"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Gabriela plauksta satvēra Flēras roku, kad viņi devās mašīnu virzienā.
Viņš pasmaidīja serafei.
Tomēr skatiens ātri vien atrāvās no dziednieces sejas pantiem, lai pavērtos virzienā, kur atradās pārējie viņu biedri. Bet, protams, pirms tam nonākot pie mašīnām.

Patiesībā, par mašīnām tālāk Gabriels arī negāja. Palika turpat.
Metatrona dēla skatiens aizkavējās pie Lilū. Vai laikam pareizāk sakot, pie Lilū, ar dubļiem sasmērētā salona.
Nopētījis to, Gabriels gan neko neteica. Tik vien kā atspiedies pret mašīnas sāniem, izvilka no jakas kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.

[Roviela]

Orākuls sekoja Ereijasam uz mašīnu pusi. Viņam slīdēja kājas. Šurp laipojot jau bija diezgan ko nopūlēties, bet tagad, kad spēka bija vēl mazāk, palika pavisam grūti. Gabrielu un Flēru viņš ieraudzīja pašā pēdējā brīdī.

Joels draiski viņiem uzsmaidīja, tik strauji uzlabojās garastāvoklis, redzot, ka abi biedri ir te.
- Iedosiet uguntiņu? - viņš noprasīja Gabrielam, ar nevērīgu žestu no dubļainā mēteļa kabatas izvelkot kā par brīnumu nesamirkušu tikko aizsāktu cigarešu paciņu un paņemot vienu.
Viņam smēķēt negribējās, un skaidrs, ka Gabrielu serafs parasti neuzrunāja uz "Jūs". Priekam par abu ierašanos bija kaut kur jāpaliek, un kāpēc ne tēlotā ainiņā?
- Kā jaunkundzei klājas? - bija veltījums Flērai nupat jau trešajā personā, vienīgais nopietnais, kas tur bija jāsaprot, bija - vai ar tevi viss ir kārtībā?

Paša Joela izskats bija, maigi sakot, nereprezentatīvs - viss dubļos, galīgi izmircis, redzami noguris.

[Romija]

Flēra soļoja blakus Gabrielam, turot viņa roku. Tā bija vienkārši patīkamāk, baidīties viņa šobrīd nebaidījās. Kad viņi sasniedza mašīnas, arī dziedniece apstājās un apskatījās apkārt. Kaut kur tepat bija jābūt arī pārējiem. Tomēr viena viņa prom no Gabriela nedevās.

Kad pēc neilga brītiņa pamanītie stāvi izrādījās savējie, Flēra pasteidzās nedaudz tiem pretī. Lai arī izskatījās viņi visai novazājušies, tomēr atļauties jokot var tāds, kas ir labā garastāvoklī. Gabriels taču bija teicis, ka viņiem izdevies vismaz pirmo amuletu iznīcināt. Arī Flēra smaidīja.

Dziedniecei mugurā bija tumši pelēkas, praktiskas drēbes, arī mati bija tumši brūni, ne vairs tik koši sarkani. Tomēr visādi savādāk izskatījās, ka nekas viņai nekaiš, un meitene pat ir visnotaļ apmierināta un priecīga. Tāda smaidīga sagaidījusi nācējus, viņa katru apskāva, pie reizes cenzdamās sajust, vai gadījumā no kāda nestaro sāpes. Likās gan, ka dziednieces pakalpojumus šeit nevajag, droši vien Safīra bija uzdevumu augstumos.

"Jums izdevās, vai ne? Vismaz pirmo iznīcināt!" Flēras smaidu pavadīja balsī jūtamā sajūsma. "Ar jums viss kārtībā? Tie ir tikai dubļi?" Pirmais, kas dziednieci interesēja, bija pārējo stāvoklis, tikai pēc tam par sevi. "Ar mani viss kārtībā, tikai mantu vairs nav!" viņa ieminējās, ja nu tās bija pie pārējiem. Ja nē, tad nē, nāksies iztikt bez un gādāt jaunas, kaut gan bez zālīšu krājumiem Arda jautās krietni drūmāka.

OOC: Ja tur citi drīz tuvumā seko, tad viņi arī dabū apskāvienu, izņemot Taju, kam būs īpaša sagaidīšana. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[echo3]

To, ka pie mašīnām kāds ir, Ereijass pamanīja savlaicīgi, bet uzreiz pamanīja arī to, ka stāvētāji ir Gabriels un ... Flēra? Prieku par to, ka dziedniece ir tikusi projām no Sīlijas gūsta, Ereijass nemaz necentās apslāpēt. Silts vilnis pārvēlās viņa sirdij, un karotājs aizmirsa to, ka patiesībā ir izmircis, netīrs, izsalcis un pārsalis.

Vēl daži soļi pa neticami dubļaino zemi, un tad jau Ereijasu sagaidīja Flēras draudzīgais apskāviens. Ereijass savu brīvo roku (jo otrajā nesa pilnīgi slapjo jaku) ap serafes pleciem aplika ļoti uzmanīgi, nevēlēdamies Flēru nosmērēt. - Flēra, kā es priecājos tevi atkal redzēt! - To noteikti apliecināja arī Ereijasa noskaņojums. - Tavas mantas ir tepat, tajā mašīnā. - Karotājs palaida Flēru vaļā, pievērzdamies Gabrielam. Viņam ļoti, ļoti gribējās pavaicāt, kāda cena samaksāta par Flēras atgūšanu, bet puisis noturējās, un jautājuma vietā Gabrielu vienkārši pasveicināja. Tas vien, ka arī Gabriels ir atgriezies, bija lieliski.

[Sindra]

Gabriela skatiens pievērsās Joelam un viņš noraidoši pamāja ar galvu.
- Šeit nav ardiešu un jums nav nepieciešams smēķēt. It īpaši, ja jau tāpat esat bez spēka. - atbilde bija pavisam nopietna, pat jau orākula uzdotais jautājums bija izskanējis, kā joks.

Dīvaini... viņš pilnīgi varēja apzvērēt, ka teju katram serafam prātā vīdēja tikai viena doma, proti: izstāsti, kā tika atbrīvota Flēra. Taču neviens to nejautāja. Tik vien kā tie smaidi un atkal satikšanās prieka apliecinājumi.
Gabrielā nebija nekāda prieka. Un arī viņa izskats īpaši neatšķīrās no tās pēdējās reizes, kad Metatrona dēls bija pametis Svētnīcu. Viņa emocijas un sajūtas bija paslēptas, ja nu kāds centās tās sajust. Viņš varbūt vienīgi izskatījās izgulējies. Sirmās matu šķipsnas un bālums nekur nebija pazuduši.
Gan jau Flēra pati visu izstāstīs. Patiesībā jau Gabrielam tā īsti pat nebija ko stāstīt, ja kāds būtu jautājis.

Tā vietā: - Kur ir Tajs? Valdnieka dēls noprasīja, atraudams savu pēcpusi no mašīnas sāniem un palūkojies virzienā, no kura serafi nāca atpakaļ uz mašīnu pusi.

[Roviela]

- Nu labi, - Joels atteica, pilnīgi bez nožēlas iebāžot cigaretes atkal kabatā un pēc tam ļaujoties Flēras apskāvienam.

- Jā, es ceru, ka izdevās iznīcināt. Vismaz tā vieta vairs nejūtas savādāk kā viss pārējais te, apkārt, - viņam nebija iebildumu pastāstīt.
- Tikai tur bija tāds pamatīgs sprādziens, - serafs apskatījās, vai Gabriels arī to dzird. Varbūt dzirdēja, jo vēl nebija nekur aizgājis. - Mēs būrāmies, tad brīdi nekas nenotika, gatavojāmies jau burties vēl, un tad amulets izlīda no zemes ar sprādzienu, uzlidoja gaisā un pēc tam triecās pret zemi tā, ka mēs būtu aizlidojuši katrs uz savu pusi, ja mums nebūtu vairogu, vai nebūtu aizsegā. Nez, tas tā ir normāli?

- Tajs ir tur, - Joels pamāja ar roku uz vietu, kur viņi pirmīt bija visi. Vismaz viņam tur vajag būt. Vienkārši vēl nav atnācis. Pēc tam serafs atkal pievērās Flērai: - Kā tu tiki prom?

[Urdrunir]

Salāti vēderā kaut ko norūca par Ereijass apgalvojumu, ka serafiem vēl kaut kur ir noglabāts ēdamais. Pats Tajs prātīgi saķemmēja matus. Viņa akmens bija lielāks par to, kuru atklāja Joels. Vai viņam vajadzēja būt pagodinātam par to, ka viņu vienu aizsūtīja pakaļ šim, bet šos veselu bariņu pakaļ tam tur? No sarunām gan varēja nojaust, ka šī nav vienīgā manta, kuru grupa meklē. Bezbēdīgi paraustījis plecus, puisis kātoja pie nepierastajiem automobīļiem, kuri piederēja pārējiem serafiem.

Gabrielu viņš gandrīz neatpazina. Šis nebija tas spodrais un spīdīgais, bet gan tāds, kāds staigāja starp mirstīgajiem. Tomēr pavisam drīz pāri Tajam nāca apjausma. Lēnām viņš noslīdēja zemē uz viena ceļa par spīti dubļiem, kas mērcēja un smērēja jau tā cietušos bikšu ceļgalus, un pielieca galvu. Es domāju, ka esmu sadzinis pēdas šim te! Jauneklis pamāja ar galvu uz padusi, kurā ciešā tvērienā bija iesprostots melnais, kūpošais akmens.

[Sindra]

Pagaidām Gabriels nesteidza izteikt kādus paskaidrojumus uz Joela stāstījumu par iznīcinātā amuleta dīvaino vai arī tieši pretēji, pavisam parasto uzvedību.
- Piecelies. - ar roku pamājis Tajam atļauju celties, Gabriels sagaidīja, kad jaunais orākuls dosies viņam līdzi. Atpakaļ līdz tai vietai, kur atradās iznīcinātais amulets. Nē, ne jau tādēļ, ka viņš vēlējās Tajam kaut ko rādīt. Tas bija apvienošanas kārtībā. Gabrielam pašam vajadzēja paskatīties, kas īsti tur bija noticis, un arī aprunāties ar Rāla radinieku.

- Tas ir labi, ka esi paveicis savu uzdevumu. - Gabriela skatiens uz mirkli aizkavējās pie kūpošā akmens. - Es to paņemšu. - tagad gan viņš vēl nepastiepa rokas pēc Taja guvuma. - Es gribu, lai tu paliec kopā ar šiem serafiem. Viņiem ir vēl jāatrod divi šādi amuleti. Un jāiznīcina. Tas nav pārāk viegls uzdevums un viņiem noderētu tava palīdzība. - lai arī Valdnieka dēls bija apliecinājis, ka šī ir viņa vēlme, tomēr tā neskanēja, kā neapstrīdāma pavēle. Un Gabriels bija gatavs ieklausīties Taja iebildumos, ja tādi rastos.

Nonācis līdz vietai, kur tika iznīcināts amulets, Gabriels notupās zemē un pastiepa roku, lai pieskartos tam akmens veidīgajam pieriekšmetam, kurš bija palicis krāterī. Eņģeļa acis uz mirkli pievērās un viņa augums izskatījās saspringstam.
Kad viņš atrāva roku un piecēlies palūkojās uz Taju, viņa acis vēl joprojām bija violetajā krāsā. Taču baltā gaisma ap acīm pamazām izplēnēja, liekot arī varavīksnenei pieņemt tumši brūno nokrāsu.

- Kā tad būs? Paliksi šajā pasaulē? - Gabriels jautājoši uzlūkoja Taju, pastiepis rokas pret kūpošo akmeni, kuru Joels bija dēvējis par pūķa olu.

[Urdrunir]

Labi. Palikšu. Tajs pamāja ar galvu. Vēlreiz uzmetis vērtējošu skatienu Gabrielam puisis pastiepa viņam savu atradumu.

[Romija]

Visi viņi izskatījās, it kā būtu pārdzīvojuši gruvešu lietu, taču neviens nešķita ievainots. Uz mirkli Flērai ienāca prātā uztraucoša doma, ka varbūt viņas soma ar spridzekļiem... taču nē, Ereijass teica, ka soma esot mašīnā. Un tagad Joels izstāstīja, kā viņiem gājis ar amuletu, kas Flēras acīm lika ieplesties un mutei pārsteigumā pavērties. To, ka amulets varētu veikt tādas aktīvas darbības, viņa nebija iedomājusies. Protams, galvenais bija, ka tas ir iznīcināts, tomēr arī sīkākas detaļas Flēra labprāt uzzinātu. "Lieliski!" viņa ar smaidu uzslavēja par panākumiem. "Kādā brīdī noteikti gribēšu dzirdēt sīkāk, kas notika!"

Izdzirdot Gabriela aizrādījumu par smēķēšanu, kaut arī pats to darīja tik brīvi, it kā būtu vietējais, Flēra uzmeta skatienu Joelam un atminējās kādu lietu. Viņa zināja, ka tas orākulu varēja uztraukt un likt viņam pazaudēt jautro noskaņojumu, tāpēc serafe kādu brīdi šaubījās, vai tagad ir īstais brīdis to paziņot. Bet, ja jau Gabriels apgalvoja, ka ardiešu šeit šobrīd nav, tad tas varēja pagaidīt. Bija taču iespējams, ka viņi tālāk brauks ar Lilū, kur tad arī varēs izrunāties, jo diez vai pat atpakaļ uz Svētnīcu viņi dosies tā, kā pirms brīža uz šejieni bija atkļuvuši Flēra ar Gabrielu.

Joela norādītajā virzienā tuvojās vēl arī citi pazīstami stāvi, ko Flēra sagaidīja ar apskāvieniem. Protams, izņemot vienu svešo, kas laikam bija šis Tajs, par ko pusmiegā Flēra jau bija dzirdējusi Gabriela un Arista telefonsarunā. Nopētījusi Rāla brāļa dēlu, kā Gabriels par viņu bija teicis, dziedniece ar patīkamu pārsteigumu konstatēja, ka vismaz kāds šeit vēl izjūt pietiekamu cieņu pret Metatrona dēlu. Sasveicināšanās rituālu un turpmāko sarunu viņa nepārtrauca, nolemdama iepazīties vēlāk, ja vien viņš nebija tikai garāmskrējējs uz īsu brīdi, ko varēja apstiprināt arī tas, ka abi ar Gabrielu devās atpakaļ, atstājot pārējos pie mašīnām.

Tikmēr viņa īsi atbildēja uz orākula jautājumu: "Mani izpestīja Alekss," nospriezdama, ka detaļas varēs izstāstīt vēlāk. Svarīgi taču bija tas, ka Gabriels nebija izpildījis Sīlijas ultimāta daļu.

[Rouzijs]

Meja bija palikusi nedaudz nostāk no visiem, uz kāda akmens krāvuma, lai pārlūkotu apkārtni, pieskatījusi vai kāds negaidīti neuzbrūk. Pēc pirmā zemes satricinājuma, viņa pieliecās un pielika roku pie dubļiem un akmeņiem. Tas pavisam noteikti nebija labi, gribējusi jau kaut ko teikt, tas nesanāca, jo otro zemes grūdienu bija visiem jāpamana.

Skatiens aizslīdēja pretī tam, kas izšāvās no zemes, acumirklī serafe uzbūra gaišu vairogu, kurā varēja nedaudz redzēt viņas melnos spārnus. Šā vai tā, attīrītāji zināja, ka viņi ir šeit, tagad vajadzēja sevi pasargāt.
Un tad viss bija galā.

Bet Gabriela ierašanās kopā ar Flēru, darīja Meju aizdomīgu, jā, protams, viņa ļoti priecājās par to, ka dziedniece ir atpakaļ pie viņiem, bet ko Metatrona dēlam nācās upurēt, lai atgūtu Flēru? Ko? Jo tāpat vien Sīlija dzienieci noteikti neatgūtu.
Tumšmate novāca savu vairogu un devās uz mašīnu pusi, lai noskaidrotu, kas un kā.

Skatiens aizslīdēja līdz Flērai.
- Tevi izpestīja Alekss? - Šajā brīdī Meja pati nezināja, ko juta, greizsirdību? Vai maz serafi to varēja just? Viņa zināja, ka nedrīkst par to domāt, bet tomēr joprojām apzinoties, ka Alekss nebija sazinājies ar viņu, vienkārši pametis kā parastu gruzi, lika serafei manāmi saskumt, un pārvērsties par kārtējo Ardas graustu.

[washulis]

Tas ir viss? Sariša iztaisnojās, kad sprādziena vērpetes bija rimušās un pārējie, šķietami tik ierastā gaitās devās prom. Notraucot dubļus no ceļiem un tad atskāršot, ka tie tāpat ir visur un padevās, karotāja sekoja pārējo soļiem, lai atpakaļ pie mašīnām samanītu kā Gabrielu, tā arī sarkanu, īsu matu īpašnieci, kura nebija manīta jau vairākas dienas. Prieks redzēt Tevi sveiku un veselu. Arī viņa devās Flērai pretī, lai apsveicinātos. Nu jau viss šķita beidzot iegūstam pareizos apgriezienus. Visi pilnā sastāvā un ar vienu amuletu gar zemi.

Tikmēr Gabriels tika galā ar Taja savādā akmens formalitātēm, arīdzan viņu piesaistot viņu komandai. Vai tas garantēs vairāk haosa, jebšu aktīvāku kustību uz priekšu? Domāju, ka Flēra savu pilno stāstu varēs izklāstīt pa ceļam. Mums vajadzētu doties tālāk. Laiks joprojām negaida. Karotāja ieminējās. Lai kāds prieks nav būt visiem kopā, viņi tik un tā šeit bija zaudējuši veselu dienu.

[echo3]

Kamēr Flēra sasveicinājās ar pārējiem un Gabriels bija aizņemts sarunās ar Taju, Ereijass atstutējās pret Lilū, izvilka no kabatas salātu bundžiņu, attaisīja to un sāka ēst. Viņš nebija to paguvis izdarīt agrāk, jo neba nu izlūkgājiena laikā pusdienas ēdīsi. Un tad bija jāburas, un tad bija jāvairās no sprādziena... Mirklis, un bundža bija tukša - nez, salātu bija maz vai arī tie apēdās pārāk ātri?

Klausoties apkārtējo sarunās, karotājs ar skatienu pavadīja uz sprādziena vietu ejošos Gabrielu un Taju. Tagad var pajautāt, - Flēra, kāpēc Gabriels joprojām tik pelēks? Un kā gan Alekss spēja Tevi atņemt Sīlijai?

[Romija]

"Jā, ar mani viss ir kārtībā," Flēra smaidot atbildēja sanākušajiem. Paskatoties uz dziednieci, nekas neliecināja, kā tā nebūtu taisnība. Varbūt vienīgi matu krāsa, kas arī bija mainījusies reizē ar Gabriela sirmajām šķipsnām.

"Pelēks?" pēc Ereijasa jautājuma Flēra strauji pagrieza galvu Gabriela virzienā. Ja viņš būtu pelēks, to noteikti Flēra būtu pamanījusi. Jā, Valdnieka dēls bija nedaudz sirms, un skumjš, bet dziedniece nedomāja, ka viņai gluži publiski būtu jāķidā tās sajūtas, ko Valdnieka dēls bija uzticējis viņai. "Es izdziedēju viņa muguru," tāpat skatoties Gabriela virzienā, Flēra pasausā balsī atbildēja, neveltīdama uzmanību Mejai, lai arī mazliet savādi bija apzināties, ka šo ievainojumu bija radījusi tumšmatainā karotāja. Flēra labprāt būtu parūpējusies arī par visu pārējo, kas Gabrielam sāpēja un lika būt skumjam, ja vien spētu. Šoreiz Flēras spārni bija par īsu. "Vismaz nedaudz labāk ir," skatiens atgriezās pie jautātāja, un arī balss bija kļuvusi krietni priecīgāka, lūpās atkal parādījās smaids. Lai nu kā, fiziski Gabriels bija izdziedēts un atpūties.

"Alekss izmantoja karotāju priekšrocības, jo kādu nogalināt skaitās ļaunāk kā burties," Flēra paskaidroja tā, kā mācēja. Visus šejienes specifiskos terminus viņa nezināja. "Attīrītāju acīs man tagad laikam būtu jābūt Karotāju cietumā," viņa pavirpināja savu brūno matu šķipsnu pirkstos. Kādā brīdī pavīdēja kāds košāks zibsnis. Lai arī mati bija krietni tumšāki, pavisam no sarkanā Flēra atteikties nevēlējās. "Viņam gan bija ļoti daudz darba un ātrāk to nevarēja izdarīt, bet tas bija ļoti mīļi no viņa puses," Flēra pasmaidīja, atceroties, cik pateicīga jutās, kad Alekss viņu aizveda prom. "Viņi mani nespīdzināja," Flēra piebilda, tīšuprāt runādama daudzskaitlī. "Maikls par to parūpējās," skatiens pārslīdēja atnākušajiem, vērojot, kā tāds paziņojums liks viņiem reaģēt.

"Ir viena lieta," runājot par paslēpšanos Ardas acīm, tomēr nevarēja nepieķerties kādam citam jautājumam. Viņa nopietni paskatījās Joela virzienā. "Atkritēju meitene Lilija ir dzīva, viņa ir pie Attīrītājiem. Tāpat tas viņas puisis. Un Attīrītāji viņai ir ar mieru viņu atdot un abus palaist, ja viņa nodod tevi! Cik daudz par sevi vai mums Tu viņai esi pateicis?" Flēra nopietni vaicāja. Jā, tas bojāja priecīgo atmosfēru pēc amuleta iznīcināšanas, bet Sariša tikko bija norādījusi, ka laiks negaida.

[Rouzijs]

Hmm, nu labi, ja Meja tika ignorēta, tad ignorēta, viegli pati pie sevis paraustījusi plecus viņa pakāpās pāris soļus nostāk no pārējiem un aizsmēķēja cigareti. Dūmi izplūda gaisā, kamēr karotāja šo to apdomāja, kā arī pie reizes ieklausījās, ko runāja Flēra.
- Bet tas bija mīļi no viņas puses. Ak, labais Alekss. Serafu glābējs. - Kārtējo reizi, Meja sajusta dusmas, pret sevi, pret savu muļķību. Un patiesībā šajā brīdī viņa vēlējās izdarīt kaut ko reti stulbu, bet tā vietā, meitene apsēdās turpat uz zemes, dubļos un lietus ūdenī.

Aizvēra acis un meditēja, bet ne jau lai atgūtu mieru, bet lai uz mirkli paslēptos no sevis un tām sajūtām, kas pārņēma kā inde, kas ātri izplatās pa asinīm. Viņa tā nedrīkstēja turpināt. Arda sabojāja, un tāpēc serafe spēja saprast Aristu, kurš bija kļuvis tik piesardzīgs un nedraudzīgs pret daudziem.

Kādu mirkli viņa tā pasēdēs, ar saviem melnajiem spārniem, kas nedaudz sargāja augumu no lietus. Lāses pār tiem ritēja, kā asaras, sāļas un sāpju pilnas. Meja neko nevēlējās vairāk dzirdēt par Aleksu, jo sirds sāpēja pārāk stipri.
Tad jau labāk nedzirdēt neko.

[Roviela]

Nu gan brīnumi notiek! Maikls parūpējies par Flēru, un Alekss viņu izdabūjis laukā.
Pavisam dīvainas lietas. Varbūt tiešām Maikla drebošās rokas bija zīme, ka puisis nepavisam nav tāds šausmonis no dabas, nevis tam, ka viņam bail par savu ādu?

Lilija dzīva un viņas puisis arī! Vēl viens pārsteigums, un šo Joelam vajadzēja mazliet sagremot, lai pie reizes atcerētos, kas toreiz bija precīzi atgadījies.
- Paga... es mēģinu atcerēties. Viņu Ellē uzgrūda man virsū, tad bija izskaidrošanās, bet tur neko skaidri redzēt nevarēja, tas bija patumšā kaktā, kur vēl piedevām zibinājās visādas gaismas, pēc tam gājām paklejot pa parku, un tur vienkārši bija tumšs un lietus. Par mums es nestāstīju pilnīgi neko, ne cik esam, ne kas esam. Ja viņa kaut ko atceras, tad manu buršanos, balto gaismu un violetās acis, un pat tad tas bija ļoti īsu brīdi. Mēs nebūt neblenzām viens otra sejā. Vārdu savu pateicu, tas bija. Viņa dzirdēja vārdu Gabriels, bet neatminos kādā sakarā, un prātoja par to, ka tas nevarētu būt Gabriels, kas pieminēts grāmatā. Pēc tam viņai uzbrauca Maikls.
Viņš nopūtās.
- Nevienas manas mantas pie viņas nepalika. Man būs jāpamaina izskats, laikam jau - uzreiz.
Lai cik laba bija Lilija, Joels nevēlējās tāpēc iekrist. Vismaz vispirms ir jāpadara darbs. Labi, ka vismaz mētelis viņam tagad ir cits. Zābaki gan tie paši.

[echo3]

Ieraudzījis, kā dziedniece saraujas un sāk pētīt Gabrielu, Ereijass saprata, ka laikam viņa vārdu "pelēks" ir sapratusi kaut kā īpaši. Pēc brīža noskaidrojās, ka šajā īpašajā nozīmē Gabriels nav pelēks. Iespējams, tas nomierināja Flēru, bet ne Ereijasu. Gabriels acīmredzami izskatījās slikti, tomēr - ja pats nestāstīs, tad tā arī paliks neuzzināts, kas moca Metatrona dēlu. Izņemot Sīliju ar viņas amuletiem un Attīrītāju baru, protams. Tie nu nekur nav pazuduši.

Tas, ko Flēra pastāstīja, bija pat ļoti interesanti - Maikls nav ļāvis Flēru spīdzināt. Bet ko Sīlija? Tie citi neskaitās, tiem nav teikšanas, ja nu vienīgi tiem trijiem "priesteriem" bez Maikla. - Ko Maikls izdarīja? - Ka Alekss izmantojis sava amata privilēģijas, tas tā kā būtu skaidrs, vienīgi Ereijass nezināja, kāpēc viņš to darījis. Tad kaut kur atmiņas nostūrī iegrabinājās doma par to, ka Flēra izdziedēja Aleksa kolēģi - varbūt tāpēc, jā.

Problēma ar Liliju bija nejauka, jo apdraudēja Joelu, bet Ereijass neko meitenei nepārmestu, ja viņa Attīrītājiem izstāstītu visu. Nu, kas tur tāds - nejauši satikts cilvēks, kas pieprot maģiju. Un, ja vēl cena ir pašas un mīļotā cilvēka brīvība? Acumirklī gan Ereijass nekādu risinājumu neizdomāja.

[Romija]

Manot Mejas drūmo noskaņojumu tad, kad citi priecājās par satikšanos vai vismaz par amuleta atrašanu un iznīcināšanu, nācās secināt, ka ir kaut kas cits, kas nospiež serafes sirdi. Vienīgais, kas nāca prātā, bija Alekss, ko dziedniece tik bezrūpīgi bija pieminējusi, stāstot par atbrīvošanu. Tas noteikti nebija ļoti smalkjūtīgi no viņas puses, bet tāpat kā Flērai sāpēja Mejas duncis Gabriela mugurā, tā Mejai sāpēja Flēras teiktais par Aleksu. Dunča ievainojumu dziedniece varēja saārstēt, bet salauztu sirdi tik vienkārši nebūs. Flēra gan nezināja, ko šobrīd pasākt, lai uzlabotu Mejas garastāvokli, jo Alekss pats bija tik steidzīgs daudzo darbu dēļ, ka tur pat diez vai varētu sarīkot pat kādu satikšanos abiem. Un vai tas tiešām palīdzētu? Pagaidām atlika tikai censties izvairīties no runām par Aleksu.

"Maikls parūpējās, lai ar mani nekas ļauns nenotiktu tik ilgi, kamēr Sīlijai mani vajadzēja tikai kā ķīlu sarunām ar Gabrielu. Tālāk gan viņš neko solīt nevarēja," Flēra atbildēja Ereijasam. "Man bija istabiņa un normālas maltītes, un drēbes, un grāmatas, un..." Flēras balss pārtrūka. Man bija zelta būrītis. "Es nezinu, kāpēc tā, es neko tādu nebiju gaidījusi. Bet tur nevarēja lietot nekādu maģiju, viss bija kā noslāpēts. Bet Maikls negribēja man nodarīt pāri, mēs runājāmies, viņš man pastāstīja par Liliju, par saviem simboliem, par Attīrītājiem, par kaķiem Ardā."

Laikam jau uzzinātais par Liliju bija grupai aktuālākais. "Es nezinu, ko tas dotu Attīrītājiem, vai viņi spētu tevi atrast, bet tomēr domāju, ka Tev jāuzmanās. Arī ar sava šejienes vārda izmantošanu!" Flēra norādīja. Šī Joela-Lilijas problēma, iespējams, bija vienkāršāk risināma, kā Mejas-Aleksa. "Un viņš tagad vairs neizskatās kā brālis," viņa piebilda, ja jau bija runa par izskatiem. Un šoreiz Flēra izvairījās no Aleksa vārda minēšanas, ja vien tas kaut kā līdzēja.

"Kāds jums bija tālākais plāns? Kā ir ar citām vietām? Vai esat jau bijuši un mēģinājuši iznīcināt amuletus?" Flēra ķērās pie lietas. "Un es gribētu savas mantas, kur tās bija?" viņa paskatījās uz Ereijasu, kurš teicās zinām somas atrašanās vietu. Lai ko arī grupa būtu nolēmusi, atgūstot savas mantas, Flēra bija gatava doties jebkur. Ik pa brīdim gan skatiens pavērsās uz Gabriela un Taja pusi. Serafe ļoti gribētu, lai Gabriels dodas kopā ar viņiem, bet viņa tāpat saprata, ka tā cerēt droši vien ir naivi.

[echo3]

Kā tā - neizskatās kā brālis? - Ereijass īsti nesaprata, toties par plānu varēja pastāstīt, - Plāns bija doties un iznīcināt vispirms tos abus amuletus, kas ir Stonas tuvumā, jo Joels atrada arī otro. Alās, pavisam otrā pusē Stonai. Par trešo vēl nezinām, tikai to, ka varētu būt tuvāk Vatrai. To atstājām kā pēdējo. - Tad karotājs pameta ar roku uz Silvu, - Tava soma ir tur. Nu, šobrīd ir tā, ka pūķa olas dēļ, kura arī te bija, un kuru meklēja Tajs, mēs šajā vietā kā iemarinēti nostāvējām veselu diennakti, un esam pilnīgi izlijuši un arī ēst gribas. Joels noteikti ir stipri noguris. Bet atgriezties Svētnīcā mums nav paredzēts, visu, ko iedomājāmies, no turienes paņēmām.

[Sindra]

Gabriels paņēma olu no Taja rokām. Viņa skatiens gan ciešāk pavērās uz jauno orākulu.
- Taj? Kāpēc tu mani tā pēti? - to vienkārši nevarēja nepamanīt. Vai iemesls būtu tam, ka Tajs nekad nebija redzējis Gabrielu izskatamies šādi? Varbūt viņš līdz galam nemaz neticēja, ka sarunājas ar Metatrona dēlu?

Lai nu kā, Tajs bija piekritis palikt kopā ar pārējiem serafiem. Pagaidām arī neko vairāk nevajadzēja.
Saudzīgi turēdams rokās, orākula pasniegto akmeni, eņģelis devās atpakaļ, virzienā, kur atradās viņu mašīnas.

Tiesa, jo tuvāk viņi pienāca pārējam baram, jo ilgāk Gabriela skatiens aizkavējās pie Mejas. Tikai uz mirkli, viņa skatiens atrāvās no karotājās, lai uzlūkotu pārējos serafus.
- Tajandriels dosies kopā ar jums. No šī brīža viņš ir jūsu līderis. - ar šādu paziņojumu Metatrona dēls nostādīja pārējos serafus fakta priekšā.
- Es paskatījos amuleta vietu. - tagad skatiens pievērsās Joelam, jo orākuls iepriekš bija jautājis. - Es nezinu kāpēc amulets uzvedās tā kā viņš uzvedās. Iespējams, ka tā tam jābūt. Varbūt nē. Nekad iepriekš neesmu sastapies ar tādiem amuletiem. Taču tas ir iznīcināts un diez vai ir vērts par to vēl lauzīt galvu. - vismaz viņš pats nelauzītu. Un arī nelauzīja.

Gabriels aizgāja līdz Mejai. Izņēmis cigareti no karotājas rokām, viņš nosvieda to dubļos.
- Es tev aizliedzu smēķēt. - vīrietis paziņoja. - Un aizvāc spārnus. Šeit var uzrasties cilvēki. Viņi var pamanīt. Viņi var pamanīt pat savās novērošanas ierīcēs, par kuru klātbūtni tev pat nav nekādas nojausmas. - pat ja šī acīmredzami bija strostēšana, Gabriela balss tomēr skanēja laipni un iecietīgi. Viņš pasniedza roku, lai Meja pie tās pieķertos un pieceltos.