S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

Vai himēras mēdz būt arī neparastas? - Igors painteresējās. - Un, ja jā, tad kā tās var atšķirt? Kustamies prom no šīs vietas. - Doma par depo apiešanu vīrietim likās laba. Galu galā, neviens no biedriem nebija par himērām pastāstījis ko iepriecinošu. Igors novērtēja jaunā iešanas virziena taktiskās īpašības, lai uzreiz neuzskrietu virsū kam divgalvainam un elektriskam (vai jebkam citam), kas būtu apmeties nevainīgā atpūtā, piemēram, aiz autobusu pieturas. Virziens - ieslīpi pa labi nost no šosejas, apejot depo. Viņš sāka iet noskatītajā virzienā.

[Elony]

"Ja visi bēg, bēdz arī tu. Ja visi šauj, šauj arī tu." Aleksandrs vienkārši noteica Olgai. Darīt to, ko dara citi, tā bija labākā izdzīvošanas metode, protams, ja vien pārējo prātus nebija pakļāvis kāds monstrs...
Pagaidām viss bija labi, noejot no šosejas, viņš kopā ar pārējiem virzījās ziemeļaustrumu virzienā, acīmredzami tuvāk industrālajām ēkām priekšā.
"Apejam šito arī." viņš ar stobru norādīja uz ēku priekšā. Nebija nekāda vajadzība līst tur iekšā meklēt jaunas nepatikšanas.

[Marodieris]

Mēdz būt elektriskās. Par tām nāvējošākas ir tikai anomālijas. Cst! Tā var mūs izdzirdēt.
Atčukstēja Marodieris.

[Sindra]

Nu laikam viņi vienreiz bija riktīgās nepatikšanās, jo satraukti izskatījās pat pieredzējušākie biedri. Un kaut kā krustu mešana uz visas šīs iznīcības fona lika justies savādi. Olga patiesi cerēja, ka viņi nesastapsies ar to monstru. Ne parasto, ne elektrisko. Nekādu.
Vai tad viņiem nebija tiesību vienkārši pārmaiņas pēc bez starpgadījumiem nokļūt līdz Bāram, lai nedaudz atpūstos.

Olga tikai pamāja ar galvu, jo Marodieris ieteica labāk nerunāt. Nu ja. Tā viņa arī darīs. Cīnīsies, ja citi cīnās un bēgs, ja citi bēgs. Un tomēr viņa cerēja, ka tam monstram šobrīd būs kas labāks darāms par viņu vajāšanu un apēšanu pusdienās.

[Miervaldis Gotiņ...]

(IMG:http://s56.radikal.ru/i151/1009/5b/596ed4013305.jpg)

OOC: Ar sarkano krustu apzīmēta vieta, kur grupa novirzās nost no šosejas pa labi, starp purvu un atkritumu kalnu 2.

Ja spriest pēc detektora rādījumiem, tad no atkritumu kalniem nāca visai spēcīga radiācija - pietuvojoties kalnam, Geigera skaitītājs aktivizējas, attālinoties no tā - sāk tikšķēt lēnāk. Savukārt no purva augšup cēlās zaļgana, caurspīdīga migla.

Atkritumu kalna piekājē parastā zāle pārgāja plānās, cietās pelēkzilganās sūnās, no kurām viet vietām ārā līda aprūsējuši industriālie un būvniecības atkritumi.

Himeru vai kādu citu dzīvu būtni nemanīja.

[Sindra]

Olgai, protams, visu to nieciņu nebija ar kuriem bija apgādājušies viņas kolēģi. Tādēļ nācās paļauties uz biedriem.
- Kā ir? - sieviete klusi apjautājās. Kaut kā neizskatījās, ka viņiem kāds šobrīd grasītos uzbrukt. Bet tā jau bija. Pietika tikai iemidzināt uzmanību, lai uzbrucējs sataustītu īsto iespēju uzbrukt. Tādēļ Olga nolēma spītēt un savu uzmanību neiemidzināt.
Uzmanīgi vērojot apkārtni viņa devās pakaļ saviem biedriem, kuri, protams, labāk zināja, kur viņiem jāiet. Viņa centās pieskatīt aizmuguri, kamēr vīrieši meklēja labāko ceļu priekšā.
Kaut nu tā himēra būtu aiztinusies. Sievietes domas klusi lūdzās. Tā gribējās pēc iespējas ātrāk nokļūt krogā un vienkārši atslābināties.

[Elony]

"Pagaidām labi." atbildēja Aleksandrs.
Viņš virzījās tā, lai apietu atkritumu kalnu no labās puses, tālāk no ceļa (un Himēras). Pār kalnam līst grūti un purvā līst arī negribējās. Iziet cauri koridoram starp purvu un kalnu un pēc tam iet pa lauku, garām ēkām, tāds bija plāns.

[echo3]

Igors turēja ieslēgtus visus sensorus, būdams stingri pārliecināts, ka, ja himera viņiem netuvosies, tad tikai tāpēc, ka viņi paši šobrīd lien vietā, kur "normāli" radījumi nelien. Viņa domās Geigera skaitītāja tikšķi lēnām pārvērtās tādā kā elektrības patēriņa rādītājā, kura ciparnīca ar katru tikšķi pagriežas uz priekšu. Tā jau tas arī īstenībā ir. Vēl netuvojas sarkanajai svītrai, vēl nē, bet tas ir tikai laika jautājums.

Vīrietis gāja klusēdams un modrs kā uzvilkta atspere.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja vien viņi nerāpjas kalnā augšā, tad radiācijas līmenis nepieaug.

Tikmēr aiz muguras pa kreisi, depo kompleksa rajonā, atskanēja šāvieni - diezgan intensīva un vienlaicīgi arī juceklīga šaudīšana. To pavadīja necilvēcīgi rēcieni un vēl visādi trokšņi.

Priekšā skatienam pavērās `civilizācijas` pazīmes - atkritumu kalna pakājē bija uzbūvēta tāda kā nometne: ap ārējo perimetru sakrautas ar zemi pieraktas kastes, metāla mucas un betona bloki, starp tām ierakti vai citādi iestiprināti uz ārpusi draudīgi slējās uzasināti koka mieti, acīmredzot domāti visiem tiem, kas nelūgti mēģinātu pārvarēt barikādes. Perimetra iekšienē kūpēja, acīmredzot, ugunskurs.

Nožogotās teritorijas izmēri varēja būt ap 50 metri, un tieši pretī nācējiem barikādēs bija atstāta vārtu lomu spēlējoša sprauga. Pie tās dežūrēja kāds siluets, kurš, izskatījās, nācējus apskatīja binoklī.

[echo3]

Aiz muguras kaut kas sāka notikt, bet Igoru tas interesēja vien tādā ziņā, ka viņus varēja sasniegt nomaldījusies lode. Tas, kas šobrīd bija aktuālāks, bija nometne priekšā pie atkritumu kalna. Igors ieskatījās ciešāk - ja nav bandīti vai armija (pēc kuras gan neizskatījās), tad, iespējams, varēja cerēt uz brīdi atpūtas.

Ja Igors pārliecinās, ka sargs pie žoga varētu būt no draudzīgas vai vismaz neitrālas kompānijas, viņš uz mirkli paceļ abas rokas žestā "nedomāju uzbrukt". Gan jau binoklī vērojošais sapratīs. Tā kā viņi jau bija pamanīti, jēgas slēpties nebija nekādas.

[Elony]

Notika cīņa... bet viņš nejutās tik stiprs, lai varētu palīdzēt, ja darīšana tiešām ar himēru. Pret ko tādu derētu kārtīgi "advencēti" šaujamie un artefakti, ko viņam un pārējiem nebija. Turklāt arī stalkeru kanālā par šo vēl nebija ziņu.

Aleksandrs zināja, ka ja par kaut ko ziņas ir neskaidras, tad tāpēc, ka šo lietu nav izdevies kārtīgi izpētīt. Stalkeri un arī citi Zonā bija ziņkārīgi. Ja par himērām nebija skaidru ziņu, tātad tās bija ļoti nāvējošas un neatstāja daudz liecinieku. Vismaz tā bija agrāk. Jebkurā gadījumā, nebija pamats domāt, ka tagad himēras ir vājākas. Aleksandrs jutās tā, it kā aiz muguras būtu Izvirdums vai pūķa elpa. Ātrāk prom no turienes, kur nāca rēcieni.

Igors jau uzsāka kontaktus, tāpēc Aleksandrs tikai vēroja šo posteni, lai redzētu kāda būs reakcija. Viņš gāja tuvāk, cenšoties tikt tik tuvu klāt, lai saprastu, pie kāda grupējuma pieder tas tips. (pēc drēbēm to parasti var izdarīt.)

[Marodieris]

Svalkā siro ļoti daudz bandītu. Tik pat labi tie tur priekšā arī var būt bandīti...
Marodieris teica un pavērsa binokli nometnes virzienā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nekas neliecināja, ka šāvieni tiek raidīti uz šo pusi - ne lodes svilpa, ne arī trāpīja kokos vai zemē. Bez tam, depo ēku jau praktiski aizsedza atkritumu kalns, tā ka no tās visdrīzāk jau stalkerus vairs pat īsti nevarēja redzēt.

Spriežot pēc tā, cik nu varēja redzēt, nometnes iemītnieki bija parastie stalkeri. Dežuranti - un tādus varēja saskatīt divus - bija ģērbti parastajās gaišajās stalkeru-iesācēju virsjakās, vēroja nācējus, ieročus uz viņiem netēmēja.

Kad Igors parādīja savu miermīlīguma žestu, arī viens no dežurantiem pamāja ar roku un iesaucās: Nāciet šurp, parunāsimies!

[echo3]

Kad jau tik laipni aicina, būtu tīri vai grēks neiet. Igors devās tieši uz vārtu aili. Par Džefu viņš neraizējās - algotņiem nav implantu, pēc kuriem tos varētu identificēt. Arī tas, ka nerunā krieviski, nav uzskatāms par pazīmi. Ticis pietiekami tuvu nometnei, Igors biedriski pasveicināja, - Sveiki, puiši! - Bet bez uzaicinājuma garām sargiem nespraucās.

[Elony]

Aleksandrs īsti nezināja, vai derētu palikt kopā ar šiem stalkeriem, gadījumā, ja kāds vai kaut kas uzbrūk, ai arī iet tālāk. Galu galā nolēma, ka sīka atpūta nekaitēs, tāpat kā informācijas iegūšana.
Tas tips Igors/Voļa jau uzsāka kontaktus, tāpēc Aleksandrs tikai sekoja un rūpīgi pētīja vietējos . It kā jau nekas īpašs, bet kas zina, kas šiem aiz ādas un starp ausīm.
"Sveiki, dzirdējāt, ka šite tuvumā ir himēra?" viņš uzreiz vaicāja svarīgāko.

[Sindra]

Sākoties savādajiem trokšņiem, kas liecināja par apšaudi vai kaut ko līdzīgu, Olga tikai uz īsu mirkli pameta skatienu apkārt mēģinot saskatīt, kas tieši noticis. Taču viņas biedri jau steidzās uz priekšu, tādēļ arī sieviete nekavējās un sekoja viņiem. No trokšņiem vai nu bija jābēg vai tiem nebija jāpievērš uzmanība. Nu vienalga. Viņa centās neatpalikt no vīriešiem.
Un pavisam drīz jau priekšā pavērās tāda kā nometne.
Nu patiesībā, arī šeit viņa neko daudz nevarēja iebilst saviem kolēģiem. Tie jau uzsāka sarunu un virzījās nometnes virzienā. Olga nekavējās.
Sieviete devās līdzi, taču runāšanu un pārējās lietas atstāja vīriešu rokās. Pati tikai nopētīja nometnē esošos.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pienākot tuvāk, atklājās jaunas detaļas.

Apmetnes vidū varēja redzēt arī 2 zemnīcas ar velēnu jumtiem, kuras iepriekš nebija redzamas barikāžu dēļ. Barikādēm kļuva redzamas vēl 2 ieejas - viena atkritumu kalna virzienā un vēl viena tieši pretī pirmajai. Purva pusē barikādes bija vienlaidu, bez spraugas. Pie pārējām ieejai šajā nelielajā cietoksnī arī dežūrēja pa dežurantam.

Perimetra sargi nešaubīgi piederēja parastajiem stalkeriem, pie kam, ar diezgan nabadzīgu ekipējumu.

Tomēr apmetnes vidū pie ugunskura, kurš atradās pa vidu starp abām zemnīcām, sēdēja 3 nopietnāk bruņoti vīri - vienam bija PKM ložmetējs, vienam - AK-74 triecienšautene ar zemstobra granātmetēju, vēl viens bija ieskāvis rokā `Vintorez` tipa beztrokšņa snaipera šauteni. Vīrs ar ložmetēju bija ģērbies eksoskeletā.

Ieraugot nācējus, stalkers ar `Vintorezu` rokās piecēlās kājās un panāca tuvāk.

Zinām par himēru, tāpēc jau mēs te gatavojamies aizsardzībai. - Viņš teica, rūpīgi nopētījis viesus. - Ja vēlaties, varat pie mums atvilkt elpu. Bet jūs - turpināt novērošanu! - Pēdējais teikums bija veltīts abiem sargiem, kuri arī bija sākuši pētīt nācējus jau tuvumā. Abi paklausīja un pievērsās horizontam.

[Elony]

Aleksandrs nosprieda, ka aizsardzība ir domāta visai nopietna. Tomēr vai tad vienkāršāk (un drošāk) nebūtu vienkārši pamest šo teritoriju, kur plosās himēra? ja vien...
"Kāpēc vienkārši nepametat šo teritoriju? Jeb himēra var dzīties pakaļ arī lielā attālumā?." viņš vaicāja, pamājis ar galvu "nopietnajiem džekiem". Daudzi monstri reaģēja tikai uz to, kas notiek tuvumā, ja himēra bija savādāka, varbūt tiešām labāk palikt šeit.

[echo3]

Igors jautājumus neuzdeva. Novērtējis stalkeri ar `Vintorezu` kā galveno šeit, vīrietis atbildēja. - Esam Tavā rīcībā, priekšniek. - Ko tur vairāk? Nāks himēra uz šo pusi, tak jau būs jācīnās, un tad vairs nebūs laika skaidroties, kurš kuru komandēs.

Igors devās iekšā stalkeru nometnē, sasveicinājās ar abiem labi bruņotajiem vīriem, pamāja sveicienu tālāk dežurējošajiem, un iekārtojās pie zemnīcas sienas. Nu ko, kādas minūtes miega varbūt tiks atvēlētas? Ja neviens Igoru neuzrunā, viņš tiešām momentā aizmieg un noguļ aptuveni piecpadsmit minūtes, tad atkal ir augšā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kāpēc gan mums pamest šo teritoriju? - `Vintoreza` īpašnieks iesmējās. - Esam te tīri labi apmetušies. Mēs esam diggeri, nu - racēji. Radiācijas un Izvirdumu enerģijas rezultātā šajos atkritumu kalnos formējas diezgan daudz artefaktu, kurus tad arī mēs iegūstam. Izrokam, tā teikt. - Viņš apklusa, vērodams, kā Igors ieņem savu pozīciju atpūtai.

Pamājis ar roku apkārt, viņš turpināja: No himēras mēs sevišķi nebaidamies - varam viņai iedot iekšās no tīri liela attāluma. Un vēl, pačukstēšu jums kā noslēpumu - mūsu apmetnes apkārtne ir mīnēta ar vadāmajām mīnām. - Vīrs sazvērnieciski piemiedza ar aci Aleksandram, un tad paskatījās uz Olgu: Dāmai nav bail klīst pa Zonu? Te nav nekāda kūrvieta...

Džefs stāvēja Aleksandram aiz muguras, neko neteica un neko nedarīja, acīmredzot nolēmis nelēkt nevienam acīs. Izskatījās, ka viņš rūpīgi vēro savus biedrus, un rīkojas līdzīgi kā viņi.

Igora snaudu vietējie necentās traucēt - likās, ka viņi labi saprot nogurušos ceļiniekus.