S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Sindra]

Olga noskatījās uz nervozo kareivi. Tad uz pārējiem biedriem un pacēla ieroci virzienā pret suņiem.
Ja biedri kādu nelikvidē laicīgi, tad sieviete arī iesaistās šaušanā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Grupai virsū skrienošie suņi kopīgām pūlēm tika likvidēti visai ātri; uz šosejas palikušie, neganti vaukšķēdami un rūkdami, haotiski riņķoja pa šoseju, tomēr neņemdamies atkārtot savu nekaunīgo sugasbrāļu mēģinājumu.

Koļans, pārlādējis automātu, atjēdzās un nolaida stobru. Izskatās, ka briesmas garām, ka šie mums vairāk neuzbrūk? - tas bija vairāk jautājums, nekā apgalvojums.

Nākamajā mirklī visiem ausīs iecirtās spalga, apdullinoša sīkšana, sāka migloties acis un reibt galva. Suņu bars, pārtraucis haotisko riņķošanu, vienotā frontē metās grupiņas virzienā.

[echo3]

Igors sakoda zobus, cenzdamies pārvarēt telepātisko uzbrukumu. Vispār viņš kaut ko tādu jau bija gaidījis. - Kontrolieris mājā! - Vīrietis izdvesa un, kamēr vēl jel kas ir redzams un saprotams, pagriezās un izlaida automāta kārtu pa viensētas logiem.

[Elony]

Ko teica Igors, Aleksandrs nedzirdēja. Viņš ignorēja suņus un metās skriet uz mājas pusi, kaut klupdams, kaut brīžiem ar roku pret zemi balstoties, bet centās tikt tuvāk mājai un par katru cenu pārvarēt nejauko spiedienu galvā. Ticis pietiekami tuvu klāt mājai (30-20m), viņš izvilka granātas un noņēmis gredzenus, meta tās iekšā mājā pa izsistajiem logiem. Met tik daudz granātu, kamēr iekšā iemet vismaz trīs. Ņemot vērā traucējumus, dažas var nokrist zemē, netālu no mājas.

[Sindra]

No pēkšņās negaidītās skaņās Olga iekliedzās un sakumpa zemē.
Tas bija tik nepatīkami un neizturami. Dēļ šī dīvainā uzbrukuma viņa nespēja ne koncentrēties, ne pat mēģināt šaut.
Sieviete tupēja zemē apķērusi galvu un cerēja, ka šausminošā skaņa un nekārtības prātā pāries.

[Semijs]

Artūram no rokām izkrita ierocis, kad atskanēja kliedziens un viņš iebļāvies, saķēra ausis, bet atguvis samaņu, puisis satvēra atkal savu kalašņikovu un iesaucās.
-Koļan, ar mani!-
Viņš mēģināja šaut pa suņiem, ar īsām kārtām. Ja viņam izbeidzās lodes, tad viņš pārgāja uz pistoli.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors vēl nebija līdz galam izšāvis savu automāta kārtu, kad jau visiem pieciem galvās atbalsojās skaļš, necilvēcīgs kauciens. Līdz ar kaucienu reiboņi, acu miglošanās un pārējie simptomi nedaudz atkāpās.


Aleksandrs
Samazinoties reibonim, Aleksandram pietuvošanās mājai visnotaļ atvieglojās, da i logā viņš netrāpīja tikai vienu granātu, līdz ar to kopējais granātu patēriņš sastādīja 4 granātas.


Artūrs
Koļans, arī sākumā aizspiedis ausis, it kā skaņa būtu klasiska skaņa, nevis telepātiska, tomēr paklausīja Artūram un pieslēdzās pie suņu apšaudīšanas - bija jau arī pats pēdējais brīdis. Nonākot zem apšaudes, no bara atdalījās daži atsevišķi suņi, kas, skaļi smilkstēdami un astes iežmieguši, pagriezās atpakaļ un dieba pāri šosejai uz otru pusi (uz rietumiem vai ziemeļrietumiem).


_ _ _
Pēc Aleksandra granātu sprādzieniem notika veselas 3 lietas:
1) Pēc viena no sprādzieniem stalkeriem galvās atkal atskanēja necilvēcīgais kauciens, šoreiz daudz izmisušāks un žēlāks - it kā kauktu izmisis ziloņu bars.
2) Kauciens vēl nebija norimis, kad reiboņi un acu miglošanās sāka atiet.
3) Suņu bars zaudēja mērķtiecību un, haotiski vaukšķēdams, mainīja no virzienu no `visi skrienam vienā virzienā` uz `skrienam katrs kur ienāk prātā un bieži mainam virzienu`; līdz ar to suņu uzbrukums apstājās, tā arī pa īstam nesācies.

[Elony]

Nu, Aleksandrs nometās zemē, lai granāta, kas sprāgs pie mājas sienas, nejauši viņam neiebrauc ar šrapneļiem. Kad bum bum bija garām, viņš drusku vilcinājās, ko darīt tālāk. Tad nolēma paiet pretī biedriem. Iet vienam, pārbaudīt kas ir viensētā, tomēr negribējās. Kas zin, ko ievainots vai mirstošs kontrolieris ir spējīgs izdarīt.

[echo3]

Igors bija tikai vēl samanījis, ka kāds no biedriem dodas uz viensētu, tāpēc tajā virzienā vairāk nešāva. Pēc pirmā telepātiskā "bļāviena" palika tā kā vieglāk, un viņš pievērsās suņu iznīdēšanai.

Granātu sprādzieni un tiem sekojošais kauciens pirmajā brīdī Igoru apdullināja pavisam, bet pēc mirkļa vīrietis aptvēra, ka telepātiskais uzbrukums ir beidzies. Sapurinājis galvu, Igors izšāva vēl pāris īsas kārtas suņu aizbiedēšanai, un tad palika stāvam, gaidot atgriežamies Aleksandru.

[Sindra]

Kad Olga pamanīja, ka galvā vairs nekādas briesmīgās skaņas nav, viņa uzmanīgi palūkojās apkārt un tad lēnām cēlās kājās.
"Kas tas bija?" viņa klusi apjautājās Igoram.
Kolēģi, kā rādās, ar suņiem jau bija tikuši galā.

[echo3]

Kontrolieris, mutants. Kā stāsta, izskatās pēc liela auguma cilvēka. - Igors paskaidroja tā, lai arī Artūrs un Koļans varētu dzirdēt. - Telepātijas detektors uzrādīja viensētā telepātisko aktivitāti, bet tur varēja būt arī kas nekaitīgāks. Kontrolieris lika suņiem uzbrukt, savukārt mūs centās apdullināt ar telepātisko triecienu. - Igors paskatījās uz mājas pusi. - Sagaidīsim Sašu, paklausīsimies, vai viņam sakāms, bet es domāju, ka mums jālasās prom. Bet vispār derētu apsvērt reālās iespējas tikt līdz pietiekami sakarīgai vietai, kur nakti pārlaist un varbūt arī rītdienas Izvirdumu.

[Semijs]

-Te daudz tādu purnu, kuri pārlietojušies narkotikas?-
Artūrs diezgan neapmierināts ievaicājās, mazliet ar plaukstu pasisdams pa galvas sāniem, cerībā izsist visu ārā. Acis vēl miglojās, tur neko nevarēja līdzēt un tā kā koordinācija arī nebija tā labākā, nācās vien piesēst. Apsēdies uz zāles, bluķa, akmeņa(nu, kas tuvāk), Artūrs aizpīpēja cigareti un gaidīja, kad Saša ieradīsies.

[Elony]

Piegājis pie pārējiem, Aleksandrs pārlecinājās, ka ar viņiem viss ir kārtībā, tad paskatījās, cik daudz laika palicis līdz tumsas iestāšanās laikam. "Nu ko, ejam tālāk?" viņš apvaicājās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Koļans nerunāja, bet apstulbis skatījās gan uz stalkeriem, gan uz viensētu, gan uz haotiski skraidelējošajiem suņiem un, sastādot kompāniju Artūram, trīcošām rokām nervozi smēķēja.

Pulkstenis bija jau ap 2 pēcpusdienā.

[echo3]

(OOC - Un kur mēs atrodamies? Kartē? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) Vispār var pagūt tikt līdz Bāram? P.S. Igors to var novērtēt, bet es gan nē. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Igors nesmēķēja. Tā vietā viņš bija apsēdies un uz brīdi aizvēris acis. Izskatījās, ka guļ, bet pēc minūtēm 5 acis atkal atvēra, noskatīdams, vai biedri savu ekstra dūmu devu jau norijuši.

Igors piecēlās. - Ejam. - Un turpināja pārtraukto kursu iepriekšējā virzienā.

[Semijs]

-Labs ir Koļan, dodamies.-
Nometis cigareti, Artūrs savācis pekeles, sāka iet, pagaidīdams pie reizes Koļanu, lai varētu sastādīt viņam kompānīju.
-Kā tu visā šajā jezgā trāpījies?-

[Sindra]

Olga arī nesmēķēja, katrā ziņā viņa smēķēšanu neizmantoja nervu mierināšanai.
Sievietes skatījumā elegantai dūma ievilkšanai bija citi apstākļi, ne šie, kad kaut kas nezināms tikko bija izvarojis viņu prātus.
Nu neko. Viņa sagaidīja, kad biedri būs beiguši mazo pauzi un pamāja uz mājas pusi.

"A mēs tā kā tur pārbaudīt neko neiesim, ja?" nebija jau tā, ka viņa ļoti vēlētos iet pārbaudīt, taču nezinājā kā bija pieņemts zonā.
Laikam gan viņiem arī nebija pārāk daudz laika un vajadzēja paspēt nokļūt līdz kādai drošai vietai.

[Elony]

Aleksandrs paraustīja plecus. "Patiesībā es nezinu... es šim iemetu granātas, bet tas vēl turpināja īdēt. Vārdu sakot, varbūt tas vēl ir dzīvs un spēj būt bīstams. Un ja ir miris, tad visdrīzāk granātas sabojāja to, kas viņam vērtīgs bija klāt. Labāk nekavēsimies un iesim tālāk." viņš pateica.
"Iesim uz blokpostu, tam nevajag būt pārāk tālu."
Viņa plāns bija tikt uz ceļa un tad tik kātot uz priekšu.

[echo3]

Hei! - Igors piepeši apstājās un palūkojās atpakaļ uz Koļanu. - Puis, mēs ejam uz armijas posteni. Apdomā, ko atbildēsi, ja kāds painteresēsies, kas tu tāds. Ja ļoti ilgojies tikt ārā no Zonas, vari arī pastāstīt, nu, gandrīz taisnību. "Ko pavēlēja, to darīju, nejauši paliku. Stalkeri savāca, palīdzēja līdz šejienei atkļūt." Savāks tevi, nostrostēs un aiztransportēs prom. Tiesa, būs jāturpina armijas dzīve. Ja tā nepatīk, vēl ir laiks pasaciņu izdomāt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu kā, es biju ieslēdzies atejā, kad atlidoja helikopteri ar osobistiem... - atbildot uz Artūra jautājumu, Koļans sāka klārēt, bet Igora lekcija lika viņam apklust, un puisis acīmredzami iegrima smagās pārdomās. Nodūris galvu, [eks]karavīrs paklausīgi brida stalkeriem pakaļ.

PDA kopējā kanālā atnāca ziņa:

Dzirdēju šāvienus pie viensētas uz ziemeļaustrumiem no dzelzceļa tilta, bija arī vairāki sprādzieni.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 13.10.2009 17:58