S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Sindra]

Olga noskatījās helikopteru manevros un nedaudz pašķielēja uz saviem biedriem.
"Ei! A cik ilgi mēs te tā gulēsim? Jūs kaut ko gaidāt?
Vienkārši... emm nu vakars tuvojas. Varbūt vajadzētu kustēt uz kādu ērtāku guļamvietu nekā šie krūmi."
viņa domīgi apjautājās.

[Elony]

"Armijnieki parasti nedzenā stalkerus." Aleksandrs teica. "Ja nāksi klāt viņu postenim, var nošaut, bet medībās nerīko. Es domāju, ka viņi iepriekš savāca tos durakus, kas izdomāja piepelnīties un tagad atveda paklausīgu vienību, bet varbūt kļūdos. Bet Olgai taisnība, nakts vienmēr ir nejauks laiks staigāšanai." viņš līda laukā no krūmiem un devās uz ziemeļiem, bet ne pa ceļu. Gribējās tikt tālāk no dzelzceļa tilta, ejot paralēli ceļam. Uz lauka tomēr grūtāk pamanīt cilvēku kā uz šosejas.

[echo3]

Neko negaidām. - Igors cēlās kājās pēc Aleksandra. - Un, ja tā, tad varam turpināt neko negaidīt arī ejot.

Armijai, šķiet, tiešām bija pašai savas rūpes, tāds pa pļavu brienošs stalkeru bariņš tai varētu nelikties īpaši interesants. Igors gāja pakaļ Aleksandram.

[Sindra]

Olga piecēlās un sekoja vīriešiem. Nav ko te gulšņāt un ja akurāt viņus neviens netramdīja, tad bija labāk doties uz priekšu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Koļans, laiku pa laikam bažīgi atskatīdamies dzelzceļa tilta virzienā, sekoja stalkeriem. Pēkšņi kaut kas skaļi nopakšķēja, gluži kā gaļas cirvim iecērtoties kautķermenī, un eks-karavīrs klusēdams gluži kā klupdams nokrita zemē; acumirkli vēlāk aiz muguras, tilta rajonā norībēja skaļš šāviens, tīri vai romantiski atbalsodamies no meža rietumu pusē.

[echo3]

Igors bez domāšanas nokrita pie zemes. Snaiperis? Kāda velna pēc? Pēc mirkļa vīrietis jau rāpoja uz Koļana pusi. Dzīvs? Daudz cerību gan Igoram nebija...

[Elony]

Arī Aleksandrs nokrita zemē. Varētu padomāt, ka viņam bija trāpīts. "Nu tā. Man rodas stulbas aizdomas, ka kaut kāpēc tas kareivis varētu būt svarīgāks kā likās. Es neesmu dzirdējis, ka armijnieki tā darītu! Pārbaudi, vai šim nav kaut kas vērtīgs." viņš uzsauca Igoram. Lai gan, ja šim kas tāds būtu, tad nevis šautu nost, bet atnāktu paši. Aleksandrs sadabū PDA un kopējā kanālā ieraksta:
Kāds nezina, kādos gadījumos armijnieki izmanto snaiperšautenes? Vai viņi mēdz tā likvidēt jaunos stalkerus, bijušos armijniekus?

[Semijs]

Pēc šāviena, Artūrs nometās zemē un pierāpoja tuvāk pārējiem.
-Būsim optimisti, varbūt nejauša rikošete.-
Viņš nosmīnēja, bet tad palika nopietns. Ja tas snaipers atradās pie tilta, tad iet viņam ierādīt īsto vietu būtu tīra pašnāvība. Puisis sāka pētīt apkārtni un meklēja kādu labu atkāpšanās ceļu.
-Mēs te nevaram palikt, savādāk varēsim atmest domu par naktsvietu uz iiiilgu laiku.-

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Koļans gulēja, nokritis uz vēdera, un nekustējās. Uz muguras, aptuveni starp lāstiņām vīdēja lodes ieejas caurums, pa kuru pulsējošā straumē plūda ārā koši sarkanas asinis.


Aleksandrs
Uz PDA gandrīz uzreiz sāka nākt atbildes:

Nu vispār jau armijnieki apšauda stalkerus, ja pamana, ar visu, kas pie rokas

Armijniekiem labāk vispār acīs nerādies, jo sevišķi ja viņi ir tik tikko ieradušies un nav vēl apraduši ar tejienes garlaicību (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Izskatās, ka pie Kordona tilta nolika jaunu posteni, un varbūt pat izsēdināja arī militāros... bez īpašas vajadzības tur tagad tuvumā nerādīties!

[Sindra]

Olga visai ātri noreaģēja uz situāciju un kopā ar pārējiem biedriem pieplaka zemei.
Tas katrā ziņā bija interesanti kādēļ nošāva viņu jauno draugu. Bet nu vienalga.
Viņai tāpat nebija ne nojausmas kā šādā situācijā rīkoties.
Sieviete gaidīja, ko biedri darīs tālāk. Viņa bija gatava turpināt gulēt, vai celties un skriet.
Vienalga. Bet nu bija jau skaidrs, ka te tāpat vienkārši gulēt viņi nepaliks.

[echo3]

Idiotu bars, ne armija... m@#$% - Igors pie sevis murmināja, cenzdamies uztaustīt jel kādas dzīvības pazīmes. Bet viņš ātri saprata, ka tādu nav un nevar būt - gaišsārtā pulsējošā asins straume varēja nozīmēt tikai vienu - aorta pušu. Vismaz. Igors tomēr pacentās par letālo iznākumu pārliecināties un tad pārbaudīja kritušā puiša kabatas, galvenokārt meklēdams identifikācijas karti (bet, ja nu tur vēl kas atrodas... tad atrod). Balsī viņš nokomentēja. - Nokniebuši puiku, draņķi tādi, šizofrēniķu bars. Pat izvēli nedeva. Mums spīd nakti pavadīt šajā pļaviņā, jo snaiperis tur pie tilta ir sasodīti labs. Ja vien neaizrāposim kādā aizsegā.

[Elony]

"Mjā, paveicās mums, ka ķēra šo puiku." Aleksandrs noteica. "Tas nozīmē, ka celties kājās tiešām nevar." viņš skatījās apkārt, vai nemanīs kādu aizsegu. Par kuru runāja Igors.

[echo3]

Nevis paveicās, bet viņš gāja pēdējais, un uz viņu tika tēmēts. - Igors iebilda. - Nejauši tā netrāpa. Un mēs esam piešaudes zonā.

Igors bija aizņemts ar savu ne visai patīkamo nodarbošanos, un šobrīd apkārt neskatījās.

Šo rakstu rediģēja echo3: 11.11.2009 15:41

[Semijs]

Artūrs bija pierāpojis tuvāk Koļanam, kuram šlācās asinis ārā. Puisis nopūties sāka meklēt savu pirmās palīdzības paciņu.
-Es neticu, ka viņš tik vienkārši aizies. Cerība vienmēr ir.-
To pateicis, puisis darīja visu ko varēja, lai novērstu asiņošanu un aprūpētu Koļana brūces. Ja kāds kaut ko teica, viņš to vienkārši ignorēja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Ja Igors apveļ Koļanu uz sāniem/muguras, tad top redzams, ka arī priekšpusē, krūšukurvī ir lodes caurums un pa to tieši tāpat tek ārā košas asinis, pie kam tecēšanas intensitāte strauji samazinās. Pārmeklējot kabatas, atrodas sekojoši priekšmeti:
- AK-74 automāts ar 6 rezerves aptverēm;
- 2 rokasgranātas RGD-5;
- 1 dūmu granāta;
- automāta durklis ar maksti;
- pirmās palīdzības komplekts;
- laminēta Ukrainas armijas ID karte uz 1992. gada 17. oktobrī dzimuša Nikolaja Stepaņenko vārda; vārdu un uzvārdu apstiprina arī dog-tags ap kaklu;
- 0,8 l b.l.a.šķe ar ūdeni;
- 2 konservu kārbas, 1 kārba `suhpajoks`, cigaretes, sērkociņi.


Artūrs
Artūra mēģinājumi palīdzēt nekādu efektu nedod, un Koļanam nekādas dzīvības pazīmes konstatēt neizdodas.


Tikpat negaidīts kā pirmais, norībēja vēl viens šāviens, tomēr lode nevienam gar ausīm nesvilpa, ne arī kā citādi pieteica savu klātbūtni grupas tuvumā. Šāvienam sekoja vēl, un vēl. Kopā pavisam 6 šāvieni (arī šīs lodes grupas tuvumā sevi nepieteica), kamēr atkal iestājās klusums.

[echo3]

Ārčij, viņš bija miris, pirms nokrita! - Igors iebilda, bet netraucēja biedram darīt to, ko tas vēlējās, proti, apsaitēt līķi. Igors bija paguvis apvelt Koļanu uz muguras (un pārliecināties, ka itin neko nespēj viņam palīdzēt), un izvilkt no kabatas puiša ID karti. Igors to iebāza savā kabatā. Neko citu viņš neņēma, bet pirmās palīdzības komplektu pastūma uz Artūra pusi, jo tas tagad tērēja savējo.

Tad vīrietis aizspieda mirušajam acis, nomurmināja, - Piedod, un ar Dievu, - un parāpoja nostāk. Atskanot šāvieniem, Igors vispirms apjēdza, ka nešauj uz viņiem. Laikam snaiperis trenējas uz suņiem. It kā varētu mēģināt skriet prom, bet kas to zina, - varbūt postenī tup vēl kāds, kas nervozā pacilātībā bliež pa visu, kas sakustas? Igors sāka lūkoties apkārt pēc pieņemama promtikšanas maršruta.

[Sindra]

Olga kādu brītiņu gulēja saspringusi, taču pamazām atslāba. Beigās jau viņa atspieda zodu pret rokām un vēroja kā Igors pārmeklē un Artūrs cenšas pārsiet mironi. Viņai pašai... nebija nekādu sajūtu, kas līdzinātos žēlumam vai kam tādam par jaunā biedra pāragru aiziešanu. Hmm.. viņa laikam nebija pārāk iejūtīga persona.

Varētu tā kā iet tālāk, bet nevar saprast vai pa viņiem atkal nešaus.
Viņa katrā ziņā atstāja lēmumu pieņemšanu pieredzējušāku biedru vadībā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors, Aleksandrs
Aplūkojot apkārtni, puišiem nākas secināt, ka ja pārvietoties mazliet uz rietumiem un tad turpināt ceļu uz ziemeļrietumiem, tad viņus virzienā uz dzelzceļa tiltu varētu aizsegt tas pats krūmājs, kurā viņi bija slēpušies helikopteru manevru laikā.

[Semijs]

Klusi nolamājies pie sevīm, Artūrs pamājis ar galvu, paņēma medpaku un pārbaudīja kādā stāvoklī ir Koļana kalašņikovs, ja labākā, tad puisis to samainīja pret savējo. Paņēmis vēl kādu aptveri, Artūrs piesavinājās abas granātas un vēlvienu dūmu granātu.
-Atvaino Koļan, bet man to vajag.-
Viņš noteica un atrāpojis tālāk no līķa un tad teica.
-Es domāju, ka mēs varētu līst gar to krūmāju.-

[Miervaldis Gotiņ...]

OOC: Jums tur ir kalibru nesakritība, Koļana kalašs ir 5,45x39mm, Artūra - 7,62x39mm. Koļana munīcija der Igoram un Olgai. Armijnieki 95% gadījumu lieto kā reiz 5,45x39mm patronas.

Par sevi atgādināja PDA, uzrādot svaigu ziņojumu kopējā kanālā:

Redzu binoklī snaiperi, bet nevaram nokniebt no šāda attāluma, jo mūsējiem ir tikai kalaši. No šejienes, vecā blokposta torņa, snaiperis ir kā uz delnas, būtu tikai snaipera šautene... Pie dzelzceļa tilta viņus tikko izsēdināja, tāpēc tādi nadzīgi. Izskatās, ka sūta patruļu mūsu virzienā, uz ziemeļiem.