"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels neskatījās apkārt, viņam nebija laika tam visam. Par to nācās samaksāt, tomēr orākuls uzskatīja, ka tas ir tā vērts.
Klusītiņām iekunkstējies, saņemot pātagas cirtienu pa muguru, viņš koncentrējās vēl vairāk, lai tagad ne tikai ar maģiju, bet arī ar roku palīdzību spiestu ciet Gabriela brūci.

Varbūt vajadzēja novērsties, vēlreiz mēģināt iznīcināt simbolu un tā turētājus, bet... orākuls to neredzēja, un iepriekšējo reizi maģija pret to nebija izdevusies, kāpēc lai sanāktu tagad?
Gabrielam nedrīkstēja ļaut noasiņot, un Joels darīja, ko spēja, lai tas nenotiktu.

[echo3]

Šeit nav neviena cilvēka! - To Ereijass izsauca skaļi, sapratis, ka četri melnie, "amuletus" turošie stāvi īstenībā ir Sīlijas maģijas radīti. Protams, līdz ar šo sapratni viņš aptvēra, ka šaut pa tādiem nav jēgas un tādā veidā izjaukt Flēru aptverošo maģiju arī nevar. Doties jaukt akmeņus, tos, ārējos? Bet tie, visdrīzāk, nodrošina, lai tiešām neviens cilvēks neredzētu, kas te notiek. Doma aprāvās, līdz galam neizdomāta, jo Ereijasa balto maģiju nobloķēja Gabriels, tērējot jau tā vārgos spēkus. Nu gan bija, ko padomāt...

Mazliet gaišuma viņai būtu derējis... - Serafam taču nevar kaitēt baltā maģija! Tikai dēmonam. Vai Sīlija būtu jau pilnīgs dēmons? Tāpēc? Bet vairāk Ereijass Sīlijas virzienā nebūrās. Izmantojot brīdi, kad pati Sīlija centās saprast, kas noticis, viņš savu pēdējo balto maģiju raidīja pret simbolu, kas ieskāva dziednieci.

[Mattiass]

— Patiktu jau arī. Tikai tur serafus ātri atklātu. Žēl, jo kādu no lekcijām labprāt noklausītos.

Alekss nestāstīja būtisko; tas jau bija sagaidāms. Arists negrasījās uzspiest. Alekss zina, ka viņu tas interesē, ja tomēr tā izlems, izstāstīs pats. Un viņi tāpat jau piebrauca galamērķim.
— Citur nebija kur, — serafs ātri paskaidroja. Prātā pārlicis, viņš nosecināja, ka tiešām varēja arī bez tā iztikt. Sainītis būtu varējis droši gaidīt Svētnīcā. Bet, kas darīts, darīts.

Pametis skatienu uz aizmuguri un mazliet uzmundrinoši uzsmaidījis dekorācijai, arī Arists atstāja braucamrīku, lai steigšus dotos uz notikuma vietu. Aizejot, kā ierasts, mašīnu aizslēdza.

[Romija]

Lai kā Flēra centās, viņas kliedziens noslāpa pret simbola sienu. Dziedniece bija nesasniedzama un nevērtīga pārējiem, kamēr sēdēja iesprostota, spēku šķiešana bija veltīga. Tagad Flēra patiešām sajutās kā putns, tikai krātiņā, ar aplauztiem spārniem. Sāpēja mugura un sirds. Un tūlīt viņa sajuta vēl vienas sāpes, kad Sīlija iecirta pa Joela muguru. Bija jātiek ārā, šādi viņa palīdzēt nespēja.

Reizē ar apjausmu pie krātiņa parādījās citi balti spārni Ereijasa personā, un tūlīt arī atzinums par priesteriem. Līdz šim Flēra tiem nepievērsa būtisku uzmanību, jo bija svarīgākas lietas, bet tagad izrādījās, ka tie nemaz nav cilvēki, tikai kaut kādi tēli, maģijas uzburti māņi. "No šejienes es nevaru palīdzēt," pametusi izmisušu skatienu uz Ereijasu, pēc tam Joela un Gabriela virzienā, Flēra atzina. Viņa nožēloja, ka nezināja vairāk par tumšajiem simboliem, dēmonu maģiju, kā pret tiem labāk cīnīties, vienīgi to, ka tumsu var apkarot ar gaismu. Pat ēnās slēpjas gaisma.

Vai Flēra to varētu izdarīt viena? Meklējot atbalstu, viņa pacēla skatienu uz pārējo karalauku tieši brīdī, lai redzētu, kā Gabriela roka pasniedzās un izveidoja vairogu ap Sīliju. Flēra nespēja noticēt redzētajam, bet tas tikai vairoja apziņu, ka ir jātiek prom. Ne cīnīties, to viņa neplānoja, bet izglābties. Flēra drudžaini centās izdomāt, ko iesākt.

Palīdzēt. Dziedēt. Apsēji! Soma. Soma! Spridzekļi. Telefons. Telefons! Trīcošiem pirkstiem izvilkusi nelielo aparātu, Flēra nospieda otro taustiņu. Lai kas notiktu, pat ja ir par vēlu, pat ja viņi krīt gūstā vai vēl ļaunāk, pārējiem bija jāzina. Gaidot signālu un redzot, ka Ereijass koncentrējas uz simbolu, Flēra pret tuvāko priesteri pastiepa brīvo roku un, čukstus piesaucot Metatronu, raidīja Gaismas spēku — ne visu, jo tas arī varēja būt slāpēts, bet vismaz kādu papildu devu.

Kolīdz izsaukšanas signāls pārtrūks, negaidot pieklājības frāzes, Flēra bija gatava nodot kaut vai īsu un saraustītu ziņu, cerot, ka izmeklētājs spēs salikt kopā arī tādas drumslas. "Sīlija. Lamatas. Lilū ceļmala. Lauks." Un pat ja viņa nepaspēs, tad varbūt Arists vismaz manīs, ka ir zvanījusi — pēc norunas viņam vajadzētu saprast, ka ir noticis kas slikts.

[Rouzijs]

Bet, protams! Sīlija izvairījās no viņas dunča metiena, kā tad savādāk un vēl pie tam, serafe to noķēra it kā Meja būtu metusi viņai ar vieglu pūku. Tas taču vairs nebija nopietni. Tumšmate bija palikusi gandrīz bez ieročiem, palicis bija vien blāsteris, ar kuru noteikti nekas nesanāktu, ja vien viņai būtu loks un bultas, ja vien viņa tos varētu Ardā izmantot, tad iespējams Sīlija tiktu ievainota un viņa bēgtu pametot viņus visus šeit dzīvus.

Vai varbūt arī nē...
Skatienu piesaistīja Gabriela uzburtais vairogs, bet viņš to uzbūra pret Sīliju, pret viņu un ne pret vienu citu, pret viņu! Kāpēc?
- Nodevējs. - Serafe klusi nočukstēja, skatienam paliekot apjukušam. Tas izskatījās lielā mērā pēc nodevības. Gabrielam vajadzēja izlemt, ko iesākt ar kritušo eņģeli, nogalināt viņu vai arī kļūt par viņas paklausīgo klēpja sunīti. Vismaz pašreiz šī situācija tā izskatījās un lielā mērā Meja bija nikna.

Tikai tas duncis, ko Sīlija bija metusi šoreiz ietriecās Mejas plecā, liekot sāpēm pārņemt augumu. Tumšmate bija zaudējusi savu uzmanību Gabriela izdarību dēļ, ka pat nebija pamanījusi to, kā Sīlija uzbrūk viņai. Par laimi vismaz ievainojums nebija tik smags, kā Metatrona dēla un Meja nedomāja pārstāt cīnīties, tikai tagad viņa stiprāk juta visu apkārtējo ciešanas. Klusi ievaidējusies viņa sadzirdēja Ereijasa vārdus. - Mums ir jāiznīcina viņus. - Plauksta piespiedās pie savainotā pleca un serafe devās to ēnu virzienā. Lai pie viena no tiem apstātos un pavērstu roku uz kuras bija serafu simbols. - Ar Metatrona doto spēku, es, Meja iznīcinu tumšo radību. - Viņa cerēja, ka tas izdosies. - Gaismas vārdā! -

[Sindra]

~ ~ ~ Sīlijas Pārtijs ~ ~ ~

Apjukuma stāvoklis Sīlijas izpildījumā gan nevilkās pārāk ilgi. Pavisam drīz viņa jau atkal bija savā elementā un kontrolēja situāciju, ja tā varētu teikt.
Viņas skatiens ātri pārslīdēja serafiem, izsekojot ko gan viņi tagad grasās darīt.
Vislielāko draudu, protams, radīja tie, kas knakstījās ap simbolu.

Gaišā maģija, raidīta pa simbolu, panāca to, ka simbols uz mirkli izplūda, taču visai drīz tas atkal savācās kopā.
- Nē, nē, nē. - Sīlija noteica, nogrozījusi galvu. - Tā gluži vis nenotiks. -
Sieviete straujiem soļiem piegāja pie Gabriela un nepievēršot nekādu uzmanību Joelam, ar savu kailo, dubļaino kāju uzmina vīrietim uz skausta, iespiežot viņa seju zemē, dubļos.
- Atceries... pa vienam vien. - viņa iesmējās un tāda pati kaila, aizvākdama savus spārnus, aizsoļoja līdz simbolam un izgāja tam cauri. Sagrāba Flēru aiz pleca. Abas sievietes ieskāva maģiskas liesmas, kas strauji uzliesmoja.
Kad tās izdzisa, simbola cietumā vairs nebija ne Flēras, ne Sīlijas. Tur mētājās tikai jaunās serafes mantas. Arī zemē nokritis telefons.

Sīlijas tumšā maģija vēl kādu laiku turējās, līdz sāka raustīties, kļūt blāvāka, līdz izgaisa pavisam.
Pārmaiņas pēc, vismaz kāda maģija nostrādāja. Joelam izdevās daudz maz sadziedēt Gabriela ievainojumu, vismaz no tā vairs negāzās asinis. Lai gan brūce vēl joprojām bija un tā serafam nodarīja sāpes.
Savācies un apsēdies meditācijas pozā, Gabriels aizvēra acis. Viņa lūpas mēmi kustējās, kā lūgšanā, līdz viņš pacēla roku un uz zemes parādījās zeltains simbols. Tas ietvēra visus tuvumā esošos serafus. No simbola pret debesīm izstarojās zeltaina gaisma. Tā ieskāva un ar patīkamu vēsmu noglāstīja serafu cietušos augumus. Visi tapa izdziedēti. Izņemot, protams Gabrielu.

Gabriela skatiens uz mirkli aizkavējās pie vietas, kur šobrīd atradās tikai Flēras mantas.
Vietās, kur bija atradušies neīstie priesteri, melnoja tumši pleķi. Metatrona dēls aizrāpoja līdz vienam no tiem un uzlika uz pleķa savu roku.


~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Sagaidījis, kad arī Arists gatavs doties, Alekss ātrā gaitā devās uz ierobežoto notikuma vietu.
Ap avarījas vietu bija sastādītas barjeras, kuras savienoja gaismas strēles, kurām nevarēja iziet cauri. To mēģinot izdarīt, radās sajūta, it kā priekšā būtu neredzama siena.
Aleksam un Aristam, protams, bija pieeja notikuma vietai un viņi, ievietojot savas darba apliecības, drošības barjeras kontrolpunktā, varēja panākt, ka stars uz mirkli izdziest, izveidojot nelielu eju.

Aleksam nonākot avārijas vietā, viņu uzreiz pieaicināja vairāki kolēģi no citiem dienestiem un arī mediķi. Arists īpaši nevienu neinteresēja un varēja doties izpētīt notikuma vietu.
Nē, nu nekā īpaši pārsteidzoša jau te nebija. Vieta, kur bija atradies notriektais cilvēks. Mirušā ķermenis gan bija aizvākts. Un tad tālāk, Endrjū mašīna, kas ieskrējusi ēkas sienā. Cik nu varēja spriest, tad visai lielā ātrumā. Arī Arista kolēģa līķis no mašīnas jau bija aizvākts.

Arista telefonam pienāca izsaukums. Ja vien izmeklētājs to pamana, tad kā zvanītājs uzrādās Flēras numurs.

[Mattiass]

Apskatīdams notikuma vietu, Arists, saņēmis zvanu, arī vilka ārā telefonu — tas varēja būt darba darīšanās, lai gan ticamāk, ka tad svanīts būtu Aleksam. Taču uzrādījās Flēras numurs. Serafi nonākuši nepatikšanās? Karotājs pielika telefonu pie auss, lai sadzirdēt aprautas informācijas druskas. Sīlija. Lamatas. Lilū ceļmala. Lauks. Būtu vel varējuši piebilst — karalauks. Acīmredzot serafi nolikuši Lilū ceļmalā un visi kolektīvi kaut kādā laukā iekāpuši Sīlijas sarīkotās lamatās. Gabijs būs nošāvis greizi? Gabriel, Gabriel…

Šādā situācijā atbildēt bija bezjēdzīgi, un, varētu gadīties, pat bīstami zvanītājai. Tā vietā Arists klausījās, vai nedzirdēs vēl ko būtisku. Atceries… pa vienam vien. Sasodīts. Vai tas nozīmēja, ka kāds no serafiem nupat nolicis karoti?

Vēl kādu brīdi paklausījies, un neko īsti vairs nesaklausīdams, Karotājs, jau atkal pievērsies negadījuma vietas izpētei, bija gatavs likt nost. Pa galvu, pa kaklu nekur skriet viņš īsti netaisījās. Tiesa, iespējami drīzāk serafus uzmeklēt, protams, būs jāaizbrauc, ja šie nepārradīsies. Bez Safīras un bagāžas. Un bez Aleksa.

[Roviela]

Sīlija bija skaista un pilnīgi sabojājusies. Joelam nebija skaidrs, kāpēc Gabriels to būtni nosedza ar vairogu. Varbūt zināja, ka nekas neiznāks? Varbūt cits iemesls. Tas noteikti jāpajautā.

Viņš, aizņemts ar sev neparastu lietu, proti, dziedēšanu, nemaz nepamanīja, kā Sīlija pienāca klāt, pamanīja vienīgi brīdi, kad dubļainā pēda jau uzmina Gabriela skaustam. Labi, ka vēl neieberza dubļus ievainojumā. Oh! Orākuls centās pasargāt, un tikko attapās, palīdzēja Gabrielam piecelties.

Kaut kur aiz muguras bija spilgts uzliesmojums, un, pagriezis galvu, orākuls saprata, ka Sīlija ir nozudusi, paņemot līdzi Flēru. Briesmīgi. Vai tur varēja ko darīt? Tas nekādi nebija zināms, kā jau ar daudzām lietām šeit, Ardā.
Viņš mēģinātu atrast, kur viņas palika, ar meditēšanu, bet... tas atkal bija "Sīlijas cietoksnis", kurā bāzt savu degunu nedrīkstēja.
Gabriels būrās, acīmredzami, dziedēšana, Joelam palika labāk, brūce uz muguras sadzija.

Sekojot vecākā serafa piemēram, Joels piegāja pie tumšajiem pleķiem un uzlika arī savu roku. Esmu orākuls vai neesmu? Kāds no manis labums te, ja neko nenoskaidrošu?

[echo3]

Šķiet, Ereijass bija vienīgais, kurš visā notikumā bija palicis neievainots. Noguris gan, baltā maģija praktiski izsmelta, bet fiziski - viss kārtībā. Redzot dziestam Sīlijas uzburto, viņš pirmām kārtām noslēpa savus spārnus, atkal pārtapdams par gluži vidēju Ardas iedzīvotāju. - Paslēpiet savus spārnus! - Ja nu smagāk cietušajiem tas pašiem vēl nav ienācis prātā. Pēc brīža viņus visus varēs redzēt no šosejas.

Kamēr būrās Joels un Gabriels, Ereijass neiejaucās, bet piegāja pie Gabriela tad, kad tas lika roku uz tumšā pleķa. Ereijass notupās blakus Metatrona dēlam un pajautāja, - Tev ir iemesls ticēt, ka viņa nav pilnīgs dēmons? - Runājot, karotājs uzlika roku uz Gabriela pleca. Dziednieka spēju viņam bija maz, bet nu, kaut nedaudz paārstēt. Iespējams, Meja vēlāk var vairāk, vai arī Joelam varētu labāk izdoties. Flēras vairs ar viņiem kopā nav...

[Romija]

Centieni nojaukt simbolu, kas turēja Flēru kā ieslēgtu krātiņā, neizdevās, un tas pat īpaši nepārsteidza. Viss pārējais notika strauji, un tik pat strauji mainījās Sīlijas un Gabriela attiecības. Kurš kuru? Kas? Ko? Kāpēc? Kad Sīlija pievērsās serafiem pie simbola, Flēra nolaida roku, kas turēja telefonu. Pirksts neatrada sarunas beigšanas pogu, bet tas arī pilnīgi izkrita no prāta.

Sīlija nāca, un tas neliecināja neko labu. Flēra bija centusies viņu vairāk neizaicināt, bet laikam pietika ar to, ko viņa jau bija izdarījusi. Sīlijas roka uz pleca lika palaist vaļā telefonu un ieplest acis šausmās, līdz abas aptvēra liesmas. Serafe... maģija... liesmas...

[Rouzijs]

Viņas bija prom. Flēra un Sīlija, tas nebija nekas labs, tagad bija jādomā kā atgūt viņu dziednieci, lai gan savā ziņā tā bija Gabriela vaina un Meja šo to vēlējās noskaidrot. Vismaz viņai vairs nekas nesāpēja un dunča radītā brūce bija sadzijusi, protams, par to paldies Metatrona dēlam, bet tas diži nemainīja faktu, ka tumšmate bija īgna un pārskaitusies kā tāds nelabais veroties uz kaut ko debešķīgi labu.

Mejas ausīs ieskanējās Ereijasa jautājums Gabrielam, meitene nespēja atturēties no iejaukšanās. - Man drīzāk liekas, ka viņš nespēj izdomāt, ko vēlas ar Sīliju izdarīt, nogalināt vai mīlēt līdz kapa malai. Bet tā kapa mala ir pietuvojusies. Redzot, ko Gabriels šodien izdarīja, to, ka viņš uzbūra vairogu uz Sīliju nevis uz kādu no mums, mana uzticība ir sarukusi. Varbūt paskaidrosi? - Jā, tumšās acis mēģināja izdedzināt caurumu Metatrona dēlā, bet kā lai viņa uzticas, ka viņš nekad nav līdzās? Ka viņš vienmēr pazūd atstājot viņus vienus pašus maldīties pa nezināmu pasauli? Ko Gabriels tikmēr darīja?

- Tev būtu pēdējais laiks izlemt, ko tu gribi iesākt. - Serafe noteica aukstā tonī Metatrona dēlam un pagriezās, lai lēnām dotos uz mašīnas pusi. Vien apstājusies pie Ereijasa Mejas skatiens mainījās, tas nebija lepnības pilns, bet gan tajā atspoguļojās nožēla. - Mums vajag izglābt Flēru. - Kaut kā, pat ja nāktos pielikt visus spēkus un sajust visas Ardas ciešanas.
- Es viņu nenosargāju... tā ir mana vaina. - Tumšmate nopūtās un vērās kaut kur tālumā.

[echo3]

Ereijass, turpinādams, cik nu spēja, dziedēt Gabrielu, noklausījās Mejas pārmetošajos vārdos. Tad pašūpoja galvu, - Vairogs mani un Sīliju šodien šķīra divas reizes. Pirmajā reizē Sīlija uzbruka man, otrajā - es Sīlijai. - Ko tas īsti nozīmē, to Ereijass nezināja. Iespējams, Gabriels kaut ko zina, iespējams, tam ir būtiska nozīme, lai nesaskartos Sīlijas tumšā ar serafu balto maģiju. Vienīgi no dēmoniskajiem simboliem Gabriels nebija spējis serafus aizsargāt. Un sevi nebija sargājis nemaz. Pārējais Mejas teiktais uz Ereijasu neattiecās - lai Gabriels skaidrojas pats.

Flēra, jā. Ereijass cerēja, ka vismaz kādu laiku Sīlija Flēru nenogalinās. Jo, viņaprāt, Flēra bija vienīgā, kuru Sīlija varēja cerēt izmantot, lai piespiestu Gabrielu darīt to, ko viņa vēlas.

[Sindra]

~ ~ ~ Bez Sīlijas pārtijs ~ ~ ~

Gabriela ķermenis likās sasprindzis, kad Ereijasa roka uzgūla uz viņa pleca. Atrāvis roku no tumšā simbola, Metatrona dēls pavērās uz karotāju. Taču atbilde nesekoja. Gabriels pat necentās atbildēt, gluži, kā zinādams, ka tūlīņ sāks plūst pārmetumu jūra no Mejas puses.
Viņš ļāva izrunāties gan Mejai, gan Ereijasam. Tikai tad atbildēja, no sākuma palūkojies uz Ereijasu. - Viņas maģija bija spēcīgāka par tavējo. Tevis burts vairogs nebūtu tevi pasargājis. - tādēļ viņš bija būris vairogu uz Ereijasu.
Bet Sīlijas gadījums... Un Mejas pārmetumi... Gabriela plauksta viegli noslīdēja gar dubļaino vaigu, pirms skatiens pievērsās karotājai.
- Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pavirši uzmetot skatienu. - viņš piecēlās un viegli ar galvu pamāja Ereijasam, pateicībā, par karotāja mēģinājumiem dziedēt. Skatiens atgriezās pie Mejas. - Tev jāiemācās redzēt, ne tikai skatīties. - Gabriels noteica. Ar to arī viņa paskaidrojumi acīmredzami bija izsmelti.

Paspēris pāris soļus ceļa virzienā, Metatrona dēls palūkojās uz pārējiem serafiem. - Man jāaizdodas līdz Astindelai. Valdnieks vēlas ar mani runāt.
Atpūtieties un dodieties meditēt. Kā bija plānots. Nelieniet pēc Flēras. Es pats tikšu ar to galā. - Gabriels noteica un pacēlis kreiso roku, uzvilka gaisā krustu. Krusts iemirdzējās un pavēra valdnieka dēlam portālu.
- Lai gan... - Gabriels noteica, palūkojies uz Joelu. Uz mirkli pievēra acis un orākuls varēja sajust, ka viņa spēki ir atgriezušies. Gabriels bija tos atdevis. Tiesa, Metatrona dēls pats tagad gan izskatījās slikti. Kā knapi kājās turētos. Noguris, bāls un sāpju nomocīts. - Nevajag jums nekādu atpūtu. Dodieties meditēt. - viņš noteica un izgāja cauri portālām.
Portāls sakļāvās un serafi bija palikuši vieni.

Meditējot, Joels spēja saskatīt vairākas maģiskas auras. Dažas no tām bija kā aizsardzība, lai paslēptu šo vietu, dažas no tām sargāja tumšos simbolus, kāda cita aura bija maģijas atstarotājs. Joelam iespējams bija nācies lasīt par šādu maģiju, kas varēja notiekošo atspoguļot pavisam citā vietā un būrējiem te nemaz nebija jāatrodas.
Tad vēl teleportu auras. Likās, ka Sīlija bija visai pamatīgi sabūrusies.
Bija pāris tumšu maģiju auras. Izsaukšanas, portālu veidošanas. Un tad vēl tās, kas palikušas no simboliem, kurus serafi paši redzēja darbībā.

Kad orākuls pieskārās tumšajam pleķim, viņš ieraudzīja, ka priesteri, kas palīdzēja Sīlijai rituālā, patiesībā, atradās pavisam citā vietā. Kādā tumšā telpā. Tas varēja būt pagrabs, vai kas tāds. Taču, pārlieku ilgi Joelam šajā telpā ieskatīties nesanāca. Viņa ķermeni pārņēma sajūta, it kā viņš būtu saņēmis strāvas triecienu un pārraide tika atslēgta, ja tā varētu izteikties.



~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Safīra jau atkal bija ieslēgta mašīnā. Un te, godīgi sakot, nekas interesants nenotika. Tā īpaši serafei neviens nepievērsa uzmanību. Iespējams tādēļ, ka Arista mašīnas stikliem no ārpuses cauri lāga nevarēja redzēt, kamēr Safīra itin labi manīja garām staigājošos.
Viss bija mierīgi un jauki, līdz brīdim, kad jaunās serafes prātā atgriezās māsas balss. Tā bija kāda sena šūpuļdziesma, kuru Sīlija bija dziedājusi Safīrai, kad tā vēl bija pavisam maza. Un skumjas... viņa sajuta Sīlijas skumjas. Tā... līdz kauliem. Līdz dziļākajai būtībai.

Satiksmes negadījuma vieta, bija... nu, kā jau satiksmes negadījuma vieta. Nekas sevišķs. Nebija arī tā, ka uzreiz acīs kristu kaut kas, kas liktu aizdomāties, ka Endrjū ir nogalināts. Protams, te vajadzēja automašīnas tehniskās pārbaudes rezultātus, kā arī iespējams, ka kolēģa sekcijas rezultāti varētu šo to vēl atklāt, taču, šobrīd, pārskatot situāciju, nebija pat nekādu aizdomu, ka kaut kas varētu būt bijis savādāk, kā bija rakstīts presē.

Gabaliņu nostāk, Alekss runājās ar citas vienības pārstāvjiem. Kaut ko visai sparīgi žestikulēdams, Mārvins izskatījās saīdzis un pat uzvilcies. Uzmanīgāk ieklausoties, varēja noprast, ka jauneklis ir visai neapmierināts par šī atgadījuma ātro nokļūšanu presē un centās sameklēt vainīgos, informācijas nopludināšanā.
Aleksam blakus atradās divi cilvēki. Viens no tiem bija Ardas pilsētas Pārvaldes nodaļas vadītājs Als Alvera. Aptuveni 40 gadus vecs vīrietis, kurš izstaroja pārliecību un uz Aleksa plosīšanos skatījās tā nedaudz no augšas. Otrs bija Ardas Glābšanas dienesta vadītājs Pīts O'Nīls. Aptuveni 30 gadus vecs vīrietis. Tāds apaļīgs un omulīgs. Augumā īsāks, nekā Mārvins un Alvera. Viņš kaut ko skaidrojās ar Aleksu. Izklausījās pēc neveiklas taisnošanās.

[Rouzijs]

Ak, tad viņai vajadzēja iemācīties redzēt? Iespējams, ka Meja redzēja pārāk daudz un tur bija tā problēma. Serafe redzēja Gabriela neizlēmību attiecībā uz Sīliju, to, ka viņš vēl viņu mīlēja, tāpēc arī pasargāja. Iespējams, viņiem arī vajadzēja doties projām uz Astindelu un atstāt Metatrona dēlu vienu šajā uzdevumā, kāda gan jēga bija no viņas spēkiem pret tādu dēmonu pārņemtu serafu kā Sīlija? Viņa bija niecība attiecībā uz Ardas fonu, ko gan viņas gaisma varēja izdarīt? Neko... Meja nopūtās.

Turklāt viņus pa vienam vien mēģinās nogalināt.
Toreiz Sīlijas balss skanēja Mejas prātā, vai viņa bija domājusi, ka serafe varētu būt noderīga, vai arī pievilinātu, uzzinātu informāciju un pēc tam nogalinātu? Atbildi uz šo jautājumu tumšmate nekad vairs neuzzinās.
Varbūt, ka tas pat bija labāk?

- Mums laikam jādodas tālāk. Es gan nespēju samierināties ar to, ka Flēru nekādi tagad nevaram atgūt. - Tumšmates skatiens bija skumjš, un viņa vērās uz dubļiem, pie savām kājām. Cerams, ka dziedniecei nenāksies pārāk daudz ciest.

[Roviela]

Joels kā sadzelts atrāva roku no melnā pleķa. Tā noteikti arī bija maģija. Iespējams, tā, ar kuru Sīlija jau sen ir nodrošinājusies pret kaut kā redzēšanu un atrašanu savā cietoksnī. Bet orākuls bija redzējis visai daudz tik un tā.

Daudz neraizējoties, ka, iespējams, tāda redzēšana būs iemesls, kāpēc Sīlija viņu savāks kā nākamo, un šīs aizdomas spēcīgi apstiprināja tas, ka Gabriels, pirms doties uz Astindelu, lika viņiem turpināt darbu, serafs apņēmīgi bija gatavs turpināt darāmo.
Jāpasteidzas!

- Te ir daudz maģijas, viena tāda, kas liek domāt, ka tā notiek te, bet, īstenībā tas notiek citur. Četri priesteri īstenībā būrās tumšā telpā, iespējams, pagrabā, bet to vietu uzmana, un man neļāva to ilgi aplūkot, - Joels teica, sākdams soļot uz ceļa pusi, kur viņi bija atstājuši Lilū.
- Mums ir jāsteidzas, ļoti jāsteidzas, un es arī lūgtu pašlaik nedomāt ne par ko citu, kā vien amuletu atrašanu.
Flēra! Sirds iesāpējās, bet no tā nebija nekāda taustāma labuma, tāpat kā no žēlošanās.
- Jo ātrāk mēs atradīsim amuletus, jo lielākas cerības Flērai.
Tik vienkārši.

[echo3]

Nu, īsti paskaidrojumus, kāpēc Gabriels būris vairogu, Ereijass nebija prasījis. Gabriels bija uzskatījis par vajadzīgu to paskaidrot, toties atbildi uz Ereijasa jautājumu nebija sniedzis. Karotājs neuzstāja. Acīmredzami, jautājums uzdots priekšlaicīgi, vai arī atbildams tikai pēc stundu ilga paskaidrojoša ievada. Kad piecēlās Gabriels, to darīja arī Ereijass, noņemdams plaukstu no Metatrona dēla pleca.

Sargāt pārējos viņš šobrīd varēja vien tāpat, bez maģijas. Bet vai tad būs tā, ka arī nodomātajā galapunktā būs nepieciešams burties? Sīlija bija sagūstījusi Flēru un devusies prom - taču ne jau uz to pamesto ķīmisko rūpnīcu? Drīzāk uz savu cietoksni, kur, spriežot pēc Joela vārdiem, atradās arī priesteri.

Ejam. - Kad viņi laukā bija palikuši tikai trijatā, Ereijass vispirms savāca Flēras mantas, tad pagriezās uz šosejas pusi un sāka soļot Lilū virzienā. Mašīnas atslēgas joprojām bija karotāja kabatā, un, ja nekas neaizkavē, Lilū tiek atslēgta, un AI dots rīkojums, tāds pats, kā uzsākot braukt no Svētnīcas. Braukt, līdzko visi būs sasēdušies mašīnā, protams.

Liekot Flēras mantas mašīnas bagāžniekā, Ereijass ievēroja, ka telefonam mirdzinās indikators. Ko tas nozīmē, viņš īsti nezināja, bet tagad atcerējās, ka Flēra, būdama maģiskajā aplī, kādam zvanīja. Izvēle nebija liela - Arists vai Safīra. Citas mantas nolicis, bet telefonu turēdams rokā, Ereijass apsēdās šofera sēdeklī un, Lilū jau uzsākot braukt, "atdzīvināja" telefona ekrānu. Viņš ieraudzīja, ka zvanīts ticis Flēras pašas ātrajam numuram. Aristam, tātad. Ereijass pielika telefonu pie auss - ir vēl signāls, vai nav?

[Mattiass]

Otrā galā Ereijass saklausīja klusumu. Arists turēja telefonu pie auss, bet pats neko skaļi nerunāja, un, patiesībā, grasījās jau likt nost. Līdz ievēroja, ka uzvilcies priekšnieks dažu citu amatpersonu acīs varētu sākt izskatīties… neadekvāti? Katrā ziņā, ne tā, kā vajadzētu, lai viņu ņem vērā nopietnāk. Nospriedis, ka papildus klātbūtne atbalstam nekaitēs, viņš, tāpat turot telefonu pie auss, ne pārāk steidzīgi devās runātāju virzienā. Sakariekārta viņam deva perfektu iemeslu neiesaistīties sarunā — vispirms jau būtu jāzina, kas tā par sarunu vispār.

[echo3]

Telefonā nevarēja dzirdēt neko. Tas ir, vismaz pirmajā brīdī Ereijass nesaprata, ko nozīmē klusums, kurā viņš šķita sadzirdam tādu kā ritmisku šņākoņu. Galu galā, karotājs Ardas ierasto sakaru ierīci izmantoja pirmo reizi - kā lai saprot, kam jābūt, kam nē? Pēc brīža Ereijasam ienāca prātā, ka, šķiet, tie tā kā varētu būt elpas vilcieni. Vai otrā galā kāds klausījās un elpoja? Vai nē, varbūt vienkārši ausīs džinkst? Īsti nevarēja saprast. Bet tagad ir jautājums - kas klausās, ja klausās? Varbūt nevajag būt tik ļoti aizdomīgam, bet... Un Ereijass izlēma tikai pateikt, - Turpinām ceļu. - Un nospieda telefona izslēgšanas pogu. Arists sapratīs un, ja gribēs, piezvanīs pats. Par notikumiem tagad nav jēgas klāstīt. Glābt Flēru nevar (un nedrīkst), Gabrielam palīdzību nevajag, trīs "pāri palikušajiem" šobrīd problēmu nav.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.07.2013 20:45

Rediģēšanas iemesls: neatbilstība situācijai

[Rouzijs]

Nu jā, ko tur vairs, bija jāturpina ceļš, lai gan Meja joprojām jutās tāda kā bēdīga. Viņas skumjas visticamāk sajuta arī pārējie, bet nebija jau tā, ka tumšmate tās slēptu. - Nabaga Flēra. - Bet te nudien neko nevarēja darīt.
- Labi, dodamies tālāk. - Serafe noteica un devās uz mašīnas pusi. Apstājās viņa tikai tad, kad abi pārējie bija nokļuvuši pie braucamrīka, lai pēc tam, kad Ereijass bija auto atslēdzis, iesēstos savā vietā.

[Mattiass]

Neizpratnē paraudzījies uz telefonu, Arists gudroja, ko tas viss varēja nozīmēt. Jebkurā gadījumā par to, ka viss kārtībā, šī dīvainā ziņā neliecināja, citādi runātāja būtu Flēra. Viņš nolēma piezvanīt Joelam, un, izvēlējies orākula numuru un nospiedis izsaukuma pogu, gaidīja. Cerams, šis paskaidros izsmeļošāk.