S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Elony]

Aleksandrs apgāja anomāliju virzienā pa kreisi, tuvāk ceļam. Un gāja tagad piesardzīgāk skatoties kur sper kāju. Bet ik un tā apņēmās tikt tuvāk tiltam.

[echo3]

Saša, laid mani pa priekšu. - Igors ieslēdza improvizēto mīnu meklētāju un ielika ausī "podziņu". Viņš turpināja ceļu, pietiekoši plašiem vēzieniem pārbaudīdams vietu, kur spert kāju.

[Elony]

Ok, Aleksandrs piebremzēja un palaida Igoru pa priekšu. Kad starp šiem bija kādu 10 m attālums, sekoja arī pats.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Improvizētais metāla detektors patiešām brīdi pa brīdim kaut ko uzrādīja, tomēr bija iespējams atrast vietas, pa kurām tikt cauri, domājams, mīnu laukam.

Patilte nāca aizvien tuvāk un tuvāk, atklājot savu infrastruktūru. Betona bloki, novietoti uz brauktuves tā, lai automašīnas bez manevrēšanas nevarētu tos apbraukt, dzīvojamais vagoniņš, no ķieģeļiem un akmeņiem sakrauta ugunskura vieta, kura mazliet dūmoja. Krāvums no dažādām kastēm, no kurām dažas (koka) bija daļēji salauztas, acīmredzot nolūkā iegūt malku. Sarūsējies buldozers. Pa vidu visam šim bedlamam likās, ka asiņu pelķē guļ arī kāds nekustīgs ķermenis.

Pēkšņi Igors sadzirdēja kaut kur priekšā sarunu - likās, ka vismaz divi cilvēki tur par kaut ko satraukti strīdējās.

[echo3]

Igors pacēla roku un ar žestiem parādīja, ka priekšā ir divi cilvēki. Pats viņš atrada celiņu līdz tuvākajam aizsegam, kur varētu saprast, par ko tur bļaustās.

[Elony]

Aleksandrs, joprojām salīcis, tagad tuvojās klāt Igoram uz to pašu aizsegu, viņš skrēja pa Igora izieto taciņu, tagad drošs, ka neuzrausies uz mīnas.

[Sindra]

Olga sekoja Aleksandram un Igoram uzmanīgi skatīdamies un sekodama vīriešu pēdās.
Viņa bija tik ļoti koncentrējusies, ka apkārt īsti vairs neskatījās. Viņasprāt uzmanīt ceļu zem kājām šobrīd bija svarīgāk.

[Semijs]

Artūrs kā pēdējais, ieturēja nelielu distanci no pārējiem un sedza aizmuguri, censdamies arī kaut ko sadzirdēt no tā, kas priekšā notiek.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors sev priekšā, kādus metrus 15 uz ziemeļiem no tilta ieraudzīja 2 vīriešus - vienu armijas formā, otru - tumšā apmetnī. Abi vīri tēmēja viens uz otru ar ieročiem.

Es teicu, ņem mani sev līdzi un palīdzi izdzīvot! - uztrauktā, paaugstinātā balsī nervozi iesaucās armijas formā tērptais. Neizskatījās, ka viņš būtu īpaši vecāks par 20 gadiem.

Nolaid savu automātu un pavācies malā, - mierīgākā balsī atbildēja otrs, - diezgan jūs te parazitējāt uz godīgu stalkeru rēķina, tagad, kā mūs mācīja oktobrēnu vectēvs, laupi nolaupīto.

[echo3]

Ir idejas, kā pievērst šo uzmanību tā, lai abi stobri neraudzītos uz mūsu pusi? - Igors bija sagaidījis pārējos biedrus. - Te tauta tāda nervoza, var nokniebt, pat nepaskatoties, ko. - Tad vīrietis paskatījās uz Olgu. - Varbūt sievietes balss? Palūdz šiem atļauju piedalīties sarunās. Bet uzreiz ārā nebāzies gan.

[Sindra]

Olga pasmaidīja un pamāja.
Ei puiši! viņa uzsauca abiem strīdniekiem tur priekšā.
Drīkstu pievienoties sarunai? viņa skatījās gar Igora un Aleksadra sāniem un vēroja, ko abi vīrieši darīs.

[Miervaldis Gotiņ...]

Izdzirduši sievietes balsi, abi strīdnieki manāmi apjuka un neviļus nolaida ieročus. Zaldātiņš palika ar izbrīnā ieplestu muti, kamēr vecākais jau pēc acumirkļa atguvās un uzsauca Olgas virzienā:

Jaunkundz, kādiem likteņiem? Šī nav nekāda kūrvieta vai dabas parks, ko izrāda tūristiem. Te ātri vien var kļūt par brokastīm kādam neradījumam. Ko gan jūs šeit darāt?

[Sindra]

Olga pasmaidīja vīriešiem un koķeti pamāja ar roku.
"Apnika pie vecākiem. Atnācu nedaudz izklaidēties." sieviete priecīgā balsī paskaidroja un paskatījās uz Igoru.
Tagad šie noteikti vairs nešaus pa viņiem.

[Elony]

"Nu, tagad, kad šie vairs netēmē, pasaki, ka esi šeit ar pāris draugiem un ka mēs vēlamies ar viņiem parunāt." Aleksandrs ierosināja. Viņam likās, ka tas būt vismiermīlīgākais variants. Un samērā drošākais.

[Miervaldis Gotiņ...]

Izklaidēties? - stalkers iesmējās. - Njā, gadās jau šeit arī tādi dīvaiņi, kaut gan viņi parasti ilgi neizvelk. Nu, un kā līdz šim izklaide? Kopā ar jums ceļojošais bruņinieks ir uzdevuma augstumos?

Zaldātiņš skatījās uz Olgu kā uz jukušu, bet neko neteica - laikam pūlējās sagremot informāciju. Kad stalkers pieminēja bruņinieku, zaldātiņš satrūkās, un sāka uzmanīgi aplūkot krūmus blakus Olgai.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 10.09.2009 08:12

[Sindra]

Nu ja jau te vēl runājos, tad jau ir uzdevumu augstumos. Olga iesmējās.
Klau, man te ir pāris draugi. Mēs gribam ar jums aprunāties. Drīkst?

[Miervaldis Gotiņ...]

Vai es izskatos pēc psihoanalītiķa? - stalkers pavīpsnāja. - Nu, manis pēc, runājiet. Tikai, pēc stalkeru likumiem, tā kā es atnācu pirmais, tad arī es pirmais izvēlos trofejas.

Varbūt jūs palīdzēsiet man izdzīvot? Nu, pierast pie vides un iemācīties sadzīvot ar to. - bikli ierunājās zaldātiņš. - Es te tagad esmu palicis viens pats, atpakaļceļa uz civilizāciju man vairs nav un šis stalkers kategoriski atsakās man palīdzēt.

[Sindra]

Par kādām trofejām viņš runā? Olga klusi pajautāja saviem biedriem.
Viņa nudien nesaprata. Taču tālāk ļāva runāt vīriešiem.

[Elony]

Aleksandrs, redzot, ka šie liekas tomēr noskaņoti uz runāšanu, izlīdza no krūmiem, automāts bija piekārts pie krūtīm un ne uz vienu netika tēmēts. "Sveiki, prieks, ka mazliet atslābāt. Ja gribi mirušo mantas, tad savāc, mums nav žēl. Mēs tikai gribam tikt tālāk uz priekšu bez jebkādas šaudīšanās vai citām problēmām." viņš teica stalkerim.
"Bet tu," Aleksandrs uzrunāja zaldātu. "Nezinu, kāpēc tu vispār šeit paliki, laikam ar savējiem gribējāt naudu ieraut, bet jūs pieķēra priekšniecība? Mums ir darbs, nav laika kādu apmācīt. Bet ja tu dosies pa ceļu atpakaļ uz dienvidiem, tad atradīsi ceļu, kas ved sānis uz rietumiem un tur ir sādža. Tur ir tāda kā jauniņo bāze. Tur varēsi saņemt gan apmācību, gan visu pārējo."

[echo3]

Igors atzinīgi paskatījās uz Olgu, paceldams īkšķi, atbildēja, - Viss, ko var atrast un paņemt, ir trofeja. - Tad arī izgāja no aizsega un parādījās stalkerim un kareivim, piebalsodams Aleksandram. - Sveiki. Kas pirmais nāk, tas pirmais maļ - tas jau sen zināms. Nekādu problēmu.

Igors devās klāt abiem, ņemdams ārā "austiņu" no auss un locīdams kopā savu ļoti noderīgo stiepli-mīnu meklētāju. Nākošo sakāmo viņš veltīja zaldātiņam. Tīri draudzīgā tonī. - Noliec stroķi, šobrīd tam nav darbs paredzams. Labāk pastāsti, kāpēc tavējos savāca, ja vien tie bija tavējie, un kā Tev izdevās palikt? Vai tad posteņa vīru skaits nebija zināms? - Igors pameta skatienu uz Aleksandru. - Nesūti puiku nāvē. Viens viņš turp neaizkulsies. - Tad atkal kareivim. - Bet par apmācībām ir taisnība, ne mums laika, ne pienākuma tāda. Varam tikai pieskatīt, lai tiec līdz kādai drošākai vietai.