Meklējot Izredzēto, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[BlackRichy]

Varētu sākt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

No izcirtuma vēlās krāsaini enerģijas viļņi un kaut kāda salda smarža... rozes.
Rituāls ritēja pilnā sparā. Četri tīrasiņu elfi, četri rūķi, četri parasti cilvēki un četri Kavaljēri, kuru dzīslās ritēja pa druskai no visu rasu asinīm, sadevušies rokās, cītīgi skaitīja buramvārdus. Iepriekš tie bija izteikti tikai vienreiz. Ar to reizi pilnīgi pietika.

Tagad ir citādāk, Karla Kavaljēra centās sev ieskaidrot, Tagad mēs vismaz nojaušam, ko daram. Mēs esam sagatavojušies.
Tieši tā, sievietes galvā atskanēja dēla Džāra balss, Beidz uztraukties un koncentrējies.

Karla centās tā darīt. Patiešām. No tā vai rituāls izdosies bija atkarīga visa Reinamaras nākotne. Tā bija to ļautiņu rokās, ko viņi centās izsaukt- nezināmu, no citām pasaulēm nākušu ļautiņu rokās.

Kāpēc lai viņus uztrauktu Reinamara?

Izcirtuma vidū kaut kas sakustējās. Kaut kas tumšs. Tas nebija materiāls. Bet bija dzīvs. Tunelis starp pasaulēm.

Atpakaļ ceļa vairs nebija.





Nododu stafeti jums. Rakstietiet, ko jūsu tēli dara pirms viņus ierauj tunelis, ko viņi jūt, domā utt tajā esot un vispār- veiksmi! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Richy

[semo]

Joiči no spēcīgā trieciena novēlās zemē, apmeta kūleni un vienā acumirklī zibenīgiem lēcieniem jau atradās orkam aiz muguras

[Sindra]

Lieliski! Dreiku neviens neklausīja. Nu un! Tā nav viņa problēma tik ilgi kamēr glupie tēvaiņi neaiztiek sievietes.
Bruņinieks pagriezās pret sievietēm.
"Dārgās lēdijas, būtu prātīgi, ja jūs atkāptos no tiem agresīvajiem tipiem. Droši vien, tad kad viņi būs apslaktējuši viens otru, mēs varēsim noskaidrot, ko tiem tur" viņš pamāja uz Kavaljēru ģimenes pusi "vajag... un kā mēs varam nokļūt atpakaļ uz turieni no kurienes esam nākuši. "

[Semijs]

Alberts bija spējīgs knapi izsekot vilkača izgājieniem. Valensijā vilkaču netrūka un šī nebija pirmā reize, kad orks ar tādiem saskārās, bet bez sudraba viņam nebija izredžu. Viņš varēja cerēt uz savu spēku, lai norautu, piemēram, apakšžokli, bet pa to laiku viņu uzšķērstu viens un divi.
Orks aizvicināja zobenu aiz muguras, lai vienkārši radītu diversiju, bet pats pasteidzies uz priekšu, uzreiz pagriezies sauca.
-Stāt tumsas radījum! Pārņem savu veco form' un atkāpies!-
Viņa tonis bija pavēlošs un zobens bija pavērsts uz priekšu, bet vairogs bija gatavībā. Alberts bija gatavs cirst zobenu 180 grādus, ja vilkatis izdomā atkal parādīties aiz muguras.

[semo]

Joiči bez problēmām jau būtu no mugurpuses paspējis Albertu notriekt un nokost viņam galvu, taču ar savām spējām sajuta, ka šis nemaz nav ļauns radījums un, ka viņam nav emocionālas saiknes ar vampīreni, tikai pārpratuma vai nezināšanas pēc viņu aizstāvējis. Tas arī lika Joiči apstāties un ieklausīties, tad viņš pieņēma atkal cilvēcīgu formu un atbildēja - tumsas radījums? Tieši otrādi, es cīnos ar tumsas radījumiem, bet tu droši vien neesi saticis nevienu tīrasiņu vilkati, tikai tos nodevējus cilvēkēdājus

Šo rakstu rediģēja semo: 08.09.2009 23:21

[washulis]

Personas, kas viņus uzrunāja un klāstīja, ka šajā savādajā zemē ir laipni aicināti, lika elfiete beigt domāt par to, vai ir galīgi jukusi. Vismaz uzvedības normas šajā sapnī bija.

Bet jau nākošajā brīdī iesākās neliela kauja starp klātesošajiem. Kaut kas tāds Avalekā ir vienkārši neiedomājams. Ļaudis, kur jums prāts? Bet kad Joiči bija pārvērties par vilku, Aioma aiz pārsteiguma skaļi iekliedzās un aizlēca vairākas pēdas nostāk no notikumu epicentra. Instinkts vadīja noslēpties aiz kāda koka, bet, tā kā šeit bija izcirtums, tas nebija iespējams. Aioma nespēja reaģēt uz Dreika teikto, jo viņa bija pārāk šokēta par apkārt noteikošo. Izbīļa pilnas acis vēl jo projām bija pievērstas Joiči, izstiepusi savu zobenu visu virzienā, baidoties kļūt viegli ievainojama. Bailes un satraukums bija acīmredzams.

Ja brīdi bija iestājies miers saprātā, tad tagad tas atkal bija pārtraukts un, šķiet, saskaldīts mazos gabaliņos, lai to nekad vairs nevarētu salikt kopā. Kas jūs tādi esat? Ko jūs no manis gribat? Viņi pieminēja vilkačus, vampīrus. Bet tā taču ir tikai mitoloģija. Tumsas garu kļūda, kas it kā klaiņojot pa purviem un sūc citu spēku. Vai mazo un lētticīgo bērnu bubuļi patiesi atdzīvojušies? Elfiete nevarēja noliegt, ka tagad nedaudz bija sākusi drebēt. Labi, ne nedaudz, bet pietiekami. Šis viss notika pārāk ātri un viss bija pārāk neticami. Varbūt ar laiku viņa spēs to pieņemt, bet ne ja nu tagad.

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.09.2009 00:28

[BlackRichy]

Sabīna Kavljēra vēroja Reinamaras viesus ar viegli ieinteresētu skatienu. Viņiem piemita potenciāls. Tikai nevajadzēja jau cīnīties vienam ar otru.

Džār...

Puisis, kura spēks būtībā sslēpās muskuļos un kurš puslīdz ciešami pieprata tikai vienu maģisku darbību (ja neskaita buramvārdu skaitīšanu) aizvēra acis. Acumirklī enerģija, kas bija vēlusies prom no izcirtuma atrgiezās un savilkās ap visiem, kas atradās izcirtumā. Gandrīz neko nevarēja reedzēt, tikai krāsainu miglu. Smaržoja pēc rozēm. Ikviens varēja pakustēties tikai kāda metra rādiusā. Cīnītāji bija izolēti viens no otra.

- Paši uzprasījāties,- Sabīna paziņoja.

[Sindra]

Kad maģija visus bija ieskāvusi un pat vairs neļāva īsti kustēties, Dreiks sāka uzvilkties. Galu galā viņam bija visai nelāga pieredze ar dīvaini smaržojošām puķēm un maģiski mainītu apkārtni. Tas nekādi nebeidzās labi.
Puisis nikni novicināja zobenu un pacēla no zemes svešinieka šķēpu, gatavs to mest pa būrējiem tiklīdz kā maģija izzudīs.
Ko jums vajag?!!! Liekat mani mierā! Pārstājiet izmantot maģiju pret mani! Dreiks nikni nokliedzās un skatījās apkārt, lai saredzētu pretiniekus.

[semo]

Joiči saprata, ka šī nav vampīru pasaule un vampīrene, tāpat, kā pārējie, ir ar varu atvilkti šurp katrs no savas dimensijas (kā jau minēts iepriekš, Tenočtitlanas iemītnieki bija pazīstami ar šādām lietām). Tāpat viņš arī sajuta, ka dīvaina izskata cilvēkiem (elfiem) nav nekas ļauns padomā, tikai vēlme tikt beidzot pie vārda. Viņš nomierinājās un pieklājīgā balsī tos uzrunāja - Kādēļ jūs mūs visus šeit atsaucāt?

[Hworang666]

Protams, cīniņš bija lieks, bet nenoliedzami interesants. Orks nerīkojās tikai balstoties uz saviem instinktiem un izrādīja intelekta pazīmes. Pie tam, rīkojās diez gan precīzi un pareizi, tikai diez vai ar to pietiktu, lai uzveiktu tik spēcīgu zvēraini. Pieņemot vilka izskatu viņš tiešām bija ātrs un ar savām acīm vien pat Areons nespētu izsekot līdzi vilkata kustībām, bet, bruņas lieliski pildīja savas funkcijas un viņš nekļūdīgi juta, cik tālu no haosieša paša ir šis zvērainis... Kad cīniņš beidzās, Areons ieinteresēts ieklausījās viņu abu sarunu tekstā. Apstiprinot viņa aizdomas, varēja saprast, ka "mazā" meitenīte viņam kādu gabaliņu aiz muguras ir vampīrs. Izskatās, ka viņa nav pārāk veca. Veiklība plus mīnus normas robežās ņemot vērā, ka viņai nav izteiktu muskuļu.. Tātad - vampīrs - ragana... Noteikti ietekmē prātu vai maņas. Kopš mirkļa, kad Melta viņam bija aizbēgusi aiz muguras, labā roka, kas turēja zobenu bija gatava cirtienam, ja vampīrs mēģinātu viņu sakost. Nekad nevar zināt, kā tevi sačakarēt var vampīrs. Bet, tā kā viņa ieturēja pieklājīgu attālumu, Areons neko nedarīja. Bet, mirklī, kad viņu apņēma kas "nomierinošs", viņš uzreiz izvilka zobenu redzami un nostājās aptuveni miglas centrā. Nu tikai panākat, nelieši... Viņš aizkaitināts pie sevis nošņāca.

[Ungaarijas ragas...]

Njā, lai nu kas viņi būtu, bet noteikti ne draugi, Elisona sprieda, cenzdamās ar acīm izsekot līdzi kautiņu uzsākušajiem. Pati viņa atlēca tālāk, lai nu kāds vēl nesadomātu viņu arī nejauši iesaistīt.

Hmm… Vēl viens tāds, meitene nodomāja, redzēdama, kā Joiči pārvēršas par vilku, Straujas dabas, agresīvs, būs jāpiesargājas.

Tiesa, jau pēc brīža rožu smarža krietni vien pastiprinājās un apkārt viņiem savilkās krāsaina migla. Elisona mēģināja to sataustīt, jo pavisam noteikti tā nebija parasta. Kaut kur miglā viņa dzirdēja kādu vīrieškārtas pārstāvi saniknojamies, un vēl kādu mēģinām noskaidrot, kāpēc viņi ir šeit. Elisona nopūtās un turpināja ievērtēt krāsaino miglu, jo tāpat pagaidām neko citu nevarēja darīt.

[Semijs]

Alberts gribēja vēl kaut ko iebilst, bet tad viņš vairāk neko neredzēja un juta, ka viņam nav daudz, kur kustēties. Visu šo pasākumu pretīgāku vēl pataisīja dīvainā smaka, nejau tādēļ, ka viņa būtu pretīga, bet viņa vienkārši neiederējās, turēdams zobenu gatavu, orks iesaucās.
-Pietiks ālēties! Parādiet sevi!-

[BlackRichy]

Karla juta, ka panika viņu lēnām pārņem savā varā.

Pie visiem dieviem un varoņiem, ko mēs esam atsaukuši?!

Mieru Sabīna kaut kur domās mierināja meitu Nav par ko uztraukties

- Sveicināti vēlreiz,- Sabīna skaļi iesaucās,- Jūs esat Reinamarā. Mēs nevēlam jums ļaunu. Mums vajag jūsu palīdzību'. Mēs zinām, ka vēlaties atgriezties mājās, bet tas nebūs iespējams, ja viens otru nobeigsiet.

Un ja neatradīsiet Izredzēto, viņa domās piebilda. Tas gan skaļi vēl nebija jāsaka. Galu galā iesākumā visiem jānomierinās.

[washulis]

Aioma, kad parādījās izolējošā migla, sarāvās mazā čokuriņā pie zemes un savādi elsojot. Nē, tas viss nevar tā vienkārši būt un eksistēt! Ir jābūt kādam izskaidrojumam. Kas ir šī Reinemara? Cita pasaule? Un kāda vēl palīdzība? Ko jums no mums vajag? Laikam pagaidām vienīgais, kas spēja elfu sievieti nomierināt, bija tas, ka pat pārējās un šausminošās būtnes bija tādā pašā situācijā, ka viņa. Ja vēlaties kādu manu palīdzību, tūlīt pat aizvāciet šo miglu! Viņa iekliedzās, neganti cenšoties redzēt kādu sev apkārt. Bailes spieda uz nerviem un šādā stāvoklī ar Aiomu labāk nejokot. Bet, savādā veidā, viņa visu apkārt esošo izbaudīja. Vai iekšā kaut kas čukstēja, ka šis moments bija gaidītis jau ļoti ilgi? Kas zina.

Cienijāmie klātesošie. Ja jūs, viņa caur miglu norādīja uz vietu, kur pirmīt bija zaļais un vilks, atturēsieties no ālēšanās, tad varbūt šie... rožu smaržas būrēji varēs paskaidrot, kāpēc te esam. Vai visiem skaidrs? Sarkanmatainā elfiete runāja uzstājīgi un valdonīgi, to veltot visiem. Bija radusies ziņkāre. Ko gan šie savādie ļaudis no viņiem un manis grib? Varbūt te esmu tikai kļūdas pēc? Ja jau pašiem ir maģisks spēks. Kaut kur sirdī radās vēlme iekliegties: "Es arī vēlētos tā mācēt," bet viņai vēl nebija ne jausmas, kas gaidāms priekšā.

[Soulberry]

Lea mierīgi pastaigājās pa Nekurzemes mežu. Vietu gan konkrēti nosaukt nevētu, jo šeit viss bija vienāds. Dažreiz pat pārāk. Un atšķirīgs arī. Galva tika pavērsta pret sauli - ak, jā. Saule, un mākoņi no cukurvates. Lea tos labprāt pagaršotu, bet...tie bija tik augsti un neaizsniedzami. Un pārāk rōzīgi. Bet blondīne pieturējās pie zaļās krāsas - tās, ko šeit, Nekurzemē, tu sastapsi ik dienas. Kāds putns nočiepstējās, bet - ak vai. Ja šo brīnumaino zemi viņa apmeklētu pirmo reizi, putns tiktu ievērots. Bet, tā kā viņa uz šīs zemes dzīvoja jau...nu, daudzus gadus, putns tika ignorēts, lai cik skaļi viņš trallinātu.

Pēkšņi kaut kas nočabēja. Lea labā roka ātri tika piešauta pie zobena spala. Acis sāka lūkoties apkārt, meklējot vainīgo, ka iztraucēja blondīni dabas aplūkošanā, - Lēēāāā... - nē, šo balsi viņa nepazina. Ņurdoša, sausa - kā pirātam. Nekavējoties tika izvilkts zobens, un pavērsts pret tuvāko koku. Likās, ka visa pasaule [nu, labi - Nekurzeme] ir sastingusi un vēroja šo...kā to varētu nosaukt? Laikam jau par mānīšanos. Sirds sāka dauzīties – viņa taču viena un neaizsargāta. Tieši tas, kas vajadzīgs piratiem - ķīlnieks.

- Lēēēāāā... - nē, nu tiešām. Tūlīt pat tika pieņemts lēmums par uzbrukšanu. Spērusi dažus soļus uz priekšu, tika izraisīta pamatīga čaboņa pa zemi. Nekas. Ja jau tas pirāts zina, kā Lea sauc, tad skaņas izraisīt varētu būt pieņemami, - kas tu esi? Pirāts? - tas tika teiks pietiekami stingri, lai nodomātu, ka blondīnē nav ne mazākums baiļu. Nu, tā bija taisnība – ja daudzus gadus viņa nebūtu bijusi apmācības kursā, tas sen jau gulētu uz zemes vārtītos. Bet, ne kliegtu. Viņai nekad nav paticis skaļums. Un tomēr, lai cik gadus Lea būtu mācījuši vislabākie skolotāji, kas iespējams, vienu lietu tie no viņas nevarēja izdzīt. Un tā bija sapņošana. Izklausījās cilvēciski un nevainīgi? Ak, nē. Tas tieši izklausījās pēc Lea. Un tieši šī mazā kļūma, kas gan dažiem šķita nesvarīga. Tieši tad, kad blondīnes skatiens, cieši pievērsts kokam, mazliet pacēlās uz debesīm, tieši tad, kad domas mazliet aizvirzījās nost no tā, kas atradās aiz koka...tieši tad kāds satvēra Lea aiz vidukļa. Daži nespēja iedomāties, kā no vienas mazas kļūdas tik izraisīts ugunsgrēks. Bet blondīne negaidīja.

- Kas pie v... - vārds netika izteikts. Jo šis kāds aizsēja Lea muti ar cietu un raupju audama strēmeli, kas nelāgi oda pēc puvušiem augļiem. Lai arī ko viņa centās izteikt, tas tika ignorēts. Viss vēl būtu piedodami, ja vien ne tas, ka nu viņa ne vien nespēja neko izteikt, bet arī redzēt. Tas bija vismokošāk. Nolaupīšana? Nē, tas nebija pirātu dabā. Viņiem labāk patika variants - čiks un galā - nevis ilga un morāla mocīšana. Lea tika pagriezta pa labi, un vesta uz priekšu. Varbūt viņa spētu atsieties, ja TAS TUR beigtu blondīni turēt aiz rokām. Tas tik tiešām bija neciešami. Bet, kaut kam ievērības cienīgam jau vajadzēja notikt, ne?

Pēkšņi kaut kas notika. Likās, it kā rokas, kas tikko bija turējušas viņas vidukli un, vairs neatradās tur, kur tās atradās pirms pāris minūtēm. Un gaisotne arī bija mainījusies – viņa juta, ka vairs neatrodas mežā. Un smaržoja pēc rozēm. Tas bija tik pat neierasti, cik smaržīgais gaiss. Bija dzirdamas balsis. Tātad viņa nebija viena...vai arī varbūt bija – kas zina, varbūt kaut kādam rituālam Lea ir kā radīta. Un tomēr, pār viņas dvēseli, ja tā varētu teikt, nolaidās šaubas. Kaut kas nebija kā vajag. Intuīcija. Refleksi. Kā nu kurš to sauca.

- Ermm, - tas tika nopukstēts īpaši klusi, - vai kāds... - klusums. Lea nekad nepatika lūgt palīdzību. Bet, šoreiz cita ceļa nebija, - vai kāds...varētu man palīdzēt nodabūt šos te nost? – varbūt, ka šeit nemaz nebija dzīvas būtnes? Nē, balsis bija labi sadzirdamas, lai nekļūdītos dzīvo objektu lietā. Rokas jau gribēja parādīt uz ko, bet tas laikam diemžēl, nebija iespējams. Nāksies vien saprast pašiem/

[washulis]

Aioma izdzirdēja vēl vienu balsi, kas lūdza kaut ko dabūt nost, bet migla noteikti neļāva pārvietoties pārāk tālu. Kur nu palīdzēt. Ak, vēl viens nolemtais? Vai jūs, Reinemārieši, te nolēmuši veselu armiju ar savādām būtnēm sasaukt? Ko gan jums vajag no elfiem? Ņemiet sev tos... šos vārdus bija grūti izteikt. Kaut kas iekšā Aiomā vēl jo projām neticēja tam, ko grasījās teikt.

Tos vilkačus un vampīrus. Mani ta laižiet vaļā! Kāds gan jums no manis labums. Šī ir nolaupīšana? Viņa teica, atslābinājusi ķermeni un nosēdās uz zemes lotosa pozā, lai atgūtu kādu mieru. Tiesa, roka ar garajiem pirkstiem vēl jo projām bija apvijusies ap zobena spalu. Bet elfa noteikti nevarēja teikt, ka būtu gatava uz visu. Līdz šim viņas pretinieki ir bijuši zari un smilgas. Ķeramies taču vienreiz pie lietas. Viņa nepacietīgi bilda.

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.09.2009 20:13

[Hworang666]

Vai arī savācat elfus un palaižat pārējos vaļā... Skaļā balsī iestarpināja Areons. Likās gandrīz vai smieklīgi, ka kāds nepazīstot citu jau ir gatavs to uzupurēt. Un šis kāds bija elfs. Reinamara.. It kā dzirdēts nav... Tātad, esmu pilnībā izvilkts no savas pasaules... Skumīgi... Bet varbūt arī noderīgi... Mazliet nelietīgs smīns parādījās haosieša sejā, bet, tā kā sejai aizsargāja ķivere, nedz sejas mīmiku, nedz acis nevarēja pamanīt.

[Pūķēns Sāra]

Tā būs pirmā, Melta pie sevis noskandēja, neganti pasmaidot. Ja neskaita kaitinošo rožu smaku, tad miglai pilnībā nebija ne vainas un ikviena prāti bija kļuvuši pār skatāmāki. Tātad tas mežonis tiešām nav pie vainas? Nu nekas, viņa brāļi, kad es tikšu atpakaļ, tāpat dabūs pa nopelniem. Man vienalga, ka tie cenšas neiejaukties. Cenšas - tieši tā ir atslēga. Ja kāds spētu caur miglu redzēt jauno meiteni mazliet vairāk par diviem metriem aiz haosieša muguras, tad redzētu kā viņas mēles galiņš pārslīd pār sārtajām lūpām, kuras vēl garšoja pēc svaigām asinīm un acis mirkli iedegas košāk sarkanas. Uz to īso brīdi vampīriene vairs nemaz neatgādināju mazu, jauku meitenīti.
Melta turpināja klusēt un klausīties ikvienā, gan tajos, kuri runāja, gan tajos, kuri klusēja. Šādi viņa uzzināja daudz vairāk nekā tādā gadījumā, ja pati censtos iejaukties sarunā un pievērst sev kāda rituālista uzmanību.

[Sindra]

Izdzirdot arī citus uzdodot tos pašus jautājumus, Dreiks vairs nenopūlējās ar klaigāšanu.
Šobrīd puisis neko iesākt nevarēja un nolaidis zobenu centās atgūt mieru.
Nu viņš jau var paklausīties, kas šiem magiem ir sakāms.

[BlackRichy]

-Mēs nevienu nesavāksim vai neatbrīvosim, tāpēc, ka viņš ir elfs vai vampīrs,- Sabīna noskaldīja,- Mēs to nemaz nevaram,- viņa jau klusāk piebilda,- Jūs neesat šeit pēc mūsu vēlēšanās, tas ir, esat, bet mēs nesūtījām pēc kāda konkrēta radījuma. Mēs vienkārši radījām portālu, kas atvestu tos, kas spēj mums palīdzēt.

Bet laikam vajadzēja atvest tos, kas mums palīdzētu viņa skumji nodomāja.

- Reinamara ir pasaule,- viņa turpināja, ja nu kāds to vēl nebūtu aptvēris,- Un tai draud briesmas. Jūs esat vienīgie, kas var mums palīdzēt. Jums jāptrod un jāatved pie mums Izredzētais. Tad jūs varēsiet atgriezties mājās. Agrāk...- viņa uz mirkli aprāvās. Viņi nepriecāsies- Agrāk mēs nespēsim jūs atgriezt atpakaļ. Ar mūsu spēkiem nepietiek, lai kontrolētu jau radītu portālu. Tas mūs nobeigtu.

[semo]

Nez, ja manējie uzzinātu, ka esmu biedrojies ar vampīru, tad man labāk mājās neatgriezties - nodomāja Joiči, vienlaicīgi pielietojot savas spējas pretoties maģijai-domu lasīšanai, tas viņam jau bija automātisks ieradums, atrodoties vampīra tuvumā.

Ja atļaujat runāt - vispirms es vēlos atvainoties visiem klātesošajiem, izņemot to vampīru, par savu uzvedību, garš stāsts, liels liels pārpratums, otrkārt, manas pasaules pieredze rāda, ka vampīru labāk neiesaistīt. Varat ņemt vai neņemt vērā manu ieteikumu, jūsu darīšana, tikai jūsu pašu labā iesaku vampīru nekavējoši nogalināt, esmu runājis Hou - viņš pacēla roku kā zīmi, ka ir pateicis savu sakāmo, tā Tenočtitlanā ir pieņemts.

Joiči "sestās maņas orgāns" jutās kā deguns parfimērijas veikalā - tik daudz dažādu emociju, uzreiz varēja noteikt, kuram var un kuram nevar uzticēties, kurš labs un kurš ļauns. Un, protams, arī viņa deguns sajuta rožu smaržu, taču viņš tai nepievērsa īpašu uzmanību, jo mācīts ārkārtas situācijās koncentēties vienīgi uz būtisko.