Vesterna vilinājums, [BP] [KS] [R] KK etīdes Mežonīgo rietumu garā Opcijas

[Andromeda]

Land of the dead.

Brr. Vēsi te. Un pakulas arī veļas pa tukšajām KK ieliņām. Gluži kā vesternā.

[Mattiass]

Kokzvēra žokļiem virinoties un čīkstot un klabot, kā veca skapja durvīm, viņš sasniedza Lielo Galvu, un, sagrābis sarkanādaini un aiz vienas kājas piekāris vienā no zariem ar galvu uz leju (kokainais tvēriens nepatīkami saspieda kāju), pievērsās kukurzim līdzīgam melnulim un pakāpās tuvāk, lai saprastu, kas īsti tā par zemes slieku.

[Andromeda]

An joprojām visā notiekošajā vērās ar sapņainu skatienu. Ievilka vēl vienu dūmu un atslīga ceļa smiltīs ar skatu pret zilo debesi. *Dzied* Oh I wish I was a punk rocker with flowers in my hair. In 77 and 69 revolution was in the air.I was born too late into a world that doesn't care.. *Izpūš dūmu*

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 09.09.2012 17:25

[mr Bl@ck]

Mellais pamazām sāka atgūties no tiko gūtās smadzeņu trīces, kad pie viņa pienāca tas grabošais stabs, pēc skata nobēdājies, turēdams pē°c skata kaut , kas līdzinājās tiko dīrātam oposumam.
Hei brāl! Viņi tevi apceļ? Neciena? Meelnais jautāja piesliedamies sēdus un izvilkdams no netīro džinsu kabatas ģitāru, Nāc piesēdi! Vecajam Blekijam ir zāles pret to!
Un melnais sāka strinkšķināt meldiņu un piesmakušā balsī dzidāt.
I've got the bues!
Oh yeah! I've got the blues!

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 09.09.2012 17:46

[Mattiass]

Stāvs, kādu brīdi pārsteigti vērojis ģitāristu, kurš no hammer space bija izbūris ģitāru un tagad dziedāja par zilajiem, pārgrieza acis un apsēdās turpat blakus, lai paklausīties. Brīžos, kad likās, ka viegls sitamo piesitiens būtu īsti vietā, stāvs gāza sev pa sāniem. Dīrātam oposumam līdzīgais veidojums zaros šūpojās kā nogatavojies bumbieris.

[Andromeda]

An padzirdēdama ģitāras strinšķināšanu un the blues uzšāvās kājās kā bulta. *Sāk griezt virpuļus ar svārkiem. Dzied līdzi Blekijam. Pīpe vēl joprojām zobos.*
Te pēkšņi apkrīt Blekijam un kokzvēram pie kājām. Uzraušas pussēdus un atbīdījusi cepuri no acīm, sak: Ek, laba manta! *Paceļ pīpi pret debesīm un ievelk vēl vienu dūmu. Ieklepojas*

[Miervaldis Gotiņ...]

- Senču garu vārdā, tu, pagale, kļūsti atkal mierīga! - Karādamies gluži kā bumbieris kokā, Lielā Galva pavēlēja atdzīvojušamies totēmam.

[mr Bl@ck]

Mums ir uznākuši melnie!
*Ģitāras rifs*
Mums ir uznākuši melnie,
Jo viens ir rakts
otrs svilis
Trešais appīējies kā salietojies oposums!
Mums ir uznākuši melnie!
*Seko blūza ritmiņš uz ģitāras*
Blekijs turpina strinkšķināt ģitāru līdz mirklim kamēr Lielā Galva nesāk aurot. Mirkli pārtraucis spēlēt Blekijs paveras uz totēmu un saka:
Pieklusini, to posumu, jauc man visu ritmu, un man uznāk melnie...

[Mattiass]

Totēmu pārlieku nekratīja smieklīgā oposumveidīgā sacītais. Viegli viņu patirinājis, sak, uzvedies klusu un netraucē iebaudīt mākslu, kokzvērs turpināja čīkstoši šūpoties līdzi un dimdināt stumbru. Šķiet, dziesma bija aizskārusi kādu radījuma dvēseles stīgu, ja vien kas līdzīgs dvēselei tur vispār varēja būt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Skumīgi nopūties, Lielā Galva izvelk no azotes Tomahauku un Blekija dziesmas ritmā dimdina to gar stumbru/zaru, kas nu tuvāk pagadās.

[Mattiass]

Tagad kokzvērs ieaurojās (Cirvji! Nīstamie daikti! Atņemt, sakropļot, nogalināt to dabas kļūdu, kura atļāvās iet pretī pašai dabai-Barotājai, Viltniekam un radītājam-Māteskokam!) neslēptā naidā. Vai arī…

Apstulbis, pablenzis uz garam mietam līdzīgo metālisko veidojumu, kuru tikai pārpratuma pēc kāds varēja noturēt par kaut ko saimniecībā vai kautiņā derīgu, un atgaiņājies, kad bezjēdzīgais veidojums gandrīz trāpīja pa degunu, kokzvērs oposumveidīgo indivīdu pārvietoja sev aizmugurē, kur viņam varēja kutinoši pakasīt muguru. Iekārtojies ērtāk, viņš sāka piedziedāt Blekijam (tas izklausījās pēc rīkles dziedāšanas, un akustika kokzvēra iekšpusē ausīmdzirdami bija laba; no viņa iznāktu lieliska trauksmes taure).

[Pūķēns Sāra]

*Metjū, kad attaptos, saprastu, ka ir ērtā gultā, tīrs, jo nomazgāts, un vismaz bez krekla (kas zina, kas zem segas no drēbēm palicis). Logam priekšā bija biezi aizkari, kas ļāva pamosties neapžilbinātam.*

[Mattiass]

*Viegli, gandrīz nemanāmi sakustas.*

Kas notiek? Pēdējās atmiņas bija pārāk neskaidras, lai saprast, kas konkrēti noticis. Sāpju pasaule, rozā veidojums ar asinīm pierietējušām acīm, kurš maģiskā veidā pārtransformējās vienā dikti niknā čiksītē ar zobenu (Ko, ellē, VIŅAI es nodarīju?!), truls uzliesmojums galvā, un glābjošs nekas. Klusums, kurš glāba no pasaules šausmām un bezjēdzības, īsāka izeja uz… kas to lai zina, kurieni? Mugurai bija ērti, elpot varēja, nekas īsti nesāpēja (trulās iedomu sāpes, jādomā, bija uzvilnījušo atmiņu blakusprodukts), un varētu cerēt, ka nu būs miers, pelnīta vai nepelnīta atpūta no absurdālās pasaules neadekvātajām izdarībām kaut uz brīdi, ja vien… Ja vien! Bēdīgā pieredze rādīja, ka šādi atelpas brīži ir tikai klusums pirms vētras, interlūdija, starpspēle pirms nākamā cēliena, ievads jaunām, vēl pamatīgākām ziepēm, ja vien šis šķietamais atelpas brīdis nenozīmē, ka jau ir kārtējais vakars uz ezera un kārtis tikušas izdalītas vēl ilgi, pirms spēlētāji vispār iedomājušies novākties pie pokera galda.

Pats skaistākais sapnis, kas sapņots pārāk ilgi, neizbēgami vēršas murgā, un, jo vēlāk, jo ar lielākām šausmām notiek pamošanās; ja Metjū kāds apgalvotu, ka viņš nonācis paradīzē, tad pats Metjū būtu pirmais, kurš šādu galvotāju izsmietu. Brīnumi nemēdza notikt, nekad nebija notikuši, un nebija neviena iemesla cerēt, ka kaut kas šīs pasaules pamatos šai ziņā būtu mainījies; piesardzība nenāca par ļaunu. Tādēļ Metjū tik tikko pavēra acis, lai tikai caur skropstām saprast, kur atrodas, un nepievērst sev uzmanību, ja nu telpā neatrastos viens. Logi, tas ir labi — iespējams, lieka izeja (tādas nemēdz būt liekas), ja atkal nāksies glābt savu kailo (šoreiz burtiski! cik nu varēja saprast no vietām, kurās neskārās klāt segas audums) dzīvību.

[Pūķēns Sāra]

*Metjū varēja saskatīt kustību telpā. Godīgi sakot, sev tur pat blakus*.
"Vai apburtajam princim nav laiks celties?" melodiska balss pajautāja

[Mattiass]

Sasodīts. Vaktēja, un kā vēl. Uz loga fona izzīmējās kāds siluets, spriežot pēc matu aprisēm un balss, sievietes. Tad atkal, iespējams, Metjū vairāk morāli traumētu, ja tas tomēr izrādītos vīrietis.

Ne nu princis, nekā. Ja jau bija atklāts, Metjū arī atvēra acis un noskatīja telpu, un pēc tam arī runātāju, prātā atzīmēdams atkāpšanās ceļus un mēģinādams saprast, kur gan ir viņa apbruņojums.

[Pūķēns Sāra]

*Telpā nebija daudz mēbeles: gulta, kurā gulēja viņš, kumode, tai blakus krēsls un pakaramais, uz kuriem bija izvietotas Metjū mantas (tīras, nesaplēstas un svaigi smaržojošas). Vēl telpā bija logs un divas durvis. Pati sieviete bija jauna ar sarkaniem matiem un labi apģērbta*

"Vai vēlies kaut ko?"

[Mattiass]

Kas te, kāds restorāns? Metjū nebija radis, ka viņam ko tādu jautā. Tieši otrādi — viņš bija paradis to, ko vēlējās, atņemt visādiem apšaubāmiem pretekļiem, kuri, kamēr vien varēja, parasti aktīvi izrādīja savu neapmierinātību ar tādu morāli sāpīgu procesu. Nu, sliktākajā gadījumā, nopirkt, ja akurāt kritērijiem atbilstošu pretekļu pie rokas nebija. Bet ne tā, ka deva gluži labprātīgi un bez maksas.

Jā, par to maksu. Rēķinu mēdza piestādīt arī pēc fakta. Piesargāties vajadzēja.

— Kur es īsti atrodos? Kādā bordelī, vai?

[Pūķēns Sāra]

"Bordelī?" jaunā sieviete pārsteigta pārjautāja. "Nē, nekāds bordelis. Tu esi manās mājās, un es biju domājusi: ūdeni vai kaut ko spēcīgāku?"
Sārtās lūpas izliecās draiskā smaidā un viņa apmetās uz gultas malas: "Bet ja tu vēlies, ko tādu..."

[Mattiass]

— Ūdeni. Neesmu radis piedzerties jau no paša rīta, — kad cilvēki pamostas, parasti ir rīts, vai ne? Nākamās aizdomas raisīja sievietes pavieglā uzvedība, ja jau viņa bija gatava tepat uz vietas sniegt ko tādu. Vai arī šī tomēr bija bordelmamāna? Tad gan māja varēja būt viņas, gan arī pārītis meitiešu, ko viņam uzkabinātu virsū, pirms vēl viņš pagūtu padot labdienu.

[Pūķēns Sāra]

"Labi." *Viņa piecēlās un aizdevās līdz kumodei, uz kuras bija ūdens trauks. Glāze ar to tika piepildīta un atnesta "slimniekam".* "Ja vajag vēl ko, pasauc. Būšu netālu." *Sarkanmate devās uz izejas pusi.* Nepateicīgie cilvēki.

[Mattiass]

— Hei! Kā es te īsti nonācu?

Metjū no sirds cerēja, ka An par šito neuzzinās. Runa bija, protams, par apstākli, ka izvēles priekšā viņš bija devis priekšroku ūdenim, nevis stiprajam.