S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

(OOC - Khm, pa kuru brīdi Marodieris pienāca, ka varēja sarunu dzirdēt?)

Džefs par savējo maksās pats, viņš tikai pats līdz pirkšanai, šķiet, netiek. - Igors paskaidroja Marodierim, kurš nupat pienāca. Par savām iespējām kaut ko nopirkt Igors neteica neko. Tāpat par to, vai vispār domā ko pirkt. - Labi, virzamies tālāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nezinu, - Džefs godīgi atbildēja, - nekad vēl Bārā neesmu bijis. Tomēr manējie silti ieteica algotņa drēbēs nekur nerādīties. Paldies, draugs*! Jā, būs labi. - viņš pateicās, paņemdams Igora izsniegto mednieka jaku un veicīgi to pārģērbdams. Tā bija sanākusi neliela pakošanās, savas mantas pārkārtojot gan Igoram, gan Marodierim, laika pietika, un algotnis pārģērbās nudien ātri. - Parādā patiešām nepalikšu. - Vairāk Džefs neko nepateica, izskatījās, ka lai arī ko viņš dos pretī, tas būs domāts tikai Igoram, nevis visiem, un šobrīd acīmredzami nebija piemērota situācija. Savu algotņa jaku viņš, brīdi padomājis, ar slaidu loku aizmeta radioaktīvo atkritumu kaudzes virsotnē, tad jautājoši paskatījās uz pārējiem, gaidīdams, ko viņi izlems - doties tālāk taisni uz priekšu, vai tomēr automašīnu kapsētā.

*Oriģinālvalodā šī Džefa frāze varētu skanēt kā `Thanks, mate!`

[echo3]

Tad jau mums šai ziņā "zaļuma" pakāpe vienāda. - Igors iesmējās. - Es arī nekad vēl neesmu Bārā bijis. Čāpojam tālāk, man ir apnicis šito stiept. - Pie vārda "šito" viņš tieši cēla mugurā medikamentu somu. Igors sāka soļot uz priekšu pa ceļu. Tā kā viss apkārt bija tīri neticami mierīgs, viņš pajautāja Marodierim, - Medūza - tas ir kas? Tiešām tikai antirada vērtībā?

[Sindra]

"Jā, jā vajag iet un beidzot atdot. Man arī liekas, ka tās somas pie mums ir par ilgu." Olga pasmaidīja ar skatienu pavadīdama kā Džejs pārvelk jakas. Nedaudz sievietei interesēja, ko īsti Marodieris bija atradis. Bet par to viņa pajautās vēlāk. Pēc vīrieša izteikumiem varēja spriest, ka nekas vērtīgs tas nav.
Sakārtojusi savas somas lences un viegli pieskārās automātam, gluži kā pārbaudīdama, ka tas vēl joprojām tur ir atrodams, Olga bija gatava doties tālāk.
Bārs. Nu jau tas sāka izklausīties pat ļoti vilinoši. Ļoti gribējās kādu civilizāciju.

[Marodieris]

Nav jau gluži antirada cenā, kaut ko jau nopelnīt var, bet neko daudz - Sidorovičs par Medūzu parasti deva dažus simtus. Tad kurp mēs tagad dodamies?

[Elony]

"pa ceļu uz ziemeļiem. Tieši uz bāru." teica Aleksandrs. "Šeit ir samērā "dzīva" vieta. Ja kāds uzbruktu, palīdzība pienāktu ātri, tāpēc varam mazāk domāt par slēpšanos."
Plus, algotnis nu bija mazāk aizdomīgs... lai gan viņš pats īsti nezināja, cik var būt tā... stalkeri kopā ar algotni, kas maskējas par stalkeri... ja nepaveiksies, var sanākt sūdi.

[Sindra]

"Jauki!" Olga noteica. Viņa jau sen bija gaidījusi iespēju doties uz priekšu nedaudz brīvākā solī, īpaši neuzmanot visu plašo apkārtni, aizdomās, ka aiz katra pakša varēja kaut kas slēpties. Par Džefa problēmu sievietei nebija īpaši lielas nojausmas. Un ja cilvēks par kaut ko nenojauš attiecīgi par to viņš neuztraucas.
Olga sekoja Aleksandram, cerībā, ka jau pavisam drīz viņi būs nonākuši tajā bārā uz kuru jau tādu laiciņu dodas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Grupai dodoties tālāk pa ceļu uz priekšu, aiz kārtējām radioaktīvo atkritumu kaudzēm pavērās skats uz betona žoga ieskautu rūpniecisku kompleksu apmēram 100 metrus no šosejas. Lieliski bija redzams liels ķieģeļu angārs 4-stāvu mājas augstumā; ar stikla ķieģeļiem izliktajos logos vīdēja noslēpumaina tumsa. Ēkai bija uzgāzies sarūsējis torņa celtnis, izgraujot <augšējos stāvos> un jumtā neglītu caurumu.

No šosejas uz kompleksu veda ceļa atzarojums uz sarūsējošiem metāla vārtiem, kuri stāvēja pusvirus, tiesa, pagaidām no šosejas neko caur vārtiem saskatīt nevarēja.

Pie krustojuma, kurš veda uz kompleksu, atradās 2 pieturas nojumes, katra savā šosejas pusē. Cilvēkus nekur neredzēja, apkārt valdīja klusums un tukšums. Pat mutantus šobrīd nedzirdēja.

[Sindra]

Olga gan nebija pārlliecināta par pareizo ceļu uz bāru, bet sievietei kaut kā likās, ka tas noteikti nav ceļš uz rūpniecisko kompleksu.
Lai gan, ko varēja zināt. Tādēļ viņa mierīgi ļāva iet pa priekšu zinošākajiem biedriem.
"Mums taču ne uz to rūpnīcu, vai ne?" pasmaidījusi Olga apjautājās.
Katrā ziņā priecējoši bija tas, ka tuvumā nemanīja nekādas anomālijas vai mutantus. Miera pilns ceļš. Varbūt kādā brīdī viņa gribētu redzēt kādu cilvēku, bet arī par to sieviete nebija līdz galam pārliecināta. Cilvēki jau ne vienmēr bija draudzīgi. Tā, ka labāk pat bija šādi. Nekādu skaņu, nekādu dzīvības formu. Pa taisno uz Bāru.

[Elony]

"Nē, ne tur." Aleksandrs nomurmināja.
Viņš uzmanīgi nopētīja rūpnīcu, īpaši iespēju no tās logiem nokniebt parastus gājējus pa šoseju.
Viņam nepatika šis klusums, bet tas tomēr bija labāk kā neprātīgas monstru armijas rēkšana vai izvirduma šalkoņa.
Tāpēc viņš devās uz priekšu.
Nebija jēga apstāties pie katra objekta, ja vien tur nebija kas acīmredzami aizdomīgs, vērtīgs vai kā citādi neparasts.

[echo3]

Igors soļoja un daudz neprātoja, vien acis modri vēroja apkārtni. Bet vispār viņš juta, ka drīz vairs par īpašu modrumu runāt gan nevarēs. Jau šobrīd vīrietis krietni paļāvās uz saviem mednieka instinktiem - smadzenes prasīt prasījās pēc atpūtas.
Rūpnīcu un ceļa krustojumu Igors novērtēja tāpat kā Aleksandrs - cik šī vieta ir potenciāli izmantojama kā slēpnis, ja kādam būtu ienācis prātā tādu ierīkot. Ko secināt no apkārt valdošā klusuma, viņš nezināja. Vai te vienmēr tā, vai arī tas ir neparasti?

[Marodieris]

Marodieris izņēma binokli un brīdi aplūkoja rūpnīcu...

[Miervaldis Gotiņ...]

Igoram, novērtējot krustojumu, nācās secināt, ka vieta slēpnim varētu būt tīri laba.

Marodieris, ar binokli pētot angāra logus, vienā no augšējiem, šķiet, samanīja īsu atmirdzumu kā gaismai atstarojoties optiskā ierīcē un uzreiz pēc tam - kustību loga tumšajā rāmī. Tomēr, tas viss bija ildzis tikai acumirkli, un tālāki novērojumi vairs neko nedeva, un arī par to, ka tiešām ir redzējis atmirdzumu un kustību, Marodieris īsti drošs nebija.

Visiem, kam bija, ievibrējās PDA. Izrādījās, ka kopējā kanālā ir ienākusi ziņa:

Svalkā, depo apkārtnē klaiņo himēra! Uzmanieties!

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 11.06.2010 09:19

[Elony]

"Ko nozīmē, redzēta? Tagad tādas klaiņo apkārt katru dienu, vai?" Aleksandrs iesaucās. Likās, ka ziņa par himēru viņu visai satrauc.
"Paklau, mums derētu noiet ceļa labajā pusē, lai apietu Depo ar līkumu. Himēra... neko par tām nezinu, pat ko tās īsti prot. Bet tas nozīmē vien to, ka tās ir ļoti bīstamas un izvairīties ir vislabākais."

[echo3]

Igors ielūkojās savā PDA, un tūlīt nolika to nost, sākdams skatīties apkārt diezgan konkrēta ienaidnieka meklējumos. - Ļoti ātri radījumi ar divām galvām. Bīstami un grūti nogalināmi. Spēj dot elektrisko triecienu uz vietu, no kurienes uz to šauts. Izmantot granātas ir lietderīgāk. - Viņš noskaitīja kā no grāmatas. Vispār jau tās tiešam bija no citiem uzzinātas lietas, nevis paša pieredze. - Te ir kāds saprātīgs apkārtceļš?

[Elony]

"Un es dzirdēju, ka himēras māk runāt un hipnotizēt. Un arī vēl teleportēties." Aleksandrs noteica. "Vārdu sakot, neviens īsti nezina.
Cik droši ir iet nost no ceļa pa labi, tur agrāk bija radiācijas apgabali, bet tik un tā tas ir labāk kā himēra."
viņš viņš noskatīja, kas ir uz ziemeļaustrumiem nost no ceļa.

[Miervaldis Gotiņ...]

OOC: Tas depo angārs ir pa kreisi no šosejas.

Uz ziemeļaustrumiem no ceļa, aiz senas autobusu būdiņas atliekām, slējās radioaktīvo atkritumu kalni, līdzīgi nesen redzētajiem. Mazliet tālāk uz priekšu (~200m), norādītajā virzienā, slējās vēl kaut kāda nenosākamas izceslmes ēka, kas drīzāk tomēr arī bija industriāla, nevis dzīvojama; tiesa, no ēkas nekas diži daudz vairs nebija palicis.

[Marodieris]

Marodierim ļoti nepatika ziņa par himēru. Svarīgākais ko Marodieris bija dzirdējis - jāizvairās ātri skrienot un jāšauj galvā. Un vēl - uz katru mirušu himēru iet bojā kādi pieci stalkeri. Tā vismaz stāstīja stalkeri nometnē uz ziemeļaustrumiem no ATP.

[Sindra]

"Oh..." Olga tikai novaidējās uzzinot jaunākās ziņas par mostru ar kuru viņiem varētu gadīties sastapties.
Un puišu apjukums un satraukums neko labāku situāciju vis nepadarīja.
"Nu jūs tikai sakat, kas jādara." sieviete noteica. Viņa noteikti bija gatava izpildīt pavēles, bet diez vai viņa spēs pietiekami ātri reaģēt, ja Olgai kāds liks pēkšņi izdomāt kā rīkoties, ja monstrs viņiem jau uzklups.

[Marodieris]

Ja redzat ap himēru elektrisko izlādi, ņemiet kājas pār pleciem un varbūt daži no mums izdzīvos. Ja tā ir parastā himēra, blieziet galvā precīzi un ātri, ja gribat dzīvot.
Marodieris teica, un pārmeta krustu.