"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Saņēmis īsziņu, Arists turpat, pie Aleksa, apskatījās, no kā tā ir.
— Sasodīts! — viņš pacēla acis uz Mārvinu.
— Tieši šobrīd es to nevaru. Tā lieta, kurā arī tu ieķēpājies. Pavēle no augšas. No manējiem. Pievērsīšos Endrjū, kolīdz tikšu skaidrībā, kas atkal noticis. Vai man tad pieteikties pie Deina? — serafs centās salikt lietas pa plauktiņiem. Cik ļoti nelaikā tas viss… Būtiskākie notikumi Ardā noteikti bija sazvērējušies notikt vienlaicīgi. Citādi vajadzība plēsties uz pusēm, kad iepriekš izdevās no šādām problēmām izvairīties, nebija izskaidrojama. Vai arī aiz visa tiešām tieši vai netieši stāvēja Attīrītāji. Lai arī kā, gaidīdams šefa reakciju, kura noteikti nesolījās būt pozitīva (serafs pats viņa vietā būtu, maigi sakot, sakaitināts, īpaši ņemot vērā, ka Endrjū lieta bija svarīga, un Aristam pašam arī nebija gluži vienaldzīgs, kas notiek), serafs jau prātā pārlika dažādus scenārijus. Dažas minūtes, lai noklausīties Aleksa atbildi un izlēktu laukā pa durvīm, vēl laiks, lai nonāktu mājās, pārtransportēt Safīru uz mašīnu, tad — uz Svētnīcu… 10 minūtēs iekļauties nelikās reāli. Uz ātru roku sacerējās atbildes īsziņa Gabrielam: Nāksies pagaidīt.

[Sindra]

~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~

Kad iepriekš Meja bija planšetē meklējusi informāciju par lokšaušanu Ardā, serafei nācās vilties. Jo šajā pasaulē neko zem tāda nosaukuma nepazina. Īsāk sakot, vai nu lokšaušana šeit neeksistēja, vai arī to sauca kaut kā savādāk.
Meitene gan varēja atminēties, ka pirms ierašanās Ardā, Gabriels bija minējis, ka šajā pasaulē loki un zobeni nepastāv. Kas arī bija iemesls, kāpēc viņi šos savus ieročus atstāja Astindelā.

Ereijasa oficiālais sveiciens Gabrielu nedaudz pārsteidza. Tomēr, tā vietā, lai atgādinātu, ka viņš taču bija teicis, ka Ardā viņiem nav jaklanās viņa priekšā, Metatrona dēls viegli pielieca galvu, atbildēdams karotāja sveicienam.

Viņš noklausījās Joela skaidrojumu un īsi pamāja, ka sapratis. Nekādus jautājumus vai komentārus, serafs šobrīd neizteica. Tik vien, ka viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie planšetes, kur bija redzamas koordinātas tām alām, kurās it kā atrodas kāds no amuletiem.

- Un, kas tev kaiš? - Gabriels uzrunāja Meju. Nevarēja nepamanīt karotājas grūtsirdīgās nopūtas un viņas vēlmi nolīst stūrī. Galu galā, Gabriels tomēr bija dziednieks un lieliski spēja sajust, ja ar kādu kaut kas nebija kārtībā.
Nevarēja gan teikt, ka viņa balss skanēja iecietīgi un līdzjūtības pilni, kā tas būtu gadījumā, ja ar Meju mēģinātu aprunāties Astindelas dziednieces, taču iespējams, ka Metatrona dēlu neiecietību un īgnumu varēja saprast, nu, kaut vai palūkojoties uz viņu.

Telefonam, viņa rokās, iedegās ekrāns, paziņojot par īsziņas pienākšanu. Izlasot Arista atsūtīto ziņu, Gabriela acis samiedzās un viņš jau grasījās kaut acīmredzami atbildēt, taču beigās, kā izskatījās, tad pārdomāja un nometis telefonu uz galda, nolēma labāk dzert kafiju.



~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Aleksa sagurušais skatiens lūkojās uz Aristu un pilnīgi droši varēja apgalvot, ka puiša uztvere bija bremzēta. Viņš acīmredzami neuztvēra, ko Arists saka.
Kad nu beigās Mārvins saprata, ka padotais atsakās pildīt uzdevumus un kaut ko mēģina iesmērēt viņam degunā, ka lūk, Aleksam tagad jāizrāda sapratne, jo arī viņš taču esot šajā lietā ieķēpājies, jauneklis atslīga savā krēslā un aizvēra acis.

- Cik vienkārši... Šobrīd nevarēt. Žēl, ka es tā nevaru. - Mārvins nopūtās.
- Labi, Morgan. - Aleksa balss praktiski nebija mainījusies, kad viņš atkal palūkojās uz Aristu. Tik vien tas, ka Alekss praktiski nekad nemēdza Aristu uzrunāt uzvārdā, ja vien nebija dusmīgs.
- Es pats tikšu galā. - viņš paziņoja un piebilda: - Pazūdi no manām acīm. -

Protams, mirklī, kad Mārvins bija apsolījis savu palīdzību serafiem par Deina dziedēšanu, viņš tā īsti nebija iedomājies, ka tas izpaudīsies šādi un ka tas kavēs viņa darbu. Bet, tad atkal... Arists jau nebija vienīgais darbinieks birojā. Galu galā, viņš arī pats varēja turpināt strādāt. Pateiks Rozei, lai sazinās ar Cietuma bloku un pasaka, ka viņš nebūs. Aleksam nebija laika kalpot par eksperimentu trusi, šobrīd.

[Rouzijs]

Serafe bija aizdomājusies un ar neko neredzošu skatienu virpināja ap pirkstu savu tumšo matu šķipsnu. Jā, viņa šeit bija, bet domas klīda pa citām pasaulēm, kurās meitene mēģināja izdomāt atbildes uz sev interesējušiem jautājumiem. Žēl, ka viņa nebija Ardas parastais iedzīvotājs. kurš uz jautājumiem meklē atbildes planšetē un nereti tā uz tiem atbild, bet pat Mejas gadījums par meklētajiem ieročiem bija neveiksmīgs. Tas bija savā ziņā briesmīgi un serafe nezināja, ko domāt, viņas prāt tik un tā vajadzēja paņemt loku un bultas līdzi, kāda starpība ar kādiem ieročiem viņa cīnās? Serafi tāpat bija labi pamanāmi visā Ardā, līdz ar to, viņas uzbrukumi būtu veiksmīgāki, tuklāt Mejai nebūtu jācīnās tuvcīņā.

Gabriela jautājums lika atgriezties šajā plānā, bet atbildēt uz to meitene nudien nevēlējās.
- Viss kārtībā. - Sausa un atgremota atbilde, kas nepateica neko. Meja ielūkojās Metatrona dēla acīs un pēc kāda brītiņa strauji novērsās.
- Pagājušo nakt slikti gulēju, tas arī viss. - Saprotams, ka viņa mēģināja melot, pat ja par slikto gulēšanu meitene teica taisnību, bet tās taču bija tikai viņas problēmas? Izstāstīs un vēl sabiedēs pārējos, labi, nē. Meja vienkārši nevienam neko nevēlējās stāstīt, tā bija tikai viņas darīšana, varbūt kādā citā brīdī serafe vēlēsies ar kādu parunāties vairāk.

Bet visi tie murgi... sāpes, ciešanas, kas pat murgos viņu vajāja bija šausmīgi, it kā jau nepietiktu ar Ardas sāpēm.
Tomēr visbriesmīgāk Mejai likās pamosties aukstos sviedros no murga, kurā viņa... pazaudēja savus spārnus. Meitene bija novērsusies un dziļdomīgi vērās savā tējas krūzītē, it kā tajā būtu atradusi pasaules brīnumus.

[Sindra]

~ ~ ~ Svētnīca ~ ~ ~

Gabriels pat pagriezās, lai palūkotos uz Meju, pēc viņas atbildes.
- Kā jau es teicu sākumā, šī nav viegla pasaule mums. Un nav jākaunās atzīt, ja tu netiec galā.

Zini, Meja, man šobrīd nav laika būt īpaši iejūtīgam un katru jautājumu apviļāt īpaši saudzīgā mērcītē, lai tev tos mēģinot sagremot, nedurās rīklē.
Nevajag mani uzskatīt par muļķi un šobrīd, lūdzu, atmet savas emocijas, aizvainojumu, sievišķās izpausmes, jo gluži vienkārši, mums tam nav laika. Mani neinteresē neko neizsakošie viss kārtībā... un tamlīdzīgas muļķības. Es redzu, jūtu, vienalga... ka kārtībā vis gluži nav.

Protams, ja tu vēlies mocīties ar saviem murgiem pati, es tev to nevaru liegt. Taču, es baidos, ka tavs stāvoklis varētu ietekmēt mūsu uzdevumu.
Tādēļ būtu jauki, ja tu atmestu sievieti Meju un būtu karotāja Meja. Bez liekām emocijām, pozēšanas.
Vai arī dodies pie Metatrona un dari viņam zināmu, ka nevēlies vairāk pildīt uzdevumu Ardā. - Gabriela skatiens vēl mirkli aizkavējās pie Mejas, pirms viņš pagriezās atpakaļ pret galdu un pastiepās pēc kafijas krūzes.

[washulis]

Sniegusi laba rīta atsveicienus un sagādājusi visiem kāroto, brokastis un tēju vai kafiju, Sariša jau bija gatava piekrist pārējiem un doties Vatras virzienā, lai ari konkrētāk adresi ieteikt nespēja, tomēr plāni mainījās, pārrodoties Gabrielam. Manāmi sliktā noskaņojumā un arī ne izcilākajā izskatā. Vai ko vaicāt? Tika nolemts par labu klusēšana, ja jau visiem ierodoties tāpat bija plānots kaut ko apspriest. Tik jāgaida ierodamies Aristu un Safīru, kuri abi tomēr kādu laiku nebija manīti.

Nosēdusies atpakaļ pie virtuves galda, karotāja lēni knibinājās ar līdz galam neiztukšoto tēju, līdz Metatrona dēls personiski nevērsās pie Mejas, pēc neizteiksmīgas atbildes par nakts miegu viņu arī nokauninot. Automātiska līdzjūtība un vēlme Meju aizsargāt lika Sarišai nemierīgi sagrozīties savā vietā, lai beigās tikai apziņa, ka Gabriels par viņiem atrodas krietni augstākā statusā, lika pievaldīties. Tā arī pašas iejaukšanās neko neuzlabotu, ja nu Meju tiešām moka vēlme šo vietu pamest. Turklāt, iespējams Gabriels bija uzvilcies par ko ārkārtīgi svarīgu. Tā jau Sariša tika domājusi, vēl pati vakar saprotot, cik maz Ardā esot, ir sasniegts un cik zaudēts.

[Rouzijs]

Un nav jākaunas, ka viņa netiek galā ar šīs pasaules sāpēm un ciešanām? Nē, nu... patiesībā, jau Meja netika galā ar sevi, pasaulei nebija ne vainas, bet kāpēc Gabrielam tik pēkšņi interesēja viņas sajūtas? Kāpēc viņš par to bija tik ļoti sācis interesēties, vai nebija vienalga?
- Ar Ardu es tieku galā. - Tas arī viss.

Bet tālākā lekcija lika tumšmatei nedaudz neiecietīgi palūkoties uz Gabrielu. Jā, aizvainojums viņā bija, emocijas šķita pārvērtušās viesulī, kas gatavs nopostīt apkārtni, bet sievišķās izpausmes? Viņas sievišķās izpausmes pilnīgi neko neietekmēja un tāpēc Meja sēdēja un klusēja, neapgrūtināja nevienu citu ar savām domām, vai tad tā nebija labāk? Vienkāršāk?
Bet Mejai pašai nelikās, ka viņas sajūtas ir tik labi jūtamas. Laikam, jau serafe tās nebija iemācījusies slēpt, kā vēlējās, eh, būt par eņģeli nebija nemaz tik viegli.

Tumšais skatiens atgriezās pie Gabriela, un viņa ieskatījās viņa acis. - Mans stāvoklis nekā nevar ietekmēt uzdevumu, es esmu gatava iet un darīt, vajadzīgajā brīdī atmest visas savas emocijas. - Acīmredzot, Metatrona dēls īsti labi nepazina serafus, kurus bija paņēmis līdzi uz Ardu.
- Es neesmu nevienu vārdu teikusi, ka nevēlos pildīt uzdevumu Ardā. - Pat lai necer, ka viņa atgriezīsies neizpildot uzdevumu.

- Ko tu darītu, ja meditējot, tev būtu grūti iztēloties Astindelu? It kā tu bez maz vai būtu padzīts no mājām? Tie ir mani murgi... - Tumšmate mēģināja nedaudz savādāk noformulēt jautājumus, ka tie ir viņas murgi, bet ne jau īstenība. Lai gan... ja jau Gabrielu interesēja... arī murgu saturu meitene varēja pastāstīt. - Manos murgos, Astindela no manis ir novērsusies, man vairs nav spārnu, nekā... - Meitene novērsās.
- Un vai tevi tas tik ļoti interesē? - Viņa klusi noteica un pievērsās savai tējas dzeršanai.

[Roviela]

Katrs ar emocijām izteiktais nepatiesais vārds griezās ausīs un pa sirdi bungoja taisni vai ar dūrēm.
Meja! Nē, nē, Nē, NĒ!!! NAV vienalga, nevienam NAV vienalga, un visi apvainojumi, noklusēšanas un pārējais - visu padara vienīgi sliktāku. Te neviens nav no stikla un trausls, vismaz tā nevajadzētu būt, un jo lielāka skaidrība visā, kas notiek, arī pašos, galvenokārt, tieši pašos - jo kopā ir labāk.

Joels taisni ar izmisīgu žestu aizsedza seju ar rokām, ieņemot gandrīz precīzu sērojošā eņģeļa kapakmens pozu.
- Meitenes! - viņš ievaidējās, šo vārdu mērķējot uz abām karotājām.
- Te nevienam nav vienalga, katrs no mums ir svarīgs, un ir svarīgi, kas ar katru notiek. Šī klusēšana, neizteikšana, skumšana pa kaktiem... mani tas beidz nost. Jūs nesaprotat? Es negribu iet uzdevumā ar karotājiem, kas mocās ar savām neatrisinātām problēmām! Bet būs jāiet, jo izvēles taču nav! Spītēšanās, un nē, nekas, viss labi, kad nekas nav labi.

Gan jau Joels pats tūlīt dabūs bārienu par šādu emociju izvirdumu, bet... viņš arī bija tikai jauns serafs, kas gribēja izpildīt uzdoto un atrgiezties Astindelā. Kādreiz to tāpat vajadzētu pateikt, jo noklusēt, nudien, vairāk nebija spēka.
Meja... viņa negaida Aleksa bērnu? Vai tāda lieta vispār ir iespējama? Vai vispār kaut kas tāds būtu noticis, kamēr viņa bija todien prom? Orākuls pētīja Meju, nezinādams atbildi uz šiem jautājumiem.

[Mattiass]

Žēl, ka nevari… Būtu priecājies, ka nav vajadzības. Bet tu, puisīt, esi šai pasaulē iestrēdzis vairāk, nekā es, tev šis dienests arī ir svarīgāks. Kaut ko tamlīdzīgu domādams, Arists ar mājienu atvadījās no Aleksa un devās ārā. Viņam bija žēl, ka nevar palīdzēt. Bet arī nekas vairs nebija sakāms.

Tā ir pavēle. Gabriels likās uzvilkts. Zinot, ka valdnieka dēls parasti ne par ko pārlieku neiespringst, veidojās dīvaina aina. Kāds viņam iespiedis asti durvīs? Vēl jau, protams, palika Flēras jautājums. Iespējams, Gabriels par viņu satraucas. Bet tad — kāpēc tieši šorīt? Nevis, kā labāk būtu bijis, vakar? Ja būtu liela steiga, tad viņi būtu izrauti no gultām nakts vidū.

Viņš brauca mājās. Drīzāk, nekā domājis. Lai savāktu Safīru. Viņas lasāmviela var palikt turpat, lielāka garantija, ka nekur neaizmuks. Tas ir, lasāmviela, nevis Safīra. Pret Safīras aizmukšanu garantiju nav, kamēr vien būs tā sasodītā balss viņas galvā.

Viņi brauca uz Svētnīcu. Ar krietnu nokavēšanos, gandrīz stunda ceļā. Ātrāk tas nekādi nebūtu izdarāms, ja vien necelto spārnos un nelidotu. Karotājs jau tā spieda ārā no savas mašīnas visu, ko vien spēja.

Tomēr serafu slepenība, Aristaprāt, bija krietni būtiskāka, nekā Gabriela noteiktie termiņi. Viņi varēja būt citā pilsētā. Valdnieka dēlam vajadzētu rūpīgāk apsvērt savas nepārdomātās pavēles. Līdz šim serafi akli darīja to, ko Gabriels bija ieteicis, un Arists bija tas, kurš viņus vilka ārā. Kā tāds uzkopējs. Pats nonākt viņu vietā, jo princim ienācis prātā pavēlēt, Arists nebūt netaisījās. Jādomā arī pašam. Vēlams, ar galvu, kas turas kaklā uz pleciem.

[Sindra]

- Šis ir vajadzīgais brīdis. - Gabriels Mejai paziņoja. - Atmet savas emocijas. Tūlīt pat. - viņš noteica, vēlreiz pagriezies pret serafi.
Metatrona dēls nenovērsās. Viņa skatiens lūkojās pretī Mejas acīm un viņa varēja skatīties viņam acīs, cik vien vēlējās. Ja vēlējās.

Gabriels jau grasījās atbildēt, kad Joels pēkšņi bija eksplodējis savās emocijās. Viņš ļāva orākulam izrunāties, cik vien tas vēlējās un pateikt visu. Gabriels pats tikmēr piecēlās un aizgāja pēc pelnu trauka. Taču palika nostāk no pārējiem, lai nepūstu viņiem dūmus virsū. Jādomā, ka lielākajai daļai serafu smēķēšana vēl joprojām negāja pie sirds.
Metatrona dēls nekā nekomentēja Joela teikto. Pat ja tas savā ziņā bija atbildējis uz Mejas jautājumu par to, vai viņiem ir svarīgs kolēģu emocionālais stāvoklis un pašsajūta.
Bet, ja ar to arī Mejai nepietika, jaunajai serafei tomēr vajadzēja apzināties, ka Gabriels ir valdnieka dēls un viņas pienākums ir atbildēt uz viņa jautājumiem, vai viņai tas patīk, vai nē.

Bet, kas attiecās uz Mejas murgiem... Gabriels nesteidza atbildēt. Viņš smēķēja. Nesteidzīgi. It kā patiešām šo procesu izbaudītu. Skatienam kavējoties pie tumšmates.
- Tas tādēļ, ka tu guli ar cilvēkiem. - viņš beigās ikdienišķi noteica. - Lai apmierinātu savu iekāri. Un tikai...
Tā īsti nav mūsu lieta. Drīzāk demonu. Bet tad atkal... - Gabriels nodzēsa cigareti. - ... nav tā, ka tu to nevari vai nedrīksti darīt. Vienkārši, Metatronam tas nepatīk. Un viņš tev viegli atgādināja, ka vari zaudēt mājas. - aizgājis pēc kafijas, valdnieka dēls iztukšoja krūzi. Tūlīt pat gan to piepildīja no jauna.

- Kādam vēl ir kāda problēma? Kāds jautājums, kas nospiež prātu un sirdi. Uz priekšu! - viņš iedrošināja, ar pēcpusi atspiedies pret virtuves skapīšiem. No šejienes bija vieglāk pārredzēt telpu un saskatāma bija arī Meja.

[Rouzijs]

Kāpēc?
Meitenes skatiens palika visai nelaipns uzlūkojot Gabrielu, bet kāpēc viņš tik ļoti vēlējās, lai viņa atmet savas emocijas? Vai viņam tās traucēja? Vienalga, Meja novērsās un lūkojās kaut kur projām no Metatrona dēla. Pašreiz viņai bija vienalga, ko viņš par serafi domāja, viņa neuzskatīja, ka šis ir īstais brīdis, lai aizmirstu par emocijām un pat ja tā bija pavēle, tumšmate tai nevēlējās pakļauties. Viņi bija citā pasaulē, nevis Astindelā, kur viņai pienāktos paklanīties Gabriela priekšā.

Joelam Meja neko neatbildēja, viņš varēja uzsprāgt ar savām emocijām, serafe tikai cerēja, ka viņa izbļaustīšanās, liks justies viņam labāk un tas arī viss. Meitene nevienam netaisījās kratīt sirdi un dvēseli, kamēr tas patiešām nebūs nepieciešams.

- Guli ar cilvēkiem... - Vārdi atbalsojās Mejas prātā, tas bija tikai tāpēc?
Serafe uz brīdi izskatījās ļoti apjukusi, ko tad viņai darīt? Tā vienkārši sanāca, tajā brīdī Meja vēlējās Aleksu vairāk par visu šajā pasaulē, vairāk par mājām.
- Jā, es saprotu, ja es to darīšu pazaudēšu mājas, tā ir mana izvēle. - Tas bija briesmīgi... Meitene aizgāja līdz Gabrielam, un arī aizsmēķēja cigareti, tikai apstājusies viņa priekšā, viņas tumšās acis uzmeklēja Metatrona dēla acis.

- Ko tad man darīt? Aizmirst savas jūtas, kas līdzinās mīlestībai? Pazudināt tās, it kā nekad nekas nav bijis? Vai to Metatrons vēlas? Varbūt es nemaz nevēlos atgriezties Astindelā, un ko nu viņš darīs? Atņems manus spārnus? Mēs viņam neko acīmredzot nenozīmējam, ja viņš vēlas mūs ieslēgt Astindelas zelta būrī un nelaist ārā. Vienā ziņā Sīlijai ir taisnība, mēs esam eņģeļi, mēs varam palīdzēt cilvēkiem, kāpēc mums būtu jāsēž mājās, un jāļauj, lai pasaules iet bojā, no naida, no dusmām, alkatības un visām pārējām negācijām? - Meja izpūta gaisā cigarešu dūmus un ar skatienu pavadīja tos. Jā, varbūt viņa nedaudz izklausījās pēc Sīlijas, bet nē, lai nu ko... nevienam serafe netaisījās darīt pāri, pat ja savā veidā vēloties palikt Ardā viņa bija nodevusi savas īstās mājās.

[Roviela]

Joels joprojām sēdēja seju rokās atbalstījis un ar muguru juta, ka nekas vēl nav beidzies. Meja nesaprata, viņa turpināja spītēties, un ja viņi visi ies bojā, tas būs Mejas dēļ. Tieši tik vienkārši. Viņai pilnīgi neinteresēja pārējie serafi, viņai interesēja tikai viņa viena pati.

Vai Meju nevar atsaukt uz Astindelu? orākuls gribēja teikt, bet vārdi palika pie viņa paša. Šobrīd, acīmredzami, karotāja neuzskatīja visus pārējos par sarunas vērtiem. Tikai Gabrielu, kuram arī viņa nevēlējās pakļauties. Ko tad viņa gribēja? Dzīve nav mūžīgi svētki, kuros var darīt tikai to, ko pats vēlies, piedevām tikai jūtu vadīts! Tā nenotiek, nekad nav noticis, bet vai tiešām dažiem, lai to beidzot saprastu, ir jāzaudē spārni? Joels negribēja Meju bez spārniem, un tas cilvēks, ar kuru viņa bija gulējusi, arī noteikti negribēja eņģeli bez spārniem. Viņa būs zaudētāja jebkurā gadījumā.

Joels nopūtās, noņēma rokas no sejas un aizgāja vēl pēc vienas krūzes kafijas. Šodien paredzama smaga darba diena, un ja tā vēl iesākas tik neveiksmīgi, tad to varbūt var pat uzskatīt par sliktu zīmi?

[echo3]

Mejas emocionālā "mētāšanās" Ereijasam likās jocīga. Mīl Aleksu? Tā, uzreiz, pēc vienas nakts? Un ko Alekss, jāsaka, par to domā? Un vai tad eņģeļu palīdzība cilvēkiem izpaustos šādi... kā bija noprotams no Mejas tālakajiem vārdiem. Karotājs pacēla acis no planšetes un paraudzījās uz Gabrielu un Meju.

Meja, ko tu darīsi, ja tev nāksies tagad palikt Ardā uz visiem laikiem? - Ereijass neticēja, ka Meja par to būtu padomājusi. Šobrīd viņi dzīvoja pie Gabriela, te bija Svētnīca, kas ļāva serafiem vismaz atpūsties no nomācošās vides. Viss bija gatavs, lai viņi varētu veikt Metatrona uzdevumu, lai varētu atgriezties Astindelā, turpināt mācīties, un, noteikti, pildīt vēl citus uzdevumus citās pasaulēs. Jo jau šobrīd viņi bija īpaši - vairums serafu nekad nedodas cauri portāliem. Protams, protams, ja viņi paliks dzīvi, bet par to Ereijass pats centās nedomāt. - Ja tu šeit paliksi tagad, mūžigi būsi Izraidītā. Ja vismaz centīsies izpildīt uzdevumu - būsi brīva atgriezties. Astindelā un Ardā.

Jautājums, kuru Ereijass gribētu uzdot Gabrielam? Ar jūtu jucekli Ereijass nemocījās, vismaz savu personīgo nē, bet jautājums bija gan, - Kāpēc ardieši neko nedara, lai izklīdinātu mākoņus un atgrieztu savai pasaulei sauli?

[Rouzijs]

- Bet Ereijass... - Meja palūkojās uz karotāju un skumji pasmaidīja, viņai viņš patika, lādzīgs serafs, saprotošāks, kā lielākā daļa. - Es neteicu nevienu vārdu par to, ka pametu uzdevumu, ja vajadzēs es ziedošu savu dzīvību, lai tikai uzdevums būtu izpildīts, un pārējie serafi būtu drošībā. - Vai tad tas nebija pats svarīgākais?

- Un vai tad ar to nepietiek? - Ko gan no viņas vēl prasa? Lai Meja pārvēršas par neiejūtīgu akmeni, kurš var vēsi pārkāpt pāri cietušajam? Piedodiet, to meitene nespēja, tas bija par daudz prasīts, bet uzdevumu viņa vēlējās izpildīt, bet tajā pašā laikā negribējās pazaudēt sevi un pārtapt par bezjūtīgu monstru.

[echo3]

Nepietiek. - Ereijass papurināja galvu. - Tev tas ne tikai jāsaka, bet arī jārīkojas atbilstoši. Manuprāt, pats svarīgākais šobrīd ir tas, lai Joels varētu pārliecināti un droši meklēt amuletus. Tas, kā Tu tagad atbildēji Gabrielam, ne tikai bija necienīgi attiecībā pret Valdnieka dēlu, bet arī viesa nemieru orākulā. Viņš taču mūs visus jūt! Viņa miers ir atkarīgs no mūsējā, un no tā, savukārt, ir atkarīgs ātrums, kādā spēsim jel ko izdarīt. Ne tikai atrast amuletus - arī palīdzēt Flērai, arī atlīdzināt Aleksam par vakardienas pakalpojumu.

Tieši tā karotājs domāja - tieši, pa soļiem, pēc kārtas, un vienmēr paturot prātā galveno mērķi.

[Rouzijs]

Mejas skatiens novērsās, viņa lūkojās zemē, līdz tomēr pacēla tumšās acis un ielūkojās Ereijasa acīs.
- Labi, es rīkošos atbilstoši. - Serafe viegli pamāja ar galvu. - Lai pērējiem vieglāk. - Viņa vāji pasmaidīja, bet skatiens uz brīdi pievērsās Gabrielam. - Es to nedaru tavā labāk, bet gan pārējo... - Tā bija vienīgā doma, kas tajā brīdī iešāvās meitenes prātā, jo tomēr līdz galam valdnieka dēlam viņa neuzticējās.

Aizgājusi apsēsties uz palodzes serafe aizvēra acis un mēģināja norobežot savas emocijas, un kad tās atvēra domāja tikai par amuletiem un to atrašanu, par uzdevumu izpildi.
Bet tikmēr no viņas cigaretes gaisā cēlās viegli dūmi. Smēķēšana, laikam jau bija kļuvusi par atkarību, tas arī tracināja.

[Sindra]

Laikam jau Gabriels vēl nebija pamodies, attapies, vai kādi citi iemesli, viņu padarīju pārāk lēnu, lai spētu izsekot un reaģēt uz to, kas norisinājās viņa priekšā.
Mejas un Ereijasa saruna.
Joela attieksmes nepārprotama demonstrēšana.

Metatrona dēla skatiens kavējās pie Mejas, kura kūpināja cigareti viņam sejā un čukstēja savu atzīšanos mīlestībā, piesaucot vēl Sīlijas vārdu. Tā bija savāda sajūta. Un iespējams, ka pārdomas, kāpēc abas serafes, par attaisnojumu savu iegribu īstenošanai, piesauca mīlestību, bija iemels, kāpēc Gabriels neko tā arī Mejai neatbildēja. Viņš pavēra muti, kā gatavojoties sākt runāt, bet tumšmate, jau bija paspējusi uzgriezt muguru un doties atpakaļ palodzes virzienā.
Gabriels aizvēra muti.

Metatrona dēla skatiens domīgi pavadīja Meju. Tumšās acis uz mirkli pievērās un ļāvis pirkstiem izslīdēt caur matiem, pirms Gabriels palūkojās uz Ereijasu.
Nu ja. Tas jautājums par Ardu un sauli.
- Es nezinu. - viņš atbildēja paraustījis plecus. - Tā ir viņu darīšana. Tas droši vien tev jāprasa ardiešiem. Es neesmu šeit, lai labotu viņu kļūdas. Tikai savējās. - Gabriels noteica.

[Rouzijs]

Patiesībā Mejai visvairāk sāpēja sirds sava stulbuma dēļ, viņa labi apzinājās, ka Aleksu visticamāk vairāk nekad mūžā neredzēs, vismaz serafei tā bija sācis šķist, un viņa kā muļķe bija atdevusi savu sirdi un dvēseli viņam. Tās bija dusmas uz sevi, par to, ka viņa kā prasta cilvēku sieviete bija tā atdevusies pirmajam ko satika. Tas bija nepareizi, bet tā greizsirdība, ilgošanās un domas, tai vajadzēja būt mīlestībai, tas bija kaut kas vairāk kā parasta pieķeršanās, bet taisnība, šīs sajūtas vajadzēja norobežot no visa. Aizmirst, iespējams, mēģināt nekad vairs neatcerēties.

Ja vien viņa būtu parasta meitene, tad visticamāk izplūstu gaužās asarās, bet kā serafe, paldies Dievam, viņa to nedrīkstēja atļauties.
Cigarešu dūmi pazuda, paliekot pirkstos tikai izsmēķim, pie tā skatiens aizkavējās. Piecēlusies un izmetusi to, serafe atgriezās pie palodzes un apsēdās meditēšanas pozā uz grīdas. - Kad jūs izlemjat doties uz Vatru vai arī sākat kaut ko pārspriest, pabakstiet mani. - Un viņa aizvēra acis, lai uz brīdi pārliecinātos, ka nekas nebija mainījies, ka Metatrons joprojām viņai mēģina parādīt savu attieksmi.

Tumšmate ļāva saviem spārniem parādīties un nemēģināja maskēties, ka nav eņģelis, vismaz uz brīdi, kamēr domas tiek sakārtotas tā, lai vairs netraucē pildīt uzdevumu.

[Mattiass]

Silva piebrauca pie Svētnīcas. No tās izkāpa divi stāvi. Brīdi vēlāk augšā uzbrauca lifts un atrija divus serafus.

Arists pārlaida skatienu pār telpu, skatienam apstājoties pie Gabriela.
— Vai izsaucāt? — balss izklausījās bezrūpīga. Ja Gabriels arī lūkojās uz Aristu, viņam varētu būt skaidrs — īstenībā ir citādāk.

Valdnieka dēla nozušana un vēlāka parādīšanās ar pēkšņām (cik nu reālām) pavēlēm solīja nepatikšanas, lai arī kādas tās būtu.

[Sindra]

Jā, jā. Viss bija tieši tāpat, kā iepriekš. Mejai nepalīdzēja spārnu izsaukšana. Un pat, ja Mejai tie vēl bija, sajūtas tik un tā bija tādas pašas, kā iepriekš. Nekādas sapņošanas par Astindelas pļavām, rotaļām ar zvēriņiem un ko nu vēl melnmate tur meklēja. Nekā.
Metatrons nemainīja savus lēmumus tik ātri. Ja tas varētu kalpot jaunajai serafai par mācību.

Gabriels aizgāja līdz Mejai. Viņa plauksta uzgūla uz meitenes pieres. No tās izstarojās siltums. Patīkama sajūta, kas sniedza mieru.
Bet tikai mieru. Viņa tik un tā neatguva zaudēto Astindelas sajūtu. To Gabriels nespēja atgriezt, vai arī nevēlējās.


Svētnīcā atgriežoties Aristam un Safīrai, serafs atrāva roku no Mejas pieres, mierinošā sajūta gan tik un tā palika ar meiteni. Tikmēr Gabriela skatiens pievērsās Aristam un Safīrai.
- Es satiku Sīliju, šodien. Mēs nespējām vienoties par Flēras atbrīvošanu. Un man vairāk nav laika. Tādēļ tagad būs tā. - Metatrona dēls aizgāja atpakaļ līdz virtuves galdiņam, kur bija stāvējis iepriekš un paņēmis no plaukta divas krūzes, ielēja tajās kafiju un paslidināja uz Safīras un Arista pusi.
- Arists būs jūsu komandas līderis un jūs viņam klausīsiet. Darīsiet to, ko viņš liks. Nekādas brīvdomāšanas, klejošanas uz savu galvu, nekā tāda. Viņš atbild par katru jūsu soli, jūs pakļaujaties viņam, jo viņš ir karotājs, viņš vislabāk pazīst Ardu.

Savukārt, tu, Arist! Aizmirsti par savām Ardas lietām, tu būsi kopā ar savu komandu un pieskatīsi viņus. Visu laiku. - tāda, lūk, būs jaunā kārtība.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 29.07.2013 00:18

[Rouzijs]

Viss bija tieši tāpat, nekas nebija mainījies, tikai Meja ieguva mieru, kuru pirmīt nebija īsti ieguvusi. Bet atverot acis no sajustā pieskāriena bija skaidrs, no kurienes šis miers nāca. Pat ja tumšmate īsti līdz galam nebija atguvusi Astindelu, tad šis miers bija tieši tas, kas viņai vajadzīgs. Protams, nebija iepriecinoši, ka Metatrons viņu bija izlēmis pārmācīt svešā pasaulē, kuras emocijas nomāca, un it kā viņam diži interesētu serafu liktenis, ja jau pats iepriekš sūtīja visādos uzdevumos. Bet lai jau paliek, lai viņš dara, kā uzskata par pareizu, Meja darīs kā viņa uzskatījās par nepieciešamu darīt.

Tomēr tumšais skatiens uzmeklēja Gabriela acis pirms viņš bija devies atpakaļ uz vietu, kur iepriekš stāvēja. - Paldies. - Meitene klusi nočukstēja pateicības vārdu.

Apsēdusies pati uz palodzes, viņas skatiens tālāk nopētīja Aristu un Safīru, bet Gabriela vārdi...
- Es pieņemu, ka Sīlija ir atkal draudējusi, ka mums kaut ko nodarīs, ja tu esi šādi reaģējis un liec Aristam mūs pieskatīt, tā ir vai ne? Vai arī es kļūdos? - Vismaz tā varēja likties, ne jau par velti, viņus uzgrūda Aristam.

- Ar Flēru taču viss ir kārtībā? - Jo Meja joprojām jutās vainīga par to, ka dziednieci nenosargāja. Un vainas apziņa grauza.