Prasolas zeme, [GM][PZP][C] fantasy - cīņa pret orkofobiju Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Prasolas zeme

Pār Prasomālas jūras šaurumu ausa svina pelēkas debesis, un gaisā gluži vai jautās kas nelāgs, gluži kā brīdinādams par gaidāmajām ķezām (bugoga (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Pasažieri jau bija ieņēmuši vietas, un pavecās brigas (kuģis tāds (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) apkalpe sāka atsiet tauvas, kas saistīja brigu pie muliņa. Lai arī pasažieri tika sašķiroti 3 daļās un dižciltīgajiem tika labākās vietas, kuģelis tomēr bija visai nožēlojams, un arī apkalpe izskatījās pabriesmīgi - novalkāti jūrnieku kamzoļi, nomīdīti zābaki vai vienkārši basas kājas, nekoptas bārdas un visur esošā alkohola dvinga... spriežot pēc visa, iepriekšējais gadatirgus noslēguma vakars nebija pagājis secen arī pārcēlājiem.

Visi pasažieri braukšanas maksu bija samaksājuši vēl pirms uzkāpt uz klāja, tieši tāpat viņus bija iztaujājis karaļa sardzes dienests, kuram ostā bija pastāvīgs postenis. Karaļa sardze bija interesējusies par mērķi, ar kādu katrs no ceļotājiem dodas prom no salas-metropoles, tomēr tā kā nakts bija pagājusi mierīgi un nekāda traģēdija nebija notikusi, karaļa sardze saviem iztaujāšanas (un zagtu mantu meklēšanas) pienākumiem bija piegājusi visai formāli - ja arī kādam no pasažieriem kaut kas bija pieaudzis pie nagiem, tas nekā neatklājās.

* * *

Neliela techniska atkāpe:

Kuģa plāns ir apmēram sekojošs:
(IMG:http://s04.radikal.ru/i177/0911/94/49a12b6f2825.jpg)

Sarkanie ira tādas vai savādākas durvis, pelēkie pleķi - soli uz klāja. Ar uzrakstiem `Tech` ir apzīmēti tie sektori, kur pasažierus īpaši nelaiž (kuģa priekšgalā atrodas enkuru figņa, bet pa ceļam uz 1. klases padarīšanām - stūres klājs. Saprotama lieta, ka kuģis brauc ar burām (kuras shēmā nevar redzēt, jo tik labs mākslinieks es neesmu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Uz kuģa bija redzami:
- viens matrozis uz klāja;
- vīrs pie stūres, kurš smēķēja kaut ko varen smirdīgu;
- 1. klases pasažieru sektora tuvumā grozījās vēl viens matrozis, kura uzdevums bija pakalpot 1. klases pasažieriem, ja viņiem tāda vajadzība rastos.


Pasažieri, t.i. jūs, spēlētāji, pa klasēm esat sadalīti sekojoši:

1. klase: drīkst atrasties jebkur, tomēr primāri viņiem domātās kuģa vietas ir 1. klases salons un klājs. uz 1. klases klāja atrodas salokāmi soli, uz kuriem pēc pasažieru vēlmēm apkalpe var uzklāt zvērādas, bet 1. klāja salonā atrodas galds, ap kuru ira zvērādām apklāti soli, un garlaicības kliedēšanai brauciena laikā iespējams spēlēt galda spēles vai par papildus samaksu pasūtīt vīnu.
- Aspērija;
- Sels;
- Aleksis Samaels;
- Flaume.

2. klase: drīkst atrasties uz 2. klases klāja un sēdēt uz pelēki krāsotajiem soliem (kuri ne ar ko nav apklāti).
- Holens;
- Kelmarins Beils.


3. klase: drīkst atrasties uz 2. klāja, bet nedrīkst sēdēt uz soliem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ja dikti grib sēdēt, var to darīt uz klāja grīdas, bet tad nedrīkst maisīties ka kājām apkalpei, kura brīdi pa brīdim tekalē šurpu turpu.
- Baloks;
- Linna.

Ceru, ka nevienu neaizmirsu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Ja nu tomēr - bļauniet nelabā balsī ATD pavedienā.

Nelielās techniskās atkāpes beigas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

* * *

Nemierīgākā laikā jūs apšļakstīs šlakatas! - matrozis, uzkāpdams uz klāja ar atsietajām tauvām rokā, uzsauca uz 2. klases klāja esošos, - Izskatās, ka tā būs šodien ar, jūra, vai zinies, diez ko mierīga nav. Nekā palīdzēt gan nevar, es tikai pastāst, lai jūs nebrīnās... ha ha! - viņš jau grasījās vērt ciet vārtiņus reliņbortā.

Pagaidiet! Pagaidiet! - krastmalā atskanēja skaļš sauciens. Šurpu, elsdams un pūsdams, steidzās resns, acīmredzami dižciltīgs bārdainis. - Neaizbrauciet bez manis!

Aiz bārdaiņa sekoja necili ģērbts vīrs, kurš aiz virves veda... jā, patiešām, lielu vērsi ar riņķi degunā. Dīvainā procesija piesteidzās pie kuģa.

Nopirku vakar gadatirgū vaislas bulli, - bārdainis palielījās, kāpdams uz klāja. - Tagad manā muižā būs pats brangākais bullis visā firstistē. Citi baroni varēs nākt pie manis lecināt savas govis! - sazvejojis kabatā kaudzi ar monētām, bārdainis norēķinājās par ceļu, un, uzkā```` uz klāja, devās uz 1. klases sektoru. Necili ģērbtais vīrs tikmēr uzstīvēja bulli uz klāja un, apskatījies apkārt un labāku vietu neatradis, piesēja to pie masta.

Matrozis beidzot aizvēra vārtiņus, un nosvilpās. No personāla telpām kā zirņi no pāksts izbira vēl 3 matroži, visi viņi veikli kā mērkaķi sakāpa takelāžā un nolaida buras. Briga sagriezās pa vējam un devās uz rietumiem - pretī kontinentam.

[Sindra]

"Kāds nepatīkams cilvēks." Flaume nopūtās noskatoties pakaļ burlakam.
Viņa no tiesas cerēja, ka viņas ceļi vairs ar šādiem tipiņiem nekrustosies.
"Jā, lūdzu, dodamies pie mana tēva drauga. Redz, man viņam bija jānogādā svarīgs sūtījums. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš mūs nenodos." burve veltīja Kelmarinam nedaudz lūdzošu skatienu. Jo pie tumšajiem elfiem meitenei arī īsti negribējās.
"Vai no šejienes mēs varēsim nokļūt līdz pilsētai? Vai šis ceļš iet uz pilsētu?" protams, Flaumei nebija ne mazākās nojausmas, kur viņiem vajadzēja doties. Viņai no ostas bija paredzēts tālāk ceļot savādāk.

[echo3]

Krustojumā Holens, neko nejautājot, pagriezās pa labi - uz Fehtenbergu. Pa šo ceļu viņš gājis nebija, jo iepriekš jau nevajadzēja tā mānīties, no ostas varēja uz Rūķu kalniem tikt taisnāk. Aspērijai viņš neko neatbildēja. Ne jau tāpēc, ka būtu nepieklājīgs, bet tāpēc, ka vispār nemēdza daudz runāt, un vēl par lietām, ko nebija apdomājis.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Linna, Eliss, Aspērija
Ceļš uz Fehtenbergu veda caur mežu - lieli lapkoki resniem stumbriem slējās augšup abās pusēs ceļam, taču pamežs zem tiem bija visai skrajš.

Vai mums vēl tālu jāiet? - Tils iejautājās. Kaut arī vēl kopumā noiets nebija nemaz tik garš ceļa gabals, zēns izskatījās jau tīri saguris.

OOC: Vispār jau apdzīvotās vietas kontinentā atrodas patālu viena no otras (padsmit...pārdesmit km), un ceļotāji pie iespējas izvēlas zirgu vilkmes transportu.


Kelmarins, Flaume, Baloks, Sels
Pēkšņi viņi izdzirdēja skaņas - vispirms klaigāšanu virzienā, no kura viņi bija nākuši, un pavisam drīz jau klaigāšanai pievienojās troksnis, kāds rodas, cilvēkiem laužoties caur krūmājiem un klūpot pār akmeņiem.

[echo3]

Nu tā... līdz pievakarei. Noguri? Sameklēsim kādu vietu, kur mūs no ceļa neredz, tad atpūtisimies un paēdīsim. - Holens atbildēja. Tik grūti bija pierast pie domas, ka viņi bēg un ir jāslēpjas!

[Sindra]

Savādā skaņa aiz muguras, lika Flaumei strauji apgriezties, lai palūkotos, kas notika aiz muguras.
Meitene bija gatava arī strauji uzsākt skriet, ja izrādīsies, ka viņus kāds vajā un troksnis ir viņu dēļ.
Lai gan šīs vairāk izklausījās, ka vajāja kādus citus nevis viņus.
Vai varbūt tomēr viņus?

[Ungaarijas ragas...]

— Mēdz gan, — Eliss piekrītoši pamāja un tālāk gāja klusēdams.

Līdz brīdim, kad Tils izteica savu jautājumu. — Derētu gan, ja vēl ņem vērā, ka jums bija piedzīvojumiem bagāta diena.
Elisam nakšņošana mežā likās visai aizraujoša doma, jo to nebija nācies darīt bieži, turklāt zem klajas debess.
Mīnuss manā audzināšanā.
— Mēs varētu paiet vēl mazliet uz priekšu, varbūt kaut kur mežs ir biezāks?

[Elony]

Kelmarins paskatījās atpakaļ un centās saskatīt kādu kustību, kā arī ieklausīties trokšņos. Viņš vēlējās saprast, vai tie ir vajātāji un cik tālu tie ir. Principā, tas nebija grūti, ja tur dzirdamas balsis, vēl vairāk - vārdi: "tur, uz priekšu, ātrāk, viņi aizbēgs" vai kas tamlīdzīgs, tad skaidrs, ka tur ir vajātāji. Jebkurā gadījumā, ilgi sēdēt uz vietas viņš negrib, tikai uz brīdi, lai saprastu, kāda situācija.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Eliss, Linna, Aspērija
Kāpēc mums vajag biezāku mežu? - Tils nesaprata. - Kas kaiš šim pašam, lai atpūstos?

Aiz muguras uz ceļa ieskanējās pakavu dipoņa, it kā tuvotos jātnieki.


Kelmarins, Flaume, Sels, Baloks
Flaume atskatoties gan neko neredzēja, tomēr trokšņi tuvojās.

Tie pilnīgi noteikti bija vajātāji, kuri tuvojās un sodījās par to, ka brikšņi traucē pārvietoties. Te nesen kāds gājis caur krūmiem, zari ir aplauzīti! - kāds iesaucās jau visnotaļ tuvu.

[echo3]

Til, mēs neatpūšamies, mēs bēgam. - Holens apņēmīgi nogriezās no ceļa. - Lai arī mežs te nav pārāk biezs, koki tomēr ir, un, ja aiz tiem noguļas - jātnieki neredzēs. - Jo zirgu pakavu klaudzoņu jau varēja sadzirdēt. Zellis gan joprojām nekādi nespēja saprast, kāpēc medīti tiek tieši viņi. Vai tad tam donam Femam nav vienalga, ko apsūdzēt karaļa ģimenes slepkavībā un pakārt bez jebkādiem pierādījumiem? Viņam, šķiet, vainīgos bija nepieciešams sagādāt neparasti ātri.

Puisis pats darīja tieši tā, kā bija teicis - nogūlās zemē aiz koka gabaliņu prom no ceļa.

[Sindra]

"Vajag slēpties!" Flaume uzsauca Kelmarinam sadzirdējusi troksni aiz muguras.
Nu sasodīts! Kādēļ viņa vienmēr bija tik vieglprātīgi izturējusies pret citu skolu maģijām, iedomādamās, ka uguns meiteni vienmēr izglābs.
Lūk! Neglābj gan! Un tas bija briesmīgi.
Ko gan viņa tādu dzīvē bija noziegusies? Par kā grēkiem viņa cieta?
Kopš nokļuvusi sava patēva apgādībā, meitene vienmēr bija laipni izturējusies pret apkārtējiem, palīdzējusi nabagajiem.
Un kādēļ pretī viņa saņēma kaut ko šādu?
Tas no tiesas bija netaisnīgi.

Sacēlusi gaisā garo kleitu un apmetni, meitene bija gatava mesties skriet vienalga uz kuru pusi.
Ka tikai prom, ka tikai paspēt paslēpties.

[Elony]

"Mieru!" Kelmarins uzsauca. "Vajag nojaukt viņiem pēdas. Mani virzienu, dodies uz ziemeļiem, bet pacenties neskriet cauri krūmiem un nelauzt koku zarus. Ja vajag, brīdi aizkavējies un apmet tādām vietām līkumus, lai arī tas aizkavēs, vajātāji nevarēs tikt viegli sekot pēdām.
Es pats skriešu taisni uz priekšu un pacentīšos atstāt pēc iespējas vairāk pēdas, lai viņi sekotu man. Pēc tam es darīšu tāpat kā tu un došos tajā pašā virzienā kur tu. Domāju, ka spēšu tevi atrast vēl mežā, ja, tad ne."

Pēc tam viņš turpināja skriet tajā pašā virzienā atstājot aiz sevis pēc iespējas redzamākas pēdas, lauza koku zarus, iespieda zemē skaidri redzamas pēdas un tamlīdzīgi.

(OOC: Es īsi neatceros ģeogrāfiju un kurā virzienā tur viņi vispār skrien vai kas ir ostas apkārtnē)

[Sindra]

Flaume pamāja Kelmarinam ar galvu un uzsāka skriet tirgoņa norādītajā virzienā. Pārējie ceļa biedri viņu īpaši neintersēja.
Viņa centās ņemt vērā Kelmarina norādījumus, sacēlusi svārkus gaisā, viņa viegli skrēja cenšoties neatstāt pēdas vai kaut kādus diegus no viņas tērpas, kas varētu nodot virzienu kādā meitene devusies.
Kaut tikai viņus nenoķertu... kaut tikai! Tagad, kad viņi bija bēguši, tagad nekādi nevarēs vairs pierādīt savu nevainību, par to jau nu bija vairāk kā skaidrs.
Neapstādamās meitene skrēja uz priekšu, lai tikai atrautos no vajātājiem.

[Ungaarijas ragas...]

— Ejam, Til, ātrāk, — noteica Eliss un pabikstījis zēnu sev pa priekšu sekoja Holena piemēram, dodoties mežā un noguļoties zemē aiz kāda koka, ar izcilnākām saknēm, un sagatavojis arbaletu, lai vajadzības gadījumā varētu šaut.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Eliss, Linna, Aspērija
Tils sekoja Holenam un noslēpās aiz blakus koka, tiesa, ne pārāk prasmīgi. Nogūlies Tils grozīja galvu, skatīdamies gan uz ceļu, gan uz Elisa arbaletu.

Jātnieki tuvojās.


Flaume, Kelmarins
OOC: pēc ģeogrāfijas sanāk, ka Flaume dodas uz ziemeļrietumiem, kamēr `tas pats virziens`, kurā Kelmarins izgatavo viltus pēdas, dodas uz ziemeļaustrumiem, paralēli krastam. ATD pavedienā ir karte.

Kelmarins lauzās caur krūmiem, viltus pēdas atstādams, kamēr iznāca no krūmiem līča krastā. Krasts bija klinšains, taču noaudzis ar krūmiem, un visai stāvs; līdz ūdenim no kraujas malas, pa kuru vijās necila taciņa, varēja būt metri ~10. Krasta līnija bija līkločaina, un tā bija tāpat viet vietām noaugusi ar krūmiem, tā ka gājēju, kas atradās tālāk par 50 metriem, mierīgi varētu arī neredzēt.

Flaumei virzoties uz ziemeļrietumiem, akmeņainais un pasausais krūmājs pavisam drīz kļuva zaļāks un sulīgāks. Akmeņi pazuda, parādījās sūnas un mitrāka veģetācija. Tiesa, mežs kļuva skrajāks un tālāk redzams.

Ja Flaume pārbauda savu kleitu, tad tā izskatās vesela, nekādus plēsumus vai atirušus diegus nemana.

Abi divi ir veiksmīgi attālinājušies no balsīm - tās ir palikušas tālākas/klusākas, un, kaut arī vēljoprojām ir dzirdamas, saprast tās vairs nevar.

[Elony]

Kelmarins paskrien uz ziemeļiem gar krastu, tagad jau cenšoties neatstāt pēdas, pēc tam atgriežas atpakaļ mežā un dodas apmēram rietumu virzienā, tur, kur apmēram varētu būt pazudusi viņa sabiedrotā. Īsti precīzi viņš jau nezina, bet nekas cits neatliek. Tagad viņš vairs neskrien pa galvu un pa kaklu, arī apiet krūmus un vietas, kur var aizķerties aiz zariem, bet tomēr cenšas arī pasteigties, lai panāktu sievieti.
Viņš klausās, vai nedzirdēs sekotājus, ja tie tomēr tiks uz pēdām un rūpīgi skatās uz priekšu, vai gadījumā pēc laika neparādīsies sievietes kleita, kas meža vidē tomēr bija neierasta un no attāluma labi redzama.

[echo3]

Til, - nerādies un guli klusu kā pelīte. - Holens pagrieza galvu uz zēna pusi un pasmaidīja. - Iedomājies, ka spēlē paslēpes.

[Sindra]

Kad izklausījās, ka meitene no vajātājiem ir atrāvusies, Flaume sāka tālāk iet lēnāk.
Viņa lūkojās apkārt, ieklausījās apkārtnē. Tomēr kamēr vajātāju balsis nepieņēmās spēkā, viņa vairs nesteidzās. Bija jau arī jāsagaida Kelmarins. Ja viņi abi skrietu ātri, tad jau diez vai sanāktu satikties. Tādēļ Flaume veltīja laiku, lai savas kleitas apakšējo malu ielocīt, lai tā nevazājas pa zemi un nepaliek mitra. Cik tālu viņa bija aizskrējusi, meitenei nebija ne mazākās nojausmas. Taču šeit viņa sāka justies drošāk. Lai arī mežs bija vieglāk caurredzams, zaļums apkārt viņai patika labāk. It kā mežs varētu sniegt patvērumu pēc kura burve šobrīd tik ļoti alka.

[washulis]

No vienas puses, tas likās lieki, speciāli skriet mežā un mukt no jebkā, kas jās vai ies garām ceļam. Varbūt šie garām klīstošie nemaz nav drauds, bet gan kāds, kam palūgt transportu. Varbūt nopirkt kādus dažus zirgus, jo diez vai šī viņu meklētā pilsēta būtu dikti tuvu. Aspērija sekoja tomēr pārējo piemēram un iemuka mežā, noguļoties uz zemes un caur kādu krūmu vērojot ceļu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Eliss, Linna, Aspērija
Necik ilgi, un jātnieki bija klāt un aizrikšoja pa ceļu prom, paslēpušos nepamanījuši. Viņi bija ģērbušies tāpat, kā cietuma sargi, un, ja kāds jātniekus skaitīja, viņš saskaitīja 7.

Kad jātnieki bija nozuduši skatienam un pakavu rīboņa bija noklususi, Tils jautājoši paskatījās uz Holenu, bet neko pagaidām ne teica, ne jautāja.


Flaume, Kelmarins
Kelmarins pamanīja Flaumi pirmais - meitenes kleita tomēr bija uzkrītošāka meža apvidū. Sekotāju balsis vairs netuvojās, tās aizskanēja taciņas virzienā, kur Kelmarins bija atstājis viltus pēdas.

[Ungaarijas ragas...]

Eliss bija nobijies ne pa jokam, jo kopš zināma laika, viņam bija bailes no jebkura sardzesvīru atgādinoša ļautiņa. Viņš juta, kā dauzās sirds, un ievilka pāris reizes dziļi elpu, lai nomierinātos.

Kaut kur doties jaunais tirgonis gan vēl nebija gatavs un palika mierīgi guļam, ja nu šiem seko vēl kāds?