajadzētu būt iemeslam, kaut ko tādu teikt. - Tas palika savādi.
- Kāpēc tu izvairies no atbildēm uz maniem jautājumiem? - Viņa vairs nekur neies, kamēr nenoskaidros, kas un kā.
Un tumšmatei bija vienalga, kādu nostāju orākuls tagad bija ieņēmis.

[Romija]

Mejas uztraukumu varēja saprast. Varēja saprast arī to, kāpēc Joels sakāmo bija teicis čukstus tikai Flērai. Vienīgi nekā nevarēja saprast, kāpēc dziednieces spēja iedvesmot nestrādāja tā, kā agrāk. Varbūt tas bija amuleta tuvums, varbūt pārāk ilgā atrašanās Ardā. Vai arī tas, ka arī pati dziedniece nejuta pilnīgu mieru attiecībā uz Aleksu un Gabrielu. Viņa dziļi ieelpoja mitro gaisu un ieskatījās Mejai acīs, cik nu šaudīgajā lukturu gaismā un krēslā tas bija iespējams.

"Tāpēc, ka ir lietas, ko mēs nevaram ne novērst, ne izmainīt," Flēra mierīgā balsī atbildēja, neņemot vērā Mejas spītīgo toni. "Tici man, es nekavētos steigties palīgā, ja to vajadzētu. Bet mums esi svarīga arī tu, tāpēc tevi vajag uzmanīt. Un tāpēc vajadzēja Gabriela apstiprinājumu, ka tava braukšana prom var tikai radīt tev pašai draudus, nevis kādam palīdzēt."

Kur ir Alekss? Alekss ir vienīgajā vietā, uz kurieni viņi nevarēja doties, pat ne domāt par došanos turp. Joela asās atbildes Meju tikai uztrauca. Dziedniecei nopūtās, nobolīja acis uz orākulu un noskatījās, kā viņš pazūd alā.

"Pat ja Alekss ir pie Maikla vai Sīlijas, tad vienīgais risinājums un vienīgā palīdzība ir tur," Flēra norādīja uz alas ieeju. "Ejam!" dziedniece mudināja Meju doties iekšā. Viņas spītēšanās un nevēlēšanās turpināt solīto ceļu nekādi nepalīdzēja ne serafiem, ne Aleksam.

[Rouzijs]

- Ir lietas, ko mēs nevaram ne novērst, ne izmainīt. - Tas izklausījās tik nolemti, ka Mejai nekas cits neatlika kā apstāties un nekustēties uz priekšu. Kā gan Flēra varēja kaut ko tādu teikt, Meja zināja, ja runa būtu par Gabrielu, viņa mestos viņam palīgā, lai ko tas prasītu, iespējams, pat atdotu dzīvību par Metatrona dēlu. Tāpat kā to darītu Meja Aleksa gadījumā. Tumšmate nopūtās un ieskatījās alas tumsā, kas turpat priekšā viņai atradās. Skatiens neviļus aizslīdēja līdz debesīm, kā mēģinot saskatīt tām cauri Astindelu.

- Piedod, es nevaru. - Serafe noteica, palūkojoties uz Flēru ar piedošanas lūgšanas pilnu skatienu, bet viņa nevarēja doties alās, ja Aleksam tikmēr kaut kas notiek? Serafe bija pārliecināta, ka puisis ir pie Maikla un viņu tumšmate atradīs.

Tās bija pāris sekundes, kad atkal Ardas tumsai parādījās Mejas spārni un vēl pāris sekundes, kad viņa pazuda tumšajās debesīs saplūstot ar tām kopā. Iespējams, šoreiz spārnu krāsa nāca tikai par labu, nomaskēties no pārējiem, ja kāds izlemtu sekot. Bet meitene neapstājās, viņa devās Stounas virzienā, lai ko tas prasītu, un ja kāds vēlējās viņu apturēt, lai tikai pamēģina. Bet serafe cerēja, ka vismaz pārējie pildīs uzdevumu, to, kurš arī viņai būtu jāpilda.
Šajā brīdī gan viņa sajutās tā it kā nodotu serafus, bet... savādāk nevarēja. Nebija citas iespējas.

[Romija]

Ko līdz laipni vārdi, izstieptas rokas, vēlēšanās palīdzēt, ja palīdzība nav gaidīta? Nepaspējusi pat neko īsti iebilst, Flēra pamanīja, kā Meja atkal izpleš spārnus un paceļas gaisā. Kā serafe iegrūž sevi un pārējos aizā, kā nodod Gabrielu, Aleksu un Astindelu. Paslēpusi seju plaukstās, Flēra nopūtās. Piedod, Gabriel, man neizdevās! Panākt un apturēt tik spītīgu iecirtušos karotāju Flēra nespēja.

Kāpēc Joels pats ar to nevarēja tikt galā, ja jau tik lieliski pēc tam ārdīja Flēras mēģinājumus uzcelt kaut cik ticamu atbildi? Iespert tādam pa pakaļu, lai labāk ātrāk būtu ielīdis alā, nevis muti virinājis! Un tagad Flēra bija tā, kas nebija nosargājusi. Un ko Meja tā iedomājās, lidodama prom? Aizlidos, pieklauvēs pie Sīlijas loga, lai ielaiž? Lai Sīlija papriecājas, bāzdama pirkstus ne tikai Aleksa brūcēs, bet arī Mejai visos caurumos? Šobrīd Flēru bija pārņēmis izmisums, un Arda kā strauja upe skalojās jaukās un smaidīgās dziednieces čaulas plaisās. Tas bija neizturami! Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, mēģinājums saņemties, sažņaugtas rokas. Nē, pasmaidīt Flēra vēl nevarēja. Neatskatījusies virzienā, kur skatam pazuda karotāja, Flēra devās alā.

[washulis]

Sariša jau grasījās sekot Ereijasa piemēram, doties dziļāk alās, tomēr fonā no jauna nošvīkstam spārniem un laižoties Mejai prom, viņa nespētu lāga turpināt. Kur...? Karotāja vēl īsi izdvesa, lūkojoties pāri Flēras plecam. Nebija pat vērts vaicāt, ne tā? Meja bija pārgalvīga un karstgalvīga. Neapdomīga. Tieši tādēļ spējīga uz daudz ko. Viņu palaist prom? Tas šobrīd būtu... gudrākais? Jādomā, ka Joelam un Tajam Sarišas palīdzība būs nepieciešamāka, kā Mejai, kura to noteikti nemaz nevēlējās, bet nē, viņiem te vēl paliek Ereijass un Arists.

Es viņu dabūšu rokā. Sariša neizturēja un devās atpakaļ uz alas ideju, vienalga, kājas slīd vai klūp. Ja neizdosies viņu vest pie prāta, būšu atpakaļ, cik ātri varēšu. Ja nu tas spētu biedrus kā nomierināt. Spārni no jauna tika izlaisti un viņa uzņēma savu gaitu augšup, cenšoties saskatīt otru karotāju. Šī bez šaubām ir muļķīga rīcība arī no viņas puses, bet iespējams Flērai paveicās, kamēr viņa bija Maikla gūstā. Ja Meju piemeklē līdzīgs vai sliktāks liktenis, viņa var necerēt uz siltu uzņemšanu, jo noteikti cīnīsies pretī.