"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Dzirdot Aleksa atbildi, uz skausta saslējās mati. Dzērumā, notriekts, miris, ietriecies: šie vārdi, kaut dažus pilnībā viņa nesaprata, bija kā šaumas pašas pa sevi. Vai tur būs kāds ievainots? Vai tur būs sajūtamas cietušo sāpes? Bija baisi iedomāties, ka nāksies ar ko tādu sastapties. Vienīgā doma, kas varētu nomierināt, bija tāda, ka visiem cietušajiem vajadzēja būt mirušiem, tātad neko no viņiem vairs nevajadzētu just, bet šāda ideja: uzdzina nelabumu. Varbūt jūtīgu cilvēku tas nomierinātu, bet ne serafu, kuram asinīs bija dziedēt un palīdzēt. Tā nu Safīra, kļuvusi par toni bālāka, sēdēja mašīnas aizmugurē un lūkojās kā abi vīrieši apmainās vietām, lai Alekss varētu traukties gluži kā vēja spārniem uz vietu, kuras lieciniece serafe labprāt arī nebūtu, bet varbūt… vajadzēja saņemties, jo kas tas par dziednieku, kurš baidās uzlūkot negadījuma vietu? Noteikti vieglāk bija sevi tādām lietām sagatavot pie grāmatām, nekā apzinoties, ka tūlīt nāksies sastapties dzīvē. Tā bija no tām situācijām, kuras vienkārši vajag piedzīvot un nekāda sagatavošanās nepalīdz. Bezspēcīga sastapšanās ar nāvi, kas jau notikusi.

[Mattiass]

Izbūries cauri planšetēm, Arists tās nolika malā, un pēc īsa brīža painteresējās:

— Kas ir pirmavots, Aleks? Vai kaut kas maģisks?

[Sindra]

~ ~ ~ Sīlijas izpriecas ~ ~ ~

Šoreiz brilles neko daudz Flērai nepalīdzēja. Neko savādu dziedniece nepamanīja. Vismaz ne pa ceļam, līdz vietai, kur Sīlija bija noslēpusi savu rituālu.

Ereijasa raidītais šāviņš trāpīja vienam no priesteriem. Tomēr, cilvēkam nekas nenotika. Stāvs turpināja stāvēt turpat, kur stāvējis, it kā šāviņš nemaz nebūtu viņam trāpījis.
Sīlija palūkojās uz priesteri. Un jau nākamajā mirklī sievietes skatiens pievērsās Ereijasam. - Tu gan esi nejauks zēns. - viņa noteica pasmaidījusi. - Kurš tev mācījis tā darīt pāri cilvēkiem? Un tu vēl sauc sevi par eņģeli? Viņiem taču sāp. - viņa pārmetoši pakratīja ar pirkstu un pavērsa to pret Ereijasu. Gaišmates acis samiedzās un viņas sejas izteiksme pieņēma savādu izteiksmi. Likās, ka tajā atmirdz ļaunums. Dievišķīgi skaista un ļauna. Tāda bija Sīlija. Taču viņas burtā maģija Ereijasu neskāra. Vēl pirms tumšais maģijas stars bija aizšāvies līdz karotājam, Gabriels paspēja patvert jauno serafu vairogā.
- Beidz! - viņš noteica, palūkojies uz Sīliju.

Taču nelikās, ka Sīliju īpaši apbēdinātu mazā neveiksme ar uzbrukumu Ereijasam. Viņa lēnām aizslīdēja līdz serafu bariņam un iedama garām nopētīja katru no tiem.
- Safīras te nav. - viņa secināja, skatienam slīdot no vienas sejas, pie nākamās. Līdz viņa apstājās pie Flēras. Gaišmates roka pasniedzās, lai satvertu sārto matu šķipsnu. Ļāva tai izslīdēt caur pirkstiem. Sīlija acīmredzami kaut ko vēlējās teikt, taču Gabriels viņu satvēra aiz pleca un parāva nost no Flēras. Atskanēja nedaudz histēriski smiekli un viņa gluži eleganti iekrita Gabriela rokās. Viņas slaidā roka ieslīdēja vīrieša matos, pavelkot viņa seju tuvāk savai un noskūpstot Gabriela lūpas. Protams, tā, lai Flēra to redzētu. Metatrona dēls īpaši nepretojās, lai neteiktu, ka viņš vispār nepretojās.

Kamēr sieviete izklaidējās, priesteri gluži kā statujas stāvēja un nekustēja no vietas.
Jā, protams, uzburtais simbols neļāva nevienam tikt prom no šīs vietas, pirms Sīlija būs nolēmusi, ka viņiem jāpārceļas uz kādu citu vietu. Priesterus nevarēja ievainot no attāluma.

Gabriels atrāvās no viņas lūpām, skatienam aizkavējoties pie Sīlijas acīm.
- Ko tu gribi? - viņš apjautājās.
- Tevi. - skanēja atbilde.
Gabriels nopūtās. - Mēs esam par to runājuši. - viņš atgādināja.
- Jā, bet ne šādā situācijā. - viņa pasmaidīja. Atraisījusies no Gabriela rokām Sīlija nometa savu apģērbu, palikdama kaila viņu visu priekšā.
- Iegūsti mani tagad. Vai arī es viņus visus nogalināšu pa vienam vien tavu acu priekšā. Un tavu sarkanmati pataupīšu pēdējo. Likšu viņai noskatīties, kā tu, varenais Metatrona dēls, mani uz ceļiem lūgsies, lai pasaudzēju viņu. Tad es izdarīšu ar tevi visu ko vēlos. Likšu viņai skatīties. Beigās es tevi iznīcināšu un viņu izsviedīšu Ardas ielās, ar divām tavu spārnu spalvām rokās. Viņa varēs vilkties atpakaļ uz Astindelu un savu atlikušo, nekam nevajadzīgo mūžu pavadīt sēžot zem dziednīcas kristāliem.
Saprati? - viņa piegāja pie Gabriela un paņēmusi viņa roku, uzlika uz savas krūts.

Metatrona dēls izskatījās patiesi apjucis.
- Rituāls? Portāls? - viņš jautāja, skatienam kavējoties pie Sīlijas acīm.
- Muļķis esi, vai? - Sīlija sašutusi nobļāvās. - Nav nekāda portāla. Es zināju, ka šādu aicinājumu tu neignorēsi. Tas arī viss. -
Jāatzīst, ka šajā mirklī Gabriels patiešām sajutās, kā muļķis.
- Kam šis viss? - viņš atkāpās soli no Sīlijas.
- Tā nav tava darīšana. Es tev pateicu tavu darīšanu. - Viņa pievēra acis un nākamajā mirklī izpleta lielus, baltus spārnus. - Gabriel... tu taču mīli mani... - serafe pārvarēja to vienu soli un pieglaudās vīrieša augumam.
Viņa rokas apskāva Sīlijas plecus. - Un ja es izdarīšu to, ko tu vēlies, tu viņus palaidīsi? -
- Jā, Gabriel, jā... - atbilde atskanēja pavisam klusi un maigā balsī.
- Bet, es nevaru, Sīlij... - Gabriels iebilda.
- Es gan varu. - viņa noteica un sasita plaukstas. Simbols, kas ieskāva serafus iegailējās asins sarkanā krāsā. Maiņas krāsa atnesa līdzi neciešamas sāpes visiem serafiem. Ieskaitot Gabrielu, acīmredzami. Gluži kā viņu augumus durstītu tūkstošiem adatu. Brūces gan neparādījās.



~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Pēc Arista jautājuma, Alekss uzmeta īsu skatienu kolēģim.
- Nu... - viņš iesāka, bet uzreiz arī aprāvās. Nervozi aplaizījis lūpas, jauneklis kādu brīdi cieši vērās uz ceļu, priekšā.
- Godīgi sakot, es nezinu. - Mārvins noteica. - Vai nu zinātne, vai maģija. Iespējams, ka abi kopā. Gluži tāpat, kā tā Anetes pātaga. Pirmavots pieder pie augstākās pakāpes noslēpumiem. Un man neklātos ar tevi par to runāt. Bet, no otras puses.. ir vienalga.
Pirmavots ir saglabājies no mirkļa, kad Ardu piemeklēja katastrofa. Nu, tā saules pazušana. Kas viņu atrada un no kurienes, kāpēc...? Man nav ne mazākās jausmas. Es tikai zinu, ka tai substancei piemīt kaut kādas pārdabiskas spējas. Attīrītāji saka, ka tā ir maģiska. Tāpat viņi pauž pārliecību, ka Ardā Pirmavota vairs nav. Taču tā nav tiesa. Karotāji sargā pieeju Pirmavotam.
Es zinu, ka injicēts, tas spēj dziedēt arī tādus ievainojumus, kādi bija Deinam. Es to būtu izdarījis, ja jūs atteiktos, man palīdzēt. Bet, Pirmavots... nu, ja tu jautā man, es domāju, ka tas ir kaut kas maģisks no kādas citas pasaules. Kāds to te atvazāja.
Mans tēvs... viņš iedzēra Pirmavotu pirms uzrakstīja to grāmatu. Tā nav viņa valoda. Viņš pats neko no tā visa nesaprata. Viņš atrakstīja kaut kādu vēstījumu, tas arī viss. Kas un kāpēc to ieviesa viņa galvā, es nezinu.
Pirmavotam vajadzēja atgriezt mums sauli un sakārtot mūsu pasauli. Tā vismaz ticēja kāda daļa mūsu zinātnieku. Bet viņiem tika paziņots, ka Pirmavota vairs nav. Tagad ar to eksperimentē Karotāju Eksperimentu centrs. - Alekss gan izklausījās nedaudz haotisks un saraustīts. Likās, ka viņš vairāk koncentrējas uz mašīnas vadīšanu nekā runāšanos.

[Romija]

Flēra vēroja Sīlijas izdarības. Patiesībā viņa pat nemanīja, ka bija tik ļoti "saspicējusi" visas maņas, ka stāvēja kā pārakmeņojusies. Toties tvēra katru vārdu, katru Sīlijas kustību, katru centimetru līdz Gabrielam. Pat tad, kad Sīlija pienāca un aizskāra viņas matus, lai arī iekšēji gribējās aizgriezt galvu sānis vai iecirst viņai pļauku, Flēra tikai nemirkšķinot vērās kritušajā serafē. Sīlija gaidīja reakciju, bet tagad viņa to nedabūs. Tomēr lūpu kaktiņš nedaudz noraustījās nicīgā izteiksmē.

Skatoties, kā Sīlija krīt Gabriela rokās un skūpsta Valdnieka dēla lūpas, Flērā vārījās asinis, tomēr joprojām dziedniece neizkustējās no vietas. Abiem piekaltais skatiens bija kā izaicinājums — rādi man, rādi, es zinu, ko tu gribi panākt!

Un Sīlija izrādījās. Klāstīja savu plānu un noteikti gaidīja, kad Flēra neizturēs. Bija tik sasodīti grūti nociesties, neiespļaut viņai sejā, neiecirst vēl un vēl pļauku. Šobrīd Sīlijā nebija serafes, viņa bija dēmons, lai arī cik skaista nebūtu. Un Flērā brieda kārdinājums nostāties pretī dvēselē tumšajai būtnei, piesaukt Metatrona vārdu un raidīt visu savu nicinājumu pret viņu.

Tomēr savā uzburtajā ainā Sīlija kļūdījās. Ja Flēra piedzīvotu ko tādu, kā viņa solīja, dziedniece nesēdētu Astindelā vai neklimstu pa Ardas ielām ar divām baltām spalvām rokās. Par to dziedniece bija pārliecināta, līdz...

Un pēkšņi viss mainījās. Sāpes caurdūra ķermeni tik spēji, ka aizsitās elpa. Mirklis, un visa apņemšanās, visas dusmas pārsprāga kā ziepju burbulis. Ķermenis pēkšņi zaudēja savu stāju, kāja paspērās uz priekšu un Flēra ar abām rokām no aizmugures apskāva Gabrielu, piekļaujot savu augumu viņējam. Kad tik ļoti sāpēja, tad vienīgais, par ko dziedniece spēja domāt, bija viņš. Violetās acis sāpēs aizmiedzās un mirdzošas rokas izmisīgi sakļāvās ap Gabriela krūtīm. Atkal Flēra bija pārsteigta nesagatavota, bet to viņa saprata tikai pēc pirmajiem sāpju mirkļiem, kad pārsteigumu nomainīja dusmas. Sāpes joprojām aptvēra visu ķermeni kā Ardas smagais apģērbs. Ja vien to varētu tik pat viegli nomest, kā pirms brīža Sīlija atbrīvojās no traucēkļa...

Neatlaidusi rokas un, cik nu spēja, noklusinājusi maņas, Flēra sakoda zobus un ierūcās. Tas bija adresēts Sīlijai. "Tu gribi viņu piespiest sevi mīlēt? Jo tu nevari to panākt savādāk!" viņa caur zobiem izspļāva apvainojumu.

[Rouzijs]

Meja vēl neuzbruka, lai gan bija pilnā kaujas gatavībā izmantot visus ieročus pret šo būtni, kas vairs nebija eņģelis. Viņa bija dēmons serafa ādā, kas pēc iespējas ātrāk jāneitralizē. Un vispār... tumšmate īsti pat nesaprata šo Sīlijas teātri, viņa nebija redzējusi toreiz Metatrona dēla tikšanos ar ļaunumu Ellē. Tas viss bija tik nesaprotami, līdz šim brīdim, kad Mejas prātā bez maz vai atskanēja klikšķis un visa informācija saslēdzās kopā.

Kad Sīlija nopētīja katru no viņiem, Meja palika izslējusies tik pat stalti, nebēga un turpināja uzvesties tā it kā kritušais serafs neko nebūtu ļaunu izdarījis. It kā... viņai nebūtu bail, kaut gan nedaudz jau bija. Tumšais skatiens vēlreiz aizslīdēja līdz priesteriem uzmanot viņus, viņa mēģināja ieskatīties zem kapucēm un sazīmēt Maiklu, lai zinātu, kurš ir viņš. Ja nu gadījumā patiešām cīņa sāktos, savi rēķini bija kārtojumi arī ar priesteri. Par Aleksu, kurš turpināja par viņu nelikties ne zinis. Bet tik un tā!

Skarbs liktenis viņus sagaidīja, pa vienam vien iznīcināšana un acīmredzot Sīlijai riebās Flēra, skaidrs kāpēc... bet tas nebija iemesls iznīcināšanai.
Kaut kā Meja atcerējās to rītu, kad Gabriels viņai jautāja to savādo jautājumu. - Vai tu mani mīlēsi vairāk kā visu šo? - Atbilde joprojām nebija skaidra, tāpat kā kāpēc viņš ko tādu jautāja. Un labi vien bija, ka tumšmate nebija metusi acis uz Metatrona dēlu, iespējams, tad Sīlīja vēlētos redzēt viņas galvu ripojot.

Visas domas aizmigloja sāpes, tās caurstrāvoja katru ķermeņa centimetru, Meja saņēmās, lai neizdvestu nevienu skaņu, bet viņa nebija pieradusi pie sāpēm, kā cilvēki, viņai tas likās šausmīgi, bet ne tikai Flēru pārņēma dusmas, bet Meju arī.
- Ja tu Flērai kaut ko nodarīsi, es zvēru, uz Astindelu aiznesīšu tavas spārnu spalvas... - Tie bija patiesi draudi, kurus karotāja bija gatava īstenot. Kaut vai tūlīt.

[echo3]

Ereijass nedaudz saviebās, kad nokonstatēja, ka priesterim nekas nav noticis par spīti trāpījumam. Tūlītējā Sīlijas izrādīšanās viņu pat apbēdināja. Kāda ārišķīga muļķe! Priesterim nekas nesāpēja, kuru gan viņa te centās ietekmēt? Serafus, kas jūt cilvēku ciešanas?

Un tad arī Gabriels tērēja savu spēku, uzburdams vairogu, kuru uzburt Ereijass bija gatavs pats. Un pēc tam bija pilnīgi skaidrs, ka Sīlijas vienīgais mērķis ir Gabriels. Jā, Ereijass zināja par to, ka negūtas pretmīlas dēļ Sīlija devās projām no Astindelas, vai arī jau bija citur? To tā līdz galam Ereijass toreiz nebija noskaidrojis. Katrā gadījumā drīz viņa sastapa dēmonu valdnieci, un tagad vairs nav saucama par serafi. Diemžēl arī mīlestības Sīlijā vairs nav... Tikai iekāre.

Vērojot Sīlijas izdarības, Ereijass nejuta dusmas. Pat ne tajā brīdī, kad viņa, sasitot plaukstas, lika iemirdzēties dēmoniskajam simbolam, sagādājot briesmīgas sāpes visiem tajā ieslēgtajiem serafiem. Vienīgi nožēlu, kas bija dominējusi Ereijasa sajūtās, nomainīja prieks. Cīņas prieks pret dēmonisko maģiju. Sāpju krampjiem burtiski raujot ķermeni driskās, karotājs nokrita ceļos, ar plaukstām atbalstoties pret zemi. Šī kustība ļāva uz īsu mirkli aizmirst sāpes un koncentrēties uzbrukumam. Acis iemirdzējās violetas. - Metatron! - Ereijass gandrīz nedzirdami nočukstēja un no viņa krūtīm pret sarkani kvēlojošo simbolu triecās balta maģijas šautra.

[Roviela]

Joelu neskāra šeit esošās kaislības. Tas ir, tieši neskāra. Viņam nebija īpašu jūtu ne pret vienu šeit esošo, toties pārējo emocijas bija gandrīz vai taustāmas. Tās bija biezas, karājās gaisā un smacēja nost, it īpaši Sīlijas neprāts, bet Flēras emocijas sāpēja.

Tas labi nebeigsies. Sīlijas garā runa, "iegūsti mani tagad, te"...
- Nedari to! - orākuls nočukstēja Gabrielam gluži dzirdami. Viņam šķita, ka tas sanāks daļa no rituāla, nepieciešama un neatņemama, rituāla, kas nedrīkst notikt. Iespējams, Joels bija pilnīgs muļķis, jā gan!
Simbols bija jāiznīcina, un kurš cits, ja ne orākuls? Serafs koncentrējās, īsti nedzirdot Sīlijas runu, viņas kailums neatstāja nekādu iespaidu - eņģeļi Astindelā tā mēdza staigāt.
Viņš nepaspēja. Augumu sagrāba sāpes, zobi sakodās tik ļoti, ka nebija iespējams skaļi izrunāt rituālo frāzi, bet tai bija jānostrādā, tai ir jānostrādā!
Prāts juka, un orākuls divas reizes vārdus domās atsāka no jauna, lai nekļūdītos. Es, Joels, ar Metatrona doto spēku iznīcinu tumsas simbolus. Sīlijai pašai padarīt neko nevarēja, amuleti nebija iznīcināti. Vai nevarēja? Viņa šobrīd bija dēmons.

Blakus nozibsnīja Ereijasa baltā maģija, un tai pievienojās Joela mēģinājums iznīcināt tumšo maģiju šai vietā. Daudz spēka nepalika.

[Sindra]

~ ~ ~ Sīlijas izpriecas ~ ~ ~

Gabriela augums saspringa mirklī, kad Sīlija lika simbolam izstarot to nelāgo, sāpes izstarojošo auru. Tomēr, nelikās, ka viņu šī maģija ietekmētu tik spēcīgi, kā pārējos serafus. Tas nu bija skaidrs, ka Sīlija šo nebūra, lai liktu ciest Gabrielam.
Atrāvis savu roku no Sīlijas, viņš ļāva tai uzgult uz Flēras plaukstas. Ja jau visiem, tad visiem! Arī Metatrona dēla acis bija sākušas mirdzēt baltā gaismā un tumši brūno acu krāsu bija nomainījusi violetā. Flēra vairs nejuta sāpes. Acīmredzami, Gabriela uzburtā maģija bija tās pazudinājusi.

- Metatrons Šmetatrons! - Sīlija iesaucās, pēc tam, kad Ereijass un Joels bija mēģinājuši raidīt maģiju pa simbolu. Jā, maģija izdevās, taču nelikās, ka tā atstātu būtisku nozīmi. Sārtās gaismas nedaudz noraustījās. Jā, pazuda sāpes, taču nepazuda pats simbols, kurš ierobežoja serafus. Un tā arī nevarēja saprast vai šis iznākums bija Ereijasa un Joela panākums, vai arī Sīlijas pašas izvēle.
- Tev būtu laiks saprast, ka Metatronam ir pilnīgi vienalga par tevi, par šo pasauli. Pilnīgi vienalga par visiem, kas viņam kaut kādā veidā šķiet neērti. Viņš no tiem atbrīvojas. Jā, arī no tevis viņš ir atbrīvojies, muļķi. - Sīlija netaupīja balsi, lai Ereijasam paskaidrotu savu viedokli par Astindelas valdnieku.
- Tu vari tikai cerēt, ka mana nāve būs tava biļete atpakaļ uz saulainajām Astindelas ārēm. Bet padomā, jaunais karotāj, kas tu esi. Tu esi eņģelis... Tu esi cerība. Visiem tiem, kam sāp, visiem tiem, kas grimuši tumsā. Bet tu sēdēsi Astindelas pļāvā un ostīsi puķītes. Tas ir tas, par ko tu cīnies? Nu ij vajag kādam to Metatronu ar visām viņa zilajām debesīm un zaļajām pļavām. Pftu! - sieviete nospļāvās.

Strauji pagrābusi Flēras roku, Sīlija, ar pārdabisku spēku, burtiski iesvieda sarkanmati priesteru vidū. Tie, gluži, kā gaidīdami šādu notikumu pavērsienu pagriezās un simbols, kas ierobežoja serafus izzuda, taču amuleti saslēdza jaunu simbolu ap Flēru. Dziedniece nu bija vienīgā sagūstītā.
- Jums traucē mana maģija? Jūs vēlaties aiziet? Ejiet! - Sīlija atvēlēja.
Viņa vēlreiz sasita plaukstas un simbols atkal uzliesmoja ar sarkanu gaismu liekot Flērai izjust sāpes. Vēl spēcīgākas nekā iepriekšējā reizē.

- NU! - serafe izaicinoši uzbļāva Mejai. - Redzi! Es viņai daru! Tu zvērēji, ja? Tagad jaunie karotāji tā mētājas ar zvērestiem? Tā jūs māca, ja?
Tagad! Izpildi savus draudus, savu zvērestu.
ES GAIDU! - Sīlija pavērsa roku pret zemi un spēcīgi to parāva uz augšu. No zemes sāka spraukties ārā, māla pīķi, tieši Mejas virzienā. Viens pēc otra, viens lielāks par otru, kā tāda čūska, kas draudēja Meju uzdurt, ja vien serafe nebēgs.
- Tavs karotāja gods nav ne plika graša vērts! Zvērētāja! - viņš pagriezās, lai dotos Flēras virzienā, taču Gabriels aizšķērsoja Sīlijas ceļu.

- Tu veltīgi pūlies. - vīrietis noteica saķēris viņas roku aiz augšdelma. - Viņa man neko nenozīmē. Viņas dēļ es nenodošu Metatronu. Tu mani pazīsti. - Gabriela acis samiedzās ciešāk uzlūkojot Sīliju.

[Rouzijs]

Sīlijai Metatrona vārds neko daudz nenozīmēja, bet tas jau sen bija skaidrs. Meja cietās, lai no viņas neatskanētu neviens pīkstiens, tumšmate pacietīs tās sāpes, lai ko tas prasītu, pat ja nāksies darīt vārdos neizsakāmas lietas. Bet parādīt, ka viņai sāp... nekad! Kaut gan Sīlija bija kritis serafs, vai tad viņa nejuta, citu ciešanas?

Bet patiesībā nācās padomāt par vārdiem, ko izteica tā riebekle. Ka viņi ir eņģeļi, cerība...
Un sēžot Astindelas laukos viņi nudien nevarēja nevienam palīdzēt. Jā, Meja zināja, ka Sīlija mēģinās viņus apvārdot, bet šoreiz nevarēja noliegt, ka serafei bija taisnība, un kas notiktu, ja Meja nemaz nevēlētos atgriezties atpakaļ? Viņu vilktu projām no Ardas ar varu? Viņai taču pašai bija brīva izvēle par savu likteni, ne? Uz brīdi serafe aizdomājās, noteikti, tas nebija īstais brīdis, priekš tāda veida domāšanas, bet tomēr. Savā ziņā Arda tumšmatei patika, iespējams vairāk tādēļ, ka te dzīvoja Alekss. Jūtas pret viņu nomāca nedaudz tās skumjas, kas valdīja apkārt.

Varbūt, Meja būtu noreaģējusi ātrāk, ja vien viņa nebūtu aizdomājusies, bet redzot Flēru tajā simbolā, dusmas uzplauka ar vēl lielāku sparu, tās lauzās uz āru, kā cunami vilnis, kas gatavs noslaucīt visu savā ceļā, arī atņemt dzīvību.
Un Sīlijas vārdi izaicināja, adrenalīns bija izplūdis dzīslās un tumšmate bija gatava rīkoties.
Tikai pa priekšu meitene izvairījās no tās maģijas, kas draudēja viņu uzdurt uz pīķiem.

Mejai pat nebija jādomā ko darīt, viņa meta dunci pret Sīliju tēmējot viņas sirdī, liekot maģijai to vadīt, lai trāpījums būtu nekļūdīgs. Serafes acis mirdzēja gaiši violetas, vadot maģiju caur ierocim. Un viņa nudien cerēja, ka aukstais tērauds iedursies pretinieces miesā un liks viņai ciest sāpēs.
- Ej, Ellē! - Un otra roka raidīja pātagu pret sievietes kaklu, mēģinot aizžņaugt viņas rīkli un vēloties, lai viņa noslīgst ceļos zaudējot elpu, pat ja serafe zināja, ka Sīliju nevar iznīcināt, neatrodot tos amuletus, bet viņa vismaz vēlējās viņai nodarīt to, ko Sīlīja gribēja nodarīt viņiem.

Iespējams, ka Meja vēlāk nožēlos to, ko domāja, darīja, bet tagad nebija laiks, lai domātu, vajadzēja rīkoties.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 09.07.2013 21:27

[Romija]

Kad pazuda sāpes, pazuda arī izmisīgais tvēriens, tomēr pavisam Gabrielu Flēra vaļā vēl nepalaida. Joprojām turoties pie Valdnieka dēla, Flēra paskatījās uz Ereijasu. Dziedniece nebija manījusi, ko viņš bija izdarījis, bet no Sīlijas balss varēja noprast, ka gluži klusām stāvējis un saņēmis viņas sūtītās sāpes laikam nebija. Un, lai cik dīvaini nebūtu, skarbajā Sīlijas tekstā arī Flēra sajuta kaut ko no sevis. Arī viņa bija pametusi Astindelu, jo nevēlējās visu mūžu pavadīt tikai tur, nosacītā mierā. Protams, Sīlijas tekstā varēja just aizvainojumu un pavisam citu noskaņu. Apvainojot serafus, viņa atklāja sevi. Vai vismaz tā šķita.

Bet atelpas brīdis bija īss. Flēra gandrīz neattapa, kad Sīlija viņu kā tādu nieku aizsvieda pa gaisu. Vien sāpes gurnā un elkoņos, atsitoties pret zemi priesteru vidū, lika saprast, kas ir noticis. Iesūrstējās roka, ko kritusī serafe bija sagrābusi.

Sīlija nelikās mierā. To apliecināja arī simbols, kas sakļāvās gluži tuvu. Uzmetusi ārtu skatienu ārpusē palikušajiem, Flēra vēlreiz saņēma asas sāpes. Tās lika izlocīties viņas ķermenim, it kā tas tiktu apliets ar karstu ūdeni. Dzelošas sāpes caurstrāvoja ne tikai viņas saspringto augumu, bet arī apziņu. Sīlija atriebās.

Skaidru prātu... saki, ja par grūtu.. es sargāšu... lai nav nevienam... jāpierod... Vārdi un domas šķita kā skrandas, kas knapi ievīdējās starp asajiem dzeloņiem. Sakostiem zobiem, sāpēs saviebtu seju Flēra savilkās čokurā.

Viņa man neko nenozīmē. Trieciens. Balss, kas atbalsojās galvā kā duna, it kā vēlreiz izsviestu Flēru no vietas, tomēr tas iedarbojās tikai uz dziednieces apziņu. Viņa bija iemesta īstajā vietā. Atbrīvo ķermeni, jo sasprindzinājums liek sāpēm šķist spēcīgākām, no kaut kurienes uzpeldēja agrāk mācītais, kas parasti tika teikts citiem, ne viņai pašai. Flēras pirksti iegrābās dubļos. Tas palīdzēja mazliet savādāk sajust savu ķermeni. Sev Flēra palīdzēt nevarēja nekā savādāk, kā ar gribasspēku. Tas nebija viegli, bet viņa centās kaut mazliet atbrīvot sāpju savilktos muskuļus un piecēlās tupus. Dubļaina, izspūrusi, joprojām uz ceļiem, dziedniece pacēla skatienu uz Gabrielu un Sīliju. Tālāk bija arī pārējie, taču īpašas citas sāpes Flēra nejuta. Viņa centās nekustēties, lai nevairotu simbola ietekmi. Elpa bija strauja, asinis riņķoja un galva dunēja. Tagad bija jāiztur. Lieki apvainojumi varēja Sīliju sadusmot vēl vairāk, bet Flēra nedrīkstēja riskēt. Viņas pienākums bija izturēt pēc iespējas ilgāk, ja vien kā varēja palīdzēt citiem. Tumši brūnais skatiens cieti vērās Gabrielā, tādā veidā novēršot domas no dzelošajām sāpēm, kas neatlaidīgi par sevi atgādināja.

Es sargāšu. Bet sargātāja nebija.

[Mattiass]

— Un cik liela iespēja tikt pie kaut cik maza parauga pārbaudei ar maģiju? Cik noprotu, tu vari to sadabūt, ja jau varēji par tā pielietošanu sastāstīt priekšniecībai. Un šāda pārbaude, iespējams, dotu vairāk, nekā Karotāju zinātnieki.

Ja Alekss atteiktu, Arists saprastu. Tikai viņam nepatika atstāt vaļējus galus, ja nu tas izrādītos kas svarīgs. Vai Karotāji grāmatu, kas sarakstīta Pirmavota iespaidā, tiešām apkaroja tikai tās tematikas dēļ? Pēc informācijas, ka viņi meklē rokā kādus artefaktus, visticamākais, paši savai lietošanai, nelikās, ka tas būtu tik vienkārši.

[Sindra]

~ ~ ~ Sīlijas epizode ~ ~ ~

Sīlija iesmējās. Skaļus un dzirkstošus smieklus. Tie pat varētu šķist pievilcīgi citos apstākļos un citā vietā. Taču šobrīd tie pavadīja Mejas uzbrukumu un likās drīzāk, kā drauds.
- Tu neko nezini par Elli, skuķi! - viņa atrauca. Strauji pagriezusies, viņa pagrūda Gabrielu savā priekšā un Mejas mestais duncis līdz pat spalam ietriecās vīrieša mugurā.
Sāpēs iekliedzies, Metatrona dēls sabruka zemē.
Sīlija palaida viņu vaļā un paspērusi soli uz priekšu, teju pārkāpdama Gabrielam pāri, it kā viņš būtu kaut kāds akmens, vai koka gabals, kas viņai gadījies pa ceļam, gaišmates roka pastiepās gaisā un viņa veikli saķēra pātagas galu. Aiz tā parāvusi Meju uz priekšu, ar pārdabisku spēku, Sīlija centās uzraut Meju uz pīķiem, kas vēl joprojām mērķtiecīgi virzījās serafes virzienā.

Gabriela elpa bija kļuvusi saraustīta un sekla. Serafa seja bija palikusi bālāka par pāris toņiem. Katrā ziņā, nelikās, ka viņš vēl kaut kā spēs palīdzēt grupai, vai pat apmierināt Sīlijas iekāri. Vismaz ne šajā brīdī. Ievainojums bija nopietns.

Taču Sīlijai pieveršoties aktīvai cīņai pret pretiniekiem, atlaidās maģija, kas lika simbolam gailēt sarkanās liesmās, sagādājot nepatīkamās sajūtas Flērai.
Tagad viņa vairs nejuta sāpes. Vismaz ne savējās. Gabriela gan.


~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Pēc Arista jautājuma Alekss kādu brīdi klusēja. Beigās nopūtās.
- Es nezinu. Varbūt, ka es varu. Nu, kaut vai dēļ tā Deina gadījuma. Sodu tāpat viņi man piesprieda. - puisis paraustīja plecus.
Tikai nu jā... Aleksam iespējams to vajadzēja izdarīt līdz rītdienai. Katrā ziņā pēc iespējas ātrāk. Pirms kāds paspējis pārbaudīt, kā tad tur īsti ir ar to Pirmavota daudzumu.
- Bet ja tu ar to sadarīsi kaut kādas muļķības, es tev galvu noraušu. - Alekss pasmaidīja. - Arī sauli no mākoņiem nedrīksti rakt ārā. - puisis piebilda, pēdējā brīdī, paraudams stūri, lai iegriestu kādā šaurā sānieliņā, kurā, pa priekšu nevandījās vēl kaut kādas mašīnas un jaunekļa kāja uz pedāļā beidzot varēja uzgult pavisam brīvi.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 09.07.2013 23:39

[Romija]

It kā nepietiktu ar sāpēm, kas plosīja ķermeni un dvēseli, Flēras mugurā pēkšņi iedūrās spējš pīķis. Cauri, līdz pat sirdij. Redzot saļimstošo Gabriela ķermeni un aiz viņa tālāk Meju, daļa Flēras iekšēji nomira. Tagad dziedniece pat neapjauta, vai simbols vairs nedzēla vai viņa vienkārši to nejuta, jo acis, ieplestas šausmās, pievērsās Gabriela ķermenim, kas kā pamesls gulēja zem Sīlijas soļiem. Sāpes, kas pielēja ķermeni kā ar verdošu darvu, spēja modināt tikai vienu spēku — izglābt!

Pat ja Flēra viņam neko nenozīmēja, viņš viņai gan. Un, lai ko viņš būtu pateicis, dziedniece steigtos un dziedētu. Simbolu gan viņa neuzdrīkstējās pārkāpt, lai nezaudētu iespēju tomēr mēģināt izglābt Gabrielu. Tāpat tupus pozā, kad locekļus vairs nesavilka klāt nākošas dzelošās sāpes, Flēra sažņaudza pirkstus ar visiem dubļiem dūrēs un atspiedās pret zemi. No viņas pleciem izpletās pelēki, ēteriski spārni, acis kvēloja baltās liesmās un šķita, ka pat izspūrušajos, sarkanajos matos tūlīt uzšķilsies dzirksteles. Pavērsusi skatienu pret Gabrielu, Flēras sajūtas iekliedzās kā ievainots putns — no dunča mugurā, kas teju plēsa spārnus nost, līdz pašiem sirds dziļumiem. Kā melns, ievainots putns virs nolādēta ezera viņa lūdzās pēc Gaismas, pēc palīdzības Gabrielam. Lai kas ar viņu pašu notiktu, tagad viss spēks, domas un sajūtas bija koncentrētas tikai uz dubļos gulošo ķermeni. Dunci no muguras izvilkt Flēra tā nevarēja, bet vismaz noturēt dzīvību tik daudz, lai varētu cerēt uz izglābšanos. Dvēsele raudāja, Flēras acis liesmoja un spārni izpletās visā krāšņumā, no maģijas dirkstelēm uz visa Flēras ķermeņa iemirdzoties sudrabā.

[Mattiass]

— Kā reiz. Vismaz tava versija būs ticama, ja tu tiešām būsi kaut ko savācis, — Arists komentēja. — Kāpēc tāda piebilde par sauli? Tas noteikti nav manos spēkos, bet vai tad ar to nebūtu labāk?

Un…
— Vai drīkstu uzdot personiskas dabas jautājumu?

[Sindra]

~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Jā, jā... tā jau bija, kā Arists teica. Tomēr, tā līdz galam nelikās, ka Alekss būtu sajūsmā par vajadzību gramstīties gar Pirmavotu. Pat ja tā patukšotu runātu par labu puiša izstāstītajai versijai Deina gadījumā. Vienkārši... viņš domāja, ka neviens neskries mērīt substances tilpumu. Tikai piespriedīs viņam sodu un viss.
- Saule... - viņš domīgi noteica. - Tas būtu pārāk uzkrītoši. Bez tam, nevar zināt, kas tad notiktu ar Ardu. Pastāv iespēja, ka mēs sadegsim. Ja tevi tas interesē, aizdodies uz Vatru. Viņiem tur notiek lekcijas par tēmu, kas notiks, ja dūmaka izklīdīs. Dažas no iespējām nemaz nav tik saulainas. - Alekss pavīpsnāja.
- Man nav nekas pret lietu, kamēr cilvēkiem nesāk augt zvīņas un žaunas. -

Personisku jautājumu?
Alekss palūkojās uz Aristu un pamāja. Nu, lai jau uzdod, ja vēlas. Nekur jau nebija parādījies nosacījums, ka Aleksam arī obligāti jāatbild.

[Mattiass]

— Vai tās lekcijas notiek Vatras muzejā? — Arists noprecizēja. — Nepieļauj, ka kāds no serafiem tur nonāk. Tas slikti beigsies.

Sapratis, ka pret jautājuma uzdošanu Alekss neiebilst, Arists izmēģināja laimi. Galu galā, viņu tas arī neinteresēja gluži serafu lietas dēļ.
— Man, protams, šoreiz neklātos sūdzēties, bet kāpēc tu visu atdodi Deina dēļ? Noslēdzi šo vienošanos, nonāci nepatikšanās. Viņš taču pats parakstījās uz to uzdevumu. Pats uzstāja, ka jāturpina. Viņš tevi gandrīz iegāza. Un, visbeidzot, viņš rok tev apakšā. Tā vien skaties, ka Endrjū vieta viņu neapmierinās, un viņš uzliks tev padeni. Bet tu pārdzīvo tāda tipa dēļ. Kāpēc?

[Rouzijs]

Ak, Metatron! Ko gan viņa bija izdarījusi? Skatiens pavadīja ievainoto Gabrielu, viņa tā negribēja, viņa negribēja likt ciest kādam no viņiem, izņemot Sīliju. Nebija laika pārdzīvojumiem, tagad vajadzēja uzmanīties no serafes atriebības, kas noteikti būs ātra un nežēlīga.
- Un tā tu viņu mīli? Nodarot sāpes? - Tumšmate izkliedza. - Tu neesi viņu pelnījusi. - Vārdos bija niknums un tās dusmas, kuras iepriekš Meja mēģināja apspiest. - Tu neesi pelnījusi dzīvot. - Tā tas viss nebeigsies.

Arī pātagas uzbrukums īsti nenostrādāja, Sīlija to satvēra kā veiklu čūsku. Un mēģināja savainot Meju, tie pīķi... tie joprojām mēģināja viņu uzdurt, negribējās no pātagas īsti šķirties, bet meitene to atlaida vaļā, ļāva izslīdēt no pirkstiem, lai paglābtos no uzduršanas.
Nokritusi tieši pie pīķiem viņu tikai melnie spārni paglāba. Tie bija redzami un Meja izmantoja tos, lai ātrāk tiktu kājās, jo tās varēja būt tikai pāris sekundes, kad viens no pīķiem pataisītu viņu par serafu gaļas šašliku.

Ļāvusi atkal spārniem izgaist no skatiena, meitene meta pēdējo dunci pretī Sīlijai, pat ja bija skaidrs, ka tas būs nesekmīgi, drīzāk Sīlija pārgriezīs rīkli viņai ar ieroci. Bet maģijai vēlreiz šajā vakarā tika dots uzdevums, trāpīt serafes miesā.
Paralēli meitene mēģināja izvairīties no uzduršanas. Jā, sanāca bezmaz vai dejot bīstamu deju, kā uz naža asmens.

[Roviela]

Viss notika tik strauji! Sāpes pazuda, Joels, galvai reibstot no tikko atdotā lielā maģijas daudzuma, piecēlās kājās. Sīlija kaut ko tur runāja par puķītēm un eņģeļiem, un Metatronu. Orākulam nebija iebildumu pret puķītēm un sauli, un Metatrons? Ha! Tad pati atdod to, ko viņš tev reiz iedeva! Bet nē. Sīlija neatdos spēku, nē, nē, tikai zākāties par to, kurš reiz spēku iedeva, jā to viņa spēja.

Acīs vēl viss nebija noskaidrojies, kad starp lāpstiņām iedūrās sāpe, ne sava, tā bija Gabriela. Viņš samirkšķināja acis, lai ātrāk saprastu, kas notiek. Valdnieka dēls gulēja ar dunci mugurā. Orākuls pameta acis uz Flēras pusi, izskatījās, ka dziedniece buras, simbola sarkanās svītras bija kļuvušas blāvākas. Kā viņa izdziedēs, ja duncis joprojām ir mugurā?

Meģinot izmantot to, ka Meja ir aizņēmusi Sīlijas uzmanību, Joels pieskrēja pie Gabriela un, liekot lietā arī savas pavisam niecīgās dziedēšanas prasmes, vilka laukā dunci. Uzmanīgi, uzreiz dziedējot. Orākula acis tagad bija pilnīgi violetas, uz muguras vīdēja ēteriski pelēki spārni.

Ja vēl varētu atjēdzināt tos, apmātos priesterus! Nu nevar būt, ka cilvēki spētu bez maģiskas palīdzības rīkoties tik vienādi, un pat nereaģēt uz apkārtni. Vai no tā paliktu labāk, par to gan Joels šaubījās, bet simbols gan izgaistu.

[echo3]

Sāpes beidzās tikpat spēji kā sākās. Tas bija labi, tas ļāva koncentrēties, jo cīņas prieks Ereijasā nebija zudis. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, kā Sīlija vispirms sagūsta Flēru, liekot priesteriem (kuri pavēli izpildīja kā lelles) pārvietot simbolu ap dziednieces augumu, un tūlīt kaut ko bur pret Meju. Tālāk karotājs vairs neskatījās un neklausījās arī. Tur nebija, ko apdomāt, tur nebija, uz ko atbildēt - tie bija dēmonu Valdnieces vārdi, tur nerunāja serafs. Par vergu padarīts serafs, kura vienīgais vājums bija veiksmīgi izmantots pret viņu - iemīlējusies Sīlija, kas īstenībā nekad nebija kļuvusi tik pieaugusi, lai saprastu, ka pēc Pirmā Soļa par saviem darbiem jāatbild pašam, un ka Metatrons nav aukle.

Prom iet gan Ereijass negrasījās. Visu savu maģisko spēku viņš nebija iztērējis, un tagad izlēma vairs to netaupīt. Tāpat kā savu fizisko spēku. Sīlija, strīdoties ar Meju, izmantoja Gabrielu par aizsegu, un arī Ereijasa mugurā iedzēla sāpes. Bet viņš bija karotājs, nevis dziednieks vai orākuls. Aiz Ereijasa muguras uzplauka sniegbalti spārni, acis mirdzēja koši violetas, simbols uz rokas iekvēlojās balts. Un, dēmoniskā simbola nesasaistīts, viņš pacēlās spārnos, pēc acumirkļa triecoties virsū priesteriem-marionetēm. Nogāzt gar zemi un izjaukt maģiju! Zobena vietā Ereijasam rokā atkal bija blāsterpistole. Četri šāvieni, cik ātri vien iespējams, veltīti no līdzsvara izsistajiem cilvēkiem.

Tad pagrieziens un balts maģijas lādiņš Sīlijas mugurā. Viss. Piecas sekundes cīņas. Vai šoreiz kas izdosies, viņš, protams, nezināja, bet, ja nedarīs, tad nebūs nekas.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Alekss pamāja. - Jā, tajā muzejā. - Puiša piere gan neizpratnē saraucās, kad Arists norādīja, ka serafiem tur nevajadzētu vandīties.
- Ja? Kāpēc? Man likās, ka tieši tur jums varētu patikt. Vismaz pēc tā, ko Meja stāstīja par jūsu pasauli. - bet ja jau nē, tad jau nē. Katrā ziņā, Alekss tāpat negrasījās uzbāzties kādam no eņģeļiem, ar Ardas ekskursijām. Šobrīd, vēl piedevām uz visu darba problēmu fona, tā noteikti bija pēdējā lieta, ko viņš grasījās darīt.

Uz jautājumu par Deinu gan Mārvins īpaši nesteidza atbildēt. Jauneklis mirkli klusēja, līdz beigās vienkārši noteica: - Viņš ir labs darbinieks. - likās, ka nekādu paskaidrojumu vairāk nesekos. Aleksam arī paveicās, nu ja vien to varēja nosaukt par veiksmi, bet viņi bija nokļuvuši līdz avārijas notikuma vietai.
- Tev vajadzēs palikt šeit. - Alekss pagriezās uz mašīnas aizmuguri un palūkojās uz Safīru. Tad viņš arī pamanīja sainīti uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, blakus meitenei.
- Kapēc jūs... - taču līdz galam savu jautājumu tā arī neizteicis, Alekss tikai nedaudz pārmetoši nogrozīja galvu un nopūties, izkāpa no mašīnas.



~ ~ ~ Sīlijas izklaides ~ ~ ~

Acīmredzami, Sīlija nebija īpaši noskaņota ielaisties sarunās ar Meju. Sieviete neko neatbildēja. Taču, kad viņas virzienā lidoja duncis, gaišmate izpildīja visai elegantu kustību. Viņa nedaudz atliecās, viņas roka, gluži kā dejā, noslīdēja uz sānu. Viena asa kustība, un duncis, kuru Sīlija bija pamanījusies noķert aiz asmeņa, veikli izmests, lidoja atpakaļ Mejas virzienā.
Vēlreiz parāvusi pātagas galu, viņa ļāva tās kātam ielidot savā plaukstā un uz īstu mirkli uzmeta tam skatienu. Sievietes pirksts noslīdēja pār pātagas kātu un uz tās astes parādījās mazi dzelksnīši. Sīlija sirsnīgi savicināja pātagu virs galvas un cirta Joela virzienā. Īpaši gan netēmējot, bet tur, kur tās gals nošvīkstēja, atradās orākula mugura.

Joelam pavisam noteikti izdevās izvilkt dunci no Gabriela muguras, taču tagad no atvērtās brūces arī asinis sāka plūst daudz spēcīgāk. Joela maģija tās nespēja apturēt. Savukārt, Flēras maģija diez ko nevedās. Viņai burties, acīmredzot traucēja tā maģija, tas simbols, kurā dziedniece bija ieslēgta. Dziedējošā maģija, kuru Flērai izdevās uzburt bija visai vāja un tā nespēja sadziedēt Gabriela ievainojumu.

Tiklīdz kā Ereijass bija nokļuvis līdzās tuvākajiem no priesteriem, serafam nācās secināt, ka te nav nekā ko viņš varētu izsist no līdzsvara. Tie nebija cilvēki. Tumšie stāvi bija kāda tumša maģija, vai kas tāds. Serafa roka, tiem pieskaroties, burtiski iegrima šajos stāvos, līdzi nesot aukstas un nepatīkamas sajūtas. Skaidrs, ka arī šaut pa šiem stāviem nebija jēgas. Vismaz ar fizisku spēku, šos stāvus un simbolu, izsist no vietas nevarēja.

Baltā maģija lidoja Sīlijas virzienā. Tā būtu pat sasniegusi serafes augumu, ja vien Gabriels nebūtu pastiepis roku un uzbūris vairogu, kurš ietvēra Sīlijas augumu. Tikai tad viņa pamanīja maģiju, kas atsitusies pret vairogu, izšķīda, viņu neskarot.
Nedaudz apmulsusi Sīlija palūkojās uz Gabrielu, kur viņas acis sastapās ar Valdnieka dēla acīm. Gaišmates sejā bija manāma neizpratne, līdz viņas sāka smaidīt un izskatījās pat gluži vai aplaimota. It kā Gabriels viņai tikko kā būtu atzinies mīlestībā.