Prasolas zeme, [GM][PZP][C] fantasy - cīņa pret orkofobiju Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Prasolas zeme

Pār Prasomālas jūras šaurumu ausa svina pelēkas debesis, un gaisā gluži vai jautās kas nelāgs, gluži kā brīdinādams par gaidāmajām ķezām (bugoga (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Pasažieri jau bija ieņēmuši vietas, un pavecās brigas (kuģis tāds (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) apkalpe sāka atsiet tauvas, kas saistīja brigu pie muliņa. Lai arī pasažieri tika sašķiroti 3 daļās un dižciltīgajiem tika labākās vietas, kuģelis tomēr bija visai nožēlojams, un arī apkalpe izskatījās pabriesmīgi - novalkāti jūrnieku kamzoļi, nomīdīti zābaki vai vienkārši basas kājas, nekoptas bārdas un visur esošā alkohola dvinga... spriežot pēc visa, iepriekšējais gadatirgus noslēguma vakars nebija pagājis secen arī pārcēlājiem.

Visi pasažieri braukšanas maksu bija samaksājuši vēl pirms uzkāpt uz klāja, tieši tāpat viņus bija iztaujājis karaļa sardzes dienests, kuram ostā bija pastāvīgs postenis. Karaļa sardze bija interesējusies par mērķi, ar kādu katrs no ceļotājiem dodas prom no salas-metropoles, tomēr tā kā nakts bija pagājusi mierīgi un nekāda traģēdija nebija notikusi, karaļa sardze saviem iztaujāšanas (un zagtu mantu meklēšanas) pienākumiem bija piegājusi visai formāli - ja arī kādam no pasažieriem kaut kas bija pieaudzis pie nagiem, tas nekā neatklājās.

* * *

Neliela techniska atkāpe:

Kuģa plāns ir apmēram sekojošs:
(IMG:http://s04.radikal.ru/i177/0911/94/49a12b6f2825.jpg)

Sarkanie ira tādas vai savādākas durvis, pelēkie pleķi - soli uz klāja. Ar uzrakstiem `Tech` ir apzīmēti tie sektori, kur pasažierus īpaši nelaiž (kuģa priekšgalā atrodas enkuru figņa, bet pa ceļam uz 1. klases padarīšanām - stūres klājs. Saprotama lieta, ka kuģis brauc ar burām (kuras shēmā nevar redzēt, jo tik labs mākslinieks es neesmu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Uz kuģa bija redzami:
- viens matrozis uz klāja;
- vīrs pie stūres, kurš smēķēja kaut ko varen smirdīgu;
- 1. klases pasažieru sektora tuvumā grozījās vēl viens matrozis, kura uzdevums bija pakalpot 1. klases pasažieriem, ja viņiem tāda vajadzība rastos.


Pasažieri, t.i. jūs, spēlētāji, pa klasēm esat sadalīti sekojoši:

1. klase: drīkst atrasties jebkur, tomēr primāri viņiem domātās kuģa vietas ir 1. klases salons un klājs. uz 1. klases klāja atrodas salokāmi soli, uz kuriem pēc pasažieru vēlmēm apkalpe var uzklāt zvērādas, bet 1. klāja salonā atrodas galds, ap kuru ira zvērādām apklāti soli, un garlaicības kliedēšanai brauciena laikā iespējams spēlēt galda spēles vai par papildus samaksu pasūtīt vīnu.
- Aspērija;
- Sels;
- Aleksis Samaels;
- Flaume.

2. klase: drīkst atrasties uz 2. klases klāja un sēdēt uz pelēki krāsotajiem soliem (kuri ne ar ko nav apklāti).
- Holens;
- Kelmarins Beils.


3. klase: drīkst atrasties uz 2. klāja, bet nedrīkst sēdēt uz soliem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ja dikti grib sēdēt, var to darīt uz klāja grīdas, bet tad nedrīkst maisīties ka kājām apkalpei, kura brīdi pa brīdim tekalē šurpu turpu.
- Baloks;
- Linna.

Ceru, ka nevienu neaizmirsu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Ja nu tomēr - bļauniet nelabā balsī ATD pavedienā.

Nelielās techniskās atkāpes beigas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

* * *

Nemierīgākā laikā jūs apšļakstīs šlakatas! - matrozis, uzkāpdams uz klāja ar atsietajām tauvām rokā, uzsauca uz 2. klases klāja esošos, - Izskatās, ka tā būs šodien ar, jūra, vai zinies, diez ko mierīga nav. Nekā palīdzēt gan nevar, es tikai pastāst, lai jūs nebrīnās... ha ha! - viņš jau grasījās vērt ciet vārtiņus reliņbortā.

Pagaidiet! Pagaidiet! - krastmalā atskanēja skaļš sauciens. Šurpu, elsdams un pūsdams, steidzās resns, acīmredzami dižciltīgs bārdainis. - Neaizbrauciet bez manis!

Aiz bārdaiņa sekoja necili ģērbts vīrs, kurš aiz virves veda... jā, patiešām, lielu vērsi ar riņķi degunā. Dīvainā procesija piesteidzās pie kuģa.

Nopirku vakar gadatirgū vaislas bulli, - bārdainis palielījās, kāpdams uz klāja. - Tagad manā muižā būs pats brangākais bullis visā firstistē. Citi baroni varēs nākt pie manis lecināt savas govis! - sazvejojis kabatā kaudzi ar monētām, bārdainis norēķinājās par ceļu, un, uzkā```` uz klāja, devās uz 1. klases sektoru. Necili ģērbtais vīrs tikmēr uzstīvēja bulli uz klāja un, apskatījies apkārt un labāku vietu neatradis, piesēja to pie masta.

Matrozis beidzot aizvēra vārtiņus, un nosvilpās. No personāla telpām kā zirņi no pāksts izbira vēl 3 matroži, visi viņi veikli kā mērkaķi sakāpa takelāžā un nolaida buras. Briga sagriezās pa vējam un devās uz rietumiem - pretī kontinentam.

[Vilks]

Linna visu ceļu no iznākšanas no cietuma bija izturējusies ļoti klusi.
Viņa pateicīgi uzlūkoja Holenu, kad tas piedāvājās nest viņas saini, gāja līdzi, bet likās iegrimusi domās. Pie koka gan viņa novēroja visus klātesošos, bet joprojām izturējās klusi.

Kad atpūta bija beigusies, viņa vienā brīdī tā kā grasījās ņemt savu saini pati, tā kā šaubījās, vai iet līdzi, bet tad, kad Holens paņēma viņas saini un atvadījās no pārējiem zem koka, atguvās, kā lēmumu pieņēmusi.
Viņa laipni pamāja tiem, kas palika, un sāka doties uz priekšu nu jau daudz drošākā solī.
Paldies, ka palīdzi, viņa vēlreiz uzsmaidīja Holenam. Tad beidzot pievienojās sarunai.
Nu, man Manohālas hercogiste šķiet tikpat laba vieta kā jebkura cita..galvenais, nepalikt tepat un iespējami ātri šo vietu atstāt.

[washulis]

Dodoties uz krustcelēm, viņa manīja grāfu un bulli. Pie viņiem Aspērija gan negrasījās uzkavēties, bet tik drūmi nopētīja barona kalpu. Nu ko gan Trābenhūzs grib panākt? Vai patiesi bulis tik svarīgs? Viņa pati jau nu gan uzskatīja, ka no šīs vietas ātrāk iet prom, lai tik ļaudis nepasāk savādas runas klāstīt, atkal noveļot aizdomas uz cietumā bijušajiem. Droši vien Kelmarina teiktais kaut ko mainīja, bet uz cik ilgu laiku? Un tad jau viņa bija nonākusi pie vietējiem un citiem, kas bija bijuši uz tvaikoņa.

Aspērijas skatiens ceļoja pie te viena cilvēka, te cita, pētot citu cilvēku skatienus, it īpaši tos, kas tika pievērsti viņai. Visai iepriecināja, ka šie ļaudis neizrādīja nekādu nepatiku pret vēl vienu līdzceļotāju. Nezinu, kur ir šī Manohālas grāfiste, bet, tā kā man tā pat nav nekā labāka, ko darīt, tad labprāt jums pievienošos. Viņa ar pieticīgu smaidu teica, pamājot ar galvu visiem, tad beidzot arī nosauca savu vārdu. Aspērija Hainoki. Smaids tika veltīts katram šeit esošajam.

Bet tad pie viņas pievērsās vecā sieviete, kas solīja nez kādus brīnumus. Varbūt citreiz viņa būtu večai atmetusi ar roku un pagājusi garām nemaz viņu nenopētīdama, bet kaut kas lika aizkavēties. Laikam apziņa, ka nesen esi bijis cietumā un ļaužu bars gribējis pat uz pīķiem durt, liek izvērtēt pasauli nedaudz savādāk. Dodieties, es jūs panākšu. Aspērija uzrunāja tos, kas jau grasījās doties uz hercogisti, bet pati sāka rakāties zem apmetņa esošajā somiņā, ko dabūja atpakaļ no cietuma maisa. Dikti daudz grašu tur nebija, bet trīs monētas gan. Tiesa, bija arī piecas, bet precinieki un lieli pūri viņu šobrīd neinteresēja. Še tev trīs. Savus stāstus par preciniekiem gan paturi pie sevis noslēpumā. Ko teikti par likteni? Sauciet viņu par naivu, bet tomēr, kaut vai principa pēc, večiņai varētu iedot kādu grasi ko nodzert vai maizi nopirkt.

Šo rakstu rediģēja washulis: 05.02.2010 20:04

[Elony]

Kelmarins neko neteica, ka noziedznieks iet ar viņiem. Pēc brīža, kad viņi bija nostāk no notikuma vietas, viņš apjautājās bandītam: "Tu zini vietu, kur var paslēpties? Proti, ļaudis, kuri neizdot tos, par kuru galvām dot naudu,"

[echo3]

Jā. - Holens atbildēja Elisam. - Pavadīsim Tilu, un tad tālāk jau redzēs. Starp citu, - viņš pagrieza galvu un paskatījās atpakaļ uz ozolu, pie kura bija palikusi Aspērija, - gaidīt ilgāk te es netaisos. Ja jaunkundze grib iet kopā ar mums, tad viņai nāksies mūs panākt.

Holens turpināja soļot pa izvēlēto ceļu projām no krustcelēm vienmērīgā ceļotāja gaitā.

[Sindra]

Flaume sekoja Kelmarinam.
Viņai gan ne visai patika, ka ar viņiem kopā iet arī bandīts, jo tas diemžēl ik pa brīdim domās atgādināja par nožēlojamo stāvokli, kurā meitene bija nonākusi.
Varbūt viņai vajadzēja labāk palikt ar to otru čupu. Tur vairāk cilvēki izskatījās godprātīgi.
Un tomēr, godprātīgiem cilvēkiem nebija tik lielas pieredzes bēgšanas jautājumos.
Bet viņai bija svarīg tikt prom, atpakaļ mājās.

[Ungaarijas ragas...]

— Gan jau panāks, — Eliss arī pameta skatienu atpakaļ, — Lai nu kā, man neliekas šobrīd laba doma doties uz Manohālu. Ja reiz jūs apsūdz par karaliskās ģimenes noslepkavošanu, tad bēgšana tiks uzskatīta par vainu pierādošu apstākli un noteikti tas tiks paziņots arī visām apkārt esošajām hercogistēm.
Varbūt tomēr pagaidām doties kaut kur uz mazāk apdzīvotu vietu un, kad lapseņu pūznis nomierināsies, rādīties tādā vietā kā Manohāla.
Eliss uzmeta ieslīpu skatienu Tilam: — Tev ir ļoti svarīgi tur tagad nokļūt?

[echo3]

Nu, otra iespēja būtu iet uz rūķu kalniem. Tur man ir pazīstami meistari. - Holens paraustīja plecus. - Šodienas bēgšana kaut ko pierāda? Kam? Savu mūžu nebiju piedzīvojis, ka spriedums un soda izpilde tiek izziņoti pirms tiesas! Man vienubrīd jau likās, ka te kāds nelabais visus nobūris, vai arī kāda sērga uzkritusi, un visi ļaudis palikuši stulbāki par sētas mietiem. Varbūt tā arī ir, es nezinu. - Zellis paskatījās uz Elisu, - Elis, mūs neapsūdz. Apsūdzībai vajag pierādījumus. Mūs kāds ir izvēlējies par vainīgajiem, lai neviens nemeklētu īstos slepkavas, un tam nekādus pierādījumus nevajag. Un, ja jau šis kāds tā rīkojas, tad tagad neviens cilvēks nekur nevar būt drošs - jebkuru var bez iemesla un bez tiesas sodīt. Es paredzu, ka tā arī notiks. - Holenam beidzot bija jāizsaka, kas uz sirds.

Jā, Til, vai ir ļoti svarīgi, ka mēs uzreiz dodamies uz Manohālu? - Holens uzrunāja zēnu, - Varbūt nākošajā krustojumā griežamies uz rūķu kalniem?

[Ungaarijas ragas...]

— Nu, ja arī neapsūdzēja, tad tagad pavisam noteikti apsūdzēs, pierādījumus ir gana labus dabūjuši — bēg, tātad vainīgi. Suns zina, ko ēdis. — Eliss paraustīja plecus. — Un, Holen, cilvēks nekad nav varējis justies drošs, kur ir nauda un vara, tur ir iespējams viss.
Un tieši tāpēc nebūtu prātīgi rādīties Manohālā.
Brīdi šo to pārdomājis, Eliss drūmi vairāk tā kā pats sev noteica: — Pie Debesu sodības, nebūs taču inkvizitors iejaukts.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Linna, Eliss
Patiesībā man nav nekur citur, kur iet. - Tils atzinās, un pirms runāt tālāk, brīdi apdomājās. - Tomēr pārlieku es nesteidzos, pāris dienas šur vai tur visdrīzāk neko nemainīs.

Pa ceļu brauca kāds pajūgs - no kontinenta iekšienas zemnieks ar pajūgu brauca ostas virzienā. Pajūgs tuvojās.


Aspērija
Rādi roku! - sabērusi monētas, večiņa pavēlēja un, kad Aspērija to pasniedza, ņēmās pētīt plaukstu. - Migla, bieza migla klāj tavu nākotni. Balta jo balta, kā mākoņi saulainās debesīs. Kas tad tas? Es redzu briesmas, nāvīgas briesmas. Tās nāk no visām pusēm, un es redzu arī bailes. Dzīve pārtrūkst? Hmm, nevar saprast, it kā pārtrūkst gan, bet te jau atkal iet tālāk. Neko nesaprotu! Uguns! Uguns, spožāka par tūkstoš saulēm, brīnumainas lietas un vietas! Jauni, agrāk neredzēti draugi... dīvaini draugi... Ā! Nē! Viss! - atgrūdusi Aspērijas roku, večina apklusa un, gluži kā spēkus zaudējusi, apsēdās zemē.

Teijāteris! - Nicīgi izdvesa vecais elfs, kurš bija noskatījies priekšnesumā. - Jauni, neredzēti draugi! Viņa ko, gremlinus domāja? Hi hi hi! - Elfs palaida sīku smiekliņu un paskatījās uz Aspēriju ar ņirdzīgu skatienu.


Kelmarins, Flaume, Baloks, Sels
Nu ir viena apmetne kalnos, - Burlaka atbildēja Kelmarinam, - tomēr es nedotu ne pliku grasi, ka jūs tur pieņems, par spīti tam, ka esat karaļa ģimenes slepkavas. Es gan varu mēģināt aizlikt kādu labu vārdu, bet kas man par to būs? Vēl varat mēģināt slēpties pie meža elfiem, viņi reizumis arī pieņem tos, kurus cilvēki izstūmuši no sava vidus.

[Ungaarijas ragas...]

— Tad jau labi, apskatīsi pasauli, — Eliss draudzīgi piemiedza ar aci Tilam. Ieraudzījis pajūgu viņš paskatījās uz pārējiem: — Mēs varētu izlikties, ka visā nopietnībā grasāmies doties uz Manohālu, lai, ja kāds mums seko, dodas pa nepareizām pēdām.

[Elony]

"Nu, tad mums tālāk nebūs pa ceļam. Negribu iet tur, kur mani var pažēlot, vai arī nodot." kelmarins noteica burlakam dodot mājienu, ka tagad šiem jāškirās.
Pēc tam viņš pievērsās Belokam. "Tu esi elfs, vai ne? Nezinu par elfu apmetnēm mežā?"

[echo3]

(OOC - Revolucionāri atradušies! Lupatu proletārieši! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Nekādi nevaru pie Prasomālas pasaules pierast ... absolūta Holivuda, sorry, šausmīgi nereāli.)

Nu gan! - Holens izbrīnījās par Elisa vārdiem. - Vai Tevi arī kāds nobūris? "Nauda un vara", un "viss iespējams" - kungi, protams, izdod likumus, kādus grib, bet ka rīkotos, pilnīgi tos neievērojot, to nebiju manījis. Un kādēļ Tu raizējies par donu Femu?

Tad zellis ieraudzīja pajūgu. - Līdz ceļu krustojumam vēl gabals ko iet. Tur arī nogriezīsimies.

[Vilks]

Nu, man ir zināma pieredze, kā būt neuzkrītošai, Linna, kādu brīdi klausījusies, ierunājās. Neesmu gan droša, ka tik raibai kompānijai kā mūsējā tas varētu viegli izdoties, īpaši vēl ar dižciltīgo jaunkundzi, ja viņa mūs panāktu. Šādā barā mēs varētu vienīgi pievienoties ceļojošam cirkam...ja mūs tur ņemtu.

Bet, tā kā mūs jau visi ir redzējuši un zina, ka taisījāmies uz Manohālu, būtu prātīgi doties kaut kur citur. Man šķiet, ka ļaudis zem koka arī dzirdēja par to, kur ejam.

[washulis]

Viņa nekavējās un iedeva roku, jūtot, kā veča to sagrāb un sāka sparīgi to pētīt. Sākumā, no tiesas viņas teiktais neradīja lielu pārliecību. Migla un vēl nez kas, to droši vien viņa būtu secinājusi tā pat. Tas bija veids, kā lētticīgajiem radīt mistikas un noslēpumainības pieskaņu. Jā, šai zīlētājai tas izdevās labi. Droši vien jau gadus piekopusi šo arodu. Un pēkšņi, miglu nomaina bailes, liesmas, jaunas sejas. Vai šī zīlniece patiesi tikai izliekas, vai arī viņu no tiesas kaut kas tāds jāsagaida. Sejā varēja manīt aizrautību un neziņu reizē. Nu, jāsaka, ka arī nonākšana cietumā jau bija kā mazs piedzīvojums. Debesu gari vien zina, kas būs tālāk priekšā. Varbūt patiesi, šīs briesmas? Kā nekā, viņa ir uz šī kontinenta, nemaz neko tik daudz par to nezin, kopā ar nezināmiem biedriem, dodas uz nezināmu vietu. Bet vai tad briesmas?

Un tad viņa atgrūda roku, sakot, ka viss. Interesanti, vai zīlniece necenstos izspiest vēl naudu, kāpēc apstāties tagad? Varbūt nojauš, ka otrā zīlēšanas reize nebūs? Ej nu sazin. Īsu brīdi skatiens pievērsās blakus esošajam elfam. Gremlini? Vai te kaut kur apkārt gremlini ložņā? Bet paldies par... pareģojumu. Viņa vēl nedaudz gausi noteica, pati nopētot savu roku. Nez kāpēc viņa tur neredzēja nedz liesmas, nedz jaunas sejas. Tad skatiens atgriezās pie tie, kas bija sākuši iet. Tik grūti tos panākt nebūs. Bišķi jāpieskrien, būs labi. Nekādas smagās tašas tak nav līdzi.

[Sindra]

"Ei!" Flaume uzsauca Kelmarinam. "Pie tumšajiem elfiem es gan negribu. Par viņiem pārāk daudz sliktu runā. Diez vai tas būs īpaši drošāk nekā pie bandītiem." viņa visai nepārliecinoši noteica. Meitene absolūti nevēlējās no viena gūsta nokļūt kādā citā, ja kaut kādi slikti ļaudis uzostu, ka viņa nāk no bagātas ģimenes un tādēļ viņu būtu vērts sagūstīt, lai pēcāk pieprasītu izpirkuma maksu.
"Vai mēs labāk nevaram doties uz pilsētu pie mana tēva drauga? Tur, kur man arī bija jānokļūst? Mēs varētu paslēpties un sazināties ar manu tēvu. Kaut kā nokļūt atpakaļ?" Pēkšņi mētāšanās pa svešām nepazīstamām vietām vairs nelikās tik vilinoša. Varbūt viņi vispār darīja nepareizi, kad pašķīrās. Tur bija vēl pāris sakarīgi ļaudis ar kuriem viņi varēja turēties kopā. Bet tagad jau laikam vairs neko. Bet nu viens bija skaidrs. Pie tumšajiem elfiem Flaume neies. Bez tam jau šis eksemplāts izskatījās agresīvs un rupjšs. Nevarēja zināt vai citi nav vēl ļaunāki.

[Ungaarijas ragas...]

Tagad bija Elisa kārta izbrīnīti paskatīties uz Holenu: — Vai tevi ir ķērusi Lielā Debesu sodība? Protams, likumi ir izdoti, bet taisni jau bagātajiem ir iespēja tos pārkāpt — viņiem ir nauda ar ko samaksāt tiem, kuri pēcāk izliekas neko neredzējuši. Un bagātajiem ir tik daudz ko zaudēt, pārāk pieraduši pie dūnu pēļiem, zvēru cepešiem un gredzeniem visos pirkstos.
Un par donu Femu es neraizējos, es raizējos par ko citu. Bet nesatraucieties.

Eliss bezbēdīgi pasmaidīja un uzsāka svilpot kaut kādu dziesmiņu, vērodams tuvojošos zemnieku ratos — atpazīs vai nē.

[echo3]

Ne taču. - Holens sapurināja galvu. - Nemaz nestrīdos, ka ir pietiekami ļautiņu, kas savu varu izmanto nelietīgi. Bet esmu pamanījis, ka tas nav no bagātības vien atkarīgs. Man laikam ir bijis daudz laika domāt, kamēr rokas pelna maizi. Bet tu vari arī nepiekrist tam, ko saku.

Pretī braucošais zemnieks Holenu neuztrauca - ne pirmais, ne pēdējais, ko ceļā sastop.

[Elony]

"Es domāju, ka par mums izsludinās atlīdzību." Kelmarins teica. "Bandīti ir konfliktā ar likumu, viņiem noteikti nepatīk valdība, bet naudas dēļ viņi var mums nodot. Es par tumšajiem elfiem daudz nezinu, bet liekas, ka viņu naids pret valdību ir... principiālāks. Lielāka iespēja, ka viņi nenodos par naudu." viņš izklāstīja savu domu un paraustīja plecus. "Varam doties arī pie tava tēva, vismaz viņš nebūs persona, kas tevi nodos par naudu, līdz ar to arī mani."
Tagad vajadzēja pagaidīt, lai burlaka aiziet tālāk prom. Šim nebija jāzina, kur tālāk dosies Kelmarins un Flaume. n tuvumā bija vēl divi tipiņi, tai skaitā slepkavnieciskais elfs.

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Linna, Eliss, Aspērija
Zemnieks ar ratiem mierīgi pabrauca gājējiem garām, nekādu sevišķu uzmanību viņiem nepievērsdams. Ne zemnieks atpazina kādu no gājējiem, ne gājēji - zemnieku.

Pēc laiciņa viņi nonāca pie krustcelēm, kur ceļa rādītājs rādīja, ka uz Manohālu ir jādodas taisni, bet uz Fehtenbergu - pa labi.

[OOC: Fehtenberga, cita starpā, atrodas pa ceļam uz Rūķu kalniem]


Kelmarins, Flaume, Baloks, Sels(?)
Saki, ka ceļi šķiras? - Burlaka pavīpsnāja. - Nu labi, manis pēc, es jau netaisos ar jums mūžīgi auklēties. Palieciet sveiki, slepkavas! - Un viņš aizsteidzās prom krūmājā.

[washulis]

Aspērija straujā solī devās pakaļ priekšā aizgājušajiem, tik nopētot karieti, kas pabrauca garām. Varbūt apzināti, varbūt nē, bet viņa nolieca galvu uz leju. ja nu kāds atpazītu viņas seju, bet liekas, ka bija velti satraukusies. Kariete turpināja savu ceļu, bet pārējie te esošie turpināja savu Viņa drīz devās viņiem blakām, vēl tik reizi nopētot savu plaukstu, kuru iepriekš tik stingri bija turējusi pareģe, bet tik nopurināja galvu un savilka apmetņa apkakli uz augšu.

Mankārīgie un varaskārie būs vienmēr. Patiesībā, bez tādiem nemaz nevarētu iztikt, jo tomēr, šādi cilvēki mēdz darīt arī kaut ko labu. Viņa mēģināja iesaistīties sarunā, lai gan īsti nezināja, kāds bija tās sākums.