"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Arists, skatoties uz visu šo bardaku, ieķēra ar roku matos… tas ir, būtu ieķēris, ja vien, kā pierasts ārpus Astindelas, tie nebūtu savilkti aizmugurē. Bet arī šo žestu jau labi sen nekas netika provocējis. Tā nu pirkstgali uz brīdi sastinga deniņu apvidū. Karotājam bija gana. Un, ja vēl par katru sīkumu šādas publiskās apspriešanas rīkos… Viņš nožēloja, ka uzreiz nepieņēma vadītāja vietu, ka viņi ar Meju bija tādi stulbeņi, un arī to, ka valdnieka dēlam pietrūka iespēju novest lietu līdz galam. Viņi te kāda demokrātija, tiešām?

Ak jel.

— Tā. Divi grib kristālus ņemt līdzi, divi grib pārslēpt, viena grib atstāt tepat, un viena nezina, ko ar tiem iesākt. Un vēl mums ir zvilnošs orākuls.

Gabriel, par ko tu man šo visu uzgrūdi?

— Es eju nolikt kristālus, kur paņēmu. Pēc tam kopā ar Safīru līdz aptiekai. Tad atpakaļ pie jums. Cerams, līdz tam mūsu orākuls būs izmeditējies. Meja, vari nākt, vari palikt, mēs vēl atgriezīsimies.

Ja neviens nekavēja, tad Arists tā arī rīkojās.

[Rouzijs]

- Es iešu līdzi, negribu sēdēt bezdarbībā, varbūt pie reizes varam paķimerēties gar mašīnām un nonest mantas lejā,lai ieekonomētu laiku? - Arists taču teica, ka viņam vajag kaut ko izdarīt ar Lilū, lai mašīna uzticīgi sekotu. Jebkurā gadījumā, meitene bija gatava doties, nevis vēl kādu laiku stāvēt un neko nedarīt.

[Pūķēns Sāra]

"Jā, es tūlīt," no virtuves atskanēja skanīgs sauciens, un drīz vien Safīra pievienojās Aristam un Mejai. No virtuves viņa bija labi dzirdējusi sarunu, bet savu nostāju viņa bija jau izpaudusi. Kaut gan šobrīd viņai bija jau pilnīgi vienalga par kristāliem, sākumā bija jāiznīcina amuleti, tad varēja domāt par kristāliem no kuriem viņiem nebūs nekādas jēgas, ja blakus nebūs Gabriels, kam to visu vajadzēja. Ko var zināt, varbūt valdnieka dēls aizdevās uz Astindelu pakaļ jaunai serafu komandai, kuri būtu krietni naskāki par šiem.

Savas un Flēras mantas Safīra bija paņēmusi un, pienākot pie abiem karotājiem, piespieda lifta pogu, kurā arī iečāpoja, kad durvis atvērās. Viņas sirdsapziņa bija tīra: istabiņa un virtuve bija kārtībā, pārējie paliek drošībā un mantas ir līdzi. Varbūt vienīgi Flēras lietas vajadzēja atstāt, bet skatoties, ka iepriekš pārējie bija gatavi stiept prom dziednieces lietas, tad Safīra tās labāk pieturēja pie sevis: nekad nevar zināt, kas citiem ienāk prātā. Vēl sāks dzert zāles pret aizcietējumu, domājot, ka tie ir vitamīni.

[Mattiass]

— Par pārtiku no Svētnīcas atbildīgais ir Ereijass, — Arists noteica. Galu galā, tieši Ereijass to bija savācis no ledusskapja. Pēc kristālu nolikšanas vietā serafs vēl uz īsu brīdi iegāja Gabriela guļamistabā un atstāja viņa telefonu uz naktsskapīša. Nekā cita liela nesama, šķiet, nebija.

Liftā Arists kaut kur zvanīja. Kamēr gaidīja atbildi, piebilda:
— Varam motociklu ielikt Lilū.

Pēc īsas sarunas (kuras nobeigums notika jau ārā), serafs devās uz Silvu. Šoreiz gan Safīra tiks ielaista aizmugurē — kā vienīgā dziedniece viņa bija sargājama, un Meja, vismaz teorētiski, bija viena no sargātājiem.

[Sindra]

Nekas Aristu un viņa biedrus neaizkavēja nokļūt līdz mašīnai.
Kā jau Gabriels bija teicis, Svētnīca, vismaz pagaidām, izskatījās droša un apkārt neviens, nekur neslapstījās. Vismaz ne uzkrītoši.
Arists, Safīra un Meja varēja nokļūt līdz mašīnai un doties ceļā.

[Rouzijs]

Jā, Meja noteikti vēlējās motociklu ņemt līdzi, līdz Vatrai ar to bija nedaudz par tālu braukt. Vienkārši Mejai tomēr bija ļoti maza pieredze ar šo pasauli, tāpat kā ar citām.
- Motocikls mums var noderēt. - Tumšmate pamāja ar galvu un ielika Arista mašīnā savu somu ar ieročiem un visu pārējo, viņa taču pēc tam arī brauks ar šo mašīnu.

Iekāpusi mašīnā meitene bija gatava doties uz aptieku, tikai skatiens pārslīdēja apkārtnei, kā meklējot kaut ko neparastu.

[Roviela]

Joels sēdēja "savā" virtuves mīkstajā krēslā un kārtoja domas. Viņš nemanīja apkārtējo rosību, nebija dzirdējis arī Arista teikto par "mēs tūlīt, tikai līdz aptiekai!" tēmu un to, ka kristāli tiek nolikti atpakaļ, kur bijuši.

Kad viņš izgāja no meditācijas, nekas nebija kļuvis skaidrāks, orākuls vienīgi bija atpūties, un apkārt nemanīja nekādu skaļu rosību.
- Kur tad visi palikuši? - viņš iesaucās, izstaipoties un izrāpjoties no krēsla, lai apskatītos apkārt.

[echo3]

Aizbrauca uz aptieku. Un nebūt ne visi - Arists, Safīra un Meja. Silvas komanda. - Ereijass atsaucās, jo turpat virtuvē vien sēdēja, apdomājot, ko vēl derētu ielikt somā. - Teica, ka būšot atpakaļ.

Kāds brīdis jau bija pagājis, tā ka varēja pat cerēt, ka atpakaļ būs drīz. - Kristāli pagaidām paliek tepat, jo nezinām, ko ar tiem iesākt. Kaut ko sameditēji varbūt?

[Roviela]

- Nē, itin neko, - Joels noplātīja rokas. - Biju aizmirsis, ka no šejienes kaut ko sameklēt nevar. Gabriels teica, bet es aizmirsu.

- Tad lai paliek tepat. Ko nu staipīsim līdzi, ja nezinām, ko ar tiem darīt.
Tā nospriedis, serafs vēl pa to mazo brītiņu, ko viņi ir šeit, pārbaudīja, vai kas nav piemirsies. Nē, šķiet, ka nē. Zābaki ir labi, cimdi arī ir, lukturītis būs, paga! Jāapskatās, vai nav kaut kas līdzīgs cērtei. Ja nu amulets ir iekalts kaut kur vai kā tā?

Viņš iet un meklē kaut ko darbarīkveidīgu.

[washulis]

Mums visticamāk jau der doties uz stāvvietu, gatavoties ceļam, kad viņi atgriezīsies no aptiekas. Sariša ieminējās abiem biedriem, atrodoties turpat, netālu. Ereijas, Tev vajag kādu palīdzību ar pārtiku? Kaut vai staipīšana, ja ne kaut kā vēl sagādāšana. Kas attiecās uz kristāliem - ilgi tirgoties no tiesas nevarēja. Un ja daži uzskatīja, ka te būs droši, tad jācer, ka viņi nekļūdās.

[echo3]

Ereijass paraustīja plecus, - Kas tur ko nonest lejā tās divas somas, bet paldies par piedāvājumu. Jā, dosimies tūlīt, līdzko Joels atgriezīsies. Viņš, šķiet, vēl iedomājās kaut ko līdzņemamu un aizgāja meklēt.

Kamēr viņi vēl bija turpat, Ereijass iejautājās, - Sariša, Tu dunčus paņēmi? Vakar man divas reizes no blāstera nebija nekādas jēgas, toties duncis savu darbu padarīja.

[Sindra]

OOC - Vispār jau Joels varēja sameditēt. Tikai viņam pašam vajadzēja pieņemt lēmumu, ko tad viņš galu galā, atzīst par labāko rīcību.
Un tā meditēšana jebkurā gadījumā paņem laiku, jo īpaši, ja pēc meditēšanas orākuls sanāk atjaunojis spēkus un atpūties. Tas prasa stundas.
Bet tad atkal, Arists ar savu grupu ir aizdevušies uz aptieku, kura atrodas ne gluži blakus Svētnīcai. Tad jādomā, ka laika līnijas daudz maz izlīdzinās.

Lai lieki nekavētu laiku, mēs pieņemam, ka Aristam un Safīrai aptiekā izdevās iegādāties visu, ko viņi vēlējās un Silva ir veiksmīgi atkļuvusi līdz Svētnīcai.


Lai arī Gabriela mantu glabātuvē varēja atrast daudz un dažādu lietu, tomēr tādus darba rīkus, kā cērtes, Joelam gan atrast neizdodas.

[Roviela]

Joels, neko tādu, piemērotu neatradis atgriezās virtuvē.

- Gribēju atrast āmuru vai cērti, ja jau taisāmies līst alās, tikai neatradu neko piemērotu, - viņš paskaidroja savu meklējumu mērķi un rezultātus Sarišai un Ereijasam.
- Braucam lejā, lai nav mūs īpaši jāgaida, labi?

Orākuls savāca savas mantas, ja redz, ka ir vēl kāds lieks sainis, tad to arī, lai Sarišai nav jāstiepj, un dodas uz lifta pusi.

[OOC - skaidrs! Tad viņš nemeditēja pietiekami cītīgi, ja jau nepaspēja sasniegt norādes par to, kura būtu pareizākā rīcība. Bez tā jau nevar pieņemt lēmumu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Viņš ir labi izgulējies, atpūtai ilgu meditāciju īsti nevajadzētu, turklāt viņš šim nolūkam pameditēja iepriekšējā vakarā arī.]

[washulis]

Jep, ir. Drošības pēc arī blāsteris paņemts, bet pārbaudītas metodes drošākas. Sariša aši piekrītoši pamāja ar galvu Ereijasa virzienā, iegriežoties no sāna, lai ļautu skaidrāk saskatīt somā saliktos krājumus. Varbūt ne pārlieki daudz, bet kompaktums dažkārt ir labākā dāvana divkaujās.

Joelam atgriežoties, karotāja vēl tik īsi piebilda: Varēsim lidot. Spārni pārlieki sen nav izlocīti. Un kā reiz par to iedomājoties, viņa apjauta, ka jā, ko tādu ārkārtīgi prasītos. Jo virpuļot cauri gaisa masām, vai ir daudz citu debešķīgāku izjūtu? Bet pie ierosinājuma doties viņa vēlreiz piekrītoši pamāja ar galvu. Ja nu vēl kas nebūs paspējis ietilpt abu biedru rokās, Sariša to savāks un dosies lejā ar liftu, uz stāvvietu.

[echo3]

Ereijass Sarišai pamāja ar galvu. Pateikt neko nepaspēja, jo no kaut kā meklējumiem atgriezās Joels. Cērte vai āmurs? Nu jā, maz ticams, ka kas tāds varētu būt Gabriela mantu krātuvē. Un, kā izrādījās, nebija arī.

Jā, dodamies lejā. - Ereijass paņēma Lilū atslēgas, savāca vienu pārtikas somu (jo otru jau nesa Joels), un gāja uz liftu. Ja nekas netraucē, visi kopā brauc lejā, lai sagaidītu Silvu.

[Mattiass]

Serafiem, kas nobrauca lejā, bija iespēja novērot, kā no stāvvietā noliktas Silvas rāpās ārā Arists. Ieraugot, ka Svētnīcas iemītnieki, pat nebrīdināti, laicīgi sataisījušies (kaut, ja piekasīties, sen jau vajadzēja), viņš tālāk pat negāja, bet gan, stāvēdams aiz atvērtajām priekšējām durvīm, atbalstījās pret tām, gaidīdams, kad viņi pienāks tuvāk. Vēl bija tā motocikla pārvietošanas lieta jānodara. Un Lilū jāuzlauž. Galu galā, visas tās drazas Gabrielam Ardā tāpat vajadzēja tikai Sīlijas lietas nokārtošanai, tā kā neko sliktu Arists tajā nesaskatīja. Bet, skatoties, ka viņam piespēlētie bija visai jūtelīgi tipāži, arī iedziļināties lietas sīkumos negrasījās.

[Rouzijs]

Nekas interesants pa ceļam nenotika, protams, ko gan Meja bija gaidījusi, kādu uzbrukumu? Iespējams, bet par laimi briesmas nedraudēja, tas lika aizdomāties par to, ka iespējams Svētnīca nudien bija drošībā, bet jebkurā gadījumā īpaši droši uzkavēties šeit nebija, mazums Sīlijas padotie var jau būt ceļā, gatavi nogalināt viņus visus, līdz pat pēdējam serafam.
Izkāpusi no mašīnas, tumšmate viegli pasmaidīja pārējiem, kuri bija palikuši Svētnīcā, bet vairāk neko neteikusi meitene nostājās pāris metrus nostāk no mašīnas un lūkojās uz drūmo Ardas apkārtni. Izvilkusi no jakas kabatas cigaretes, serafe vienu aizsmēķēja, skatiens noslīdēja līdz pirkstiem, kuri turēja rokās tabakas izstrādājumu, tas lika aizdomāties vai pēdējā laikā viņa pārāk bieži nesāka smēķēt, varbūt vajadzēja to izbeigt, bet tad atkal... nevajadzēja izlekt no Ardas pelēkās masas.

[Sindra]

Nekas nebija traucējis Arista grupai atgriezties no aptiekas. Tāpat, kā nekas netraucēja Joela grupai doties lejā un sagaidīt pārējos biedrus.
Svētnīcas apkārtne bija mierīga. Nelikās, ka serafus šeit kaut kas apdraudētu vai kā savādāk grasītos ietekmēt.

Arista paķimerēšanās ap Lilū likās veiksmīga.
Izskatījās, ka viņam izdevās pieslēgt visu ko viņš vēlējās un tagad no viņa paša mašīnas varēja dot komandas un vadīt Gabriela mašīnas mākslīgo intelektu.

[Roviela]

Joels pamāja sveicienu un sāka krāmēt viņu mašīnai paredzētās paunas Lilū, nemaz nepētot, ko tur ar mākslīgo intelektu dara Arists.

Orākuls palīdzēja bagažniekā ievietot Mejai paredzēto braucamo, un tad atlikai tikai pavaicāt:
- Tad uz kurieni vispirms dodamies?
Proti, uz sagruvušo rūpnīcu vai uz alām, jo tas nekādi nav uz vienu pusi.

Pēc šī jautājuma noskaidrošanas viņš sēžas auto un ir gatavs braukt.

[echo3]

Vispirms Ereijass atslēdza Lilū, lai visi, kam vajag, var tikt tajā iekšā. Pārtikas somas bija divas, un katrā no tām bija arī vismaz viena virve un tieši divi lukturi. Somu ar vienu virvi Ereijass ielika Silvā, tā, ar divām virvēm, nonāca Lilū bagāžniekā. Serafs palīdzēja arī iecelt motociklu lielākās mašīnas aizmugurē. Nu, viņaprāt, tas arī bija viss. Atlika iekāpt (ko viņš arī izdarīja) un doties ceļā.