_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Andromeda]

Vai aiz taviem vārdiem slēpjas šantāža? Kas, liek tev un taviem bosiem domāt, ka manās interesēs ir kalpot jebkādām organizācijām, kas liek tev domāt, ka es vēlos kaut ko no tā visa? Tu man jautāji, kāpēc es izvēlējos dzīvot tā kā dzīvoju tagad? Es nevēlos būt slepkava, es nevēlos mosties trijos naktī no murgiem, kas nemaz nav murgi, bet mazliet apdeitota pagātnes pieredze. Es gribu mieru.Vai to Tu un tavi nolāpītie bosi spēj saprast jeb viņiem ir vienalga, ko es vēlos?! Beidz runāt mīklās un saki tieši, ko Tev un tavējiem no manis vajag un kāda ir cena.
Man nav bail mirt. Sakot pēdējo teikumu, Aleksa skatījās Deivam tieši acīs.Tā bija tīrā patiesība. Vienīgais par ko viņa jebkad bija baidījusies un baidījās bija viņas ģimene, ko viņa centās pasargāt inscinējot savu nāvi. Nekā savādāk viņi nebūtu drošībā un tagad uzradās viņš ar visām šīm runām, kas lika Aleksas sirdij pukstēt straujāk bailēs par savējiem.

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
Lea sāka skaļi smieties, kad no Frančeskas mutes izskanēja piezīme par slapināšanu. Jaunā sieviete pameta kafejnīcu, bet Lea negatavojās nekur steigties, jo zināja katru viņas soli. Kā? Teiksim, ka viņas rokās bija lielāka vara kā varēja iedomāties. Tā kā darbs apmaksāja šīs brokastis, viņa tās notiesāja, atstāja rēķinu, paķēra Frančeskas avīzi un izsoļoja no ēdināšanas iestādes.

Tālāk nācās pielikt soli, un Lea uzsāka rimtu skrējienu, līdz panāca sievieti, kas apņēmīgi soļoja pretim savam mērķim. Viņa paskrēja gabalu uz priekšu, tad apstājās. Viss notika bez jebkādas aizelšanās.
Slapināšana piecu gadu vecumā, iestāšanās organizācijā, sagaidot sešpadsmit, visaptveroša darbošanās sev zināmā lauciņā vai -os, par turpmākajām darbībām nemaz nerunājot, līdz tu notini makšķeri. Gan kaimiņienei, gan Cordillew ar to pietiks, tikai — vienam jautājumi par prombūtni, otram atgriešanās svētki.

Džons:
Jāsaka, mūsu sadarbība gandrīz vai ir apsveicama, Maikls konstatēja, un pasmaidīja tīri tehnisku smaidu. Ierodies rīt pie Cordillew galvenās ēkas ieejas durvīm tieši septiņos, vakara stundā. Re, mans ceļš... viņš ar pirkstu rādīja pāri ielai un prom bija.

Aleksandra:
Manās darba interesēs nav ne tavas vēlmes, ne tavas bailes, Deivs izspļāva un atlaida tvērienu, pēc tam ar roku nogludinādams neesošas krekla krokas. Noteikumi, daiļaviņ, ir šādi: rīt septiņos pie galvenās Cordillew ēkas ieejas durvīm. Un viņš steidzīgi devās prom, vēl paspēdams uzšaut Aleksai pa pēcpusi ar negantu acs pamirkšināšanu.

[Beppo]

— Jā, paldies, mani jūsu sakāmais neinteresē.
Frančeskai kļuva neomulīgi. Kā tur bija? Ar dzērušiem un trakiem tik pa labam? Viņa palēnināja soli, apsvērdama, vai ir lietderīgi doties pa taisno mājās, ja viņai astē uzsēdies šitik apdaudzīots sievišķis.

[Eņģeļu gūstekne]

Tas protams ir jauki, bet...
Leia uz mirkli apklusa, sapurināja uz galvas esošo jucekli un tad turpināja ar jaunu sparu.
Varbūt šo sarunu var turpināt pa ceļam uz dzīvokli un tad pie kafijas krūzes?
Spožajā skatienā iemirdzējās cerības stariņš, arī viņai jau sāka kurkstēt vēders.
Sešos no rīta saruna, protams, rada nopietnību, bet ne man.°
Atkal piesiksnojusi suņus Leia devās uz parka izejas pusi ik pa mirklim palēkdamās, dungodama kādu klusu dziesmiņu un gaidīdama Deiva soļu pietuvošanos.
Tad vēlams plašāk, kas tur īsti ir ar to svarīgo lietu par manu dzīvi?

[~SweetIrony~]

Ališa saspieda tukšo kafijas krūzīti un ielidināja to tuvējā atkritumu urnā, tad steigšus piegāja pie svešinieka un nozicināja viņam gar degunu motorollera atslēgas, - Bez tām tu nekur neaizbrauksi.. Meitene paņēma no motorollera aizmugures ķiveri, pāris reizes pavicināja to rokā un noteica, - Pastāsti tieši cik daudz tu par mani zini un varbūt es pastāstīšu, ko tu nezini, tad varbūt arī brauksim..
Ališai radās negaidīta interese par svešinieku, viņam patika latino, bet ko viņš bija domājis ar visiem viņiem?

[Andromeda]

Ļoti izsmeļošiAleksa vēl gribēja jautāt, kas notiks, ja viņa neieradīsies, bet vīrietis jau bija pagaisis no skatiena. Viņa kā apstulbusi vēl mirkli stāvēja pustukšajā ielā. Pēkšņi visa viņas dzīve atkal bija apgriezta ar kājām gaisā, tikai šoreiz viņa tam bija daudz vairāk gatava kā pirmajā reizē. Salikusi rokas plānā, tumšā mēteļa kabatās viņa lēnā gaitā devās mājup, izvēloties garāko iespējamo ceļu. Pirmkārt viņa pārliecinājās, ka viņu neizseko. Otrkārt viņai vajadzēja izvēdināt galvu un sākt domāt loģiski.
Dzīvoklis, kurā viņa dzīvoja, nebija pārāk liels, taču viņas vajadzībām pietika. Divas istabas, vannasistaba, tualete. Tajā bija daudz krāsainu spilvenu un gleznu, mēbeļu tikpat kā nemaz, ja neskaita balto dīvānu dzīvojamā istabā un gultu guļamistabā. Viss bija tieši tā kā viņa to bija atstājusi pirms došanās uz darbu. Viņa aizvilka aizkarus visiem logiem un aizslēdza durvis. Atbīdot dīvānu un izņemot grīdas dēli viņa no cauruma grīdā izņēma melnu kasti ar slēdzeni, atslēdza to ar atslēgu, kura viņai karājās kaklā ķēdītē. Man jānoskaidro, kas viņi ir un ko viņi no manis grib, sasodīts!Viņa pielādēja pistoli. Kādu mirkli viņa uzlūkoja nāvējošo ieroci savā rokā un sarāvās no pēkšņa drebuļu viļņa, kas pārskrēja viņas ķermenim. Viņa pret to izjuta riebumu.
Aleksa bija izlēmusi, doties rīt uz norunāto vietu - Cordillew ēku.

[Miervaldis Gotiņ...]

Džons brīdi noskatījās pakaļ Maiklam, kad tas devās prom tikpat negaidīti, kā bija uzradies. Viņš brīdi pārdomāja, vai nav jānožēlo tas, ka Maikls tomēr nebija piespiests pie sienas un nopratināts kārtīgāk, izmantojot uzšķēršanas draudus. Tā arī īsti nevarēdams atrast atbildi uz šo jautājumu, Džons vēlreiz palūkojās apkārt, vai neredz cilvēkus ar pneimokanāliem ausīs un tikai tad devās mājās, t.i. uz skvotu.

Skvotā viņš protams, nevienam neko nestāstīja. Nosēdies istabas stūrī, Džons paņēma zīmuli un papīra lapu un lēnā gara radīja sarakstu ar priekšmetiem, kurus līdz rītvakara pulksten 7 vakarā vajadzētu iegādāties.

[Grēkmeistars]

Viliams pasmīnēja, kad sieviete arī uzvilka saulesbrilles.
Viņš pasniedzās pēc lapas un apsēdās blakus sievietei. Kādu laiku viņš lasīja, un tad atkal pārlasīja. "Izsmeļoši," Viliams pavīpsnāja. "Izskatās pēc trika - neko nezināsi, kamēr pats visu nepārbaudīsi," 'viņš atdeva lapu atpakaļ. "Pateicos, Ketrīna. Par plašo informāciju un par atklātību kā tādu," Viliams tēloti pateicās. Viņam pavisam nepatika fakts, ka sieviete zina viņa pagātni. Citādā gadījumā, viņš jau sen būtu devies atpakaļ uz dzīvokli un notiesājis aliņu. Un ne jau viņa vienīgā to zināja, bet gan vesela firma... Un tas ir pavisam nejauki, kad cilvēki, par kuriem es ne nieka nezinu, zina par mani tik privātas lietas.
"Cik ilgi man būtu jāsadarbojas un cik man par to maksātu?" viņš pēkšņi izgrūda, vērodams Ketrīnas glītās kājas.

[Deonalds Bils]

Endija saniknojās un savilka rokas dūrēs, gatava jebkurā brīdī sist Denijam pa degunu. viņa sabijās kad Denijs nostājās aiz viņas muguras. Endija veikli apcirtās un uzsauca.
Novāc knaģus.
Sieviete sejā savilka savādu izteiksmi.
Kādā ziņā? es esmu bijusi Milānā, kur studēju modi. Itālijā par to var daudz ko uzzināt. Tad atgriezos ņujorkā, un sāku strādāt te...
Viņa atkal pagriezās priet pretējo sienu censdamās aizmirst ka šis perversais tipiņš ir viņai pieskāries. Atmiņā attausa ka somiņā labi noglabāta stāvēja asaru gāze.

[Ungaarijas ragas...]

Meridita stāvēja uz mola un raudzījās mierīgajā ūdens virsmā. Viņas sirdsapziņa vis tik mierīga nebija, sevišķi durstīga tā palika pēc brauciena pie vecākiem. Jā, Meridita vakar atgriezās no Džersijas, kur bija pie viņiem pavadījusi trīs jaukas dienas. Taču maksa par šīm jaukajām dienām bija kārtējo reizi uzbangotā vainas sajūta. Piepeši upes tumšie ūdeņi likās tik aicinoši…
Sieviete nervozi norijusi siekalas, instinktīvi dažus soļus atkāpās. Viņa zināja, ka vienā reizē varbūt pakļausies vilinājumam, un pie visa vainīga būs viņas sirdsapziņa, jo dzīve taču ritēja savu gaitu — viņai bija labi apmaksāts darbs, kas daļēji patika, viņa satikās ar cilvēkiem, kuri sniedza vajadzīgās zināšanas un informāciju, lai viņa varētu pilnvērtīgi nodoties savam aicinājumam.
Taču tā nolādētā vainas sajūta…

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
Leas vaigs apmācās. Tas saskaņojās ar debesīm, jo tās jau sen kā vēstīja negaisu. No augšas sāka pilēt sulīgi smagas ūdens lāses. Lea atvēra Frančeskas avīzi un turēja to uz galvas, iedama vienā solī ar sievieti. Pat debesīs neviens ar tevi nav mierā, Frančeska! Uzklausi mani — nesamīdi pagātni, mēs to zinām tikpat labi kā Bībeli. Tāpat arī tavas nākotnes gaitas. Mafija tev sēž uz galvas. Man atliek tikai pirkstiņu pakustināt, un mājoklī tevi aplenks bruņots kavalieris. Kaimiņienei par postažu.

Leia:
Deivs iepleta acis apstādamies. U-uz dzīvokli? Uz mājām? Pēc mulsa mirkļa nāca arī atbilde: Piedod, esmu šeit darba jautājumā, un visas lietas jākārto tūlīt pat uz vietas.
Pagaidījis, kamēr košā meitene un viņas suņi savā steigā apstājas, Deivs ķērās klāt svarīgākajam: Pirms krietna laika tev tas nebija, šie... suņi, nejēdzīgā aizņemtība. Tu šāvi nospraustos mērķus ar baudu, meitene, bet tad visu pameti. Izsniegtajā personas lietā nav minēts, kādēļ, un man nekas arī nenāk prātā.
Deivs pagriezās un aicināja Leiu sekot viņam pa pēdām līdz tuvākajam parka soliņam.

Ališa:
Džeiks izslēdza radio un ar manāmu apbrīnu pavērās meitenē. Bija zudusi jebkāda interese veikt uzticēto darbu. Tu teici — brauksim? Un uz kurieni tu mani vedīsi? — laikam jau visa vara Ališas rokās un pilnīga padevība.

Viliams:
Ketrīna pasmaidīja platu, žilbinošu smaidu. 100 grami baudas par ik paveikto.

Endija:
Ak, miglā tītā pagātne... Deivs vārdus stiepa kā gumiju, reizē izgaršojot to uzvaru pār sievieti, kas nebija nejūtama. Es tev varu palīdzēt atcerēties par darbu firmā, no kuras laidies lapās man nezināmu iemeslu dēļ, varu atgādināt, ar ko tur nodarbojies un kādu baudu tas tev sagādāja.
Patiesībā Deivs par lietām, ar ko Endija bija tur nodarbojusies, precīzi neko nezināja, viņam tika izsniegts vispārējs pagātnes apraksts, ko Deivs, plecus paraustījis, arī devās atgādināt šai modes upurei. Savukārt no domas vien, ka Endija, to atcerēdamās, notrīsēs, tas Deivam šajā darbā atsvēra lielāku baudu nekā naudas banknotes.
Priekšniece, es tagad runāšu skaidru valodu — tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama. Tāpēc tu esi spiesta atgriezties savā vecajā dzīvē.

Meridita:
Sievietes skatiens nepārprotami bija vērsts ūdenī, tātad viņa tur redzēja nelielu, baltu punktu. Tuvāk par horizontu un katru mirkli slīdot klāt molam. Tā bija jahta, pie kuras vadības grožiem stāvēja cilvēks. Viņš hiperaktīvi vicinājās ar abām rokām, tā reizi pa reizei novadoties no kursa. Un kurss nepārprotami bija Meridita. Un laivā bija vīrietis. Viņš sauca: Lec! Es tevi notveršu!

[Grēkmeistars]

Viliamu uzjautrināja sievietes savādā atbilde. Viņš pieliecās Ketrīnai tuvāk.
"100 grami baudas... kāda veida baudas?"

[Ķipītis amonjakā]

Viliams:
Ketrīna sarauca pieri un novaikstījās, ar roku atgrūzdama Viliamu tālāk no sevis. Ne šādas baudas. Viss ir daudz... sarežģītāk. Pēdas tika ieliktas kurpītēs.

[Beppo]

— Es Bībeli neesmu pat lasījusi, — Frančeska uzjautrināta piezīmēja, un tūlīt apķērās, ka nevajadzēja neko atbildēt. Ar šitādiem labāk nemaz neielaisties sarunās, tādēļ viņa tūlīt pat novērsās no uzmācīgās sievietes un turpināja savu ceļu.

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
... teica Mazā nāriņa. Lea saķēra sievietes kreklu un apstādināja viņu.
Frančeska van der Perena! Rīt septiņos vakarā pie Cordillew galvenās ēkas ieejas durvīm vai arī tu būsi spiesta pakļauties varai, kas tevi pavadīs līdz firmai, un jūs dosieties laimīgi kopā.

[Beppo]

— Neaiztieciet mani, vai arī es saukšu policiju, — Frančeska nošņācās, apcirtās apkārt un sparīgi soļoja nu jau pretējā virzienā, bet tūliņ jau arī nogriezdamies kādā šķērsielā. Nu vai zin, tas sievišķis bija jucis. Cerēja viņa iebaidīt ar vārda zināšanu? Ha, Frančeska gluži labi zināja, ka, ja labi pameklē, institūta mājas lapā varēja viņas bildi atrast. Kāds droši vien gribēja izāzēt, tikai kurš gan varētu pielikt tādas pūles, lai izjokotu viņu?

[bengalaas]

Izspēlēts pa PZ, Mirjama ir gatava (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
__________________________________

Džeiks turpināja pīpot. Es atnācu cerēdams satikt tevi. Viņš pasmaidīja un, pienākdams tuvāk, apsēdās netālu no viņas un turpināja lūkoties uz viņu, kaut gan paralēli priecājās par skatu, kas pavērās no jumta. Zini, tu ļoti ātri skrien.

Mirjamai nodrebēja sirds un sejā teju uzplauka smaids. Kāds nācis, lai satiktu viņu? Tas izklausījās tik jauki. Nē, drīzāk tomēr kā lētā ziepenē, un tūlīt jau atkal ierastā piesardzība ņēma virsroku. Nesaceries, viņa sev atgādināja. Un vispār, viņš nav tavs tips. Otrā piebilde viņu sasmīdināja.

"Tad ko tu no manis gribi? Atnāci piedāvāt kurjera darbu?" viņa labdabīgi pasmējās.

Ņemot vērā, ka Džeikam šāds darbs ar cilvēkiem šodienai jau bija gana, viņš piegāja tai lietai visai konkrēti: Nē, atnācu piedāvāt darbu Cordillew. Rīt septiņos ierodies pie galvenās ēkas ieejas durvīm.
Ja šitik veikli izies, Džeiks sev nopirks pudeli brendija.

"Paga, paga, ne tik strauji!" Mirjama iesaucās, izbrīnā saraukusi uzacis. "Kur tas vispār atrodas? Es taču nezinu visas firmas šai pilsētā. Un ar ko tas kantoris nodarbojas? Kā tu zini, ka es derēšu?"

Teiksim tā — tu esi pagātnes izmeklēta. Džeiks rīkojās ar nodomu — domājot par pagātni, Mirjamai vajadzētu vismaz sarauties, un, ja attieksme ir noliedzoša, viņš var darbu piedāvāt tikai kā... Darbu.

Nostūmis brilles mazliet nost no acīm ar diviem pirkstiem, Džeiks jautājuši pavērās Mirjamā: Vai es izskatos pēc ņujorkieša? Pasmaidījis, viņš novietoja brilles atpakaļ, uz acīm, un sāka rakņāties mēteļa iekškabatās.
Te būs karte, paslīcināta un pakošļāta, bet tomēr karte. Tur jābūt arī uzziņu dienesta tālrunim, kas iešķiebs tev adresi, es jau arī nezinu, kā tā vieta tiek saukta.

Ja Mirjama būtu zvērs, viņa būtu nepatikā pieglaudusi ausis un iešņākusies, kad Džeiks pieminēja pagātni. Lai gan viņa tik un tā pieglauda ausis, cik nu tas iespējams cilvēkam, un sarauca degunu. Viņa svārstījās. Piedāvājums izklausījās dīvains, lai neteiktu vairāk, un tomēr... Var jau aiziet un apskatīties. Vispirms gan pie kaimiņa pagūglēs, kas tas par iestādījumu. Nav jēgas vienu korporatīvu mašinēriju nomainīt pret citu, turklāt aizdomīgāku. Pagātne. Hm. Tur tomēr bija potenciāls, un Mirjama to zināja. Ja vien izdotos tam atkal pieslēgties... Neuzskrienot virsū vecajiem paziņām... Vai vecākiem...

Šaubīgi virpinādama divos pirkstos Džeika doto papīra lapeli, Mirjama tieši uzprasīja:

"Man taču nevajadzēs pārvākties atpakaļ uz Rietumkrastu, ko?"

Nezinu gan. Esmu tikai ziņas nesis. Taču tai darbā jāvar kāpt pat uz mēnesi, un tu jau te pa jumtiem kā bezdelīga laidelējies... Džeiks murmulēja.

Zini, ko? Izpīpēsim vēl vienu. Es uzsaucu. Tika atvērta cigāru kārba un piedāvāta Mirjamai.

Rozā violetie mākoņi diez ko neļāva iespringt uz nopietnām lietām, lai cik tās būtu šaubīgas. Un varbūt Mirjamai bija mazliet vienalga. Ja tajā darbā viņa kādam būs noderīgāka nekā pašreiz, vergojot par maiņas vecāko Makdonaldā, tad lai iet. Vismaz Džesijs dabūs paaugstinājumu, ja viņa aizies. Ko rītdiena nesīs? Kāda starpība.

Sejai pārlaidās skumju ēna, bet Mirjama to tūlīt atkal aizgainīja, savilka uzacis un pasmaidīja, pastiepās pēc cigāra. Kāri ieelpoja tā smaržu un jautājoši palūkojās uz Džeiku, vai viņam ir tās smalkās cigāru knaiblītes vai vismaz kabatas nazis.

Vēl daži vārdi un tiem pavadoša iekšķīga skumju melodija. Būtnes virs jumta ietinās dūmu mētelī. Kad tas izgaisa, Džeiks bija atvadījies un devies prom.

Kad sāka palikt tumšs, arī Mirjama norāpās lejā un domīgi devās uz māju pusi.

[Grēkmeistars]

"Labi..." Viliams klusi noteica. "Noslēpumains piedāvājums no sievietes, kas zina manu pagātni. Samērā izvairīgas, nē, pat nesakarīgas atbildes uz maniem jautājumiem, bet tomēr neatlaidīga vēlēšanās, lai es piedalos. Nezinu... bet ož pēc nepatikšanām," Viliams sprieda ne īsti sev, ne Ketrīnai. Viņš paņēma ģitāru un sāka klusi strinkšķināt melodiju.
"Tad, ja es piekrītu. Bet tikai tā, uz neilgu laiku paskatīties, kā tur tā lieta vispār kustās," viņš cieši uzlūkoja Ketrīnu caur saulesbrillēm. "Tad tie citi mani liks mierā?"
Tās "spējas" mani reiz iedzīs kapā.

[Deonalds Bils]

Tik tiešām miglā tītā..
Viņa vairs neatcerējās kas notika pirms tam Viņa bija centusies to izdzēst no atmiņas. Un laikam lieki būtu piebilst ka tas izdevās. Viņas sejai uzgūla sāpes. Atmiņā attausa tā diena kad viņa devās prom. Denijs piedāvāja to visu atsaukt atmiņā.
Paskaidro.
Endija nodrebēja izdzirdot vārdu ''mums''
Ko tu gribēji teikt, ar vārdu- ''mums''? Un ja nu es negribu, un neatgriezīšos vecajā dzīvē?

[Eņģeļu gūstekne]

Leia savā atsperīgajā gaitā gandrīz vai paklupa kad izdzirdēja Deiva apjukumu un teikto par runāšanu uzreiz. Viņa pagriezās, palūkojās uz puisi ar neizpratnes pilnu skatienu.
Pusstunda kaut ko maina tik agrā rīta stundā?
Klusa nopūta, tomēr meitene aizvien smaidīja un tad sekoja trieciens, kas lika meitenei zaudēt līdzsvaru, viņa salīgojās un skatiens satumsa, smaids no sejas nozuda.
Es neesmu aizņemta un mērķus šauju vēl aizvien un šie suņi ir ģimenes locekļi, uzskatu, ka nekādu aizņemtību viņi nerada. Blakus!
Pirmo reizi pa daudziem gadiem Leia bija dusmīga un pat aizvainota. Viņa apsauca suņus.
Kāpēc, lai paliek manā ziņā, bet nu es iešu. Kariatīde, Atlant, Grācija, Grāf.
Apmetusies atkal uz izejas pusi Leia strauji uzņēma ātrumu. Meitene pusskriešus metās ārā no parka, acīs bija saskrējušas asaras, lai ko kāds teiktu, Leia nepārspīlētu sacīdama, ka pirmo un pēdējo reizi raudāja tēta bērēs, tagadējā sajūta, ka kaklā uzblīdis kunkulis un acis dēļ mitruma knapi rāda cauri likās dīvaina un nesaprotama.