S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Semijs]

-Nu, pie dzelzsceļa, kaut kāda 12.gultne, ja es nemaldos, tad vai nu tu trāpīsies snaiperim ceļā vai tiem mutantiem.-
Artūrs atkal izvilka bandītu PDA un atvēris rakstu, kur bandīts glabājis savas mantas, parādīja to Izbāznim.
-Varbūt tev ko vairāk izteiks.-

[Miervaldis Gotiņ...]

Izbāznis ieskatījās Artūra PDA ekrānā.

No šejienes tas ir tālu, - viņš noteica, - jo pa taisno iet ir pašnāvība. Redzēji, kas notika ar tiem bandītiem, kas bija tikuši līdz mežmalai? Un arī ja iesi apkārt - tajā vietā bieži uzturas bandīti, palielā skaitā. Pats gan tur neesmu bijis, bet cilvēki tā runā.

[Marodieris]

Redzēdams, ka viss beidzies bez starpgadījumiem, Marodieris iegāja blokposta ēkā, paskatījās uz tur esošajiem caurumainajiem matračiem, kas mazliet arī oda, un atritināja pie somas piesieto paklāju un ielīda guļammaisā. Jācer, ka šonakt izdosies izgulēties, viņš nodomāja, bet lukturi no pieres nenoņēma un automātu no rokas neizlaida.

[echo3]

Igors beidza ēst un arī devās palūkoties, kas ēkā labs atrodams. Medikamentu mugursomu viņš paņēma sev līdzi. Igors izstiepās uz matrača, ko nometa zemē pie sienas. Viņš arī neko nost nevilka, tieši otrādi - uzlika nakts redzamības brilles, pagaidām gan uz pieres, nevis uz acīm. Drīz pēc tam vīrietis jau bija aizmidzis.

[Sindra]

Pārlieku ērti gan tas nebija un matracis, kas nejauki oda noteikti nebija labāka vieta gulēšanai.
Bet pamazām Olga pierada, ka te nekādas ērtības nebūs sastopamas. Viņa apgūlās, apsedzās ar guļammaisu, savu somu palika pagalvī un jau pēcneilga brīža bija aizmigusi. Cik labi būtu, ja neviens nemodinātu un neliktu sargāt...

[Semijs]

-Njā, es tā skatos. Starp citu, uz kuru pusi jums īsti jāiet pēc tam? Es domāju, ka pēc Bāra iešu meklēt savu laimi, proti, kompānija nenāktu pa ļaunu.-
To pateicis, Artūrs no uzkabes izņēma ārā šņabja pudeli(esmu pats pārbaudījis to (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) , ielien un atstāj vēl daudz vietas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) un iedzēris malku, piedāvāja kādam no klātesošajiem.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ikkatrs stalkeris tēmē uz Zonas centru, - Gena ierunājās, - kaut gan tas ir a.f.i.genna bīstami, tieši tur, cik zināms, ir visvairāk artefaktu - ņem un lasi tos kā sēnes.

Es vēl īsti nezinu, vai gribu uz Zonas centru, - Izbāznis iebilda, - mani nevilina izdedzināt smadzenes un kļūt par zombiju. A uz kuru pusi pats plāno doties?

[Semijs]

-Godīgi sakot nemaz nezinu, es cerēju, ka varbūt sastapšu kādu ar ko doties kaut kur un es pieļauju variantu, ka man tāda iespēja pastāv ar jums?-
Artūrs teica.

[echo3]

Pēc minūtēm piecpadsmit Igors atvēra acis. Viņš brīdi nekustējās, ieklausīdamies apkārtnē. Šķiet, nekas nenotiek. Vīrieša acis atkal aizvērās. "Vilka miega" ritmā viņš neapšaubāmi vēl nebija iegājis.

[Miervaldis Gotiņ...]

Redzēs, - Gena strupi izmeta, - vispirms vēl līdz Bāram vispār jātiek, jāpaklausās, ko cilvēki runā, un tad jau arī būs skaidrs, kur tālāk doties.

Ārā bija sācis tumst, un cēlās vējš. Likās, ka naktī vilks uz lietu.

[Semijs]

-Skaidrs.. labi, es likšos uz miega.-
To izteicis, Artūrs iedzēris vēl nedaudz šņabi, iekārtoja to pie pārējām paunām un devās pēc guļvietas. Iekārtojies uz matrača, puisis likās gulēt.

[Marodieris]

Marodieris gulēja. Kopš uzturējās Zonā, sapņos viņš gandrīz vienmēr redzēja vienu un to pašu.
Sapnī Marodieris parasti devās uz zonas centru un nokļuva smadzeņu izdedzinātāja iedarbības zonā vai satika kontrolieri un lēni un mokoši spēja kontrolēt savu rīcību pazuda, skatiens sāka aizmigloties un viņš pamazām kļuva par zombiju. Viņam vairs nebija savas gribas, bija tikai drūms izmisums. Priekšmeti bija zaudējuši krāsas un asumu smadzeņu darbības traucējumu dēļ. Visapkārt viss bija pelēks, kā biezā miglā tīts. Viņš dienām ilgi klejoja pa Rudo mežu. Sajutis stalkerus, viņš šāva uz tiem, neizjūtot nožēlu. Murminādams kaut ko viņš streipuļoja uz nezin kurieni. Kādā brīdī viņš pazaudēja ieroci. Viņu nekad nepameta izmisums un nevarības sajūta. Kad kontrolieri nošāva kāds stalkers, zombijam, par kuru bija kļuvis Marodieris, parādījās mazliet brīvās gribas. Viņš juta tikai nožēlu, ka ienācis Zonā, izmisumu, kura iemeslu neapzinājās, un vēlmi doties mājās. Tā viņš lēni streipuļoja uz Kordona pusi. Pazīstamās vietas bija bālas un izplūdušas, tās šķita svešas, kā kaut kāda sapņa pārveidotas. Pēc kāda laika organisma resursi bija izsīkuši - viņš gandrīz neēda un nedzēra, jo sākumā neprata noņemt mugursomu, kur bija pārtika, bet vēlāk to pazaudēja. Reizēm tāpat ar zobiem pagrauza kādu līķi, bet tas gadījās reti. Viņš atgādināja ģindeni. Ievainojumi jau sen nedzija, un savainotajās vietās sākās gangrēna. Gribējās doties mājās, bet nebija vairs spēka, un viņš apgūlās zem kāda krūma. Turpmākajās dienās viņš piecēlās tikai tad, ja ieraudzīja varbūtējo pārtiku - stalkerus un mutantus, un mēģināja tiem uzbrukt. Stalkeri atšaudījās, un ložu kārtas viņu bieži iemidzināja, bet ikreizi viņš pamodās un gulēja bālā krēslā. Palsā migla, kas sedza skatienu, ar katru pamošanās reizi kļuva biezāka. Tagad viņš neredzēja gandrīz nemaz. Ja savas zombija dzīves sākumā viņš stalkerus bija varējis dzirdēt jau iztālēm, tad tagad visas skaņas pie viņs nonāca izkropļotas, itkā viņš atrastos mucā, kur visas
skaņas atbalsojas, sajaucas noklust un av izprotams to cēlonis. Turpmākajās dienās migla pilnīgi aizklāja skatienu. Viņš gulēja uz muguras blakus sarūsējušam traktoram, un lietus lāses krita viņam virsū, šķīdinot nekrotizējušos audus, kapājot viņa vaļējās, netīri dzeltenās acis, kurās nebija saredzamas zīlītes. Viņš to ne juta ne dzirdēja. Tad pazuda arī baltā migla un par dīvainu, zemu rūkoņu pārvērtusies zombija elpa apklusa.
Marodieris pamodās. Ieklausījās apkārtnē...

[Miervaldis Gotiņ...]

Marodieris
Apkārtnē bija aizdomīgi kluss (ja neskaita pārējo gulētāju šņākuļošanu) un valdīja absolūta tumsa. Piepeši klusumu pārtrauca izmisuma un sāpju pilns cilvēka kliedziens, baiss rēciens un automāta kārta. Likās, ka visi šie trokšņi skanēja tepat blakus, uzreiz aiz bijušā blokposta betona žoga.

[Marodieris]

Marodieris izlēca no guļammaisa, mirklī bija piecēlies kājās, ieslēdzis lukturi, un pielicis automātu pie pleca.
Nokliedza Trauksme!, klusi izskrēja ārā no blokposta ēkas un lavījās gar bruņutransportieri, ar skatienu meklēdams mērķi.

[Sindra]

Olga salecās pēc jaunā biedra trauksmes ziņojuma.
Viņa nevilšus iebakstīja Aleksandram.
"Trauksme!" sieviete noteica un piecēlusies kājās sakārtoja savu ieroci šaušanas gatavībā.
Taču nē... pirmā viņa nenesīsies no šejienes ārā.

[echo3]

Igors vienā rāvienā bija no guļvietas augšā, nakts redzamības brilles uz acīm, automāts rokās. Ātri novērtējis virzienus, viņš pilnā kaujas gatavībā devās ārā, lavīdamies tāpat kā Marodieris. Vispirms viņš centās ieraudzīt sargus - abus, vai vismaz to vienu, kas klusēja. Tas varēja sniegt informāciju par to, kas kliedza - otrs sargs vai kāds no ārpuses.

[Elony]

Pamodies, Aleksandrs piecēlās un veica strauju pietupienu, lai asinis ātrāk sāk riņķot pa ķermeni un muskuļi kļūst vingrāki. Pēc tam paņēma savu ieroci un somu un uz acīm uzbīdīja nakts redzamības brilles.
"Ejam." viņš noteica Olgai.
Tad devās laukā pakaļ Maroderiem, pareizāk tajā pašā virzienā, bet ne tik ātri. Aleksandrs neskrēja, bet ātri gāja, pacēlis ieroci un cenšoties saskatīt kādu aizdomīgu obejektu, kas derētu šaušanai.

Šo rakstu rediģēja Elony: 04.12.2009 11:53

[Semijs]

Artūrs nebija īsti nekāds gulētājs visu nakti, bet pirms trauksmes viņš paspēja iemigt, bet uz īsu brīdi. Kaut ko rupju nomurminājis, puisis lēca kājās un paņēmis savus ieročus, sāka lavīties līdzi pārējiem.

[Marodieris]

Marodieris nometās uz viena ceļa aiz bruņutransportiera riteņa un uzmanīgi paskatījās pa kreisi (uz dienvidiem), gatavs šaut, ieraugot pretinieku.

Šo rakstu rediģēja Marodieris: 06.12.2009 22:06

[Miervaldis Gotiņ...]

Neviens no abiem sargiem blokposta teritorijā, vismaz tik tālu, cik pagaidām bija pārmeklējuši stalkeri, atrodams nebija. Taču no žoga ārpuses turpat, kur bija dzirdētas uztraucošās skaņas, vēl joprojām kaut kas brīdi pa brīdim žļurkstēja un sēca.