_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, problēma nav maza, - Veslijs piekrītoši pamāja ar galvu, atbildot uz Aleksas repliku, - mazas problēmas mēs parasti atrisinām paši, nepiesaistot viesstrādniekus. Un nekādas garantijas, ka mēs jūs nekad vairs nemeklēsim un netraucēsim, nav. Tomēr, atgādinu vēlreiz, neviens jūs nespiež. Varat doties prom kaut tūlīt, kamēr neesat uzzinājuši detaļas... - Viņš vēlīgi pasmaidīja, tad ieturēja pauzi un turpināja:

Jā, mēs jūs izspiegojām, ja jums labpatīk. - Veslijs cieti paskatījās uz Finu. - Varbūt jūs iedomājieties, ka mēs pieaicināsim brīvi izraudzītus cilvēkus no ielas?

Atkal ieturējis pauzi, lai teiktais izklausītos svarīgāks, viņš turpināja: Tātad, ja jautājumu vairāk nav, mēs ķersimies pie lietas.

Veslijs piespieda taustiņu uz datora klaviatūras, un uz projektora ekrāna izgaismojās karte - tā bija valsts Āfrikas austrumu piekrastē. Tad viņš sāka lekcijas cienīgu uzrunu, tās laikā laiku pa laikam pieskardamies klaviatūrai, mainot attēlus atbilstoši lekcijas saturam.

Kotdiguano, - viņš ar zināmu bijību noteica, - Āfrikas valstiņa Indijas Okeāna piekrastē ar sarežģītu vēsturi. Robežojas ar Keniju un Tanzāniju. Savu nosaukumu ieguvusi no franču kolonistiem, kuri 20. gadsimta sākumā izcēlās tur krastā, nodibināja koloniju un konstatēja, ka apvidus ir ļoti bagāts ar... sikspārņu mēsliem. Daudzās sikspārņu alās to bija stāvgrūdām pilns. Tāpēc arī teritorija ieguva savu nosaukumu - Kotdiguano jeb, no franču valodas, Sikspārņmēslu Krasts. Pēc 2. Pasaules kara savas īpašuma tiesības uz šo teritoriju, motivējot ar to, ka Kotdiguano francūžu kolonisti kara laikā bija atbalstījuši Višī marionešu valdību, pieteica Lielbritānija. Pēc īsa un uzvaroša kara 1954. gadā briti sekmīgi pārņēma pārvaldi pār šo teritoriju, tomēr jau pavisam drīz, 60. gados plašā nacionālo atbrīvošanās un antikoloniālā kustība visā Āfrikā skāra arī Kotdiguano, aborigēnu aktīvisti, kurus dāsni apbruņoja PSRS un pārējās komunistiskās valstis, padzina kolonizatorus. Vietējās tautiņas centās saimniekot pašas saviem spēkiem un zināmu komunistu atbalstu, kamēr 90. gadu sākumā atkal izmainījās ģeopolitiskais līdzsvars pasaulē. Sabruka PSRS un komunistiskais bloks, un jau pavisam drīz uz mūsu skatuves uznāk viena no galvenajām figūrām - Džons Olivjē Ortiss, cilvēks, kura pagātne ir viena vienīga mīkla. Pavisam droši par viņu zināms tikai tas, ka viņš dienējis Ārzemnieku Leģionā, demobilizējies no tā 1992. gadā, tad mīklainā veidā kļuvis par aktīvistu Starptautiskā Sarkanā Krusta nodaļā, kura atbildējusi par Austrumāfriku un, cita starpā, Kotdiguano. Izmantojot Sarkanā Krusta labdarības aktivitātes un reputāciju, kā arī demonstrēdams apbrīnojamu spēju piesaistīt mecenātus, Olivjē Ortiss ātri vien kļuva par Kotdiguano ļoti ieredzētu personu - ar viņa palīdzību uz Kotdiguano plūda medikamentu un pārtikas straumes. Jau 1995. gadā Olivjē Ortiss kļuva tik slavens, ka Kotdiguano valdība piešķīra viņam goda pilsoņa statusu, bet 1996. gadā viņš kļuva par Kotdiguano prezidentu. Drīz tam sākās visai strauja eiropiešu imigrācija uz Kotdiguano - brauca, lai cik tas arī dīvaini nebūtu, arī bagāti rietumeiropieši no savulaik dižciltīgām dzimtām. Sākumā viņi brauca kā humāno misiju pārstāvji - mācīt un palīdzēt vadīt un saimniekot, tomēr beigu beigās vietējie melnādainie iedzīvotāji izrādījās izspiesti no aprites gandrīz vai pilnībā. 2001. gada rudenī, veikli izmantojot par aizsegu citus traģiskus globālos notikumus, Olivjē Ortisa valdība nostiprināja aparteīda režīmu likumdošanā.

Veslijs ieturēja pauzi un pārlaida skatienu pār auditoriju, gluži kā skolotājs lekcijas vidū.

Šī situācija starptautiskajā telpā palika nepamanīta, - viņš turpināja, - pasaule bija aizņemta ar talibiem, Sadamu Huseinu un karu pret terorismu. Vēl jo vairāk - Kotdiguano pamatiedzīvotājiem tika liegtas zināmas tiesības un brīvības, tomēr neviens viņus vienkārši tāpat nost nešāva, kā tas notika nemaz ne tik tālajā Darfūrā, Sudānā. Bez tam, Kotdiguano baltā valdība starptautiskajā un biznesa arēnā bija visai civilizēta un konstruktīva, vismaz līdz nesenai laikam.

Kārtējais taustiņa nospiediens, un uz ekrāna parādījās padzīvojuša melnādaina vīra seja.

Šis ir Mārtins Venkers, - lektors turpināja, - Korporācijas `Wanckar Industries` dibinātājs un īpašnieks. `Wanckar Industries` nodarbojas ar ķīmisko rūpniecību, un tās vadību ieinteresēja Kotdiguano sikspārņu mēslu resursi. Pirms pāris gadiem misters Venkers veica sarunas ar Olivjē Ortisa valdību par sadarbību minerālmēslu industrijā, tās bija veiksmīgas un uzņēmums pērn sāka sikspārņu mēslu pārstrādes fabrikas būvniecību Kotdiguano. Pēc mēneša fabrikai jābūt gatavi un jāslēdzas vaļā, un misters Venkers šo godpilno pienākumu, kā arī faktisko rūpnīcas vadību klātienē nolēma uzticēt savam dēlam, Sesilam Venkeram.

Uz ekrāna parādījās jaunāka afroamerikāņa portrets. Puisim varēja būt mazliet vairāk kā 20 gadu, un viņš smaidīja sniegbaltu smaidu ar universitātes/koledžas beidzēja stūraino cepuri galvā.

Sesils pirms nedēļas devās uz Kotdiguano, lai pārraudzītu pēdējos rūpnīcas montāžas darbus un sagatavotos tās atvēršanai. Taču kas notika? Aizbraucis uz Kotdiguano, Sesils pazuda bez pēdām, bet misters Venkers saņēma telefona zvanu, kurā viņš tika nosaukts par `smirdīgo nigeru`, un kurā viņam tika pateikts, ka ja viņš vēl kādreiz vēlas saņemt atpakaļ savu atvasi, viņam jāatdāvina savs īpašums Kotdiguano valstij. Venkera kungs vērsās pēc palīdzības valsts iestādēs, bet tās viņu atraidīja - ASV valdībai ir citas, vitālākas intereses par sikspārņu mēslu industriju... tāpēc Venkera kungs vērsās pie mums ar lūgumu palīdzēt atgūt viņa dēlu un nosargāt biznesu. Tas tad arī ir tas, ko vajadzētu izdarīt... pat ja tas skar varas maiņu Kotdiguano.

Veslijs apklusa, sapratis, ka tūlīt atkal pār viņu velsies jautājumu gūzma.

[Andromeda]

Aleksa uzmanīgi noklausījās visu, kas Veslijam bija sakāms. Tas viss viņā radīja pretrunas, kas iespējams bija saistītas ar iepriekšējo ne tik labo un gaišo pieredzi. No vienas puses viņai pagaidām trūka infromācijas, lai saprastu, kas tā ir par organizāciju, kurā viņa ir ievilkta, bet uzdevums, par kuru runāja Veslijs bija ar it kā labu mērķi, bez tam tagad viņai tika piedāvāta brīva izvēle, kas bija jaunums. Bija pagājis ilgs laiks kopš viņa dzīvoja pasaulē, kurā nevienam un nekam neuzticējās un te nu viņa bija, izvēles priekšā - kaut ko iesākt vai turpināt izlikties par parasto, ikdienišķo, pelēko pilsētas masu, kas nevienam tā pat neko nedod. Klusi eksistēt un neko vairāk... Nē, pietiek. Nozvērējusies būt piesardzīga un nepieļaut iepriekšējās kļūdas viņa izlēma par labu rīcībai. And since I'm dead anyways, what the hell! Varbūt es pārmaiņas pēc varēšu izdarīt ko labu.
Glābšanas misija? Aleksa it kā tikko iznirusi no pārdomām pārjautāja. Balstoties uz informāciju, ko Veslijs deva tas tiešām neizklausījās viegls uzdevums. Varbūt vienīgi iefiltrējoties to varētu dabūt gatavu, izpētot kā viss darbojas, kādi ir kontakti, vājās vietas un kā tās izmantot pareizi. Kā jūs domājat mūs dabūt tur iekšā? Tas bija pirmais jautājums, kuram viņa piegāja praktiski, izslēdzot visu savu iedzīto nezuticību un aizdomīgumu.

[Malduguns]

Fins nedaudz izstaipījās un kricelīgajā rokrakstā bija parādījušās vēl dažas piezīmes uz pasniegtās klades lapām. Puisis bija jau no skolas laikiem pieradis sēdēt dažādos semināros, tāpēc arī šādu tādu piezīmju uzmešana viņam bija ierasta lieta.
Tiesa, neierasti bija tas, ka viņu kāds gribeja sūtīt uz Āfriku glābšanas misijā. Ņemot vērā to, ka Fins nebija no tiem, kuri patika cilvēkiem. Tiesa, viņa ārējam izskatam nebija ne vainas un viņš spēja būt arī diezgan draudzīgs, ja to vēlējās, bet lielākoties cilvēki no viņa izvairījās, jo uzskatīja viņu par apsēstu dīvaini, kura vienīgā spēja ir rakstīt puslīdz labus scenārijus filmām, kuras vēlāk balansēja starp pilnīgu izgāšanos un vispārīgu šedevru. Un viņš pilnīgi noteikti nebija no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu piedalīties glābšanas misijās. Glābjamajiem tas varētu nelikties īpaši uzjautrinoši. Galu galā, ko tādu var izdarīt scenārists? Tomēr, ja jau viņš bija šeit, tad kaut kāds iemesls tam visam bija.
-Vai mums būs arī iespēja uzzināt otras puses domas? Respektīvi, vai mums būtu jāzin kas tāds, kāpēc mums nevajadzētu glābt šo Sesilu?-Fins vaicāja.

[bengalaas]

Sarauktu pieri to visu noklausījusies un nospurkusies par nosaukumiem Mēslu Krasts un Vanckars Industries, Mirjama pagaidām uzkārās tikai uz vienas lietas, un tāpēc arī spēra vaļā: A kas vispār ir aparteīds? Un, ē, jā, kā jūs domājat dabūt mūs tur iekšā?

[washulis]

Nu tik sāksies. Tāda bija doma, kad Tempera pievērsās ekrānam, uz kura drīz parādījās Āfrikas karte. Tas lika kaut kam viņas smadzenēs atslēgties. Tur pat blakām bija Kenija. Tur pat blakām bija viņas dzimtā puse. Nedaudz tumšās lūpas pavērās, kad viņa klausījās garo stāstu, par kaimiņu valstu nelaimēm. Jā, kad viņa vēl bija maza, šo to par to, kas notiek pie Austrumu krasta, dzirdēja, bet tad viņa bija pārlieku aizņemta ar sapņiem par Ameriku, lai patiesi būtu radusi lielu interesi par politiku Āfrikā. Ar to, kādu laiku, viņa bija ņēmusies šeit, Ņujorkā.

Šis uzdevums ne tikai ieintriģēja ar to, ka bija liela samaksa, un tik ļoti atgādināja citus viņas dzīves četrus gadus, kā iespēja atgriezties uz dzimto kontinentu. Dažreiz, esot lielpilsētā, pietrūka karstā, sausā dzimtenes klimata. Līdz šim viņa ne reizi nebija saņēmusies, bet tagad, tas nebūs nekāds atvaļinājums. Vai ir konkrētāka informācija par Sesila pazušanu? Vieta, laiks, vārdi. Kaut kādi ieraksti, no nolaupītājiem, vēl prasības? Laikam ija jāķeras vērsim pie ragiem. Šie jautājumi lika saprast, ka Tempera ir piekritusi. Viņa vēlējās dzīties uz Kotdiguano, lai atrastu šo bagātnieka atvasi.

[Ungaarijas ragas...]

Pirmo reizi Meriditas sejā pavīdēja pārsteigums. Sieviete mēģināja stādīties priekšā, kā tieši viņa varētu palīdzēt "neiespējamajā misijā". Iefiltrēties rūpnīcas strādnieku vidū un vākt sikspārņmēslus? Kļūt par eskortmeiteni kādam no aizdomās turamajiem un tad mēģināt neuzkrītoši ievākt informāciju? Jā, Meriditu tiešām interesēja, kādu palīdzību viņa varētu sniegt šajā misijā. Un kādu palīdzību varētu sniegt visi pārējie šeit sapulcēties cilvēki, no kuriem vairāki nudien neizskatījās pēc baigākajiem profesionāļiem kaut kādā jomā. Ja nu vienīgi tas būdīgais izsitējtipa džeks, kurš noteikti varēja kādam iekrāmēt tā, ka maz neliekas.
Vai šai firmai būtu profesionālo darbinieku krīze?

[Miervaldis Gotiņ...]

Veslijs pacietīgi noklausījās jautājumus, piezīmēdāms tos piezīmju bloknotā, un tad uz tiem nesteidzīgi atbildēja.

Mis Hjūza, pateicos par jautājumiem. Jā, to var uzskatīt par glābšanas misiju. Izglābt jaunu, daudzsološu uzņēmēju no bandītu... nē, teroristu apdraudējuma. Izglābt biznesu no teroristu apdraudējuma. Jūs taču piekritīsit, ka tuvinieku nolaupīšana nav veids, kā kārtot darījumus, pat Āfrikā... par to, kā dabūt jūs iekšā, ir vairāki varianti. Mēs jūs jebkurā laikā varam nomest Kotdiguano teritorijā ar izpletņiem vai izcelt krastā ar motorlaivām, tomēr ir arī civilizētāki varianti. Neatceros, vai to pieminēju prezentācijā, bet - Kotdiguano valdība kopumā cenšas uzturēt visai labu tēlu, un ja jūs vēlaties doties uz Āfriku kā tūrists izbaudīt safari vai Indijas okeāna pludmali - tad Kotdiguano ir diezgan labs veids, kā to izdarīt. Tūristam nekad nebūs lieki jāsatraucas par savu drošību, vai jāšaubās par saņemto pakalpojumu kvalitāti. Kotdiguano tūrista vīza ir dabūjama visai viegli. Tā ka ar jūsu iedabūšanu operācijas zonā sevišķām problēmām nevajadzētu būt. Šķiet, ka ar šo daļēji būšu atbildējis arī uz mis O'Konelijas jautājumu? Ja tā, tad atbildēšu arī uz otru daļu - aparteīds ir režīms, kad daļai cilvēku, atkarībā no viņu ādas krāsas, reliģijas vai kādas citas pazīmes, tiek ierobežotas tiesības vai liegtas kādas brīvības. Un tāda tieši situācija ir Kotdiguano - tur vietējiem melnādainajiem nav tādu pašu tiesību un brīvību, kā baltajiem.

Lektors ieskatījās savās piezīmēs un turpināja: Mister Arklin, vai jūs vēlaties, lai mēs pārkāptu biznesa ētiku un runātu sliktu par mūsu pasūtītāju, misteru Venkeru? Jūs taču saprotiet, ka mēs nevaram tā rīkoties. Pat ja būtu kādi iemesli, kāpēc nevajadzētu palīdzēt Venkeru ģimenes uzņēmumam, mēs tāpat nedrīkstu tos atklāt.


Mis Maika, par Sesila pazušanas apstākļiem. Viņš kopā ar saviem asistentiem un miesassargu ieradās Kotdiguano galvaspilsētā Sanluī, lietojot `Wanckar Industries` piederošo biznesa klases lidmašīnu Gulfstream G650. Tā nolaidās Sanluī lidostā, kur delegācija pārsēdās firmas limuzīnos un tika aizvizināta uz Sanluī lepnāko viesnīcu, `Hotel Olimpic`. Tur delegācija pārlaida nakti, lai jau nākošajā dienā dotos uz fabriku, kura atrodas 50 kilometrus dziļi valsts iekšienē, netālu no pilsētas Sanmarī. Rītā atstājusi viesnīcu un devusies uz fabriku, delegācija tajā tā arī nekad nenonāca. Un tās pašas dienas vakarā misters Venkers saņēma nelaimīgo telefona zvanu. Kā jau teicu, tas notika pirms nedēļas - teroristi deva Venkera kungam mēnesi laika. Par citām prasībām, ja tādas ir bijušas, Venkera kungs diemžēl mūs nav informējis.

[Malduguns]

Fins kaut ko noburkšķēja zem deguna par situācijas izvērētēšanu vai ko tmalīdzīgu un pacēla galvu, kad atskanēja atbilde un Temijas jautājumu.
-Vai ir kādas ziņas par Sesila pavadošo personālu? Līķi, zīmītes, apmulsuši cilvēki vai kas tāds?-puisis apvaicājās.

[Andromeda]

Tātad nokļūšana nebija problēma. Brutāli nomest ar izpletņiem kaut kur, sazin kur, bez informācijas, Aleksai nešķita pārāk laba ideja, savukārt izlikties par tūristu jau būtu daudz labāk vai vēl labāk, ja kaut kur varētu pieteikties darbā neradot aizdomas un pamazām ievākt ziņas. Tomēr kaut kur bija jāsāk, vajadzīgs kāds pavediens, kas tāds uz ko sākt rakties.
Vēl Aleksa pirmo reiz paskatījās uz blakus sēdošajiem cilvēkiem, kā uz potenciāliem komandas biedriem.Jums jau ir izstrādāts, kāds konkrēts rīcības plāns vai shēma pēc kādas mums būtu jādarbojās? Un vai mums būs jādarbojās komandā? Vai jums ir kādas personas ar kurām mums būs jāuztur patstāvīgi kontaki? Varbūt jums jau ir kāds kurmis, kas jau ir uzdevuma vietā? Tā ir visa informācija par Sesila pazušanu, delegācija pazudusi ar galiem un viss? Varbūt ir kāds virziens uz ko mums būtu jāskatās, kas ir šie terroristi? Valdība? Jūs esat par to pārliecināti? Jautājumu kaudzes nešķita ejam mazumā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Diemžēl ne, mister Arklin. - Veslijs savilka bēdīgu grimasi. - Delegācija izbrauca no viesnīcas un galamērķī nekad nenonāca. Cik zināms, tad Kotdiguano policija sevišķi nenopūlas šī nozieguma izmeklēšanā un arī ja nopūlas, tad rezultātus mums nepiesūta. Bet nu jā, mūsu cilvēki uz vietas maršrutu, pa kuru vajadzēja braukt delegācijai, gan izbrauca, tomēr nekādas nolaupīšanas pēdas neatrada.

Nē, mis Hjūza, mums gatavas shēmas nav. Mums gan ir savi cilvēki Kotdiguano - cita starpā, tā ir mūsu uzņēmuma filiāle, kura formāli ir iesaistīta tūrisma biznesā, tad vēl arī Venkera kungs bija pamanījies nodibināt labas attiecības ar Kotdiguano Atbrīvošanās Fronti - tā ir dumpinieku kustība, kas cīnās par to, lai vara Kotdiguano reiz atkal piederētu šīs zemes pamatiedzīvotājiem. Jūs varat cerēt uz šo cilvēku palīdzību, taču man jābrīdina jūs jau laicīgi, ka šī dumpinieku kustība nav sevišķi izglītotu ļaužu organizācija. - Viņš uz brīdi apklusa, koncentrēdams domas. - Par to, ka vainīga ir valdība, mums 100% drošu pierādījumu nav. Tas vēl jānoskaidro uz vietas, tieši tāpat kā iespējamā Sesila atrašanās vietas. Mums par to ir tikai versijas - versija ā: Sesils tiek turēts cietumā starp simtiem vai tūkstošiem tādu pašu melnādaino, ej nu viņu tur atrodi. Un versija bē - Sesils tiek turēts kādā no balto neokolonistu rančo, arī tādu tur ir desmitiem. Izskatās diez ko bezcerīgi, vai ne?

[washulis]

Melnādainajiem mazākas tiesības, nekā baltajiem. Tas lika pirkstiem sažmiegtries dūrē. Tā tomēr bija pretīga netaisnība, bet dzīve nekad nav bijusi ne pretvienu godīga. Kotdiguano noteikti nav izņēmums.

Ļoti savādi izklausījās tas, ka parējās delegācijaspēdas nav atrastas, lai arī maršruts bijis zināms. Tas lika prātā rasties dašiem variantiem. Cik liela ir iespēja, ka šī delegācija, kas devusies kopā ar misteru Sesilu, darbojusies savās interesēs, tāpēc nav nekādas pēdas, jo gan šoferis, gan miesasargs un kas tur vēl ne, darbojušies nolaupītāju labā. Tempera skaļi minēja, paliecoties uz priekšu un atstutējot elkoņus pret galda virsmu, iedzerot malku.

[Andromeda]

Not good enough! Ar informācijas daudzumu nevarēja lepoties. Patiesībā, ja viņiem tagad būtu jāsāk kaut kas darīt Aleksai rastos sajūta, ka viņi dodas pilnīgā tumsā. Labi, varētu izlikties par tūristiem, bet tūristiem parasti neviens neuzticas un ārzemniekus vienmēr uzlūko ar aizdomīgumu. Kaut gan no otras puses varētu sāk ar viesnīcu, kur delegācija bijusi apmetusies.
Melnādainās sievietes teorija arī nebija izslēgta, bet tā bija tikai teorija, pagaidām. Šķiet Veslijs vai nu nebija piefiksējis vai izlikās nepiefiksējam jautājumu par darbošanos komandā. Labi, pieņemsim, ka tā ir visa informācija par šo uzdevumu - nolaupīts cilvēks, korumpēta valdība, nekādas info par to, kur un kā delegācija pazūd. Skopi.
Tad tā ir visa informācija, kas mums būs pieejama? Nav diez ko spīdoši jāatzīst. Gandrīz nekāds info, nekāda rīcības plāna, bars cilvēku, kas tikko savākti un kam nav ne jausmas, kam viņi strādā, teorijas, kam trūkst info. Tas bija Aleksas mazais rezumē.

[Malduguns]

Fins neko neteica, tikai virpināja pirkstos zīmuli un piekrītoši māja ar galvu, kad Aleksa runāja.
-Piedevām, kā jūs domājat noorganizēt mūsu sastrādāšanos, ja mēs viens otru praktiski nepazīstam? Un kā jums ienāca prātā savākt neprofesionālus cilvēkus uz tik svarīgu misiju?-viņš visbeidzot noprasīja.

[Ungaarijas ragas...]

— Kāda iespēja, ka Sesils pats izdomāja noorganizēt savu nolaupīšanu? — Meridita apjautājās, pievērsusi skatienu Veslijam. Lai arī cik muļķīga neizklausītos šāda iespēja, to nevarēja ignorēt. Var jau būt, ka Meridita bija pārlasījusies romānus un pārskatījusies filmas, bet tā taču mēdza notikt arī relitātē, vai nē?

[Miervaldis Gotiņ...]

Kā jau teicu - Kotdigauno policija mums sevišķi neatskaitās par izmeklēšanas gaitu un rezultātiem, - Veslijs iebilda, - un arī domāt, ka Sesila pazušanā ir iesaistīta delegācija kopumā, nav pamata. Jā, nav izslēgts, ka patiešām kāds indivīds no delegācijas darbojās nolaupītāju interesēs - kaut vai nopludinot informāciju par delegācijas dienaskārtību - bet varbūt arī ne, tomēr mēs nevaram runāt ģenerālu sazvērestību delegācijā. Nē, nē, nē. Tie visi ir ilggadīgi un uzticami `Wanckar Industries` darbinieki. UN mums nav paamta domāt, ka pats Sesils būtu vainojams savā pazušanā. Kāpēc gan lai viņš to darītu? - Veslijs noplātīja rokas. - Par to, ka esat neprofesionāļi - kas gan to būtu apgalvojis? Ja jūs tādi būtu - diez vai mūsu personāla menedžeri būtu jūs izraudzījušies...

Es domāju, ka viņi grib, lai mēs paši savervējam aģentus Kotdiguano, - ierunājās Džons, palūkodamies apkārt uz likteņa biedriem, - tādā veidā `Cordillew` vai kas nu tur aiz viņiem stāv paliks tīrām rokām un neiesaistīti. Savukārt, ja kaut kas noies ne tā, visu varēs uzvelt mums. Vai ne?

Jā, apmēram tā. - Veslijs piekrītoši pamāja ar galvu.

[Andromeda]

What the hell? Jo ilgāk Aleksa klausījās šajā visā, pagaidām nesakarīgajā muldēšanā, jo lielāka auga pārlieciba, ka nekas labs te galā nesanāks, ja viņi nerīkosies pēc kāda plāna. Patiesībā viņai sāka kaitināt nenoteiktība tik ļoti, ka viņai kārojās pielēkt kājās pateikt, ka lai piekāpj vēlāk, kad viņiem atradīsies sakarīgāka infromācija un mazāks bazars, un vienkārši doties projām. Atraduši grēkāžus! Aleksa mierīgi izlepoja un centās nomierināt saspringušos nervus. Jūs vēlaties, lai mēs paši izplānojam kā tikt galā ar šo uzdevumu? Un ja tā, tad cik ilgā laikā? Jums pašiem nav cilvēki, kas izplāno šādas operācijas? Šis viss sāka Aleksu nogurdināt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Mēs negribam nospiest jūsu radošo garu, - Veslijs pasmaidīja, - pieredze rāda, ka problēmu risinātāji darbojas labāk, ja viņiem ļauj maksimālu brīvību, nevis iedod gatavu plānu, pēc kāda rīkoties. Katrā ziņā, ja jūs jūtat, ka nevarēsiet tikt galā, mēs jums kādu plānotāju varam piespēlēt. - viņš jautājoši uzlūkoja auditoriju.

[Malduguns]

Fins bija izstiepies krēslā un izskatījās diezgan samiegojies. Vispār, viņš arvien vairāk dmāja par to, ka tas ir neizdevies aprīļa joks vai kaut kāds pilnīgs idiotisms.
-Un vēlreiz, kāpēc gan tieši mums vajadzētu doties izglābt to čali, kurš ir bijis pietiekoši neuzmanīgs, lai pazustu un nespētu atrasties?

[Miervaldis Gotiņ...]

Pieņemsim, ka mēs ierodamies tajā dieva aizmirstajā nostūrī, - ierunājās Džons, vērsdamies pie Veslija, - kur ir plānots mūs izmitināt? Dzīvošana viesnīcā gadījumā ja, emm, nāksies Sesila atbrīvošanā pielietot spēku vai, runāsim skaidru valodu, šaujamieročus, ir diezgan riskanta. Tur nāk apkopējas, mazo zvaigžņu numuri ir pašauri, bet lielo zvaigžņu numurus vidusmēra tūristi parasti neīrē. Kāds ir transportnodrošinājums uz vietas? Un jā, arī speciālie līdzekļi - radiotehnika, ieroči, un tā tālāk?

[Andromeda]

Problēmu risinātāji, kuri pat nezina uz ko ir spējīgi.
Džona jautājumi izlikās tīri sakarīgi.
Manuprāt, tas izskatītos diezgan aizdomīgi, ja viss bars tā vienkārši iegāztos kaut kādā viesnīcā kā tūristi. Varbūt ir kādas iespējas doties turp it kā strādāt, kaut vai tajā pašā jūsu uzņēmuma filiālē, kura formāli ir it kā iesaistīta tūrisma biznesā vai "kārtot" kādus darījumus, vai da jeb kas cits, ko varētu izmantot kā aizsegu, kamēr mēs tur būtu un censtos ievākt informāciju un risināt šo "mazo" problēmu?