Gadsimtu mija, [GM], [Pzp], [fantasy] Opcijas

[Seila]

Tumša nakts, zaļa zāle un negaiss, kurš rauj mājām nost jumtus. Tā varēja raksturot vietu kurā atradās celta verenā Greistonu pils. Taisnību sakot varena šī pils bija tikai kādus pāris tūkstošus gadu atapakļ. Tik senos laikos, ka neviens par tiem nespēja atcerēties un pati mājas saimniece Ērika Stjuarte- dažreiz šaubījās vai plašajā pilss bibliotekā būtu atrodama kaut kāda informācija.
Muļķīgi. tas ir tik ļoti muļķīgi, ka tieši šodien. Gadsimtu mijas laikā, kad viņa bija izlēmusi sagatavot pašu grandiozāko balli pils vēsturē (vismaz zināmajā vēsturē) Tieši šodien bija sācies šis nolādētais negaiss, kurš izskatījās, ka nemaz negrasās norimt.
Labi negaisu viņa vēl pārdzīvotu, jo galu galā šeit Transilvānijā vienmēr mēdza notikt kaut kas nepatīkams un noslēpumains, bet šo stulbo pērkona grāvienu dēļ bija pilnībā izdzisušas visas gaismasun steidzami bija nācies iedegt dažas sveces vismaz ēdamtelpā.
Tomēr izskatījās, ka ciemiņi nemaz negrasās parādīties. Tomēr arī tas nebija par iemeslu meitenes satraukumam. Viņas satraukumu radīja neliela vēstulīte, kura bija noslēpta aiz korsetes ņiebura. Lūk tā patiešām radīja satraukumu.
Noplaiksnīja zibens.
Pagalmā iebrauca uzreiz veselas trīs karietes kuras meitene bija nosūtījusi uz staciju pretī viesiem.

(IMG:http://www.film.bc.ca/agent/locations/hatley/castle.jpg)

Pils foto skaidrā dienas laikā

Šo rakstu rediģēja Seila: 04.09.2009 14:39

[washulis]

Tik draņķīgs laiks! Man nepatīk tāds laiks. Tad vis ir slapjš, bet vecas tantiņas sūdzās, ka tur spiediens par augstu un vēl visādas kaites. Eh, kad nonākšu iekšā, pieprasīšu siltu, nē, par karstu kakao ar pienu! Jā, tas jau izklausās jauki. Rudmataina meitene pie sevis nedaudz nokaitināti domāja, lūkojoties pa karietes logu. īsti nepievēršot uzmanību vecajam vīram, kas bija vienā karietē ar viņu. Meitene uzmanīgi vēroja laiku, it kā tā cerot likt visiem mākoņiem un zibeņiem pazust no debesu ārēm. Monikai ļoti, ļoti nepatīk tāds laiks. Tādā laikā nav iespējams iet izjādēs, kas ir viņas sirds lieta. Un mākslīgajā vai uguns gaismā arī marku kolekcijas neizskatās tik iespaidīgas. Jā, viņa savu bloknotu ar markām vienmēr nēsāja līdzi. Tas bija droši noglabāts somā, drīzāk koferī, kur atradās arī dažas pārvelkamās drēbes un citas nepieciešamas lietas, kad odies uz vecu pili, kur nāksies pavadīt kādu laiku. Sagaidīt Jauno gadu.

Kad karietes ieripinājās pils pagalmā, Monika jau no jauna pielipa pie stikla, ziņkārības pilnām acīm lūkojoties uz pili, tverot katru skatu. Viņa jau burtiski meklēja, kur varētu atrasties kādas kāpnes uz torņiem, kur būtu ejas un vīna pagrabiem, slepeni dzīvžogu labirinti. Tā nebūtu nekāda pils, ja tur nekā tāda nebūtu.

Ēka, viņasprāt bija iespaidīga, bet izlutinātajai jaunajai dāmai Bekingemas pils likās iespaidīgāka. Bet redzēs, ko Monika teiks, kad iekļūs iekšā. Nu tad beidzot. Man jau apnika braukt. Viņa skaļi novilka, gatava jau lēkt ārā no karietes, tiklīdz tā apstāsies, vai jau apstājās. Ceļa laikā Monika bija neparasti klusa. Bet kas zina, kas notiks nākotnē...

Šo rakstu rediģēja washulis: 04.09.2009 14:20

[Madafix]

Neitans savā prātā pārcilāja dažādus savas pagātnes notikumus, līdz negaidīts pērkona dārdiens atgrieza viņu realitātē. Lielisks laiks viesībām, šķiet kāds tur augšā ir tikpat līksms par gadsimta miju kā cilvēki tepat uz zemes, smīkņādams nodomāja Neitans. Lai arī Neitanam, kā jau īstam pilsētniekam reti kad izdodas aplūkot lauku skaistumu, šoreiz viņš apkārtējai videi nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību, taču ieraugot pili jau no tālienes, viņa uzmanība tika veltīta tikai tai.

Grezna gan, mazliet pat pārspīlēti, taču dzīvot tādā nekad nepiekristu, vērtojoši domāja Neitans, uzlūkojot sava ceļojuma galamērķi, droši vien dienā pils ir daudz pievilcīgāka, bet pašlaik izskatās, ka tā varētu būt ideāla dzīvesvieta Grāfam Drakulam.

Pēc apmēram 10 minūtēm kariete iebrauca pils pagalmā, sekodama vēl divām karietēm, taču jau pēc kāda laika tā apstājās. Neitans vēlreiz palūkojās pa logu. Tātad, esam klāt, ar savādi nomāktības sajūtu sev noteica Neitans, kāpdams ārā no karietes.

[Soulberry]

Meitene visu ceļu rokas bija salikusi klēpī, kā rātna meitenīte, un ar acīm sekoja visiem aizejošiem kokiem un ainavām. Ja vien meitene spētu runāt, tad klajā no viņas mutes spertos ārā neviens vien "gudrs" vārds, ko tiešām gudriem cilvēkiem neizprast. Bet, ieraugot savu blakussēdētāju, rudmatei nekas cits neatlika kā klusēt. Viņa nekad nebija sapratusies ar vecākiem cilvēkiem. Pat ar vecākiem ne. Un tā nu rudmates nesaprašanās ar vecākiem cilvēkiem noveda līdz Leilas vecmāmiņai. Vecmāmiņai! Viss jau būtu labi, ja vien vecāki apzinātos, kas noteik meitenes galvā. Kad viņas abas [Leila un omīte] atradās vienā telpā, vienmēr bija labi sajūtama sprieguma pilna istaba. Laikam jau vecāki ir izstāstījuši omītei par rudmates palaidnībām. Kā tad citādi...

Leilai vienmēr ir paticis braukāt ar karietēm. Tā sajūta...viņa gan to nemācēja aprakstīt, bet bija mierā jau vien ar to sajūtu. Un klāt jau nu gan nevajadzēja skaidrojumu. Viegls smīns rotāja rudmates seju. Lai nu ko...zaļās acis atkal pievērsās karietē esošajam biedram - likās pārāk inteliģents un gudrs, lai spētu sarunāties ar Leilu. Vai arī otrādāk. Un nekādā jau piedienīgajā kleitā arī meitene nebija, tā kā pirmais priekšstats nevarētu būs tas labākais.

Kariete apstājās. Uguntiņas atkal iekļuva zaļajās acīs, izrotādamas meitenes seju. Pils bija skaista. Nenoliedami. Un noslēpumaina. Ak, kā gribējās iekļūt tajā pilī. Bet, ja jau kariete šeit piestāja, tad ko gan citu viņi šajā vietā varētu darīt, ja vien neieiet pilī?

[washulis]

Monika negrasījās gaidīt nekādus uzaicinājumus vai citas lietas. Jaunā meitene, tiklīdz karietes apstājās, izspērās no braucamrīka ārā, ar lielām acīm lūkojoties uz pili. Tuvumā tā jau izskatījās labāk. Varbūt tomēr būs pa prātam tai Monikai?

Viņa bija ģērbusies kārtīgi. Mugurā bija tumša žakete, zem kuras bija gaiša blūze, kas līda ārā, liekot viņai izskatīties visai eleganti. Kājās bija garas, tumšas, platas bikses. Protams, pieskaņotas pie žaketes. Vecāki bija kārtīgi pacentušies, lai meitene ierodoties izskatītos kārtīgi. Bet tā pat, kad varēs, mugurā būs plandoša kleita un meitene sāks skraidīt apkārt un līst katrā caurumā, ko redzēs.

Koferis bija rokā. Daudz mantu tur nebija, jo Monika nešaubījās, ka šejieniešiem nāksies izdabāt, ja viņai kaut kas trūks. Un viņai bieži kaut kas trūka. Garie, rudie mati saņemti copē, tikai viena šķipsna uz pieres liecās pāri acīm.

Pie rokas bija arī lietussargs, ja nu pēkšņi sāk gāzt lietus. Monikai nepatika samirkt pret pašas gribu. Viņa pagriezās pret zirgiem, kas bija vilkuši karietes. Ak... Bez šaubām tā bija viņas vājība. Viņa piesoļoja pie viņu karietes vilcējiem un centās kādam no tiem noglaudīt purnu. Bet no vienas karietes bija izkāpusi cita rudmate, kas jau devās uz ieeju. Nepazīstama, šķietami vecāka meitene. Sveiki. Viņa teica Leilai, smaidot, vēl stāvot pie viena no zirgiem. Pagaidām viņai nebija ko vairāk teikt.

Arī pret vecāko cilvēku - Neitanu -, viņa smaidot pakniksēja, kā jau īstai jaunai dāmai pienākas. Kamēr tā jaunā dāma man sākusi visus izrīkot un daudz īdēt.

Šo rakstu rediģēja washulis: 04.09.2009 20:25

[Mattiass]

Džess palīdzēja Monikai uzturēt klusumu. Patiesībā viņam klusums ne pārāk patika, taču par īstu klusumu to īsti nevarēja nosaukt — ārā plosījās negaiss, kas bija daudz labāk par bērnu izdotajām skaņām. Un Monika knosījās un bāzās pie stikla kā jau bērns, labi vismaz, ka darīja to klusēdama un pārāk netraucēja vērot ceļu. Vienmēr jau bija arī otrs logs.

Savos trīsdesmit gados Džess neko daudz par bērniem nezināja, jo vēl nebija apgādājies ar ģimeni, tādēļ īsti nesaprata, kāpēc tieši viņam tika piespēlēta šī meitene, kuru viņš iepriekš atcerējās tikai ar grūtībām (šķiet, pāris reizes bija manījis lielākās ģimenes sanākšanās, kad arī viņa klātbūtne bija obligāta — kaut kādās kāzās, varbūt bērēs vai jubilejā, kurā sagadījās ieklīst). Viņam nepatika krāmēties ar bērniem.

Ceļojuma beigās vasarraibumainais briesmonis tomēr neizturēja un palaida muti. Džess neatbildēja. Pēc izkāpšanas no karietes, iespējams, būs vēl jāpafigurē sasveicināšanās ceremonijā, un tad varbūt kādu brīdi nebūs vairs jāpacieš savā tuvumā šis sieviešu (vai, pareizāk — meiteņu) kārtas radījums, kurš droši vien — aidā! — aizlaidīsies pētīt pili vai ko nu tur sīkie dara tādās reizēs. Par laimi, no tāda vecuma, kad vajag aukli, viņa tomēr bija izaugusi. Iespējams, dzīve šo mazliet paapdauzīs un tomēr izaugs cilvēks. Džess nosmīnēja un sagatavojās ārā kāpšanai.

Kad Monika atstāja transportlīdzekli (jādomā, tas bija apstājies), Džess izkāpa viņai nopakaļ, taču nevis metās pie zirgiem, bet pievēra aiz sevis karietes durvis un pagāja no tās tālāk. Viņu vairāk interesēja iespēja uzmest skatienu pilij un tās apkārtnei.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.09.2009 20:37

[Seila]

Pils durvis no mitruma piebriedušas vērās vaļā diezgan negribīgi un ar skaļu čīkstoņu. Durvīm atveroties pa tām izspraucās ārā silta tvaika mutulis un pēc dažām sekundēm izsteidzās laukā kalpotājs ar avirākiem lietussargiem, kurus pakalpīgi atvēra virs viesu galvām.
- Kungi, dāmas- mēs tā priecājamies, ka jūs spējāt ierasties. Jūs pat nespējat iedomāties cik jaunkundze bija sarūgtināta iedomājusies par to, ka vispār neviens neieradīsies, bet tagad viņa izskatās tik laimīga.
Viņš aizgūtnēm runāja vesdams viesus uz durvju pusi un pavadīdams iekšā milzīgā hallē.
Lūdzu, jūsu mēteļus cienītie. Jaunkundze jūs gaida viesistabā. Tas ir uz priekšu un pa labi. Viņa būs tik laimīga, tik laimīga. Lūdzu kungi un jaunās dāmas.

[Madafix]

Izkāp.is no karietes, Neitans paņēma savu koferi, un devās pārējo viesu virzienā. Kad Neitans līdz tiem nonāca, viņš atbildēja sarkanmatainās metenes sveicienam, un pasveicināja arī pārējos ar vēsu sveiki, it kā teikdams, gan jau vēlāk iepazīsimies, un visi kopā devās uz parādes durvju pusi. Kad kalpotājs viņus ieveda iekšā, Neitans atdeva viņam savu mēteli, un sāka ar neviltotu interesi aplūkot plis iekārtojumu.

Pēc pāris minūšu apbrīnas, Neitans atcerējās par kalpotāja teikto, un pievienojās pārējiem, lai viesistabā tiktos ar Ēriku.

Šo rakstu rediģēja Madafix: 06.09.2009 11:12

[washulis]

Nu tad beidzot. Meitene zem deguna noburkšķēja, kad viņiem atvēra durvis. Jaunā rudmate iedeva sulainim savu koferi un virsdrēbes un ar augsti paceltu galvu devās uz durvīm. Siltumā.

Jaunkundze būs tik priecīga, jaunkundze tagad ir laimīga... tas sulainis laikam ir viņā iemīlējies. Monika pie sevis uzjautrināti smīkņāja. Lūdzu sniedziet mēteļus, lūdzu ejiet iekšā. Laikam ir arī te nojūdzies aiz garlaicības. Jācer, ka viņš vismaz ir sakarīgs. Ak, atceros to kalponi, kas reiz mums bija. Tīrās šausmas. Labāk tomēr viņu nepieminēt. Meitenen domāja, uzkāpjot uz lielās, senlaicīgās pils sliekšņa.

Šo rakstu rediģēja washulis: 06.09.2009 11:26

[Soulberry]

Leila atsmaidīja rudajai meitenei. Tagad bija jāizliekās par svēto, un jāievelk nadziņi. Vēlāk varēs tos izlaist. Viltīgais smīniņs nenozuda no rudmates sejas pat ieejot pa milzīgās pils durvīm. Sulainis vai kalps, vai arī kas viņš bija...bija ļoti runātīgs cilvēks. Leilai tas patika. Viņa nekad nebija aizrāvusies ar runāšanos.

Ieejot pa durvīm, uzreiz bija jūtamas pārmaiņas. Tāda, nu rudmate bija - sajūt telpu, un sajūt dabu. Kaut gan nebūtu slikti tagad ko iedzert; sasildītos. Zaļās acis vēl aizvien tika vērstas pret sulaini, gaidot kādus norādījumus.