"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Arists apsveicinājās ar Joela komandu, pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, un tad, iekrāmējis Lilū motociklu un painformēdams, ka tuvākie objekti tiks pārmeklēti kā pirmie, tātad — vispirms rūpnīca, atgriezās Silvā, un, ja viss bija kārtībā, uzsāka braukt. Sākumā pa galvenajiem, tad pa citiem ceļiem — kuri vien ļāva nonākt pie mērķa ātrāk. Ātruma un maršruta izvēlē karotājs centās vadīties pēc aprēķina, kā viņš vadītu Lilū tipa un lieluma mašīnu, jo tai bija noteikts Silvai drošā attālumā sekot, un, lai tā spētu pavēli pildīt, nevajadzēja pārsniegt tās iespējas.

[Roviela]

Joels brauca prātodams, vai viņi tagad dara pareizi. Gabriels pieteica uzreiz uz rūpnīcu nedoties, bet orākuls to bija pateicis skaļi vismaz divreiz, tātad tā kā nebūtu ko uztraukties - visiem vajadzēja būt dzirdējušiem. Otra lieta, ko viņš nesaprata, bet abās uzticējās Aristam, kurš šeit bija ilgāk dzīvojies, bija tā, ka serafam nekādi nebija saprotams, kāpēc vajadzēja pārprogrammēt Lilū. Vai viņi tagad brauc atļautā veidā vai neatļautā? Un ja neatļautā, vai viņus kāds nemēģinās aizturēt?
Un kas būs tad?

[Sindra]

Aristam tā īsti nebija jāuztraucas, ka Lilū nespēs turēt līdzi karotāja mašīnai. Kā izskatījās, tad arī Gabriels savus transporta līdzekļus izvēlējās visai pārdomāti. Tie bija jaudīgi un konkurētspējīgi.

Tā īsti nekas netraucēja abām mašīnām nokļūt līdz vecās rūpnīcas teritorijai.
Arista manevri pa mazajām ieliņām bija izdevušies un serafi galā bija nokļuvuši nedaudz ātrāk, par kādu pusstundu, kā tad, kad viņi brauca pirmo reizi, izmantojot Lilū vadīšanas prasmes.
Tagad, šī brauciena laikā gan Joels un viņa mašīnā esošie biedri, Lilū balsi nedzirdēja. Mākslīgais intelekts klusēja.

Izskatījās, ka rūpnīcas teritorijā nebija nekas īpaši mainījies, kopš viņi te bija pēdējo reizi.
Tāpat arī nelikās, ka šeit kāds būtu. Vismaz acīs neviens nekrita un nelikās, ka teritorijā kāds stāvētu un kaut ko gaidītu.

Kluss, tukšs. Puskrēsla. Aukstas lietus lāses pilināja. Tomēr pārāk stipri nelija.

[Mattiass]

Vadīdams Silvu, Karotājs pacentās uzmeklēt vietu, kur nolikt mašīnu tā, lai tā nebūtu labi pamanāma pa gabalam, toties ar to varētu ātri aizbraukt, un lika Lilū novietoties līdzīgi. Pie tam viņš atstāja serafiem iespēju ar Lilū aizbraukt patstāvīgi, ja vajadzēs, bet visādi citādi atstāja mašīnu Silvas pakļautībā.

Arists izlīda no mašīnas un noskatīja apkārtni. Prasījās pēc izlūkgājiena pirms ilgākas uzkavēšanās šeit. Un šai izlūkgājienā nebūtu laba doma ņemt līdzi Safīru. Serafs devās pie Lilū, aprunāties ar Joela komandu. Viņaprāt, viņam ar Meju vajadzētu iet izlūkot, Joelam ar Ereijasu vajadzētu tikmēr atrast vietu meditācijai, kas ir samērā tuvu mašīnām, un Sarišai ar Safīru vajadzētu uzmeklēt novērošanas punktu, no kura būtu ērti pārskatāma stāvvieta, rūpnīca, un Joela meditācijas vieta.

[Roviela]

Bija nedaudz dīvaini pa ceļam nedzirdēt auto mākslīgā intelekta balsi. Pat nedaudz skumīgi.

Joels izkāpa no mašīnas un paskatījās apkārt. Te viņš jau bija reiz bijis un atcerējās, kurā vietā meditēja toreiz.
- Toreiz es biju tur! - viņš ar roku parādīja Aristam virzienu. - Tumšais simbols bija tur. Amuletam vajadzētu būt tajā pašā laukumā, es to gribu pārbaudīt sēžot ārpus tā. Vietu izvēlaties jūs, karotāji, kur jums ērtāk. Man vienalga, kurā peļķē sēdēt, ka tikai tā vieta nav atklāti redzama, jo es grasos burt vairogu.

[echo3]

Jā, šoreiz viņi līdz rūpnīcai tika ātrāk, un pēc tā, kā apstājās Silva un Lilū, Ereijass saprata, ka Arists nevēlas, lai mašīnas būtu redzamas no piebraucamā ceļa. Lilū apstājās laiciņu pēc Silvas, tāpēc brīdī, kad Ereijass kāpa ārā, Arists jau bija pienācis mašīnai klāt. - Kāds ir plāns? - Gan jau vecākajam serafam tāds bija. Ereijass piekrītoši pamāja ar galvu, kad Joels stāstīja par iepriekšējās reizes notikumiem. Katram gadījumam arī viņš ar roku parādīja sargāšanai izdevīgākās vietas, - No tās vietas var labi kontrolēt visplašāko laukumu, un no tās puses ir vienīgais virziens, kā pārskatīt telpu ar simbolu. - Viņi taču te jau bija bijuši. - Joel, domāju, ka tur, aiz tās sienas meditēšanai būs laba vieta. Bet vispirms mums jāpārbauda, vai te ir droši.

[Mattiass]

— Ja kaut kas atgadās, tad atlikušajiem vajadzētu ņemt pēdu, izlūkgrupu negaidot. Tikai ar kuru no abām mašīnām? — serafs domīgi noskatīja abas automašīnas. Silva tomēr bija ātrāka.
— Es atļaušu, ka jūs Silvu arī bez manis izmantojat kā evakuācijas transportu. Ja nekas ārkārtējs nenotiek, tad Safīrai ar kādu no karotājiem vajadzētu palikt novērotājos, un būt gataviem laisties lapās, Joelam — meditēt, visticamāk, Ereijasa apsardzībā, un man, kopā ar vēl kādu no karotājiem būt gataviem iet, izpētīt tuvāk, ja novērotāji ko neparastu ievēro. Un esiet gatavi jebkurā brīdī mesties uz mašīnām un bēgt. Netēlojiet varoņus. Neatdalieties no sava pārinieka, — skatiens liecināja, ka pēdējais bija īpaši domāts Mejai. — Pat dabiskās vajadzības, ja būs, te iesiet kārtot kopā ar kādu citu.

Noklausījies Ereijasa teikto, Arists plānu papildināja.
— Labi, tad ierosinu, lai Sariša pagaidām sargā transportlīdzekļus, Joelu un Safīru, un savukārt es ar Ereijasu un Meju ietu izpētīt to vietu, kura, jūsuprāt, ir drošākā meditēšanai. Jūs te esat jau bijuši, varēsiet man parādīt, kas un kā.

Karotājs pagriezās pret Sarišu.
— Ja kaut kas notiek, nevilcinieties ne mirkli, taisieties projām, — viņš drošības dēļ atkārtoja. — Dodieties uz to otru vietu, kur alas. Kādu laiku mūs pagaidiet. Ja nebūsim, turpināsiet paši. Sadaliet daļu mantu starp mašīnām tā, lai, bēgot ar vienu no tām, jums nekā netrūktu.

Ja vien neizraisījās garāka saruna, serafs uzreiz pēc tam piegāja pie Silvas un atstāja tai atbilstošus norādījumus.

[Rouzijs]

Meja izkāpa no mašīnas un arī devās pie pārējās komandas, tumšās acis pārslīdēja apkārtnei, viss pagaidām izskatījās daudz maz droši, un patiesībā Arists maldījās, viņa šeit nebija bijusi. Ereijass un pārējā komanda gan. Tāpēc serafe zināja tikpat cik Karotājs.
- Jā, es došos tev līdzi. - Tā laikam bija ziņkārība, kas lika meitenei iet izlūkos. bet tomēr... Ziņkārība nogalināja kaķi, tikai cerams, ka ne šajā reizē. Jebkurā gadījumā meitenes skatiens aizslīdēja līdz Ereijasam, viņš taču dosies līdzi? Mejasprāt, serafs bija spējigs karotājs, tāpēc viņai patika ar viņu sadarboties.

Bet par sadalīšanos...
- Manā somā ir ieroči, es atļāvos nelielu daļu paņemt līdzi, tos arī sadaliet, ja ir nepieciešamība. - Tas arī viss, viņa bija gatava doties pildīt uzdevumu.

[Sindra]

Par drošību runājot...
Serafiem pietika attālināties no mašīnām vien kādus pāris soļus. Pieejot tuvāk vecajam graustam, kad viņi sadzirdēja no tā nākam kaut kādas skaņas. Nē, nu, patiesībā skaņas bija itin viegli atpazīstamas. Tur bija cilvēki. Tie sarunājās. Kaut ko smējās. Izklausījās pēc kāda jauniešu bariņa, kas te vienkārši raduši patvērumu, lai iedzertu un vienkārši izklaidētos.

Pēc balsīm spriežot, tur varētu būt kādi trīs vai četri cilvēki. Vismaz viena bija meitene.
Var jau būt, ka vairāk, kā četri, un varbūt, ka vēl vairāk meitenes, taču tad vajadzēja iet klāt un skatīties.

[echo3]

Pārtika, virves un lukturi jau ir abās mašīnās. - Ereijass tik vien paguva izteikt, kad burtiski pāris soļus pieejot tuvāk drupām, bija saklausāmas sarunas. Tur, iekšā. Ereijass apstājās. Drošība, tātad, ir krietni zem pieļaujamā līmeņa, vienalga, kas tur sarunātos. - Braucam prom? - Viņš negribēja iesaistīt cilvēkus maģiskās lietās, pat, ja šie cilvēki izrādītos Atkritēji. Ardas, maigi runājot, piesardzīgā attieksme pret maģiju noteikti sakņojas kādos pagātnes notikumos. Tai ir iemesls.

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija pabāzusies no mašīnas pēc Mejas, lai saprastu, ka mantas ir jāsadala un viņai jāpaliek kopā ar Joelu un Sarišu. Silvā tika atstātas Flēras mantas, kas pašķiršanās gadījumā nodrošinātu karotājiem aptieciņas funkciju. Pati serafe aizdevās līdz Lilū un pie pirmās iespējas iekārtojās tajā. Ja Sarišai vajadzēja viņu sargāt, tad gudrāk bija uzturēties karotājas tuvumā, un mašīna noteikti bija drošāka par stāvēšanu zem atklātām debesīm.

[Rouzijs]

Meja saklausīja sarunas, tur kaut kur netālu bija cilvēki, kas apdraudēja viņu uzdevumu. Hmm... ko gan tagad darīt?
- Mēs nedrīkstam zaudēt laiku... - Tad nu atkrita variants par braukšanu atpakaļ. - Šķiet, ka tie ir kaut kādi jaunieši, vismaz tā izklausās, varbūt mēs viņus varam aizdzīt prom. Iespējams, tev, Arist, tas sanāktu vislabāk, kā Karotājam, jāpasaka, ka tur nav droši un viss. - Tāds bija Mejas variants, jo viņi nedrīkstēja doties prom kā suņi, kuri iespieduši asti kājstarpē.

Paspērusi vēl pāris soļus uz priekšu serafe mēģināja saskatīt no kuras vietas nāk balsis, pat ja varbūt briesmas nedraudēja, piesardzību nevajadzētu zaudēt.

[Roviela]

Kamēr karotāji devās izlūkos, Joels palika pie Lilū. Viņa ausis arī bija sadzirdējušas nepiederošas balsis, bet tā paliks karotāju darīšana, kā to lietu tagad nokārtot. Viss jau atkarīgs no tā, kas tie tādi tur ir! Izklaidēties var visi, sākot no parastiem Ardas iedzīvotājiem līdz narkodīleriem un Attīrītājiem.
Arī sargi, kas norīkoti uzmanīt, vai šurp kāds (piemēram, serafi) nenāk, pietiekami ilgi gaidot var ļoti nogarlaikoties.

[Mattiass]

— Tas nav tik vienkārši, viņi var kļūt lecīgi. Turklāt, mēs šobrīd esam ceļā starp viņiem un ceļu. Labāk nesarežģīt lietu. Piebrauksim no citas puses, kur parasti neviena nav, un atradīsim jaunu vietu meditācijai. Viņi mūs pat nemanīs, un visiem būs labi, — karotājs noteica, un, ja būtiski iebildumi nesekoja, devās uz savu mašīnu. Nomainīt abām mašīnām stāvvietu uz tādu, kas nav gluži ceļa tiešā tuvumā. Un pēc tam jau no tās doties izlūkgājienā. Neapdzīvotām meditācijai piemērotām vietām noteikti vajadzētu atrasties.

[Sindra]

Pārskatot teritoriju, kas pavērās serafu priekšā, nācās vien secināt, ka Aristam droši vien bija taisnība. Te bija plašums, un pilnībā iespējams, ka šai pašai teritorijai varēja piebraukt no citas puses. Tā, lai drupās esošie cilvēki viņus nepamanītu.

Braucot labākas vietas meklējumos, tie serafi, kas raudzījās pa mašīnas logu, pamanīja kādu interesantu lietu. Tur, laukā, starp citiem gruvešiem, bija kāds pilnīgi melns akmens. Kas likās, ka īsti līdz galam neiederas kopējā ainā. Tāds bija tikai viens un tā īsti arī nevarēja saprast, kā tas tāds kļuvis. Jo apkārt esošie, citi akmeņi, tam nelīdzinājās.

Likās, ka melnais akmens viegli kūp.

[Pūķēns Sāra]

Ja Safīra būtu cilvēks noteikti izjustu aizkaitinājumu par tik biežu domu un plānu maiņu, bet, tā kā cilvēks viņa nav, Safīra bija mierīga un saprotoša, atkārtoti pārmigrējot uz karotāja mašīnu.

"Jūs arī to redzat?" jau tad kad viņi brauca, serafe apjautājās priekšā sēdošajiem karotājiem par lielo, dīvaino akmeni. Ja viņi to nemanīja, tad norādīja, kur skatīties. Iespējams, tas bija meklētais un, ja tā bija, tad šoreiz ar atrašanu viņiem noveicās.

[Mattiass]

Pie stūres sēdošais serafs pameta ātru skatienu norādītajā virzienā.
— Aha. Tomēr šaubos, ka tas ir meklētais. Drīzāk jau lamatas. Pārāk uzkrītoši. Lai Joels vispirms noskaidro.

Lilū sēdošie, protams, šo sarunu dzirdēt nevarēja. Viņi vienkārši pabrauca melnajam akmenim garām. Arists pacentās sameklēt kādu labu vietu meditācijai, ar to, lai novērotāji varētu paturēt acīs kā orākulu ar apsardzi, tā arī dīvaino akmeni, būdami pietiekami tālu. Lai, ja gadījumā akmens tur nolikts, lai maldinātu tuvumā esošos orākulus, kaut cik samazināt tā ietekmi pār Joelu.

Sameklējis piemērotu, svešām acīm slēptu vietu, kur novietot autiņus, Arists rīkojās tāpat, kā iepriekš — ieripināja tos tā, lai varētu nekavējoties pamest šo vietu. Un lai atkāpšanās ceļš nebūtu pārlieku klajš attiecībā pret dīvaino akmeni, kurš varēja būt bīstams. Viņam jau bija padomā novērošanas postenis, un vajadzēja arī pārbaudīt, vai domātā vieta Joelam der.

[Sindra]

Aristam izdevās atrast vietu, kur noparkot abas automašīnas tā, ka tās atradās visai tālu no centrālā ceļa. Arī tiem cilvēkiem, kas uzturējās drupās, nevajadzēja tā kā pamanīt šeit esošos serafus.
Šī vieta gan bija dubļaināka un to varēja pamanīt jau kāpjot ārā no mašīnas. Pat ar visām nopietnajām zābaku zolēm, kājas gluži vai rāvās katra uz savu pusi vai arī iegrima dubļu peļķēs.

Lietus turpināja līņāt, apkārtne bija krēslaina un tumša. Gaišāks nepalika pavisam noteikti.
Taču šeit, izkāpjot no mašīnas, vismaz nebija dzirdams nekas cits, kā vien lietus lāšu pakšķēšana pret zemi.
Vismaz nekādas balsis, nekas cits, kas liecinātu, ka serafi šeit nav vienīgie.

Meditēt gan varētu būt visai nepatīkami, jo nāksies tupties zemē, dubļos. Protams, vēl pastāvēja lielāki vai mazāki akmeņu krāvumi, taču iekārtojoties uz tiem, meditētājs paliktu visai labi redzams lielā attālumā.
Nebūtu noslēpies.

[Roviela]

Kad tā, tad tā, un Joels rāpās atpakaļ iekšā Lilū. Vietas te tiešām daudz, nav tikai viena maza mājele, var sēdēt arī kādā citā vietā.

Dīvains melns akmens! Un kāpēc šķiet, ka gaiss virs tā virmo, vai arī akmens kūp? Diezin vai amuletiem tā būtu jāuzvedas - tāds taču noteikti kā magnēts pievelk visus ziņkārīgos, kas vien to ierauga, protams, ja tas nav apburts kaut kā īpaši.
Joels garāmbraucot pamēģināja aši pameditēt, lai vismaz kaut ko noskaidrotu par šo objektu, daudz uz rezultātiem necerot - vai tad var TIK ātri? Viņš arī nemēģinātu vispār meditēt šai auto, ja Lilū būtu, tā teikt, pie pilna prāta. Tomēr, varbūt izdodas sajust objekta auru.

Galā nonākot, orākuls izkāpa un sāka slidināties pa dubļiem virzienā, kurā viņš varētu noslēpties vislabāk. Tas nekas, ka tur ir peļķes, var sēdēt arī peļķē, ja vajag. Un vajag.

[Rouzijs]

- Tas akmens kūp! - Meja neteica to skaļi, jo pārējie dīvaino objektu arī bija paspējuši ievērot, jebkurā gadījumā serafei likās, ka vajadzēja apstāties un apskatīties, kas tas tāds par akmeni ir. Bet ierosināt to Aristam? Nu nez, viņš noteikti vēlējās ātrāk nogādāt Joelu gala punktā, lai orākuls var meditēt un tikt galā ar amuletiem, bet ja nu tas akmens ir kā ceļvedis uz amuleta atrašanās vietu?

Izkāpusi no mašīnas Meja paslīdēja, par laimi viņa paspēja pieturēties pie mašīnas, lai galīgi neieveltos dubļos.
Palūkojusies uz pārējiem serafe nopūtās. Viņa izskatījās nedaudz nervoza. - Manuprāt, mums vajag pārbaudīt to akmeni, tas atrodas šīs vietas teritorijā, līdz ar to var apdraudēt arī no attāluma. Un ja pēkšņi tas akmens kaut kā aktivizējas, tad, kad Joels piemēram meditē un mēs viņu no meditācijas vairs nevaram izvilkt ārā? - Vai Arists par kaut ko tādu bija aizdomājies? Vai varbūt tas akmens varēja uzsprāgt un aizlaist viņus visus pie Dieviem.

- Es vēlos to pārbaudīt, kāds nāks ar mani? - Ja jau pirmīt bija nolemts, ka neviens nekur neiet viens pats, tad jādomā, ka kāds no karotājiem varētu viņai pievienoties. Jebkurā gadījumā meitene uzsāka doties uz tā dīvainā objekta pusi un apstājās tikai tad, kad bija jau pietiekami pietuvojusies kūpošajam akmenim.