Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Dayns]

Edmunds nejutās ērti situācijā kurā bija jāatskaitās par zaudējumu. bet tomēr apvaldijis domas viņš centās izteikt pāris vārdos būtiskāko. aizdomas par ķirzakcilvēku un gnoļļu apvienošanos bija pamatotas. viņi cīnījās vienā pusē, viņus vadija divi līderi, no katras cilts pa vienam. ļoti liels ķirzakcivēks un liels, ruds gnollis ar pilnīgi melnām acīm. tie arī kopējiem spēkiem uzveica seru Setriku. lai ko sers sevī glabātu, tas nu melnas lodes formā ir nonācis šo līderu ķetnās.

edmunds apdomājās, vai ko nav piemirsis, bet domājams ka no faktiem kas nebija zināmi, nu tagad ir atskaitīti.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 04.04.2008 01:09

[Elony]

Filons bija pārsteigts par mūka izteikšanās formu. Ja tā padomā, varēja arī nesaprast, kas īsti noticis.
Viņš drūmi stāvēja malā, īsti nezinādams, ko teikt. Edmuns it kā jau visu pateica. Bet tomēr tas nelikās pienācīgi...
"Lords Sedriks ir miris." viņš pateica tieši. "Viņa ķermeņa vairs nav šajā saulē."
Filons nolaida galvu.
"Mēs nespējām viņu nosargāt."

Par melno lodi viņš neteica neko, jo viņam šobrīd svarīgāka bija Sedrika nāve.

Šo rakstu rediģēja Elony: 04.04.2008 06:41

[Pūķēns Sāra]

Elvirs atradās mazliet nomaļāk no pārējiem, esot tuvāk pie durvīm, viņš neplānoja neko teikt, viņš vispār no atgadījuma ar Lordu Setriku bija pateicis tikai pāris vārdus. Ar galvas mājienu elfs piekrita Filona teiktajam, it kā apstiprinot tā vārdus, kad ierunājās Edmunds, kura pēdējie vārdi arī viņam lika nolaist galvu. Kurš gan būtu domājis, ka Lords Setriks netiks galā? Viņš bija ticis galā arī ar bīstamākiem pretiniekiem, bet šoreiz... Negaidīti veiksme bija no Setrika un visas svītas novērsusies, kas nu viņi bija šobrīd par svītu, bez lorda? Un tā, iespējams, bija tikai viņu vaina, bet ko tur daudz? Lorda Setrika nebija un vienīgais ko viņi varēja darīt, bija gaidīt Lēdijas Feinimāras lēmumu, ko Elviors arī darīja.

[Hworang666]

Rinamalo vienkārši stāvēja starp visiem pārējiem un nevarēja saprast, kādēļ viss tā notika. Lords Setriks bija ļoti spējīgs cīnītājs un tik zemām būtnēm kā ķirzakcilvēkiem un gnolliem viņam nevajadzēja zaudēt. Pats ļaunākais, ka viņi visi bija netālu, bet nebija spējīgi palīdzēt. Tik tuvu un tik tālu vienlaicīgi... Papildinot Filona teikto, Rino vienkārši lēnām māja līdzi ar galvu. Viņš ir miris... Drīzāk čukstus viņš piebilda.

[Roviela]

Īvs stāvēja mazliet nostāk un izskatījās diezgan drūms.
- Tas bija labi maskēts slēpnis, lēdij. Neviens no mums to neatklāja savlaicīgi, esam vainīgi un visvairāk es! Lords Sedriks krita, un viņa ķermenis izgaisa kļūdams par melnu lodi, kā Edmunds teica. Lodi paņēma rudais gnoļļu vadonis.
Elfs sevi vainoja par to, ka nav savlaicīgi pamanījis slēpni. Kāpēc tad viņš ir... bija Lorda svītā?

[Lia'angia]

Aliana klusēja. Viņa bija nogurusi un iztērējusi gandrīz visu savu maģiju kaujā... tik nejēdzīgā un nepareizā. Vienīgais, ko girbējās - nomazgāties ,atkopties un tad iet medīt tos... tos... viņa pat nespēja izdomāt apzīmējumu sava lorda slepkavām.

[Sindra]

Feinimāra nopūtās.
Tās ir sliktas ziņas. Īpaši sliktas tās par melno lodi, jo ja kāds no jums vēl nav sapratis, tad suņuča rokās tagad ir nonākusi Atslēga. Vecās lēdijas sejā bija iezīmējušās jaunas grumbas, kuras pirms tam nebija pamanītas.
Labi. Šobrīd neko nevaram iesākt. Jūs drīkstat atpūsties pēc ceļojuma un pēc sešām stundām atnāciet, vienosimies, ko iesākt tālāk.

Priesteriene atvēra rakstāmgalda atvilkni un izņēma no tā tīstokli, kurš bija aizzīmogots ar Lorda Setrika zīmoggredzena simbolu. Vēlreiz nopētījusi visu svīta, viņa nopūtās un izgāja no sava kabineta.

OOC - Svīta var dabūt nomazgāties, paēst, atpūsties, ja kāds vēlas var iziet pilsētā pēc kaut kā. Jums ir sešas stundas līdz nakamajai sapulcei uz kuru, protams, ja labpatīkas var neierasties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Dayns]

edmunds palocijās atvadām, un devās uz izejas pusi. biedriem viņš noteica es noiešu uz templi. ir ar ko aizlūgt, ir par ko padomāt. no biedriem atvadoties viņš palocija galvu un devās uz tempļa pusi.
Ussa templī brālis devās uz altāra pusi, un nogājis gana tuvu viņš apsēdās uz kāda sola. viņa skatiens vērojot altāri iegrima nebūtībā, viņš aizdomājās gan par atslēgu glabāšanu, gan ar Setrika nāvi, gan nākamām gaitām tādā kā bezvārdu lūgsnā.

[Roviela]

Īvs klusēdams viegli palocījās un atstāja istabu.
Viņš mazliet pagaidīja biedrus, lai noskaidrotu, kas tiem padomā. Elfs vispirms gribēja savest kārtībā sevi - diezgan jau paplucināts bija pēc kaujas, un pie reizes apdomāt par Atslēgu. Savādi...
- Iešu atpūsties, tiekamies pēc sešām stundām, - Īvs, noklausījies Edmunda teikto, informēja biedrus, un devās meklēt kādu, kas varētu tikt galā ar plēsumiem viņa apmetnī. Viņam arī gribējās ēst, bet, galvenokārt - vajadzēja padomāt.
Ticis galā ar lietu praktisko pusi, viņš izgāja dārzā. Daba nomierināja, te bija viegli meditēt. Te arī viņš pavada atlikušo laiku līdz sapulcei prātodams, vai patiešām būtu tā, ka Atslēgas ir katrā no Ordeņa Galvenajiem? Cik vispār ir Atslēgu? Un, ja izdodas suņucilvēkiem Atslēgu atņemt, vai to var iznīcināt, jeb neglābjami pats kļūsti par Atslēgas glabātāju? Jautājumu daudz, ne uz vienu no tiem viņš atbildi nezināja.

[Mattiass]

Savukārt Tordins tikai piemiedza acis, saberzēja rokas un atbalstījās uz sava kara cirvja (kura kāts bija tikai galvas tiesu īsāks par pašu). Viņu bija par daudz, viņš tikai drūmi nodomāja, bet skaļi neko neteica. Viss viņa izskats pauda, ka, ja jau uzdevums — sargāt lordu — tika izgāzts, tad viņš ir gatavs piedalīties atriebībā, vai vismaz tā salabošanā, kas vēl labojams, un, ja šoreiz kāds stāsies ceļā, jo sliktāk pašam.

Saņēmis atļauju, viņš atstāja telpu, lai sagatavotos tālākajam. Atbrīvojies no bruņām, viņš pielaboja to, kas bija pielabojams. Savedis kārtībā aprīkojumu, viņš pats nomazgājās, apvilka tīras drēbes, aizstaigāja pie lāča Bernarda, lai pārliecināties vēlreiz, ka ar viņu viss kārtībā, tad, paēdis un paķēris līdzi rūnu pierakstus, aizgāja uz dārzu atpūsties un tos papētīt. Tomēr iedziļināties tajos viņam sākumā nesanāca. Pazudušais lorda Setrika līķis… līķi bija ar godu jāapglabā. Tas bija pretdabiski, ka līķis tā ņēma un pazuda. Šī pēdējā kauja vispār bija, viņaprāt, kaut kāda nepareiza. Kaut kas… lai nu kā, viņš uz brīdi aizmirsa par saviem pierakstiem, piemērīdamies, ar kādu cirtienu labāk dekapitēt suņu cilvēku.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.04.2008 10:29

[Lia'angia]

Aliana klusējot palocījās un devās uz savu istabu.
No sākuma viņa nomazgājās, izdzēra veselības eliksīru un uzvilka tīras drēbes. Krekls jāmet ārā - tur vairs nebija, ko labot, turklāt Alianai riebās lāpītas drēbes. Viņa bēdīgi pabakstīja ar pirkstu vamža caurumu, pārbaudīja savu eliksīru somiņu, pašūpoja galvu un devās uz pilsētu, pie pazīstamā drēbnieka, gādāt sev jaunu ceļojuma kārtu.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 04.04.2008 12:15

[Elony]

Ko iesākt tālāk... jā, tas tiešām bija jautājums.
Nevarētu teikt, ka Filons būtu pieķeries Setrikam, tomēr uzskatīja viņu par pienācīgu vadītāju. Tagad paša nākotne bija neskaidra.
Un tā atslēgu lieta... dievi...

Filons palocijās lēdijai Feinimārai, kad tā aizgāja.
"Es atpūtīsos. Uz sapulci būsu" viņs noteica biedriem, ja tās tos var dēvēt.
Pagriezies, viņš devās ārā no mītnes un devās sameklet kādu krogu.
Viņš vēlējās pabūt tālāk no mītnes un pārējiem, lai nejustos tik... vainīgis.

Tādu atradis, Filons pasūtija vieglu maltīti un lēni ēda, domādams par notikušo un kā tas ietekmēs viņu. Un kas notiks ar Setrika svītu.

[Mattiass]

Nevarēdams īsti vairs nodoties rūnām, viņš ienesa pierakstus mājā un aizgāja uz pilsētu, uz kādu labu kroģeli, lai iedzertu alu. Galu galā, līdz nākamajam uzdevumam vēl bija dažas stundas, un labu aliņu rūķa vēders turēja labi arī lielākos daudzumos (kā jau rūķim). Turklāt, varbūt būs vieglāk nedomāt par to, par ko nevajadzēja domāt. Lords Setriks tomēr bija lāga vīrs.

Ienācis krogā, rūķis piegāja pie bāra letes un pasūtīja alu.

[Romija]

Stāvot pretī Lēdijai Feinimārai, Meibela slēpa savu ievainoto roku gaiši zilās kleitas piedurknē. Cīņā, lai cik viņa bija veikla lūša formā, kāds no gnoļļiem bija paspējis pamatīgi iekampt. Brūci vajadzēja sadziedēt, kas pašu Meju neuztrauca, bet kaut kā nepiedienīgi šķita tagad ar saviem salīdzinoši sīkajiem ievainojumiem runāt par Lorda nāvi. Patiesībā jau viņa nerunāja, vien klusi klausījās nolaistu skatienu un pakniksēja Lēdijai, kad tā viņus atstāja.

Neko nerunājusi Meibela devās uz istabu, kurā viņa mēdza atpūsties, ja gadījās būt ordeņa tuvumā. Ap roku viņai bija aptīta tīra linu drāniņa, zem kuras ievainojumu sedza Meibelai vienai zināmu augu lapas. Tās jau bija no ķermeņa siltuma savītušas, tāpēc druīde tās nomainīja pret citām tādām pašām, ko viņa izvilka no somas. Brūce vairs neasiņoja un nesāpēja, taču sadzijusi pilnībā arī nebija. Mejas spējās nebija ārstēt, bet gan ievērojami atbieglot sāpes, ko viņa pati bieži izmantoja, ļaujot brūcēm dzīt pašām.

Kad ievainojums bija apkopts, viņa atlaidās gultā un aizvēra acis. Vēl tagad acu priekšā rēgojās tukšā vieta, kur pirms brīža bija bijis viņu vadonis. Lai kā Meibela bija centusies uzost kaut ko neparastu, nāsīs cirtās vien gnoļļu pēdu smaka. Nekā, pilnīgi nekā vairāk. Meja to nesaprata. Dziļas zināšanas par atslēgām viņai nebija, jo Lorda svītā pabijusi viņa bija vismazāk no visiem. Vai nu bija īstais brīdis uzzināt ko vairāk?

Pēļu ieaijāta Meja aizmiga.

[DarkJedi]

Vecais Pālmers purpinošā pusbalsī sarunādamies ar sevi devās ārā no Lēdijas pieņemamās telpas.

- Ak Lords Setriks, tik jauniņš un bezbailīgs kritis. Kur bija mana nūja, kur manas līkās kājas, kad Lordam Sterikam patiesi biju vajadzīgs. Šī pasaule bez Lorda Sterika ir iztukšota, jo tukšums ir palicis vietā kur Setriks krita. Ne ķermeņa tikai tumša dvaka. Ka es saku, nelaimes vēstis pār kurām runā trīs kritušās zvaigznes vakardienas mijkrēšļa neredzamajā tumsā skaidra rāda to kas nav redzams, jo nepaies ne trejas dienas ka neredzamais paliks neredzams jo redzamais vienmēr ir bijis redzams, kā dienas gaisma pēc austošas saules rīta kas nāk pēc tumšās nakts tumsas. Ak Lord Setrik gaišā dienas laikā no tevis palika tikai tumša vieta. Ak pasaule, ak beigas, posts un gals!

Tā purpinādams Pālmers devās ārā pagalmā kur piesēda kādā stūrītī, kur turpināja pārdzīvot Lorda Setrika nāvi, kā arī vainot sevi, ka nav bijis pietiekami veikls un jauns, lai ar savu nūju un ķermeni aizsegtu Lordu Setriku no pēkšņā nāves trieciena.

[Dayns]

kad pagāja krietns laiks Edmunds piecēlās kājās, palocijās altāra priekšā un devās atpakaļ uz telpām, kur bija jāierodās pēc sešām stundām. paceļam apēdis kādu sauju žāvētu augļu viņš nonāca pie vārtiem. tur atspiedās ar muguru pret vārtu stenderi sāka gaidīt pārējos biedrus.

[Roviela]

Mazu brīdi pirms noteiktā laika Īvs piecēlās un devās uz sapulču vietu.
Tagad viņa izskatā nekas vairs neatgādināja par nesen bijušo kauju - mati sudrabaini spoži un gludi, apģērbs un ādas bruņas tīras un pilnīgā kārtībā.
Viņš ar galvas mājienu sveicināja priesteri un pievienojās gaidīšanai.

[Romija]

Meibela pamodās kādu brīdi pirms norunātās tikšanās. Guļot viņai bija rādījies dīvains sapnis. Nespējusi pati izlemt, vai tas bija tikai iedomas vai tiešām ziņa no Lorda, druīde nolēma to tomēr pārējiem izstāstīt. Nekas ļauns jau no tā nenotiks.

Piecēlusies un saķemmējusi guļot nedaudz sapinkājušos matus, Meja pārbaudīja savu ievainojumu. Būs laikam jāpalūdz Osei kādu zālīti, viņa nosprieda, kad bija aplūkojusi nu jau pavisam nedaudz smeldzošo brūci. Var gadīties, ka pavisam drīz jādodas tālākajā ceļā, kad vesels ķermenis var būt ļoti nepieciešams. Tā prātojot, viņa par jaunu aptina roku, nolaida saitei pāri kleitas piedurkni un izslīdēja pa durvīm.

Klusi pieklauvējusi pie Oses durvīm, Meja palūdza druīdei apskatīt viņas roku un iedot kaut ko ātrākai dzīšanai. Tā, pacietīgi gaidot un ļaujot biedrenei rīkoties, Meibela vēlreiz centās atcerēties sapni, lai varētu to pēc iespējas precīzāk atstāstīt pārējiem.

[echo3]

Ose neatteica. - Kam nenāci ātrāk? - Viņa tā kā norūca, bet visi jau zināja, ka Osei tāda maniere. Viņa notina uzlikto apsēju un pavisam vienkāršām, bet ātrām pirkstu kustībām "pārtipināja" pāri ievainojumam, pēc tam uzlika tur plaukstu. Mirklis, un druīde atlaida roku. Brūces vairs nebija.

Nu, lūsīt, tāda jau ir tā plēšanās, un tāda tā ārstēšana! - Ose nosmīnēja un taisījās un sapulču vietu.