S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

Igors skaļi iesmējās un iesaucās, - Nāciet šurp! Par muļķi piekrītu, bet, jums par laimi, nekam netrāpījāt! - Un atkal pavēlās sāņus.

Guļam un nešaujam. - Tas tika klusi teikts tuvumā esošajiem savējiem.

[Sindra]

Paklau, papiņ ja tu tūlīt pat nepārstāsi mūs tik idiotiski uzrunāt, dabūsi tā pa olām, ka tev savu mūžu vairāk nebūs cerību tikt pie jel kādiem bērniem. Olga to teica nopietni. Vismaz tā vēstīja viņas balss. Sievietes seju tumsā bija grūti saskatīt.
Nevienam kr.etīnam, kuru viņa pazīst labi ja pāris stundas nav tiesību viņu šādi uzrunāt. Vienalga kādā izgāztuvē viņi atrastos.

[Elony]

"Amatieri arī māk šaut un var trāpīt." Aleksandrs tikai klusi noteica.
Viņš nemaz netaisījās šaut pirmais. Viņš ar sāniem ērtāk atspiedās pret vraku un gaidīja, kas nu būs. Vilsona izteikumus Aleksandrs ignorēja, vienkārši skatījās uz vietu kur slēpjas zaglīgie stāvi un gaidīja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pie vraka un pļavā
Tagad visi pļavas viesi bija sagūlušies zālē un pazuduši skatienam, vismaz Igora naktsredzes brilles vairs neļāva izšķirt pretinieku augumus. Nekur gan diži tālu viņi izklīduši nebija, jo pļavā varēja dzirdēt klusu runāšanos, tiesa, tās saturu gan saprast nevarēja.

Ei, uz ceļa! - beidzot no pļavas atskanēja kliedziens, - lasieties prom, lai kas jūs arī būtu, un mēs jūs neaiztiksim. Citādi siksnās sagriezīsim!

OOC-1: mūsējie ap vraku, cik sapratu, stāv apmēram šitā:
(IMG:http://s41.radikal.ru/i093/0904/32/53f1effc2a35.jpg)
1 - Aleksandrs
2 - Artūrs
3 - Olga
4 - Vilsons
5 - Igors
Ja kādam ir iebildumi, var ATD pavedienā precizēt.

OOC-2: Vilsonam inventārā nakts redzamības ierīces nebija, tāpēc viņš pretinieka nokrišanu pēc sitiena nevarēja redzēt.

[echo3]

Vai tas ir kāds jūsējais, kas tur mašīnas kabīnē vaid? Mums viņš nav vajadzīgs, tā ka varat mierīgi nākt šo savākt. Mums nekas nav dalāms. - Igors nokliedza pretī un atkal mainīja dislokāciju. Te dažiem laikam ir paranoja apvienojumā ar lielummāniju. Draudēt nezināmam skaitam pretinieku... hmm.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Pēc Igora kliedziena brīdi valdīja klusums, kuru pātrauca tikai ievainotā vaidi.
Nu tad ejiet prom, [cenzēts]! - atkal atskanēja kliedziens no pļavas, pie kam atkal no tās pašas vietas, kur iepriekš - kliedzējs, atšķirībā no Igora, pozīciju nemainīja.
Novērojot pļavu, Igors redzēja, ka iepretim vrakam jau pavisam netālu no ceļa pļavā sāk kontrastēt tumšāks plankums, un mazliet tālāk - vēl viens. Tālākais, tik tikko parādījies, atkal pazuda, acīmredzot ierāpoja grāvī.

Aleksandrs, Artūrs, Olga
Aleksandrs savā `atbildības sektorā` sadzirdēja viegli švīkstam zāli, tomēr tumsas dēļ neko saskatīt nevarēja. Līdzīgus švīkstus, uzmanīgi klausoties, dzirdēja arī Artūrs un Olga.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 12.04.2009 18:35

[Elony]

Aleksandrs lika iemirdzēties gredzenam, gaismas staram apgaismot ceļa malu sev priekšā, gaismai bija jābūt pietiekami lielai, lai redzētu, ka kāds zogas klāt un to varētu apžilbināt. Iespējams, ka pārējie, kas nebija tieši gaismas stara ceļā, varētu sākt šaut, bet Aleksandrs riskēja, jo tomēr atradās aizsegā.

[echo3]

Igors vairāk pārrunās neielaidās - nesaprot, tad nesaprot. Viņš no savas pozīcijas lieliski varēja samanīt, ka vismaz divi jau ir pierāpušies pavisam tuvu ceļam. Igors pacēla automātu un izšāva divus individuālus šāvienus - pa vienam virs katra šurprāpotāja. Aizvēlās sānis un vēl vienu šāvienu raidīja virs vietas, kur pļavā guļ kliedzējs. - Palikt uz vietas! Un nekustēties, līdz mēs būsim prom!

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs
Gredzena radītājā gaismas starā Aleksandrs ieraudzīja cilvēku, kurš rāpoja no pļavas uz ceļmalu uz šobrīd jau tikpat kā bija paspējis ierāpot grāvī. Cilvēks bija ģērbies ādas jakā un zilās treniņbiksēs ar baltu svītru sānos, un pēkšņais apgaismojums viņu apžilbināja, bez tam rāpojot viņš nebija satvēris ieroci pietiekoši ērti, lai uzreiz izdarītu tēmētu šāvienu.

Tiesa, no gredzena izstarojoties gaismai, tās virzienā no pļavas tika raidītas vairākas haotiskas automātu kārtas, taču tā kā Aleksandrs atradās aizsegā, tie viņu neapdraudēja. Lodes nograbēja vien pret vraka korpusu.

Artūrs, Olga
Gaismā, kas atspīdēja uz sāniem no Aleksandra gredzena un, attiecīgi, nebija tik spoža, Artūrs un Olga ieraudzīja galvu, kura otrpus vrakam bija pabāzusies ārā no grāvja un skatījās gaismas virzienā, cenšoties tur pagriezt arī sava ieroča stobru. Mazliet tālāk pļavā varēja redzēt vēl vienu galvu.

Igors
Tur, kur apmēram bija atradies kliedzējs, pēc Igora raidītajiem šāvieniem bija redzami veseli 3 silueti; reaģējot uz Igora šāvieniem, viņi gan instinktīvi sarāvās, tomēr uzreiz atbildēja ar īsām kārtām arī Igora virzienā. Šāva gan viņi uz labu laimi un īpaši netēmējot, tā ka lodes aizsvilpa Igoram garām.

Ambera, Marianna, Jussi
Atpalikušajiem tikmēr tuvojās pirmās grupas izdzenātais un saniknotais aklo suņu bars.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 12.04.2009 19:32

[Elony]

Aleksandrs ierāvās tomēr vēl vairāk aizsegā, izbāza laukā tikai bises stobru, rokas, līdz ar to plecu un pusi galvas, lai notēmētu ar vienu aci. Viņš vienu roku turēja tā, lai gaismas stars joprojām spīdētu, tas mazināja ērtību, bet notēmēt daudz maz varēja, tāpēc, tiklīd kā apžilbinātais bija uz grauda, izšāva. Trāpīs, netrāpīs, tad jau redzēs.
Galvenais, lai pašu neķertu kāda nejauša lode.

Šo rakstu rediģēja Elony: 12.04.2009 22:12

[Semijs]

Artūrs būdams guļus zem vraka, pamanīja caur Aleksandra gaismu kādu galvu. Neilgi pēc tam atskanēja šāviens un puisis nevilcinādamies, caur optiku notēmēja uz tūvāko galvu, ko Aleksandrs apspīdināja. Kārtīgi notēmējis, puisis izšāva.

[Deonalds Bils]

kamēr viņš bija centies saskatīt kur aizskrēja biedri, aizvien tuvāk atskanēja suņu rejas. Uzmanīgi tēmēdams viņš mēģināja notēmēt tik precīzi lai išautu tuvākajam sunim galvā. Atskanēja šāviens un lode traucās vieņa suna virzienā. Sekoja otrš šāviens un lode lidoja kaut kur starp diviem suņiem. Nepētīdams Vai viņš trāpa vai netrāpa, viņš šāva suņu virzienā. Te uz vienu te uz otru pusi, viena pēc otras skrēja lodes. Te nu bija atkarīgs liktenis jo vairāk lodes trāpīs suņiem, jo lielākas iespējas būtu atrast pārējos.

[echo3]

Pašnāvnieki. Igors nogaidīja, līdz pirmās ložu kārtas pārsvelpj pāri, tad klusi un aši aizrāpoja pa ceļu metrus 10 tālāk, uzcēlās uz viena ceļa un atvēzējies aizlidināja granātu pļavā esošo virzienā. Tad tūlīt atkal pieplaka zemei. Nevar taču ļauties nošauties ne par šo, ne par to!

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs
Spriežot pēc tā, ka apžilbinātais nelabi iebļāvās un sāka vārtīties turpat pa grāvi, Aleksandrs bija trāpījis. Sašautais gan izšāva, bet viņa raidītās skrotis aizlidoja kaut kur pavisam sāņus gaisā.

Artūrs
No tik tuva attāluma netrāpīt nebija iespējams - galva eksplodēja kā zemē nokritis pārgatavs arbūzs un pazuda atpakaļ grāvī. Tiesa, otra, tālākā galva sāka intensīvi šaut Artūra šāviena uzliesmojuma virzienā, kā rezultātā Artūrs bija spiests ierausties aizsegā aiz vraka riteņa diska. Spriežot pēc šāviena skaņām, šāvējs šāva ar pistoli.

Igors
Pēc granātas sprādziena šaušana no pļavas noklusa, un tās vietā varēja dzirdēt vaidus un stenēšanu.

Jussi, Ambera, Marianna
Viens no suņiem, acīmredzot sašauts, smilkstēdams aizļepatoja kaut kur sānis. Pārējie turpināja skraidīt ap atpalikušo grupu.

[Sindra]

Olga nervozi grozījās apkārt un skatījās uz Arturu, kas līda dziļāk aizsegā.
Hei! Mums tiešām bija jāšauj pa viņiem? Tak cilvēki. Man likās, ka mēs te pret monstriem karosim.
viņa mēģināja palīst tālāk, lai lodes viņai netrāpītu.

[Elony]

Aleksandrs izšāva otru patronu tajā virzienā, kur skanēja lielākais šaušanas troksnis īpaši netēmējot, tad ierāvās aizsegā un stūma bisē jaunas patronas. "Davai, davai! Na meņa! Na meņa!" viņš kliedza, šitā cenšoties piesaistīt sev uzmanību. Ja šie šaus uz viņa pusi, pārējiem būs lielākas iespējas trāpīt...

Bet izrādījās, ka kādam bija līdzi granāta. Tas laikam visu nokārtoja vienkāršāk.
"Zonā cilvēki bieži vien ir tādi paši monstri kā mutanti. Tāpēc samierinies." Aleksandrs noteica Olgai. Viņš ar pārlādēto bisi izlīda no aizsega un lēnām gāja tuvāk gravai, kur skanēja vaidi.

[Sindra]

Labi, labi... Ko es zinu. sieviete palika pie mašīnas vraka un nemaz nedomāja līst ārā no aizsega kamēr vien viņai nepateiks, ka ir droši un var doties tālāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs
Pēc sprādziena, kad apklusa automātu kārtas, brīdi vēl skanēja pistoles šāvieni, bet tie netika raidīti uz viņu. Priekšā grāvī vaidēja ievainotais, bet ja Aleksandrs ir `izslēdzis` gaismu, tad redzēt, kur tieši viņš atrodas, nevar. Kad Aleksandrs pameta aizsegu un sāka virzīties uz grāvi, arī pistole pļavā klusēja.

Artūrs, Olga
Artūrs un Olga atradās ganā drošā aizsegā ar vraka riteņiem, kā rezultātā pistoles šāvieni no pļavas viņus īpaši neapdraudēja. Tad tie pēkšņi apklusa tikpat pēkšņi, cik sākušies. Tomēr, ja Aleksandrs ir `izslēdzis gaismu`, tad ne Artūrs, ne Olga šāvēju saskatīt nevar tumsas dēļ.

Igors
Nakts redzamības brillēs nevarēja saskatīt, kur īsti atrodas granātas sprādzienā cietušie un kādā tieši stāvoklī viņi ir, tomēr likās, ka viņi vairs nav bīstami. Taču viņš redzēja vietu, kur vienu brīdi viens pēc otra intensīvi uzliesmoja pistoles šāvieni, kā arī varēja saskatīt paša šāvēja siluetu, kurš, pašaudījies atkal paslēpās zālē. Igors gan nepaspēja izšaut, kamēr vēl siluets bija labi redzams, tomēr viņš bija pietiekoši labi piefiksējis vietu, kur siluets paslēpās.

[Semijs]

Paslēpies aiz diska, Artūrs neuzdrīkstējās līst ārā no aizsega. Šāvieni nebija precīzi, bet lieki riskēt viņš negrasījās.
-Mēs gribējām visu miermīligi atrisināt, bet viņi atklāja uguni un saņēma to pretī.-
Artūrs teica Olgai un kad apšaude bija norimusi, puisis pieslējās kājās. Tiklīdz Aleksandrs devās uz grāvja pusi, puisis ieņēma viņa bijušo aizsegu un katram gadījumam bija gatavs piesegt Aleksandru.
-Vēl 18 lodes aptverē.-
Viņš pie sevis noprātoja.

[echo3]

Igors iekārtojās uz viena ceļa kā šautuvē un raidīja īsu automāta kārtu uz vietu, kur bija nogūlies pēdējais redzētais šāvējs. Ja te tā bieži pa naktīm jāņemas, vajadzēs palūkot, vai nevar nopirkt vai citādi sagādāt apgaismes raķetes. Ar izpletnīšiem, ilgi degošās, ūdenī nedziestošās.