"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Joela norādītajā virzienā, aizplūda trīs baltas maģijas stari. Tāda izskatījās Metatrona dotā, svētā gaismas maģija.

Tikai, pat tad, kad orākuli un Ereijass bija beiguši burt, tā īsti nekas nebija noticis. Priekšā esošās vieta vēl joprojām likās, kā vistumšākais pleķis šajā tumšajā vietā. Kaut kas pietrūka. Orākuliem bija sajūta, ka viņu spēki tā īsti līdz galam nevelk, lai viņi spētu iznīcināt to tumsu, kas atradās viņu priekšā. Galu galā, serafi bija jauni un tur, viņu priekšā, kā jau Joels bija teicis, atradās amulets, kuru bija devusi demonu valdniece.

Visādi citādi nekas nenotika. Apkārtnē nekas nemainījās. Arī nekādas maģiskas izlādes serafus nepārsteidza.
Gruvešu pilnajā laukā, čabēja lietus lāses, kuras centīgi krita zemē esošanās peļķēs.

[Roviela]

Joels nolaida roku.
- Njā... šādā veidā spēka mums ir par maz, tā domāju.

Viņš pagriezās pret tālāk esošajiem karotājiem un uzsauca.
- Hei! Izskatās, ka trijatā vien nesanāk, kā būtu, ja jūs pievienotos? Varbūt visiem sešiem reizē sanāk. Ja arī tad nesanāks, tad man vajag lāpstu. Varbūt to, lai kas tas būtu, var sadauzīt tīri fiziski.

Orākulam nebija ne jausmas, vai to var izdarīt, bet atstāt te? Nē, atstāt gan nē. Pat ja neizdodas uzreiz iznīcināt, viņi taču pa ceļam varēs gudrot, kā to paveikt.

[echo3]

Lai kas arī atrastos (vai neatrastos) tukšajā zemes pleķītī, tas par sevi nekādu ziņu nedeva. Ne pazuda, ne atradās. Trīs serafu baltā maģija pleķītim neko nenodarīja.

Ereijass stāvēja un gaidīja, kamēr Joela aicinājumam pievienosies tālāk esošie. Bet attiecībā uz rakšanu... - Joel, ja būs jārok, rakšu es. Un jūs visi stāvēsiet aiz vairogiem. - Ka amuletu varētu vienkārši sasist, Ereijass iepriekš nebija iedomājies, bet varbūt tieši tāds risinājums nebūtu ienācis prātā Sīlijai?

[washulis]

Sekojusi Tajam, Joelam un Ereijasam un kad nu viņi ķērās pie pirmā mēģinājuma amuletu iznīcināt, Sariša vairāk koncentrējās uz vairogu, ja nu kas notiktu. Un tad notika episks... nekas? Labi, es arī varu jums pievienoties, bet noteikti jāpiesauc arī pārējie, lai mēs te lieki netērējamies. Viņa atļāvās skaļi izteikt savas aizdomas, uz doto mirkli pametot biedru trijnieku, lai uzmeklētu otru, atpakaļ pie transportiem. Nāciet pielikt roku, pagaidām amuletam nekas nav kaitēts. Var jau gadīties, ka ne skaitā meklējama problēma, bet lai atrastu īsto kļūdu, pa priekšu jāpieļauj citas.

[Mattiass]

Arists vienaldzīgi pienāca.
— Varbūt uz to arī gaida. Ka mēs savus spēkus iztērēsim. Šī vieta var pat tam būt domāta — lai mēs iztērētos un, iespējams, padarītu amuletu spēcīgāku. Uz šejieni tāpat jau brauc Gabriels, vai nevajadzētu pagaidīt viņu?

Vispār jau viņam šobrīd pa lielam viss bija vienalga. Ja pārējie izlemtu tomēr sekot savam plānam, viņš piedalītos — uz labu vai ļaunu. Ar vienu atrunu — ja gadījumā kas notiktu, karotājs bija gatavs mesties zemē un raut līdzi arī Safīru, vēlams — aiz kāda izciļņa, aizsegā. Šais gados samērā reti lietodams redzamo serafu arsenālu, viņš bija pieradis paļauties uz reakciju, priekšnojautu un izvairīšanos, un pēc refleksa tāda arī būtu pirmā reakcija — izvairīties, nevis burties.

[Roviela]

- Nu labi, - Ereijasa priekšlikumam bija grūti nepiekrist. Tas bija puslīdz prātīgi arī tad, ja nekas īpašs nenotiktu, un Sarišas piekrišana piedalīties iepriecināja.

Toties Arists pārsteidza ne pa jokam.
- Varbūt, - Joels miermīlīgi piekrita.
- Bet tad taču ir vienalga vispār, vai mēs te ko darām vai nē. Tad var sēsties zemē un gaidīt, kamēr kaut kas notiks pats no sevis.

Pirmīt tik enerģiskais karotājs pēkšņi bija pārvērties par kaut ko nesaprotamu. Ne vairs komandē, ne izsaka kādu ideju, arī padomu nē.
- Arist, kas noticis? Mums IR jāizdara tas, kas mums uzdots. Ja tev ir kāda cita ideja, tad neturi sveci zem pūra, ja nav, tad liekam spēku visi kopā un darām, kas jādara.
Orākuls bija taisni vai noraizējies. Nu kā tad tā?

- Man ir ideja! Mēs esam cik? Septiņi, ja? Nākam un mēģinām seši, un sastājamies tieši sešstūra zvaigznē.
Kāpēc jāizveido tieši tāda figūra, to orākuls nespētu paskaidrot. Iespējams, ka nav jāveido, bet jāpamēģina noteikti ir.

[Mattiass]

— Un septītais tur vairogu, vai? — varēja arī tā. Karotājs mazliet saņēmās.

— Safīra, turies pa gabalu. Ja šī trakā ideja mūs izsitīs no ierindas, pastāstīsi Gabrielam ar Flēru, kas notika. Ā, un tu, Taj, noliec tālāk to savu pūķa olu. Ka neatkārtojas starpgadījums ar laika pārtīšanu uz priekšu.

— Vispār man izrakumi likās prātīgāki. Vismaz pierastāki. Gabriels, manuprāt, diez vai tā darītu.

[Urdrunir]

Godīgi sakot, es rēķinājos ar krāteri. Ar manāmu nožēlu balsī Tajs sērīgi paziņoja, kad tuvumā neparādījās superļaunu amuletu šķēpeles. Nu, neko! Puisis nolocīja piedurkni atpakaļ.

Var, protams, taisīt sešstūri. Lai gan nesaprotu, kā tas atšķirsies no apļa. Jauneklis novilka, bet pats negrasījās ieņemt vienu no vietām. Tomēr Drūmajam ir taisnība. Tajs pamāja ar galvu uz Arista pusi. Akmens ir mans darbs un tas jau vienreiz sataisīja nepatikšanas. Jūs stājieties pozīcijās, bet es mēģināšu noturēt tā enerģiju, gadījumā, ja nu kas. To pateicis, orākuls pacēla akmeni, iespieda to padusē un atkāpās vairākus soļus no iespējamās tumšā amuleta slēptuves.

[Roviela]

- Nesanāca mums krāteris, - Joels noplātīja rokas. Viņš pats būtu priecīgāks, ja būtu sanācis kaut kas, kaut vai krāteris (labāk maziņš), ka tikai amulets iznīcināts.

- Man vienalga, kuri nāk, kuri nē, un kurš paliek maliņā, - to paziņojis, orākuls nostājās puslīdz tādā vietā, lai kādam citam nebūtu jāstāv īpaši dziļā peļķē vai jārāpjas uz akmens, un gaidīja, kad savas vietas ieņems pārējie, kuri noteikti visi bija pietiekami pieauguši, lai spētu izlemt paši, ko darīs.

[echo3]

Ereijass jau turpat vien bija, nekā īpaši nostāties nevajag, un, ja vajag, tad tie ir pāris soļi. Viņam gan ienāca prātā, ka sešstūris neiznāks, jo Safīra nav vēl spērusi Pirmo soli un nevar izmantot Metatrona dāvanu. Nu tad jācer, ka pietiks ar pieciem, un ka Tajs prot burt aizsargvairogus. Par to gan Ereijass mazliet šaubījās. Nu, ne jau par to, ka prot, bet par to, ka spēj uzburt lielu un stipru, un visiem.

Uzburiet sev aizsardzību. - Ereijass katram gadījumam ieteica. Doma par sprādzienu viņam nepatika, bet, tā kā karotājs vispār nezināja, kam būtu jānotiek, tad sprādziens ir tikpat iespējams kā neliels "čušš...".

Serafs uzbūra sev vairogu un atkal sagatavojās burt balto maģiju. Tad, ja atkal nesanāks - vienkārši ņems lāpstu un raks. Ja atradīsies lāpsta, protams. Vispār, vienalga. Kaut kas rakšanai derīgs noteikti atradīsies. Duncis, piemēram. Ereijass gaidīja, lai tie, kas nolēmuši piedalīties, nostājas vietās.

[Sindra]

Kamēr serafi runājās un prātoja, ko tālāk iesākt, zeme tā viegli zem viņu kājām notrīsēja. Varbūt to arī varēja nepamanīt, ja amuleta iznīcinātāji bija iegrimuši tādās kaismīgākās diskusijās.
Taču nākamais zemes grūdiens jau bija samanāms pavisam noteikti. Tas jau krietni spēcīgāk sakratīja zemi un lika aizdomāties, ka Ereijasa ieteikums par vairogu uzburšanu nemaz nav tik zemē metams.

Un tad tas sākās. Vietā, kur Joels bija norādījis, ka atrodas Sīlijas amulets, un kur serafi bija raidījuši savas burvestības, zeme saplaisāja un notika kas līdzīgs eksplozijai.
No zemes dzīlēm kaut kas ar skaļu dārdoņu uzšāvās gaisā. Tur, gaisā esot, strauji riņķoja, ka ar aci īsti nemaz nevarēja saskatīt, kas tas ir. Līdz šis kaut kas uzliesmoja un eksplodēja. Pēc ugunīgās eksplozijas, kaut kas apmēram dūres lielumā triecās atpakaļ pret zemi, uzraujot gaisā zemes un oļus, kā arī citus apkārt esošos gružus, un izraisīja spēcīgu triecienvilni, kurš uz visām pusēm attālinājās no krātera, kurš pavērās vietā, kur kā Joels bija teicis, atradās demonu valdnieces dotais amulets.

[Roviela]

Grasījās notikt kaut kas nelāgs, tas bija skaidrs. Joels, kurš stāvēja un gaidīja pārējos, tagad negaidīja vairāk neko, pamuka nostāk, apsēdās zemē un uzbūra sev vairogu. Viņš negribēja, lai viņu aizpūš projām un, ja kaut kas kritīs no gaisa, tas arī būtu jānovērš.
Kas tas ir, kas tur notiek?
To nenoskaidrosi, ja nemeditēsi, bet... vai tas šādos apstākļos izdosies? Joels mēģināja.

[Urdrunir]

Ho-ho-ho! Tagad gan mēs runājam par lietu! Tajs saliecies pret triecienvilni bija kā par brīnumu knapi noturējies kājās. Viņa jaka kūpēja un mati bija izspūrušāki vēl negantāk nekā kāds jelkad būtu spējis iedomāties. Ar prātam netveramu ātrumu, puisis bija paspējis uz deguna uzkabināt saulesbrilles, un tagad izskatījās viegli paplucināts, taču ar skaļi izteiktām pretenzijām uz stilīgāko vakara pozu. Savu akmeni, viņš izmisīgi žņaudza padusē un centās ne mirkļa tūkstošdaļu to neizlaist no pirkstiem.

[washulis]

Ja jau Gabriels solījās ierasties, tad iespējams varēja arī šobrīd nesteigties, uzklausīt viņa viedokli, lai arī no otras puses nagi niezēja pašiem kaut ko novest līdz galam. Fakts, ka visa šī misija no viņiem prasīs spēkus, bija skaidra jebkurā gadījumā. Tomēr Sariša tika nostājusies Joela piedāvātajā figūrā un pie Ereijasa ieteikuma par vairogu, to izveidoja, gaidot kādas tālākas norādes no pārējo biedru puses, kad sākt.

Tiesa, pat pirms šāda signāla, kā var noprast, amulets pats nolēma sākt ballīti. Sajūtot zemi zem kājām nodrebam, Sariša instinktīvi ieliecās ceļos, palūkojoties uz centru un vairogu joprojām turot sev priekšā. Būtu gan nācies noprast, ka pēkšņā, spēcīgā parādība spēs panest ne tikai uz to pašu brutālo spēku, bet arī pārsteigumu, tādēļ sekojot eksplozijai un triecienviļņiem karotāja tika nogāzta uz ceļiem, no šādas pozīcijas spējot kaut cik vēl noturēties vertikāli, ieliekot spēkus vairogā, lai eksplozijas vilnis nenosvilinātu matus vai sliktāk. Krietni sliktāk.

[Mattiass]

Izskatījās, ka serafi vairāk sliecas par labu Joela piedāvājumam. Arists gurdi paraustīja plecus un bija gatavs piedalīties piedāvātajā ballītē, lai cik tipiska serafiem tā liktos. Vispirms gan vajadzēja atrast ērtu vietu, kur patverties Safīrai, un karotājs kā reiz ievēroja tīri ērtu zemes izcilni, aiz kura nomesties, un gribēja serafei uz to norādīt, taču nepaguva. Drebēšana piesaistīja uzmanību, un tad no zemes kaut kas izšāvās.

Nebija laika pārdomām, kas, kāpēc, un kā. Ardas instinkti bija labi iestrādāti, tādēļ Arists zibenīgi paķēra dziednieci un iegrūda aizsegā, mezdamies arī pats turp, lai, ja nu kas, ar augumu Safīru piesegtu. Īsu brīdi nekas nenotika, un Arists pat mazliet jau pacēla galvu, mēģinādams saprast, kas īsti notiek, taču nākamajā brīdī atkal pieliecās. Jo sprādziens tomēr notika, un viņiem pāri vēlās triecienvilnis. Sajuzdams kaut kādus sīkus — akmentiņus? granti? šķembas? — nobirstam pār muguru, viņš saprata, ka instinkti tomēr arī šoreiz nebija pievīluši.

[echo3]

Ereijass nebija novērsies no amuleta iespējamās atrašanās vietas, tāpēc to, ka zemes drebēšana koncentrējas tieši tur, pamanīja laicīgi. Nu, cik laicīgi - bēgt nebija laika, nebija laika pat iekliegties, citus brīdinot. Karotājs tikai paguva nopriecāties, ka Joelam un Sarišai ir vairogi, un arī to viņš izdarīja pa to īsiņo brīdi, kamēr pats metās zemē. Pāri vairogam pārbrāzās triecienvilnis un nolija akmentiņu lietus. Būdams aiz vairoga, Ereijass seju zemē neslēpa un redzēja, kā izārdītajā laukumiņā nokrīt kaut kas dūres lielumā. Droši vien, ka amulets.

Vēl nepiecēlies no zemes, karotājs noteica, - Ja tāds ir arī tajās alās, tad nogruvums garantēts. - Iespējams, amuleta "svētku programmā" paredzēts vēl kāds pārsteigums, tāpēc noņemt vairogu Ereijass nesteidzās. Tikai - ko tagad darīt? Baltā maģija bija izraisījusi tādu kā atsperes atlaišanu, tātad Sīlija tieši tādu rīcību bija no serafiem gaidījusi, amuletu slēpjot. Kādu viņa nebūtu gaidījusi? Un kādu negaida šobrīd? Mēģināt sašaut ar blāsteri? Iet un ietriekt tajā dunci?

Ereijass piecēlās uz viena ceļa un palūkojās vispirms uz bedri savā priekšā, tad pārlaida skatienu biedriem. Lielākā daļa bija aizsegā vai zem vairogiem. - Taj, uzliec sev vairogu un gulies zemē! Visi palieciet guļam! - Sauciens bija pietiekoši skaļš. Nu, kas būs, būs. Vēl viens tāds sprādziens, vai arī pilnīgi nekas - Ereijass izvilka blāsteri, uzlika to uz iznīcināšanas režīmu un izšāva pa dūres lieluma priekšmetu.

[Urdrunir]

Joels laikam bija licis pārējiem domāt, ka orākuli tikai sēž zālītē, gulšņā un pārdomā dzīvi un sprāgstošus tumšos amuletus. Arī tagad izskatījās, ka viņš grasās vispirms kaut kur notupties un kādu brīdi paprātuļot. Tajs tāds nebija. Viņam vajadzēja lietas skatīt ar acīm. Kad Ereijass izvilkta revolveri un devās pie kaut kā, kas gulēja jaunajā krāterī, jauneklis sparīgi kātoja tam tuvāk. Ko vēl ne?! Viņš protestēja ar īsu ņurdienu. Es palikšu kājās. Zeme ir netīra un dubļaina. Gar karotāja sānu Tajs centās saskatīt uz ko tas mērķē.

[Sindra]

Kad visas dīvainās reakcijas un eksplozijas bija beigušās, jauniegūtajā krāterī, rēgojās kaut kāds melns un apsvilis kaut kas, kas stipri vien atgādināja dūres lieluma, liesmās apsūbējušu, akmeni.
Šaušana pa to ar blāsteri, acīmredzami, neko daudz nedeva. Šāviņi pa to noslīdēja vai nu reflektojās uz visām pusēm. Arī uz vietām, kur atradās serafi. Sēdēt vairogos laikam jau bija prātīgs ieteikums, kamēr Ereijass eksperimentēja.

Joels meditējot...
pirmkārt, jau Joelam bija visai grūti meditēt.
Kaujas vidus, vai visai saspringti brīži, īsti nav tas piemērotākais laiks, kad meklēt sevī mieru, lai iegūtu atbildes.
Bet, ja nu tā rūpīgi ieklausījās atbildēs, kuras šalkoja apkārt esošā pasaule, tad varēja apjaust, ka tagad, vieta, kur iepriekš atradās amulets, bija tāda pati, kā visa pārējā vecās rūpnīcas teritorija. Joels šajā pleķīti vairs nesajuta neko īpašu.

[Roviela]

Meditēt bija grūti. Varbūt pat palīdzēja tas, ka Joels bija noguris, izmircis, vēl joprojām izsalcis, vārdu sakot, pašsajūta nebija no spožākajām, un tādā stāvoklī viss apkārtējais sajutās labāk. Tiesa, vairāk jau dzīvu būtņu sajūtas, nevis citas, un tomēr.

Orākuls nopūtās, novāca vairogu un piecēlās.
Piegājis Ereijasam tuvāk, viņš piebikstīja karotāju, pasniedzoties garām Tajam.
- Lai kas tas tur bija, tas ir beidzis darboties, šī vieta vairs ne ar ko neatšķiras no pārējās apkārtnes.

[echo3]

Ereijass pa apdegušo bumbuli izšāva tikai vienu reizi - ja nav zināms, kas var vai nevar notikt, vālēt kārtām nav nekādas jēgas. Šāviņš noslīdēja gar bumbuļa virsmu un ietriecās krātera sienā. Hmm. Un vispār, šķiet, no blāsteriem nav nekādas jēgas... jo arī šoreiz ierocis pilnīgi neko nespēja paveikt. Klāt pienākušais Joels un pār plecu lūrošais Tajs varēja skaidri sadzirdēt, kā karotājs nomurmina, - Kādam nolūkam blāsteri vispār domāti? - Atbildi viņš, saprotams, negaidīja. Laikam būs Aristam jāpajautā, vai Ardā gadījumā nav atrodams kas noderīgāks.

Joela teiktais beidzot bija kaut kas patiesi iepriecinošs. Ereijass ielika blāsteri makstī un pagriezās pret abiem orākuliem. Pasmaidījis, viņš pajautāja, - Vai paēst paguvāt? Ejam, mašīnās ir sauss un ir ēdiens. - Sausums tika pieminēts kā atbilde uz Taja "zeme ir netīra un dubļaina". Arī lietus turpināja līt. Ereijass sāka brist uz mašīnu pusi.