"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Tātad... šis nav no tās soda sērijas? Tā taču Gabriels paziņoja, vai ne? Šī doma noteikti lika saausīties, izslieties savā sēdvietā augstāk, taisnāk un apņēmīgāk. Kaut kas tiešām nopietns un pat risks, iespēja nomirt? Tad jau... tad jau vairs nekādas mažošanās apkārt. Kad nu te patiesi tiktu dota izvēle, tad Sarišai derētu ņemt to vērā, bet laikam ejot, viņa tomēr uz soda nolikumu palūkojās savādāk, kad kaķēns tika atvests, tad arī rūpes par šo vietu un sev apkārtējiem, varbūt nedaudz, bet auga. Un kad nu tiek piedāvāts klajš risks un atbildība, kas biedēja, viņa neuzskatīja, ka patiesi spēs atteikties, jo tā taču būtu klaja pievilšana, vai ne? Turklāt Sariša noteikti nožēlos, ja laidīs garām unikālu iespēju, pat ja notikuma procesā nožēlos, ka pieteikusies. Savus untumus jau nevar vienmēr apmierināt.

Mhm. Serafe vel piekrītoši pamāja ar galvu, kad Joels izteica acīmredzamo jautājumu. Nolemt tomēr būs vieglāk, kad viņi sapratīs, ar ko tad Arda ir tik nepatīkama.

[echo3]

Paldies par uzticēšanos. - Ereijass bija uzmanīgi noklausījies Gabriela teikto, lai arī turpināja tāpat sēdēt meditācijas pozā. Skaļi nenoprasīja - Vai gan bez Astindelas vispār eksistē pasaule, kurā mums varētu būt patīkami? Ereijasam likās, ka atbilde būtu noliedzoša. Tātad nav nozīmes, patiks vai nepatiks Arda. Un viņš pat nepajautāja, kas tā par pasauli, un kas tur jādara. Pateica tikai, - Es došos, kurp nepieciešams.

[Rouzijs]

Meja kavēja, un viņa zināja, ka tā nav pieņemts, bet šodien tas likās tik maznozīmīgi, ka serafe pat nesteidzās. Pamodās mājās, lēnām sakārtoja savu somu, piepildīja bultu maku ar bultām un atvadījās no vecākiem, kas uz savu meitu skatījās nedaudz pārmetoši par tādu attieksmi.
Bet ja godīgi, Mejai nepatika viss kas notika. Tas viņai lika justies tā it kā serafe būtu nenozīmīgs kalps visu varenā Metatrona priekšā, viņa dēlu priekšā. Vienalga, bet šoreiz viņas dzīslās kūsāja nevaldāmas dusmas, kas lika vēlēties iešaut kādā mērķī tieši vidu, sadragājot visu sava ceļā.
Tās visticamāk bija skumjas, ka atkal jāpamet mājās.

Beidzot ieradusies noteiktajā vietā, viņa parādījās visu pārējo skatam.
"Atvainojos, ka nokavēju." Tomēr serafe palika stāvam, kā tikko ienākusi telpā, viņa nepielieca galvu, neizrādīja cieņu Gabrielam, jo viņš gribēja viņus atkal aizraut prom no mājām un iemest kādā pasaulē, kur kāds nedomājot šaus uz viņiem bultas, sagūstīs un mēģinās nogalināt.

Bet protams, Meja zināja, ka viņai ir jāpakļaujas, lai tomēr varētu palikt šeit, Astindelā, kad viss būs beidzies.
Tāpēc jau viņa ieradās.

[Sindra]

Gabriela lūpās atausa viegls smaids, kad trijotne bija apliecinājusi savu gatavību doties uz Ardu, kad viņš vēl nemaz nebija izstāstījis, ko īsti no šiem serafiem vēlas. Šie solījumi, nebija iemesls, kādēļ viņš bija pieklusis. Gabriels nemaz negaidīja, ka kāds jau steigs izteikt savu dedzīgu piekrišanu. Redz, iemesls viņa apklušanai tikko ienāca pa durvīm.

Gabriela skatiens nopētīja Meju un viņš piecēlās kājās. Varbūt meitenei likās, ka viņas sajūtas pieder tikai viņai pašai. Taču tā gluži nebija. Redz... serafes neapmierinātību, Metatrona dēls sajuta jau pa gabalu. Krietnu gabalu, pirms melnmate bija paspējusi parādīties valdnieka pilī.
Tomēr, nē... viņš nebija kļūdījies izvēloties Meju. Noteikti nē.

- Paldies, ka iegriezies. - Gabriels noteica un pamāja uz sēdvietu pusi, kur Meja varēja apsēsties, tuvāk saviem biedrīšiem. - Tomēr... pirms mēs turpinām, - eņģeļa skatiens aizkavējās pie melnmates. - Vēlējos Tev atgādināt, ka Tev jāzin sava vieta. Savas dusmas un dumpīgumu, jānorij, Meja. Arī uz Tevi attiecas mūsu pasaules hierarhija un likumi. Pacenties to neaizmirst. Vismaz valdnieka klātbūtnē. - nebija jau tā, ka Gabrielam briesmīgi vajadzēja, lai viņam klanītos. Taču tāda bija kārtība un ja serafs pret šo kārtību sacēlās, viņš bija uzskatāms par dumpinieku. Metatronam nepatika dumpinieki.

Tātad, kur viņi bija palikuši?
- Jau taviem biedriem, es teicu, - Gabriela skatiens vēl joprojām kavējās pie sapulci nokavējušās serafes. - es vēlos, lai jūs dotos man līdzi uz pasauli, sauktu par Ardu. Šis nav Metatrona uzdevums. Tādēļ, ja jūs nevēlaties to pildīt, jūs varat atteikties un turpināt pildīt Metatrona uzdevumus.
Arda ir tehniski attīstīta pasaule. Tās iemītniekiem praktiski nepiemīt maģiskas spējas. Ja šajā pasaulē kāds pret jums raida maģiju, viņš visticamāk nav Ardas vietējais. Šajā pasaulē jūs savas spējas nezaudēsiet, taču jums jāņem vērā, ka katra atklāšanās un maģijas izpaušana apdraud jūsu dzīvību. Lokus un zobenus varat atstāt šeit pat. Ardā tos nelieto un ja jūs tos izmantosiet, pievērsīsiet sev lieku uzmanību.
Uzdevums ir atrast Sīliju. Un... - šeit Gabriels uz mirkli apklusa, kā īsti līdz galam nespēdams izteikt turpinājumu. - ... un viņu iznīcināt. - lūpas cieši sakniebās.

- Tas nebūs vienkārši. Es to zinu un apzinos. Taču, ja jūs piekrītat paveikt šo uzdevumu, atgriežoties Astindelā, valdnieks jums dāvās savu piedošanu un jums vairāk nekādi uzdevumi nebūs jāpilda. Vismaz ne piespiedu kārtā. - vai jaunajiem serafiem tas šķitīs, kā gana vērtīgs atalgojums, to Gabriels šobrīd varēja tikai minēt.

[Roviela]

Tādu neparastu dumpīgumu Joels no Mejas nebija gaidījis, un viņa sejā parādījās pārsteigums, orākulam noskatot jauno karotāju.
Vai tad karotājiem nebija jābūt tiem drosmīgajiem? Un vai tad nebija bīstami karotājam būt arī dumpīgam pret savu valdnieku? Tas nebija labi!
Tomēr šādām pārdomām te nemaz nebija vietas, un atmetis tās, Joels klausījās tālāk.

Kas ir Sīlija? Šis jautājums jau bija uz mēles, un pavisam skaidri bija lasāms jaunā serafa sejā, bet pilnīgi noteikti Gabriels par to pastāstīs, tāpat kā par to, ko viņš šajā gadījumā gaida no orākula, kurš kauties prot ļoti slikti.
Ziņkāre un zinātkāre sāka ņemt virsroku. Kāda ir tehnoloģiski attīstīta pasaule? Kā tur ģerbjas, kā izturas?

- Es palīdzēšu, - Joels bija izlēmis, un tagad gaidīja vienīgi sīkākas instrukcijas.

[echo3]

Ereijasaprāt, Meja uzvedās necienīgi. Tomēr puisis apzinājās, ka nav nekāds tiesnesis, tāpēc neatļāvās pat nosodošu skatienu, kur nu vēl nosodošus vārdus. Gabriels jau dažus pateica, atgādinot Astindelas likumus. Pēc mirkļa Metatrona dēls sāka runāt par uzdevumu, un Ereijass pilnībā pievērsās domām par to.

Kas ir Sīlija vai Sīlijs? - Ereijass, noklausījies Gabriela teikto, tomēr pajautāja. - Un ko viņa vai viņš ir nodarījs, ka pelnījis nāvi?
Jaunais karotājs centās saprast, cik šis uzdevums ir svarīgs. Cik ļoti nepazīstamās būtnes iznīcināšana ir nepieciešama? Doties uz Ardu Ereijass jau bija piekritis, tagad viņš mēģināja izsvērt, ko pats ir ar mieru zaudēt, uzdevumu paveicot. Viņš netaisījās kaulēties, viņš gribēja būt gatavs īstajā brīdī īstajai rīcībai. Karotāja spēks ir gatavībā.

Gaidīdams atbildi, serafs nospādzēja zobena siksnu un nolika ieroci uz grīdas sev priekšā. Turpat blakus viņš nolika arī abus šķēpu galus. Tad uzdeva vēl vienu jautājumu, - Kādi ir ieroči Ardā, vai tos nēsā visi vai arī ieroču nav nemaz?

[washulis]

Drīz viņi bija pilnā skaitā, kad Meja sadomāja parādīties. Sariša domīgi biedreni nopētīja, īpaši, kad Gabriels veltīja viņai savu uzrunu. Tādu īsu, bet šķietami gana draudīgu, tāpēc varēja skaidri paziņot, ka tajā mirklī Sariša negribētu būt Mejas vietā un, kad Gabriels ķērās pie stāsta par svešās pasaules uzdevumu, Sariša negribētu būt arī šī Sīlija vai Sīlijas vietā.

Citi jau atkal pasteidzās ar labākajiem jautājumiem, tāpēc Sariša vēl klusēja, nedaudz pieri saraukusi. Jau dodoties kaķa glābšanā un ņemot rokā ieročus, viņa apzinājās, ka var nākties tos pielietot, iespējams pat līdz letālam iznākumam, bet tagad, kad galvenais mērķis ir tieši šis viens, tas jau šķita.. savādāk. Pat ja tā nebija. Bet nē, tikai iedomas. Ja jau tāda ir Metatrona vai jebkura cita griba, kas nu pasūtījis šo "iznīcināšanu", tad kas būtu Sariša, lai ko tādu apšaubītu, vai ne? Kā jau pirms sekundes pierādījās, nevienam serafam, īpaši augstāk stāvošam, nepatīk, kad kāds noiet no "pareizā" ceļa. Kur šis mērķis šajā pasaulē varētu doties? Un ja bēdzis, tad kādēļ tieši tur? Vai tam varētu būt kāda specifiskāka nozīme? Iespējams, ka tas to attīstīto tehnoloģiju un ieroču dēļ. Tā vieglāk aizstāvēties. Njā, varbūt...

[Rouzijs]

Meja nedomāja par sekām, nedomāja par to, ka tagad dara kaunu saviem vecākiem, bet tik un tā, serafe uzskatīja, ka valdniekam vai arī kādam no viņa dēliem būtu bijis jāpastāsta, kas atrodas aiz Vārtiem, ja viņi zinātu... tad visticamāk nebūtu nemaz mēģinājuši paskatīties, ziņkārība piemita visām dzīvām būtnēm un ar to vajadzēja rēķināties.
Bet nu labi, tam vairs nebija nozīmes, kas bija izdarīts, tas bija un atpakaļ laiku nevar pagriezt.

"Savu vietu nevar aizmirst." Melnmate klusi, bet dzirdami, noteica. Viņa nepaskaidroja, kā tas bija jāsaprot un vienkārši devās uz pārējo pusi, lai ieņemtu kādu brīvu vietiņu. Tikai pirms apsēsties viņas skatiens uzmeklēja Gabriela acis un serafe viegli pielieca galvu, tomēr tas joprojām izskatījās diez gan atturīgi un viņas sajūtās nekas nebija mainījies, tās pašas dusmas un dumpīgums tur malās uz riņķi un riņķi burbuļodams, kā tāds aizmirsts zupas katls uz lēnas uguns.

Nevarēja noliegt, jaunais uzdevums šķita interesants un atlīdzība par tā izpildīšanu vēl kārdinošāka.
Meja klusēja tikai viņas skatiens ik pa laikam aizslīdēja līdz kādam serafam, kurš uzdeva jautājumus par jauno pasauli un šo nezināmo Sīliju.
"Cik spēcīgs ir mūsu pretinieks, ar ko mums vajadzētu rēķināties?" Acīmredzot, šī bija viņas piekrišana doties līdzi, bet atstāt loku un dunčus šeit... to viņai negribējās, bet Meja nopūtās un to izdarīja. Tik vien kā pirksti pārslīdēja pār ieročiem.
Šis uzdevums nebūs viegls, tas bija vairāk kā skaidrs.

[Sindra]

Jautājumi burtiski nolija pār Gabriela galvu. Taču likās, ka eņģelis nebūt neraujas izklāstīt, kas tad īsti ir viņa minētā Sīlija.
Protams, Gabriels apzinājās, ka kaut ko jau stāstīt nāksies. Viņš nevar tā vienkārši šos jaunos serafus iesviest svešajā pasaulē un likt tiem iziet medībās. Meklējot kaut ko nekonkrētu un neskaidru.
- Sīlija ir ... - eņģelis uz mirkli pieklusa, lai sevi palabotu. - ... bija. Viņa bija viena no mums. - Gabriela skatiens, kurš bija noslīdējis līdz telpas grīdai atgriezās pie serafiem. Viņam pašam acīmredzami nebija viegli par to runāt.
- Es saprotu, ka šis jaunums tikai izsauks vēl vairāk jautājumus. Taču es jums nedevu iespēju atpūsties, tādēļ, ka mums nav laika, nevis tādēļ, lai pēc iespējas ātrāk jūs atkal aizrautu prom no mājām. Un visu notikušo izstāstīt šobrīd es tiešām nevaru. Jums būtu jāzin divas lietas.
Sīlijai šobrīd piemīt demonu pasaules valdnieka dots spēks. Un atrodoties Ardā, viņa ir pārkāpusi pasauļu robežas. - tam vajadzēja paskaidrot, kāpēc viņiem šo būtni nāksies iznīcināt.
- Otrā lieta, kāpēc man vajag jūsu palīdzību. Es nevaru izmantot pieredzējušus serafu karotājus, jo Sīlija savējos atpazīst. Jūs esat jauni, tā īsti pat neapzinājušies savas spējas. Jūsu rīcība un domu gājiens ir savādāks. Neuzkrītošāks. Viņa varētu nepamanīt. - Gabriels paskaidroja.

Tad vēl palika viņa jauno palīgu uzdotie jautājumi. Uz vienu pēc otra Gabriels centās atbildēt.
- Sīlija ir spēcīgs pretinieks, un kā jau es minēju, viņai piemīt demoniskas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Es nevaru pateikt, ar ko vajag rēķināties. Taču es ceru uz jūsu saprātu un piesardzību.
Patiesībā, Sīlija nav bēgusi uz Ardu. Viņa tur atrodas demonu pasaules valdnieka uzdevumā. Es pat zinu, kā viņu atrast. Taču, viņa mani atpazīst. Bez jūsu palīdzības es nevaru viņu iznīcināt. Bet, kāds ir rīcības plāns un kāda tieši jūsu loma tajā, es pastāstīšu, kad nonāksim uz vietas. -

Ātri pārcilājis atmiņā vēl tos jautājumus, kurus serafi viņam uzdeva, Gabriels secināja, ka laikam uz visu tā kā bija atbildējis, tikai ne par dzīvi un situāciju šajā pasaulē, kas viņiem bija tik sveša.
- Ieroči, diemžēl, ir. Jums tie būs pieejami, ja jūs to vēlēsieties. Domāju, ka jums viss būs skaidrs, kad mēs nonāksim Ardā. Vai arī, ja ne viss skaidrs, tad daudz vairāk skaidrības. Tas ir kaut kā līdzīgi, kā labāk vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt.
Ja jūs esat piekrituši šim uzdevumam, tad es jūs satikšu pēc pusstundas Arku dārzā. Iesākumā viss, kas jums būs jāizdara, nonākot Ardā, jāaizvāc savi spārni. Vietā, kur mēs nonāksim, jums būs laiks, savu izskatu piemērot vietējo iemītnieku izskatam. Tā nebūs problēma.
Ja jums ir vēl kāds jautājums, esmu šeit. Ja ne, jūs varat doties un tiekamies pēc pusstundas. - Gabriela skatiens vēlreiz domīgi pārlsīdēja pār abiem jaunekļiem un meitenēm.

[Roviela]

Sīlija ir demoniem atdevies serafs! To Joels gan nebija gaidījis. Viņš vēl bija tik jauns, ka pat iedomājies nebija, ka arī tā varētu būt. Tas nav pareizi, tā nedrīkst notikt, un orākulam bija pilnīgi skaidrs, ka Sīlija ir jāiznīcina, lai arī kā pašam par to sāpētu sirds, jo tomēr... viņa ir... nē, bija! viena no viņiem. Jā, tagad bija atbilde arī uz nepajautāto - ko Gabriels vēlētos no orākula. Visu gaišo maģiju, kas viņam bija, lai satriektu demonisko maģiju, lūk, to vajadzēja.
Violetās acis apņēmīgi iemirdzējās. Laikam jau šo spīdumu būs visgrūtāk noslēpt saspringtos brīžos, bet Joels pacentīsies.

Viņus nedrīkst pamanīt pārāk ātri.

- Gabriel, man ir saite ar Aivenu, vai tā netraucēs?
Tas bija svarīgi. Ja Joelu pašu Sīlija noteikti nepazīst, tad Aivenu pazīst, un tāda saite varētu būt pamanāma. Vai arī nē? Gabriels zinās.

[washulis]

Gabriels turpināja stāstu, drīz atklājot, kas patiesībā ir viņu mērķis. Ja iepriekš to minstināšanos eņģeļa balsī vēl varēja tulkot kā savādāk, tad tagad ir skaidrs, ka tā bijusi pieķeršanās. Ja Sīlija ir bijusi kolēģe, biedre vai kā savādāk saistīta ar ne vienu vien serafu. Bet tagad, jā, izrādās, esam nodevusies demoniskiem spēkiem. Kādēļ lai kāds to vēlētos? Ko tas spēj sniegt, ja ne riebumu pret pasauli, sāpes un... tumsu? Sariša nekad nespētu sevi iztēloties nostājamies šādā pozīcijā, bet joks jau tas, ka viņa, vēl jauna un nepieredzējusi, nespēja iztēloties ārkārtīgi daudz ko. Iztēloties, saprast un nolemt. Un kā reiz spēja iztēloties, saprast un nolemt ir tas, kas no viņiem šoreiz prasīts. Ka nedrīkstētu minstināties un žēlot.

Jā, tiksimies pēc pusstundas. Tas nu bija veids, kā Sariša apliecināja, ka jā, viņa ir piekritusi šim, ņems vērā noteikumus un pildīs, kas nu prasīts. Vismaz pagaidām apņēmība un skarbs bija pilnā kuplumā. Pagaidām viņa gan vēl nesteidzās kur doties, palūkojoties savu pārējo biedru virzienā, vai viņi vēl ko neprasīs, ko Sarišai derētu zināt. Turklāt, vel jāpabeidz dzert tēju.

[echo3]

Dzirdētais Ereijasam nepatika. Bet tā jau Gabriels uzreiz bija teicis - ka nekas patīkams šajā uzdevumā nav gaidāms. Tātad viņu pretinieks būs dēmonu valdnieka uzdevumā Ardā ieradusies serafu karotāja Sīlija. Ar tagad doto brīvo pusstundu laikam nepietiks, lai par viņu uzzinātu ko vairāk? Ereijasam gribējas uzzināt vismaz, kā Sīlija izskatās.

Jautājumus vairāk viņš neuzdeva. Prom skriet gan arī viens netaisījās, tāpēc pagaidīja, kamēr citi būs beiguši jautāt un atbildēt. Tad piecēlās, atbilstoši etiķetei paklanījās Gabrielam, savāca savu zobenu un šķēpu galus, kurus, no telpas prom ejot, nolika malā pie sienas uz zema galdiņa. Lai nemaisās pa kājām.

[Rouzijs]

Lūk! Tas bija kaut kas jauns, Meja nekad nebūtu domājusi, ka serafs var tik ļoti nodot savējos un sākt kalpot dēmonu valdniekam. Kas gan Silijas dzīvē bija tāds noticis, ka viņa izšķīrās par tik baisu likteni? Gribējās to pajautāt, iespējams, Gabriels zinātu atbildi, bet tajā pašā laikā redzot cik Metatrona dēlam ir grūti par to runāt, melnmate izlēma paklusēt un norīt visus jautājumus, kas turpat uz mēles gala gozējās.

Skaidrs bija tikai viens, šis uzdevums būs bīstams, bet viņa palīdzēs, varbūt diži liela apņēmība Mejas acīs nemirdzēja, bet tas tāpēc, ka viņa domāja. Domāja par sekām un visām iespējām. Sīvs pretinieks, sīva cīņa.

Serafe piecēlās un uzlūkoja savus biedrus un Gabrielu.
"Pēc pusstundas būšu Arku dārzā." Nebija jēga uzdot kaut kādus jautājumus tagad, Metatrona dēls taču bija pateicis, ka nonākot Ardā viņiem viss būs skaidrs.
Tikai tagad Meja vēlējās atrast kādu sev sirdij tuvu vietu un pameditēt.

[Sindra]

Saite ar Aivenu?
Gabriels paraudzījās uz Joelu. Un noraidoši papurināja galvu. - Nav saites. Es neko nejūtu. Domāju, ka Aivens būs to atcēlis, kad jūs atgriezāties. Tā mēs parasti darām. Un pēc vajadzības, pirms doties prom atkārtoti, nodibinām saiknes pa jaunu.
Šoreiz gan saiknes nebūs nepieciešamas. Jo vajadzības gadījumā jūs mani varēsiet atrast tāpat. Bez tam... Arda ir pārāk smaga pasaule, lai no turienes vilktu saikni ar kādu šeit esošo eņģeli. - iespējams, ka šobrīd viņi nesaprata, ko Gabriels ar to vēlējās teikt, taču serafi sapratīs, tiklīdz kā būs nonākuši Ardā.

- Paldies, ka piekritāt. - Gabriels vēlreiz pateicās un pameta meditācijas telpu. Arī viņam vēl šis tas bija jāizdara, pirms doties prom no Astindelas.

[Roviela]

Ā! Nu jā. Tā ir, kad nodibina saikni un pēc tam to pat nemēģina sajust. Joels nokaunējās. Pamēģināja. Kā tad, Gabrielam ir taisnība, saites vairs nav.
Nolēmis turpmāk vairs nebūt tik ļoti nevērīgs, orākuls mulsi uzsmaidīja Metatrona vecākajam dēlam, atvadījās no viņa un uzreiz jau devās uz Arku dārzu, lai tur, nosēdies zaļājā zālītē, laiku līdz ceļošanas brīdim pavadītu meditējot. Šobrīd tieši Pasauļu Arkas bija tās, kas vairāk palīdzēja noskaņoties.

[echo3]

Ereijass jau bija mazliet pameditējis, pirms Gabriels uzsāka sarunu (un Mazajā meditācijas telpā, kur griezās dzeltenie kristāli, meditēšana bija padevusies lieliski), tāpēc tagad brīvo pusstundu izlēma izmantot, lai pacenstos kaut ko uzzināt par Sīliju. Bibliotēkā kaut ko meklēt nav laika, Ardas pasauli nāksies pētīt uz vietas, bet kāds taču varētu kaut ko zināt par Sīliju? Tikai kurš? Metatrona pils sardze varbūt? Enviks nolēma nekautrēties un devās izvaicāt pils sargus.

Lai arī ko puisis uzzina vai neuzzina, Ereijass Arku dārzā ieradās tieši pēc noteiktās pusstundas.

[Sindra]

Arku dārzā, Gabriels ieradās vairāk, kā precīzi. Tieši, kad bija apritējusi pusstunda, Metatrona vecākais dēls nolaidās Arku dārzā un kamēr spēra tos pāris soļus līdz jaunajiem serafiem, viņa baltie spārni pazuda skatienam.
Gabriela skatiens pārslīdēja pār šeit esošajiem eņģeļiem. Tiesa, pie Ereijasa tas aizkavējās ilgāk, nekā pie citiem. Taču, neko neteicis, viņš ar galvu pamāju, uz vienu no portāliem. Tas bija viņu mērķis. Viņu vārti uz svešo pasauli.

Lieki nekavēdamies, Gabriels izgāja cauri portālam.
Jaunajiem serafiem nācās sekot.

(IMG:http://i21.photobucket.com/albums/b277/Minciite/arda.png)

Iziešana cauri šim portālam atšķīrās no tās iepriekšējās reizes, kad viņi bija devušies uz Morveru. Tā nebija tā vēsā sajūta, kas ieskāva augumu, pirms atklāt tās pasaules sajūtas, kur viņi bija nonākuši. Nē, šeit bija daudz ļaunāk. Jau sperot soli cauri portālam, serafi sajuta nepatīkamu aukstumu un sāpes, ja tā varēja izteikties. Tās tiešām nebija tikai skumjas. Šīs pasaules dominējošo emociju fons burtiski sagrāba savās skavās jaunos eņģeļus, izraisot spēcīgas galvassāpes.

Par laimi, tur otrā pusē, viņi bija nonākuši kādā telpā, kas atgādināja māju. Vai, precīzāk sakot, istabu kādā mājā.
Tā bija augstceltne. Aiz lielajiem logiem pavērās lietus nomāktā un pelēkā pasaule. Kas tāds ko serafi iepriekš nebija redzējuši. Tāda lūk izskatījās viena no tehniski attīstītajam pasaulēm.
Tik, ja vien viņi spētu to pienācīgi aplūkot. Tās galvassāpes!
- Jums jāpaguļ kādu laiku. Līdz pieradīsiet pie šīs pasaules. Šī ir mana māja. Jūtieties, kā mājās. - Gabriels ierādīja serafiem istabas, kurās atradās gultas. Lai viņi varētu... nē, ne jau atpūsties. Pēc visa emocionālā un sajūtu fona, bija vairāk, kā skaidrs, ka šeit atpūsties serafiem neizdosies nekādi.

Bet Gabriels... izejot cauri portālam, Metatrona vecākais dēls tikai nepatikā noskurinājās un aizgājis līdz virtuvei, izdzēra glāzi ūdens. Jau nonākot portālam šajā pusē, viņa izskats bija visai krasi mainījies. Eņģeļa baltie mati tagad bija tumši brūnā krāsā un garumā tikai līdz pleciem. Viņa acis bija pieņēmušas tumši brūnu krāsu. Vaigus un zodu klāja īsi bārdas rugāji. Viņa augumu sedza laikam jau šai pasaulei pierasts apģērbs. Tās bija melnas, ādas bikses, melns, pieguļošs krekliņš un melns, garš ādas mētelis. Pie jostas atradās duncim līdzīgs priekšmets un laikam jau vēl kaut kas, kas bija ierocis, kādu jaunie serafi agrāk nebija redzējuši.

Istabas, kurās serafi varēja atpūsties, atradās vienā ēkas stāvā un visas vienuviet, līdzās. Tikai ar to pierašanu pie šīs pasaules gāja tā pagrūti. Tas prasīja vairākas dienas. Viņi spēja tikai gulēt gultā, uz laiku iemigt dziļā, bezsapņu miegā, kurš tik un tā nesniedza atpūtu un pamostoties, tik vien kā spēja pasniegties pēc ūdens glāzes, lai veldzētu savas slāpes.
Kad bija pagājušas kādas divas ar pusi dienas, četrotne sāka justies tā, ka it kā jau pat varētu piecelties un palūkot, kas īsti notiek aiz loga. Lai pārliecinātos, ka tur vēl joprojām lija un plosījās negaiss.

Kamēr serafi centās aprast ar šīs pasaules piedāvātajām sajūtām, viņi manīja, ka Gabriels reizēm atstāj mājokli, lai kaut kur dotos. Taču tagad, kad viņi bija gatavi sākt iedzīvoties šajā pasaulē, Metatrona dēls bija mājās.
Pirmām kārtām, viņš aizveda serafus uz kādu telpu, kas acīmredzami bija ģērbtuve. Te bija tērpi, kas stilistiski līdzinājās Gabriela ietērpam. Pārsvarā dominēja tumšās krāsas. Bet, ja labi vēlējās, varēja atrast arī kaut ko gaišāku un krāsaināku.
Pēc tam viņš aizveda serafus uz citu telpu, kurā atradās šīs pasaules ieroči. Gabriels pats bija bruņojies ar dunci un blāsteri. Blāsteris bija šaujamierocis, no kura stobra šāvās ārā sarkanas gaismas strēles lādiņi. Šajā telpā arī bija mērķi. Serafi varēja pamēģināt, kā viņiem veicas ar šīs pasaules ieroču izmantošanu. Un izvēlēties sev tīkamākos.

Gabriels atstāja serafus pārģērbties un pēc tam pie ieročiem.
- Kad tiksiet ar šo visu galā, tiekamies ēdamzālē. Parunāsim par mūsu veicamo uzdevumu un plāniem. - vairāk neaizkavējies, viņš devās uz ēdamzāli jau tagad.
Gabriels nodevās meditācijai. Gaidot, kamēr jaunuļi tiks galā ar sava izskata pielāgošanu šīs pasaules prasībām.

OOC - Tērpi... šajā pasaulē iecienītas ir ādas, latekss, gotiski, futūristiski tērpi. Atsauciet atmiņā Matriksu, piemēram.
Ieroči... Blāsteri, dunči, pātagas, šurikeni, spridzekļi. (Spridzekļus Gabriela mājā gan izmēģināt nevajadzētu)

[washulis]

Ieradusies Arku dārzā Sariša pacietīgi gaidīja došanos cauri. Bija teikts, ka Arda ir tehnoloģiski attīstīta, tātad ar meža iezemiešiem saskrieties vairs nenāksies, bet vai gadījumā tā vietā viņi nedabūs ko daudz sliktāku? Tikai viens veids, kā to noskaidrot, dodoties cauri, bet jau nonākot pie portāla, viņa sajuta vēlmi atkāpties, nonākot portālā, viņa apjauta, cik šī pasaule, uz kuru dodas, ir nepazīstama un žņaudzoša. Nonākot otrā pusē elpa tapa aizrāvusies un neredzams smagums gūlās uz pleciem, liekot likties gurdenai un apreibušai. Šejienes gaisma, tēraudpelēka, smarža savāda, vairs ne pildīta ar dabas skaistajiem aromātiem.

Atkāpusies tālāk no portāla vietas, serafe aši nopētīja telpu, skatienam apstājoties arī pie plašajiem logiem, kas otrā pusē rādīja kaut ko tik futuristisku un tumšu, lietainu un nomāktu. Nav nekā zaļa. Viņa pie sevis čukstus izdvesa, palūkojoties pārējo biedru virzienā, cerot iegaumēt viņu reakcijas, vai arī viņi jutās nelāgi. Tiesa, ilgi pētīšanai nudien negribējās nodoties, tiklīdz namatēvs ierādīja telpas atpūtai, Sariša ievēlās gultā, tramīgi berzējot pieri un cerot, ka miegā atbrīvosies no pēkšņajām izjūtām, bet tās nelaidās vaļā nedz tad, nedz arī vēlāk, tā arī miegs nebija gluži tīrs miegs.

Kādos nomoda mirkļos Sariša turpināja lūkoties loga virzienā, kur nemitīgi garām vēlās drūmi mākoņu vāli, nesot līdzi lietu. Tas skaitījās smogs, ne tā? Jauno tehnoloģiju piedrazots skābeklis, kas ne reizi nepaver skatienam sauli. Kad spēki palēnām sāka atgriezties, pareizāk, ķermenis vairs tik aktīvi nepretojās šīs pasaules dabas un noskaņas likumiem, viņa devās iepazīties ar šejienes garderobi, kas no pirmā uzmetiena vēstīja gluži to pašu, ko aina aiz loga - tumsa.

Šejienes materiāli noteikti bija tie, pie kuriem jāpierod, piemēram latekss, tādēļ Sariša deva priekšroku jau pazīstamai, matētai, tumšai ādai biksēm un arī apģērba augšdaļai, lai to dodoties laukā varētu nosegt ar tumšu pusgaro mēteli, lai nekādas liekas parpalas netinas gar kājām, lai cik pievilcīgi neizskatītos. Arī ieroču apgūšana nesa savu daļu pārsteigumu un jaunu zināšanu. Visai drīz viņa apjauta, ka blāsteru lietošana nav viņas lauciņš, tomēr treniņam nodevās uzcītīgi, pēcāk gan zinot, ka ar tiem pašiem metamajiem nažiem un šurikeniem būs krietni veiklāka. Un nē, spridzekļiem viņa klāt ķerties nudien īsti negribēja, ja vien apstākļi nespiedīs. Tikmēr Sariša savu izskatu krasi mainījusi nebija, mati palika tie paši silto salmu krāsā, tikai acis no tik ierastā violetā toņa pārveidojās uz kastaņbrūnu. Tas bija viņas standarta "citu pasauļu izskatu" komplekts.

Klāt jau bija diena, kad jāķeras pie lietas. Jūtot, ka jau ir puslīdz adaptējusies, kad devās uz norunāto ēdamzāli, Sariša bija visai mundrā un apņēmīgā noskaņojumā, pat ja šajās dienās mēdza vēl apdomāties, ko tieši iesāktu, ja tieši personiski viņai rastos izdevība beigt Sīlijas dzīvību. Sīlija taču bija serafe. Bija... pagātnes izteiksmē.

Šo rakstu rediģēja washulis: 03.04.2013 13:41

[Roviela]

Pusstunda pagāja kā nebijusi. Joels piecēlās, pelēkie, meditācijai izplestie spārni nozuda.
Viņš bez ierunām sekoja Gabrielam un, ejot cauri arkai, saprata, ka itin nemaz nav sagatavots Ardas pasaulei. Gabriela teiktais - tas jums nepatiks, šo pasauli aprakstīja visai nepilnīgi. Ne tikai nepatika, te bija ļaunums, bezjūtība, un orākuls pat nezināja vārdus, kas apzīmētu šādu smagumu. Galva sāpēja, bija grūti domāt, un atpūtu iegūt nevarēja.
Joels gluži pateicīgi sekoja Gabrielam uz atpūtas telpu, jo pašlaik nespēja iedomāties, ka varētu darīt kaut ko citu, kā vienīgi gulēt.

Viņš apzinīgi pūlējās pierast, nelaist sev šo smagumu klāt un pēc divām dienām pamazām palika labāk, un jaunais serafs pat iedrošinātos apēst kādu augli, ja vien šai pasaulē tādi ir sastopami.
Aiz loga joprojām lija lietus, bija negaiss, bet... mazliet tas bija pat skaisti. Drūms skaistums. Tas, kas jāprot saskatīt, lai pats neiznīktu. Katrā rasas lāsītē ir varavīksne, un te tādām jābūt, tikai jāskatās.

Apģērbi, kuros viņiem piedāvāja tērpties, bija atbilstoši drūmi. Pārsvarā melns.
Nopētījis, kā ģērbies Gabriels, Joels pacentās atrast ko līdzīgu. Droši vien tā te staigā visi! Viņš uzvilka ādas bikses, garos lakādas zābakus raupju zoli un sprādzēm, melnu matētu trikotāžas kreklu ar augstu apkakli. Apģērbu papildināja lakādas žakete, kas priekšā bija platāka par melno pusmēteli, un lakādas melni puscimdi. Varbūt vēl derēja melnas brilles.
Mati no sudrabainiem bija kļuvuši palsi dzeltenīgi, un acis blāvi zilas, aukstā tonī.

Lūk, par ieročiem Joelam nebija nekādas saprašanas. Dunci viņš atpazina, bet ar šaujamajiem gāja grūtāk. Orākuls ļoti labprāt ieročus neņemtu vispār, bet, iespējams, tas nebūtu gudri, tāpēc serafs pavadīja tādu laiciņu, lai atrastu sev parocīgu dunci un pašu vienkāršāko blāsteri, par kuru bija pārliecināts, ka nesapīsies visos knibuļos. Šaušanas mēģinājumi bija vāji, un Joels tos beidza tad, kad saprata, ka trāpīs vismaz aptuveni tur, kur mērķēs.

Pēc visiem vingrinājumiem, jaunajā izskatā, tikai mētelis un žakete bija uz rokas, Joels ieradās ēdamistabā. Viņš bija atradis nedaudz drūma skaistuma šajā visā, un pasaule vairs nespieda tik ļoti, lai nevarētu domāt.

[echo3]

Ereijass Arku dārzā bija ieradies vien pavisam īsu brīdi pirms norunātā laika, un tik vien paguvis, kā "nozaudēt" spārnus. Gabriela skatienam viņš atbildēja droši un mierīgi, un jaunā serafu karotāja domas arī bija tādas pašas.

Tālāk gan tik labi vairs negāja. Sperot soli pakaļ Gabrielam cauri arkai uz Ardas pasauli, Ereijass pēkšņi sajuta visīstākās fiziskās sāpes. Ne ievainojumu, ne slimību, bet tādu kā dūrienu smadzenēs, kas ātri izvērtās mokošas galvassāpēs. Nemaz ne salīdzināt ar Morveras vienkārši bēdīgo sajūtu! Padomāt nebija iespējams, katrs skatiens, katra kustība sāpes vēl padziļināja. Saņēmis gribasspēku, Ereijass centās neizrādīt savas sajūtas, bet tūlīt arī saprata, ka Gabriels lieliski zina, kas šobrīd notiek ar jaunajiem serafiem. Sekojot Metatrona vecākā dēla norādījumiem, Ereijass kaut cik cienīgi tika līdz norādītajai istabai un gultai. Necik labāk no gulēšanas vismaz uzreiz nepalika, tomēr vismaz nebija jāpiepūlas nostāvēt kājās.

Ar to, ka būtu attapies un pielāgojies agrāk par visiem, puisis lepoties nevarēja (vismaz viņš pats tā domāja), bet pēc divu diennakšu nogulēšanas Ereijass, spītējot nepatīkamajām sajūtām, kas, jāsaka, bija krietni mazinājušās, piecēlās un piegāja pie loga. Tur viņš piespieda pieri vēsajam stiklam un ilgi raudzījās pilsētā, kas mirdzēja ugunīs zem nemitīgajām lietusgāzēm un zibeņiem. Dīvaini, bet puisim palika labāk, galvassāpes pārgāja. Palika smagums, tāds kā pastāvīgs spiediens, bet sāpju vairs nebija. Ereijass piesardzīgi pavingroja (klusi, lai netraucētu citus). Sāpes neatgriezās. Tad Ereijass paņēma krēslu un apsēdās lūkoties laukā pa logu mākoņos, zibeņos un ugunīs.

Sagaidījis aicinājumu, Ereijass kopā ar pārējiem devās uz ģērbtuvi, lai izvēlētos Ardai piemērotu apģērbu. Nopētijis to, kas tur redzams, viņš nolēma, ka visā visumā apģērbs ir ērts, tikai gandrīz viss melnā krāsā. Šejieniešiem tiešām nepietiek ar mākoņu melnumu, ka viņi vēl sevi padara par tādiem tintes pleķiem? Ereijass izvēlējās ērtas bikses ar kabatām, ādas jaku ar slīpu aizdari un augstu apkakli, no kuras var izritināt kapuci, un kārtīgus zābakus. Matu krāsu - balti - viņš nomainījis nebija, vien tie bija kļuvuši īsi, un acis no violetām pārtapušas debeszilās. Liekas, visam tagad vajadzētu būt pietiekoši atbilstoši Ardas modei.

Ieroči Ereijasu interesēja, pat ļoti. Dunči, jā, ir arī šajā pasaulē. Arī interesantiem asmeņiem un neredzētiem spaliem, bet duncis ir duncis, un puisis vienu tādu paņēma kopā ar maksti. Maksts, šķiet, bija sprādzējama pie kājas. Interesanti. Tad Ereijass kārtīgi aplūkoja tos ieročus, ko Gabriels bija nosaucis par blāsteriem. Padomāja, sagrāba rokās, cik varēja paņemt un aizsoļoja uz norādīto šautuvi. Viņš ātri saprata, kā ar tādiem rīkojas, un sāka izmēģināt visus pēc kārtas. Apdomīgi, izvērtējot savas sajūtas, vingrinoties tāpat kā ar iepriekš rokās neturētu zobenu. Tad ātrāk un citādi turot, un beigās bez tēmēšanas, - tikai "uz izjūtu". Blāsteri klausīja, ķermenis klausīja, apģērbs netraucēja. Ereijass izmantoja visu treniņiem atvēlēto laiku. Pašās beigās izvēlējās vienu blāsteri, pārējos aiznesa atpakaļ uz Gabriela ieroču noliktavu. Spridzekļus viņš pagaidām neaiztika. Ne jau te kaut ko spers gaisā, vai ne? Ja tie būs nepieciešami, Gabriels pateiks.

Dodoties uz ēdamzāli, Ereijasa domas jau bija nomierinājušās, tāpat kā treniņa paātrinātā elpa. Cik varēja, viņš bija sagatavojies uzdevumam.