Es, Frīda..., Keita Breivermena Opcijas

[Pērkonkaķis]

Romāns "Es, Frīda..." ir izdomāts mākslinieces dzīvesstāsts.

Esat lasijuši?

Man šī grāmata ļoti patika. Ja salīdzina ar filmu "Frīda", tad var just atsķirības viņas un Djego attiecības, bet raksturā viņa ir tā pati, stiprā natūra, kura ir pārdzīvojusi smagu avāriju.
Grāmata ir halucināciju un atmiņu pasaulē.

[Flare]

Hmm, par grāmatu es pat iepriekš nebiju dzirdējusi. Tiesa gan, esmu redzējusi filmu par viņu vairākas reizes (pēc šī vārdu savienojuma laikam būtu lieki piebilst ka jā, man ļoti patika).
Būtu jāaizlasa. Vienīgi neesmu redzējusi viņu grāmatnīcās, vai arī vienkārši visticamāk neesmu tai pievērsusi uzmanību.

[Pērkonkaķis]

Tiesa gan, esmu redzējusi filmu par viņu vairākas reizes (pēc šī vārdu savienojuma laikam būtu lieki piebilst ka jā, man ļoti patika).

http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=46148
^_______^

[Flightless Bird]

esmu lasījusi. visas viņas halucinācijas un murgojumi man šķita pietiekami interesanti, tomēr gribējās mazliet vairāk biogrāfisku detaļu, lai būtu lielāka skaidrība par visiem kāpēc un kā. daudz bija tādu vietu, kas aizķēra un iespiedās atmiņā. kaut vai par tām rudens sievietēm.

man gan tomēr šķiet, ka grāmatas un filmas frīda krietni atšķīrās. grūti nosaukt kādus konkrētus piemērus, bet pēc visa palika tāda sajūta. grāmatas frīda šķita daudz rūgtāka un nelaimīgāka pēc būtības. varbūt tāpēc arī dzīvāka savā ziņā. tomēr tas nešķita neatbilstoši, jo bija skaidri aprakstīts par viņas milzīgajām sāpēm un ciešanām.

vienīgais mīnuss ir grāmatas beigas. skaisti un interesanti uzrakstītas, bet, manuprāt, diezgan ne pa ķeksi.

kopumā tas viss izskatījās pēc ļoti subjektīva autores viedokļa, kas tomēr nebija uzmācīgi viennozīmīgs, palika krietni daudz vietas pašinterpretācijai, kas arī ir liels pluss šajā gadījumā.

[Ofēlia.Morfia.]

Viena no grāmatām kuru laiku pa laikam pārlasu atkal un atkal un atkal.
Piesaistoši, noskaņu pārpilni un vismaz manī mūždien izraisa tālākas pārdomas. Katru reizi izlasot pierakstītas ir jaunas un jaunas lapaspuses un katru reizi es esmu paņēmusi ko jaunu. Šī grāmata noteikti ir tāda, kuru var nebaidoties no apnikšanas lasīt reizi mēnesī, ja tā nav apnikusi jau pirmajā reizē.
Grāmata ir visai īpatnēja, izteikti depresīva un spēj griezt kā asi naži, spēj likt paskatīties uz viņas gleznām savādāk un spēj likt pavērot visu apkārt.

Jā, grāmata ir autores pašas visnotaļ subjektīvais viedoklis [man šķiet, ka viņa pati to kaut kur ļoti akcentēja], tajā nav īpaši daudz faktu, taču tā ir lieliska kā grāmata par cilvēku, nevis biogrāfija.

Beigas ne pa ķeksi bija grāmatai kā biogrāfijai, nevis grāmatai par cilvēku.