Espy Entropy 2.0 Opcijas

[Andromeda]

Valdīja absolūts klusums. Vienīgais gaismas avots, kas izgaismoja paliela izmēra, taisnstūrveida telpu, nāca no konsoles tās priekšplānā. Uz konsoles metāliski sudrabotās pamatnes, kas luminiscēja gandrīz balta, bija vērojami dīvaini simboli, kas pilnībā saplūda ar pamatnes gludo virsmu.

Bez konsoles, šeit atradās rindas ar kristāliskām, caurspīdīgām kapsulām, kas vertikāli, telpas centrā slējās cita aiz citas, sniedzoties līdz telpas dziļākajam nostūrim. Konsoles gaismā tajās varēja nomanīt tumšas ēnas, kuras ieskāva balta, pienaina migla.

Te, konsole šķiet „atdzīvojās”. Tika uzprojicēta strīpa ar simboliem, kas šķiet varēja būt paziņojums, par kādu tehnisku problēmu vai kļūmi. Bez simboliem parādījās arī shēma, kas norādīja par „miglas” līmeņa kritisku samazināšanos. Tam sekoja, neliels trauksmes signāls un visa telpa pēkšņi tika izgaismota spoži balta. Kapsulas kristāliskās, caurspīdīgās sienas iebīdījās pamatnēs, kas tās stiprināja pie grīdas un griestiem. Baltā migla diezgan ātri izplatījās pa visu telpu. Ēnas sabruka uz grīdas un, kā izrādījās, nebija vis tikai ēnas, bet gan dzīvas, elpojošas radības. Tās, miglai izklīstot, sāka atgūt samaņu, atceroties vien savas pēdējās gaitas, bet ne to, kā šeit nonākušas. Viena kapsula nebija atslēgusies vaļā. Tajā, miglas ieskauts vēl aizvien „gulēja” kāds stāvs.

(Kapsulā vēl joprojām atrodas Radoslavs Konters)

[Mattiass]

Pēc kāda brīža viens no ķermeņiem sakustējās. Telpas klusumu pārtrauca kluss ņurdiens, un tad vēl kāda dzīvnieciskas izcelsmes īsa, neaprakstāma skaņa. Kragāls bija pamodies, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā vispār bijis iespējams tā pielikties, sadzerot ar cilvēciņu inženieriem, jo parasti tehniķu ļerga nekādu iespaidu uz viņu neatstāja. Un, ja tā padomā, arī šobrīd nebija paģiras. Galva likās dulla, taču citādāk dulla. Visdrīzāk, pie tā vainīgs bija tas palsais, neveselīgais gaiss, kurš mutuļoja telpā. Telpa nebija pazīstama, atskurbtuvi arī neatgādināja, un kapsulas, no kurām, pakļaujoties tā spēka iedarbībai, kurš gaisagrābšļus novelk pie zemes, pēc visa spriežot, kā pakulu maisi bija pavēlušies dažādi radījumi (no kuriem vismaz pārītim, kā, piemēram, vienam felinoīdam, pareizākā vieta varētu būt cilvēciņu zoodārzs), gultas vai kušetes arī pārlieku neatgādināja. Palūkojies pa malām un apsēdies, Kragāls apcerīgi vēroja telpu un citus gulētājus.

[Roviela]

Šitā nožauties! Dans sērīgi nodomāja, pūloties izvilkt roku sev no apakšas un konstatējot, ka tā ir kaut kā neērti sagriezusies. Pēdas tāpat šķita pagrieztas ne gluži tā kā būtu, ja mehāniķis būtu nolicies ērti pasnaust kādu stundiņu kaut vai uz mašīntelpas cietās grīdas. Viņš jutās nomests zemē, un viņam tas nepatika.
Roka tika izvilkta, uz tās atbalstījies Dans piecēlās vispirms četrrāpus un tad apsēdās. Acis nācās pamirkšķināt vairākkārt un, piedevām, izslaucīt asaras no kaktiņiem, kuras tur bija saskrējušas spilgtās gaismas dēļ.
Ticis pie redzēšanas, puisis paskatījās apkārt. Kaut kādas kapsulas milzīgā zālē. Dans palūkojās sev apkārt. Neskaidrs aplis. Uh! Tāpat, nepiecēlies kājās, mehāniķis aizrāpoja ārpus apļa. Nekas te nebija skaidrs, bet vēlreiz nokļūt kapsulā (to, ka viņš pats bija bijis tādā, puisis jau bija izsecinājis) negribējās.

Hei! Ar roku tika pamāts vēl vienam būtnim, kas rēgojās tuvumā. Nez, kas tas tāds ir? Dans pats noteikti bija cilvēks. Mehāniķa brūnajā kombinezonā un ar auskaru ausīs.

[Mattiass]

O! Vēl viens inženieris! Kragāla acis mazliet samiedzās. Lai gan nē, šķiet, šis nebija viens no pudeles brāļiem. Nometies četrrāpus, kā ir ērti, viņš klusu un veikli aizmanījās līdz pie samaņas nonākušajam sārtādainajam, kurš, iespējams, zināja ko vairāk — kā nekā, šie jau ir tehnikas eksperti.

— Kur mēs esam? — viņš klusu noprasīja. Ja neskaita svešādu, ņurdienam līdzīgu balsi, valoda bija cilvēkiem saprotama.

[Hobits]

Krentesija lēnām sāka mosties un lūkojās apkārt. Viņa redzēja baltu miglu izklīstam. Te viņa pamanīja citas radības sev līdzās. Viņa sajutās visai neomulīgi, jo viņa nekad nebija redzējusi tādas radības. Līdzīgas, jā, bet ne tieši šādas. Pārsteidza, ka katra no tām šķita atšķirīga.

Pēdējais, ko viņa atcerējās – viņa bija lidojusi ar savu kuģi tālu no mājām un grasījās atgriezties, bet tad, kaut kas notika. Kas tieši, to viņa cik vien pūlēdamies nevarēja atcerēties, bet tas tagad nebija vissvarīgākais. Skatiens slīdēja apkārt un rūpīgi tika nopētīts katrs radījums.

[Pūķēns Sāra]

"Pie Dieva pakaļas." Viņa pavēra acis, lai konstatētu, ka ir noķerta un jau paspēta pārdot zinātniskais organizācijai. Tam tā noteikti nevajadzēja būt. Viņa apgūlās uz muguras, sāns bija jūtīgs, it kā viņa uz tā būtu nokritusi kartupeļa maisa cienīgā grācijā.
Skatoties kā kaut kas liels un matains rāpus aiztiek līdz mazākam subjektam, viņa atkal aizvēra acis. Esmu nonākusi zoodārzā? Nē, ļaunāk - pie mutantiem. Viņa sevi aptaustīja, lai pārliecinātos vai ar viņu nav izdarīts kaut kas pret dabisks Lūdzu, tikai ne taustekļi! un pārbaudītu vai idioti tomēr nav atstājuši kaut ko no viņas mantām.

[echo3]

Izteiksmīgi košu drēbju čupiņa atritinājās, atklādama slaidu, ļoti bālu cilvēkveidīgu būtni ar gandrīz melniem, gariem matiem. - Sevoflurāns? - Pauze. - Nē, ksenons. - Atkal pauze. - Un dinitrogēna monoksīds. - Pie šiem vārdiem Brina ieķiķinājās. Pieminētās vielas pazīstamāks nosaukums bija "smieklu gāze", un tā patiesi izraisa pacilātu noskaņojumu. Neva to juta arī tagad, jo narkotiskais mākonis nebija vēl gluži izgaisis.
Ilgi gan viņa nesmējās. - Narkoze! - Brina skaļi nokonstatēja, atvēra acis un noskatījusi telpu negaidīti ātri pielēca kājās un "izspruka" no kapsulas vietas. Šī nebija operāciju zāle, viņai nebija bijusi vajadzīga operācija, un narkoze varēja nozīmēt tikai vienu - viņa ir kaut kur nogādāta pret pašas gribu. Laboratorijā. Tā tas izskatījās.
Tikusi dažus soļus nost, Brina apstājās un sāka aptaustīt un pētīt sevi. Vai gadījumā ar viņu nav veiktas kādas medicīniskas manipulācijas. Liekas, nav, cik nu pirmajā brīdī saprotams.

Tikai tad neva pievērsās pārējiem, kas telpā redzami. Daži jau kustējās, citi vēl nē. Un viena kapsula nebija atvērusies. Un - neviena "saimnieka", jo kā tieši nosaukt vietējos, vēl nebija zināms.

[Andromeda]

Nedz Viviāna, nedz Brina sevi aptaustot, nekādas izmaiņas savā izskatā vai pašsajūtā neatrada. Bez apģērba, nevienam no subjektiem nebija nekādu personisko lietu.

Uz konsoles parādījās jauna rinda ar simboliem un jauna shēma, kas attēloja „miglas” līmeņa samazināšanos kapsulā CLX443, kurā atradās Radoslavs Konters. Tomēr vēl nebija sasniegta kritiskā robeža.

[Mattiass]

Arī citi sārtādainie modās. Divas, šķiet, bija mātītes, vai, pareizāk, sievietes, kā tagad bija pieņemts apzīmēt visu saprātīgo būtņu sieviešu dzimuma pārstāves (kurām nu sugām tādas bija) un, Kragālaprāt, šīs, konkrētās, bija visai pievilcīgas. Katrā ziņā, interesantas. Kādas viņas bija pašu sārtādaino skatījumā, viņš, protams, nevarēja zināt, taču viņa uzmanību saitīja kas cits.

— Tur kaut kas mirgo, — viņš norādīja tiem, kuri izskatījās pēc tehniķiem, uz konsoli. — Kaut kāda jūsējo ultramodernā skaitļojamā mašīna?
Pie vārda ultramoderns viņš mazliet saminstinājās, taču izrunāja pareizi; neparasts bija akcents.

[Roviela]

Dans, aizskatījies uz apkārt notiekošo, uzreiz pat neatbildēja savādā būtņa par brīnumu gluži saprotamajam jautājumam.
- Nav ne jausmas!
Konsole?
- Un par to arī nav ne jausmas. Neesmu datoriķis, un mūsējā tā noteikti nav.
Acis mēģināja atpazīt savādās rakstu zīmes, kuras manīja šur un tur. Puisis piecēlās, lai aizietu līdz konsolei.
- Izlasīt arī nevaru.

Bakstīties uz dullo būtu neprātīgi, nudien, un Dans pieliecās, lai mēģinātu atvērt konsoli no apakšas. Tur, visādā ziņā varēja būt kaut kas viņam saprotamāks.

[Andromeda]

Danam par izbrīnu, tik viegli ieraudzīt, kur atvērt konsoli no apakšas vis nebija. Tā bija viscaur gluda. Vienīgā vieta, kur manāmas bija vieglas līnijas atradās gandrīz pie pašas grīdas. Nevienas skrūvju pēdas vai speciālas pogas nebija.

[Mattiass]

Kragāls, pēc dabas būdams ziņkārīgs (līdzīgi lielākajai daļai ciltsbrāļu), piecēlās arī kājās (šoreiz pa cilvēku modei) un aizslāja nopakaļ Danam. Viņam vienmēr bija interesanti vērot, kā tehniķi darās ar tām savām iekārtām, un šāda izdevība neradās diezko bieži — vajadzēja izmantot.

[Piligrims]

Viena no telpas tukšajām kapsulām piepildījās ar spožu gaismu un pašā kapsulas centrā parādījās balta matēta lode apmēram 50cm diametrā. Gaisma nodzisa, bet lode palika karājamies gaisā kapsulas vidū.
Dimensio sāka skenēt apkārtējo telpu un analizēt tās struktūru salīdzinot to ar datubāzes saturu.
Noskaidrosim, kur tad mani ir atsūtījuši. Skolotājs teica, ka būšot pārsteigums. Tā – atmosfēras sastāvs, 74% 2*7/14, 20% 2*8/16, 5% 6/12*2*8/16, un 1% sīkāk pārstāvētu gāzu, tas atbilst H5 klasei un spēj nodrošināt dzīvības vidi 2^64-1 dažādu dzīvu formu, no kurām ar mentālām spējām ir apveltītas 2^16 dzīvu būtņu. Atrodos slēgtā telpā, kura savukārt ir lielākā slēgtā telpā, kurā atrodas vēl 59 tādi paši slēgti konteineri, kādā atrodos es. Interesanti, kāpēc es esmu izolēts slēgtā konteinerā, ja atmosfēras sastāvs, gan iekšpusē, gan ārpusē ir pilnīgi identisks? Nu gan jociņi. Tā – izskatās, ka neesmu es šeit viens tādā stāvoklī, paskatīsimies, kas tad mums te vēl ir – 4 732 tālāk pa vienam 2843,3181,3541,3796. Interesanta kompānija, ko viņi visi te dara? Tādu daudzveidību ar H5 augstākās klases būtnēm vienuviet nemaz necerēju sastapt, tas laikam būs tas pārsteigums, ko minēja skolotājs.

[Roviela]

- Tam ir jābūt sasodīti vienkārši, - Dans murmulēja pie sevis, rūpīgi izsekojot, kā iet smalkās, gandrīz neredzamās līnijas.
- Ja te ir pogas, tad vietējiem nav piesūcekņu, ja nav piesūcekņu, tad attaisīt vajag varēt ar piespiedienu vai nelielu sviru, bet ne te, apakšā, citādi katrs pienākošais, nejauši iesperot, vāku uzgāztu sev uz pēdas.
Ticis tiktāl, un nemaz nesatraucoties, ka viņa darbu kāds vēro, mehāniķis turpināja meklēt, kā šo konsoli dabūt vaļā, paskatoties arī uz virsmu - vai tur, kaut kur maliņā nav kāda piemērota podziņa vai svira. Vai sānos. Varbūt pats panelis reaģē uz piespiedienu?

[Mattiass]

Skatoties, kā mehāniķis līkņā, un labi saprazdams, ka situācija var būt bīstama un laika nav pārāk daudz, Kragāls nonāca līdz visai savdabīgiem secinājumiem.

— Gribi, pamēģināšu atlauzt? — viņš uzrunāja Danu.

[Piligrims]

Dimensio ievēroja, ka divas būtnes 732 un 3796 pēta kādu tehnisku ierīci. Tas piesaistīja viņa uzmanību un arī viņš "uzmeta aci" šai iekārtai. Tās nozīmi un funkcijas viņš nesaprata, lai gan spēja iegūt pilnu 3D attēlu un arī "ieraudzīt" signālus, kas pārvietojās pa tās elementiem. Par tehniskajām ierīcēm viņš īpaši neinteresējās, jo viņu civilizācija bija izvēlējusies citu ceļu - viņi attīstījās paši un centās maksimāli izkopt un attīstīt visas savas spējas. Ja labi pameklēja, gan jau varēja atrast kādas ziņas par šādām iekārtām un to nozīmi, bet Dimensio neizjuta tādu vajadzību un interesi, lai to darītu.

[Andromeda]

Pēc Dana mēģinājuma atvērt paneli ar piespiedienu, tas tik tiešām atvērās un izbīdījās vesela „atvilktne” ar shēmām, vadiem un kristāliem, kas šķiet savienoja dažas shēmas.

[Mattiass]

Redzēdams, ka tomēr neko bojāt nenāksies, Kragāls, apmierināti ņurdēdams, pabāzās tuvāk. Ne gluži tā, lai Danam kaut ko aizsegt vai traucēt, taču pietiekami, lai apskatīt dīvaino veidojumu.

[Pūķēns Sāra]

Kas tas tāds? Viviānas sirds apskrējās piefiksējot tikko ieradušos kaut ko, un tad vēl divi - viens normāla auguma, otrs visnotaļ nenormāla - sāka darīties ap dīvaino paneli. Cerams, ka viņi zina, ko dara.
Viņa lēnām piestutējās sēdus, tad piecēlās. Ar skatienu tika meklēta izeja, kam vajadzētu būt durvīm, vai varbūt kādu ventilācijas šahtu, vai jebko citu, ko varētu izmantot, lai tiktu prom, tai pašā laikā pavirzoties pa tālāk no lodes krātiņa

[Andromeda]

Viviānas skatienu piesaistīja palielas metāliskas durvis. Gluži kā konsole, tās bija absolūti gludas un sudrabotas. Blakus tām pie sienas, atradās kristālisks panelis, uz kura bija tādi paši simboli kā uz konsoles un gaismas indikators, kas rādīja iesārtu toni.

[Roviela]

- Jā, gribu dabūt vaļā, - Dans paskaidroja, bikstoties ap pulti, līdz tā pēkšņi nostrādāja un laipni atvērās.
- Hmmm..., - mehāniķis norūca, blenžot iekšpusē, - Un kas tad mums te tagad ir?

Puisis paskatījās uz aizmuguri, kur kūņājās vēl vairāki cilvēkveidīgie.
- Hei! Vai kāds no jums nav spēcīgs elektronikā? Man vajadzētu saprast, kā dabūt vaļā to tur, atlikušo kapsulu.
Tajā kapsulā bija vēl kāds. Un Dans bija ieņēmis galvā, ka tas arī ir jāizlaiž laukā, un, viņaprāt, to varēja izdarīt, ja te paraustītu pareizos vadiņus. Diemžēl, viņam nebija ne jausmas, kuri būtu pareizie.

[echo3]

Brina bija tikusi skaidrībā ar sevi. Tas ir - viņa joprojām bija viņa, nevis, teiksim, kentaurs vai gorgona Medūza. Arī nekāda lieka aste uzradusies nebija. Pašsajūta laba, un, šķiet, tiem, kas nupat bija atbrīvoti no kapsulām - arī. Tikai kāpēc atbrīvoti?

Divi jau bija tikuši līdz vadības panelim, cilvēks to pat atvēra. Brina arī devās turp. - Ļaujiet man mazliet pavērot paneli. - Spriežot pēc visa, tai jābūt kapsulas apkalpojošajai konsolei. Brina centās ievērot, kas notiek telpā un kā mainās simboli un gaismiņas. Varbūt nav jājauc, varbūt pietiek pogu nospiest? Nebija jau tā, ka Brina jelkādā laboratorijā būtu pirmoreiz. Viņa papildināja cilvēku tehniķa teikto par vietējo īpašībām, - Krāsu redze. Ticami, ka humanoīdi.

[Hobits]

Krentesija redzēja, ka jau vairākas radības sāka kustēties un jau bija piecēlušās un sākušas sarunāties. Arī viņa piecēlās kājās un pilnīgi bez nekādas skaņas pārvietojās tuvāk pārejām radībām, kas šķiet darbojās ap kādu ierīci.
-Kas notiek? Ko mēs šeit darām? Vai kāds zina, kā mēs šeit nokļuvām. -

[Pūķēns Sāra]

Viņa pat saprata tā vīrieša, viņš vismaz izskatījās pēc tāda, teikto, bet uz turieni paspēja aiziet kaut kāds sievišķis. Ne pārlieku glīts sievišķis, ja viņai jautātu, bet pēc tam... Milzīgs kaķis! Tas nav nopietni!
Novērsusi skatienu no cilvēku un dzīvniekveidīgo varzas, viņa devās pie durvīm, lai papētītu tuvāk kristālisko paneli. Viņa gribēja tikt ārā!

[Mattiass]

Sadzirdējis savā prātā kaut ko, kam tur nepienācās būt, Kragāls lēnām, it kā neticīgi saņēma galvu rokās. Kas tas?! Viņš apzinājās, ka ir apskaužami psihiski stabils, tā kā nekādām balsīm ar viņu sarunāties nevajadzētu. Tas ir, ja vien, viņam atrodoties tai kolbā, neviens nebija veicis viņa smadzenēs kādus pārkārtojums. Sašutums par tādu iespēju sāka lauzties ārā skaņa, aprauta ņurdiena veidā.

— Necienīgie padibenes!


Tā kā felinoīde pārvietojās bez skaņas, viņas pietuvošanos Kragāls nepamanīja, un, saprotams, pat neiedomājās sasaistīt ar neparasto parādību.

[Hobits]

Sajutusi, ka viens no radījumiem, ar kuru viņa runāja bija satraukts, viņa atvainojās par pārpratumu.
-Es atvainojos par pārpratumu es negribēju Tevi izbiedēt, bet es savādāk nemāku sazināties ar citām radībām.- Noetore palūkojās uz Kragālu un pamāja viņam ar garpirkstaino, pūkaino plaukstu.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 15.09.2012 23:41

[Mattiass]

Ko-e? Tas radījums ar mani runā manā galvā? Kragāla skatiens pārsteigti sekoja līdzi pūkainajai plaukstai, un pretī pacēla savējo.

— Tu? — viņš vēl centās pārliecināties, ka tā tiešām ir īstā runātāja.

[Hobits]

- Es. - Viņa pamāja - Māju Tev ar ķepu. - Viņa atbildēja Krāgalam pie viena nopētīdama milzīgo radību.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 16.09.2012 00:03

[Džea]

Vispirms nācās pamatīgi samirkšķināt acis un tikai tad Margo piecēlās sēdus. Palēnām acis arī pierada pie gaismas lai varētu aplūkot to, kur viņa atradās un lai gan mazliet līdzīga, tā nepavisam nebija. Nē šī nebija viņas darbnīca. Nebija jau tā, ka sieviete labrātāk pavadītu laiku darbnīcā. kā mājās taču šeit arī nebija vēlme atrasties.
Sūdu būšana.
Ne visai apmierinātas lamas. Tālāk bija manāmas kaut kādas būtnes, taču šobrīd tur galīgi negribējās doties. Tā vietā Margo pilnībā izkāpa no kapsulas un atspiedusies pret to vēroja bariņu tālāk. Neizskatījās arī ka viņi kaut ko saprastu no šeit notiekoša.

Šo rakstu rediģēja Džea: 16.09.2012 00:03

[Mattiass]

— Nu tad atbildes uz taviem jautājumiem ir: Nekas, mēģinam saprast, kā tikt ārā, un nē. Vismaz, cik es sapratu.

Atbildējis felinoīdam, Kragāls atkal pievērsās tam, ko darīja Dans. Tas kaķveidīgais bija interesants radījums… vajadzēs sapazīties tuvāk. Taču šobrīd milzeni vairāk interesēja, ko mehāniķis domā iesākt ar shēmu slēgumu.

[Piligrims]

Dimensio sāka novērot ko dara apkārt esošās H5 būtnes. Tā, izskatās, ka viņi visi šeit ir nokļuvuši ne labprātīgi un nav savstarpēji pazīstami. Interesanti kā viņi te ir nokļuvuši? Un kāpēc ES te esmu? Lai to noskaidrotu ir jāsavāc pēc iespējas vairāk informācijas.
Lai to varētu sekmīgāk izdarīt, Dimensio nolēma visus iepazīstināt ar sevi.
Esmu Dimensio. Es neesmu no jūsu Universa un atšķirībā no jums, esmu šeit atsūtīts labprātīgi, bet tas nenozīmē, ka es, vai mani tautieši ir atbildīgi par to, ka esat šeit. Es par šo vietu zinu tik pat daudz cik jūs, var būt pat vēl mazāk. Ierosinu apvienot spēkus, lai noskaidrotu visu, kas ir iespējams, par šo vietu. Ja kādam tas kaut ko izsaka, varu piedāvāt apkārtējo ierīču un to signālu 3D modeli, jo pašam man nav ne jausmas, ko tās dara un kāda ir to nozīme.
Viņš noraidīja visu savu sakāmo tieši viņu galvās, projicēja savu attēlu (katrs viņu redz pēc savas izpratnes) un savu atrašanās vietu šajā telpā, kā arī tās ierīces 3D attēlu ap ko vairums stāvēja.

[Andromeda]

Dimesio uzprojicētājā 3D modelī lielākā aktivitāte norisinājās tieši starp kapsulu, kurā vēl aizvien atradās Radoslavs Konters, un konsoli. Tajā ar zaļu toni iezīmējās, no kurienes plūda signālu rinda, un kuras shēmas un kristāls bija atbildīgs par konkrētās kapsulas apkalpošanu.

Te atkal uz konsoles parādījās rinda ar dīvainajiem simboliem un shēma kapsulai CLX443. „Miglas” līmenis bija sasniedzis kritisko robežu, konsole sāka mirgot sārtā tonī, sekojot vēl vienam kļūmes ziņojumam.

„Miglai” izklīstot, kapsulā atklājās cilvēcisks stāvs, vīrietis. Te piepeši viņš, gluži kā iztrūcies no briesmīga sapņa, atvēra acis. Šķiet kaut kas nebija gluži kā vajag. Stāvs tvēra pēc gaisa un sāka paniski dauzīties ar rokām pa kapsulas sienām. Viņš smaka. Kapsula nevērās.

[Roviela]

- Hei! - Dans draudzīgi pamāja visai tai varzai, kas nupat bija pamodusies un kuru viņš noteikti paspēs iepazīt kaut kad vēlāk.
- Mani sauc Dans Rods, esmu mehāniķis.
Viņš runāja vienā no populārākajām galaktiskajām valodām, cerot, ka lielākā daļa te esošo sapratīs.

Vairāk skaidrot par to, cik procentus viņš ir cilvēks, un cik nē, puisis negrasījās. Bija jau piedzīvots, ka citas būtnes nobīstas, zinot par spējām, kādas piemita viņa mātei. Tieši pašlaik to nevajag, toties shēma, ko gaisā parādīja tas, kurš sevi nosauca par Dimensio, bija ideāla. Tas, kas nepieciešams.
Mehāniķis, vienu plaukstu aizlicis aiz galvas, ar otru ātri vilka līnijas gaisā pret shēmu, ik pa laikam pametot skatienu uz atvērto konsoli, lai saprastu, kur tas viss ir realitātē.
Pēc brīža acis pašas aizklīda līdz kapsulai, kurā kāds bija. Pie Saules vēja! Tā radība taču smok nost!
Vairs netērējot laiku sīkākai shēmas izpētei, lai arī tas bija bezgala interesanti, Dans pagriezās un izrāva vienu vadu no savienojuma. Viņam bija sanācais, ka tas ir vads, kas atbildīgs par kapsulas atvēršanas mehānisma darbību, proti, ja bojājuma gadījumā pārējo kapsulas bija attaisījušās, tad vaļā stāvoklis ir to pastāvīgā forma, un enerģijas iztrūkumam kapsulu vajadzētu attaisīt.

Izrāvis vadu, mehāniķis paskatījās, kas notiek ar kapsulu. Veras? Nevaras? Ja neveras, tad jāpademolē vēl.

[Andromeda]

Kapsula nevērās. Tajā esošais cilvēks vēl aizvien smaka, bet bija pārstājis dauzīšanos. Viņš bija atspiedies pret kapsulas sienu un izskatījās izmisis. Šķiet cīnījās par to, lai paliktu pie samaņas.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 16.09.2012 21:38

[Mattiass]

Kragāls nosprieda, ka lieta prasa radikālākus risinājumus, un, nepārzinādams visus tehnikas sīkumus un šādā brīdī arī nevēlēdamies pat iedziļināties, ar vienu rokas kustību pagrāba visus vadus platajā plaukstā un ar spēcīgu rāvienu izrāva no visu saišķi.

Pēc tam viņš devās uz kapsulas pusi. Ja tā vērsies vaļā, būtu labi indivīdu noķert, pirms apdauzās vai panikā savāra ziepes. Ja nē, varēja pamēģināt kapsulas sienas vienkārši izdauzīt.

[Andromeda]

Pēc Kragāla darbībām, kapsulas sienas bīdījās iekš pamatnēm, līdz brīdim, kad notika paneļa pārslodze un tas aizsvilās. Liesmas tika apslāpētas, jo šķiet konsoles būvētāji bija paredzējuši pārslodzes iespējamību un bija iebūvējuši mehānismu, kas atbildētu par ārkārtas pārslodzes gadījumiem. Kapsulas sienas palika līdz pusei neiebīdījušās. Cilvēks tajā bija saļimis.

[echo3]

Brina nepaguva vadības konsolē ieraudzīt tik daudz, lai izdarītu saprātīgus secinājumus par pareizo pogu nospiešanu, pirms Dans Rods (kā cilvēks visus ar sevi iepazīstināja) izrāva no ligzdas vienu kabeli. Īsti arī nepietika laika izpētīt Dimensio projicētās shēmas, kāpēc izrautais kabelis nebija pareizais, jo lielais spalvainais skvāns steidzīgi "izplūca" no aparātu kastes visus kabeļus.

Rezultāts nebija ideāls, tomēr labāks, nekā stāvoklis pirms tam - kapsulas sienas nolaidās līdz pusei. Tātad pie cilvēka tagad tika telpas gaiss. Tomēr skābekļa viņam tur pilnīgi noteikti nepietika - vispirms slēgtā telpa un neapdomīgā plosīšanās, pēc tam liesmas grīdas blīvēs.

Brina - ja jau konsole bija izdemolēta, tad tur vairs nebija ko taupīt - norāva atvērušos vāku un pieskrēja pie pusnolaidušās kapsulas. Vispirms viņa noliecās, ar plaukstu skardama grīdas un kapsulas savienojuma vietu - vai degot nav radušies indīgi savienojumi? Pie reizes spieviete arī nopētīja, kas īsti atrodas kapsulā, un kādā stāvoklī viņš ir. Tad izslējās un sāka vēdināt gaisu iekšā pār kapsulas malu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 17.09.2012 08:49

[Mattiass]

Īsu brīdi novērtējis kapsulas jaunu izskatu, kura spalvainajam karotājam šobrīd nez kādēļ šķita visvairāk līdzīga pavērtai rīklei, viņš ar klusu rūcienu ieskrējās un pārlēca zemē pusiegājušai sienas daļai. Būtu tāds smagums (kažoks, muskuļi, nagi un ilkņi) ar kājām piezemējies uz kapsulā guļošā cilvēciņa, nekādas palīdzības viņam vairs nevajadzētu, taču karotāja kustības bija, kā parasti, precīzas. Tikai īsu brīdi veltījis tam, lai vispār saprast, vai guļošajam palīdzību vēl vajag, Kragāls paķēra cilvēku un izbāza ārā no kapsulas. Uzmanīgi nolaidis viņu zemē otrā pusē, arī pats skvāns negrasījās kapsulā lieki uzkavēties.

[Roviela]

Dans jau grasījās raut laukā nākošo vadiņu, kad viņam priekšā pastiepās spalvaina ķepa un pamatīgu elektrisku dzirksteļu pavadībā visi vadi tika izrauti.
Mehāniķis nošķendējās, jo tādu apiešanos ar lielisku aparatūru viņa mehāniķa sirds nespēja pārdzīvot, bet klusītiņām, jo plēsiena rezultāts bija kapsulas attaisīšanās. Diemžēl, līdz pusei, un tad tā iesprūda.
Tieši tagad spraust kaut ko atapakaļ uz dullo būtu neprātīgi, un Dans atstāja pulti savā nodabā kūpam, lai joztu pie kapsulas. Varbūt viņš tur var kaut ko palīdzēt, lai izceltu ārā tu esošo. Skat, slaidā svešiniece jau, šķiet, pārbauda, vai tur tuvoties ir droši, un pat vēdina iekšā gaisu.

Varēja palīdzēt, jo Dans ieradās tieši laikā, lai paņemtu pretī spalvaiņa izcelto cilvēku, un tas pāri kapsulas malai nenožautos uz cietās grīdas.

[Mattiass]

Atdevis cilvēku Danam, Kragāls arī pats izrāpās ārā, un, pagājis nostāk no kapsulas, ieelpoja.
— Tur slikts gaiss, — viņš noņurdēja, — Būtu labi šo sārtvaidzi aizdabūt tālāk.

Palūkojies apkārt, jau konkrēti mehāniķim pajautāja:
— Tās tur, — parādīja durvis, — atdabūt vaļā pratīsi?
Bija redzēti visādi pigori — pēc strāvas noraušanas durvīm tās mēdza arī palikt ciet, un no cilvēku inženieru ļergasdzērājiem bija dzirdēti visai šausminoši atgadījumi.

[echo3]

Atstājiet viņu pagaidām tepat. Gaisa te pietiek, nekas ļoti indīgs dūmos nebija. - Brina arī paskatījās uz durvīm, tad pagrieza galvu uz slēgtās kapsulas pusi, kurā vīdēja (un kā lai citādi to apraksta?) tas, kas sevi bija nosaucis par Dimensio. - Izdabūjiet ārā arī viņu!

Pie durvīm jau kaut ko mēģināja darīt jauna cilvēku sieviete. Vai viņai arī kas izdevās, to redzēt nevarēja. Vismaz durvis joprojām bija ciet.

[Roviela]

Labi! Dans gribēja pastiept saļimošo gabaliņu nostāk, bet slaidā citplanētiete teica, ka var atstāt turpat. Viņš nebija mediķis, neko daudz vairāk izdarīt nespēja.

- Nav ne jausmas, - pieslējies taisni, puisis atteica, - es esmu mehāniķis, nevis elektronikas speciālists, durvju atslēgas nav gluži tas, ar ko darbojos ikdienā.
Viņš atkal pievērsās pārējiem.
- Ei! Mums te ir kāds elektronikas guru? Durtiņas prasās attaisāmas.
Ja neviena nebūs, tad Dans mēģinās pats, bet tas var nesanākt gluži ātri. Varbūt vienīgi tad, ja viņam atkal parādīs skaistu 3D shēmu un, jā... iedos kādu skrūvgriezi.
Izčamdījis kabatas, puisis saprata, ka tās ir absolūti tukšas.

Ā! Tur vēl viens ir kaut kādā kapsulā.
Mehāniķis aizstaigāja līdz turienei. Ei! Kā tur vispār varēja kādu dabūt iekšā? Tā taču nestrādā.
- Šo, laikam, kaut kā vajadzēs saplēst. Tā burka ir salauzta, re, nekādas lampiņas nemidžinās.

[Mattiass]

Kragāls čāpoja nopakaļ.

— Nevarēs. Redzēju, cik šitās ir biezas, — viņš ar rādītājpirksta izlaisto nagu piesita pie kapsulas sienas.

— Tas veidojums tur iekšā nav kaut kāds Visuma gars? — Kragāla iztēle šobrīd interpretēja Dimensio kā neskaidru, miglainu veidojumu. — Tas izslīdēt cauri sienām nevar?

[echo3]

Brina notupās pie bezsamaņā gulošā vīrieša. Pārbaudīja pulsu, nolasīja ādas ķīmiju, lai saprastu, vai tomēr nav kas nopietnāks par attapšanos no narkozes, īslaicīgu gaisa trūkumu un dūmu ieelpošanu.

Tad sieviete uz muguras guļošo veikli pārvēla uz sāniem - salieca kājas, roku palika zem galvas. Stabili un, cik nu var, ērti.

[Piligrims]

Paldies par rūpēm, bet es pats varu tikt no šīs telpas ārā - to pateicis Dimensio mainīja atrašanās vietu. Vienā telpas vietā viņš pazuda un uzradās citā - ārpus kapsulas.
Es varu paskatīties, kas ir aiz tām durvīm - teica Dimensio un atkal pazuda, lai nokļūtu otrpus durvīm.

[Pūķēns Sāra]

Notiekot visam jampadracim, Viviānas pārliecība, ka jātiek prom, tikai auga augumā. Tāpat dīvainās balsis galvā (es nevaru būt traka!) uzjundīja nepatīkamu trakuma sajūtu.
Viņa notiekošajam pievērsa mazāko daļu uzmanības, lai gadījumā, ja kāds no zoodārza izbēgušajiem pēkšņi sagrib ēst, viņa spēj noreaģēt.
Lielākā daļa uzmanības tika veltīta kristāliskajam panelim - bija jābūt veidam kā tikt pie tā vadības, ne tā? Kādam izliekumam vai panelim, kuru atvērt, bet ja nebija - vienmēr varēja pamēģināt inteliģenti un kā pieņemts, izmantot paneļa vadību, vai kaut ko saplēst.

[Andromeda]

Panelis pie durvīm bija tieši tāds pats, kā konsolei – absolūti gluds. Vienīgais plūdlīnijas pārrāvums, maza strēlīte paneļa apakšā.

[Pūķēns Sāra]

Kas tā pa lietu sarežģīšanu? redzot gludo virsmu, neviļus sāka gribēties lamāties, bet nekas vēl nebija zaudēts. Viviāna ar pirkstiem izsekoja strēlītei, cerībā atrast vietu aiz kuras aizķert un atvērt iekšas vai arī pagrūst. Pagrūšana vairāk asociējās ar demolēšanu. Jā, to viņa vairāk gribēja izdarīt, tādēļ izsekošanai tika pielikts arī spiediens.

[Mattiass]

Tā kā pie rēga kapsulas nekas vairs nebija darāms, Kragāls devās uz nākamo intereses centru — durvis. Kaut kā taču jātiek ārā, un kas gan ir dabiskāks, kā iziet pa durvīm? Domīgi paskatījies uz durvju platumu un sapratis, ka ar ārā izkļūšanu būs pagrūti, ja tās paliks pusvirus, situāciju risinot vardarbīgā ceļā, viņš vienkārši nostājās netālu un vēroja, ko viena no cilvēku sievietēm tur mahinē. Kazi, noderēs kaut kam.

[Andromeda]

Cilvēks, Radoslavs Konters vēl aizvien gulēja bezsamaņas Brinas novietotajā pozā. Elpošana bija dziļa un vienmērīga tā, it kā viņš būtu nolicies pusdienas snaudā.

Durvju panelis noreaģēja uz spiedienu. Mazajā „atvilktnītē”, kas izbīdījās no paneļa apakšas, atradās līdzīgas shēmas un vadi. Šoreiz gan krietni vienkāršāk, jo shēmā bija divi galvenie savienotājvadi ar kristālu un gaismas signāliem, viens sārtā tonī, otrs spoži baltā.

[Mattiass]

Kragāls pabāzās tuvāk (un jau atkal viņa lielais augums to ļāva izdarīt pāri cilvēkam, praktiski nekā netraucējot). Sarkanā gaisma, šķiet, dega, kad durvis bija ciet.

— Šis? — viņš minēja, ar naga galu norādīdams uz balto kristālu.

Ja vien Kragāls kaut ko sajēgtu no tām viņu ultratehnoloģijām, iespējams, viņam nagi kādreiz būtu noderējuši kā skrūvgrieži. Vai laužņa gali. Katrā ziņā, pavisam primitīvām slēdzenēm mēlītes atspiest ar tiem bija viegli.

[Piligrims]

Dimensio atkal parādījās šaipus durvīm.
Ziņas nav iepriecinošas. Ja jūs nevarat eksistēt bez tādu vielu daudzuma un sastāva, kā arī temperatūras kāda ir šeit, tad labāk šīs durvis vaļā nevērt.
Ja esmu pareizi sapratis, tad jūs veidojat slēgtas telpas, jo nespējat eksistēt tajā vidē kas ir ārpus šīs telpas?

[Pūķēns Sāra]

Tas spalvu kamols... krita uz nerviem, bet, iespējams, viņa dēļ durvis netika atvērtas pirms ieradās kā viņš tur sevi sauca.

-Aiz šīm durvīm ir gaitenis? Telpa? Vai...? Apstākļi - labi, tas ir, nebija labi, bet varbūt šis radījums pārpūlējās un izkļuva visumā. Protams, neiespējami, bet kādēļ, lai viņi nebūtu uz kāda kuģa vai bāzes, jo uz zemes šādus dīvainus radījumus bieži nesastapsi, par ko bija jāpriecājas.

[Mattiass]

— Tātad, netiekam ārā, — Kragāls vienaldzīgi nosecināja un apsēdās zemē turpat blakus durvīm.

[Piligrims]

Īpaši nepētiju, jo man šķita svarīgi jūs brīdināt no pārāk steidzīgas un neapdomīgas šo durvju atvēršanas - teica Dimensio atsaucoties uz 3796. būtnes straujo rīcību atbrīvojot vienu no iesprostotajām 732. būtnēm.

[echo3]

Nu ko, būs jāpārmeklē visa laboratorija. Jā, Dimensio, mēs nevaram izdzīvot pārāk atšķirīgos apstākļos no tiem, kādi ir šajā slēgtajā telpā. - Brina atbildēja.

Viņa bija secinājusi, ka nupat no kapsulas izvilktajam cilvēkam tiešas dzīvības briesmas nedraud. Lai paguļ. Pa to laiku var pievērsties citām darīšanām. Neva piecēlās. - Meklējam skafandrus vai vismaz skābekļa maskas. - Viņai pašai pietiktu arī ar ūdens spaini, bet cilvēki tā nevar.

Brina devās uz telpas tālāko galu gar kapsulu rindām izpētīt, kas tur atrodams. Sarkana gaisma pie durvīm tātad nozīmē, ka otrā pusē ir vakuums. Vai kas tuvu tam. Vai arī tieši otrādi - tur ir pārāk karsts un neelpojama atmosfēra.

[Roviela]

Dans stāvēja netālu no durvīm un skatījās, kas tur notiek.
Aha.

- Dimensio, kas tur tieši ir aiz durvīm? Kādas atšķirības no šejienes atmosfēras?
Vakuums? Ugunsgrēks? Kaut kas cits?

Jā... un kur ir skafandri? Gaidot atbildi, mehāniķis jau sāka virzīties uz sienu pusi, lai pārbaudītu idejas par sienu skapjiem.

[Pūķēns Sāra]

Kādēļ, lai te būtu skafandri, ja acīmredzami šeit bija laboratorija vai tamlīdzīga telpa? Parasti skafandrus uzglabā šādu telpu priekštelpās, Viviāna noskatījās uz nepārlieku glīto sievišķi, kas aizjoza uz tālāko telpas galu. Bet, protams, cerams, ka tai sievišķajai parodijai ir taisnība.
Dans uzdeva ļoti labus jautājumus, izņemot vārdus no viņas mutes, tādēļ jaunā sieviete klusu stāvēja un nelika nevienam par sevi manīt.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 19.09.2012 21:01

[Piligrims]

Dimensio parādīja, kas notiek šeit un aiz durvīm. Ja šeit aši riņķoja daudz sīku objektu, kas bieži sadūrās, tad aiz durvīm to bija ļoti maz un tie kustējās visai gausi. Pie tam šajpus durvīm tie bija labi redzami, tad tos aiz durvīm varēja knapi saskatīt.
Es palielināju mērogu, lai jūs redzētu atšķirības šaipus un viņpus durvīm.

[Mattiass]

Tie sīkie objekti Kragālam neko neizteica (viss, ko viņš par doto tematu labi zināja: atmosfēras trūkums — tas ir ļoti slikti, jo nav ar ko elpot). Kas ir skafandrs, to viņš, protams, zināja, taču skvāniem piemēroti skafandri bija liels retums. Cilvēkveidīgajiem pēc izmēriem piemērotie bija daudz biežāk sastopamie, un viņš ātri saskaitīja, ka bez viņa ir tikai divi tādi, kuriem sārtādaiņu skafandri nederētu — felinoīds un dīvaina, pusbeigta paskata ķirzaka, kura turpināja mētāties uz zemes tā, it kā šo nekratītu nekas no apkārt notiekošā. Kazi, varbūt arī tā bija.

Ja viņi vērs vaļā šīs durvis — šķiet, būs jāmirst. Kragāls viegli pievēra acis, ne jau padevies liktenim, nekā tamlīdzīga — viņš vienkārši mierīgi gaidīja, kas notiks tālāk. Vienmēr var atrasties, ka skafandrs tomēr būs, vai arī to vispār nebūs — nav teikts, ka šeit cilvēciņu drošības prasības tiek ievērotas. Starp citu, pat ja tiktu ievērotas, tie varētu izrādīties tikai viens vai divi, un tad vienmēr ir interesanti pavērot, kā cilvēciņi šādas problēmas atrisina.

[Ungaarijas ragas...]

Dīvainās, pusbeigta paskata ķirzakas aste noraustījās, kā pirmais vēstnesis, kas appliecināja, ka radījums sāk atjēgties.
Ssshā... kaurs klusām nošņācās un tad grīļīgi pieslējās kājās. Labi, ka bija aste, kas palīdzēja noturēt līdzsvaru, kamēr viņš centās saprast, kur atrodas un kas par būtnēm ir viņam apkārt. Mute tika pavērta un kaurs ievilka gaisu, izgaršodams to.

Nepavisam nelikās pēc vietas, kur viņš pēdējo reizi atradās. Skarakss atcerējās, ka pēdējo reizi viņš atradās mežā, taču tagad... Ķirzakveidīgā būtne saspringa, atkāpās atpakaļ, tā, lai redzētu visus un sasvērās maķenīt uz priekšu, atbrīvodams asti sitieniem. Te bija pārāk daudz neredzētu dzīvības formu, lai vienkārši atslābtu.

[Pūķēns Sāra]

Ak, šausmas! Tā ķirzaka nav beigta! Aukstas tirpas pārslīdēja pār mugurkaulu un, ja viņa būtu kaķis, tad uz skausta saslietos mati. Neviļus Viviāna pakāpās aiz lielā, spalvainā radījumā, kurš pirms neilga brīža bakstīja uz gaišā kristāla pusi, lai tas būtu starp viņu un ķirzaku.

[Piligrims]

Skaidrs. Tad es jūs brīdināšu, ja apstākļi būs, vai kļūs atšķirīgi no patreiz esošajiem. Dimensio atbildēja uz 2843 būtnes sniegto paskaidrojumu un piefiksēja savā datu bāzē apstākļus kādi nepieciešami šeit esošo H5 būtņu izdzīvošanai.

[Hobits]

Krentesija pēkšņi iedomājās tādu domu, kas viņai neienāca prātā ilgu laiku, viņa klusībā domāja pie sevis, lai neviens nedzird - Šausmas es esmu iesprūdusi kaut kādā istabā ar visādiem radījumiem, kas kuru katru brīdi var kļūt izsalkuši un ja nu gaiss izbeidzas ,vai vajag dzert? Viņa šausmīgi sabijās no šādām domām, bet nevienam neizrādot savas bailes.
Viņa lēnām sāka skatīties uz citiem radījumiem, kas varbūt būtu garšīgāki, ja nu gadījumā nepietiek ēdamā un visiem sāk gribēties ēst. Kaut gan pašai viņai šī doma nepatika, bet kaut kā jau ir jāizdzīvo.
Ķirzaka izskatījās visbriesmīgākā. To man liekas būs jāēd pēdējo, ja vispār būs jāēd citi. Un kāpēc es vispār domāju par tik šausmīgām domām? Viņa kļuva vel nemierīgāka. Labi, vajag tikai nomierināties, gan jau visi tiksim sveikā cauri un nebūs nevienu jāapēd. Šausmas, no šitādas domāšanas gribas patiešām kaut ko apēst, ai, labi, centīšos nomierināties, ja izdosies.
Viņa sāka skatīties apkārt telpai vai kaut ko labu vismaz var izdarīt, kādam palīdzēt.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 23.09.2012 14:17

[Miervaldis Gotiņ...]

Radoslavs sakustējās, atvēra acis un pietrūkās sēdus. Kaut kāda nepazīstama telpa, pilna ar visādiem radījumiem un... neradījumiem.

- Labrīt, - viņš nomurmulēja zem deguna, vairāk kā fakta konstatāciju nekā reālu sveicienu, un turpināja jau skaļāk. - Kur es esmu? Un ko jums no manis vajag?

[echo3]

Mums vajag, lai Tu izdomā, kā no šīs telpas tikt prom, ja aiz vienīgajām mums zināmajām durvīm ir vakuums. - Brinas balss lēnītēm kļuva skaļāka, bet nevis tāpēc, ka viņa sāktu kliegt, bet gan tāpēc, ka neva nāca tuvāk Radoslavam. Drīz viņa jau bija dažu soļu attālumā. Paskatījās uz vīrieti un izdomāja nejautāt, kā tas jūtas. Pat, ja tādam sāpēs galva, viņš drīzāk sadusmosies, nekā to atzīs. Dzīvs ir, un labi. Cerams, ogļskābo gāzi pārlieku nav saelpojies.

Mēs esam kaut kādu humanoīdu laboratorijā. Precīzāk vēl nezinām. Ārpusē - lai ko par to nosaucam - ir notikusi avārija. Jātiek prom, pirms te beidzas gaiss. - Brina nopietni ieskatījās vīrietim acīs, pamāja ar galvu un devās jel kā noderīga tālākos meklējumos.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Kāpēc tieši es? - Radoslavs peleca kājās, un, drošs paliek drošs, atkāpās pāris soļus atpakaļ. - Žēlojiet, ļaudis, es taču tik tikko atjēdzos!

Viņš vēlreiz, šoreiz jau uzmanīgāk, aplūkoja telpu un tajā esošos. Tad steidzās pakaļ Brinai. - Vai mēs droši zinām, ka vides uzturēšanas sistēma nedarbojas? Un kur paši humanoīdi, laboratorijas īpašnieki?

[echo3]

Brina apstājās un pagaidīja Radoslavu. Neva pastiepa roku un pieskārās blakus esošajai tukšajai kapsulai. - Mūs visus turēja tajās. Narkozē. Tā kā neatceros, ka būtu te savām kājām ienākusi, tad secinu, ka esam nolaupīti. - Viņa runāja mierīgā, koncentrētā balsī, arī seja nepauda satraukumu. Protams, nevai situācija nepatika tāpat kā citiem, bet panikotāja viņa nekad nebija bijusi. - Var gadīties, ka laboratorijas saimnieki atceras par mums un drīzumā ierodas. Bet nedomāju, ka no viņiem varam gaidīt palīdzību.

Tad Brina gluži saviesīgā manierē pastiepa roku sveicienam (jo viņa zināja, ka cilvēki tā sasveicinās), - Mans vārds ir Brina Ehoom. Esmu ārste. Tas cilvēks - viņa pamāja ar roku, - ir Dans Rods, mehāniķis. Enerģijas sakopojums ir Dimensio. Viņam vienīgajam nav problēmu no šejienes izkļūt un tas bija viņš, kas noskaidroja, ka aiz durvīm ir vakuums. Citi vēl nav savus vārdus nosaukuši.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Radoslavs. Bez noteiktas nodarbošanās. - Viņš stādījās priekšā, mazliet samulsis paspiesdams Brinas pastiepto roku. Šādas oficialitātes gan likās mazliet nevietā, tomēr labāk tā, nekā nejauši apvainot kādas citas civilizācijas pārstāvi. - Tātad, ko mēs meklējam? Citas durvis. aiz kurām nebūtu vakuums, un noderīgu inventāru, piemēram, skafandrus? - Radoslavs vēlējās precizēt, un, ja vien viņu kāds īpāši neapsauc, piebiedrojas meklētājiem.

[Margo]

Telpas tālākajā stūrī kāds klusi iesmējās un sakustējās. Telpā esošo redzeslokā, lēniem un smagiem soļiem iznākot no ēnām, parādījās jauna sieviete, kas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, cieši uzlūkoja visus klātesošos, ieturot pāris metru lielu distanci.

Visprātīgāk būtu palūgt... Dimensio? Saraukusi uzacis uz vēloties pārliecināties, vai viņa atceras vārdu pareizi, sieviete palūkojās uz daudzdimensiālo būtni, kas viņas acīm izskatījās kā neskaidra, bezformīga un pulsējoša gaismas kopa. Palūgt vēlreiz, mazliet detalizētāk izpētīt vidi durvju otrā pusē. Var gadīties, ka, nonākot vidē, kas atrodas aiz durvīm, skafandri nespētu nodrošināt jūsu dzīvības funkcijas pietiekami ilgi, lai visi varētu... izbēgt? Izglābties? Sairo minēja, vērīgi uzlūkojot katru telpā esošo. Cilvēki, neva, kaurs, neotors, skvāns... visai raiba kompānija. Pietiekami raiba, lai turētos drošā attālumā.

[Andromeda]

Telpā skafandrus viņi neuzgāja. Telpas sienas bija pavisam kailas un gludas. Šķiet radītājiem ļoti visu paticis novienkāršot vai varbūt sarežģīt. Virzoties dziļāk uz telpas galu bija ieraugāmi vēl kapsulu riņķi.

Te atduroties telpas galā atradās vēl viena konsole, kas salīdzinot ar pirmo, bija diezgan tumša un izskatījās „iesnaudusies”. Īpašā, aiz sargājoša stikla, kupolā, atradās shēma, bet varbūt arī karte. Tajā bija daudz vienāda izmēra punkti, bet tikai viens no tiem dega spoži baltā tonī.

[Roviela]

Ticis līdz nākošajai konsolei, Dans mazliet pabrīnījās par sev vēl nesaprotamajiem simboliem, jo viņš nebija datoriķis, un pievērsās sev zināmakājai lietai - kā dabūt kastes apakšu vaļā un tad izpētīt, kurš vads uz kurieni ved. Lūk, tad mehāniķis sapratīs, kas par uguntiņām un kāpēc.

Tur, aizmugurē, uzradās vēl kāds, puisis pameta skatienu atpakaļ. Vēl viena sieviete! Visā savā astronauta karjerā tik daudz dažādu sieviešu vienā komandā viņš nebija redzējis. Tas ir, ne jau vispār komandā, bet action team. Lai nu būtu.

[echo3]

Pēc laiciņa kļuva skaidrs, ka nekādi skafandri laboratorijā neatradīsies. Iespējams, šī telpa bija tikai noliktava nolaupīto dzīvo būtņu turēšanai un nekā lieka te nebija. Varbūt tieši tāpēc, lai atjēgušās dzīvās būtnes netiktu prom?

Pārāk ilgi neva par to neprātoja, jo kaut kas iepriekš nezināms tomēr atradās - vēl viena vadības konsole un vēl viena būtne, kas izskatījās kā cilvēku sieviete. Rūpīgāk nopētīt Brina šobrīd nedevās, jo, lai arī ne pārāk laipnā tonī izteikts, būtnes priekšlikums bija vērā ņemams, un prom tikšana vismaz nevas prātā bija prioritāte.

Dimensio, papēti, lūdzams, mazliet vairāk to, kas ir aiz durvīm! - Brina uzrunāja enerģētisko būtni. Viņa pati devās pie konsoles, kuru Dans jau centās izjaukt. Ko gan rāda "karte"? Telpu plānu? Tad kādēļ tur viens lodziņš ir izgaismots, jo tam, ka katrā telpā te ir tādas kartes un vienmēr deg konkrētajai telpai atbilstošs lodziņš, Brina neticēja. Tas būtu absurdi un neracionāli. Nu ko, varbūt šoreiz būs mazliet vairāk laika pavērot, un radīsies kāda saprātīga doma?

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.09.2012 12:07

[Piligrims]

Labi - Dimensio atsaucās nepazīstamās 16231 būtnes un pazīstamās Brinas uzaicinājumam un atkal pazuda aiz durvīm. Noskenējis tuvāko apkārtni, viņš atgriezās. Nekādus papildus kaitīgos apstākļus bezgaisam un aukstumam viņš neatklāja. Telpas izskats bija šāds, ja tur būtu bijusi gaisma. To Dimensio pievienoja pēc savas iniciatīvas, lai H5 būtnes spētu kaut ko saskatīt.
Starp durvīm, kas veda uz citām slēgtām telpām bija tādas, kas veda uz garām šaurām telpām, kas veda uz augšu un apakšu.
Visu to viņš projicēja H5 būtņu apskatam, tāpat kā to bija darījis ar konsoli.
Tur nav pietiekoši daudz gaismas, to es pieliku klāt pats, lai jūs varētu saskatīt to, kas tur ir. Jēdzienu "gaisma" Dimensio demonstrēja ar to, ka uz brīdi attēlam to pakāpeniski samazināja līdz minimumam, tad atjaunoja.

(OOC Vairāk man nav informācijas no GM par to, kas ir aiz durvīm. Jau tā esmu pievienojis iniciatīvu apgalvojot, ka bez aukstuma, bezgaisa un bezgaismas, citu kaitējumu nav. Tāpat par liftiem. Atļāvos improvizēt, jo ja tur būtu tikai relokatora tipa lifti, tad šādas globākas enerģijas trūkuma apstākļos, iespēja pārvietoties uz citu klaju būtu neiespējama, līdz ar to atstāju "catwalk" iespēju, jo kaķis mums viens ir. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 26.09.2012 13:01

[Miervaldis Gotiņ...]

Meklējumos apstaigājis telpu, Radoslavs pienāca pie Dana. Novērtējis atškirības starp abām konsolēm, viņš pamāja ar roku uz to, kuru viņi bija atraduši pēdējo. - To otru konsoli jūs apstrādājāt, vai paši saimnieki bija pacentušies?

[Pūķēns Sāra]

Ķirzaka... reptilis. Milzīgs reptilis. Kas pa mutantu? Jauna "Bruņurupuču nindzja" versija? Viviāna vairāk aizbīdījās aiz Kragāla.
Dzirde pa to laiku lika noprast, ka puslīķis ir attapies un sāk mundri darboties. Neslikti, un vēl pēc cilvēka izklausās. Vismaz vārds, Radoslavs, tādu atgādina.

Pēc tam parādījās vēl kaut kāda būtne, kura gudri runāja, bet visus darbus uzgāza uz Dimensio, kuru Viviāna redzēja kā solīdu un izglītoti vīrieti, kurš sasniedzis labākos vīriešu gadus. Nezinātu, ka tas radījums nav normāls, būtu mans tips. Šī atziņa bija pat nedaudz skumja. Visi te tādi nenormāli, nekas īpaši vērtīgs... viņa skumji turpināja prātuļot, skatīdamās uz glītā un noderīgā, tas ir, Dimensio radīto attēlu.

[Andromeda]

Tumšā konsole šķiet bija daudz labāk pasargāta un nebija novērojams „parastais” plūdlīnijas pārāvums, kas liecinātu par „atvilkni”, kur būtu iespējams tikt pie vadiem.

[Roviela]

Dans lika mieru konsolei, no kuras neko nesaprata un ņēmās pārbaudīt, vai kaut kur telpā nav kādu durvju.

[Ungaarijas ragas...]

Neviens akurāt brukt virsū negrasījās, taču arī saprast, par ko īsti vairāki no viņiem sprieda, nebija skaidrs, lai gan bija vārdi, kas līdzinājās valodai, kurā runāja cilvēki Skaraksa dzimtajā vietā. Atlika vien mēģināt paļauties uz domām, tās parasti bija saprotamas.

Piemēram, tas kaķveidīgais radījums uz divām kājām glūnēja uz kauru tā, it kā domātu par viņa apēšanu. Skarakss brīdinoši uzšņāca Kretensijai, pie reizes aizsūtīdams viņai telepātiski visai daiļrunīgu ainu, kurā parādīja, ka mēģinājums viņu pagaršot beigsies ar dažu labu spalvu kušķu zaudēšanu (labākajā gadījumā).

[Pūķēns Sāra]

Ķirzaka atsāka šņākšanu un tā nebija laba zīme. Vieglītiņām, pavisam uzmanīgi Viviāna pieskārās Kragāla spalvai tajā muguras augstumā, kuru viņa vēl varēja aizsniegt (cilvēkam viņa būtu aizskārusi plecu). Sieviete gan bija gatava pieliekties vai pabīdīties prom, gadījumā, ja radījums reaģē agresīvi, bet vai tas izdotos? Jautājums, kurš pārbaudāms praksē un kuru negribējās pārbaudīt.