S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

Sargus nekur nemanīja, toties visi savējie bija uzcēlušies un uzmanību pievērsuši tai žoga vietai, aiz kuras kaut kas notika. Igors pārdomāja situāciju un aši aizmetās uz ēkas otru pusi - vai nu atrast tās puses sargu, vai arī palikt tur sargāt. Te nav frontes līnija, kur aiz muguras ir savējie, te ir zināmā mērā aplenkums.

[Marodieris]

Dzirdat? Izklausās pēc asinssūcējiem. Paskatieties vai ēkai nav kāpņu uz jumtu. Ja nav, ejiet pagrabā un sedziet izeju vai nāciet šurp! Šeit ir pietiekami droši.
Marodieris pa riteni uzkāpa uz transportiera grozāmā torņa. Pavērsa automātu skaņu virzienā un centās pāri sētai saskatīt kas notiek aiz tās.
Esi, sargi, jūs vēl dzīvi?
Ja neviens reatbild, Marodieris atāķē no jostas granātu un met uz skaņu avotu.

Šo rakstu rediģēja Marodieris: 07.12.2009 20:44

[Sindra]

Olga sekoja Aleksandram, taču uz pirmajām rindām gan nerāvās.
Tāpat vien no aizmugures vēroja, kas īsti ir noticis.
Asinsūcēji? tie, kas iepriekš meža malā bija nogalinājuši tur tos bandītus?
Sieviete noskurinājās.
Jā, jā. Viņa noteikti paklausīs padomam un dosies atpakaļ iekšā, dziļāk.
Kaut kur pēc iespējas dziļāk, lai viņai netiktu klāt.

[Elony]

Aleksandrs devās pie Marodiera un uzkāpa uz transporta. Viņš gribēja paskatīties pāri žogam. Vai brilles uzrādīs kādu ķermeni vai ko citu, kam ir siltums. Tāpat viņš arī noskatījās, vai ēkai nav kāpņu uz jumtu. Ja nu kas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
OOC: Sanāk, ka Igors dodas sargāt izeju uz ziemeļiem.
Nakts redzamības brillēs pavērās skats uz ziemeļu vārtiem. Tieši tāpat, kā tajā blokpostā, caur kuru viņi bija iekļuvuši Zonā, kādreizējo izeju uz Zonu aizšķērsoja 2 betona bluķi, kuri bija nolikti ar aprēķinu, lai mašīna, iebraucot Zonā (vai izbraucot no tās), būtu spiesta manevrēt.

Nekādu kustību, vai troksni vai citādu dzīvības pazīmi pie Ziemeļu vārtiem nemanīja.


Marodieris, Aleksandrs
Uz Marodiera saucienu neviens neatsaucās, un pēc granātās sprādziena atskanēja negants rēciens. Tomēr pat ar nakts redzamības brillēm neko saskatīt nevarēja - lai arī kas aiz žoga notika, to skatienam aizsedza žogs. Aleksandrs vien redzēja drusku tālāk uz dienvidiem no blokposta pa pļavu skraidelējam suņus.

Ēkai uz jumtu tik tiešām veda metāla kāpnes pie dienvidu sienas.


Olga
Ēkā atradās ieeja pagrabā. Tā veda lejup no nelielas telpas, kura kādreiz varēja būt bijusi dežūrējošā virsnieka kabinets. Uz pagrabu veda stāvas, glumas un iepuvušas koka kāpnes, no pagraba pretī dvesa tumsa un mitrums.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 08.12.2009 17:48

[Elony]

Redzot, ka šai vietai ir pietiekami daudz neērtību, Aleksandrs steidzās atpakaļ pie ēkas.
"Labi, kāpsim uz jumta, būs drošāk un redzamība labāka." viņš uzsauca Olgai. Sievietei, ja viņa piekrīt, ļauj kāpt augšā pirmajai, pats piesedz, un tad seko.

[echo3]

Igors bija mazliet izbrīnījies par tādu sargāšanu - būtu zinājis, vispār nebūtu licies gulēt! Troksnis otrā pusē nerimās, vispirms granātas sprādziens, tad rēciens. Šai pusē nemanīja nekādas kustības. Marodiera saucienu Igors bija dzirdējis. Viņš devās atpakaļ pa to pašu pusi, kā atnāca. Noskatījis situāciju, Igors arī kāpa augšā uz jumta.

[Marodieris]

Neko nevarēdams saskatīt tumsā aiz sētas, Marodieris aptuveni dienvidu virzienā izmētāja kādas astoņas skrūves, cerībā, ka varbūt tur būs kāda anomālija, kas reaģējot varētu kaut nedaudz izgaismot apkārtni.

[Semijs]

Artūrs neko neteikdams palika kopā ar Marodieri. Igors bija acīmredzami pavadījis laiku ne tikai armijā un viņam bija naktsredzamības brilles, tā kā viņš viens pats tiks galā. Aleksim ar bija brilles un tā kā abi rāpās augšā uz jumtu, tad Marodieris lejā palika principā viens.
Uzrāpies un transporta, puisis teica.
-Uz neko labu neizskatās..-

[Marodieris]

Tā, vēl vienu blīkšķīti...
Un Marodieris aizsvieda vēl vienu granātu pāri sētai.
Ja nu kāds no tiem pretekļiem vēl dzīvs.

[Semijs]

-Labāk nesapriecājies pārāk ātri, kurš saka, ka visi tur salīduši?-
Artūrs noteica un vēroja apkārtni, acis sāka pamazām pielāgoties tumsai.

[Sindra]

"Ehm..." Olga paskatījās uz tumšo, drēgno pagrabu.
Nu labi. Varbūt vienai tur līst nemaz nebija laba doma.

Viņa devās atpakaļ pie Aleksandra un daudz labprtātāk devās tur, kur vīrietis piedāvāja iet.
Respektīvi augšup pa kāpnēm.

[Marodieris]

Jo tur ir ko ēst. Bet vispār mežā viņi čum un mudž un šurp var atnākt nezin cik to pretekļu. Cik tev aptveres palikušas, Artūr?

Šo rakstu rediģēja Marodieris: 10.12.2009 14:22

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs, Olga, Igors
Uz jumta atradās nebūt ne pirmā svaiguma līķis un aprūsējusi metāla kaste.

Tā kā viņi atradās augstāk nekā puiši uz bruņutransportiera vraka, abi nakts redzamības briļļu īpašnieki redzēja asinssūcējus, kuri pulcējās ap, acīmredzot, sargu mirstīgajām atliekām. Viena sarga līķis atradās viņpus žogam, tieši iepretim ēkai, uz kuras jumta viņi sēdēja, bet otrs - gandrīz pie pašiem vārtiem. Katru līķi bija apsēduši kādi 3 asinssūcēji, kuri šobrīd intensīvi barojās.

Kārtējais granātas pārmetiens pāri žogam briesmoņus gan padzenāja - viņi, neganti rēkdami, uz brīdi izklīda, tomēr pēc sprādziena viņi klibodami rāpodami atgriezās pie mielasta.

Ievibrējās PDA, kur kopējā kanālā varēja lasīt paziņojumu:

Uzmanību, uzmanību, Izvirdums būs ātrāk, kā plānots, jau pēc 3 stundām, tātad jau šonakt. Meklējiet patvērumu!

Artūrs, Marodieris
Pēc otra sprādziena atkal atskanēja rēcieni. Vārtos parādījās liela auguma assinssūcējs, un, pirms kāds paspēja pa viņu izšaut, neganti ierēcies, ieslēdza neredzamību.

[echo3]

No augšas viss, protams, bija redzams labāk. Pirms Igors bija īsti izlēmis, ko tagad darīt, PDA "izlēma" viņa vietā - Izvirdums būs pēc aptuveni 3 stundām. Tātad nekāda promiešana nespīd, un arī asinssūcējus atstāt tuvumā būtu, maigi izsakoties, neprāts. Igors izvilka divas granātas un (tā kā redzēja, kur un kas) uzmeta pa vienai sprāgstošajai dāvaniņai katrai mielastu ieturošajai "trijotnei".

[Semijs]

-Man seša..-
Artūrs aprāvās, kad ievēroja asinssūcēju un uzreiz notēmēja, bet tiklīdz bija gatavs šaut, asinssūcējs izgaisa. Neko negaidīdams, puisis izšāva vairākas īsas kārtas ap to lauku, kur vajadzēja atrasties asinssūcējam.

[Marodieris]

Marodieris izklaidus šāvieniem noklāja vārtus un to apkārtni, iztukšodams visu aptveri, tad pārlādēja automātu.
Artūr, pieskati ēkas pusi, es skatīšos uz vārtiem. Piebeigsim viņu!

[Elony]

Aleksandrs ar granātām nemētājās. Viņš rūpīgi skatījās caur savas triecienšautenes tēmēkli un šāva zvēriņiem galvās. Drusku traucēja, ka granātas šos izdzenāja, bet viņš tomēr centās šos sašaut.
Tiesa, problēmas radās tad, kad viens no tiem ielauzās pagalmā. Bija jāizdomā, ko darīt šajā situācijā, jo pagalmā bija savējie.

(OOC: Tagad jāgaida, atbildi uz echo3 jautājumu.)

[echo3]

Igors samirkšķināja acis, kad asinssūcējs piepeši izgaisa. Nakts redzamības brillēs? Lieliski... Tur bija jāpadomā. Pagalmā granātas mest nevarēja, un, starp citu - nevarēja arī zināt, vai mutants šobrīd nerāpjas augšā pa kāpnēm. Igors aizgāja pie līķa un (lai arī tas bija pretīgi) aizvēla to līdz jumta malai un noguldīja uz trepju augšmalas. Sāks kustēties "pats no sevis" - būs tieši zināms, kur šaut.

Tad vīrietis sāka rūpīgi vērot pagalmu - vai tur kas neizkustas. Abi lejā palikušie jau aizdomīgo zonu bija apšaudījuši, atlika vien gaidīt rezultātu. Automātu Igors turēja pilnā gatavībā - stobrs sekoja viņa skatienam.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad Igora mestās granātas nokrita pie asinssūcēju grupām, mutanti acīmredzamot piefiksēja nokritušos priekšmetus un, spriežot pēc viņu reakcijas, granātas viņi bija redzējuši arī iepriekš. Mutanti rēkdami metās prom no nokritušajiem priekšmetiem, daži no viņiem nokrita ar Aleksandra ložu izšķaidītām galvām. Pārējie ieslēdza neredzamību un centās uzvesties cik vien iespējams klusi.

Artūra un Marodiera šaušana pa tikko pazudušo asinssūcēju nekādu rezultātu nedeva, vismaz nekas neliecināja pretējo.