"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Arists domīgi pamāja. Atceroties Maikla izdarības…
— Arī tagad var būt par vēlu. Varēji uzreiz pateikt.

Karotājs pagājās nostāk no pārējiem, jo īpaši — tālāk no Lilū ekipāžas, lai nebūtu sarunu fonā, un piezvanīja Aleksam.

[Romija]

Sarunu Flēra negrasījās traucēt. Viņa atļāva Aristam doties nostāk, bet tomēr uzmanīgi un nepacietīgi gaidīja atbildi, lai kāda tā būtu. Viņa ik pa brīdim pameta arī bažīgu skatienu uz Meju.

Šo rakstu rediģēja Romija: 01.09.2013 13:42

[Mattiass]

Pēc piezvanīšanas Arists tūlīt pārzvanīja kādam citam, un, nepatīkami pārsteigts, īsi aprunājās. Tad atvienojās un īpaši izmeklēti nolamājās. Atgriezās viņš krietni drūmākā noskaņojumā.

— Ko tieši Maikls Aleksam teica? Ko tu dzirdēji? — karotājs pievērsās Flērai.

[Rouzijs]

Meja tagad stāvēja klusu, viņai nebija ko teikt, tik vien kā serafe saspringti klausījās, ko runā Arists ar Flēru, vai patiešām bija tik grūti piezvanīt Aleksam un pajautāt vai viss kārtībā? No tā taču nevienam rokas nenokritīs.
Tumšmate mīņājās uz vietas, viņa negrasījās nekur tālāk doties, kamēr neuzzinās, kas un kā, savādāk šī ļaunā priekšnojauta varēja padarīt gluži vai traku un sajukt prātā Meja nudien nevēlējās, vai varbūt viņa to jau bija paspējusi izdarīt, jūtot to, kas nemaz nav?

Skatiens aizslīdēja līdz Aristam, gaidot ko viņš teiks.

- Kas ir noticis? - Meja jutās tā it kā sirds izlēks pa muti ārā. - Tu sazvanīji Aleksu? - Tumšmate izskatījās satraukta ne pa jokam.

[Mattiass]

— Nē, nesazvanīju, — karotājs nomērīja Meju ar skatienu. Vēl viena? Viņš atkal pievērsās Flērai: — Tātad?

[Romija]

Tas noteikti nebija labi.

"Viņš? Neko daudz. Kaut ko tādu kā Ak tā, ja...," Flēra mēģināja atdarināt Maikla izteiksmi, kaut gan tik dusmīgi viņai nekādi nesanāca. "Viņš bija tiešām noskaities, bet mūs neaizkavēja." Īsti jau nekā vairāk nebija.

[Rouzijs]

- Flēra... - Meja palūkojās uz serafi. - Es zināju, ka kaut kas nav kā vajag. - Mejas pirksti satraukti ieslīdēja matos, viņa īsti nezināja, ko tagad darīt, bet par alām, meitene vispār nedomāja.
- Mums viņš ir jāatrod, ne jau par velti es jutu, ka ar viņu notiek kaut kas briesmīgs. - Skatiens aizslīdēja līdz Aristam, ar vai bez Karotāja palīdzības, vai citu serafu palīdzības, Meja dosies meklēt Aleksu.

[Mattiass]

— Aleksa telefons ir izslēgts. Viņš ir atstādināts no amata, kā mani laipni painformēja Deins, kurš, saprotams, atkal pakāpies augstāk, — Arists bija visai sarūgtināts. Deinam tā noteikti bija ātrāk pienākusī dzimšanas diena. Savas gaidāmās nepatikšanas darbā karotājs pat nepieminēja.

— Tu juti? — Arists pievērsās Mejai. — Ko tieši?

— Un ko tu piedāvā darīt? Mesties viņa meklējumos pa visu Stonu? Doties pie viņa uz mājām? — abas iespējas izklausījās visai stulbas. — Vai arī visiem kopā draudzīgi iet pie Attīrītājiem? Jo Maikls noteikti būs iesniedzis Karotāju priekšniecībai sūdzību par Aleksu, tieši tāpat, kā savulaik to iesniedza Aleksam par mani, kad Ellē izvilku Sarišu tieši Maiklam no rokām. Viss atkārtojas, tikai augstākā līmenī. Un mūs no Karotāju puses vairs neviens nepiesegs.

[Romija]

"Pagaidi, pagaidi," Flēra apķēra Mejas plecus, bet šoreiz viņa turēja karotāju stingrāk. Noklausījusies Arista sakāmo, Flēra smagi nopūtās. Pavisam nebija labi!

"Ja viņš ir pie Maikla, tad mēs tur netiksim iekšā tik vienkārši! Viņu maģija tur strādā, mūsējā ne! Un viņi neizlaidīs mūs ārā, šoreiz vairs ne! Man neizdevās Maiklu tā pārliecināt, lai viņš palīdzētu, viņam ir savi iemesli to nedarīt!" Flēra centās iedvest kaut kādu iemeslu nesteigties, vismaz ne bez apdomas. "Varbūt vienīgi..." Flēras balss aizlūza, iedomājoties par vēl kādu iespēju. "Ja es eju Aleksa vietā. Maikla dusmas tas nemazinās, bet varbūt Sīlijas. Jo man šķiet, ka par visu viņa nezināja, vismaz Maikls to nokārtoja kaut kā pa savam, kamēr Sīlijai es tieši neinteresēju. Varbūt pat viņa nezina, ka es vairs neesmu gūstā, jo par manis palaišanu Maiklam draudēja spīdzināšana un nāve," dziednieces balss kļuva tāda kā nedrošāka. Patiesībā jau viņai bija ļoti paveicies, otrreiz tā noteikti nebūs. Vai Alekss bija svarīgāks par Flēru? Loģiski domājot nē, bet izklausījās, ka Meju vada viņas sirds. Atgriešanās gūstā varbūt risinātu problēmu ar Sīliju, bet tas padarītu Aleksa centienus pilnīgi liekus. Un Gabriels tam nekad nepiekristu.

"Nē, nē, ja viņš ir pie Maikla, tad noteikti tur, tajās cellēs," Flēra papurināja galvu uz piedāvājumu meklēt. Protams, pastāvēja iespēja, ka Alekss, lai arī atstādināts, ir vienkārši izslēdzis telefonu, lai viņu netraucē, un atpūšas vai pārdomā dzīvi netraucēts. bet, ja viņš negribēja tikt atrasts, tad diez vai tas izdosies. "Vai par to nevajag pateikt Gabrielam? Varbūt viņš kaut ko zina?" Atkal jau Flēra neko bez telefona pati nevarēja izdarīt.

[Rouzijs]

Un ko nu? Aleksu nekādi nevarēja sazvanīt, un Meja zināja, ja Aleksu nepiesegs Karotāji, tad visticamāk Attīrītāji izrēķināsies ar viņu pēc pilnas programmas. Serafe joprojām bija dusmīga uz Maiklu par visu, ko viņš bija nodarījis brālim, bet tagad... ko nu?

- Es jutu, ka... - Kā, lai to labāk noformulē? Hmm. - Tajā brīdī, kad es iedomājos par Aleksu, es sajutos neomulīgi, nojautas teica priekšā, ka kaut kas nav kārtībā, pēkšņi caur augumu pārskrēja aukstuma vilnis, un mana intuīcija saka, ka viņam draud briesmas, vai arī kaut kas slikts ir noticis. - Cerams, ka Arists nepateiks, ka šīs ir muļķības, bet nebija... Alekss bija tik pat kā pazudis.

- Bet mēs nevaram neko nedarīt! - Jā, kaut vai pārmeklēt visu Stounu, no viena punkta līdz otram, tumšmate bija gatava to darīt. - Tu esi pārāk vērtīga, tevi komandai vajag. Un es negribu nevienu no serafiem iemainīt pret Aleksu, par to vari aizmirst. - Meja noteica Flērai, kas tagad bija viņu apķērusi. Tumšmate pati būtu gatava upurēties, ja vajadzētu, bet neliktu to darīt nevienam citam.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 01.09.2013 14:29

[Romija]

"Un neviens cits no mums ne tik!" Flēra atsaucās, balsij ieskanoties nedaudz dusmīgākai. "Ja vispār Sīlija zina, ka esmu palaista vaļā, tad mums var būt ļoti maz laika. Kā tu domā, kāpēc es pārģērbos un nomainīju matu krāsu? Tāpēc, lai nekristu tik ļoti acīs katram garāmgājējam," Flēra skaidroja, bet ne tikai Mejai, drīzāk visiem, kas vispār bija ieinteresēti šajā notikumā. Viņu uzdevums joprojām bija amuleti. Viņiem nevajadzētu pieķerties cilvēkiem. Nevajadzētu...

"Vai nav vēl kāds veids, kā uzzināt, ko Alekss darīja, kur palika, kad tika atstādināts?" Flēra vaicāja Aristam. Šejienes tehnoloģiskās iespējas viņa nepārzināja, bet meditēt, ja viņš atradās cellē, nebija jēgas. "Varbūt tie ir māņi, ko atkal Sīlija sūta, tāpat kā man, kad es biju īpaši jūtīga pret tieši tādu balsi!" dziedniece atcerējās, kā Gabriela balss bija viņu saukusi. Vajadzēja pajautāt pašam Metatrona dēlam. Jebkurš cits varēja piezvanīt.

[Rouzijs]

Vai patiešām tas bija zemteksts Flēras balsī, ko Meja sadzirdēja, par to, ka neviens cits arī nevar upurēties. Nē, dziedniece kļūdījās, Meja varētu. - Bet tad daļa var palikt šeit un pārējie doties meklēt Aleksu, ne jau visiem ir jābrauc. - Vai patiešām Meja tik daudz prasīja? Iespējams, bet tik un tā. Viņa bija gatava doties, ja ne... sirds noasiņos tepat uz vietas.

- Pajautā Gabrielam. - Meja pasniedza Flērai savu telefonu. Skatiens pie tā aizkavējās, bet dziedniecei bija labākas attiecības ar Metatrona dēlu nekā tumšmatei.

[Roviela]

Karotāji un Flēra nupat kavējās kaut kā īpaši ilgi, un Joels piegāja noskaidrot, kas tad lēcies, ka viņi neiet tālāk.

- Kas atgadījies? - viņš iejautājās. Satraukumu varēja sajust, it īpaši Mejas, bet pārējie arī nebūt nebija mierīgāki.

[echo3]

Visi bija apstājušies un mazās grupiņās sarunājās. Ereijass pagājās dažus soļus uz priekšu, cenzdamies saskatīt, kurp aizved taka. Tā kā pārējie joprojām nekustēja uz priekšu, toties sāka staigāt viens pie otra un vēl zvanīt kaut kam, Ereijass gāja atkal atpakaļ. Un sadzirdēja, ka tiek pieminēts Alekss. Kāpēc tagad? Kad nakts nāk virsū un ir skaidrs uzdevums - iznīcināt otru amuletu? Ereijass neatkārtoja Joela skaļi izteikto jautājumu, bet viņš arī gribēja zināt, kas atgadījies.

[Romija]

Flēra paņēma telefonu no Mejas. Tāpat kā viņējā, arī šeit Gabriels bija sazvanāms ar taustiņu "1". Tikai šoreiz izsaukuma signālu pavadīja nepatīkama ziņa - arī Gabriels nabija sazvanāms.

"Viņam ir izslēgts telefons," Flēra ar nožēlu noteica un atdeva aparātu karotājai. Tas nebija pārsteigums, bet bija ļoti neizdevīgi. Un tagad Flēru pārņēma jau cits uztraukums. Maikls bija teicis, ka Sīlija neiznīcinās Gabrielu, tātad pat sliktākajā scenārijā viņam vajadzēja būt dzīvam. Tikai kur?

Vairākas reizes dziļi ieelpojusi, Flēra paskatījās uz pienākušo Joelu. "Alekss ir atstādināts, un mums ir aizdomas, ka tāpēc, ka viņš izpestīja mani. Tur varētu būt iejaukts Maikls," viņa īsti pateica galveno. "Vai mēs esam pareizajā vietā? Te ir amulets? Vai ir zināma precīza vieta?" Flēra vaicāja, jo tieši orākuls to varētu zināt vislabāk.

"Mēs nevaram tagad doties prom, vismaz ne visi. Un varbūt arī dalīties nav ne gudri, ne iespējams. Cik serafus vajadzēja iepriekšējam amuletam, lai to iznīcinātu. Vai ko nu jūs tur izdarījāt?" dziedniece vaicāja Joelam, tad pievērsās Mejai. "Un kur tu domā doties? Vienkārši aizbraukt prom no mums var būt bīstami, ļoti bīstami. Attīrītāju cietoksnī neviens no mums doties nevar. Uz Aleksa mājām?" Flēra nebija gatava palaist karotāju, pirms vismaz nav kaut kas skaidrs. Lai arī dziedniece bija gan garām braukusi, gan bijusi pie Aleksa, viņa diez vai uzreiz spētu atrast īsto vietu, bet varbūt Meja zināja skaidri. Arists pavisam noteikti zināja. Tomēr ierasties slēgtajā rajonā varēja būt bīstami. Viss bija bīstami! Viss!

Skatiens aizceļoja līdz Tajam, kas bija iecelts par līderi. Rāla brāļadēlam noteikti nebija ne jausmas, par kādu Aleksu iet runa, kas ir noticis. Viņam vienīgajam bija skaidrs prāts attiecībā uz uzdevumu kā prioritāti.

[Roviela]

- Paga, paga... - Joels nesaprata itin neko, - Lūdzu, lēnām un pēc kārtas. Gabrielu nevar sazvanīt ja? Un ko viņam vajag teikt? Es varu mēģināt paprasīt telepātiski. Un uz kurieni jūs grasāties skriet?
Viņš bija gatavs izlīdzēt, ja vien no apkārt notiekošā spētu apjēgt, cik ļoti tas vajadzīgs vairāk, nekā ātri un neatliekami sēdēt un meditēt. Ā!

- Nē, nav zināma precīza vieta, man vēl jāmeklē, un pagājušajā reizē pietika ar trijiem.
Vismaz šis bija skaidrs.

[Urdrunir]

Tajs kādu brīdi pētīja slideno taku un duļķaino ūdeni, kas visus sagaidīja apakšā. Viņam nebija precīzas informācijas par to, kur atradās alas ar noslēpto amuletu, tādēļ viņš bija cerējis, ka kāds rādīs ceļu. Neviens nerādīja. Toties grupa uzsāka saviesīgas sarunas par viņam nezināmām personām. Ej! Puisis uzsauca runātājiem. Kāpēc mēs esam apstājušies? Mums ir jādodas uz priekšu un ātri. Pauze būs pēc šī amuleta.

Un tad Tajs vienkārši izpleta savus zeltainos spārnus, pārkāpa pāri kraujas malai un sāka traukties lejup gar taku. Serafa acis viegli zibsnīja violetā mirdzumā, cenšoties saskatīt, vai kaut kur nemanīs tumšo ieeju alās.

[Mattiass]

— Tā, stop, — atkal sākās. Arists labi saprata, kā abas serafes jutās, galu galā, viņa paša būtību skrāpēja nelāgu nojautu nadziņi, taču nekārtību nevarēja pieļaut. Arī karotājam bija ienācis prātā, ka Tajs neko no šī nezina, un nebija arī jēgas un laika skaidrot, pašiem jātiek galā.

— Neviens neupurēsies. Aleksa nedienas sākās tostarp arī pālieku lielas mūsējo, serafu, koncentrācijas dēļ. Jo ilgāk jūs esat Ardā, jo ilgāk tas ir Attīrītājiem kā kulaks uz acs. Un Gabriels skaidri un gaiši mums norādīja nesadalīties. Ja tu, — Arists pievērsās Mejai, — tagad kaut kur aizskriesi un iekulsies nepatikšanās, tas situāciju padarīs vēl sliktāku. Nevajag. Vienkārši — nevajag. Sākumā tiekam galā vismaz vēl ar šo amuletu, ja reiz esam līdz šejienei atkūlušies. Pēc tam domāsim tālāk, sarunāts? Varam aizbraukt līdz Aleksa mājai, ja jums tā šķiet laba doma. Bet var gadīties, ka to novēro.

[washulis]

Iepriekš čukstus vadītā saruna tapa skaļāka un plašāka. Saklausot savu vārdu diskusijā, Sariša saausījās, palūkojoties Arista virzienā ar mēmu jautājumu uz lūpām. Nebūtu jēga vaicāt, jo dialogi drīz turpinājās. Meja atkal bija ierauta citiem neizprotamā dilemmā. Domu dalīšanās. Atkal. Karotāja noteica Taja virzienā, joprojām pār plecu nolūkojoties uz pārējiem. Nu arī Joels ņēmās līst iekšā. Meja, lai kas noticis, tas var pagaidīt. Mēs devāmies šurp, lai iznīcinātu amuletus. Biedrenes virzienā tika nepacietīgi paziņots. Turklāt kāds cits noteikti iegalvot Mejai to pašu - prioritātes ir jāizvērtē.

[Romija]

"Es gribēju pajautāt Gabrielam, vai viņš kaut ko zina par Aleksu. Ja Alekss ir pie Maikla, tas ir Sīlijas aizsargātais cietoksnis. Kamēr nekas nav skaidrs, nevienam nekur nevajadzētu skriet!" Flēra noteica visai skaidri. Un viņas roka ap Mejas pleciem bija gādīga, bet stingra. "Ja tu vari to pajautāt, tad lūdzu!" dziedniece lūdza Joelam. "Maikls bija dusmīgs, kad Alekss mani izpestīja, tiešām nikns. Tagad Aleksu nevar sazvanīt, viņš ir atstādināts, nav zināms, kur viņš ir. Mums ir sliktas priekšnojautas," Flēra paskaidroja mazliet sīkāk, ja nu Gabriels kaut ko jautā Joelam. "Galvenais, vai viņš ir dzīvs un drošībā!"

Bet ko nu vairs. Tajs bija pacēlies spārnos. Ar skatienu izsekojot serafam, kad tas devās lejup, Flēra saprata, ka jebkāda aizkavēšanās jau ir sadalīšanās, par ko runāja Arists. Palaidusi vaļā Mejas plecu, Flēra pagājās mazliet tuvāk kraujai un palūkojās lejā. Uzreiz lekt līdzi viņa netaisījās, bet gluži citu piedāvājumu un risinājumu Aleksa lietā arī šobrīd nebija. Varbūt tiešām labāk izdarīt amuleta daļu.