Espy Entropy 2.0 Opcijas

[Andromeda]

Valdīja absolūts klusums. Vienīgais gaismas avots, kas izgaismoja paliela izmēra, taisnstūrveida telpu, nāca no konsoles tās priekšplānā. Uz konsoles metāliski sudrabotās pamatnes, kas luminiscēja gandrīz balta, bija vērojami dīvaini simboli, kas pilnībā saplūda ar pamatnes gludo virsmu.

Bez konsoles, šeit atradās rindas ar kristāliskām, caurspīdīgām kapsulām, kas vertikāli, telpas centrā slējās cita aiz citas, sniedzoties līdz telpas dziļākajam nostūrim. Konsoles gaismā tajās varēja nomanīt tumšas ēnas, kuras ieskāva balta, pienaina migla.

Te, konsole šķiet „atdzīvojās”. Tika uzprojicēta strīpa ar simboliem, kas šķiet varēja būt paziņojums, par kādu tehnisku problēmu vai kļūmi. Bez simboliem parādījās arī shēma, kas norādīja par „miglas” līmeņa kritisku samazināšanos. Tam sekoja, neliels trauksmes signāls un visa telpa pēkšņi tika izgaismota spoži balta. Kapsulas kristāliskās, caurspīdīgās sienas iebīdījās pamatnēs, kas tās stiprināja pie grīdas un griestiem. Baltā migla diezgan ātri izplatījās pa visu telpu. Ēnas sabruka uz grīdas un, kā izrādījās, nebija vis tikai ēnas, bet gan dzīvas, elpojošas radības. Tās, miglai izklīstot, sāka atgūt samaņu, atceroties vien savas pēdējās gaitas, bet ne to, kā šeit nonākušas. Viena kapsula nebija atslēgusies vaļā. Tajā, miglas ieskauts vēl aizvien „gulēja” kāds stāvs.

(Kapsulā vēl joprojām atrodas Radoslavs Konters)

[Mattiass]

Pēc kāda brīža viens no ķermeņiem sakustējās. Telpas klusumu pārtrauca kluss ņurdiens, un tad vēl kāda dzīvnieciskas izcelsmes īsa, neaprakstāma skaņa. Kragāls bija pamodies, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā vispār bijis iespējams tā pielikties, sadzerot ar cilvēciņu inženieriem, jo parasti tehniķu ļerga nekādu iespaidu uz viņu neatstāja. Un, ja tā padomā, arī šobrīd nebija paģiras. Galva likās dulla, taču citādāk dulla. Visdrīzāk, pie tā vainīgs bija tas palsais, neveselīgais gaiss, kurš mutuļoja telpā. Telpa nebija pazīstama, atskurbtuvi arī neatgādināja, un kapsulas, no kurām, pakļaujoties tā spēka iedarbībai, kurš gaisagrābšļus novelk pie zemes, pēc visa spriežot, kā pakulu maisi bija pavēlušies dažādi radījumi (no kuriem vismaz pārītim, kā, piemēram, vienam felinoīdam, pareizākā vieta varētu būt cilvēciņu zoodārzs), gultas vai kušetes arī pārlieku neatgādināja. Palūkojies pa malām un apsēdies, Kragāls apcerīgi vēroja telpu un citus gulētājus.

[Roviela]

Šitā nožauties! Dans sērīgi nodomāja, pūloties izvilkt roku sev no apakšas un konstatējot, ka tā ir kaut kā neērti sagriezusies. Pēdas tāpat šķita pagrieztas ne gluži tā kā būtu, ja mehāniķis būtu nolicies ērti pasnaust kādu stundiņu kaut vai uz mašīntelpas cietās grīdas. Viņš jutās nomests zemē, un viņam tas nepatika.
Roka tika izvilkta, uz tās atbalstījies Dans piecēlās vispirms četrrāpus un tad apsēdās. Acis nācās pamirkšķināt vairākkārt un, piedevām, izslaucīt asaras no kaktiņiem, kuras tur bija saskrējušas spilgtās gaismas dēļ.
Ticis pie redzēšanas, puisis paskatījās apkārt. Kaut kādas kapsulas milzīgā zālē. Dans palūkojās sev apkārt. Neskaidrs aplis. Uh! Tāpat, nepiecēlies kājās, mehāniķis aizrāpoja ārpus apļa. Nekas te nebija skaidrs, bet vēlreiz nokļūt kapsulā (to, ka viņš pats bija bijis tādā, puisis jau bija izsecinājis) negribējās.

Hei! Ar roku tika pamāts vēl vienam būtnim, kas rēgojās tuvumā. Nez, kas tas tāds ir? Dans pats noteikti bija cilvēks. Mehāniķa brūnajā kombinezonā un ar auskaru ausīs.

[Mattiass]

O! Vēl viens inženieris! Kragāla acis mazliet samiedzās. Lai gan nē, šķiet, šis nebija viens no pudeles brāļiem. Nometies četrrāpus, kā ir ērti, viņš klusu un veikli aizmanījās līdz pie samaņas nonākušajam sārtādainajam, kurš, iespējams, zināja ko vairāk — kā nekā, šie jau ir tehnikas eksperti.

— Kur mēs esam? — viņš klusu noprasīja. Ja neskaita svešādu, ņurdienam līdzīgu balsi, valoda bija cilvēkiem saprotama.

[Hobits]

Krentesija lēnām sāka mosties un lūkojās apkārt. Viņa redzēja baltu miglu izklīstam. Te viņa pamanīja citas radības sev līdzās. Viņa sajutās visai neomulīgi, jo viņa nekad nebija redzējusi tādas radības. Līdzīgas, jā, bet ne tieši šādas. Pārsteidza, ka katra no tām šķita atšķirīga.

Pēdējais, ko viņa atcerējās – viņa bija lidojusi ar savu kuģi tālu no mājām un grasījās atgriezties, bet tad, kaut kas notika. Kas tieši, to viņa cik vien pūlēdamies nevarēja atcerēties, bet tas tagad nebija vissvarīgākais. Skatiens slīdēja apkārt un rūpīgi tika nopētīts katrs radījums.

[Pūķēns Sāra]

"Pie Dieva pakaļas." Viņa pavēra acis, lai konstatētu, ka ir noķerta un jau paspēta pārdot zinātniskais organizācijai. Tam tā noteikti nevajadzēja būt. Viņa apgūlās uz muguras, sāns bija jūtīgs, it kā viņa uz tā būtu nokritusi kartupeļa maisa cienīgā grācijā.
Skatoties kā kaut kas liels un matains rāpus aiztiek līdz mazākam subjektam, viņa atkal aizvēra acis. Esmu nonākusi zoodārzā? Nē, ļaunāk - pie mutantiem. Viņa sevi aptaustīja, lai pārliecinātos vai ar viņu nav izdarīts kaut kas pret dabisks Lūdzu, tikai ne taustekļi! un pārbaudītu vai idioti tomēr nav atstājuši kaut ko no viņas mantām.

[echo3]

Izteiksmīgi košu drēbju čupiņa atritinājās, atklādama slaidu, ļoti bālu cilvēkveidīgu būtni ar gandrīz melniem, gariem matiem. - Sevoflurāns? - Pauze. - Nē, ksenons. - Atkal pauze. - Un dinitrogēna monoksīds. - Pie šiem vārdiem Brina ieķiķinājās. Pieminētās vielas pazīstamāks nosaukums bija "smieklu gāze", un tā patiesi izraisa pacilātu noskaņojumu. Neva to juta arī tagad, jo narkotiskais mākonis nebija vēl gluži izgaisis.
Ilgi gan viņa nesmējās. - Narkoze! - Brina skaļi nokonstatēja, atvēra acis un noskatījusi telpu negaidīti ātri pielēca kājās un "izspruka" no kapsulas vietas. Šī nebija operāciju zāle, viņai nebija bijusi vajadzīga operācija, un narkoze varēja nozīmēt tikai vienu - viņa ir kaut kur nogādāta pret pašas gribu. Laboratorijā. Tā tas izskatījās.
Tikusi dažus soļus nost, Brina apstājās un sāka aptaustīt un pētīt sevi. Vai gadījumā ar viņu nav veiktas kādas medicīniskas manipulācijas. Liekas, nav, cik nu pirmajā brīdī saprotams.

Tikai tad neva pievērsās pārējiem, kas telpā redzami. Daži jau kustējās, citi vēl nē. Un viena kapsula nebija atvērusies. Un - neviena "saimnieka", jo kā tieši nosaukt vietējos, vēl nebija zināms.

[Andromeda]

Nedz Viviāna, nedz Brina sevi aptaustot, nekādas izmaiņas savā izskatā vai pašsajūtā neatrada. Bez apģērba, nevienam no subjektiem nebija nekādu personisko lietu.

Uz konsoles parādījās jauna rinda ar simboliem un jauna shēma, kas attēloja „miglas” līmeņa samazināšanos kapsulā CLX443, kurā atradās Radoslavs Konters. Tomēr vēl nebija sasniegta kritiskā robeža.

[Mattiass]

Arī citi sārtādainie modās. Divas, šķiet, bija mātītes, vai, pareizāk, sievietes, kā tagad bija pieņemts apzīmēt visu saprātīgo būtņu sieviešu dzimuma pārstāves (kurām nu sugām tādas bija) un, Kragālaprāt, šīs, konkrētās, bija visai pievilcīgas. Katrā ziņā, interesantas. Kādas viņas bija pašu sārtādaino skatījumā, viņš, protams, nevarēja zināt, taču viņa uzmanību saitīja kas cits.

— Tur kaut kas mirgo, — viņš norādīja tiem, kuri izskatījās pēc tehniķiem, uz konsoli. — Kaut kāda jūsējo ultramodernā skaitļojamā mašīna?
Pie vārda ultramoderns viņš mazliet saminstinājās, taču izrunāja pareizi; neparasts bija akcents.

[Roviela]

Dans, aizskatījies uz apkārt notiekošo, uzreiz pat neatbildēja savādā būtņa par brīnumu gluži saprotamajam jautājumam.
- Nav ne jausmas!
Konsole?
- Un par to arī nav ne jausmas. Neesmu datoriķis, un mūsējā tā noteikti nav.
Acis mēģināja atpazīt savādās rakstu zīmes, kuras manīja šur un tur. Puisis piecēlās, lai aizietu līdz konsolei.
- Izlasīt arī nevaru.

Bakstīties uz dullo būtu neprātīgi, nudien, un Dans pieliecās, lai mēģinātu atvērt konsoli no apakšas. Tur, visādā ziņā varēja būt kaut kas viņam saprotamāks.

[Andromeda]

Danam par izbrīnu, tik viegli ieraudzīt, kur atvērt konsoli no apakšas vis nebija. Tā bija viscaur gluda. Vienīgā vieta, kur manāmas bija vieglas līnijas atradās gandrīz pie pašas grīdas. Nevienas skrūvju pēdas vai speciālas pogas nebija.

[Mattiass]

Kragāls, pēc dabas būdams ziņkārīgs (līdzīgi lielākajai daļai ciltsbrāļu), piecēlās arī kājās (šoreiz pa cilvēku modei) un aizslāja nopakaļ Danam. Viņam vienmēr bija interesanti vērot, kā tehniķi darās ar tām savām iekārtām, un šāda izdevība neradās diezko bieži — vajadzēja izmantot.

[Piligrims]

Viena no telpas tukšajām kapsulām piepildījās ar spožu gaismu un pašā kapsulas centrā parādījās balta matēta lode apmēram 50cm diametrā. Gaisma nodzisa, bet lode palika karājamies gaisā kapsulas vidū.
Dimensio sāka skenēt apkārtējo telpu un analizēt tās struktūru salīdzinot to ar datubāzes saturu.
Noskaidrosim, kur tad mani ir atsūtījuši. Skolotājs teica, ka būšot pārsteigums. Tā – atmosfēras sastāvs, 74% 2*7/14, 20% 2*8/16, 5% 6/12*2*8/16, un 1% sīkāk pārstāvētu gāzu, tas atbilst H5 klasei un spēj nodrošināt dzīvības vidi 2^64-1 dažādu dzīvu formu, no kurām ar mentālām spējām ir apveltītas 2^16 dzīvu būtņu. Atrodos slēgtā telpā, kura savukārt ir lielākā slēgtā telpā, kurā atrodas vēl 59 tādi paši slēgti konteineri, kādā atrodos es. Interesanti, kāpēc es esmu izolēts slēgtā konteinerā, ja atmosfēras sastāvs, gan iekšpusē, gan ārpusē ir pilnīgi identisks? Nu gan jociņi. Tā – izskatās, ka neesmu es šeit viens tādā stāvoklī, paskatīsimies, kas tad mums te vēl ir – 4 732 tālāk pa vienam 2843,3181,3541,3796. Interesanta kompānija, ko viņi visi te dara? Tādu daudzveidību ar H5 augstākās klases būtnēm vienuviet nemaz necerēju sastapt, tas laikam būs tas pārsteigums, ko minēja skolotājs.

[Roviela]

- Tam ir jābūt sasodīti vienkārši, - Dans murmulēja pie sevis, rūpīgi izsekojot, kā iet smalkās, gandrīz neredzamās līnijas.
- Ja te ir pogas, tad vietējiem nav piesūcekņu, ja nav piesūcekņu, tad attaisīt vajag varēt ar piespiedienu vai nelielu sviru, bet ne te, apakšā, citādi katrs pienākošais, nejauši iesperot, vāku uzgāztu sev uz pēdas.
Ticis tiktāl, un nemaz nesatraucoties, ka viņa darbu kāds vēro, mehāniķis turpināja meklēt, kā šo konsoli dabūt vaļā, paskatoties arī uz virsmu - vai tur, kaut kur maliņā nav kāda piemērota podziņa vai svira. Vai sānos. Varbūt pats panelis reaģē uz piespiedienu?

[Mattiass]

Skatoties, kā mehāniķis līkņā, un labi saprazdams, ka situācija var būt bīstama un laika nav pārāk daudz, Kragāls nonāca līdz visai savdabīgiem secinājumiem.

— Gribi, pamēģināšu atlauzt? — viņš uzrunāja Danu.

[Piligrims]

Dimensio ievēroja, ka divas būtnes 732 un 3796 pēta kādu tehnisku ierīci. Tas piesaistīja viņa uzmanību un arī viņš "uzmeta aci" šai iekārtai. Tās nozīmi un funkcijas viņš nesaprata, lai gan spēja iegūt pilnu 3D attēlu un arī "ieraudzīt" signālus, kas pārvietojās pa tās elementiem. Par tehniskajām ierīcēm viņš īpaši neinteresējās, jo viņu civilizācija bija izvēlējusies citu ceļu - viņi attīstījās paši un centās maksimāli izkopt un attīstīt visas savas spējas. Ja labi pameklēja, gan jau varēja atrast kādas ziņas par šādām iekārtām un to nozīmi, bet Dimensio neizjuta tādu vajadzību un interesi, lai to darītu.

[Andromeda]

Pēc Dana mēģinājuma atvērt paneli ar piespiedienu, tas tik tiešām atvērās un izbīdījās vesela „atvilktne” ar shēmām, vadiem un kristāliem, kas šķiet savienoja dažas shēmas.

[Mattiass]

Redzēdams, ka tomēr neko bojāt nenāksies, Kragāls, apmierināti ņurdēdams, pabāzās tuvāk. Ne gluži tā, lai Danam kaut ko aizsegt vai traucēt, taču pietiekami, lai apskatīt dīvaino veidojumu.

[Pūķēns Sāra]

Kas tas tāds? Viviānas sirds apskrējās piefiksējot tikko ieradušos kaut ko, un tad vēl divi - viens normāla auguma, otrs visnotaļ nenormāla - sāka darīties ap dīvaino paneli. Cerams, ka viņi zina, ko dara.
Viņa lēnām piestutējās sēdus, tad piecēlās. Ar skatienu tika meklēta izeja, kam vajadzētu būt durvīm, vai varbūt kādu ventilācijas šahtu, vai jebko citu, ko varētu izmantot, lai tiktu prom, tai pašā laikā pavirzoties pa tālāk no lodes krātiņa

[Andromeda]

Viviānas skatienu piesaistīja palielas metāliskas durvis. Gluži kā konsole, tās bija absolūti gludas un sudrabotas. Blakus tām pie sienas, atradās kristālisks panelis, uz kura bija tādi paši simboli kā uz konsoles un gaismas indikators, kas rādīja iesārtu toni.