"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass bija tuvu, bet ne gluži tik tuvu kā Meja. Pie tam viņiem abiem iznāca skriet gandrīz pa vienu taciņu. Cerams, ka Joels iznāks no meditācijas, sadzirdot Mejas saucienu, bet, ja nē? Karotājs, tāpat skrienot, palēca sānis un aizspēra nelielu akmentiņu uz Joela pusi. Zemu, lai trāpa pa celi, nu, ļaunākajā gadījumā pa roku vai muguru. Tam vajadzētu līdzēt. - Joel, uz mašīnu!

Nesamazinājis tempu, Ereijass skrēja pie Lilū, lai to ātri atslēgtu. Mašīnas durvīm jābūt vaļā. To paveicis, Ereijass pagriezās un, tāpat kā Meja, pacentās nosegt ceļu starp neredzēto radījumu un Joelu. Rokā karotājs turēja dunci. Blāsteris bija nolikts - jēgas no tā tāpat nekādas.

Ereijass cerēja, ka nenāksies izmantot aizsargvairogu. Cilvēki bija netālu, un viņš pats paliks pavisam bez spēka.

[Roviela]

Nevarētu teikt, ka Joels būtu meditējis gluži veltīgi, tomēr par to, vai rezultāti ir gribētie, viņš pats skaidrībā nebija.
Orākuls būtu meklējis vēl, pacietīgi un neatlaidīgi, bet viņu iztraucēja pēkšņs trāpījums ar kaut ko cietu.
Joels atvēra acis, uzreiz nespēdams atslēgties no virspasaules, samirkšķināja acis un ieraudzīja, ka viņam virsū nesās kaut kāds briesmeklis.
Ar ausu galiem sadzirdējis komandu - uz mašīnu, viņš lēcā kājās, lai skrietu, paslīdēja, gandrīz nokrita, noturējās, ar plaukstu iegrābjoties slapjajā zemē, tad skrēja, cik kājas nesa.
Mašīna nav tālu. Paspēs? Nepaspēs? Bet ko abi karotāji?

Ja izdodas laimīgi tikt līdz auto, Joels lec iekšā un liek Lilū iedarbināt motoru, atvērt vaļā durvis, lai karotājiem nav vēl tās jāver arī, un būt gatavai ātri braukt.
Vajadzētu piezvanīt Aristam, bet viss notiek tik ātri!

[Mattiass]

— Mazliet. Bet darbs paliek darbs, — Arista atbilde Aleksam. Tomēr, protams, nelāgi. Serafs bija vēlējies šo dienu pavadīt produktīvāk, raugoties no serafu uzdevuma perspektīvas. Bet nekā. Bija vērts padomāt par garu atvaļinājumu. Tad kā reiz tiktu galā ar serafiem, tiktu vaļā no viņiem, un varētu turpināt dzīvot. Tad atkal… ar šo haju darbā labāk uz pārlieku daudz necerēt. Tomēr mēģināts nav zaudēts.

Kā iepriekš, tā kā Alekss pats neko nestāstīja, Arists viņam lika mieru līdz apmēram pusceļam, koncentrēdamies uz ātrāku nonākšanu galā. Pēc tam apjautājās:
— Vai kaut ko noderīgu atradi?

[Sindra]

~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Joelam ieklausoties savās sajūtās un palūkojoties pasaulē, kā to bija sakārtojusi Tiara, bija pavisam viegli atrast nopostīto rūpnīcu un tur esošo tumšo enerģiju.
Koncentrējoties viņš atrada arī vēl vienu šādu vietu, netālu no Stonas. Kas tur atradās, meditējot gan bija grūti pateikt. Par trešo amuletu bija skaidrs, ka Joels to šobrīd sataustīt nespēja un viņam visticamāk vajadzētu izvēlēties, kādu citu meditācijas vietu, tuvāk Vatrai.

Ereijasam izdevās atslēgt mašīnu un pat aizkļūt līdz Mejai, lai palīdzētu piesegt orākulu.
Joelam izdevās aizkļūt līdz mašīnai un Lilū pat nesāka neko iebilst par pasažiera netīro apģērbu un steigu, kādā tika izteiktas pavēles.
Acīmredzami ārkārtas situācijās, Lilū atmeta savu koķetēšanu, vai raksturu pilnībā.

Serafi jau varētu, taču, Meja bija palikusi cīņas gatavībā ar pēkšņi uzradušos radību. Tā pieskrēja melnmatei tuvāk. Taču nelēca. Un pat nemēģināja noķert bēgošo Joelu.
Radība pavēra muti un līdz ar gārdzošu skaņu no tās mutes izšļācās plata, spēcīga, zaļganas nokrāsas skābes strūkla. Lieki piebilst, ka radība mērķēja pa Meju un Ereijasu.



~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Jā, darbs paliek darbs. Alekss pamāja. Neko vairāk par atvainošanos viņš nevarēja piedāvāt.
Klusēdams un izskatīdamais visai skumjš un noguris, jauneklis, šķirstīja planšetē atrodamās informācijas lapas. Tik vien pēc Arista jautājuma, gluži, kā izrauts no citas pasaules, Alekss palūkojās uz Aristu.
- Aj, nē... tā ir planšete ar lietu, pie kuras Endrjū strādāja. - kolēģa mašīnas ierakstus, viņš vēl nebija skatījies. Un ja godīgi, Aleksam briesmīgi negribējās to darīt. Viņš katrā ziņā, centīsies attālināt mirkli, kad nāksies pievērsties no mašīnas savāktajam diskam, pēc iespējas tālāk.
- Ja vien nebūtu tā atgadījuma ar manu moci, es domātu, ka viņu nogalināja šīs planšetes dēļ. - Alekss izslēdza planšeti un viņa skatiens domīgi vērās ārā pa logu.
- Es tevi iecelšu par Deina vietnieku. - viņš paziņoja savu lēmumu Aristam. Un tas nekādi nebija noformulēts, kā jautājums, vai Morgans vēlētos. Tas tika pasniegts, kā fakts.

[echo3]

Radījuma izturēšanās bija dīvaina. Kamēr tas skrēja, viss bija saprotams, bet tas, kas notika tālāk, Ereijasu pārsteidza. Brīdī, kad radījums apstājās, viņš nesajuta to, ka dīvainais četrkājainis būtu nomierinājies. Radījums arī nebija apstājies, lai atspertos lēcienam - kas vienalga būtu dīvaini, jo lēkt ir ērtāk pēc ieskrējiena.

Ereijass pacēla roku ar dunci, kad radījums piepeši viņiem ar Meju uzspļāva kaut ko zaļu. Karotājs metās sāņus, cenšoties izvairīties, un nevilcinādamies meta dunci uzbrucēja atvērtajā rīklē. Tā kā otra dunča Ereijasam nebija, viņš izvilka blāsteri. Jau velkot ieroci no kabatas, pārslēdza to uz iznīcināšanas režīmu un izšāva vairākas reizes pēc kārtas.

[Mattiass]

— Tu esi galīgi traks? — Arists mierīgi painteresējās. — Tu zini, kas es esmu. Ja man pievērsīs pastiprinātu uzmanību, tas nebeigsies labi. Turklāt man vēl ar šiem jātiek galā, lai viņi iespējami ātrāk pazūd no Ardas. Un tam man vajag laiku, kuru tu grasies atņemt. Gribi iecelt par vietnieku Deinam — vispirms piešķir atvaļinājumu.

Nemaz nerunājot, ka strādāt pie Deina nebūs nekāda medusmaize. Toties taktiskās plānošanas prasmēm tas neapšaubāmi nāktu par labu. Ja nu gadījumā Metatrons tomēr izlemj, ka viņam Aristam ir labāks pielietojums padomā.

— Starp citu, kā es izpelnījos tādu svētlaimi? — ar ironiju uzdots jautājums. Arista vietā šobrīd noteikti gribētu būt daudzi Karotāji.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

- Es atvainojos? - Alekss pavērās uz Aristu. Nē, nē... viņš nebūt negrasījās atvainoties. Un arī lieliski bija sapratis, ko Arists viņam tikko pateica. Atvainošanās bija izteiksmes līdzeklis, lai liktu serafam saprast, ka tā jau nu gan gluži nebūs. Viņš Aleksam nediktēs savas prasības, pat ja īsti iepriekš Mārvins nemēdza sevi pozicionēt, kā sazin kādu bosu padoto priekšā.
- Tu esi karotājs. Mans padotais. Šajā pasaulē šis darbs un pozīcija ir tev pirmajā vietā, vismaz no mana skatu punkta. Un mani neinteresē tavas privātās problēmas. Tev nāksies iztikt ar laiku, kurš tev paliks pāri pēc darba. - jauneklis paziņoja.
- Es nevaru tev piešķirt atvaļinājumu tagad. Es domāju, ka tu pats to lieliski saproti. - Aleksa galva atslīga pret mašīnas loga stiklu.

Svētlaime, vai ne svētlaime... Alekss viegli paraustīja plecus.
- Tu esi eņģelis. Es ticu tavai lojalitātei. Es zinu, ka varu tev uzticēties. - tieši tik vienkārši.
Un ja jau par uzticēšanos... - Es neuzticos Deinam. - Tādēļ Aleksam vajadzēja kādu, kurš Kārteru pieskata, ja tā varēja izteikties.

[Mattiass]

— Slikti, ka uzticies, — Arists konstatēja. — Acīmredzot esmu ar šo nodarbi aizgājis pārāk tālu. Nu ko, mācība nākotnei. Neuzticies nevienam. Un neatvainojies, — viņš pasmīnēja, vilkdams priekšnieku uz zoba, — priekšniecībai tas nepiestāv.

Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kādēļ Deins Aleksu nenovērtēja. Aleksa izturēšanās pret padotajiem dēļ. Toties ziņa par Aleksa neuzticēšanos Deinam Aristu mazliet pārsteidza, bet arī uzlaboja serafa domas par šefu.

— Par manām privātajām problēmām… Tās ir arī tavas problēmas. Vai arī tu iedomājies, ka, ja kāds no tiem sīkaļām nonāks Sīlijas kambaros, viņi neizdziedās visu, ko zina, tai skaitā par tevi? Starp citu, varu tevi iepriecināt. Man tikko zvanīja. Flēra, tā ir tā dziedniece, ja gadījumā piemirsi, ir pie Attīrītājiem. Tas tiešā veidā attiecas uz tevi un Deinu. Un jā, priekšniek, es zinu, kā tev ir ar atvaļinājumiem. Toties es nezinu, kā es iziešu izturības pārbaudi. Eņģeļa mīnusi.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Pēc Arista paziņojuma par Flēru, Alekss tādu mirkli vienkārši raudzījās uz kolēģi un vienkārši klusēja.
- Un kā jūs plānojat viņu no turienes dabūt ārā? - jā, viņš vēl nevēlējās lietot formu: kā mēs viņu dabūsim ārā. Lai gan Aristam nenoliedzami bija taisnība. Problēmu nudien bija kļuvusi par viņu kopējo. Kāpēc tieši Flēra? Un kā tas bija noticis?

Nē, nē. Ne par kādiem atvaļinājumiem pat nevarēja būt runa.
Pārbaudes? Jā, kopš Deina nelielās neveiksmes, tās draudēja viņiem visiem, pat Rozīti ieskaitot.
- Vai tad dzīvot sāpēs un ciešanās nav tavs normālais stāvoklis? - Alekss palūkojās uz Aristu. Tam, protams, bija neliela joka pieskaņa. Lai gan, ko gan viņš zināja par eņģeļiem.
- Sakodīsi zobus un iziesi. - Vai tad tā bija lielākā problēma?

[Mattiass]

Arists pat iesmējās, tiesa, ne pārāk jautri.
— Jā, sakodīšu zobus un iziešu. Tiešām ceru, ka ar manu pieredzi pietiks. Nē, tas nav mans ikdienas stāvoklis. Mēs nākam no vietas, kuru tu droši vien uzskatītu par paradīzi. Es Ardai esmu iemanījies pielāgoties. Viņi — nē. Man jau arī laika bija vairāk. Un manas domas par normālo stāvokli tu varēsi uzzināt kādreiz, kad mums būs laiks atpūsties un iedzert, ja vēlēsies. Kad visi šie mēsli būs kaut puslīdz nokopti. Bet par pārbaudēm man nav pilnīgas pārliecības.

Kā jūs plānojat? Labs jautājums.
— Tikko vispār uzzināju, ka tas noticis. Viņus laikam piečakarējuši. Sīkumus, kā parasti, no viņiem būs jāizkrata klātienē. Jādomā, viņiem varētu pietikt prāta nemesties kaut kur pa galvu, pa kaklu. Vismaz tā ceru. Vēl viņi pieminēja, ka tur bijusi Sīlija, kura arī savāca Flēru. Tā ir apburoša būtne, ar kuru nealkstu iepazīties personīgi, jo jebkurš šeit esošais eņģelis vai cilvēks viņai tiešā sadursmē zaudētu. Viņa ir gadsimtiem sena, ar tikpat garu pieredzi un spējām, kuras neņemos aplēst.

[Pūķēns Sāra]

Laiks, kuru nācās pavadīt vienai pašai mašīnā, bija mokošs. Māsas balss prātā atskanēja bez brīdinājuma, bet tāpat kā iepriekšējā dienā tā drīzāk deva mierinājumu nekā vēlmi apklusināt saucēju. Toties skumjas… tās kā vējš ietika jebkur, liekot bezspēkā sažņaugties sirdij. Ja vien Silva nebūtu aizslēgta (un Safīra bija pamēģinājusi atvērt durvis), viņa būtu devusies pie māsas. Kurš gan, sajūtot tuvinieka nelaimīgo stāvokli, nevēlētos palīdzēt? Sīlija nebija pelnījusi izjust ko tādu, un to nemainīja viņas sliktie vai labie darbi. Neviens nebija pelnījis izjust tik smeldzošas skumjas. Pat dēmoni. Viņi visi tomēr ir dzīvas radības.

Kas izraisīja šādas emocijas? Kas tik pēkšņi bija noticis? Vai arī māsa visu laiku tā jutas?
Safīra aizvēra acis un atslīga. Viņa centās saprast, kas varētu būt cēlonis. Gluži kā aklais, kas taustās pa tumsu, cenšoties atrast suņa-pavadoņa saiti, nevis iebāzt tam rīklē roku. Gluži kā putns, kurš seko drumstalu sliedei, cenšoties piesargāties no lamatām galā.

A kvadrātā atgriešanos Safīra nesagaidīja ar īpašu reakciju ķēdi, turpinot eksistēt uz aizmugurējā sēdekļa. Vīriešu sarunu viņa dzirdēja, bet tajā neiedziļinājās. Bija skaidrs: ir nepatikšanas, bet tādas tak ir visu laiku.

[Rouzijs]

Tas radījums uzvedās dīvaini, Mejai nācās lēkt nostāk, lai izvairītos no tās skābes strūklas, kas šāvās uz viņas un Ereijasa pusi. Piezemējusies akmeņu kaudzē, melnmate nobrāza plaukstas un sasita ceļus, bet vismaz skābe nebija trāpījusi. Laikam vajadzēja bēgt, pat ja serafei likās, ka šo briesmoni vajadzētu piebeigt, tā bija dabas kļūda, kas visticamāk sekos viņiem līdz pat Svētnīcai.

Iespējams, tikai ja pārējie būtu līdzās, to mošķi būtu vieglāk piebeigt, jo meitene kaut kā neticēja, ka dēmonu varētu nobeigt ar cilvēku ieročiem. Ja nu viņa izmantotu Gaismu? Pat ja labāk būtu mukt...

Meitene pagriezās pret radību un... - Ar Metatrona doto spēku, es iznīcinu tumšo radību. - Varbūt nostrādā, ja ne... viņa skries uz mašīnu.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Alekss lūkojās uz kolēģi, taču, godīgi sakot... neko jau viņš ieteikt nevarēja. Vai varbūt varēja? - Tu vari mēģināt nošmaukties. - sameklējis mašīnas atvilknē rakstāmo un papīru, puisis uzzīmēja cilvēka muguras kontūru.
- Tev ir jāsasprindzina četri muskuļi, tieši tādā secībā, kā es te uzzīmēšu. - viņš uzvilka apli, rajonā zem kreisās lāpstiņas, un pierakstīja pie tā ciparu viens, otrs aplis bija pa diagonāli uz leju pie jostas vietas muskuļa labajā pusē. Tad cipars trīs, taisni augšā, labajā pusē, pretī ciparam viens un cipars četri, pretī ciparam divi, pa diagonāli uz kreisās puses jostas vietas muskuli.
- Kristāli iedarbojas uz nervu punktiem. Saspringušie muskuļi, izveidos... sauksim, to par dabīgu vairogu un tu nejutīsi sāpes. Taču tu nedrīksti sasprindzināties pirms viņi sākuši un tev nevajadzētu pārsniegt 250 balles. Citādāk tas liksies aizdomīgi.
Un, ja tu kādam par šo izstāstīsi, es tevi nožņaugšu pats savām rokām. Pavisam nopietni. - Alekss paziņoja, iemetis rakstāmo un apzīmēto lapu mašīnas bardaciņā.
- Domāju, ka pārējās pārbaudes problēmas nesagādās. - tas patiešām bija viss, kā viņš varēja palīdzēt. Alekss zināja, ka šī krāpšanās arī nebija gluži vienkārši pielietojama un prasīja augstas koncentrēšanās spējas, taču iespējams, ka ar šo Morganam sanāktu labāk, nekā ar pārbaudi normālā veidā.

- Jā. - viņš atrauca. - Man ir bijis tas gods iepazīties ar Sīlijas neatvairāmo pievilcību. - Alekss sarkastiski novilka.
Vispār, ja godīgi, jauneklis pat nesaprata, kā Arists spēja palikt tik aukstasinīgs. Varbūt vaina bija tajā, ka viņš nekad nebija pabijis Attīrītāju pagrabos, atšķirībā no Aleksa? Viņš pat nespēja iedomāties, kā Flērai tur... kamēr Alekss to visai labi apzinājās?
- Viņa nav to pelnījusi. - Mārvins novilka. - Viņa ir ... jauka. - Pārāk jauka. Taču tas bija tieši Ardas gaumē. Samalt, kā ar dzirnakmeņiem, tieši tos jaukākos.
- Es padomāšu, ko varu darīt. - Alekss noteica.


~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Vietā, kur skābe saskārās ar zemi, pacēlās kas līdzīgs dūmiem un pat dzirdami nočurkstēja. Labi vien bija, ka serafiem bija izdevies izvairīties.
Radības, lai nu kas tas nebūtu, bet laikam ne jau tumšā radība, jo no Mejas burtās maģijas, tai nekas nenotika, skatiens uz mirkli apjuka, izsekojot gan Mejai, gan Ereijasam.

Ereijasa mestais duncis gan radībai trāpīja un tā spalgi iekaucās. Nācās secināt, ka tā spēja izjust sāpes un droši vien nebija robots, bet kaut kas dzīvs.
Pēc serafa izšautās blāsteru lādiņu kārtas, radība apgriezās un uzsāka skriet prom, citā virzienā.

Šajā mirklī serafus apspīdēja spoža prožektora gaisma, kas viņus nolika saskatāmus, gluži, kā uz delnas. - Nometiet ieročus un padodieties! - atskanēja pavēle, iekliegta kaut kādā ierīcē, kas cilvēka balsij lika izklausīties skaļākai. Pavēle nāca no lidojošās mašīnas puses. Pie tās arī bija piestiprināts tas prožektors, kas tagad apspīdēja serafus.

[Rouzijs]

Radījums aizbēga, tumšmate tam noskatījās pakaļ un bija jau gatava skriet uz mašīnu, lai bēgtu no šejienes projām. Šī gan bija sasodīti grūta diena, spēka tik pat kā nebija un gribējās vienkārši kaut kur atslēgties, atgriezties Svētnīcā, bet tā balss no lidojošās mašīnas puses lika domāt par to, ka viņi pat nebūtu paspējuši aizbraukt nepamanīti.

Skatiens aizslīdēja līdz Ereijasam.
- Mani spēki ir izsīkuši... - Viņa nespētu vēl cīnīties pret cilvēkiem. Roka ar to vienu blāsteri nolaidās sānis, meitenes skatiens vērās dubļainajā zemē. Viņi jau atkal bija iekūlušies nepatikšanās, vajadzēja kaut kā piezvanīt Aristam, cerība bija Joels, kurš iespējams viņiem ar Ereijasu bēgot varētu izmantot mašīnu un aizbraukt prom.
Blāsteris tika nomests sānis, kamēr viņa domāja plānu, varbūt bēgt... kaut vai skrienot. Spožā gaisma neļāva palūkoties uz augšu uz to mašīnu, Meja nevarēja saskatīt cik cilvēki tur ir, un vai viņi ir bruņoti, diemžēl.

[Mattiass]

— Visi četri jātur sasprindzināti, vai arī sasprindzina, tad atslābina, tad sasprindzina nākamo?

Ir pelnījusi, nav pelnījusi… Ardā šāda spriedelēšana bija tukša retorika. Fakts bija tāds, ka Flēra bija ieķēpāta nepatikšanās, un nebija vērts par to lauzīt galvu, ja nav iespējas palīdzēt… vai arī tomēr? Arists pameta skatienu uz Aleksu, būdams mazliet izbrīnīts. Acīmredzot iespējas tomēr nebija izsmeltas. Vai arī bija zināma cierība uz to.

— Paldies. Arī par pamācību.

[echo3]

Lai kas tas arī bija, ko uz viņiem izspļāva nepazīstamais četrkājainis, nekas patīkams noteikti nebūtu bijis, ja trāpītu. Bet nebija laika to apdomāt, jo Ereijasu, Meju un jau prom bēgošo radījumu apgaismoja stars no augšas, no lidojošās mašīnas, un skaļa balss lika padoties. Diez, kāpēc padoties? Vai radījumam nedrīkstēja pretoties? Arī šīs domas Ereijasam tikai izšāvās cauri galvai. Nu bija jālemj ātri.

Ereijass dekoratīvi izstiepa uz augšu kreiso roku, pirkstus izpletis - lai taču redz, ka nekā tajā rokā nav. Blāsteri, kas bija labajā rokā, aizmeta gabaliņu nost. Izvilka otro blāsteri un aizmeta blakus pirmajam, un uz brīdi pacēla arī labo roku ar redzamu tukšu plaukstu. Visu to darot, bet nepagriežoties uz mašīnas pusi, Ereijass izrunāja, - Prom. Bez gaismām. - Diez vai to Joels pārpratīs, un diez vai tie, augšā, sadzirdēs.

Tad Ereijass piegāja pie Mejas un apskāva viņu aizsargājošā žestā. Pārītis. Tā tam jāizskatās. Mejas ausī tika iečukstēts, - Šurp tikām ar taksi. Prom būtu tikuši, izsaucot citu. - Tad pacēla galvu uz augšu un nokliedza, - Tas šausmonis aizskrēja tur! - Un parādīja ar roku virzienu. Nu, lai kas tie tur, augšā, bija - ticami, ka Karotāji, - viņiem būtu jāapjēdz, ka nupat atbruņojuši mierīgus Ardas iedzīvotājus kaut kāda briesmoņa tuvumā.

[Roviela]

Joels dīdījās Lilū. Nu kur viņi, kāpēc vēl neskrien šurp? Viņš paliecās mazliet ārā, lai sauktu, bet ko gan sasauksi, un nepaspēja jau arī.
Meja lietoja maģiju. Redzami! Kad cilvēki bija tepat vien! Gribējās aizsegt seju ar rokām, pazust uz līdzenas vietas.

No augšas atskanēja pavēle nomest ieročus un padoties. Nē! Joels negrasījās padoties. Meja un Ereijass paliek tepat, vismaz tā orākuls saprata.
Varbūt veltīgi, varbūt muļķīgi, varbūt tā mašīna, tur augšā, redz arī Lilū un Joelu, varbūt viņi nositīsies bēgot.
Izvēles nav. Ne jau tāpēc serafi ir šeit, lai padotos, ir jādara darbs.

- Lilū, aizver durvis un neieslēdzot mekādas gaismas pilnā ātrumā uz Stonu, uz mājām. Pavēlēm, kas nāk no ārienes un nav mains dotas - neklausīt.

Viņš sataustīja telefonu un nospieda Arista izsaukuma pogu. Varbūt paspēs noziņot, kas noticis?

[Sindra]

~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

- Jāsasprindzina visi četri pēc kārtas, jānotur pāris sekundes un jāatslābinās. Tu sajutīsi. - Alekss paskaidroja. To izdarīt gan nebija tik vienkārši, kā pateikt, bet... varbūt vajadzēja ierosināt, lai Arists no sākuma pamēģina, pirms pārbaudēm, bet tagad tāpat tam īsti nebija laika.

Jaunekļa skatiens aizklīda līdz slimnīcai, kuru jau varēja saskatīt pa logu. Planšeti un disku, Alekss paturēja pie sevis un tiklīdz, kā kolēģis bija noparkojies slimnīcas stāvvietā, devās uz uzņemšanas nodaļu. Protams, pagaidot arī Aristu.

Nonācis uzņemšanā, slepenā dienesta vadītājs paziņoja, kas viņš ir un informēja par savām vēlmēm.
Karotājus laipni pavadīja uz kādu telpu, kas izskatījās pēc uzgaidāmās telpas un, nu ja. Lūdza uzgaidīt.
Laiks gāja un gāja un kaut kā neviens par Aristu un Aleksu interesi neizrādīja.
Kad bija pagājusi aptuveni stunda, Alekss paziņoja, ka dosies pajautāt, kas par problēmām. Atgriezies, viņš painformēja, ka esot kaut kādas problēmas un jāgaida vēl.

Nu neko. Alekss apsēdās un gaidīja vēl. Ko citu iesākt.
Arī otrais mēģinājums apjautāties, kas par problēmām, vēl pēc aptuveni stundas, nedeva cerētos rezultātus.
Kad Arists un Alekss uzgaidāmajā telpā bija nosēdējuši teju trīs stundas, pie viņiem atnāca nervoza paskata vīrelis, kurš stādījās priekšā, kā Sems Braunijs.
- Man ļoti žēl... - viņš noteica, bažīgi lūkodamies uz Aleksu. - Ir notikusi kaut kāda kļūda. Bet jums vairs nav iespēju aplūkot avārijā cietušo mirstīgās atliekas. Viņi jau ir kremēti. Kļūdas pēc. - ārsts stostīgi paziņoja.
Aleksam acīmredzami bija aptrūkušies vārdi. Viņš mēmi blenza uz atnākušo vīrieti, laikam jau nespējot līdz galam sagremot tikko paziņoto informāciju. Tas izklausījās pēc neveikla joka.

Aristam šajā mirklī sāka zvanīt telefons. Tas bija zvans no Joela.


~ ~ ~ Meditētāji ~ ~ ~

Pēc Joela komandas, Lilū aizvēra durvis, iedarbināja motoru, protams, ieslēdza arī gaismas, un uzsāka braukt prom no notikuma vietas. Mākslīgais intelekts nekā nebija atbildējis uz serafa komandām. Vienkārši izpildīja tās, kuras viņam bija saprotamas.

Padevušos Meju un Ereijasu pēc mirkļa ielenca bruņoti vīri. Tie turēja pret serafiem pavērstus blāsterus.
Kaut kāda kustība arī notika virzienā, kur bija aizskrējusi savādā radība.
Helikoptera radītais gaismas stars novērsās no Mejas un Ereijasa un uzsāka sekošanu Lilū.

Kādu mirkli mašīnai vienkārši sekoja, līdz Lilū ierunājās:
- Saņemta pavēle nr. 707 - mašīna apstājās ceļa malā.

Pie Ereijasa un Mejas pienāca vīrietis, tērpies karotāja formā. Noskatījis abus serafus, viņš pamāja cietokšņa virzienā. - Sekojiet man. -

[echo3]

Ereijass nemaz nedomāja Karotāju pavēlēm neklausīt. Tāpat, acīmredzami, Joelam nebija izdevies tikt prom - jo to, ka prožektora stars sekoja mašīnai, varēja redzēt. Tātad versija par taksi neder. Nu ko, draugs mašīnā, kurš nobijies no briesmoņa - arī derīgs variants. Ereijass vienīgi cerēja, ka Meja nesāks kaut ko daudz runāt vai strīdēties, jo serafes saspringumu varēja just. Galu galā, Ereijass taču bija Meju apskāvis.

Pēc pienākušā Karotāja pavēles sekot, Ereijass noglāstīja Mejai muguru, atlaida rokas un bija gatavs iet, kur nu liks.

[Mattiass]

— Būs pirms tam jāpatrenējas.
Izkāpis no mašīnas, Arists, kā jau iepriekš, parūpējās, lai tā paliek slēgta, un devās līdzi Aleksam.

Pēc pusstundas gaidīšanas Arists paraudzījās uz priekšnieku, sak, nu jau vajadzētu kaut ko iesākt. Taču Alekss izskatījās neprasti pacietīgs. Pēc pirmās Aleksa staigāšanas sāka augt pārliecība, ka viņus čakarē. Un tad tas Braunijs aizdomas apstiprināja. Nemēdz tā līķus nejauši kremēt. Nevis kļūdas, bet pavēlētās nolaidības pēc, serafs nodomāja. Viņš atcerējās tos mediķus. Viss reizē bija mazliet par daudz, lai būtu sakritība. Ko tas Alvera īsti iecerējis? Tīšām čakarē Aleksu? Lai cik stulbi nebūtu, velk Deinu uz augšu pāri līķiem, vai? Vai arī tur ir kas cits? Tas ir pat pārāk acīmredzami. Iespējams, kamēr viņi te dirnēja, atgadījies vēl kaut kas. Pēdējā laikā notikumi sekoja cits citam, kā tādā kaleidoskopā.

Jau atkal zvana. Serafu brigādei šodien ar vienu starpgadījumu bijis par maz… ? Aha, kā tad. Joels, tas pavieglais orākuls.

— Jā? — visai nepacietīgā tonī Arists atsaucās.