Vesterna vilinājums, [BP] [KS] [R] KK etīdes Mežonīgo rietumu garā Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Andromeda]

Land of the dead.

Brr. Vēsi te. Un pakulas arī veļas pa tukšajām KK ieliņām. Gluži kā vesternā.

[Andromeda]

Tik vien? Šitas nelietīgais skuķis to vien gaida, kā novākt savu nākamo upuri un pievākt viņa mantu! *To teikdams pārbauda vai ir labi stingri sasējis.*

Bērtij mīļumiņ, kur nu kārsi? Redz, visi koki pat lidot sākuši, negrib, lai mani tur karina. *Nopurina lokainās matu šķipsnas no sejas* An pasmaidīja muļķīgu smaidu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 11.09.2012 13:38

[Pūķēns Sāra]

Labs paēdiens, patīkamas sarunas un tuvāka iepazīšanās aizpildīja M² jeb Metjū un Moras laiku.

[Miervaldis Gotiņ...]

Beidzot miers un klusums. - Lielā Galva apsēžas blakus melnajam. - Tā, kur ir palikusi mana pīpe? Vai tiešām atkal būs jāzvana Lavrentijam Pavlovičam, lai atrod?

[Mattiass]

Pēc vairkkārtējas patīkamas laika pavadīšanas M² parādījās jauna notikumu epicentra tuvumā, tieši laikā, lai ievērot melno blūzistu, kurš mēģināja kaut ko iztirgot no neuzkrītoša paskata tipa ar šerifa nozīmi pie krūtīm. Metjū atcerējās, ka viņam ir līdzīga.

Mazliet tālāk kāds visai pazīstami sprēgāja. Kāds, kurš šobrīd visai patīkami atgādināja sasaistītu šķiņķi, ja neskaita faktu, ka pārbīlis, acīmredzot, bija laupījis An veselīgas spriešanas spējas… ja vien viņa nebija nolēmusi, tā teikt, spēlēt teātri līdz pēdējam.

Metjū piedevās tuvāk.

— Labdien! Kas īsti te notiek? — viņš pieklājīgi pajautāja subjektam, kuru bija nolamājuši par Bērtiju, — Un ko īstu jūs esat iecerējis darīt ar šo sievieti?

[Andromeda]

Bērtijs nosvilpās. Ap stūri parādījās neliela izmēra lopiņš un paklausīgi pierikšoja pie saimnieka.
Ko darīs? Kārs! Sen bija laiks šo maitēdāju sūtīt uz to elles caurumu, no kura izrāpojusi.
To teikdams ņemas sasaistīto radījumu celt uz zirģeļ, bet ja daudz spirināsies, piesies striķī un vilks nopakaļ.

Lielās Galvas tabakas iedarbība sāka mazināties, tomēr, šķiet, vīrs zināja ko dara un bija sasējis krietni labi tā, ka pat An tur daudz neko nevarētu padarīt.

Ah, saldumiņš kā dzīvs! An noteica, locīdamies kā slieka uz Bērtija pleca. Redz, kārtējā krustāsitāmā diena pienākusi. Žilbinoši pasmaida un pārstāj kārpīties.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 12.09.2012 08:39

[Mattiass]

— This is gonna be good, — Metjū nosecina un visai īpatnēji pasvilpj pēc Kelpijas, kura acīmredzot nav vis nekur tālu, jo atsaucas uzreiz un, parādīdamās ap stūri, pierikšo pie svilpēja. Popkornu neviens tuvumā nepārdeva, un arī biļetes ne, taču tas nenozīmēja, ka nav sagaidāma laba bezmaksas izklaide, un Metjū ko tādu negrasījās palaist garām.

— Un kāds ir noziegumu saraksts? — viņš apjautājas šerifam.

[Andromeda]

Izvelk no krūšu kabatas pagaru papīra strēmeli. Sāk deklamēt: Ārčijs Irbe – izkrāpta manta, īpašums nodedzināts līdz pamatiem, nogalināts nelikumīgā duelī; Vasīlijs Ļoša aplaupīts pārvedot iekrājumus uz Denveras banku, atstāts bez ūdens krājumiem – neizdzīvoja.. Bērtijs lasīja un lasīja neskaitāmas krāpšanas, slepkavības un nobeidza ar bankas aplaupīšanām.

Pats ļaunākais ir tas, ka viņa jau to mantu nepatur, bet uztaisa no tā visa sārtu. Velns, kas par neradījumu! Nebūtu tik glīts uz līdzenas vietas par sietu pataisītu. Bērtijs sodījās un jau grasījās kāpt zirģelim mugurā.

[Mattiass]

An? Sārtu? Metjū bija visai pārsteigts. Viņa taču ir pašlabuma meklētāja, nevar būt, ka tik stulbi izrīkojas. Ja nu vienīgi sapīpējas katru reizi pēc veiksmīga darbiņa. Tad arī nebūtu brīnums, ka nav kļuvusi bagāta. Bet nē, sev viņa tā neiegrieztu. Un Vasīlijs Ļoša vispār izklausījās drīzāk pēc kāda urlas. Pakāršana Metjū likās visai adekvāts sods par krāpšanos, un viņš zināja, ka An to būtu pelnījusi, taču uzrādītās apsūdzības viesa šaubas.

Kā arī likās visai dīvaini, ka šerifs (ja vien viņš tiešām bija amatpersona, nevis tikai izlikās) darīja īpašus izņēmumus tādēļ, ka kāds bija smuks. Tieši otrādi, viņam vajadzēja censties sagūstīt pārkāpējus, lai tie dzīvi tiek līdz soda izpildei (lasīt — karātavām), kaut arī prakse bieži to neļāva, un nošaut patiesībā būtu bijis žēlsirdīgāk, nekā pakārt. Uzprasījās secinājums — šerifs ir šaubīgs tips, kurš piedevām ir sadists, un kuram no An vajag kaut ko vēl. Pakāršanas teorijas pareizības gadījumā — izsist kādu informāciju (kas likās mazticami), vai arī — izmantot norakstīto smuko ķermenīti savu vajadzību apmierināšanai (kas jau bija krietni ticamāk).

Un ja tā, vajadzēja pieraudzīt, lai viss notiek, kā nākas.

— Un uz kurieni jūs viņu vedīsiet? — Metjū painteresējās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pievieno sarakstam arī pīpes piesavināšanos! - Lielā Galva uzrunā Bērtiju, ieraudzījis pīpi pie An. Pienāk klāt, atņem to un noglabā kabatā. - Nē, nu dūmu jau par godu senču gariem var uzvilkt, bet vajag zināt arī mēru. - Piepeši saausās un ziņkārīgi pievēršas An. - Sadedzini sārtā? Bet ko tu lieto, lai sārts labāk degtu - napalmu, termītu vai balto fosforu?

[Pūķēns Sāra]

Moru izrāde garlaikoja. Gan jau, ka šerifs ir An līdzdalībnieks, un šī parāde vienkārši un ātri ļaus viņiem notīties, bet ja tas viss ir patiesībā... kuru tas interesē?
Viņa devās uz bāru, vairs nepievērsdama notiekošajam uzmanību.


Pa to laiku šķērsielā bija atgriezies krokodils un piespēlēja dramatisku mūziku notiekošajam pie iecirkņa.

[Andromeda]

Pāris jūdzes no šejienes ir vecajais koks. Bērtijs noteica, uzlīda zirģelim mugurā un iecirta piešus tam sānos tā, ka lopiņš salecās un veiklā riksītī sāka kustēt.


Apstājies pie koka, viņš bez liekām ceremonijām uzmeta stiprākajam zaram striķi un uzlika cilpu An kaklā.

Pēdējie vārdi?

Dārgais Bērtij, es tev piedodu.. An klusītēm noteica. Bērtijs iecirta piešus lopam sānos. An palika karājoties. Cilpa savilkās, trūka gaisa. Agonija.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 12.09.2012 19:01

[Mattiass]

Metjū nesteidzīgi izvilka karabīni un pielādēja.

Kāršana acīmredzami notika īsā virvē, un agonija solījās notikt vēl kādas minūtes. Pilnībā pietiekami atvadu salūtam un vēl citām darīšanām. Bet padomā, tik novecojušas metodes!

[Andromeda]

Bērtijs visā nolūkojās pavisam rāmi, nebija jau pirmā reize. Kad An bija pārstājusi raustīties un bezjēdzīgi tvert pēc gaisa, viņš uzlika galvā cepuri un paskubināja zirgu tālāk projām no pilsētas.

[Mattiass]

Izmantojis faktu, ka Bērtijs devās prom, Metjū pienāca pie pakārtās un pārgrieza virvi, un pēc tam uzmanīgi sāka noņemt cilpu. Tas, ka netvēra pēc gaisa, vienkārši nozīmēja samaņas zudumu, un tas, savukārt, nozīmēja, ka smadzenes vēl nav atmirušas (bet ļoti drīz to izdarīs, ja tā turpināt!) gaisa trūkuma iespaidā. Pavilcis ķermeni nostāk tā, lai Bērtijs atskatīdamies nevarētu saskatīt, kas notiek, Metjū pārbaudīja An sirdsdarbību un to, vai elpo (tā kā vajadzētu). Ja viss ir kārtībā, uzkrauj uz sava zirga aizmugurē un jāj atpakaļ, meklēdams kādu jauku, nomaļu mājvietu, kur varētu šo nomitināt patālāk no trakā svilinātāja indiāņa.

Ja viss izdosies, kā iecerēts, varēs uzskatīt, ka pāridarījums (ja tāds vispār bija) ir atmaksāts ar uzviju.

[Andromeda]

Metjū bija uzgājis nelielu koka māju. Tā bija pamesta, gluži kā citas ēkas pilsētā vai nedaudz ārpus tās. Durvis kā izrādās nebija aizslēgtas, tik vien, kā žēli iečīkstējās, kad tika vērtas. Vienmuļš zirnekļa tīkls, kas durvis verot tik uzplēsts, noplivinājās uz Metjū cepures. Skatienam pavērās šķiet laikā apstājusies ainiņa. Lai arī, kurš šeit nebūtu dzīvojis, šķiet bija gatavojies dzert rīta tēju, kas, kā brūni nosēdumi, bija piekaltusi tasītes un tējkannas dibenā. Māja tiešām bija neliela un atgādināja četrkantainu kasti, ar guļvietu vienā stūrī un pavardu otrā. Tomēr tā, par spīti pabiezajai putekļu kārtai, kas iespējams bija krājusies vairākus gadus, šķita pavisam omulīga. Sienas rotāja krāsainas segas un zvēru ādas, kuras jau bija paspējušas apstrādāt kodes. No mazajiem logiem, kuriem priekšā bija pavisam plāni, viegli aizkari, telpā slīdēja silti dzeltena, putekļaina gaisma. Svečturos vēl varēja manīt nelielus sveču galus. Ducis sveču mētājās turpat blakus sešžuburim. Virs pavarda pakārts, stāvēja vidēja izmēra katliņš – tukšs.

An pamodās no bezdievīgām sāpēm. Tas nebija vis tabakas iedarbības rezultātā rādījies murgs. Te nu viņa bija pusdzīva? *Atceroties pēdējos mirkļus, sāk kampt pēc gaisa. Norimst. Katrs mēģinājums, kaut nedaudz pakustēties, rezultējās ar vēl nežēlīgākām sāpēm. Āda no kakla uz augšu vēl joprojām bija viegli zilgana un līķīgi bāla. Zilumi uz kakla kļuva arvien tumšāki un redzamāki. Asaru tērcītes slīdēja pār An vaigiem. Kādam gan nelietim bija jābūt, lai turētu viņu dzīvu vai pie samaņas šādā stāvoklī. Ja vien spētu An lūgtos pēc vieglas nāves, bet pat to viņa nespēja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Tā kā pilsētā vairs nekas interesants nenotiek, Lielā Galva dodas uz vietējo kinoteātri, lai tajā noskatītos savu mīļāko filmu `Robokops`.

[Mattiass]

Ieskatījies ēkā, Metjū tur iegāja un novāca gultas pārvalku, ar visiem putekļiem. Zem tās bija gultasveļa, šķiet, tīra, un nelietota — saimnieks bija uzklājis un nekad tā arī gultā neiegūlies. Nez, kas te būs atgadījies — liela daļa personisko mantu citās ēkās no pilsētiņas tomēr bija aizvāktas.

Apmierināts, ka gulta tiešām zem pārvalka ir samērā tīra, svaiga, un neputekļaina, viņš atgriezās pēc An, nocēla viņu no Kelpijas muguras, kura izskatījās visai iepriecināta par šo faktu, un, turēdams rokās, ienesa mājā. Īsajā brīdī, kad An seja bija apgaismota, Metjū ievēroja ko neparastu. Asaras? Šī sieviete arī raudāja? Šādos apstākļos tā laikam gadītos daudziem cietajiem riekstiem.

Atsējis un iekārtojis sievieti gultā, novilcis viņai zābakus (un, pēc pārdomu brīža, arī visu pārējo, izņemot apakšveļu), iekārtojis viņu iespējami ērtāk (par ko An, visticamāk, jutīsies pateicīga vēlāk, nevis tobrīd, kamēr notika visas pārvietošanas), un pārliecinājies, ka gaisma viņai nekrīt acīs, viņš uz brīdi atstāja istabu, lai parūpēties par zirgu.

[Andromeda]

An gulēja tieši tādā pozā, kādā Metjū bija viņu atstājis. Sniegbaltā zīdainā āda mirdzēja saulesstaros kā debešķīgam eņģelim. Smalkas, tumšas mežģīnes un tikpat smalkas, aristokrātiskas formas. Tumši brūnie, lokainie mati slīga pāri krūtīm. Sāpes nebija mazinājušās un asaru tērcīte arī nebija nožuvusi.

[Mattiass]

Atgriezies, Metjū noliecās pār An. Joprojām pie samaņas. Tas labi.

Viegls smīns.
— Nē, tu nemirsi. Kārta otrai reizei vēl nav pienākusi. Toties tagad būsim kviti, kaut arī ar tevis paveikto es varēju palikt kaut dzīvs, bet tizls, un, ja tā notiktu, tad labāk būtu miris.

Viņš no jostas izvilka vienu no Moras iedotajām zaļganzilajām pudelītēm un pacēla to pret logu, pētīdams šķidrumu, kurš skalojās tās iekšpusē. Būs laba pārbaude. Atkorķējis to, ar kakliņu pielika pie An lūpām un mazliet pagāza, tā, lai varētu dzert.

— Rij nost!

OOC: Pudelītes saturs paātrina reģenerēšanos un ar laiku saārstē. An būs pilnībā uz kājām pēc dienas. Uz to laiku sāpes tiek mazliet notrulinātas (galvu pārlieku negrozīs, jo to dienu tur viss reģenerē, taču pārlieku arī nemocīsies, kamēr būs mierīga). Pēc tam kādu laiku saglabājas pēcsajūta (ķermenis ir vesels, bet smadzenes atceras, ka ir traumēts, tāpēc uz laiku paliek spokaina sajūta pēc ievainojuma — An gadījumā tā varētu būt sajūta, ka ap kaklu joprojām ir cilpa, vai sūrst, un viņai, visticamāk, turpmāk varētu nepatikt, ka skaras klāt viņas kaklam).

[Andromeda]

An neizpratnē nolūkojās, uz pudelīti, ko Matt turēja rokās. Sazin, kur dabūjis. Tomēr šobrīd viņai bija gluži vienalga zāles vai inde. Stāvoklis kādā viņa atradās bija pārāk nožēlojams un sāpes neizturamas. Tik viegli ar šķidruma dabūšanu lejā vis neveicās, tomēr vismaz palika cerība, ka pēc tam, paliks vieglāk.
Pēc kāda laiciņa sāpes mazinājās. Kļuva arvien vieglāk un šķita, ka siltums aizvieto sāpes. An ieslīga vieglā, mierīgā miegā.