"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Arists visu noformulēja ļoti precīzi. Jā, Ereijass no blāstera bija sagaidījis (kā vecākais serafs tēlaini izteicās) āmura funkcijas, bet tādu tam nebija. Un tāds ierocis, kam būtu, te nav pieejams.

Par atbildi Taja lēmumam Ereijass tikai pamāja ar galvu un apsēdās vadītāja vietā. Brauciena laikā viņš nekā īpaši apkārtni nepētīja. Sajūtas arī nekādus kūleņus nemeta, kā bija toreiz, kad viņi brauca garām avārijas vietai, tikai parastais Ardas fons. Ereijass izmantoja izdevību ieēst un atpūsties.

Kad pēc laba laika mašīnas apstājās, karotājs no ēdamsomas izņēma lukturus un virves. To, ka tāds pats ekipējums ir arī otrajā mašīnā, viņš bija pateicis jau brīdī, kad viņi devās ceļā no Svētnīcas. Gan jau Silvā braucošie to atcerēsies. Vai, ja neatcerēsies, tad iespējams, ka vēlēsies pa ceļam paēst, un tad jau atradīs. Savu tagad apžuvušo jaku Ereijass uzvilka mugurā, kad izkāpa no Lilū. Cerams, te atradīsies sausāka vieta, kur Joelam meditēt kādu gabalu nostāk no šosejas.

[Urdrunir]

Jā, esam klāt. Tikai mums vēl gabals ar kājām, ja pareizi saprotu. Iesim uzreiz. Es neticu, ka mūsu sprādziens pie pirmā amuleta palika nepamanīts. Bet pie otrā varbūt mēs vēl tomēr paspēsim pirmie. Tajs, kurš visu ceļu bija grozījis galvu un centies aptaustīt mašīnu, kurā sēdēja, beidzot atrāvās no neierastā tehnikas brīnuma, lai pievērstos grupai. Ejot mēs gatavojamies uzbrukumam, bet cenšamies izskatīties pēc jauniešu kompānijas. Ja kāds prasa, mēs ejam piknikā sakarā ar manu dzimšanas dienu. Un visas virves un dzelži mums ir, jo mums patīk spēlēt izaicinājuma spēles, lai pierādītu savu drosmi un izdomu. Saderam, ka tu nevari aizdedzināt ugunskuru tikai ar dzirksteli no cērtes un tādā garā.

Joel, nāc, aprunāsimies pa ceļam! Jauneklis uzsāka soļot kalnu virzienā, kur pēc pārējo vārdiem vajadzēja būt kaut kādām alām. Ja viss izdosies kā iecerēts, tad viņi pa nakts melnumu tiks atpakaļ. Tad būs laiks atpūsties, jo Tajs necerēja pie trešā amuleta nokļūt bez cīņas, tāpēc pirms tā apmeklēšanas varēja gan pagulēt, gan paēst, gan pakasīt muguru. Man vajag tavu padomu. Viņš pievērsās Joelam. Es te ievēroju, ka pirmais amulets pēc iznīcināšanas sprāga ar nelielu laika nobīdi. It kā tas pretotos, bet beigās zaudētu cīņu. Kā tu vērtē? Cik ilgs laiks tur bija? Jo man liekas, ka mēs varētu mēģināt atkārtot to pašu joku. Mēs iznīcinām amuletu un tad mums ir nedaudz laika mukt projām no alām. Varbūt mēs neaizskriesim pavisam, bet būsim projām no epicentra. Ko domā tu?

[Romija]

Taja ierosinājums nemaz nebija zemē metams. Flēra izkāpa no mašīnas, uzlika mugursomu un atstāja uz acīm savas saulesbrilles. Viņa sabužināja matus, lai izskatītos bezrūpīgāka, lai arī skatiens aiz brillēm vērīgi pētīja apkārtni, it īpaši virzienu, kurā devās Tajs.

Ko tieši viņi izdarījuši pie iepriekšējā amuleta, Flēra nezināja, tāpēc pie reizes arī klausījās orākulu sarunu, bet iekšā nejaucās. Viņas uzdevums šobrīd bija uzmanīt, vai kaut kur gadījumā kādam savējam vai, vēl svarīgāk!, kādam svešam kaut kas nesāp. Virves un lukturus pagaidām Flēra neņēma, ja vien kāds nebija īpaši paredzēts viņai, jo brilles tāpat ļāva mazliet vieglāk redzēt apkārt notiekošo.

[Roviela]

Ā! Tātad, esam gan klāt, un tālāk būs jāiet kājām.

Jols vēlreiz nožāvājās, saplīkšķināja skropstas, tad kāpa laukā, izvilka no bagāžnieka savu nelielo somu, kurā salika to, ko Ereijass viņam deva un pāris ēdambundžu piedevām.
Tajs aicināja parunāties, un orākulam nebija nekādu iebildumu apspriest tālāko rīcību.
- Laika tur bija tieši tik daudz, lai mēs paspētu nospriest, ka nekas nav izdevies un sanāktu apkārt lielākā barā. Es teiktu, minūtes piecas mēs vilcinājāmies pie iepriekšējā amuleta, vairāk noteikti nebija. Vēl es domāju, ka Sīlija nekādi nevarēja iepriekš zināt, pie kura amuleta kāds dosies, ja viņam ienāktu prātā tos iznīcināt, tāpēc nekādu īpaši savādāku stratēģiju šeit es negaidu. Protams, būs jāņem vērā, tieši kur amulets ir ieslēpts, jo tā precīzu atrašanās vietu es nezinu. Man būs jāmeditē.
Joels soļoja blakus Tajam. Kājas slīdēja, bet pie tā, nudien, jau bija laiks pierast.
- Cērtes gan nepieminēsim... Gabrielam nebija nevienas pašas, tāpēc to nav.

[echo3]

Vienu ļoti tievās virves rullīti un vienu lukturi Ereijass iebāza savas jakas kabatās. Otru virves rullīti viņš pastiepa uz Sarišas pusi. - Kurš ņems otro lukturi? - Nav jēgas to atstāt mašīnā. Šobrīd ārā vēl kaut ko varēja saskatīt, un arī īstā naktī varēs, bet alās būs pilnīga tumsa.

[Rouzijs]

Visu ceļu līdz alām Meja bija lūkojusies ārā pa logu, iegrimusi savās domās, par visu, kas bija noticis. Tik savādi... un viss šis notika tikai tāpēc, ka viņi bija mēģinājuši palūkoties, kas atrodas aiz Vārtiem, un dīvaini... serafi joprojām nezināja, kas tur bija.

Nonākot galā viņa izkāpa no mašīnas un bija gatava doties, bet jā. Nedaudz gribējās ēst, bet nevajadzēja sevi apgrūtināt ar ēšanu un laika patēriņu. Atradusi savā somā kapsulas, kuras Alekss viņai bija parādījis... - Ak, Alekss. - Serafe sapņaini nopūtās, tomēr atgriezusies realitātē... apēda vienu kapsulu, lai pēc pāris mirkļiem sajustos atkal enerģijas pilna.

Nu viņa varēja doties pretī savam uzdevumam.
- Labāk dod lukturīti kādam no orākuliem. - Tumšmate paraustīja plecus un izteica savu domu.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 31.08.2013 12:45

[echo3]

Silvā ir vēl divi lukturi un viena virve. - Ereijass bija pacietīgs. Šo informāciju viņš diezgan uzstājīgi bija daļājis visiem. Tiešām visiem. Un tagad nebija par slinku atkārtot vēlreiz. Arists kaut ko te iepriekš pīkstēja par to, ka viņš neesot aukle? Viņam toreiz pat nebija iemesla tā teikt. Tagad diezgan līdzīgi pažēloties varētu arī Ereijass - ka viņš nav aukle. Kādam tajās alās būs jālien pirmajiem, un tie nebūs orākuli - orākuli, cik nu Ereijass to spēs nodrošināt, alās ies tad, kad tur būs droši iet. Lukturus vajadzēs tiem, kas ies pirmie - karotājiem. Nu, iespējams, Tajs varbūt vēlēsies mesties iekšā katrā klinšu caurumā, kas pagadīsies priekšā, bet tad nu viņš var pats tagad atsaukties, ka vēlas lukturi. Nekādu ieročnesēju tēlot Ereijass nedomāja.

Silvas pasažieri lai ņem tās mantas, kas atrodamas viņu mašīnā.

[Sindra]

Briļļu uzlikšana šajā nekurienes vidū neko daudz Flērai nepalīdzēja. Stikliņi kļuva slapji un arī gaismas nebija pietiekoši, lai uzlabotos redzamā ainava. Jā, kaut ko nedaudz labāk varēja saskatīt, bet tas arī viss. Nebija jau arī nekā diži vairāk, ko redzēt. Mazāki kalniņi līdzās un lielāki priekšā. Tās taciņas, kuras te bija, bija dubļainas un izlijušas.
Pēdas nekur nemanīja. Arī mašīnu riteņu nospiedumi nebija īpaši manāmi. Kas lika domāt, ka parāk bieži šeit ardieši neapgrozās.

Arī paejot tālāk, uz augstāko kalnu pusi, nekādās norādes par aizliegto zonu un dzīvībai bīstamām vietām nemanīja. Tomēr, pārbaudot koordinātas, varēja pārliecināties, ka nokļuvuši viņi ir pareizajā vietā.
Lukturīši nedaudz palīdzēja. Varēja izgaismot apkārtni un vismaz redzēt, kur liek kāju un tādējādi izvairīties no lielākajām peļķēm.
Celiņš veda uz tālākajiem kalniem.
Ja ieklausījās rūpīgāk, papildus lietus izraisītajiem trokšņiem, varēja dzirdēt vēl kādu. Tādu kā šalkoņu vai šņākošu. Līdzinājās strauji plūstoša ūdens skaņai.

Ejot uz priekšu, serafi arī ieguva atbildi, kas tas bija. Proti, kādā mirklī viņi atdūrās visai augstas kraujas malā, kur lejā tecēja tāda kā strauja upe. Kas gan likās visai dubļaina un netīra. Gar upes stāvo krauju veda dubļaina taciņa. Šaura un slidena. Vienā pusē slējās kalna mala un otrā, lejā, netīrā upe. Liekas, ka pa to arī būs jālien uz priekšu, jo te gan bija viena veca norāde, ar bultu, zem kuras bija nosaukums: "Senās cilts ala".

Mirklī, kad Meja kavējās domās par Aleksu, serafe sajūtās nedaudz dīvaini. Neomulīgi. It kā viņai pēkšņi kļūtu vēl aukstāk, pat neskatoties uz to, ka tāpat jau nebija pārāk silti. Nepatīkamu priekšnojautu sajūtas uz brīdi pārņēma.

[Romija]

Daudz jau neko redzēt nevarēja, tomēr, kamēr brilles netraucēja, Flēra tās atstāja uz acīm. Viņa gāja pakaļ orākuliem, lukturu gaismā izvairīdamās no peļķēm, jo tīši mērcēt kājas nebija Flēras plānos. Jau tāpat lietus, kas lija no augšas, pamazām izmērcēja matus, drēbēm pagaidām cauri nesūkdamies. No apakšas lieka slapjuma nevajadzēja.

Pēc kāda laika izvilkusi planšeti un atvērusi karti, Flēra konstatēja, ka bultiņa, kas visu laiku bija kustējusies kopā ar viņiem un laikam jau norādīja viņu atrašanās vietu, atrodas pavisam tuvu atzīmētajām meklējamām alām. Nonākot pie ceļa rādītāja, tas apliecinājās.

"Planšetē karte saka, ka mēs esam pareizajā vietā," dziedniece darīja to zināmu arī citiem. "Tā laikam būs mūsu meklētā ala," viņa noteica, bažīgi izsekojot luktura gaismai uz ne pārāk drošo taciņu. "Šī laikam ir pirmā upe, ko es te Ardā redzu," meitene secināja, ko iepriekš redzētā pilsēta un klajākā nekuriene ap rūpnīcu nepiedāvāja ne dabu, ne ūdens krātuves. Šķita, ka vienīgais ūdens, kā Ardā netrūka, bija lietus. Taču arī tam bija kaut kur jāpaliek, tāpēc šāda dubļaina upe nebija pārāk liels brīnums.

Pirms nebija apspriests, kā un kurā brīdī doties tālāk, Flēra nesteidzās izmēģināt slideno taciņu. Dziedniece noteikti nebija tā, kam tas bija jādara pirmajai. "Vai mēs zinam kaut ko precīzāk par alām vai par amuleta atrašanās vietu?" viņa vaicāja.

Šo rakstu rediģēja Romija: 31.08.2013 17:26

[Rouzijs]

- Tāda diez gan netīra upe. - Meja noteica, papildinot Flēras teikto, par pirmo upi Ardā. Arī viņai rokās bija lukturītis, paņēmusi to no Silvas, serafe droši bija devusies uz priekšu. Meitene spīdināja uz zemes un mēģināja neiekāpt peļķēs, kurās drīz varēs noslīkt, tā vismaz varēja likties.
- Bet klau... ja te ir upe... tad nevarētu būt tā, ka tās alas ir applūdušas? - Tas sāka izklausīties pārāk bīstami. Iespējams, tāpēc tajās bija aizliegts doties iekšā, ūdens tās bija padarījis trauslas un iebrukumu risks bija palielinājies.

Bet domas par Aleksu... Meja pēkšņi apstājās, kā zemē iemīcīta.
Skatiens palika uz brīdi izmisis un tāds - it kā viņa atrastos pavisam citā vietā un laikā. Tomēr sapratusi, ka jāiet tālāk serafe gāja, bet tik un tā domās kavējās pie cilvēka, kurš viņai tik ļoti rūpēja. Kas tas īsti bija priekšnojauta vai māņi? Vai varbūt to darīja amulets, kuram viņi tuvojās. Tas mēģināja apmānīt cilvēkus, lai viņa dodas prom un šeit neatgriežas.

Tumšmate panāca Flēru un pārliecinājās, ka viņu neviens nedzird. Pilnīgi neviens.
- Kā tu domā, priekšnojautām var ticēt? - Meja klusi pajautāja, kaut kā tas viss nedeva serafei mieru un joprojām tā aukstā sajūta šķita, ka saldēja viņu no iekšienes. Serafe bija pārliecināta, ka zem drēbēm visas spalviņas bija sacēlušās stāvus aiz šausmām, kuras meitene pašreiz izjuta.

[Romija]

Mejas jautājums lika pārskriet trīsām pār Flēras augumu. Kaut kas šajos dažos vārdos lika nodrebēt, ne jau par velti karotāja tā vaicātu. Pirmā doma bija par Gabrielu, tomēr līdz šim viņa neko īpašu nebija jutusi. "Kas par priekšnojautām?" Flēra vaicāja, tāpat pieklusinot balsi, lai cauri upes dārdiem to dzirdētu tikai Meja. "Vai par amuletu?" viņa gribēja noskaidrot sīkāk.

[Rouzijs]

- Par Aleksu. - Meitene klusi atbildēja. - Es par viņu iedomājos un sajutos tā it kā kaut kas nebūtu labi, it kā viņam draudētu briesmas. Tas bija tā kā caur manu ķermeni būtu izgājusi ledus siena. - Tas patiešām bija izmisums, kurš parādījās Mejas acīs, viņa zināja, ka nebija ne īstā vieta, ne laiks, lai tagad domātu par kaut ko tādu, bet tomēr... viņa nespēja savādāk, pat ja Gabriels bija teicis, lai viņa nepieķeras cilvēkiem. Un tagad pēkšņi kaut kā tas viss saslēdzās kopā, viņai vajadzēja atrast Aleksu, bet tagad taču neviens viņu nelaidīs prom.
- Varbūt to dara amulets, es nezinu, varbūt tas mēģina kaut kā mūs aizmānīt projām, bet tad ar citiem arī kaut kas tāds būtu, vai ne? - Serafe tik ļoti gribētu dzirdēt, ka arī pārējie izjūt kaut ko tādu, ka viņa nav vienīgā un to patiešām nodara Sīlijas sasodītie amuleti.

[Romija]

Alekss! Sasodīts! Flēra aizšāva roku mutei priekšā, bet viņas acis aiz saulesbrillēm izpletās teju šausmās.

"Kad viņš mani izpestīja, Maikls bija nikns. Un domāju, ka ne tikai Attīrītāju dēļ," Flēra paskaidroja savu reakciju. "Tas bija rīta pusē, kopš tā laika es nezinu, kas ar Aleksu noticis, viņš teicās braukt uz darbu, kad aizveda mani uz Svētnīcu," Flēra turpināja runāt klusi, bet viņas balsī varēja just satraukumu. "Ja nu Maikls par tādu rīcību viņam kaut ko izdara? Man nav ne sava, ne viņa telefona, varbūt vienīgi Arists var piezvanīt, noskaidrot, vai viss ir kārtībā," dziedniece prātoja, sākdama nepacietīgi mīņāties. Vajadzība pārliecināties, vai ar Aleksu viss ir kārtībā, auga ar katru sekundi. Ja nu Flēra bija pie kaut kā vainīga? Arists bija ātrākais un vispār jau laikam vienīgais veids, kā viņa šobrīd varētu sakontaktēties ar Aleksu. Diez vai pusim būtu iebildumi, pat ja viņam nekas nekaiš un nedraud, ja Flēra apjautātos, vai viss ir kārtībā. Viņš taču zināja viņas vēlēšanos parūpēties.

"Es neko tādu nejūtu," Flēra ar nožēlu atbildēja. Nē, viņa negribēja sajust bailes par Gabrielu vai kādu citu, bet bija žēl, ka nevar savādāk palīdzēt vai atbalstīt karotāju. Varbūt orākuli kaut ko juta, bet viņa kā dziedniece nē, ja neskaita, protams, tagad izdomātos uztraukumus.

[Rouzijs]

- To mēs jau zinām, ka Maiklam ar Aleksu nav diez ko labas attiecības. - Bet tomēr, vai brālis varēja kaut ko nodarīt Aleksam? Tas bija šausmīgi, Meja novērsās no Flēras un palūkojās tajā netīrajā upes ūdenī.
- Man vajag noskaidrot, vai ar viņu viss ir kārtībā. - Serafe klusi noteica, mēģinot paslēpt savu izmisušo skatienu no pārējiem, ja viņa nepārliecināsies, tad nekad nepiedos sev, ja kaut kas būs noticis. Bet ja viss kārtībā, tad uztraukumiem nebija pamata.
- Arists... laikam būs jāpajautā viņam, bet... ja nu Arists nodomā, ka es esmu jukusi, vai ko tādu. Es neesmu orākuls, esmu karotāja un man nevajadzētu just tādas lietas. - Cerams, ka Flēra saprata, ko Meja bija domājusi, viņai ar Karotāju nebija īpaši labas attiecības, lai gan ņemot vērā pēdējās stundas, viņi abi pat spēja sadzīvot mierā.

- Viss būs kārtībā. - Tumšmate mēģināja pasmaidīt Flērai. Viņai nebija ne par ko jāsatraucas, Gabriels pats ar visu varēja tikt galā, bet tikmēr Alekss bija cilvēks, kurš Mejai ļoti rūpēja. Bez maz vai tik ļoti, ka viņa varētu paņemt motociklu un braukt atpakaļ, lai uzmeklētu Aleksu. Tikai nācās sev atgādināt vienu - Domā par uzdevumu meitēn. Un atceries, ko teica Gabriels. - Tomēr tas bija par daudz no viņas prasīts un Meja nespēja koncentrēties uz alām un visiem amuletiem.

[Romija]

"Es domāju, to vajag noskaidrot," Flēra noteica, uzsvērdama vārdu "vajag", un apķēra Mejas plecus, cenšoties sniegt vismaz morālu atbalstu. Lai ko arī karotāja juta vai domāja par Aleksu, Flēra arī šobrīd jutās atbildīga. Alekss taču tagad bija viens no viņas aprūpējamajiem. Un tas neprasītu daudz laika — ātri piezvanīt, lai pēc tam mierīgu prātu un sirdsapziņu pievērstos alām un amuletam. Tur tomēr vajadzēs spēju koncentrēties visiem.

"Arist, vai Tu, lūdzu, nevarētu piezvanīt un pārliecināties, ka ar Aleksu viss ir kārtībā?" Flēra uzrunāja izmeklētāju, kad arī tas bija pienācis pie pārējiem. Alas un amuleta jautājumu viņa šobrīd atstāja orākulu pārziņā.

"Kad viņš mani izpestīja, Maikls bija nikns. Es baidos, vai ar Aleksu nav kaut kas noticis. Lūdzu! Pasaki, ka Flēra gribēja zināt, vai nav radījusi liekas nepatikšanas," viņa lūdza raizīgā un uztrauktā balsī, bet Mejas priekšnojautu pagaidām neminēja. Izpestīšana no Attīrītājiem tomēr šķita nopietnāks un taustāmāks iemesls, jo Arists bija atstājis tāda serafa iespaidu, kas uz nekonkrētībām varētu arī neatsaukties. "Pirms mēs dodamies alās!" viņa piebilda, nedaudz piedodama steidzamības noti lūgumam.

Šo rakstu rediģēja Romija: 31.08.2013 18:14

[washulis]

Paldies. Sariša pamāja ar galvu, paņemot Ereijasa sniegto virves rituli un uzmetot to pāri rokai, devās uz priekšu. Tas gan nenācās viegli. Kājas stiga dubļos un slīdēja, kā arī ainava ar upi nebija nedz acis mielojoša, nedz nomierinoša. Pirmā upe šeit, bet kā jau Meja nokomentēja, dižais ieguvums šai zemei tas varbūt nebija. Cerēsim, ka tur nekas applūdis nav. Ja tiksim alās iekšā, kaut nedaudz lielākā sausumā, cerams, orākuliem izdosies uzost īsto vietu. Karotāja nokomentēja skaļi, šos vārdus neveltot nevienam konkrēti. Meja ar Flēru drīz iegrima sev interesētā, čukstus aizvadītā sarunā, līdz Arista virzienā nesāka prašņāt par iespējamo Aleksa stāvokli, tikmēr orākuli runāja savā starpā, visticamāk par kādām amuletu specifikām. Atlika tikai doties uz priekšu un neļaut kājām slīdēt.

[Mattiass]

Pirms gājiena Arists bija pārliecinājies, ka abas meitenes no Silvas savākušas pa Ereijasa laipni sagādātajam lukturītim, un pats pievāca virvi. Viņam bija savs lukturis cimdu nodalījumā, kuru karotājs, saprotams, arī piekarināja pie jostas līdzās virvei. Papildus pildspalvas tipa gaismeklim, saprotams, kurš vienmēr bija līdzi. Veicis šos un vēl citus sagatavošanās darbus, karotājs atzina, ka var doties.

Flēras jautājums Aristu pārsteidza nesagatavotu. Ak, jā. Viņam visu laiku aizmirsās, ka diennakts paslīdējusi nemanot. Viņam arī pārlieku negribējās priekšniekam zvanīt — ja nu Alekss nolemj, ka Arists kā reiz noderētu, Aristam kārtējo reizi nāksies izlocīties.

— Tu viņu redzēji pēdējā. Kā bija? Un kā tas atgadījās, ka tu tiki ārā? — karotāju interesēja sīkāks atstāsts, ja jau dziedniece bija aizskārusi šo tēmu.

[Romija]

"Kad es Aleksu pēdējo reizi redzēju, viņš bija steidzīgs, bet savādāk neko īpašu nemanīju," Flēra atbildēja. Laikam jau nebija tik vienkārši piezvanīt priekšniecībai, bet Flērai nebija iebildumu arī izstāstīt, kamēr vēl nav nolemts, kā doties tālāk.

"Tas gluži... neatgadījās," Flēra samulsa par šādu izteicienu, bet turpināja. "Alekss teica, ka tu esot pateicis, ka esmu pie Attīrītājiem. Viņš atnāca, Maikls pats viņu ielaida, tad man bija jāuzliek tāda kā stīpa galvā un jāatbild ar "jā" uz visiem jautājumiem. Tie jautājumi bija par Elli un kāda Leina slepkavību. Kad es uz visiem atbildēju, tad Alekss paziņoja, ka esmu līdzzinātāja slepkavībā, tāpēc viņš mani aiztur. Maikls ļāva Aleksam mani aizvest, bet bija ļoti nikns. Ārā Alekss man paskaidroja, ka tas esot bijis vienīgais veids, kā dabūt mani ārā, ko slepkavība skaitās lielāks noziegums kā maģija, par ko es biju aizturēta. Un tad viņš mani aizveda uz Svētnīcu un teica, ka man nekas nedraud, esmu brīva. Pēc tam viņš aizbrauca strādāt," Flēra izstāstīja visu, ko atcerējās. Vismaz to, kas attiecās uz atbrīvošanu un Aleksu. "Tas bija šorīt," dziedniece vēl piebilda, ja nu citiem ar iztrūkušo dienu sajūk rēķini.

"Vai Tu varēsi piezvanīt?" Flēra vēlreiz atkārtoja savu lūgumu, cerot, ka tas tomēr būs iespējams. "Es pati to nevaru, man nav telefona un es nezinu Aleksa numuru," viņa paskaidroja, jo tīši apgrūtināt un novērst izmeklētāja uzmanību nevēlējās, tomēr uztraukums nemazinājās.

[Mattiass]

Arists ar interesi klausījās Flēras stāstījumā. Alekss izdomājis inkriminēt Flērai slepkavību, tātad. Izmantodams izčakarētu melu detektoru. Ja kāds Attīrītājs tagad ieraudzītu dziednieci vazājamies brīvībā, varētu rasties nepatīkami jautājumi.

Maikls varētu visai nopietni uzēsties uz brāli, īpaši, ja atceras jau notikušo.

Un tomēr šī Flēras interese bija visai dīvaina. Vēl pirms brīža nekas neliecināja, ka viņa satrauktos. Ceļš arī pagāja mierīgi. Un te — metās Aristam tā, it kā būtu akurāt sajutusi, ka Aleksu galina nost. Lai gan, ko var zināt…

— Flēra, kas atgadījies? — karotājs apjautājās mierīgā balsī, cerēdams dziednieci nomierināt. — Kaut ko sajuti? Nosapņoji? Vai arī kaut ko atcerējies?

[Romija]

Flēra jutās nedaudz neērti. Ne jau tikai Mejas teiktais par priekšnojautu viņai lika interesēties par Aleksu, tas tikai pastiprināja.

"Man jau pirms braukšanas ienāca prātā, vai nevajag noskaidrot. Es joprojām atceros to Maikla nikno balsi aiz muguras," Flēra noskurinājās. "Ja mēs tagad dodamies alās, kas to zina, kas var notikt, var būt par vēlu," viņa piebilda. Mejas priekšnojauta bija viņas darīšana. Ja karotāja par to gribēja runāt tikai ar Flēru, tad viņai nebija nekādu tiesību to skaļi stāstīt visiem. Ja gribēs, tad Meja pati pastāstīs.